Šodien mums atkal bija lasīšanas sacensības, kurās cilvēki vienkārši pēc kārtas lasa vienu un to pašu tekstu, un uzvar tas, kurš izlasa vistālāk nekļūdoties nevienā vārdā. Jā tieši tik nūģīgi mēs esam. Es gan totāli papisu, bet par to nav stāsts.
Stāsts ir par to, ka es izlēmu lasīt krieviski, atradu Filipa "Prosto po Russki" un atradu kādu mīlas dzejoli, kurā daudz reizes bija vārds "ļubov".
Es nolasu aptuveni pusi dzejoļa, un tad Filips saka, ka izklausās, ka es vienkārši saucu zupu nosaukumus. Ja tas nav viens no labākajiem jokiem par krievu valodu, man nav ne jausmas, kas ir. Ekselence.
Un tagad man lūdzu vienu "ņetļubov" un mazo porciju "plečo"
trešdiena, februāris 23
pirmdiena, februāris 21
The Eyes, The Beard, The Nose, The Stomach, The Lungs.
Man ir aizdomas, ka mana akadēmiskā atbildības izjūta ir miskastē metama.
Man ir ļoti problemātisks miegs - ja es aizmiegu, un mani neilgi pēc tam pamodina, es nevaru aizmigt turpmākās trīs stundas vismaz. Domāju aiziešu pie Filipa nostreļīt pāris lētus Kosovas smēķus, kas beidzas ar to, ka es tur palieku līdz 5iem rītā, tā pat vien, pļāpājot.
Neskatoties uz to, ka gulēts nav vispār, es no rīta tāpat saņemu apņēmību uzbrukt savai bakalaura darba koncepcijai, un izsoļoju no mājas un dodos trolejbusa virzienā. Pa ceļam nokrītu ļoti ļoti tizlā paskatā, un esmu laimīgs, ka to redzēja tikai divas omes, un kad man turpmāk prasīs kas sačakarējis manam kompim austiņu ieeju, es teikšu, ka mans skaistums.
Es aizeju uz narvīti, pērku braucienus, kad man zvana telefons, kurā man saka "Čau, tu negribi braukt ekspedīcijā?" uz ko es, kā kārtīgs students, protams, atbildu "JĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀAA".
Un tā šodien es biju Bīriņu pilī, gandrīz nejauši nozagu līgavai kaut kādu apmetni, nesu pa trepēm mākslīgu torti, kura ir tik liela, ka viņā var sieviete ielīst (ja mana auguma, tad mīļi pat divas) un turēju rokās vairāk rotaļu pistoles un revolverus kā iepriekšējo 7 gadu laikā kopā. Ja mana dzīve turpinās būt tik pat ļoti random, kā pēdējās 7 dienas, es mūža nogalē būšu laimīgs.
Un ārā ir lieliska Saule, un es braucu busiņā ar logiem vaļā un pīpēju un skatos uz milzīgām sniega pļavām, no kurām Saule atspīd manās acīs. Man traucē, ka man spīd Saule acīs, jo es neko neredzu tad, bet tajā pašā laikā es tad esmu ļoooti laimīgs. Šķiet ka tuvojas visi iespējamie gadalaiki, kas nav ne ziema, ne rudens. Un runājot par vasaru noteikti jāatzīmē pašam priekš sevis, ka viens no jaukākajiem komplimentiem, ko mūžā esmu saņēmis ir "Tu esi tik silts, ka man liekas, ka ārā ir vasara!".
Tā es braucu busiņā vienkārši klusējot un smaidot, un pa radio skan šis, un man gribas iedot 5 pašam sev:
Un es bieži skatoties filmas domāju par tām jocīgajām kafejnīcām/ēdnīcām, kuras atrodas pilnīgi nekurienes vidū, bet galvenie varoņi biezi pamanās tur ieklīst tik un tā. Tur parasti arī strādā viena smuka meitene, un viena, kuru sauc Edna. Un es domāju kā nez būtu tādā būt. Un šodien es biju - kafejnīca, kuras ieeja ir kaut kādā iekšpagalmā, kur labo tikai riepas, un neviens normāls cilvēks, man šķiet, tur neietu, ja viņam nebūtu kaut kādas riepas ko labot, un ieejot tajā kafejnīcā izskatās, ka visi apmeklētaji tur pusdienās nāk jau gadus desmit, un man rodas sajūta, ka es esmu nevis kafejnīcā, bet nepieklājīgi ieklīdis kādu svešu cilvēku dzīvoklī. Man patika.
Parasti mani mulsina vietas - kafejnīcas, krogi utt, kur es nekad neesmu bijis, jo neesot tur nekad bijis es īsti nezinu kā konkrētajā vietā ir jāuzvedās un kā tur viss ir, un tas man liek justies ļoti ļoti neērti un es esmu nedaudz satraucies un nedaudz sakautrējies. Kaut kā tā.
Man ir ļoti problemātisks miegs - ja es aizmiegu, un mani neilgi pēc tam pamodina, es nevaru aizmigt turpmākās trīs stundas vismaz. Domāju aiziešu pie Filipa nostreļīt pāris lētus Kosovas smēķus, kas beidzas ar to, ka es tur palieku līdz 5iem rītā, tā pat vien, pļāpājot.
Neskatoties uz to, ka gulēts nav vispār, es no rīta tāpat saņemu apņēmību uzbrukt savai bakalaura darba koncepcijai, un izsoļoju no mājas un dodos trolejbusa virzienā. Pa ceļam nokrītu ļoti ļoti tizlā paskatā, un esmu laimīgs, ka to redzēja tikai divas omes, un kad man turpmāk prasīs kas sačakarējis manam kompim austiņu ieeju, es teikšu, ka mans skaistums.
Es aizeju uz narvīti, pērku braucienus, kad man zvana telefons, kurā man saka "Čau, tu negribi braukt ekspedīcijā?" uz ko es, kā kārtīgs students, protams, atbildu "JĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀAA".
Un tā šodien es biju Bīriņu pilī, gandrīz nejauši nozagu līgavai kaut kādu apmetni, nesu pa trepēm mākslīgu torti, kura ir tik liela, ka viņā var sieviete ielīst (ja mana auguma, tad mīļi pat divas) un turēju rokās vairāk rotaļu pistoles un revolverus kā iepriekšējo 7 gadu laikā kopā. Ja mana dzīve turpinās būt tik pat ļoti random, kā pēdējās 7 dienas, es mūža nogalē būšu laimīgs.
Un ārā ir lieliska Saule, un es braucu busiņā ar logiem vaļā un pīpēju un skatos uz milzīgām sniega pļavām, no kurām Saule atspīd manās acīs. Man traucē, ka man spīd Saule acīs, jo es neko neredzu tad, bet tajā pašā laikā es tad esmu ļoooti laimīgs. Šķiet ka tuvojas visi iespējamie gadalaiki, kas nav ne ziema, ne rudens. Un runājot par vasaru noteikti jāatzīmē pašam priekš sevis, ka viens no jaukākajiem komplimentiem, ko mūžā esmu saņēmis ir "Tu esi tik silts, ka man liekas, ka ārā ir vasara!".
