56, 37, 24, 84, 45, 62, 23, 97, 36, 49, 51

Ir pagājušas apmēram 6dienas kopš es pēdējoreiz rakstīju, kas ir gandrīz nedēļa un man nav ne jausmas kā tagad es atcerēšos ko es kad darīju.
Un es rakstu, lai arī man rīt pus9 jāceļas un jāiet kautko runāt par darbu> Jep man bus darbs, kurā maz maksās un es krāsošu kautkādu grīdu. Sasodīti iegriež man tā stroiku krīze.

6dien es modos 12:04 un ārā bija saule un telefonā bija Dainis kurš saka "mes šodien braucam uz dziesmusvetku meģinājumu". Sacīts ir reti kad pēctam izdarīts, bet nu uz to ģenerālmēģinājumu mēs devāmies ar Daiņa brāli un ap 17:00 vai arī 16:04 bijām Rīgā, jeb pilsētā, kura ir visai tālu no pilsētas, kurā piedizmst vējš. Es maksāju par tramvaja biļeti, jā es tā daru, kad braucu kopā ar Daini, un šeku reku Katrīnai neatzvanot kautkad jau bijām "Valterā un Rapā", kurā Dainis girbēja nopirkt grāmatu kuru varētu raksturot kā "garlaicīgi, politika, likums" vai kautko tādu. BrūnValters tikmēr pašausminājās par to cik dārgi gan maksā Adamsa Duglasa grāmatas un štukoja vai to gadijumā nevarētu skatīt tiesā, kā noziegumu pret cilvēci, jo, ja man jāizvēlas vai maksāt 10ls par grāmatu vai aiziet uz esīti, es labāk nopērku cigaretes. Drīz jau vien Dainis bija atradis gan grāmatu, gan SestDienu, gan vēl kautkādugrāmatu, gan arī apskatījis krievu grāmatu stendu kur bija daudzas Пауло Коэльо grāmatas un vēlkautkas ar tādiem pašiem burtiem, un tad viņš izmantoja manas īpašās spējas, kas iespējams ir vienīgais iemesls kapēc ar mani kāds draudzējas, un teica "cik ir 1,76+6,78+vēlkautcik naudiņas?" un es viņam devu pareizu atbildi, un nesaņēmu par to paldies un arī reņģi nē.
Pēctam tur kkas notika jā jā un mēs jau pēkšņi attapāmies tramvajā, pārbāztā ar dziesmusvētku meitenēm tik ļoti, ka katrā nākamajā pieturā stāvošie miljoni palika ar mutēm vaļā un iekšā nevarēja vairs iekāpt neviens izņemto Ivara Brenča tēti, kurš ganjau varētu iekāpt pat sērkociņu kastītē, ja vaidzētu, jo viņš galugalā ir fotogrāfs.
Kautkad bijām Mežaparka estrādē, kurā nelaiž iekšā ar lietussargiem un šņabi un tad vēlāk satiku Sanitu un A un Kūmu, kuras mani mīl tik ļoti ka iet ar mani pīpēt.
Paši dziesmusvētk ibija ciešami līdz brīdim, kad uznāca vīru kori un sāka dziedāt "alus man smeķē, sieva baltās zeķēs" vai kautko tamlīdzīgu, un ja ir kāds cilvēks, kam tiešām patīk tāda mūzika, manispēc viņš var iet un pakārties.
Ja es būtu pie ruļļiem, tad dziesmusvētki būtu tādi, ka sākumā nodzied "Saule, Pērkons, Daugava", tad "Lauztās Priedes" lai arī Dainim prieciņš, un tad dzied "Saule, Pērkons, Daugava" vēl pāris reizes, kamēr apnīk un galā visi tie dalībnieki uztaisa kautkādu flashmobu piemēram, ka visi piedzeras vai arī saguļas zemē naktī un pīpē (to es gribētu redzēt no augšas) vai arī atkārto jau bijušos flashmobus ar dejošanu un nekustēšanos tikai tagad abus reizē.
Ja pie ruļļiem būtu Sanita, tad dziesmusvētki būtu tādi, ka valters stāvētu tur priekšā kautkādās lina drēbēs un sistu trejdeksni cauru nakti, vai kautkā tā.
Pēc vīru kora uzstāšanās Dainis aizblieza uz Siguldu, lai 01:00 dotos 20km garajā svētceļojumā Sigulda-Mālpils. Es tikmēr ar māsām Čemmēm un māsu Sanitu sēdēju Goijā un spēlēju "Quatro".
Goija ir iespējams pirmā kafejnīca manā mūžā kur man tā tiešām patīk. Nezinu kapēc, bet man īpaši nepatīk ne bāri, ne kafejnīcas, ne arī krievi.
Ap 02:00 A un Kūms aizevās mājā un atstāja mūs ar Sanitu vienus uz foršākā soliņā kāda esu sēdējis. Tas ir ārā pie goijas un viņš ir tāds nestabils, bet bezgala jauks un tā vien prasa lai uz viņa apsēžas un uzpīpē.
Manus plānus pēctam doties uz dzīvokli izjauca Sanitas māsa, kura teica "braucam uz Sarkaundaugavu ēst "trako bekonu" pie trakonama!". Braucām arī.
Trakais bekons ir maizīte, kuru pārdod statoilos, bet tajā naktī nepārdeva gan, toties lai atmaksātu to, tur bija pārdevēja, kura kā likās ir izdzērusi apmēram 4l kafijas vai arī ir no trakonama. Smiekls bija.
Ap pus4 es netiku dzīvoklī, jo Emīls bija atstājis atslēgu durvīs un aizgājis gulēt. Ir nu gan pasaulīte - vēl pat gaisma nav uzaususi un cilvēki jau guļ. Nedaudz sabijos un sasmējos, bet piezvanīju Sanitai, kura teica "Mēs braucam tev pakaļ" un atkal bija miers sirdī.
Sanita ir ļoti viesmīlīgāka, un viņas māsa vēlvairāk, jo viņa vispār piedāvā man dzīvot Sanitas istabā un iet strādāt Sanitas darbā un tā, bet kopumā galīgi forši. Lieli paldies, ka es nepavadiju nakti kautkur nezinukur (: vēl Sanitai ir suns kuru viņa paraksta "viņš ir maziņš un viņu sauc Riksīts", bet patiesībā viņš ir man līdz viduklim un kož kājās un neienīst mani. Vēl viņš skrien pakaļ mantām kas tiek aizmestas un ēd ābolus.

