ceturtdiena, oktobris 15

Piezīmes no Taizemes #2 [Koh Samui]

Mūsu Mjanmas piedzīvojumi ir galā - atgriežamies Taizemē ar plānu pavadīt pāris nedēļas, snorkelējot okeānā. Atgriešanās kultūršoks ir visai liels - ir veikali, kas izskatās pēc Narvesen nevis ēdiena humpalām, redzēti zīmoli, krietni mazāk dabas. Cilvēki vismaz lidostā vēl aizvien savādi - redzēju kā kāda kundze koķetē ar robežkontroles darbinieku un pēc tam, kad viņai pārbaudīta pase, viņa smejoties dodas prom, pa ceļam pieskaroties tam vīrietim. Kāds pieskaras lidostas robežkontrolei. Mans latvieša prāts vienkārši sašķīst drumstalās.

Ierodamies lidostai tuvumā esošā motelī, kura īpašnieks acīmredzami ir zāles cienītājs. Par to liecina gan pie sienas stāvošs Boba Marlija portrets, kaņepes lapas uz sienām, gan arī fakts, ka pārvaldnieks ir tādā stounā, ka nav īsti skaidrs, vai viņš saprot kā vispār strādā istabas atslēgas.
Iekārtojamies istabiņā un dodamies uz 7eleven nopirkt sev ēdienu nākamās dienas brokastīm, jo esam jau allegedly nobookojuši no tā paša superblazed džeka biļetes prāmim uz salu, kas ies vairākas stundas.
Atpakaļceļā iepazīstam Taizemes attieksmi pret suņu kontroli un tā nu kāds no šosejas malu sargājošiem suņiem nedaudz uzēd Lāsmas kāju. Normāls šoks. 2 suņi rej un lēkā, Lāsma skrien uz priekšu asiņojošām kājām, es īsti nezinādams ko citu darīt ieeju gorilla mode un bļaudams mēģinu sist tos suņus ar somu. Par laimi viņi izlemj, ka šī nav garšīgākā no lietām un mēs atkratamies. Asinis tek tīri norm, tāpēc es skrienu uz tuvumā redzamo benzīntanku dabūt kaut kādas salvetes lai kaut uz mirkli tur radītu kādu ilūziju par kontroli. Benzīntanks ir ciet, gaismas izslēgtas, taču pie viņa durvīm sēž džeks, kurš nodevies vakariņu baudīšanai, kad pie viņa pieskrien sapsihojies eiropietis un svešā valodā mēģina dabūt salvetes. Ar zīmju valodu mēs kaut kā nonākam pie kopsaucēja, virs viņa galvas iedegas spuldzīte, un viņš ieskrien benzīntankā, lai pēc mirkļa atgrieztos ar 2 tualetes papīra ruļļiem. Es mēģinu parādīt, ka tik daudz man nevajag, bet viņš uzstājīgi krata galvu un iespiež tos ruļļus man krūtīs. No ok, es viņus paķeru un skrienu atpakaļ. Tiekam līdz viesnīcai - nav tik slikti, ka jānomirst. Nav arī ideāli. Kājā ir 3 ilkņu brūces, divas no kurām izskatās nepatīkami dziļas. Lielākā problēma gan tā, ka suņi ēd sūdus, kas nozīmē, ka ar plākstera uzlikšanu droši vien nepietiks.
Dodos pie viesnīcas pārvaldnieka un izskaidroju situāciju. Viņam viss skaidrs - nekavējoties sauks policiju. Es stāvu un brīnos. Ko tu, bļeģ, rokudzelžus tiem suņiem uzliksi? Izsauc man taksi uz slimnīcu labāk. To arī izdara, un jau pēc pusstundas esam ceļā uz slimnīcu, kur 10min brauciens mums izmaksā 30eur =__=.
Kamēr Lāsma mēģina caur Google Translate komunicēt ar ārstiem, lai noskaidrotu kādas tieši antibiotikas viņi drīkst viņai dot, es pētu slimnīcu un atviegloti nopūšos redzot, ka uz sienas ir plakāts, kas skaidro, kā nomazgāt rokas. Lielākais mierinājums - mēs vismaz neesam Mjanmā, kur 20% iespēja, ka zāles pret suņa kodumu ir iekost viņam atpakaļ, un tad pakratīt brūces virzienā labi izkaltētu augu komplektu.
Tā nu dodamies atpakaļ un pārplānojam savu tālāko ceļu un braucam nevis uz salu ar wild snorkel vietām bez cilvēkiem, bet tādu normālu tūristu hotspotu, kur ir arī slimnīca, lai var apkopt brūces.

