Skatoties tīri tā tehniski, receptes nekas tāds īpaši grūti saprotams nav, taču no pieredzes zinu, ka realitāte ir krietni skumjāka. Ēst gatavošana ir viena no tām lietām, kuru es uzskatu man vajadzētu prast, un šīs prasmes mani padarītu par reāli krutāku džeku, bet tā, kā es šo faktu esmu apzinājies tikai pēdējā gada laikā, un esmu nedaudz par slinku, lai daudz eksperimentētu, neko īpaši daudz iemācījies es neesmu.
Nav tā, ka es nevarētu pabarot sevi, bet citiem cilvēkiem ēst es taisu nelabprāt, un jūtos droši lielākoties tikai tad, ja ēdājs ir Jānis (jo ēd visu), vai, ja esmu kārtīgi un pārliecinoši esmu izskaidrojis, ka tas, ko es taisu nav paredzēts ēšanai, un pastāv risks, ka tas kas nonāks uz šķīvja var sagadīties mistērija pat man pašam. Pirms kāda laika, piemēram, es izcepu torti, kuru mēs ar Laimu romantiski abi kopā pēc izcepšanas aizlaidām podā.
Tad nu es domāju - kas tad īsti ir recepte. Pirmā doma man bija, ka recepte ir jebkas, kas ietver vismaz divas lietas, kas tiek noliktas uz šķīvja reizē (Es īsti nezinu kāpēc, bet tas, kas man tagad ienācis prātā ir padomju laika plakāts ar uzrakstu "Valters un Skudrucis - recepte nepatikšanām"), bet tad man galvā parādījās Mārtiņš Rītiņš, kurš ar sarauktu pieri lūkojas uz mani caur uzacīm un dusmīgi krata pirkstu.
Tas tāpēc, ka reiz mēs skatījāmies video, kur Mārtiņš Rītiņš 20 minūtes taisa vienkārši tunci. Jap.
Tad gala secinājums ir tāds, ka konkrētu kritēriju nav, un es varu pats izlemt ko saukt par recepti un nē.
Šodien darbā pusdienās ēdu papriku un tomātu ar redīsiem un biezpienu (šito biezpienu pagaidām ignorē), jo es esmu pēkšņi veselīgs, un sapratu, ka es esmu diezgan kruti pagatavojis sarkanu ēdienu. Tagad es nezinu cik reāli man tas izdosies, bet turpmākajām dienām plānoju izmēģināt recepšu sēriju, katru dienu ēdot citas krāsas ēdienu. Rīt, piemēram, zaļā paprika un gurķi un olīvas or smth. u.t.t.
Kruti ne? Bišķīt man liekas. Nu tā uz 5 no 1 līdz superkruti.
Vēl es esmu atklājis garšvielas - izrādās ir tīri ok. Es rimčikā nopērku kko tik neitrālu kā "vidusjūras garšvielas", kas man neizsaka pilnīgi neko, un kaisu pāri visam, un jūtos izsmalcināt. Man šķiet, ka manas darba pusdienas ir mana lieliskā iespēja eksperimentēt ar ēdienu, kuru jāēd tikai man, tā kā iespējams kaut kādas ziņas būs arī šajā jomā!
otrdiena, aprīlis 9
pirmdiena, aprīlis 8
Mazā runa
Iespējams jau esmu rakstījis, ka man ir problēmas ar "small talk".
Īpaši nepievēršot uzmanību, kas varētu liecināt par pretējo, es vienmēr esmu pieņēmis, ka esmu diezgan sociāla būtne. Kādreiz šis pieņēmums bija pamatots pilnīgi noteikti, ņemot vērā, ka uzaugu sabiedrībā, kurā bija normāli, ka mani brālēni atteicās mājās pacelt telefonu vai atvērt durvis, ja pie tām zvana.
Tagad gan, kad esmu secinājis, ka eksistē arī cilvēki, kurus tu nepazīsti (t.i. ārpus Mālpils), un pazīšanās tev netiek vienkārši uzliktas par pienākumu (studijas, sākot strādāt darba vietā), mani sāk mākt aizdomas, ka to vimpeli, ko es sev esmu piešķīris par "Īpaši draudzīgs un komunikabls" man nāksies ņemt no sienas nost.
Tad kā jau sāku - small talk.
