Mazā runa

Iespējams jau esmu rakstījis, ka man ir problēmas ar "small talk".
Īpaši nepievēršot uzmanību, kas varētu liecināt par pretējo, es vienmēr esmu pieņēmis, ka esmu diezgan sociāla būtne. Kādreiz šis pieņēmums bija pamatots pilnīgi noteikti, ņemot vērā, ka uzaugu sabiedrībā, kurā bija normāli, ka mani brālēni atteicās mājās pacelt telefonu vai atvērt durvis, ja pie tām zvana.
Tagad gan, kad esmu secinājis, ka eksistē arī cilvēki, kurus tu nepazīsti (t.i. ārpus Mālpils), un pazīšanās tev netiek vienkārši uzliktas par pienākumu (studijas, sākot strādāt darba vietā), mani sāk mākt aizdomas, ka to vimpeli, ko es sev esmu piešķīris par "Īpaši draudzīgs un komunikabls" man nāksies ņemt no sienas nost.
Tad kā jau sāku - small talk.
Šorīt braucu vilcienā un mēģināju mācīties (nopietni, vilcienā daudz ko var uzzināt) kā tad to ir jādara.
Man pretī sēž sieviete uz ~35, ģērbusies ļoti lietišķi, bet neizskatās nopietni - laikam skolotāja. Sauksim viņu par Mildu (jo viņai ir  brilles). Babītē iekāpj čalis tādā pašā vecumā, tāpēc sauksim viņu par Gunāru. Gunis nosēžas man blakus (skolotāja ir pretī)  un te nu izrādās, ka viņi ir pazīstami. Novēroju kas tagad ir jādara:
Milda: Labrīt Gunār! Tev gan liela soma! /Soma pilnīgi normāla. Pilnīgi parasta mugursoma, nezinu vai kaut kas iekšā/
Gunārs: he-he, jāā...
Milda: Tagad jau jāstaigā ar somām hi-hi nu ja nu ja /vai kaut kas tamlīdzīgs/
Gunārs: Nu ja, nu ja, tā jau ir, kad ar tām somām, man jau arī soma...
/Šeit es manu ka sāk trūkt sarunas tematu, bet tas nav šķērslis Mildai - sievietei, kuras interesantums ir mērāms skalā no 1 līdz interesants krāsu raksts uz kabača/
Milda:Nu!!!! Pavasaris būs?!
/Biju palaidis garām, ka Gunārs ir eksperts/
Gunārs: Nu ziņās jau teica, ka +6, tad jau laikam nāk.... /sadirsa tev Guni, bet pagātnes Valters vēl to nezināja. Tagad ir iestājies neliels klusuma brīdis/
Gunārs: Nu labi netraucēšu jau strādāt... /Mildai rokās kaut kādi papīri/
Milda: nē nē, nu jā, nu he he vilcienā jau var pastrādāt or smth....

Kaut kur šeit es beidzu pievērst uzmanību, bet pasakiet man nopietni cik liela jēga ir no kaut kā šāda? Man reāli patīk runāt ar cilvēkiem, bet, ja mēs runājam kaut ko šādu, es jūtos neērtāk, nekā, ja es un tava mamma tai vilcienā pliki viens otram blakus sēdētu.
Es it kā saprotu, ka ir nepieciešams socializēties un tā, bet var taču izdomāt kaut ko normālu. Piemēram es satieku Skudruci un saku "Čau, tu esi lohs", viņš sāk mani nodirst un mums vismaz ir par ko runāt, nevis lemt pavasaris būs vai nebūs (bļe čist nebūs, tu lune, bija ziema, tagad rudens būs un atkal ziema, šogad izlaižam, pēc aprīļa būs septembris DURA). No otras puses, ja man ir jāuztur attiecības ar nopietnākiem cilvēkiem, es gluži šādi nevaru un tāpēc mana dzīve ir grūta. Darba darīšanās es pāris reizes šo rituālu esmu veicis pa telefonu, bet tomēr pēc tam es galu galā jūtos kā muļķis.
Par šo pastāstīju Kļaviņam un viņa padoms ir šāds - small talk ir jāuztur, bet pirmajā brīdī, kur vari, iespraud kaut ko, kas aizved sarunu uz kaut ko, par ko jūs varat normāli runāt. Streičai esot pat vēl līmeni augstāk atstrādāta taktika - uzdot cilvēkam jautājumu, uz kuru jau zināms, ka viņš atbildēs ar kaut ko, par ko pēc tam var runāt. Nevienu piemēru nedzirdēju, bet pieņemu ka varētu būt kaut kas šāds:
-"Sveiki! Vai tad Jums arī kāds nomiris?"
-"Jā, brālēns"
-"Man arī reiz bija brālēns! Viņš kolhozā bija........"

Kaut kā tā. Mūžū dzīvo mūžu mācies - šo es nākamreiz izmēģināšu, un iespējams ziņošu par sekmēm. Man ir nelielas aizdomas, ka es vienkārši sākšu runāt kaut ko, kas interesē tikai man un tas cilvēks aizbēgs, bet nu, nav jau arī tā, ka tas būtu obligāti slikti.