Dodamies Koh Samui - sala tādā standarta tūristu līmenī - pilns ar krieviem, kas mētājas pludmalē nesatraukdamies, ka ādas tonis kļuvis jau vairāk rozā kā sivēniem, visās malās stāv prostitūtas, kuras nepārtraukti aicina tevi uz "spešal masā" un sūta gaisa skūpstus. Brīžiem visai interesantas ainas - pie kāda no masāžas saloniem viena beibe tverko tā, ka šķiet tikko pa taisno pati no sava ass-crack 4 līnijas speeda iešņaukusi, un tagad mēģina to dibenu iekratīt kādā no garāmbraucošajām mašīnām, kamēr tur pat 2 metrus tālāk stāv cita, kas vienkārši pīpē un sejā redzams, ka gaismas ieslēgtas, bet mājā neviena vairs nav. Kāda no dāmām, man ejot garām, nobučoja savu plaukstu un ar to pieskārās manam elkonim. Kaut kā personiskās telpas pārkāpums, bet tomēr reizē arī pieklājīgi. Laikam man pret prostitūtām nedaudz citi standarti.
Kādu no vakariem kādi citi viesnīcas apmeklētājiem ir atveduši 2 dāmas arī uz savu viesnīcas numuriņu. Dāmām izklausījās gāja superfun - visu vakaru ļoti skaļi klausījās Taizemiešu popmūziku un, cik var spriest pēc rīta pārpalikumiem, iztrieca arī pieklājīgu apjomu Stolichnaya. Cerams, ka arī kungi dabūja ko baudāmu.
Puse salas iestrēgusi milzu rekonstrukcijas darbos, pārbūvēts šķiet tiek pilnīgi viss.
Pa pilsētu caurām dienām braukā pickup-truck, kura aizmugurē iebūvētās tumbas informē ka TIEŠI ŠĪ diena ir tā, kad Koh Samui labākie cīkstoņi mērīsies spēkiem ringā, katru dienu. Kad apnīk to klausīties, var aizbliezt līdz okeānam - tur gar piekrasti braukā motorlaiva, kas atskaņo tieši to pašu reklāmu. Paskatīties gan tā arī nekad neaizgāju.
Slimnīca superdārga. Par ārsta satikšanu vien samaksājam 100+ eur. Bet zināt kas ir kruti? CEĻOJUMA APDROŠINĀŠANA!! damn boi. Ņemot vērā cik lēta ir Āzija, es domāju bez apdrošināšanas šī iepazīšanās ar suņiem mums būtu sastādījusi 30% visa 2 mēnešu ceļojuma budžeta stabili. Par to apdrošināšanu daudz domāju. Vai šādās valstīs var apdrošināties pret kokosrieksta uzkrišanu uz galvas? Tur ir reāli daudz kokosriekstu, un tās palmas no kurām viņi krīt nav vispār īsas. Tagad par šo domājot es atradu, ka tam jau ir pat veltīta wikipedijas sadaļa :D

Vienu nedēļas vienkārši nočilojam uz salas. Dzīvojam nelielā viesnīcā, kuras īpašniece nav pārliecināta vai es valkāju sieviešu apakšveļu vai nē. Nobindžoju Watchmen seriālu, izlasīju grāmatu, papeldējos okeānā un pašūpojos šūpoles virs tā. Ir pāris "kalni", vienā no tiem atradu skatu platformu līdz kurai uzkāpt - skats tāds pats kā lejā - visur apkārt palmas. Īsti neko vairāk redzēt nevar :D Kaimiņos mums dzīvo papagailis, kas prot runāt. Runā tikai Taizemiešu valodā, bet tas nenozīmē, ka mazāk stilīgs. Šajā brīdī tas chill ir visai nice, ņemot vērā ka pēdējās 3 nedēļas bijušas konstantos pārgājienos ar gandrīz konstanti uzsprāgušu prātu. Paralēli plānojam jau savu nākotni Malaizijā. Vai atceries tās autobusa biļetes ko nopirkām Norvēģijas lidostā, lai mūs vispār ielaistu pirmajā lidojumā uz Bangkoku? Vispār sāk izskatīties, ka viņas varētu pat izmantot :D