Tā es braucu busiņā vienkārši klusējot un smaidot, un pa radio skan šis, un man gribas iedot 5 pašam sev:
Un es bieži skatoties filmas domāju par tām jocīgajām kafejnīcām/ēdnīcām, kuras atrodas pilnīgi nekurienes vidū, bet galvenie varoņi biezi pamanās tur ieklīst tik un tā. Tur parasti arī strādā viena smuka meitene, un viena, kuru sauc Edna. Un es domāju kā nez būtu tādā būt. Un šodien es biju - kafejnīca, kuras ieeja ir kaut kādā iekšpagalmā, kur labo tikai riepas, un neviens normāls cilvēks, man šķiet, tur neietu, ja viņam nebūtu kaut kādas riepas ko labot, un ieejot tajā kafejnīcā izskatās, ka visi apmeklētaji tur pusdienās nāk jau gadus desmit, un man rodas sajūta, ka es esmu nevis kafejnīcā, bet nepieklājīgi ieklīdis kādu svešu cilvēku dzīvoklī. Man patika.
Parasti mani mulsina vietas - kafejnīcas, krogi utt, kur es nekad neesmu bijis, jo neesot tur nekad bijis es īsti nezinu kā konkrētajā vietā ir jāuzvedās un kā tur viss ir, un tas man liek justies ļoti ļoti neērti un es esmu nedaudz satraucies un nedaudz sakautrējies. Kaut kā tā.
svētdiena, februāris 20
PP
Šodien es nāku klajā ar jaunu terminu - "Pohu Pārinieks". Tas ir cilvēks, kuram no rīta ir apmēram tādas pašas pohas, kā tev, un Jūs pavadat rītu neko nedarot un nedaudz īdzīgās balsīs plēšot sarkastiskus jokus par ebrejiem, sievietēm un dzīvi vispār. PP ir viens no labākajiem cilvēkiem tavā dzīvē, pat ja uz pāris stundām un pašlaik kā labāko PP es izvirzu Mariju lētu Šļuru. Ja tu no rīta pohains pamosties blakus Marijai lētai Šļurai, tad zini, ka Tu šorīt esi diezgan laimīgs cilvēks, pat neskatoties uz faktu, ka iepriekšejā vakarā esi bijis iestādījumā ar nosaukumu "D-STYLE". JĀ.
Dienā, kad es satiku Kosķiku, es sapratu, ka es gribu iepazīt jaunus cilvēkus, dzirdēt viņu stāstus (muļķīgi pieņemot, ka ik katram cilvēkam ir kāds interesants stāsts) un šodien es secinu, ka es to veiksmīgi esmu sācis darīt.
Vakar tā vietā, lai sēdētu mājās ar "forever alone" seju, es izlēmu kontaktēties ar Filistru Latkovski, kas droši vien vienmēr ir gudrākais plāns ko darīt vakaros, kad Tev ir reali pohuj ko darīt.
Filips bija dabūjis ciemos leiti, kurš neskujas, lasa Vonegutu un ir apveltīts ar ļoti izsmalcinātu humora izjūtu, un 2 no šiem 3 kritērijiem liek viņam automātiski patikt man. Viņs it kā arī esot žurnālists, bet neviens jau nav ideāls. Ja nemaldos viņu sauc Tomass un labākais, ko viņš vakara laikā pateica bija "And all of them have "taking from life everything it gives to you" written in their profile information, as if it really gives you something". Es pieņemu, ka tagad tas neizklausās smieklīgi, bet šis man liekas tāds ļoti jauks joks. Mēs runājām par narkotikām, manu izvēli nenodarboties ar žurnālistiku un par to cik WTF ir klubs D-STYLE.
Vel es izlēmu, ka man nepatīk Space Dog. Tā vieta it kā ir normāla, ja tu gribi zagt gleznas vai dejot, bet ja tavos plānos ir vispār jebkāda veida sarunas (jo pastāv iespēja iet dzert bez mērķa dabūt lētas sievietes, kas nezin vārda 'tilpums' nozīmi) tad tā toč nav vieta, uz kurieni iet, jo sevišķi 5dienas vakarā. Tā man ir vienmēr bijusi problēma ar SpaceDog. Šķiet tā vieta paredzēta sarunām, kuras ir aptuveni vienu vārdu garas, un pārsvarā tiek izkliegtas. Apmēram tā - PUPI.
Zini kas ir vēl stulbāk par SpaceDog 5dienā? D-STYLE. Tevi tur ievilina ar stāstiem par viskiju par brīvu un tādā garā, un tad tu tur stāvi un saki leitim "Where in the hell are we?" un vienīgais, kas kaut cik nomierina Tevi ir fakts, ka toletes ir izkārtotas ta, ka sēžot uz poda tu vari iedomāties, ka tu esi cālis olā. Taču tik un tā, es nezinu kāpēc, pirmā doma viņās ieejot man bija "Nez kā te varētu mīlēties?" Varbūt tādēļ ka tīras. Solīto viskiju es tomēr dabuju, un ko es secinu? Lai arī cik kruti būtu teikt, ka mans mīļākais dzēriens ir "whiskey on rocks" man reāli negaršo viskijs, un tur es neko nevaru darīt. Lai piedod man visi stiprie alkoholi, bet alus ir un paliek alus, un ja gribu sajusties īpašs, tad tas ir vīns.
D-STYLE nav vieta, kura es ieteiktu kādam iet, vēl jo vairāk ņemot vērā faktu, ka tas ir Ellas klubs. Jā, Ellas. Labākais ir kaut kādā brīdī pamanīt Filipu runājam ar divām nesmukām meitenēm un viņām dzirdot teikt "Filip, viņas ir nesmukas, bēgam prom". Un ko dara Filips? Protams, ka ņem vērā manu viedo padomu.
Es pirmoreizi biju arī Depo (ak nē, stilīguma policija lūdzu nearestējiet vēl mani), kur man kaut kādā brīdī iestājās drūmais stāvoklis un reizē pazuda skaits izdzertajiem aliem. Es sāku domāt "es gribu mājās viens un vemt", kad es pamanu, ka divas visai ļoti izskatīgas dāmas mana galdiņa otrā pusē ļoti aktīvi nodarbojas ar skūpstīšanos. Un tā nu es sēžu atkāris žokli un domāju "Ja šī nav skaistākā lieta, ko es redzu šomēnes, tad es nezinu kas ir." Jā. Nevis lēti, stulbi, seksīgi vai zajebis - skaisti. Godavārds. Teikšu kā ir - man jau pašam arī patīk skūpstīties ar meitenēm.