7dien es atbraucu mājās un neko nedarīju svarīgu.
1dien es biju uz Dadžu sēdi, pasmējos un tā un pēctam atkal uz mājām un nedarīju neko svarīgu.
2dien es arī nedarīju neko svarīgu, ja neskaita to, ka es labprātīgi 3h biju dārzā, kas iespējams ir lielāks brīnums nekā, tas ja atklātos, ka Ivaram ir nedegoša bārda, kas izstaro radiāciju uz ļauniem cilvēkiem.
Lai attaisnotu tās dienas varu kautko pateikt par filmām ko tad skatijos.
The Darwin Awards- vnk neskaties. Filma nav no sliktākajām un tā, un vietām man bija nedaudz interesanti, bet tiešām labākais, ko es varu ieteikt ir - vnk neskaties.
Farenheit 9/11 - skaties, ja zini kas ir Bušs. Es noskatījos un ienīdu viņu vēl vairāk un mīlēju Maiklu Mooru vēlvairāk, nav gan tik laba kā Sicko, bet patika man tikuntā. Ja visas dokumentālās filmas uz pasaules taisītu Maikls Mūrs, tad uz pasaules nebūtustulbu dokumentālo filmu.
The Assasination of Jesse James by the Coward Robert Ford - noskaties un tu mācēsi to nosaukumu uzrakstīt no galvas, kas ir galīgi forši. Nedaudz westerns un tā, un vietām nedaudz garlaicīgi, bet kopumā man tā filma kautkā patika, it īpaši beigās.
The Shining - es viņu nenoskatijos lidz galam, un ja ir kāds kuram tas ir izdevies, tad es gribētu zināt, vai tās 2arpus stundas bija tā vērtas.
Mozart and the Whale- galīgi forša romantiska filma, par bariņu ar cilvēkiem, kuri slimo ar autismu, un es noskatijos un sapratu, ka autisms ir mana mīļākā slimība. Vienkārši tie cilvēki ir daudz daudz interesantāki par lielu daļu cilvēku ko es pazīstu. Un vēl tur ir foršs vaļa kostīms.

3dien es modos apmēram 13:07 paēdu, pasēdēju pie datora un tad gāju un satiku Daini 14:28 pie stroikas. Jā, mēs gājām veilreiz tur darbu meklēt, un šoreiz pat kādam kautko prasijām, bet nedabujām tikuntā. Nekas- vismaz sirdsapziņa tīra, ka kautko darījuši lietas labā esam.
Tad devos stopēt uz Rīgu priecīgs priecīgs, jo man bija sarkans lietussargs.
Apstājāsno sākuma džeks kurš saka "es tikai līdz Ogrei" un tad ieēd ķirsi un saka "ak šie gardie Latgales saldie ķirši, mmmmmm, jāreklamē savādāk neviens neēd" un deva man ķiršus, kas tiešām bija garšīgi, bet Daiņa nesaldie man garšo labāk. Vēl viņš man pateica "maziņš lūdzu", kad es kāpu ārā no mašīnas un teicu "liels paldies".
Pēctam nostopēju vecu vīru kurš saka "tikai līdz allažmuižai, ātri ātri kāp iekšā" un tad brauca uz 50km/h. Pēctam nostopēju ģimeni kautkādu ,kuri brauca un izskatijās pēc tipiskas svētdienas ģimenītes- visi domā ka džinsu kostīmi vēl ir modē, klausās "my sexy sexy lover" un nesaprot un izskatās tik nūģiski, ka es pilnīgi varētu aplaudēt. Un viņi brauc un es domāju "noteikti ka viņi visi baznīcā iet" un tad sieviete pagriežas un saka man "es tev gribētu iedot kādu grāmatu" un iedod man Bībeli. Sasodīta nežēlība pret mani tā ir. Tad viņa paprasīja via es eju baznīcā, un kad no manām atbildēm saprata, ka šitā jaunā dvēsele ir aizdzīta postā, tad es no Ropažiem līdz pat Zemitānu tiltam dabuju klausīties par to, ka man ir jāatrod Dieva milestība, jāizlasa Bībele un Jehovas liecinieki ir galīgio labi un bla un bla un bla. Elle vistīrākā. Brīnos, ka man vēl neprasīja, lai es ar viņu meitu precos. Un kad es pateicu, lai mani izlaiž kautkur pie Katrīnas mājas, tad viņi apklusa un man palika žēl, jo viņi laikam saprata, ka es nebūšu ne Jehovas liecinieks, ne Jehovas liecinieku liecinieks, un pat ne Lietuviešu baptists, kas ir labākā konfesija pasaulē.
Tad es ar Bībeli somā aizšāvu līdz vērmanītim satikt Katrīnu, tad līdz galerijcentram satikt Ivaru un tad uz autobusu uz Murjāņiem ja nemaldos.
Pa cēlam papētijām Bībeli ar Ivaru un atklājām ka Jēzus ir galīgs rupeklis, jo viņš iet cauri aizslēgtam durvīm un cilvēkiem nevar nekādās privātās dzīves būt. Vispār Bībelē var atrast daudzko par ko var pasmieties. Vismaz noteikti "mazajā stāstu bībelē" vai kautkā tā.

Tad mēs bijām pie Māras, kura atrbauc no Čīles un ir pārsteigta un saka 'es jūs visus ienīstu" un pēctam "es jūs visus mīlu" un ir priecīgaun visi priecīgi. Un arī Valters vēljoprojām ir priecīgs jo man ibja vesela negulēta nakts ar cipardziesmas atklāšanu un vēl nezinko un vēl es redzēju nesmukāko nāras zīmējumu pasaulē, iegrebtu klintī.
Bet par to visu slinkums man stāstīt, bet prieks man ir liels un paldies visiem kas tur bija.

No rīta es šoidien nemodos, jo nebiju aizgājis gulēt, un gāju ap 08:42 uz sēnīti kas tagad izskatās vienkārši pēc aizmirstas vietas. Ātri galīgi nostopēju uz siguldu čali, kurš ved toletes un pastāstija man savus piedzīvojumus, vienu rupju anekdoti un vēl kautko par kautkādu BMW un kautkādu džipu. Un vēl viņam mašīnā bija ļoti daudz toletespapīra un 2 cigarešu paciņas un uz deguna viņam bija robi no brīllēm baigie iespiedušies. Pēctam Siguldā es nostopēju vecu vīrieti, pēc kura balss kautkā aizdomīgi likās ka viņš varētu būt visai homoseksuāli noskaņots, kas ir galīgi traki, jo nav labi tādu nsotopēt tādā laikā, kad tu vnk mašīnā slēdzies ārā negulētas nakts dēļ. Bet nu viss beidzās labi. 10:08 biju mājāsu n aizgāju gulēt, pamodos 18: 34 un neko svarīgu neizdarīju.

Lūk, gandrīz nedēļa, un es esu varenpārsteigts, ka man izdevās šito uzrakstīt.
Jauku visiem visu un lai jums viecaas kā dzīvē, tā arī mīlestībā un darba meklēšanā un vēstuļu rakstīšanā un visur kur vien vajadzīga veiksme.