Šorīt braucu vilcienā un mēģināju mācīties (nopietni, vilcienā daudz ko var uzzināt) kā tad to ir jādara.
Man pretī sēž sieviete uz ~35, ģērbusies ļoti lietišķi, bet neizskatās nopietni - laikam skolotāja. Sauksim viņu par Mildu (jo viņai ir brilles). Babītē iekāpj čalis tādā pašā vecumā, tāpēc sauksim viņu par Gunāru. Gunis nosēžas man blakus (skolotāja ir pretī) un te nu izrādās, ka viņi ir pazīstami. Novēroju kas tagad ir jādara:
Milda: Labrīt Gunār! Tev gan liela soma! /Soma pilnīgi normāla. Pilnīgi parasta mugursoma, nezinu vai kaut kas iekšā/
Gunārs: he-he, jāā...
Milda: Tagad jau jāstaigā ar somām hi-hi nu ja nu ja /vai kaut kas tamlīdzīgs/
Gunārs: Nu ja, nu ja, tā jau ir, kad ar tām somām, man jau arī soma...
/Šeit es manu ka sāk trūkt sarunas tematu, bet tas nav šķērslis Mildai - sievietei, kuras interesantums ir mērāms skalā no 1 līdz interesants krāsu raksts uz kabača/
Milda:Nu!!!! Pavasaris būs?!
/Biju palaidis garām, ka Gunārs ir eksperts/
Gunārs: Nu ziņās jau teica, ka +6, tad jau laikam nāk.... /sadirsa tev Guni, bet pagātnes Valters vēl to nezināja. Tagad ir iestājies neliels klusuma brīdis/
Gunārs: Nu labi netraucēšu jau strādāt... /Mildai rokās kaut kādi papīri/
Milda: nē nē, nu jā, nu he he vilcienā jau var pastrādāt or smth....
Kaut kur šeit es beidzu pievērst uzmanību, bet pasakiet man nopietni cik liela jēga ir no kaut kā šāda? Man reāli patīk runāt ar cilvēkiem, bet, ja mēs runājam kaut ko šādu, es jūtos neērtāk, nekā, ja es un tava mamma tai vilcienā pliki viens otram blakus sēdētu.
Es it kā saprotu, ka ir nepieciešams socializēties un tā, bet var taču izdomāt kaut ko normālu. Piemēram es satieku Skudruci un saku "Čau, tu esi lohs", viņš sāk mani nodirst un mums vismaz ir par ko runāt, nevis lemt pavasaris būs vai nebūs (bļe čist nebūs, tu lune, bija ziema, tagad rudens būs un atkal ziema, šogad izlaižam, pēc aprīļa būs septembris DURA). No otras puses, ja man ir jāuztur attiecības ar nopietnākiem cilvēkiem, es gluži šādi nevaru un tāpēc mana dzīve ir grūta. Darba darīšanās es pāris reizes šo rituālu esmu veicis pa telefonu, bet tomēr pēc tam es galu galā jūtos kā muļķis.
Par šo pastāstīju Kļaviņam un viņa padoms ir šāds - small talk ir jāuztur, bet pirmajā brīdī, kur vari, iespraud kaut ko, kas aizved sarunu uz kaut ko, par ko jūs varat normāli runāt. Streičai esot pat vēl līmeni augstāk atstrādāta taktika - uzdot cilvēkam jautājumu, uz kuru jau zināms, ka viņš atbildēs ar kaut ko, par ko pēc tam var runāt. Nevienu piemēru nedzirdēju, bet pieņemu ka varētu būt kaut kas šāds:
-"Sveiki! Vai tad Jums arī kāds nomiris?"
-"Jā, brālēns"
-"Man arī reiz bija brālēns! Viņš kolhozā bija........"
Kaut kā tā. Mūžū dzīvo mūžu mācies - šo es nākamreiz izmēģināšu, un iespējams ziņošu par sekmēm. Man ir nelielas aizdomas, ka es vienkārši sākšu runāt kaut ko, kas interesē tikai man un tas cilvēks aizbēgs, bet nu, nav jau arī tā, ka tas būtu obligāti slikti.
Īpaši nepievēršot uzmanību, kas varētu liecināt par pretējo, es vienmēr esmu pieņēmis, ka esmu diezgan sociāla būtne. Kādreiz šis pieņēmums bija pamatots pilnīgi noteikti, ņemot vērā, ka uzaugu sabiedrībā, kurā bija normāli, ka mani brālēni atteicās mājās pacelt telefonu vai atvērt durvis, ja pie tām zvana.
Tagad gan, kad esmu secinājis, ka eksistē arī cilvēki, kurus tu nepazīsti (t.i. ārpus Mālpils), un pazīšanās tev netiek vienkārši uzliktas par pienākumu (studijas, sākot strādāt darba vietā), mani sāk mākt aizdomas, ka to vimpeli, ko es sev esmu piešķīris par "Īpaši draudzīgs un komunikabls" man nāksies ņemt no sienas nost.
Tad kā jau sāku - small talk.
Šorīt braucu vilcienā un mēģināju mācīties (nopietni, vilcienā daudz ko var uzzināt) kā tad to ir jādara.
Man pretī sēž sieviete uz ~35, ģērbusies ļoti lietišķi, bet neizskatās nopietni - laikam skolotāja. Sauksim viņu par Mildu (jo viņai ir brilles). Babītē iekāpj čalis tādā pašā vecumā, tāpēc sauksim viņu par Gunāru. Gunis nosēžas man blakus (skolotāja ir pretī) un te nu izrādās, ka viņi ir pazīstami. Novēroju kas tagad ir jādara:
Milda: Labrīt Gunār! Tev gan liela soma! /Soma pilnīgi normāla. Pilnīgi parasta mugursoma, nezinu vai kaut kas iekšā/
Gunārs: he-he, jāā...
Milda: Tagad jau jāstaigā ar somām hi-hi nu ja nu ja /vai kaut kas tamlīdzīgs/
Gunārs: Nu ja, nu ja, tā jau ir, kad ar tām somām, man jau arī soma...
/Šeit es manu ka sāk trūkt sarunas tematu, bet tas nav šķērslis Mildai - sievietei, kuras interesantums ir mērāms skalā no 1 līdz interesants krāsu raksts uz kabača/
Milda:Nu!!!! Pavasaris būs?!
/Biju palaidis garām, ka Gunārs ir eksperts/
Gunārs: Nu ziņās jau teica, ka +6, tad jau laikam nāk.... /sadirsa tev Guni, bet pagātnes Valters vēl to nezināja. Tagad ir iestājies neliels klusuma brīdis/
Gunārs: Nu labi netraucēšu jau strādāt... /Mildai rokās kaut kādi papīri/
Milda: nē nē, nu jā, nu he he vilcienā jau var pastrādāt or smth....
Kaut kur šeit es beidzu pievērst uzmanību, bet pasakiet man nopietni cik liela jēga ir no kaut kā šāda? Man reāli patīk runāt ar cilvēkiem, bet, ja mēs runājam kaut ko šādu, es jūtos neērtāk, nekā, ja es un tava mamma tai vilcienā pliki viens otram blakus sēdētu.
Es it kā saprotu, ka ir nepieciešams socializēties un tā, bet var taču izdomāt kaut ko normālu. Piemēram es satieku Skudruci un saku "Čau, tu esi lohs", viņš sāk mani nodirst un mums vismaz ir par ko runāt, nevis lemt pavasaris būs vai nebūs (bļe čist nebūs, tu lune, bija ziema, tagad rudens būs un atkal ziema, šogad izlaižam, pēc aprīļa būs septembris DURA). No otras puses, ja man ir jāuztur attiecības ar nopietnākiem cilvēkiem, es gluži šādi nevaru un tāpēc mana dzīve ir grūta. Darba darīšanās es pāris reizes šo rituālu esmu veicis pa telefonu, bet tomēr pēc tam es galu galā jūtos kā muļķis.
Par šo pastāstīju Kļaviņam un viņa padoms ir šāds - small talk ir jāuztur, bet pirmajā brīdī, kur vari, iespraud kaut ko, kas aizved sarunu uz kaut ko, par ko jūs varat normāli runāt. Streičai esot pat vēl līmeni augstāk atstrādāta taktika - uzdot cilvēkam jautājumu, uz kuru jau zināms, ka viņš atbildēs ar kaut ko, par ko pēc tam var runāt. Nevienu piemēru nedzirdēju, bet pieņemu ka varētu būt kaut kas šāds:
-"Sveiki! Vai tad Jums arī kāds nomiris?"
-"Jā, brālēns"
-"Man arī reiz bija brālēns! Viņš kolhozā bija........"
Kaut kā tā. Mūžū dzīvo mūžu mācies - šo es nākamreiz izmēģināšu, un iespējams ziņošu par sekmēm. Man ir nelielas aizdomas, ka es vienkārši sākšu runāt kaut ko, kas interesē tikai man un tas cilvēks aizbēgs, bet nu, nav jau arī tā, ka tas būtu obligāti slikti.
svētdiena, aprīlis 7
Hello
Es laikam tikai gribēju uzrakstīt, ka es neesmu vēl no miris.
Man bija baigie nenormālie plāni šajās brīvdienās atsākt rakstīt, un rakstīt pilnīgi jebko, ko gribās, nedomājot par to, vai to lasīs mana mamma, vai cilvēki, kas teiks "Valter Brūns tu esi lohs un zajebal šitas man", bet tā vietā 90% sava nomoda laika es esmu pavadījis zaļumos un mācoties Ruby.
Es totāli nesūdzos, bet esmu nedaudz neapmirināts.
Bet savai aizstāvībai varu izmantot faktu, ka ar Laimu izspēlējām nelielu kungi-zemnieki spēli Mellužu pludmalē, kā pili izmantojot bērnu mājiņu, no kuras ir slidkalniņš. Izstāstīt grūti, bet galvoju, ka man sāpēja vēders no smiešanās.
Es pieņemu, ka man arī nav nenormāli daudz ko rakstīt, jo man šķiet, ka interesantākā šīs dienasgrāmatas daļa ir tā, kurā es esmu dzēris šņabi, vai izgājis no mājas, kas šajā ziemas hibernācijas periodā nav noticis īpaši daudz, bet es pie tā strādāju. (Gan pie iešanas ārā gan šņabja)
Man šķiet man vajadzētu vairāk satikt jaunus un vecus cilvēkus un komunicēt, ko es sāku risināt ar "dzert ar visiem alu" plānu, bet tas nodrošina tikai esošos draugus. Man patīk satikt jaunus cilvēkus, bet no otras puses viņi bieži ir muļķi un runā tikai garlaicīgas lietas, tāpēc es esmu kautkādā pretrunā ar sevi un veidoju tikai 2 minūšu attiecības ar pārdevējām u.t.t.
Bet nu nāk pavasaris, kas nozīmē, ka man ir jālien ārā no mājas, ko es arī domāju darīt, tāpēc ir neliela cerība, ka te kaut kas varētu arī notikt. Bet varbūt es meloju gan sev gan tev, un te nekas nebūs.
Man bija baigie nenormālie plāni šajās brīvdienās atsākt rakstīt, un rakstīt pilnīgi jebko, ko gribās, nedomājot par to, vai to lasīs mana mamma, vai cilvēki, kas teiks "Valter Brūns tu esi lohs un zajebal šitas man", bet tā vietā 90% sava nomoda laika es esmu pavadījis zaļumos un mācoties Ruby.
Es totāli nesūdzos, bet esmu nedaudz neapmirināts.
Bet savai aizstāvībai varu izmantot faktu, ka ar Laimu izspēlējām nelielu kungi-zemnieki spēli Mellužu pludmalē, kā pili izmantojot bērnu mājiņu, no kuras ir slidkalniņš. Izstāstīt grūti, bet galvoju, ka man sāpēja vēders no smiešanās.
Es pieņemu, ka man arī nav nenormāli daudz ko rakstīt, jo man šķiet, ka interesantākā šīs dienasgrāmatas daļa ir tā, kurā es esmu dzēris šņabi, vai izgājis no mājas, kas šajā ziemas hibernācijas periodā nav noticis īpaši daudz, bet es pie tā strādāju. (Gan pie iešanas ārā gan šņabja)
Man šķiet man vajadzētu vairāk satikt jaunus un vecus cilvēkus un komunicēt, ko es sāku risināt ar "dzert ar visiem alu" plānu, bet tas nodrošina tikai esošos draugus. Man patīk satikt jaunus cilvēkus, bet no otras puses viņi bieži ir muļķi un runā tikai garlaicīgas lietas, tāpēc es esmu kautkādā pretrunā ar sevi un veidoju tikai 2 minūšu attiecības ar pārdevējām u.t.t.
Bet nu nāk pavasaris, kas nozīmē, ka man ir jālien ārā no mājas, ko es arī domāju darīt, tāpēc ir neliela cerība, ka te kaut kas varētu arī notikt. Bet varbūt es meloju gan sev gan tev, un te nekas nebūs.
otrdiena, marts 5
Katastrofa - šķībacainie Iecavā
NB! Sakarā ar to, ka ir tādi žurnāla IR žurnālisti, kam ir grūti atšķirt joku no realitātes tik ļoti, ka pat uz zemes nosviestu kartupeļa mizu jābrauc analizēt drošības policijai, informēju, ka šie notikumi patiesībā NAV notikuši, kā arī raksta mērķis ir smieties par latviešu rasismu un problēmām sadzīvot ar visu jauno, nevis konkrētu ķīniešu ģimeni, vai jebkādā veidā veicināt naidu pret cittautiešiem. Es nesmejos par Ķīniešiem, es smejos par jums. Nezinu tiešām cik tieši grūti ir to saprast.
Iepazīstoties ar sensacionālo ziņu par Iecavas jaunajiem iemītniekiem - ĶĪNIEŠIEM - un Delfiem.lv komentētāju lielo sašutumu par šo noziegumu pret Latvijas tautu, mēs, Latvijas pētnieciskās žurnālistikas krējums Valters Brūns un Laima Baldiņa, jau atkal atmetam savus dienišķos darbus, lai sniegtu reportāžu no notikumu vietas. Kas notiek Iecavā? Vai Iecava vēl ir ES? Kāpēc tur ir ķīnieši? Par to lasiet tālāk.
Kā jau piefiksējuši tautas dvēseles tīrības sargi, Pērkona un Māras zemīti Latvi piemeklējusi katastrofa, ko augsta ranga zinātnieki jau pielīdzinājuši zemestrīcei ar septiņu baļļu stiprumu pēc Rihtera skalas - proti, ķīniešu invāzija. Simtiem latviešu iznākuši no mājām, lai tādējādi protestētu pret šādu genocīdu pret latviešu tautu, pamīņājušies uz lieveņa, pateikuši "auksts" un iegājuši atpakaļ.
Kā zināms, nu jau llgāk kā 2 mēnešus Iecavas iedzīvotāju mieru apdraud ciemata jaunie iedzīvotāji - Veidongs Čang Čens ar savu neizmērojamo (5 cilvēki) ģimeni.
“Pēdējo nedēļu dzīvojam šausmās. Vakariņu laikā mājā nereti ienāk ķīnietis ar atsegtu kailumu un paņem no galda kotletes. Bērni sēž ar tukšiem vēderiem un raud. Raud arī tāpēc, ka ar vīru tiem ar skoču salīmējām acis, lai ķīnieši tos neaiznes,” stāsta Iecavniece Marita.
Vairākus pensionārus no šausmu apsēstās pilsētas nācies pārvest uz Rīgas Stradiņa slimnīcu, jo aptiekā visas zāles aizstātas ar rīsiem - homeopātiskajās kapsulās, deguna pilienos un pat aktīvās ogles paciņās sabāzti piededzināti rīsi. Kāda pensionāre raudot stāsta: “Nu jau pat tirdziņā nav iespējams nopirkt kārtīgu cukuru. Jau trešo dienu, kā pie tējas beram klāt rīsus.”
Iecavnieks Vilis savukārt ir šausmās jau kopš trešdienas. Kā jau katru rītu, Vilis atvēris savu Raiņa kopoto rakstu sējumu, lai nodotos Latviešu literatūras izsmalcinātajām baudām, bet tur priekšā - Konfūcija raksti. “KĀ LAI ES ZINU, KAS TAGAD NOTIEK AR AKMENI BIRZĪ?” sašutumā vēsta Vilis. Jāteic, ka ķīniešu ģimene, kura tobrīd Viļa istabā lauza nost kājas krēsliem un galdiem, norādīja, ka tā vietā iecavnieks nu var mācīties, kā inteliģenti un saticīgi sadzīvot ar apkārtējo sabiedrību, uz ko Vilis nikni atbildēja ar: “KAM MAN KĀ LATVIETIM TĀDI SŪDI IR VAJADZĪGI?”
