Jā, jūs sapratāt pareizi, ir tādi nūģi, kas starpbrīžus pavada bibliotekā lasot grāmatas.
Pēc skolas man pakaļ ieradās specvienība, Skudruča Brey un Čizō un makdonalda papīru sastāvā, lai aizvestu mani uz veikalu pēc cigaretēm un pēctam mājās.
Visi trīs pie manis pamatīgi uzrāvās un manas mātes barotājas vadībā dabuja gatavot salātus lai mazajam Valteriņam būtu ko puncītī likt.
3nedēļas iepriekš pārdomājot, izdomāju "pašol bļe skola 14. februārī" un aizbraucu ar viņiem uz Rīgu, pa ceļam pierādīdams čizō, ka labāka kandīdāta uz priekšējo sēdekli blakus šoferim mašīnā par mani neatrast.
Aizbraucām pie Brey kur es lasīju, smējos lasīju un kko iespējams arī ēdu un vēl negāju gulēt ilgi.
14. februāris bija diena, kad laikapstākļi mainijās biežāk nekā mans garstāvoklis, kas mainas biežāk nekā gadalaiki. modos kautkad rīta dzestrumā, lai kopā ar čizō un skudruci un Aivoriju brauktu uz centru. Ar skudruci braucām līdz čizō skolai, jo viņai redz, bail ka vienai braucot var aizdegties priekšējais stikls vai arī riepas krustojuma vidū nokrist. No Maskačkas ar tramvaju braucām atpakaļ pa ceļam paspējot aprunāties ar izbijušu padomju krievu "Kas jūs tādi hipiji - pipiji? manos laikos no jums ar tādim matiem visiem bail būtu" un padomju Latvieti "Mani ari veda uz policiju teica, ka tāda mode navr būt, jagriez mati nost, a es vinam saku tev pa purnu vaidzētu sadot". Diezgan smieklīgi kopsummā.
Aizbliezām uz dzīvokli, kur uzmodinājām saimi un laumiņu un kūmu, kuriem, kā izskatijās, nebija ne mazākās nojēgas par to cikos normālam cilvēkam darbadienā jāceļas. Pēctam atpakaļ pie čizō, kur es uzvarēju skudruci cīņā par priekšējo vietu mašīnā, vienkāŗsi vinam nokrita kurpe un es viņu aizmetu prom, kamēr viņš gāja pakaļ es jau biju iesēdies.
Un laiks bija brīnišķīgs.
Sākām braukt un burtiski 63 sekunžu laikā no "vai cik skaisti saulainas zilas debesis" laiks pārvērtās par "jezus marija luksoforu pat nevar redzet kā puteņo".
Man par to bija prieki galīgi, kā pārējiem īsti neatceros.
Pie baroncentra izlecu no mašīnas lai satiktu siami un lauminu un kūmiņu, no kuriem 2 brauca uz skolu un kūms nē.
Aizbliezām uz bordiem, kur akcija "ņem vienu, maksā par vienu un vēl dabon nahaļavu vēlvienu" bija ņēmusi kūmu savā varā un viņa dabuja divus kreklus.
Tad es bliezu viens atpakaļ uz RDMV un saimis ak gudrais un prātīgais atsūtija man "pagaidi mani pie skolas" īsziņu. 20minūtes gaidiju vējā un ar kājām slapjā zemē stāvot, kad atbildot uz dežurantes aicinājumu "ja tu gaidi meiteni, nāc iekšā" iegāju iekšā.
Vēl pagaidīju kādu laiku un tad viņš izdomāja izvelties no klases laukā.
Turpmākās 4h nav aprakstīšanas īsti vērtas, jo tā kā manā atmiņā tur ir tāds kā nekas, pieņemu, ka neko svarīgi mēs tad nedarijām, ja neskaita sajūsmināšanos par laiku brīnišķo.
Vakarā otroreizi atbrauca Kūms ar A un Saimis un Laumiņa bija, skatijāmies visi Titāniku vairāk vai mazāk, dzērām, pīpēt skrējām un visādi citādi pavadijām laiku, un pirmā reize manā mūžā, kad es svinu valentīndienu, izrādijās diezgan neslikta. Prieks bija :)
Svarīgs paziņojums:
Visiem, kam ir mans numurs, daru zināmu, ka pateicoties Saimja vajadzībai pēc jauna telefona un labajai sirdij valentīndienā es tiku pie jauna tālruņa, kas šoreiz ir gan tāls gan runis, nevis tikai tāls kā iepriekšējais. Tā kā domājams, ka kontaktēt tagad varētu būt ievērojami vieglāk :)
Un ja kādam uz Mālpili braucošiem ir jebkāda mēra kontakts ar Saimi, būtu jauki ja man kāds atvestu lādētāju, ko es aizmirsu :) Un ja kādam Mālpilī esošam ir nokias lādētājs tāds kādu man vaig būtu jauki, ja es viņu uz vismaz vienu nakti varētu dabūt :)
15.februārī no rīta modos 5:40 aptuveni, lai saģērbtos saliktu somā visu izņemot lādētāju un blieztu uz autoostu, no kuras aizbliezu uz Mālpili, kurā, kā man pirmajā brīdī kāpjot laukā no autobusa, bija iestājusies kodolziema.
Knapi aizvilkos tos pārsimts metrus no pasta līdz mājām un biju pārsalis ļoti ļoti, pat domāju skolā neiet, bet ēdot apsilu atkal un tad bliezu uz skolu.
Kautkāda vienkārša diena, neko īpašu tur nedarīju un drīzi vien bliezu mājās.
Vakarā atbrauca A, kuru nesagaidiju pieturā, jo ivars iepūta man odekolonu acīs un nedaudz aizkavēja, tikmēr A jau bija devusies papētīt tuvāk Mālpils apkaimi un paspējusi nobīties no kautkāda bumera.
Viss svarīgais kas todien pēctam notika - A.
16.februāris
A
17.februāris
A aizbrauca 13:00 un es pēctam neko nedarīju 2 stundas, pēctam līdz 19:00 gulēju un tad gāju uz veikalu un pie vecāsmammas, kur pa ceļam tā sāka plaušas sāpēt, ka es domāju, ka gals laikam klāt. Nebija forši.
Foršāk ir ar A sedēt uz 5stāvenes jumta, pīpēt un priecāties par mākoņiem un to kā šokolādes bumbiņas ripo pa jumtu.
Foršāk ir apraudāties no laimes, ja velkot zeķi tevi no muguras samīļo :)
Zinat ko? Ir bezgala neaprakstāmi forši būt komplektā ^__^
Lūk, dzīve.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru