Abavas

Es neteikšu ka mana fiziskā kondīcija ir labāka kā cilvēkam ar veselīgu dzīvesveidu, taču es to pilnīgi noteikti arī nenoliegšu. Pēdējo 5 nakšu(tas vārds tiešām tā rakstās?) miega ierobežošana + cigaretes un kafija šovakara man liek vēlēties apgulties uz ilgu laiku, bet apziņa ka tas liek Gardai rakstīt depresijas bagātu dienasgrāmatu liek man... muļķības, man vnk gribas kko uzrakstīt.
Pēdējais ieraksts bija vakarā kad atbrauca A (man kaķis tiko pirmoreiz mūžā šņāca) un tapēc es atminos visas dienas vairāk vai mazāk kas bija pēctam.
5dienas rītā es modos krietni vēlāk par vidusmēra cilvēku kas mēdz mosties, bet tā tam jābūt.
Nekas svarīgs arī tad nenotika līdz aptuveni 16:00, kad es ieliku šņores kurpē un mans autobuss uz Rīgu aizbrauca tālēs zilajās atstājot mani miestā ko daži cilvēki sauc (vai kādreiz es ceru ka sauks) par pasaulē ģeniālākā cilvēka mājvietu.
Bliezām stopēt un tā un bla un bla, bet visa tā diena ievērības cienīga ir ar to, ka A iemeta manu telefonu rudzu laukā. Laime liela liela godavārds, un tas noveda pie tā, ka tā vietā lai stopētu, mēs labu laiciņu bradājām pa rudziem lai atrastu telefonu un pēctam vnk gulētu tur, pīpētu , klausītos mūziku un vnk priecātos. Un debesis skatoties guļot rudzulaukā izskatās pavisam savādāk nekā citreiz.
Es nezinu kā lai tādus brīžus nosauc, bet es zinu ka man viņi sasodīti patīk.
Pēctam nostopējām , oi man iet grūti, pelnu maz, bet esu priecīgs onkulis, onkuli kas aizveda mūs līdz Garkalnei. Garkalne man liekas kā vieta, kurā neviens nedzīvo un visi brauc garām.
Un tur es redzēju džeku, kurš noteikti bija pavadījis 3 stundas domādams kas ir orģinālāks tetovējums - ķīniešu burti vai tīģeris, kas bija beidzies ar to ka viņam bija tīģeris kurā iekšā ķīniešu burti, kas iespējams nozīmē "sakē godzilla", bet uz manām ķīniešu valodas prasmēm es neieteiktu paļauties.
Rīgā es biju minūtes 2 pirms sava autobusa, un aiznesos no inženieru ielas līdz autoostai tādā ātrumā ka pat Vīnis teica "ātri" un es domāju, ka es esu pelnījis veiklo kāju ordeni par to, bet kā jau tas bija gaidāms es viņu nesaņēmu.
Un mēs braucām uz Abavas rumbu lai dotos laivubraucienā ko es aprakstu zemāk un autobusa breuciens bija ilgāk kā 2 stundas, un tur iekšā bija tik karsts, ka izskatījās tā, ka es nebiju vienīgais kurš skrējis uz viņu.
Abas rumbas brauciens sākas ar fantastisku Ivara pirmo iespaidu paušanu par to - "Tā ir tā rumba? KAUTKĀDS SŪDS!", kas man izraisīja krietnu smieklu visai atlikušajai dienai, un lai nepaliktu garlaicīgi, Ivars man naktī veltīja vēlvienu ģeniālu teikumu - "nedomā, ka tu savu lielo dibenu te visu nakti turēsi".
Nākamajā rītā garstāvoklim tika piemērots īpašs izsauciens no ŠteinbergIvara vārdu krājuma un metot tējas maisiņu(es uzrakstīju "maisīnu"un sasmējos, un ja es būtu prezidents, tad es izdomātu kādu ļaužu grupu, kuru jāsauc par maisīniem. hah :D "hei, maisīn!") viņš iesaucās "NŪŪŪŪI!". Smiekls liels.
Margaritai toties likās ka smieklīgākais visā tai pasākumā bija brīdis, kad Brūnvalters sēdēja mantu laivā ,kas pieķēdēta laivai kurā airē un pīpēja un teica "airējiet vergi!" un te pēkšņi laiva iet virsū kokam, kas pat cilvēkam kuru tā nesauc liek bailēs iesaukties "GLĀBIET VALTERU! GLĀBIET VALTERU!".
Īsumā par Abavu - brauciens Abavas rumba - Renda ir aptuveni 25km, kas ir krietni par daudz, ja līdzi netiek ņemta ne lāse alkohola un diena ir nedaudz par vēsu lai nodotos ūdenspriekiem. Pa ceļam ir tādi brīnumi kā "čigānu sala", sākumposmā pāris krācītes un tādas lietas ko es nosaucu kautkādā vārdā kas ir līdzīgs vārdam "kliņģeris".
Interesantākais visā braucienā ir vienā vietā upes vidū iesprausta ceļazīme "Abava", tāda kā uz tiltiem. tiešām vareni izskatās.

par šito simtpunkti neko negirbu vispār stāstīt vairāk es neiznu kapēc tagad, bēēēt..
es neiznu, pienemam visi vnk ka sita dgrāmat neeksistē.