Kaut kur ap šo brīdi man ir iestājusies stadija, kad es palieku kretīnisks, un jebkādas normas, kuras es cenšos ievērot, lai neaizskartu cilvēkus, jau sen ir zudušas. Kaut kur te arī ir brīdis, kad Marija lēta Šļura man saka "Zini, lūdzu tikai rīt neraksti man un neaicini mani uz tizlu randiņu ar puķi". Man ir nedaudz WTF, bet es domāju, ka tā ir labākā lieta, ko dzirdēt no meitenes vakarā, kurā nu jau ir patērēts nedaudz par daudz alkohola.
Kaut kādā brīdī mēs appišam leiti un ejam uz dzīvokli, un nevienam no mums nav ne jausmas kā mēs to sarunājām. Marija pamostas ar skatu uz savu krūšturi, bez mazākās nojēgas kur viņa ir, un pirmā lieta, ko no rīta mostoties dzirdu es ir kaut kas līdzīgs "WTF".
Un tā mēs ejam uz kebabu, un es jūtos lieliski pohains runājot par seksu, kamēr pārdevēja kautrīgi izdod Marijas atlikumu. Mēs vienkārši pūžņojam Jāņa gultā visu dienu, un šī diena ir tāda, ka šķiet ir pilnigi normāli meitenei, kura mani ir redzējusi 3 reizes, visu dienu sēdēt dzīvoklī apakšbiksēs, smieties par visu un ignorēt faktu, ka pie mums ciemos atnāk Toms Stašāns, viņa draudzene un Ķobis, kuri savā nodabā uztaisa sev tēju, pasēž pie datora, un šķiet vispār ignorē faktu, ka mēs esam istabā. Šī diena ir tieši tik random, cik es viņu gribu. Viņai beidzot vidusskolu bija labāki procenti nekā man matemātikā, viņa zin kas ir Robot Unicorn, 'Dīvainais atgadījums ar suni naktī' un māk pieklājīgā līmenī apieties ar datoru. Es vēljoprojām nezinu vai tas izklausās pareizi, bet es atkārtoju - ja tu no rīta pohains pamosties blakus Marijai lētai Šļurai, tad zini, ka Tu šorīt esi diezgan laimīgs cilvēks.
Ir lieliska dzīve, kad dienas pēc dzeršanas var aizvadīt bez smagas sirds un morālām paģirām.
Dienā, kad es satiku Kosķiku, es sapratu, ka es gribu iepazīt jaunus cilvēkus, dzirdēt viņu stāstus (muļķīgi pieņemot, ka ik katram cilvēkam ir kāds interesants stāsts) un šodien es secinu, ka es to veiksmīgi esmu sācis darīt.
Vakar tā vietā, lai sēdētu mājās ar "forever alone" seju, es izlēmu kontaktēties ar Filistru Latkovski, kas droši vien vienmēr ir gudrākais plāns ko darīt vakaros, kad Tev ir reali pohuj ko darīt.
Filips bija dabūjis ciemos leiti, kurš neskujas, lasa Vonegutu un ir apveltīts ar ļoti izsmalcinātu humora izjūtu, un 2 no šiem 3 kritērijiem liek viņam automātiski patikt man. Viņs it kā arī esot žurnālists, bet neviens jau nav ideāls. Ja nemaldos viņu sauc Tomass un labākais, ko viņš vakara laikā pateica bija "And all of them have "taking from life everything it gives to you" written in their profile information, as if it really gives you something". Es pieņemu, ka tagad tas neizklausās smieklīgi, bet šis man liekas tāds ļoti jauks joks. Mēs runājām par narkotikām, manu izvēli nenodarboties ar žurnālistiku un par to cik WTF ir klubs D-STYLE.
Vel es izlēmu, ka man nepatīk Space Dog. Tā vieta it kā ir normāla, ja tu gribi zagt gleznas vai dejot, bet ja tavos plānos ir vispār jebkāda veida sarunas (jo pastāv iespēja iet dzert bez mērķa dabūt lētas sievietes, kas nezin vārda 'tilpums' nozīmi) tad tā toč nav vieta, uz kurieni iet, jo sevišķi 5dienas vakarā. Tā man ir vienmēr bijusi problēma ar SpaceDog. Šķiet tā vieta paredzēta sarunām, kuras ir aptuveni vienu vārdu garas, un pārsvarā tiek izkliegtas. Apmēram tā - PUPI.
Zini kas ir vēl stulbāk par SpaceDog 5dienā? D-STYLE. Tevi tur ievilina ar stāstiem par viskiju par brīvu un tādā garā, un tad tu tur stāvi un saki leitim "Where in the hell are we?" un vienīgais, kas kaut cik nomierina Tevi ir fakts, ka toletes ir izkārtotas ta, ka sēžot uz poda tu vari iedomāties, ka tu esi cālis olā. Taču tik un tā, es nezinu kāpēc, pirmā doma viņās ieejot man bija "Nez kā te varētu mīlēties?" Varbūt tādēļ ka tīras. Solīto viskiju es tomēr dabuju, un ko es secinu? Lai arī cik kruti būtu teikt, ka mans mīļākais dzēriens ir "whiskey on rocks" man reāli negaršo viskijs, un tur es neko nevaru darīt. Lai piedod man visi stiprie alkoholi, bet alus ir un paliek alus, un ja gribu sajusties īpašs, tad tas ir vīns.
D-STYLE nav vieta, kura es ieteiktu kādam iet, vēl jo vairāk ņemot vērā faktu, ka tas ir Ellas klubs. Jā, Ellas. Labākais ir kaut kādā brīdī pamanīt Filipu runājam ar divām nesmukām meitenēm un viņām dzirdot teikt "Filip, viņas ir nesmukas, bēgam prom". Un ko dara Filips? Protams, ka ņem vērā manu viedo padomu.
Es pirmoreizi biju arī Depo (ak nē, stilīguma policija lūdzu nearestējiet vēl mani), kur man kaut kādā brīdī iestājās drūmais stāvoklis un reizē pazuda skaits izdzertajiem aliem. Es sāku domāt "es gribu mājās viens un vemt", kad es pamanu, ka divas visai ļoti izskatīgas dāmas mana galdiņa otrā pusē ļoti aktīvi nodarbojas ar skūpstīšanos. Un tā nu es sēžu atkāris žokli un domāju "Ja šī nav skaistākā lieta, ko es redzu šomēnes, tad es nezinu kas ir." Jā. Nevis lēti, stulbi, seksīgi vai zajebis - skaisti. Godavārds. Teikšu kā ir - man jau pašam arī patīk skūpstīties ar meitenēm.
Kaut kur ap šo brīdi man ir iestājusies stadija, kad es palieku kretīnisks, un jebkādas normas, kuras es cenšos ievērot, lai neaizskartu cilvēkus, jau sen ir zudušas. Kaut kur te arī ir brīdis, kad Marija lēta Šļura man saka "Zini, lūdzu tikai rīt neraksti man un neaicini mani uz tizlu randiņu ar puķi". Man ir nedaudz WTF, bet es domāju, ka tā ir labākā lieta, ko dzirdēt no meitenes vakarā, kurā nu jau ir patērēts nedaudz par daudz alkohola.
