Receptes

Skatoties tīri tā tehniski, receptes nekas tāds īpaši grūti saprotams nav, taču no pieredzes zinu, ka realitāte ir krietni skumjāka. Ēst gatavošana ir viena no tām lietām, kuru es uzskatu man vajadzētu prast, un šīs prasmes mani padarītu par reāli krutāku džeku, bet tā, kā es šo faktu esmu apzinājies tikai pēdējā gada laikā, un esmu  nedaudz par slinku, lai daudz eksperimentētu, neko īpaši daudz iemācījies es neesmu.
Nav tā, ka es nevarētu pabarot sevi, bet citiem cilvēkiem ēst es taisu nelabprāt, un jūtos droši lielākoties tikai tad, ja ēdājs ir Jānis (jo ēd visu), vai, ja esmu kārtīgi un pārliecinoši esmu izskaidrojis, ka tas, ko es taisu nav paredzēts ēšanai, un pastāv risks, ka tas kas nonāks uz šķīvja var sagadīties mistērija pat man pašam. Pirms kāda laika, piemēram, es izcepu torti, kuru mēs ar Laimu romantiski abi kopā pēc izcepšanas aizlaidām podā.
Tad nu es domāju - kas tad īsti ir recepte. Pirmā doma man bija, ka recepte ir jebkas, kas ietver vismaz divas lietas, kas tiek noliktas uz šķīvja reizē (Es īsti nezinu kāpēc, bet tas, kas man tagad ienācis prātā ir padomju laika plakāts ar uzrakstu "Valters un Skudrucis - recepte nepatikšanām"), bet tad man galvā parādījās Mārtiņš Rītiņš, kurš ar sarauktu pieri lūkojas uz mani caur uzacīm un dusmīgi krata pirkstu.
Tas tāpēc, ka reiz mēs skatījāmies video, kur Mārtiņš Rītiņš  20 minūtes taisa vienkārši tunci. Jap.
Tad gala secinājums ir tāds, ka konkrētu kritēriju nav, un es varu pats izlemt ko saukt par recepti un nē.
Šodien darbā pusdienās ēdu papriku un tomātu ar redīsiem un biezpienu (šito biezpienu pagaidām ignorē), jo es esmu pēkšņi veselīgs, un sapratu, ka es esmu diezgan kruti pagatavojis sarkanu ēdienu. Tagad es nezinu cik reāli man tas izdosies, bet turpmākajām dienām plānoju izmēģināt recepšu sēriju, katru dienu ēdot citas krāsas ēdienu. Rīt, piemēram, zaļā paprika un gurķi un olīvas or smth. u.t.t.
Kruti ne? Bišķīt man liekas. Nu tā uz 5 no 1 līdz superkruti.
Vēl es esmu atklājis garšvielas - izrādās ir tīri ok. Es rimčikā nopērku kko tik neitrālu kā "vidusjūras garšvielas", kas man neizsaka pilnīgi neko, un kaisu pāri visam, un jūtos izsmalcināt. Man šķiet, ka manas darba pusdienas ir mana lieliskā iespēja eksperimentēt ar ēdienu, kuru jāēd tikai man, tā kā iespējams kaut kādas ziņas būs arī šajā jomā!