Ar ēdienu te diezgan dope - ēdam svaigi sagrieztus ananāsus, kurus pērku no džeka, kurš katru reizi man nākot pakaļ mēģina kaut kā izčakarēt. Tad izliekas, ka es pasūtīju mango, tad saka, ka ananāss maksā 1000000 bahtus, un cietu seju skatās, kā man galvā griežas zobrati, kamēr es mēģinu saprast kāpēc man makā nav ne tuvu tāda summa.
Pirmo reizi mūžā uzēdu legit Tom-Yum zupu. Sapratu, ka tas ko es pēdējo gadu mājās gatavoju vispār not even close TomYum. Ne tā, ka es taisītu sūdīgas zupas, vienkārši es gatavoju kaut ko pilnīgi citu :D Nu neko - tagad es zinu par vienu zupu vairāk.
Mīļākā vieta gan vienkārši ceļmalas garāža tālāk no tūristu centra, kur tante gatavo ēst vietējiem, kas strādā visās tajās viesnīcās un pārējās vietās, kas paredzētas tūristu izklaidēm. Vai esi kādreiz nopircis asus svaigu dārzeņu salātus maisā? Es nopirku kādas reizes 3, amazing lieta. Apēdu arī bezdievīgu apjomu ceptu rīsu.

Ar valodu gan ne tik iespaidīgi kā varētu gaidīt no tūristu zonas. Kādā no fansīgākām ēstuvēm mēģināju dabūt omleti. Pasūtīt omleti izrādās nav tik vienkārši, pirmkārt, taizemes omlete atšķiras no viņu izpratnes par rietumu omleti, un tāpēc manu vajadzību noskaidrošanai tiek sasaukti kopā 3 restorāna darbinieki. Rādu viņiem ar roku, kā kuļ olu un tad to cep. Visiem viss skaidrs. 20min vēlāk es saņemu nelielu bekona torti :ll Bet nu jāatzīst, tajā bija arī ola. Kad saku, ka vienu no porcijām varu paņemt, bet otra man jānes dāmai, kas ir veģetāra, viņi ir nelielā šokā. Sēžu un gaidu otru omleti skatoties kā pavārs to virtuvē cep, neticībā kratot galvu.
Šeit arī saplīsa joysticks vienai no Switch pultīm, dodos uz tuvējo lielveikalu un tur elektronikas veikalā mēģinu sadabūt ko man vajag. Sameklēju internetā bildi un rādu kādam no darbiniekiem - viņš atplaukst smaidā tā it kā saprastu, ko man vajag, un saka "banana". Es mēģinu noskaidrot ko vairāk, bet uz katru manu jautājumu viņš atbild vienkārši ar "banana" un rāda kaut kur tālumā. Tā tas turpinās kādu laiku līdz man paliek neērti un es izlemju vienkārši iet prom. Viņš mani aptur, atver uz sava telefona google maps, iezoomo mūsu lokāciju - izrādās "Banana" ir cits elektronikas veikals, kas atrodas kvartālu tālāk.

