pirmdiena, septembris 12

Mums kaut kad vajadzētu iedzert, murmuļi!

Šovakar es īsti nezinu ko darīt.
Mūzika novērsa manas domas no lasīšanas, man nav ko pīpēt, nav skaidras naudas, un nav ne jausmas, kur ir karte un īstenībā, ja man nenāktu miegs, tad es gribētu random ciemiņus. Bet tādus foršus random ciemiņus, ar kuriem ir interesanti, nevis to čali, kas pirmajā septembrī atnāca pie Filipa, un sēdēja istabā pufaikā.
Reizēm man pietrūkst arī pufaikas. Ne gan šajos apstākļos, bet laikos, kad pufaikas bija normāla parādība, pufaikas bija kkas diezgan foršs.
Zini, kas ir stulbi? Pirmkārt, tas, ka es vēljoprojām pilnībā nepārvaldu komatu maģiju, bet galvenokārt tomēr tas, ka dzīvokļu meklēšana ir tāds stulbs pasākums - lai cik naivs es nebūtu (un es tiešām esmu, par spīti manai tieksmie mānīt citus) pat es saprotu, ka mazāka iespēja iegrābties ir pārguļot ar prostitūtu, nekā neapdomīgi paņemt dzīvokli. Es tiešām nesaprotu no kurienes nāk visi tie dzīvokļi, kuriem podi ir virtuvēs, vienkārši nav, vai maksā īpašu īri 500Ls/mēn apmērā. Tajā pat laikā var tikai apskaust cilvēkus, kas tos dzīvokļus apraksta, jo šādi fakti tiek kaut kā iepīti, ka pirmajā brīdī nemaz nejūt. Bet tas nav svarīgi Tev, un par to es droši vien varu arī nerunāt.
Šodien es sēžu, un man liekas es jūtu ziemu nākam. Un lai cik ziemās nebūtu tizli, es tagad sēžu, un man tomēr ir ļotiļoti smaga pārliecība, ka man patīk ziemas. Ziemas ir foršas, neskatoties uz slapjām kājām, aukstiem pirkstiem un pilniem deguniem un slidīgiem ceļiem, jo vienmēr tu beigu beigās atnāc mājās, ieritinies ligzdā, un kaut kādā veidā tas ir kaut kā ļoti smuki.
Nekas - drīz jau būs klāt, un es varēšu žēloties, ka vasara nenāk gana ātri, pīpēt stāvot sniegā, un nākt no darba mājās pa tumsu.
Es nezinu īsti ko teikt. Es sēžu, un man iekšā ir kaut kāds tāds jocīgs smaids.

1 komentārs:

  1. garajiem ziemas vakariem - blogs kā reize par komatu maģiju!
    www.vardotaja.blogspot.com

    AtbildētDzēst