Hitchhikers Guide to

Melluži.
Latvija ir bagāta zeme - starp kupliem mežiem un ne sevišķi augstiem kalniem slejas diženas pilsētas ar izsenu vēsturi un apbrīnojamiem apskates objektiem. Kā piemērus allaž varam minēt Abavas rumbu, kas savā iespaidīgumā manā atmiņā cīnās par savu vietu ar tādām lietām Kivi TV pingvīns, vai izdaudzināto Gūtmaņalu, kas jau gadsimtiem pulcē pie sevis kristiešus, kas, lai atzīmētu Lieldienas, uzvilkuši naktskreklus, uz maiņām nāk no tās ārā, izliekoties par Jēzu.
Taču šīs maģiskās, iespaidīgās un apbrīnas vērtās vietas esam apmeklējuši jau pamatskolas laikā, klases ekskursijās, jo kur gan citur skolotājām būtu ērtāk sabāzt resnus trešklasniekus, kuriem visas mutes nošmulētas ar cepumiem un karstmaizēm (jo ceļš no Mālpils līdz Gūtmaņalai var aizņemt līdz pat stundai), ja ne alā. Rodas jautājums - kur gan doties tagad, kad kola un fakts, ka atrodies atobusā vairs nespēj noturēt uzmanību uz 6h?
Esmu pats personīgi devies ekspedīcijā uz tādu Latvijas apgabalu, kā Melluži, un pēc aptuveni jau pusotru mēnesi ilgas izpētes varu sniegt nelielu ieskatu šīs vietas burvībā.
Melluži ir viens no Latvijas retajiem apgabaliem, kas ieguvis republikas pilsētas statusu un lepni gozējas jūras piekrastē, izrādot visiem savus labumus. Mūsu ceļš sākas vilciena stacijā, kurā izkāpjot ikvienam pasažierim slejas necila ēka pie sliedēm, ar uzrakstu "Jūrmalas dome" un "Ainārs Šlesers". Tai blakus izmēros nedaudz lielāka ēka, kas, kā mums vērsta, ir Mellužu vidisskola. Šīs iespaidīgās celtnes apmērus varu aprakstīt tikai darot zināmu, ka tā ir lielāka kā pilsētas, kurā notiek "Novaja volna" un Aināra muiža kopā liktas. Ja tavs pavadonis Mellužnieks, ir labā noskaņojumā, Tev tiek piešķirts metāla zvaniņš, kuru drīkst zvanīt katru reizi, kad redzams kas nesaprotams un saukt "MISTĒRIJA!" (un ja tu domā, ka es šito vienkārši tagad uz vietas izdomāju, tu rūgti maldies)
Kārtīgu Mellužnieku ikdienā var atpazīt pēc paklāja, kas tam līdz, un sulaiņa, kas to nes. Ja ir darba diena, Mellužniekam visdrīzāk galvā ir cilindrs, un svētku dienās cilindrs galvā ir arī Mellužnieka cilindram. Vēl viena raksturīga Mellužu iedzīvotāju pazīme ir to slapjās kājās pavasaros. Tam par iemeslu kalpo šo izsmalcināto ļaužu neizpratne par tādu elementāru lietu, kā meliorācija. Man jau protams, kā Mālpilietim viegli runāt, jo tomēr 19 gadus dzīvoju pilsētā, kas lepojās ar vienīgo meliorācijas muzeju austrumeiropā, taču es nevaru nesmieties pastaigājoties pa Mellužu klusajām ielām, un sajūtoties kā Dinozaurs vazājoties pa latgali, kad katrā sētā kā liels spogulis guļ milzu ezers, kas radies sniegu straujas kušanas rezultātā, kura vidū nereti uz kāda sauszemes pleķīša stāv Mellužnieks frakā, un satraukti sukā savas ūsas. Lai arī šis skats var šķist amizants, neļaujies, lai tevi maldina Mellužnieka ārējais izskats! Kārtīgs Mellužnieks ir kā Lācis - ārēji šķietami miermīlīgs un pieklājīgs, taču, kad aizvainots spēj nostrādāt neiedomājamas lietas. Piemēram, tipisks sods Mellužos par to, ja tu kādam nocel meiteni, ir tāds, ka šī kāda labākais draugs ir tiesīgs Tev iemest ar neliela izmēra suni, un es šo faktu gandrīz uzzināju bēdīgākajā ceļā. Lai ilustrētu Mellužnieku bardzību atsevišķās situācijās, minēšu vēl kādu piemēru. Netālu no Mellužiem ir Jaundubulti, kuros dzīvo cilvēki, kurus parasti var atpazīt pēc savām izteiksmīgajām uzacīm (iedomājies manas uzacis kubā). Jaundubultu iedzīvotāji salīdzinājumā ar Mellužniekiem ir kā neliels suns apģērbā ne pārāk gudras sievietes somā salīdzinājumā ar plēsējvali. Jaundubultos, piemēram, tipisks sods, par to, ka tu pamet savu puisi, ir tāds, ka viņš Tev met ar kaktusu. Ja tu neesi mājās, kaktuss tiek iemests tavā pagalmā. Tagad mēģiniet iztēloties kādas zvērības šādā situācijā varētu notikt Mellužos.
Vēl Mellužos ir slavenais Lielupes līkums, kurā pirms pāris gadiem notika Kurbijkurnes telšu pasākums, kurā sākotnējis bija aizliegts ierasties cilvēkiem zem 15 gadu vecuma. Ja no šī slavenā līkuma dosies Pumpuru virzienā, var gadīties, ka atradīsi slaveno parasto priedi. Pēc skata kā parasta priede, tā stāv klusa, un vienīgais, kas to atšķir no tipiskas priedes, ir tai pievienotā zīme, kas stāsta šī koka vēsturi ļoti lakoniski - "Priede, parastā".
Protams, jāatzīst, ka Melluži nav karaliste tikai dabas mīlētājiem - šai vietā atrodas arī viesnīca "Daira" vai "Adata" vai kaut kā tamlīdzīgi, kurā nereti tiekot vestas vieglas uzvedības sievietes. Netālu no tās - aizaudzis tenisa laukums. Vēlies pēc jaunā viļņa nedaudz sajusties kā Vimbldonā un pēc tam pa 20ls (nopietni, man nav ne mazākās nojēgas par prostitūcijas pakalpojumu izcenojumiem jebkur) krist Dašas maigajās skavās? Tu zini kurp doties.
Citu kulturālu izklaides veidu klāstā Mellužnieki piedāvā arī piedalīšanos debašu klubā, kas katru dienu no 09:00-20:00 meklējams vai nu stacijā vai aiz tirdzniecības centra "Melluži" stūra. Ja neesi lielveikalu apmeklētājs, iesaku veikalu "čaklās rokas" vai vēl labāk - kādu citu veikalu, kura nosaukumu es neatceros, bet tajā tiek pārdotas diezgan garšīgas picas, un ir pareizākais alus izkārtojums veikalu plauktos, kādu es jebkad esmu redzējis.

Man tagad nenāk prātā, ko es varētu būt aizmirsis, bet es pieņemu, ka vismaz aptuvenam ieskatam tipiskā Mellužu ainavā tavā galvā vajadzētu rasties, tā kā - veiksmes ekskursijā!