Kaut kādā brīdī mēs appišam leiti un ejam uz dzīvokli, un nevienam no mums nav ne jausmas kā mēs to sarunājām. Marija pamostas ar skatu uz savu krūšturi, bez mazākās nojēgas kur viņa ir, un pirmā lieta, ko no rīta mostoties dzirdu es ir kaut kas līdzīgs "WTF".
Un tā mēs ejam uz kebabu, un es jūtos lieliski pohains runājot par seksu, kamēr pārdevēja kautrīgi izdod Marijas atlikumu. Mēs vienkārši pūžņojam Jāņa gultā visu dienu, un šī diena ir tāda, ka šķiet ir pilnigi normāli meitenei, kura mani ir redzējusi 3 reizes, visu dienu sēdēt dzīvoklī apakšbiksēs, smieties par visu un ignorēt faktu, ka pie mums ciemos atnāk Toms Stašāns, viņa draudzene un Ķobis, kuri savā nodabā uztaisa sev tēju, pasēž pie datora, un šķiet vispār ignorē faktu, ka mēs esam istabā. Šī diena ir tieši tik random, cik es viņu gribu. Viņai beidzot vidusskolu bija labāki procenti nekā man matemātikā, viņa zin kas ir Robot Unicorn, 'Dīvainais atgadījums ar suni naktī' un māk pieklājīgā līmenī apieties ar datoru. Es vēljoprojām nezinu vai tas izklausās pareizi, bet es atkārtoju - ja tu no rīta pohains pamosties blakus Marijai lētai Šļurai, tad zini, ka Tu šorīt esi diezgan laimīgs cilvēks.
Ir lieliska dzīve, kad dienas pēc dzeršanas var aizvadīt bez smagas sirds un morālām paģirām.
piektdiena, februāris 18
Reboot universe.
Lai iet ratā Delēzs un Bergsons, es šovakar gaidu pavasari, domāju par krūtīm un Siguldas kalnu takām.
Un es nevaru nevaru nevaru aiziet gulēt, jo man ir jāklausās uz riņķi atkal un atkal šis:
Ūsas, ceļojuma video un gaismas ārpusfokusa. Cik stulbi ir tas? Un, protams, atkal necik.
Un atkal valentīndiena ir garām bez rozā baloniem sirds formā, seksīgām apakšveļām un vīna man. Un visa pasaule man apkārt man šķiras un gaida jaunu pavasari. Un cik lieliski ir tas?
Lai dzīvo Saule, kas spīd man acīs braucot trolejbusā, lai dzīvo meitenes, kurām nav ar ko iet uz krogu, jo viņas pametis draugs un lai dzīvo dziesmas, kuras tu klausies 173 reizes un tad vēl tikpat.
Es staroju. Aiciniet mani ciemos, brauciet pie manis ciemos, es apsolu, es noskūšos un būšu pieklājīgs.
Un vēljoprojām tas viss ir sīkums, murmuļi. Sasodīti lielisks sīkums.
Lielisku Jums nedēļas nogali, mazie.
Un es nevaru nevaru nevaru aiziet gulēt, jo man ir jāklausās uz riņķi atkal un atkal šis:
Ūsas, ceļojuma video un gaismas ārpusfokusa. Cik stulbi ir tas? Un, protams, atkal necik.
Un atkal valentīndiena ir garām bez rozā baloniem sirds formā, seksīgām apakšveļām un vīna man. Un visa pasaule man apkārt man šķiras un gaida jaunu pavasari. Un cik lieliski ir tas?
Lai dzīvo Saule, kas spīd man acīs braucot trolejbusā, lai dzīvo meitenes, kurām nav ar ko iet uz krogu, jo viņas pametis draugs un lai dzīvo dziesmas, kuras tu klausies 173 reizes un tad vēl tikpat.
Es staroju. Aiciniet mani ciemos, brauciet pie manis ciemos, es apsolu, es noskūšos un būšu pieklājīgs.
Un vēljoprojām tas viss ir sīkums, murmuļi. Sasodīti lielisks sīkums.
Lielisku Jums nedēļas nogali, mazie.
ceturtdiena, februāris 17
Kosķiks
Zini visu slikto, ko es jebkad esmu par krieviem teicis? Pirms pāris dienām es satiku Kosķiku, un viņš ir vienkārši zelts.
Viņš runāt latviski sāka mācīties pirms 4iem gadiem, un viņa frizūra nedaudz atgādina manu, ja man būtu īsāki mati.
Viņš atnāk uz parastu dzīvokļa dzeršanu ar torti. TORTI. Cik stulbi ir atnākt uz dzīvokli ar torti? NECIK! FAKIN TORTE! Un, kad es saku torte, es ar to domāju reāli lielu Napoleona vainagu, kartona kārbā no Ozoliņa beķerejas, nevis kaut kādu mazu kūciņu. Ko viņš par to saka? "Es doāju, ko tad es nākšu ar gradusiem."
Pēc RDMV pabeigšanas viņs izdomāja iestāties darbā. Protams, ir pilnīgi normāli strādāt uzņēmumā, kura mājaslapa izskatās šādi - woodart.lv
Darba intervijā viņam prasa ar kādām programmām viņs māk strādāt. Viņs nosauc nevis tās, kuras māk, bet visas, kurām atceras nosaukumus. Pilnīgi normāli. Viņam saka, ka viņi te strādā ar tādām bla bla, no kurām divas viņš nezin. Sūdīgī mācījies tos nosaukumus.
Pirmo amatu dabuja skaitīt visiem algu un kaut ko nedaudz pie datora darīt. Ja jautātu man, es teiktu, ka tas ir diezgan labs amats. Tad viņu kaut kā paaugstināja, un teica lai Autocadā uzmodelē kaut kādu tur kluci. Pats jau viņš domā, ka to programmu pārzin. Izrādās neko neatcerās, strādā 3h un uztaisa kautkādu mēslu. Darba devējs it kā nepamierināts, bet neko nesaka.
Tā nu viņš strādā ar koku kaut ko, kad kādu dienu viņam prasa "Tev gribas strādāt ar koku" uz ko viņs atbild apmēram "Nu ir jau normāli, pohuj". izrādās uzņēmums pieņēmis darbā jaunu čali, kurš tagad strādās Kosķika vietā. Nu, ko lai saka. Kosķiks saka "Laikam nevajadzēja tā teikt".
Priekšnieki bija 3. Divi reāli priekšnieki un trešais, kurš ir priekšnieks, uz papīra. Reāli neko nedara, no galdniecības neko nesaprot un ir izbijis policists. Vienkārši dzīvoja tur, nu gulēja cehā.
Kādu dienu izdomāja, ka tam priekšņiekam vajag sekretāru, jo viņam nepatīk pa telefonu runāt. Paņēma Kosķiku, kuram reāli taja laikā latviešu valodā ir jau 3 gadu stāžs. Bija jāatbild uz zvaniem, jāraksta epasti. "Daudz ko iemācijos patiesiba. Atbildet uz zvaniem - tagad zināšu! Viniem nepatika, kā es atbildu uz zvaniem, tad vini man iemacija ka runat. Tad es meloju visiem klientiem pec kartas." Par atbildēšanu uz epastiem saka tikai "Paldies Dievam, ka ir Google Translator!" Darba pienākumos arī zvanīt uz vietām, kur uzņēmums iepērk materiālu. Kādas telefonsarunas atstāsts:
-A Jūs atlaidi varētu iedot?
-Protams varētu!
-A maksimālo atlaidi varat iedot?
-Bļe, Jums jau ir maksimālā atlaide!
Rēali oficiāli uzņēmumā nestrādā laikam neviens. Katru dienu visi gaida darba inspekciju, un visiem jau ir izdalītas instrukcijas. Viens saka, ka ir cita brālis, par priekšniekiem (reālajiem, bet ne oficiālajiem) saka, ka tie vienkārši ciemiņi atnākuši, un vienam čalim instrukcija ir, ja gadījumā atnāk inspekcija, viņam jāaprokas skaidās.
"Tur vispār bija jauki!" saka Kosķiks un tad stāsta, ka izdomājis, ka ies prom no tā darba.
-Džeki es eju prom.
-A ja mes tev algu nesamaksasim?
-Nu tas gan nebutu labi.
Nu tad Kosķiks palika vel pāris nedēļas strādāt.
Vispār tādi interesanti cilvēki esot tur strādājuši. Vienam vectēva brālis esot bijis Veidenbaums.
Tad kā tādu nesvarīgu detaļu viņs pasaka, ka cehs aizdegās. Vispār divas reizes dega. Pirmo reizi aizdegās otrais stāvs. Tur bija lakotava, kurā ir laka un skaidas, un arī čaļi, kuri ar fleksi zāģē trubas (process, kura rezultātā rodas dzirksteles). "Nekad nebiju redzejis, ka uguns tik ātri izaug". Visi panikā, skrien pēc ugunsdzēšamajiem aparātiem, bet panikā aizmirst, ka tādi 2. stāvā ir, tāpēc skrien uz pirmo stāvu. Kad atskrien atpakaļ viss jau ar kājām nodzēsts.
Tad aizdegās pirmais stāvs. Viss dūmos. Cilvēki no otrā stāva nesaprot ko darīt un skrien meklēt 2. stāvā dzīvojošo priekšnieku, kurš spēlē WOW. Tur pirmajā stāvā strādā kaut kāds 3D printeris kurš izprintē no koka jebko, ko tu uzzīmē. Ik pēc pusotras stundas viņam tur kaut kas jāmaina, savādāk pārkarst. Tas čalis WOW spēlē jau 3h. "Bet nu ko tu viņam izdarīsi - oficiāli priekšnieks!"
Nu beigās cehs nenodega, bet tas 3D printeris nodega gan.
Bet tas 3D printeris bija svarīgs, un tad turpmāk visus klientus veda pa speciāli izveidotu koridori tikai uz ofisu un atpakaļ, jo neviens nedrikst redzēt, ka tas printeris nosvilis. Patiesībā viņi vnk visu materiālu tagad veda uz citu firmu apstrādāt.
Lūk, lieliska darba vieta!
Man patīk iepazīt jaunus cilvēkus galīgi galīgi galīgi.
Viņš runāt latviski sāka mācīties pirms 4iem gadiem, un viņa frizūra nedaudz atgādina manu, ja man būtu īsāki mati.
Viņš atnāk uz parastu dzīvokļa dzeršanu ar torti. TORTI. Cik stulbi ir atnākt uz dzīvokli ar torti? NECIK! FAKIN TORTE! Un, kad es saku torte, es ar to domāju reāli lielu Napoleona vainagu, kartona kārbā no Ozoliņa beķerejas, nevis kaut kādu mazu kūciņu. Ko viņš par to saka? "Es doāju, ko tad es nākšu ar gradusiem."
Pēc RDMV pabeigšanas viņs izdomāja iestāties darbā. Protams, ir pilnīgi normāli strādāt uzņēmumā, kura mājaslapa izskatās šādi - woodart.lv
Darba intervijā viņam prasa ar kādām programmām viņs māk strādāt. Viņs nosauc nevis tās, kuras māk, bet visas, kurām atceras nosaukumus. Pilnīgi normāli. Viņam saka, ka viņi te strādā ar tādām bla bla, no kurām divas viņš nezin. Sūdīgī mācījies tos nosaukumus.
Pirmo amatu dabuja skaitīt visiem algu un kaut ko nedaudz pie datora darīt. Ja jautātu man, es teiktu, ka tas ir diezgan labs amats. Tad viņu kaut kā paaugstināja, un teica lai Autocadā uzmodelē kaut kādu tur kluci. Pats jau viņš domā, ka to programmu pārzin. Izrādās neko neatcerās, strādā 3h un uztaisa kautkādu mēslu. Darba devējs it kā nepamierināts, bet neko nesaka.
Tā nu viņš strādā ar koku kaut ko, kad kādu dienu viņam prasa "Tev gribas strādāt ar koku" uz ko viņs atbild apmēram "Nu ir jau normāli, pohuj". izrādās uzņēmums pieņēmis darbā jaunu čali, kurš tagad strādās Kosķika vietā. Nu, ko lai saka. Kosķiks saka "Laikam nevajadzēja tā teikt".
Priekšnieki bija 3. Divi reāli priekšnieki un trešais, kurš ir priekšnieks, uz papīra. Reāli neko nedara, no galdniecības neko nesaprot un ir izbijis policists. Vienkārši dzīvoja tur, nu gulēja cehā.
Kādu dienu izdomāja, ka tam priekšņiekam vajag sekretāru, jo viņam nepatīk pa telefonu runāt. Paņēma Kosķiku, kuram reāli taja laikā latviešu valodā ir jau 3 gadu stāžs. Bija jāatbild uz zvaniem, jāraksta epasti. "Daudz ko iemācijos patiesiba. Atbildet uz zvaniem - tagad zināšu! Viniem nepatika, kā es atbildu uz zvaniem, tad vini man iemacija ka runat. Tad es meloju visiem klientiem pec kartas." Par atbildēšanu uz epastiem saka tikai "Paldies Dievam, ka ir Google Translator!" Darba pienākumos arī zvanīt uz vietām, kur uzņēmums iepērk materiālu. Kādas telefonsarunas atstāsts:
-A Jūs atlaidi varētu iedot?
-Protams varētu!
-A maksimālo atlaidi varat iedot?
-Bļe, Jums jau ir maksimālā atlaide!
Rēali oficiāli uzņēmumā nestrādā laikam neviens. Katru dienu visi gaida darba inspekciju, un visiem jau ir izdalītas instrukcijas. Viens saka, ka ir cita brālis, par priekšniekiem (reālajiem, bet ne oficiālajiem) saka, ka tie vienkārši ciemiņi atnākuši, un vienam čalim instrukcija ir, ja gadījumā atnāk inspekcija, viņam jāaprokas skaidās.
"Tur vispār bija jauki!" saka Kosķiks un tad stāsta, ka izdomājis, ka ies prom no tā darba.
-Džeki es eju prom.
-A ja mes tev algu nesamaksasim?
-Nu tas gan nebutu labi.
Nu tad Kosķiks palika vel pāris nedēļas strādāt.
Vispār tādi interesanti cilvēki esot tur strādājuši. Vienam vectēva brālis esot bijis Veidenbaums.
Tad kā tādu nesvarīgu detaļu viņs pasaka, ka cehs aizdegās. Vispār divas reizes dega. Pirmo reizi aizdegās otrais stāvs. Tur bija lakotava, kurā ir laka un skaidas, un arī čaļi, kuri ar fleksi zāģē trubas (process, kura rezultātā rodas dzirksteles). "Nekad nebiju redzejis, ka uguns tik ātri izaug". Visi panikā, skrien pēc ugunsdzēšamajiem aparātiem, bet panikā aizmirst, ka tādi 2. stāvā ir, tāpēc skrien uz pirmo stāvu. Kad atskrien atpakaļ viss jau ar kājām nodzēsts.
Tad aizdegās pirmais stāvs. Viss dūmos. Cilvēki no otrā stāva nesaprot ko darīt un skrien meklēt 2. stāvā dzīvojošo priekšnieku, kurš spēlē WOW. Tur pirmajā stāvā strādā kaut kāds 3D printeris kurš izprintē no koka jebko, ko tu uzzīmē. Ik pēc pusotras stundas viņam tur kaut kas jāmaina, savādāk pārkarst. Tas čalis WOW spēlē jau 3h. "Bet nu ko tu viņam izdarīsi - oficiāli priekšnieks!"
Nu beigās cehs nenodega, bet tas 3D printeris nodega gan.
Bet tas 3D printeris bija svarīgs, un tad turpmāk visus klientus veda pa speciāli izveidotu koridori tikai uz ofisu un atpakaļ, jo neviens nedrikst redzēt, ka tas printeris nosvilis. Patiesībā viņi vnk visu materiālu tagad veda uz citu firmu apstrādāt.
Lūk, lieliska darba vieta!
Man patīk iepazīt jaunus cilvēkus galīgi galīgi galīgi.
sestdiena, februāris 12
Maijai #2
Aizvakar iegāju Barona / Dzirnavu Narvītī pēc smēķiem.
Maija mierīgi stāv ar atkailinātu kāju un runa ar kādu bārdainu puisi pie loga, un nemaz nepievērš uzmanību tam, ka otrai pārdevējai tikmēr rindā stāv 4 cilvēki.
Tad nāku es, un Maija uzreiz dodas uz savu apkalpošanas posteni, droši vien cerībā, ka man atkal nav pases.
Un šoreiz es esmu gludi skuvies un Maijai veljoprojām ir vasaras raibumi, un es nezinu kā ir iespējams tas, ka viņa, redzot mani bez bārdas, gandrīz uzreiz dod man smēķus, un tikai pusceļā pēc tiem tā ļoti aizdomīgi paskatās un paprasa dokumentus. Un šoriez protams man jau kabatā ir roka, kura tur pasi atvērtu vajadzīgajā vietā un ŠAPOV Maijas sejā lido mana pase (nu nē, es vienkārši izvilku un parādīju) un Maija uzsmaida man un saka "Es Jums laikam jau vienreiz prasīju?!"
LAIKAM?> LAIKAM? MAIJA, vai tiešām TU mani neatceries? Vai tiešām es Tev biju tikai kārtējais pircējs bez dokumentiem, kas traucē tavu darba dunu? Ak Maija, es domāju, ka mums bija kas vairāk. Kaut kas, kas jau pielīdzināms nelielai dēkai. Tavā acu skatienā nolasīju draudzīgu rokasspiedienu un vēlmi ar mani kailiem skriet pa pieneņu pļavu. Bet nekā. Maija, tu mani sāpini, un tavi vārdi iedurās manā sirdī kā duncis.
Reāli stulbakais tajā visā pasākumā ar Maiju ir tas, ka es nepaprasīju vai es turpmāk varu to pasi neņemt. Cik stulbi ir tas? Es šitā aizeju lepns, bet tas neko manā dzīvē nemaina. Es negribu visu mūžu ar pasi staigāt riņķī.
Maija mierīgi stāv ar atkailinātu kāju un runa ar kādu bārdainu puisi pie loga, un nemaz nepievērš uzmanību tam, ka otrai pārdevējai tikmēr rindā stāv 4 cilvēki.
Tad nāku es, un Maija uzreiz dodas uz savu apkalpošanas posteni, droši vien cerībā, ka man atkal nav pases.
Un šoreiz es esmu gludi skuvies un Maijai veljoprojām ir vasaras raibumi, un es nezinu kā ir iespējams tas, ka viņa, redzot mani bez bārdas, gandrīz uzreiz dod man smēķus, un tikai pusceļā pēc tiem tā ļoti aizdomīgi paskatās un paprasa dokumentus. Un šoriez protams man jau kabatā ir roka, kura tur pasi atvērtu vajadzīgajā vietā un ŠAPOV Maijas sejā lido mana pase (nu nē, es vienkārši izvilku un parādīju) un Maija uzsmaida man un saka "Es Jums laikam jau vienreiz prasīju?!"
LAIKAM?> LAIKAM? MAIJA, vai tiešām TU mani neatceries? Vai tiešām es Tev biju tikai kārtējais pircējs bez dokumentiem, kas traucē tavu darba dunu? Ak Maija, es domāju, ka mums bija kas vairāk. Kaut kas, kas jau pielīdzināms nelielai dēkai. Tavā acu skatienā nolasīju draudzīgu rokasspiedienu un vēlmi ar mani kailiem skriet pa pieneņu pļavu. Bet nekā. Maija, tu mani sāpini, un tavi vārdi iedurās manā sirdī kā duncis.
Reāli stulbakais tajā visā pasākumā ar Maiju ir tas, ka es nepaprasīju vai es turpmāk varu to pasi neņemt. Cik stulbi ir tas? Es šitā aizeju lepns, bet tas neko manā dzīvē nemaina. Es negribu visu mūžu ar pasi staigāt riņķī.
ceturtdiena, februāris 10
Es zinu, kas ir vizla!
Lai arī man ko darīt pašlaik ir mazāk nekā, man liekas, jebkad manā dzīvē, es kaut kādā veidā esmu pārorientējies uz normālo darba ļaužu gulēšanas laikiem.
Ir galīgi interesanti! Es pamostos pirms Saules! Un tad nu dažādas lietas, ko man ir nācies secināt. Foršākais ko no rīta darīt Rīgā ir iet uz veikalu. Vēderā ir tāds tukšums, kas vēl gluži nav izsalkums, bet drīzāk tāda, ka viegluma sajūta. Man acīs spīd Saule un ejot Rimčiku pa ceļam uz Čaka ielas es lavierēju starp steidzīgajiem darba ļaudīm tā, ka sāk likties, ka es spēlēju 'Kas dārzā?'. Un es eju nevis uz Barona centra Rimi, kas it kā ir tuvāk, bet gan uz Origo, jo tad man rodas sajūta, ka es iekļaujos tajās cilvēku masās, kas dodas savās ikdienas darba gaitās un tā sajūta patiesībā ir kaut kā forša.