Izdomāju, ka varētu arī tādā chill mode sakurīties, bet nevienam prasīt negribas - sala bēdīgi slavena ar to, ka vietējie menti izliekas par dīleriem, tad savāc ārzemniekus un prasa insane kukuļus, lai tev nebūtu jābrauc ekskursijā uz Taizemes cietumiem. Lāsma man aizliedz nonākt Taizemes cietumā. Bet atrodu regeja bāru, uz kuru dodos vienkārši iedzert alu un pačekot, kas tur notiek. Bārs diezgan amazing - sačiloju ar  bārmeni un viņa asistentu. Jā - bārmenim ir asistents, kura pienākums ir, piemēram, aizbraukt ar mocīti uz veikalu pēc cīgām, kad bārmenis grib pīpēt, vai spēlēt ar mani poolu, ja man nav draugu Taizemē. Kādā brīdī ar mocīti atbrauc sieviete ar milzu čemodānu - atver to - tas pilnībā piepildīts ar loterijas biļetēm. Abi bāra darbinieki uzreiz skrien klāt, un katrs nopērk pa 3-4 biļetēm. Lielais laimests esot 48000000 batu (~1.3mil eur). Cipari uz loterijas biļetēm jau ir uzdrukāti, nevis tu izvēlies pats, kā super-bingo. No loterijas uzticamības viedokļa šis ir reāli sūdīgākais variants, jo rīkotāji var vienkārši izvēlēties skaitļus, kurus nekad nav uzdrukājuši, bet šo es viņiem nestāstu, jo negribu iznīcināt to acīmredzamo prieku, ar kādu viņi lielās ar savām biļetēm un jau pa visam drīz gaidāmo laimestu.
Kad mūsu attiecības jau ir iesilušas, prasu bārmenim, vai viņš nevar sazīmēt džointu - viņš saka nē - kādreiz varēja, bet tagad policija esot izdomājusi, ka pie viņiem nākot kurītāji, un tāpēc regulāri patrulē. Nez kā gan viņi šito izdomāja, ka vajag turēt regeja bāru aizdomās.
Pēc kāda laika gan atbrauc vēl viens tūrists - vācietis, kurš strādā par "fundraising coach" kas ir profesija, par kuru es nekad mūžā nebiju iedomājies. Rādās, ka liktenis lēmis mums saskrieties, jo viņam tieši ir tas, ko es meklēju, bet viņš pats drīz dodas prom, un nezin ko tagad darīt. 
Tā nu dodamies pie viņa, sabliežamies bezjēgā un viņš pēkšņi kļūst mega lepns un grib palielīties ar savām lielajām smadzenēm - grib rādīt, kā viņš slēpj viesnīcā zāli, ja nu gadījumā tur ielaužas policija. Es gaidu kaut kādus max crazy vācu risinājumus, kur tev ir speciāls konteineris, kas nomaskēts kā 1 eur monēta. Nē - mēs ieejam vannasistabā, kas ir vienīgā vieta visā numuriņā, kur pilnīgi baltos griestos ir lūka. Lūk tur, viņš lepni rāda. Man ir grūti nesmieties - saku, ka, ja es būtu policists, tā būtu viena no pirmajām vietām, ko es ienākot pārbaudītu. Vai viņš tiešām nav nekad redzējis nevienu filmu? Visi taču tur vienmēr slēpj savus ieročus. Iespējams ka slēpšana nav viņa stiprā puse - viņš padalās ar stāstu kā pagājušo reizi, braucot uz Taizemi, esot atvedis līdzi skābi, turot to pudelītē, kuru ar līmlenti pielīmējis pie sava krāna, lai izietu cauri lidostai. Es prasu vai tiešām tas risks ir tā vērts, un viņš kā atbildi uzdod man jautājumu, vai es kādreiz mūžā esmu apskābējies uz tropiskas salas un runājies ar bruņurupuci, kas tev parādītu dievu. Man ir grūti strīdēties pretī. Bet aizvien apsmeju viņa metodes. Tagad gan esot kļuvis gudrāks - skābei daudz labāk strādājot acu pilienu pudelīte, un man ir patiess prieks, ka viņš līdz tam ir aizdomājies.
Tad dabūju iet pirkt tabaku - otrā pretīgākā tabaka manā mūžā, uzreiz aiz cigaretēm "Kosmoss", kas 20 gadus pavadījušais aizmirstas Mālpils muižas grīdā zem parketa. Papīriņi arī savādi - bez līmējamās daļas, bet nu kaut kā galā var tikt. Kad prasīju pārdevējai filtrus, viņa vienkārši sāka smieties ¯\_( ツ )_/¯
Lūk, dzīve ārpus Taizemes cietuma.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana