ceturtdiena, februāris 21

Paldies Māra. Paldies.

Vakar skolā uznāca nezinu kas un izodmāju braukt uz Rīgu kaut arī naudas nav, jo ārā bija vnk skaisti. Nē nevis vnk bet ļoti skaisti sasodīts bļe!
Stulbums tikai, ka vēl 2 stundas bija palikušas un kamēr tās pagāja viss mans labais garstāvoklis bija kautkur ellē ratā nozudis.
Atnācu mājā - paēdu, paēdu, tad nomazgājos un tad paēdu un tad domāju vai iet gulēt vai uz braukt uz Rīgu. Sasodīti grūta izvēle bija, ja godīgi, vieglāk būtu Bībeli izlasīt un neaizmigt.
Paļāvos uz likteni
W:S
aki ātri 1 vai 2.
Māra Pole: 2
Iepriekš jau izdomāts ka 1 ir gulēt un 2 ir braukt un tā nu es vienkārši neuzdrošinājos liktenim paklausīt un āvu kājas.
Un tad vēl viņa iebliež kautko tādu kam vispār pretoties nevar:
"Ja Tu pats skrien, laiks arí skrien. Tu auré un klaigá, skrien un valsties, un kúlenjo, un pékshnji saule ir norietéjusi un nosvilpj vakara vilciens, un Tu velcies uz máju vakarinjot. Atliek tikai ar kaut ko aizrauties, un saule jau ir aiz apvárshnja! Ir tikai viena iespéja izturét laiku - vérot un it neko nedarít! Tá dienu var izstiept trís dienu garumá, tik tieshám - vienígi vérojot!" /Rejs Bredberijs - Pienenju víns/

Gāju galīgi laimīgs pa ceļu pie sevis dziedādams Rīgas virzienā un smaidīju kā idiņš pilnīgākais un neviena mašīna nestājās.
Vienmēr skatoties filmas domāju "kapēc tā nekad dzīvē neizskatās bļe"
Šitā diena šito teoriju apgāza, stāvēju vienkārši ceļa malā un pāri zaļam laukam skatijos uz mākoņiem zilās debesīs un priecājos un neviena mašīna nebrauca es vienkārši apgūlos uz asfalta un sajutos laimīgs.
Tad mani paņēma onkulis, kas noveda 1km, bet tai laikā es viņam paspēju mašīnu pilnu piesmaidīt un viņš paspēja paust savu izbrīnu par to ka kautkur kalni vaļā. Patīkams cilvēks tāds atvadījāmiesa ar "Nu tad cīnies līdz tai Rīgai" un "Cīnīšos, jūs vienkārši turat buru". Smieklīgi tā runāt ar 50gadīgu vīru.
Pasoļoju vēl nedaudz un pabrauca garām mašīna, kas pēc puskilometra apstājās un atbrauca atpakaļ. Iekšā ija Diānas mamma un vēlviena tante, kura teica "Kad tu nogriezīsi matus tad es tevi pazīšu". Smieklīgi. Manliekas neviens cits gan tad nepazīs vairāk :D
Aizveda līdz pašai Rīgai, pa ceļam runājot par skrūvēm kaulos un par to kā viņām veicās SuperBingo. Es turēju muti un neko neteicu, bet kautkad atceros ka izrēķināju, ka ja tu ņemtu visulaiku vienu to ciparu kombināciju, katru dienu vienu un katru dienu tiktu izlozēta cita, tad tu vinnētu ik 100 000 gadus. Ir jēga manuprāt. IR!

Rīgā pa Lāčplēša ielu soļojot uz dzīvokli atkal sajutos kā filmā un priecājos galīgi ,tāda patīkama vakarīga pilsētas noskaņa bija ar tumši oranžām mājām un zilirozā debesīm. Forši galīgi.

