Rīti

Šodien man ir brīvdiena, laiks, kad celties kamēr laiks ir rakstāms ar divciparu skaitli, principā ir noziegums. Un es esmu nobliezis līdz 4iem rītā, bet acīmredzot ķermenim ir vienalga, jo tagad mēs mostamies pusdesmitos. Es vienkārši nesaprotu šito. Ja es kaut dienu pirms darba bez modinātājiem svaigs pamostos pusdesmitos, es vienkārši domātu, ka mani pulksteņi ir sākuši dzīvot savu dzīvi.

Rīti ir nenormāli grūti.

Tagad es esmu pasācis uz/no darba iet ar kājām. Man ir nenormāli grūti atrast laiku, kad nodarboties ar savu domu kārtošanu, un šis dod tādu free pass, jo no vienas puses tu jau kaut ko dari ar mērķi, no otras galvai vēl ir brīvs, līdz ar to tā var nodarboties ar to, ko grib. Diezgan cool.

Bet problēma ir tāda, ka rīti, protams, vienkārši ignorē to, ka man ir ņerubiļņiks.

Vienu rītu eju mierīgi uz darbu, esmu vēl kaut kur sapnī, kad es redzu sev vēderā lietussargu. Paskatos uz priekšu - tur Elīna. Īsti nesaprotu šo, tikko te nebija Elīna, samulsis domāju iet tālāk, bet redzu, ka viņa kaut ko saka. Noņemu austiņas, saku "ko?", viņa skatās un saka "čau". Nodomāju "ā - čau" un eju prom. Draugi mani sauc par social butterfly.

Nākamajā rītā eju, atkal redzu meiteni priekšā, domāju "ha hāāā Elīn! Es jau šim esmu gatavs", bet jo ilgāk skatos, jo jocīgāk man šķiet, redzu ka kustās mute un saka "čau" saku arī "čau" un paeju garām. Tad saprotu, eu pag! Pagriežos atpakaļ - tā nav Elīna. Vispār tas ko es redzu ir Dāvis, un viņš lokas un smejas kopā ar Ievu par mani. Mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka, lai uzturētu reputāciju, es Dāvi publiskās vietās nesveicinu, bet ar to šoreiz laikam par īsu.

Nākamais rīts - aizeju uz RIMI, stāvu pie kases, tuliņ mana kārta, kad pie pārdevējas pienāk cita un superdirsīgā tonī saka "KĀDS JAUNAIS GREIPFRŪTU KODS?" es domāju teikt "2", bet tagad nobijies esmu pat es. Nu principā džuse visu iepriekšējo dienu greipfrūtu nepareizi spiedusi. Man jau šķiet to var risināt mierīgi, bet tad es atceros kā reiz man no rīta bulkas vietā iesita kkādus 100kg gaļas, un pārdomāju.

Tiekam pāri šim un man pat nav jāuzlabo pārdevējas garstāvoklis atzīstot, ka arī es nezinu jauno greipfrūtu kodu. Vienu laiku vienā citī RIMI biju ievērojis mīlīgu pārdevēju, kuru nevarēju nostalkot, jo tagad uz čekiem netiek drukāts uzvārds. Varbūt nākamreiz, kad redzu viņu jāsaka "Ja es tev pateikšu jauno greipfrūtu kodu, vai tu šovakar esi brīva?". Man ir jāizdod grāmata "Valtera Brūna pickup lines".

Lai nu kā laiks maksāt, es ielieku karti, un nekas nenotiek. Pārdevēja saka, ka es esmu muļķis, ka ieliku karti, lai lieku kad viņa saka - ok daram tā, tāpat nekas. Izmēģinām vēl visādi, viņa prasa kas man par karti. Kas tas par jautājumu? Ar telekarti nevar Rimi maksāt? Nu parasta bankas karte. Ja es atradīšu kādu pārdevēju, kas man nenormāli kaitina, vienkārši atnākšu un ielikšu karšu lasītājā vizītkarti. Ja kaut ko pārmet jāsaka "ko? Bet tur ir mans vārds virsū, tā nav bankas karte?", tad pēc tam no somas jāizvelk augstskolas diploms un jāmēģina iebāzt tas. Ja es labi pacentīšos, es varētu atrast diezgan daudz lietas ar savu vārdu virsū. Esmu 83% pārliecināts, ka viņai vienkārši kaut kas bija jānospiež, bet ok, saku, nu neko grūta dzīve, iešu prom. Bet pārdevēja saka "nē nē, te pie durvīm bankomāts, aizejiet izņemt, nebūs ilgi."

Aizeju izņemu naudu, nāku atpakaļ, tagad starp durvīm viss piebārstīts ar āboliem. Stāvu ābolu vidū, tur kaut kāds džeks viņus lasa, un ir nedaudz par intīmu. Mēģinu izkļūt pa otrām durvīm nepieskaroties nevienam ābolam un viņš man uzdirš "Obligāte te bija jānāk kur āboli?". Nu es nezinu. Es vienkārši uz veikalu nācu. Varbūt neesmu tik atvērts svaigām idejām, kā pats uzskatu, bet nezinu cik pareizs plāns ir pie Rimi ieejas bārstīt savus augļus un pēc tam būt nokaitinātam uz cilvēkiem.
Tieku pāri šim - nāku atpakaļ pie kases, un visa rinda 6 cilvēku garumā skatās uz mani un noteikti domā "Kāds jauks jauns vīrietis, tieši skaisti, ka varēju pastāvēt te rindā, kamēr viņš aiziet uz bankomātu". Nu neko, dabuju brokastis.

Lūk, rīti.

Matīss ir melīga persona

Ja tu atnāci lasīt tikai kāpēc Matīss melīga persona, sāc ar ceturto rindkopu, ja tāpēc, ka tu regulāri apmeklē grupas "Brālīši" koncertu Sarkaņu viesu namā "Kalnagravas", pēdējo, visādi citādi - you know the drill.
Zini kā ir, kad tev ir pierakstītas idejas, un tad tu domā "hmmmm jāsaliek viņas kopā sakarīgā stāstījumā"? Es tipa arī nē.

Viena no patīkamākajām "I don't give a fuck" izpausmēm ir mēģināt pakarināt apģērbu uz āķīša, tas aizkrīt garām, bet tu vienkārši ej prom. Dažreiz dzīvē sevi vajag palutināt. Tāpēc es dzeru.

Viena no lietām, kuru es nekad neuzzināšu ir cik cilvēki ir redzējuši manu dibenu. Es minu, ka tas varbūt nav obligāti standarta apgalvojums, bet, tā kā Excelis šķiet ir kaut kur nu jau manos gēnos, labprāt paskatītos laika griezumā kad mans dibens redzēts visvairāk, top5 cilvēki, kas viņu redzējuši visbiežāk utt. Es zinu, ka tie nav derīgākie dati, bet ir nedaudz skumji, ka es varu par viņiem domāt, bet nekad neredzēšu.

Laiks sūdzībām.
Kādu vakaru sarunājam, ka satiksimies pie Bērnu Pasaules, jo man viņam jāatdod liels oranžs dildo. Man gan tajā vakarā ir citi plāni, bet tā kā zinu, ka Matīsam pašam ieiet intīmpreču veikalā ir kauns, saku ok, jā, izpalīdzēšu, sarunājam, lai viņš man zvana, kad ir pie BP. Būdams apveltīts ar maģisku spēju rēķināt lietas laikā (bet nopietni, padomā cik tas patiesībā ir nenormāli kruti, ka mēs mākam tā rīkoties), es pametu savus plānus neilgi pirms man šķiet Matīsam vajadzētu būt klāt, un izeju. Esmu jau gandrīz pie BP, kad zvana Matīss:
V:Kur esi?
M:Es stāvu pie BP ieejas.
OK, eju raitāk, pēc minūtes esmu klāt - ko es redzu? Matīss stāv faking otrā ielas pusē. Minūti vēlāk. Otrā ielas pusē. Tu teorētiski vari būt tik high, ka iekļūšana ēkā tev sagādā problēmas, bet tik ļoti, ka tu pat neesi uz īstā kvartāla? Matīs.
Laima man saka, ka tādiem cilvēkiem vienkārši būtu jāpiespriež nāvessods. Nevaru nepiekrist, bet laikam labi, ka nepārsteidzāmies ar soda izpildi, jo Matīss man palīdzēja atvest galdu. Tagad, kad atvedīšu mājā meiteni, kad viņa prasīs "kur ir tava gulta?" es varēšu atbildēt "Nav vajadzības, es tevi uz galda paņemšu".
Runājot par Matīsu, nesen pie intīmpreču veikala, blakus durvīm, uz miskastes redzēju pāri sarkanu ādas cimdu. Par cik tu vilktu viņus rokās?