Īpašu uztraukumu ziņa radījusi topošo vecāku vidū. Kā rāda novērojumi, kopš ķīniešu pārvākšanās uz dzīvi Iecavā stāvoklī esošajām iecavniecēm dzimst izteikti dzelteni bērni. Visiem jaundzimušajiem, kā ziņo Iecavas slimnīcas pārstāvji, tika ņemtas asins analīzes cerībā, ka izcēlusies masveida hepatīta epidēmija, tomēr atbildes bija nepielūdzamas - katrā no gadījumiem pie dzeltes bija vainīgs akūta aziātisma izplatība bērnu neaizsargātajos ķermeņos.
Iecavas mērs Jānis Pelsis pašlaik uz komentāriem nav sasniedzams. Viņš, tāpat kā daudzi iecavnieki, ir ieslēdzies savas mājas pagrabā, kurā pārtikas krājumi pietiekot 2 gadiem. Neskatoties uz lielo plakātu “Komunistiskajai Ķīnai NĒ!” pie Pelša mājas, vietējie mēļo, ka pagrabā ar viņu esot arī ķīniešu prostitūtas, un Vides aizsardzības un reģionālo lietu ministrija esot saņēmusi iesniegumu, kas pauž Iecavas vēlmi izstāties no Eiropas savienības.
Iecavas pensionāru izvirzītais jaunais mēra amata kandidāts, 64 gadīgais Jānis Bute, komentē “Nav mums Iecavā krievu, nebūs arī žīdu. Lai tinas atpakaļ uz savu Aušvici.”
Lai izvērtētu šo situāciju maksimāli objektīvi, esam pieaicinājuši savu viedokli izteikt arī ekspertus:
Delfi.lv komentētājs krievs ir optimistisks:“Apsveicu gan latviesus gan kiniesus!Bus kam maju pardod!”
genocīds turpinās savukārt ir šokā: “Latvijas izpārdošana par kapeikām!!!!!!!!!!”
AŠ: “Paldies mūsu likumdevējiem - šitādi pēc neilga laika paši jau sēdēs Saeimā“
Ome: “Par ko tad te priecāties ???? Man gan šitie šķībīši ļoti nepatīk........“
normis: “Uzskatu ka nedrīkst ķīniešus laist Latvijā, pirmie 100- 1000 atbrauks un integrēsies, nākošie 100000 pieprasīs otru valsts valodu....iebrauks 1000000 un ko tad?”
Ivars: “Latviešiem jābrauc dzīvot uz ārzemēm,bet mūsu ņergas velk šurp ķīniešus.Kraupainie suņi!“
Iepazīstoties ar sensacionālo ziņu par Iecavas jaunajiem iemītniekiem - ĶĪNIEŠIEM - un Delfiem.lv komentētāju lielo sašutumu par šo noziegumu pret Latvijas tautu, mēs, Latvijas pētnieciskās žurnālistikas krējums Valters Brūns un Laima Baldiņa, jau atkal atmetam savus dienišķos darbus, lai sniegtu reportāžu no notikumu vietas. Kas notiek Iecavā? Vai Iecava vēl ir ES? Kāpēc tur ir ķīnieši? Par to lasiet tālāk.
Kā jau piefiksējuši tautas dvēseles tīrības sargi, Pērkona un Māras zemīti Latvi piemeklējusi katastrofa, ko augsta ranga zinātnieki jau pielīdzinājuši zemestrīcei ar septiņu baļļu stiprumu pēc Rihtera skalas - proti, ķīniešu invāzija. Simtiem latviešu iznākuši no mājām, lai tādējādi protestētu pret šādu genocīdu pret latviešu tautu, pamīņājušies uz lieveņa, pateikuši "auksts" un iegājuši atpakaļ.
Kā zināms, nu jau llgāk kā 2 mēnešus Iecavas iedzīvotāju mieru apdraud ciemata jaunie iedzīvotāji - Veidongs Čang Čens ar savu neizmērojamo (5 cilvēki) ģimeni.
