Maijai #2

Aizvakar iegāju Barona / Dzirnavu Narvītī pēc smēķiem.
Maija mierīgi stāv ar atkailinātu kāju un runa ar kādu bārdainu puisi pie loga, un nemaz nepievērš uzmanību tam, ka otrai pārdevējai tikmēr rindā stāv 4 cilvēki.
Tad nāku es, un Maija uzreiz dodas uz savu apkalpošanas posteni, droši vien cerībā, ka man atkal nav pases.
Un šoreiz es esmu gludi skuvies un Maijai veljoprojām ir vasaras raibumi, un es nezinu kā ir iespējams tas, ka viņa, redzot mani bez bārdas, gandrīz uzreiz dod man smēķus, un tikai pusceļā pēc tiem tā ļoti aizdomīgi paskatās un paprasa dokumentus. Un šoriez protams man jau kabatā ir roka, kura tur pasi atvērtu vajadzīgajā vietā un ŠAPOV Maijas sejā lido mana pase (nu nē, es vienkārši izvilku un parādīju) un Maija uzsmaida man un saka "Es Jums laikam jau vienreiz prasīju?!"

LAIKAM?> LAIKAM? MAIJA, vai tiešām TU mani neatceries? Vai tiešām es Tev biju tikai kārtējais pircējs bez dokumentiem, kas traucē tavu darba dunu? Ak Maija, es domāju, ka mums bija kas vairāk. Kaut kas, kas jau pielīdzināms nelielai dēkai. Tavā acu skatienā nolasīju draudzīgu rokasspiedienu un vēlmi ar mani kailiem skriet pa pieneņu pļavu. Bet nekā. Maija, tu mani sāpini, un tavi vārdi iedurās manā sirdī kā duncis.

Reāli stulbakais tajā visā pasākumā ar Maiju ir tas, ka es nepaprasīju vai es turpmāk varu to pasi neņemt. Cik stulbi ir tas? Es šitā aizeju lepns, bet tas neko manā dzīvē nemaina. Es negribu visu mūžu ar pasi staigāt riņķī.