Vēl man nākas secināt, ka TV3 laikam vairāk nerāda labas multenes. Es televizoru tā īsti nebiju skatījies kādu gadu, un tad man Mālpilī bija piedzīvojumiem bagāts rīts. Pa Tv3 iet kaut kāda multene 'Asais Fredis' vai 'Fiksais Džeris' vai kaut kas tamlīdzīgs, kur galvenajā lomā ir kaut kādi skeiteri ar milzīgām augšlūpām, un no tās multenes es nesapratu vienkārši neko. Varbūt vecums.
Skatoties LNT 900" (<- AKDIEVS kā man patīk tā pierakstī laiku) mani pārņēma neērta sajūta. Zini kā ir, kad kāds pasaka ļoti tizlu joku, vai vienkārši publiski izgāžas, tā, ka Tev to redzot paliek kauns viņu vietā? Kā, piemēram, ja tu esi aizgājis uz Ziemassvētku balli PPF, un tur vietējais 'improvizācijas teātris' uzstājas tā, ka man liekas, es no kauna zemē ielīdīšu, un gribu ātrāk iet uzpīpēt, lai arī man ar to teātri sakara nav nekāda. Tā pat man ir skatoties 900". Garklāva un Timrots visu laiku plēš kaut kādus jokus, kas tiešām lielākoties pat ir smieklīgi, un tad viņi apsmej to laika ziņu čali, kurš cenšas atbildēt ar 'joku', bet nu.. nesanāk. Un es to redzu un jūtos slikti. Grigalim it kā nebija labi joki, bet skatoties uz viņu tad vismaz bija skaidrs, ka tam tāpat visi nav mājāsun viņs var darīt, ko grib, bet skatoties uz šito čali es sajūtos slikti, un ierakstu šādu smailiju ->:(
Tā kā man ir tiešām daudz brīva laika, tad es izlēmu par gudru apmeklēt arī kādu ģeologu lekciju Elīnas Priednieces pavadībā un tas ir kaut kas smieklīgs. Viņiem ir maziņa fakultātīte, ar mazu bibliotēciņu un kafejnīciņu un vismaz pirmkursniekiem, šķiet, nav ne mazākās izpratnes par vārda 'decimāldaļskaitlis' nozīmi un no 19 cilvēkiem kursā 1 izdalīt ar 10 spēj tikai viens.
Katrā stāvā izņemot pirmo ir arī EKSPOZĪCIJA! Pirmajā stāvā ir vienkārši caurums sienā un apkārt valda pagraba motīvs. Bet EKSPOZĪCIJA!! It kā jau varētu smieties par to, ka tie ir vienkārši akmeņi, un tā, bet tur ir fakin dinozaura pēdas nospiedums. DINOZAURA PĒDA NOSPIEDUMS!@!!!! Tu ej uz lekciju un paej garām dinozaura pēdas nospiedumam. Kā vispār pēc tam ir iespējama neveiksmīga diena?! Lekcijas ir kaut kas smieklīgs nedaudz, bet nedaudz arī interesants. Es biju uz kaut ko kur stāsta kas ir kristāls un kas ir minerālis un laiž apkārt grāmatas, bet tas bija 2x interesantāk nekā tagad izklausās. Un es to saku nebūdams ģeologs. Ģeologu izpratne par lietām ir nedaudz apšaubāma, jo Elīna man norādot uz kaut kādām 50 kastēm ar akmeņiem priekšā teica "Mums viņi visi bija jāmācās. Tas bija JAUTRI!". Es it kā domāju, ka tas tāds skaists sarkasms, bet izrādās nē. Nav jau protams viegli būt cilvēkam, kuru var uzjautrināt, ieliekot viņam akmeni rokās.
Un vēl tāda nelieka atkāpe par to, ka mēs kaut kad pirms 2 nedēļām bijām slēpņot ar Elīnu, Matīsu un Ivaru un Ivaram līdzi bija disks ar audiopasakām. Lūk neliela mācība, ko nozīmē izraut lietas no konteksta.
Īsti neklausos, kas notiek pasakā, kad pēkšņi dzirdu "Mednieks iegāja pie bērniņiem, un bērniņi teica 'Mēs gribam kompeti', tāpēc viņš aizgāja un pārgrieza jēriņiem rīkles".
Labākā pasaka jebkad.
Ir galīgi interesanti! Es pamostos pirms Saules! Un tad nu dažādas lietas, ko man ir nācies secināt. Foršākais ko no rīta darīt Rīgā ir iet uz veikalu. Vēderā ir tāds tukšums, kas vēl gluži nav izsalkums, bet drīzāk tāda, ka viegluma sajūta. Man acīs spīd Saule un ejot Rimčiku pa ceļam uz Čaka ielas es lavierēju starp steidzīgajiem darba ļaudīm tā, ka sāk likties, ka es spēlēju 'Kas dārzā?'. Un es eju nevis uz Barona centra Rimi, kas it kā ir tuvāk, bet gan uz Origo, jo tad man rodas sajūta, ka es iekļaujos tajās cilvēku masās, kas dodas savās ikdienas darba gaitās un tā sajūta patiesībā ir kaut kā forša.
Vēl man nākas secināt, ka TV3 laikam vairāk nerāda labas multenes. Es televizoru tā īsti nebiju skatījies kādu gadu, un tad man Mālpilī bija piedzīvojumiem bagāts rīts. Pa Tv3 iet kaut kāda multene 'Asais Fredis' vai 'Fiksais Džeris' vai kaut kas tamlīdzīgs, kur galvenajā lomā ir kaut kādi skeiteri ar milzīgām augšlūpām, un no tās multenes es nesapratu vienkārši neko. Varbūt vecums.
Skatoties LNT 900" (<- AKDIEVS kā man patīk tā pierakstī laiku) mani pārņēma neērta sajūta. Zini kā ir, kad kāds pasaka ļoti tizlu joku, vai vienkārši publiski izgāžas, tā, ka Tev to redzot paliek kauns viņu vietā? Kā, piemēram, ja tu esi aizgājis uz Ziemassvētku balli PPF, un tur vietējais 'improvizācijas teātris' uzstājas tā, ka man liekas, es no kauna zemē ielīdīšu, un gribu ātrāk iet uzpīpēt, lai arī man ar to teātri sakara nav nekāda. Tā pat man ir skatoties 900". Garklāva un Timrots visu laiku plēš kaut kādus jokus, kas tiešām lielākoties pat ir smieklīgi, un tad viņi apsmej to laika ziņu čali, kurš cenšas atbildēt ar 'joku', bet nu.. nesanāk. Un es to redzu un jūtos slikti. Grigalim it kā nebija labi joki, bet skatoties uz viņu tad vismaz bija skaidrs, ka tam tāpat visi nav mājāsun viņs var darīt, ko grib, bet skatoties uz šito čali es sajūtos slikti, un ierakstu šādu smailiju ->:(
Tā kā man ir tiešām daudz brīva laika, tad es izlēmu par gudru apmeklēt arī kādu ģeologu lekciju Elīnas Priednieces pavadībā un tas ir kaut kas smieklīgs. Viņiem ir maziņa fakultātīte, ar mazu bibliotēciņu un kafejnīciņu un vismaz pirmkursniekiem, šķiet, nav ne mazākās izpratnes par vārda 'decimāldaļskaitlis' nozīmi un no 19 cilvēkiem kursā 1 izdalīt ar 10 spēj tikai viens.