“Pēdējo nedēļu dzīvojam šausmās. Vakariņu laikā mājā nereti ienāk ķīnietis ar atsegtu kailumu un paņem no galda kotletes. Bērni sēž ar tukšiem vēderiem un raud. Raud arī tāpēc, ka ar vīru tiem ar skoču salīmējām acis, lai ķīnieši tos neaiznes,” stāsta Iecavniece Marita.
Vairākus pensionārus no šausmu apsēstās pilsētas nācies pārvest uz Rīgas Stradiņa slimnīcu, jo aptiekā visas zāles aizstātas ar rīsiem - homeopātiskajās kapsulās, deguna pilienos un pat aktīvās ogles paciņās sabāzti piededzināti rīsi. Kāda pensionāre raudot stāsta: “Nu jau pat tirdziņā nav iespējams nopirkt kārtīgu cukuru. Jau trešo dienu, kā pie tējas beram klāt rīsus.”
Iecavnieks Vilis savukārt ir šausmās jau kopš trešdienas. Kā jau katru rītu, Vilis atvēris savu Raiņa kopoto rakstu sējumu, lai nodotos Latviešu literatūras izsmalcinātajām baudām, bet tur priekšā - Konfūcija raksti. “KĀ LAI ES ZINU, KAS TAGAD NOTIEK AR AKMENI BIRZĪ?” sašutumā vēsta Vilis. Jāteic, ka ķīniešu ģimene, kura tobrīd Viļa istabā lauza nost kājas krēsliem un galdiem, norādīja, ka tā vietā iecavnieks nu var mācīties, kā inteliģenti un saticīgi sadzīvot ar apkārtējo sabiedrību, uz ko Vilis nikni atbildēja ar: “KAM MAN KĀ LATVIETIM TĀDI SŪDI IR VAJADZĪGI?”
Īpašu uztraukumu ziņa radījusi topošo vecāku vidū. Kā rāda novērojumi, kopš ķīniešu pārvākšanās uz dzīvi Iecavā stāvoklī esošajām iecavniecēm dzimst izteikti dzelteni bērni. Visiem jaundzimušajiem, kā ziņo Iecavas slimnīcas pārstāvji, tika ņemtas asins analīzes cerībā, ka izcēlusies masveida hepatīta epidēmija, tomēr atbildes bija nepielūdzamas - katrā no gadījumiem pie dzeltes bija vainīgs akūta aziātisma izplatība bērnu neaizsargātajos ķermeņos.
Iecavas mērs Jānis Pelsis pašlaik uz komentāriem nav sasniedzams. Viņš, tāpat kā daudzi iecavnieki, ir ieslēdzies savas mājas pagrabā, kurā pārtikas krājumi pietiekot 2 gadiem. Neskatoties uz lielo plakātu “Komunistiskajai Ķīnai NĒ!” pie Pelša mājas, vietējie mēļo, ka pagrabā ar viņu esot arī ķīniešu prostitūtas, un Vides aizsardzības un reģionālo lietu ministrija esot saņēmusi iesniegumu, kas pauž Iecavas vēlmi izstāties no Eiropas savienības.
Iecavas pensionāru izvirzītais jaunais mēra amata kandidāts, 64 gadīgais Jānis Bute, komentē “Nav mums Iecavā krievu, nebūs arī žīdu. Lai tinas atpakaļ uz savu Aušvici.”
Lai izvērtētu šo situāciju maksimāli objektīvi, esam pieaicinājuši savu viedokli izteikt arī ekspertus:
Delfi.lv komentētājs krievs ir optimistisks:“Apsveicu gan latviesus gan kiniesus!Bus kam maju pardod!”
genocīds turpinās savukārt ir šokā: “Latvijas izpārdošana par kapeikām!!!!!!!!!!”
AŠ: “Paldies mūsu likumdevējiem - šitādi pēc neilga laika paši jau sēdēs Saeimā“
Ome: “Par ko tad te priecāties ???? Man gan šitie šķībīši ļoti nepatīk........“
normis: “Uzskatu ka nedrīkst ķīniešus laist Latvijā, pirmie 100- 1000 atbrauks un integrēsies, nākošie 100000 pieprasīs otru valsts valodu....iebrauks 1000000 un ko tad?”
Ivars: “Latviešiem jābrauc dzīvot uz ārzemēm,bet mūsu ņergas velk šurp ķīniešus.Kraupainie suņi!“
svētdiena, marts 3
Abonēt:
Ziņas (Atom)