Domājam nesen par apglabāšanu, jo es esmu jauka persona ar ko pavadīt laiku, man patīk ballītes draugi un labi pavadīt laiku :))))))  Lai nu kā, esmu nonācis pie secinājuma, ka, tā kā man ir klaustrofobija, man reāli vajadzēs zārku, kurā es varu piecelties. Ja es tur pamodīšos, es labprāt vismaz otrreiz nomirtu sēdus, vicinot rokas. Daži man saka, ka man vienkārši vajag mauzoleju. Es nevaru nepiekrist, bet man tomēr ir par kaut ko jāstrīdās. Mauzolejam tu nevari virsū uzlikt kapakmeni, kur visu laiku iet tava "idle" animācija, līdz kāds iet garām, un tu parādi viņam 2 fakučus.

Tā kā visi-(~4) no jums par šo nezina, tad lūk jaunumi - man ir jauns īsziņu notepads, bet tagad ar atbildēm. Kindof kā, kad tu pārēj no parasta mobilā uz viedtālruni (kas tas ir, ka rakstot šo vārdu es jūtos netīrāks, nekā rakstot "smartfōns"?) un tagad tev ir Google balss komandas, kurām tu saki savas īsziņas tekstu, bet pretim saņem aforismus. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka es nesen uz ielas atradu Jauno Derību. Grāmatā vienā no pirmajām lapām atradu šādus pierakstus - divas reizes kāds izmēģinājis arābu ciparu 3, un tad pierakstīts telefona numurs (kurā btw nav cipars 3). Spriežot pēc rokraksta visticamāk bērns vai romietis. Aizsūtīju numuru notepadam, lai lūdzu piezvana, un pasaka man kas otrā galā. Tur diemžēl izslēgts :/ Laikam tomēr pat ticības mācībā, kā jau daudzās citos pamatskolas priekšmetos, man brutāli sadirsa sakot, ka Dievs vienmēr ceļ klausuli.

Lūk, dzīve.
[EDIT vēlāk]
Zvana Matīss, gribot iet aliņu iedzert. Nevar ticēt, moš patiesībā grib pa purnu sadot.

Lietas

Kļaviņam krogā ir tabs. Es arī gribu. Prasu kā dabūt - vai man jāprasa bārmenei, vai, ja es izdzeršu gana daudz, man piedāvās? Kļaviņš man nevar atbildēt. Saka tas notiekot dabiski. Ko tas vispār nozīmē? Cik dabiski? Vai tik dabiski, kā sākt skūpstīties ar meiteni, pirmajā reizē, vai tomēr tik dabiski, ka man tas tabs būs piešķirts, un es pat to nemaz nezināšu, vienkārši tas tā notiks pēc fizikas likumiem. Var būt ka man kaut kur jau ir tabs? 

Vai pie maukām arī var tabu dabūt? Mamma man kādreiz teica, ka, ja labi grib, visu var. Tagad gan viņa man saka tikai "Paldies Dievam tu nogriezi matus". :/ "Tabs pie maukām" ir lieta, kuru es turpmāk iesaku izmantot arī visos sarakstos ar "wļēēē'ko nemaca skolā, kapic maca metmatik, bet nemac nodokli ;___; ". 

Viena no aktuālām lietām pašlaik man dzīvē ir mēbeles, jo tagad man ir 3, divas, no kurām man iedeva Eduards. Saku Kļaviņam, lai viņš man samaksā ar skapi. Viņš man saka, ka tā nevar, tas nekādā veidā neejot cauri viņam grāmatvedībai. Es saprotu no sistēmas viedokļa to pamatojumu, bet nevar būt, ka es esmu vienīgais, kam šķiet nedaudz ierobežojuši, ka tu legāli nevari savstarpēji norēķināties ar mēbelēm.

Tagad domāju daudz, ko man vajag nākamo, un sapratu, ka laikam tie ir aizkari. Es zinu, ka tā tā tehniski nav mēbele, bet būsim godīgi, tehniski tas vispār ir tāds lepni nosaukts palags. 

Vai es varētu gulēt aizkaros?

Es noteikti varētu pārgulēt aizkaros.

Es esmu viens no tiem muļķiem, kas atzvana cilvēkiem, kas man ir zvanījuši. Es vienkārši pārāk bieži nesaglabāju numurus, un tu nekad nezini, kad tev kāds zvanīs un piedāvās skapi. Jāatzīst gan, neesmu šo līdz galam izplānojis, jo vienu dienu darbā atzvanīju spamam. :l

Eju pa, koridori, domāju atzvanīšu kaut kam nepaceltam:
V-"Valters Brūns.?"
T-"...Labdien! Šeit no kompānijas.."
V-"Nē, paldies."
Aiz muguras gāja Kristaps, kurš to visu redzēja un prasa "Vai tu tikko piezvanīji kādam, lai pateiktu "Valters Brūns, nē paldies"? Man īsti nav komentāru :l

Tagad domāju kā atriebties par šo. Viena ideja ir nākamreiz, kad zvana izlikties, ka es esmu pārdevējs no citas kompānijas, un mēģināt viņiem iepārdot, piemēram kaut kādu Swedbank kredītkarti. Bet no otras puses šķiet ir daudz labāks plāns. Vai tie cilvēki nedrīkst nolikt klausuli, kamēr es runāju? Nākamreiz, kad zvanīs, vienkārši jāatrod kā telefonā ierakstīt sarunu, un jāmēģina izstāstīt savu dzīvesstāstu. Reāli interesē līdz kādam vecumam es paspēšu tikt, pirms viņiem apniks klausīties.

Viena dāma man teica, ka varētu reāli aptetovēties ar tiem telemarketeru tekstiem. Es pats nevaru iedomāties tetovējumu, kuru es droši varētu sev uzlikt, un nepārdomāt pēc ~3h, bet šis izklausās vienkārši faking lieliski.
Stāvi istabā, skaties, kā meitene novelk kreklu, un uz muguras gurnu daļā nevis tramp-stamp, bet "Labdien, šeit Andris no Baltcom, vai jums būs laiks nelielai sarunai?"

Lūk, lietas.

Atmiņu lāde

Ja esam personīgi pazīstami, droši vien teiksi "Valter, tava atmiņa ir kaut kas apbrīnojams. Es zinu, ka ja kaut ko pateikšu tev, tas tiks aizmirsts vēlāk, nekā, ja es sev to uz pieres ietetovētu", bet nu nav ko glaimot! Tomēr arī man šad tad vajag kaut ko pierakstīt, tāpēc biju pasācis dažādas lietas sūtīt pats sev īsziņās. Ja tu arī ar šo nodarbojies, zini, ka tagad tas ir ooooooooold. Jaunā štelle ir sūtīt citiem. Vienu vakaru nejauši sajaucu numura pēdējo ciparu, un tā sākās mans vasaras romāns ar whomever.

View post on imgur.com

Tagad vairs nezinu kā būt. Šīs attiecības bija pārāk skaistas, lai tā vienkārši beigtos, bet nu no otras puses nabaga cilvēks ir gatavs iet uz policiju. :D Vai tik nebūs otrā galā Ieva Puķe patrāpijusies.
Grūti gan iedomāties kā tieši šī situācija varētu risināties. Ja tā varētu darīt, es jau sen būtu policijā ar visiem LV spama numuriem, sākot ar Swedbank un beidzot ar pilnīgi visiem TV kabeļu vilcējiem. Bet nu būsim reali "Labdien, viņš kaut ko raksta uz telifonu, bet man nepatik :<". Izklausās pēc manām attiecībām ar Miķeli, nevis iesnieguma.

Lūk, atmiņu lāde.

P.S.
Šo tekstu rakstīju telefonā pa ceļam uz darbu. Kaut kādā brīdī pārslēdzot mūziku, meils noglabājās draftos, atvēru pēc tam, pierakstīju klāt un nosūtīju. Man šķita, ka sev. Patiesībā nosūtīju vienam no Latvijas IT uzņēmumiem. :l I guess vismaz tematiski ierakstam. Būtu jauki, ja viņi atsūtītu atpakaļ vismaz izlabotus komatus.

Kautiņš

Zini to situāciju, kad tu TIK ļoti nīsti kaut ko, bet tev nav īsti kā izgāzt to agresiju? Es zinu, es nedēļu CSS bakstīju, un mans kulaks sāka ilgoties pēc kādas sejas tik ļoti kā nekad. Sēžot, apcerot iespēju vienkārši izsviest datoru pa aizvērtu logu, sāku domāt - nezini cik šajās dienās varētu maksāt iemaukt pa seju studentam? Nu tādam, kāds es biju, kad mēs ar Filistru sēdējām un bērām savas asaras šķīvī ar vārītiem makaroniem, un vidū iespraustu vārītu sīpolu, bez sāls. Man šķiet es pa kādiem 100Ls būtu toč piekritis, bet gan jau varētu iet vēl zemāk. Vajadzētu varbūt atvērt kaut kādu kiosku ķēdi, kur tu vari ieiet un kādam iesist, varētu paskatīties, vai sabiedrība paliek jaukāka, atvērtāka.
>>cut to
Latvijā ir atgriezusies manas sirds otrā pusīte - Normunds neviens negrib ar mani dzert Skudrucis, tāpēc es laikam esmu uzstādījis sev nelielu rekordu - dzert vecrīgā veselas divas reizes nedēļā. Skudrucis ir džeks, kas dzer tik bieži, ka tiek uzaicināts uz bārmenes sālsmaizi. Vakara gaitā izkristalizējās doma, ka mums vajadzētu izkauties. Es piemēram neesmu kāvies, šķiet, kādus 8 gadus, un par Skudruci - nu nezinu vai visu laiku konkrēti atrauties pa purnu kvalificējas uz "kauties". Izdzērām vēl kādus 2 dzērienus, izdomājām noteikumus (neraut aiz drēbēm, nemaigoties uz zemes, usual stuff). Grūti saprast kur ir laba kautiņa vieta tādā vakarā, jo piektdienā pie kroga visticamāk kaut kādi cilvēki nāks traucēt, domājām tunelī, bet tas mūsu vakara kompanjonei likās par traku. Tā kā viņai ir bail no vilcieniem (wat), paņēmām aliņus un devāmies uz peronu. Skudrucis principā tagad ir tāds ielu nēģeris. Iet uz peronu pa staciju viņam ir pārāk mainstream, tāpēc apgājām no otras puses un ielīdām pa žoga apakšu. Vēl tagad īsti nesaprotu kāpēc, bet ok.

Izkāpām perona gaismā, novilkām jakas un.. vienkārši mēģinājām viens otram sadot konkrēti pa seju! Šķiet no malas vajadzētu izskatīties tā ļoti romantiski, divi džeki perona galā zem lampas skrien viens otram virsū, kamēr viņiem blakus stāv jauna dāma ar diviem aliņiem rokās, un skatās ar "ko jūs faking darat" sejas izteiksmi.
Tagad sāku domāt - vai vispār ir legāli kauties publiskā vietā? Nu tā, es atnācu ar savu bro uz kino un tagad mēs te pēdējā rindā mēģināsim klusām sadot viens otram pa purnu. Nevaru saprast kā to varētu aizliegt, bet tad no otras puses, kāpēc nav cilvēki, kas ar to jau nodarbotos?
Izkāvāmies kamēr šķita, ka pietiek (wow, es nezināju, ka kauties tik ļoti patērē spēku), un devāmies atpakaļ uz krogu dzert aliņu. Nezinu, kurā brīdī mums šķita, ka vajag kauties uz asfalta. Laikam, lai būtu tīras drēbes. Protams sāp, kad tev iesit pa seju, vai nieri, bet tas vismaz pāriet. Šeit lielākas problēmas sagāda, tas, ka uz elkoņiem un ceļiem caur drēbēm man ir tādi rag burns, kā pēc pasakaini karstas nakts ar meiteni telpā, kur principā viss ir no paklāja.

Un šeit sākas plānošanas problēmas - es tā kā biju rēķinājies ar zilu aci, sliktākajā gadījumā lauztu degunu. Man vienkārši šovakar jāiet dzert pie Kļaviņa, un tad, izvērtējot riskus, šķita pieņemami izkaušanos ieplānot iepriekšējā vakarā. Nezinu gan vai var pārmest man, ka es šo nezināju, bet izrādās var dabūt arī stulbākas traumas. Kaut kādā brīdī paceļot Skudruci gaisā un krītot, šķiet, esmu izmežģījis vienu potīti tik brutāli, ka no rīta pieceļeoties vienkārši gribējās raudāt kā mazai meitenei. Tās divas reizes, kad gāju pīpēt, kāpšana no 4 stāva raisa tādas sajūtas, kādas droši vien bija Jēzum, kad viņš savu krustu vilka.
Fuck you, ķermeni, es biju plānojis šonakt piedzerties krogos. -_____-
Bet, ja man ir jāsaka pilnīgi godīgi - 100% worth it.
Nekad nebiju iedomājies, ka šādas lietas var darīt arī nemaz nerunājot ar cilvēkiem, kuri tev nepatīk.
Pēc kautiņa sajūsmā domājām, ka varbūt vajadzētu kaut ko līdzīgu Fight Club, bet kur nāk tikai pārīši, kas ir ļoti labi draugi, kam vajag izkauties. Mēs varētu piedāvāt varbūt vienkārši normālu segumu, kaut kādas saites, plāksterus, alu.

Lūk, kautiņš.