Katrā stāvā izņemot pirmo ir arī EKSPOZĪCIJA! Pirmajā stāvā ir vienkārši caurums sienā un apkārt valda pagraba motīvs. Bet EKSPOZĪCIJA!! It kā jau varētu smieties par to, ka tie ir vienkārši akmeņi, un tā, bet tur ir fakin dinozaura pēdas nospiedums. DINOZAURA PĒDA NOSPIEDUMS!@!!!! Tu ej uz lekciju un paej garām dinozaura pēdas nospiedumam. Kā vispār pēc tam ir iespējama neveiksmīga diena?! Lekcijas ir kaut kas smieklīgs nedaudz, bet nedaudz arī interesants. Es biju uz kaut ko kur stāsta kas ir kristāls un kas ir minerālis un laiž apkārt grāmatas, bet tas bija 2x interesantāk nekā tagad izklausās. Un es to saku nebūdams ģeologs. Ģeologu izpratne par lietām ir nedaudz apšaubāma, jo Elīna man norādot uz kaut kādām 50 kastēm ar akmeņiem priekšā teica "Mums viņi visi bija jāmācās. Tas bija JAUTRI!". Es it kā domāju, ka tas tāds skaists sarkasms, bet izrādās nē. Nav jau protams viegli būt cilvēkam, kuru var uzjautrināt, ieliekot viņam akmeni rokās.
Un vēl tāda nelieka atkāpe par to, ka mēs kaut kad pirms 2 nedēļām bijām slēpņot ar Elīnu, Matīsu un Ivaru un Ivaram līdzi bija disks ar audiopasakām. Lūk neliela mācība, ko nozīmē izraut lietas no konteksta.
Īsti neklausos, kas notiek pasakā, kad pēkšņi dzirdu "Mednieks iegāja pie bērniņiem, un bērniņi teica 'Mēs gribam kompeti', tāpēc viņš aizgāja un pārgrieza jēriņiem rīkles".
Labākā pasaka jebkad.
ceturtdiena, februāris 3
Publisks FUI Maijai!
Kāds pazīst Maiju, kas strādā Narvītī uz Dzirnavu un Barona krusta?
Viņai ir vasaras raibumi, bet tik un tā - Sučka viņa ir.
Es nezinu pēc kādiem visuma likumiem tas vispār ir taisnīgi, bet es tur gāju pirkt cigaretes un man tur vienkārši nepārdod. DIENĀ, KAD ES NEESMU SKUVIES! Es nezinu kā tas ir iespējams. Es visu mūžu dzīvoju pārliecībā, ka mana bārda un ūsas ir valsts atzīts pilngadību apliecinošs dokuments, un tagad man vienkārši paprasa tiesības. Es izskatos pēc cilvēka, kam kāds dotu tiesības? Es avāriju ar aizvērtām acīm spēju izraisīt sēžot blakus, kur nu vēl pie stūres. Un skaidrības pēc atzīmēju - es nerunāju par 'šorīt neskuvos, ak vai mani rugāji' tipa ūsām, bet par 'nedēļa Mālpilī bez mazākās nojēgas, kur varētu atrasties skuveklis'. Es runāju par tādam ūsām, ka pa gabalu mani no Anatolija Kreipāna varētu atšķirt tikai eksperts.
Kaut kas šitāds man notiek pirmo reiz mūžā. Mālpils benzīntankā es cigaretes neskuvies varēju nopirkt jau 17 gadu vecumā. Tagad man ir 21. Ko tas nozīmē? Es no sākuma mēģināju uztvert to kā komplimentu, bet nu tagad es saprotu, ka neviena meitene (atskaitot Skudruci), kas man varētu interesēt, negrasās uzsākt attiecības ar 17gadīgu čali, pat ja viņa ekselentajās ūsās atspoguļojas visas varavīksnes krāsas. /Mani māc bažas par to, kāpēc tas, kas man šeit labo tekstu, ar sarkanu pasvītro vārdu "ekselentajās" >:l /
Es zinu, ka tas viss ir sīkums, un galvenais ir mīlēt, bet reizēm es vienkārši kļūstu sašutināts, kad meitenes ar vasaras raibumiem nedod man cigaretes.
Viņai ir vasaras raibumi, bet tik un tā - Sučka viņa ir.
Es nezinu pēc kādiem visuma likumiem tas vispār ir taisnīgi, bet es tur gāju pirkt cigaretes un man tur vienkārši nepārdod. DIENĀ, KAD ES NEESMU SKUVIES! Es nezinu kā tas ir iespējams. Es visu mūžu dzīvoju pārliecībā, ka mana bārda un ūsas ir valsts atzīts pilngadību apliecinošs dokuments, un tagad man vienkārši paprasa tiesības. Es izskatos pēc cilvēka, kam kāds dotu tiesības? Es avāriju ar aizvērtām acīm spēju izraisīt sēžot blakus, kur nu vēl pie stūres. Un skaidrības pēc atzīmēju - es nerunāju par 'šorīt neskuvos, ak vai mani rugāji' tipa ūsām, bet par 'nedēļa Mālpilī bez mazākās nojēgas, kur varētu atrasties skuveklis'. Es runāju par tādam ūsām, ka pa gabalu mani no Anatolija Kreipāna varētu atšķirt tikai eksperts.
Kaut kas šitāds man notiek pirmo reiz mūžā. Mālpils benzīntankā es cigaretes neskuvies varēju nopirkt jau 17 gadu vecumā. Tagad man ir 21. Ko tas nozīmē? Es no sākuma mēģināju uztvert to kā komplimentu, bet nu tagad es saprotu, ka neviena meitene (atskaitot Skudruci), kas man varētu interesēt, negrasās uzsākt attiecības ar 17gadīgu čali, pat ja viņa ekselentajās ūsās atspoguļojas visas varavīksnes krāsas. /Mani māc bažas par to, kāpēc tas, kas man šeit labo tekstu, ar sarkanu pasvītro vārdu "ekselentajās" >:l /
Es zinu, ka tas viss ir sīkums, un galvenais ir mīlēt, bet reizēm es vienkārši kļūstu sašutināts, kad meitenes ar vasaras raibumiem nedod man cigaretes.
Abonēt:
Ziņas (Atom)