Dzīvoklī bija tikai Saimis, pasēdējām kādu laiku, tad aizgāju pretim A, kurai piesolīju atdot savu angļuvalodas grāmatu un burtnīcu un viņas tām paredzēto naudu iztērējām vīniem un spraitam.
Atbliezām atpakaļ uz dzīvokli un smiedamiesu ndomādami un pļāpādami apdzērāmies nedaudz un labi pavadijām laiku galīgi.
Tad aizsoļojām līdz Dēmo, ar kuru es sarunāju kautkad 5dien tikties, acīmredzot nebiju tik ļoti lielā pālī, ja reiz šito vel atceros.
Atpakaļ atnācām bija Skudrucis uzradies, skatijāmies biški Million Dollar Baby un pļāpājām, kamēr ieradās persona vārdā Holis.
Forši iepazīties spiežot roku Wolis - Holis.
Pīpējām arī daudz, bet šovakar Saimis man pasaka, ka ja viņs vēl redzēs mani pīpējam iebāzīšot man mietu pakaļā. es teicu ka varētu būt smieklīgi, viņš teica ka izskatīsies smieklīgi jaunu noteikti.

Nakts, kad uznāca, devāmies uz Maskačku, kur Saimis ar Holi atstāja savus mākslasdarbus. Pa ceļam atradu lielu konteineru kurā bija daudz kartona kastes, paņēmu vienu un dzinos Skudrucim pakaļ un metu bet netrāpiju, bet no tās kastes izlidoja ārā daudz tā kukurūzas nu kuras saliek kastē lai lmantas nesasitas. Galīgi forši.
Kurš idiņš teica, ka Maskačkā nav forši?
Akdievs cik patiesībā Maskačka ir skaista, tas ir vienkārši neiedomājami. 3. reizi likās ka esmu filmā. Sēžot ar A uz trotuāra malas un viss tik skaistās krāsās un liekas, ka tās mājas visas ir butaforijas uztaisīta sspeciāli priekš manis un tramvajs pabrauc garām galīgi smuki un aiznesas kautkur tālumā. Forši. Godavārds bija forši.
Tagad es esu cilvēks kurš savā dzīvē ir Maskačkā
- dzēris šņabi
- gulējis uz tramvaja sliedēm tā kā filmās uz vilciena guļ
- uzkāpis uz garāžas jumta
- sēdējis uz telefonbūdiņas jumta
- pārplēsis uz pusēm 4daļu telefongrāmatas
- ēdis biezpiena sieriņu un vēl kautkādu to maizi
- dzēris apelsīnu sulu
- nobučojis meiteni
- smējies
- pīpējis
- sajutis vēdersāpes
- nedaudz salis
- priecājies
- pamodinājis dzērāju
- smējies par veikalu, kurā visu padod pa mazu lodziņu

Tagad pilnīgi mierīgi es varu klausīties Astronautu - Tā daļa Rīgas un nedomāt, ka viņi nav īsti skaidrā. Galīgi forši tur bija godavārds.

Mājās ar A atnācām pirmie, pēctam kautkad arī pārējie. Bija plānots braukt uz Mālpili 6:30, lai paspētu uz pirmo stundu.
Apmēram 5:40 saruna
Saim:bļe idiņ neej gulēt, tu nepamodīsies taču
W:nu man pēc 10min modinātājs es tikai 10min pagulēšu
S:Bļe es tev saku tu nepamodīsies
W:Nu ej dirst es biški pagulēšu un iešu uz autobusu

A tewica, lai nebraucu ar pirmo , lai palieku bišk iilgāk, bet es esmu nelokāms un ja nolēmu braukt ar pirmo tad arī braukšu.
Pamodos 6:35 un teicu A, "eu, es nokavēju autobusu" smieklīgi bezgala :D
Pamodos vēl kautkad u ntad vēl kautkad un tad beigās man atlika braukt mājās tikai ar to, kas ir 10:30, tā arī dariju.
Atbraucu, mājā paēdu un gāju uz skolu uz 5to stundu no 7. Nav jau būtībā manliekas svarīgi KAd es eju uz skolu, bet gan tas KA es ej uuz skolu. Visi diezgan izbrīnīti tur bija, ka es esmu ieradies.

Pēc skolas gulēju ilgi, lai kompensētu iepriekšējo nakti un pamodos vakarā, izlasīju grāmatu, uzrakstīju dienasgrāmatu, apēdu daudz lazdu riekstus paklausijos mūziku, padomāju par to cik gan es esu laimīgs, papļāpāju ar PoļMāru un izdzēru paku piena. Tagad jāieiet dušā un tad vainu gulēt vai ar Saimi vēl biški ārā.

Lūk, dzīve.
Tas viss ir sīkums murmuļi, galvenais ir mīlēt.
IR!
Prozit!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru