enfin..

enfin..
beidzot man ir tas garstāvoklis kāds man nav bijis jau tik sen ka to vairs atcers tikai cilvēki kas ir vismaz gadu veci. Vienmēr tas nāk ar aukstiem laikiem un tumšiem vakariem. Es mīlu to aukstā gaisa smaržu izejot ārā. Vasarā tā nesmaržo, ziniet.

Bet Ievai lūk tikmēr ir garstāvoklis ko par labu nosaukt es nespēju pat neskatoties uz visu savu spēju redzēt prieku tur kur tā nav.
Baigi.
Es nesaprotu kapēc tev tā ir.
Daudz veiksmīgāk es varētu iztēloties ko tuksneša ķirzaka domā par Dievu, lietusgāzēm un arābiem.
sūdīgi.

Gribētos man tādu rīku ar ko es varētu cilvēkus ielaist savā galvā, tājās domās ar kurām man gribētos padalīties. Un sapņos.
Protams jau ka visi kautko vēlas, cits tikpat labi varētu gribēt ābolu ar kuru var iespējams likt visām radībām sev paklausīt, sarunāties ar zivīm un putniem, ar kailām rokām saliekt tēraudu, ar vienu lēcienu uzlekt uz augstiem balkoniem, ietekmēt draugus un līdzcilvēkus, pārlabot čili picas čeku datus vai tik ievēlētam par Maija karalieni.
Maģija tā ir. Protams ka noteikti tur kā jau vienmēr būtu kautkāds āķis un tad tā štrunta īpašnieks sāktu pārāk mīlēt pats sevi, iedzīvotos nierakmeņos un muguras sāpēs, kuņģa čūlā un to piemeklētu biežas saaukstēšanās un drīz neviens negribētu viņu vairs aicināt uz viesībām kā jau tas vienmēr tādās pasakās notiek.

Protams neviens kam galvā kaut puse smadzeņu nespēj godīgi pieļaut domu ka tādas lietas varētu pastāvēt kautkur ārpus tādu bērnu prātiem, kuru bērnība paiet klūgu grozos un kuri vēlāk izaug par laupītājiem, suņu zagļiem un 1.septembra fotogrāfiem, bet pasapņot jau var, ziniet.

Šodien aizgāju no solas pēc 4 stundas jo mamma atgriezās no Itālijas. Atveda kādus 17 miljonus makaronu garšvielu.
Biju pie Daiņa vēlāk kurš neaizbrauca uz Siguldu, runājām daudz. Pēctam izodmājām bumbu pamētāt. Vienkārši tādu mazu bumbiņu, stāvējām pa gabalu viens no otra un metām viens otram un ķērām. Dīvaini. Neko tādu manuprāt kopš 5 gadu vecumea nebiju brīvprātīgi darijis.
Vēl palīdzēju viņiem ar Mārtiņu malku sakraut pusgrēdu.

Pēctam izdomāju iet mājās un pavēstiju šo faktu dainim un viņš teica ar nopietnu seju "nekur tu neiesi". Tad es izbēgu ārā un viņš arī un nosprostoja man ceļu un teica "NEKUR TU NEIESI! TU PALIKSI ŠEIT MŪŽAM!!" ar nopiewtnu sejas izteiksmi. Smieklīgi bez gala.
TAd es metu viņam ar āboliem un bēgu un pēctam viņš uzskatīja par prāta darbu muļķīgi atdarināt manu aizstāvēšanās metodi - kratot kulaku izstieptu un muļķīgi sperot ar kāju. Smieklīgi tiktiešām.

Nākot no Daiņa bija smuks tiktiešām apmācies laiks un es izdomāju uzkāpt saules kalnā. Nevis pa taku bet pāri pļavai soļoju un sajutos baigi labi. Saules kalnā uzkāpu uz akmens un apsēdos un pusstundu kādu vienkāŗsi sēdēju tur klausijos mūziku un skatījos kā satumst pār Mālpili. Tiktiešām skaisti bija tik ļoti ka gribējās ar kādu padalīties.

Tad vēlāk mājā atgriezos jo nospriedu ka tas anv normāli vienam pašam tur tik ilgi sēdēt, drīz jau dainis ar Ivaru bija klāt lai skatitos American Dad kamēr es cepu makaronus.
Pēctam pie Ivara Lauri Reiniku un viņa klipus un redzējām galīgi lielu muļķību kas saucas Zlad - Anti - pope. Tur tiešām vaig prātu lai kautko tādu radītu :D

Rīt no rīta uz pirmajām stundām neeju - iešu asinis nodot lai pārbauda vai man nav cukurs vai kāds cits mēsls. Ģimenes ārste grib lai es tā izdaru.

Un eju šovakar gulēt pie tās pašas dziesmas kuras vakar un aizvakar.

Ceru ka nesanāca pārāk nopietni.
Amen