Kārlis Padegs

Pamostos no rīta un domāju "o jā ceļos, ceļos iešu cept pelmeņus un jāiet stopēt, hmmm nez kapēc vēl modinātājs nezvana" paņemu telefonu un.... BĻEĢ pulkstens ir 06:30.
Aizmiegu, pamostos nogulējis tā ka liekas kādas 3h un domāju "bāc ka tik jau nav pāri 10iem" paņemu telefonu un... BĻEĢ 06:36.
Vareni.
Un vēl man bija sapnis ka es nopērku galvas lieluma sikspārni par mājdzīvnieku, un atnesu mājās un viņš ir tik stulbs, ka lido iekšā visās sienās pēc kārtas un nemāk nosēsties un tapēc man no viņa bail. KO nu darīs - es eju pirkt pitonu, jo kas gan varētu būt gudrāk, kā tikt vaļā no mūžam lidojoša sikspārņa, ja ne uzmest viņam virsū pitonu. Un tā nolādētā čūska protams sakož man roku. Pēctam es eju pēc kautkādām vabolēm un man zvana Ivars un saka "Es iespēru ar kāju pa tavu boileri un viņš uzsprāga"

Trešoreiz piecēlos ap 08:03 kad mamma skrienot ārā pa durvīm uzbļāva "Valter lūdzu sroc kartupeļus, tūliņ būs lietus, es skrienu uz darbu". Pieceļos un paskatos pa logu - FAK tuliņ līs, aizeju virtuvē paskatīties pa logu - FAK tuliņ līs. Bet kartupeļus tikuntā aizgāju un pieraku pilnu spaini.
Uzcepu tad gardu pelmeni, paēdu un aizgāju un atslēdzos.
Ceturto reiz modos 10:12 un gāju stopēt.
Ātri - nebiju vel īsti atmodies, kad jau man garām pabrauc 3 mašīnas un kamēr es kautko telefona rakstu, viena atbraukusi atpakaļ. Lieliska iepsēja tikt līdz Rīgai, bet es protams esu idiots un braucu tikai līdz Ropažu pagriezienam, kur mana geocachinga apsēstība man lika iet mežā meklēt bunkuru.
Atradu paceļam nonākot pie divām atziņām "Ja tev liekas, ka tu redzi bunkuru, tas nebūt nenozīmē, ka tu redzi bunkuru" un "Ja tu redzi mašīnas 10m attālumā, tas nozīmē, ka tu neesi dziļi mežā kā tev likās"
Bunkurs bija forš, no sākuma gan neomulīgi, jo ielīdu akā, kurā ibja vēlviena aka un ielīdu tajā un tur bija vēlviena aka un manā prātā tad bija doma 'nuja tagad visas trepes salūzīs un man uzkritīs liels betons un es nevarēšu piezvanīt" bet apkalipse tomēr neiestājās un es izlīdu no akas un atradu kasti un visi laimīgi.
Vēl es turpat ābelē noplūcu 2 ābolus un es neatceros vēl citu reizi šovasar, kad es būtu ēdis ābolus. Kautkāda debīla vasara, ko lai citu saka.
Pēctam izgāju atpakaļ un ceļa un sāka līt kautkāds dīvains lietus.
Tev nav tā, ka citreiz tu sēdi un domā "bāc, kapēc dzīvē nav tik forši, smuki un interesanti kā filmās!".
ir!
IR!
Stāvēju lietū un nevēru vaļā lietussargu un vnktik galīgi kā no filmas, ka bail. Varena diena.

Tad nostopēju cilvēku, ar kuru runājot tu runā ar viņa degunu. Nejau tāpēc, ka tas deguns būtu kautkāds pretīgs vai tieši bezgalīgi skaists, bet viņš bija vienkārši tāds, ka es runāju ar viņa degunu. Onkulis runāja jocīgi un bļāva pa telefonu un ar visiem ko runāja teica lai atpūšas, ka viņš visu izdarīs. Žēl, ka man nekad neviens nepiezvana un nesaka "atpūties es visu izdarīšu!". Kautvai kad man nekas nav jādara, kautvai 4 naktī vnk kāds varētu piezvanīt un pateikt "atpūties, es visu izdarīšu" un nomest klausuli, lai man nav jāsamulst.

Rīgā biju kautkad un nopirku tramvaj biļeti pa 40snt. Aizbraucu līdz pērnavas ielai un gāju uz grīziņkalnu. Otroreiz mūžā gāju pāri tai pārbrauktuvei pie Zemitānu tilta. Pirmajā reizē trūka maz centimetri, lai es tagad varētu rakstīt "pirmajā reizē mani nobrauca".
Grbēju savākt kasti kokā, bet biju dumš un domāju, ka nevaru un gāju pie Māras.
Mārai ir forši vecāki - man vaidzēja satikties ar viņas tēvu un es vakar Mārai prasīju vai nevar tā, ka es 14 esu pie telefonbūdiņas, un tad viņas tēvs zvana uz telefonbūdiņu un pasaka man informāciju kā filmās. Māra pateica savai mammai to un viņa teica Māras tētim "varbūt tu varētu izdarīt tā ar to telefonbūdiņu, varbūt ka tam pusism tas sagādā baigo prieku" Forši kautkā :)
Māra skatijās pa logu un koordinēja mani un es nonācu pie Māras tēva un nu man atkal ir darbs ^__^
Pēctam es aizgāju pie Māras. Tur bija arī Luīze, Māras māsa, viņas draugs, dzeltens mazs putniņš un Luīzes māsa pie Luīzes durvīm. Es varētu biežāk iet pie Māras - viņa uzreiz dod aproci, 3 paciņas cxigarešu, kūku un dzert. Man pret tādām lietām galīgi nekas nav pretī.
Tad aizgājām ar Māru un Luīzi atpakaļ uz parku grīziņkalna un izrādijās, ka es māku uztikt tajā kokā, savācām kasti un Luīzei es izodmāju foršāko niku priekš geocachinga kāds vien var būt - "AKSELERONE". tāds varētu būt arī kiborgu dievietes vārds.
Pēctam es uzzināju, par santehniķi, kurš dzīvoja Māras garāžā un mīlēja Māru. Izklausās vnk pārāk labi :D Mārai ir garāža un tur ir mašīna, riteņi, 5 sniega lāpstas, santehniķa bunkurs, tas lēkājamais ar ko lēkā, vecs pumpis, metāla Latvijas ģērbonis, durvis, dīvains krāns un Luīze un viņas māsa.
paņēmām riteņus un braucām geocachēt tālāk. Dabujām vēl 3 gabalus. Vareni. Un viņas smieklīgi brauc ar riteni un smejas vislaik.
Un vēl Luīze jocīgi runā un man tas galīgi patīk un tad man liekas uzreiz ka viņa ir labs cilvēks un man viņa patīk un uzreiz gribas viņai palīdzēt. Protams man patīk arī Māra, bet man gribējās uzrakstīt par Luīzi.
Tad es aizbliezu uz centru, apēdu 2 siera maizes, satiku Angu un tad gaidīju Vīni, no kura nekad neko nevar zināt. Ar Vīni aizgājām un izlikāmies par stulbiem tūristiem un dabujām vienu kasti, un pēctam gājām meklēt otru. Meklējām un meklējām un nevarējām atrast un Ivars skatās uz kautkādu kolonnu un es bakstu bruģi ar lietussargu un iet garām divas meitenes un pasaka "augstāk!"
Tādi preiki ^__^. Jā dabujām vēlvienu kasti.
Tad es ar autobusu 17:40 atbraucu atpakaļ mājā un tas bija neērtākais brauciens autobusā pēdējā gadsimta laikā. Ja man būtu teikšana, es nozīmēu visus neērtos autobusus braucienā Rīga - Elle.
Pēctam jau bija vakars un man gan ir lieliski draugi. Es pusatslēdzies skatos policijas akadēmiju un saku lai Dainis man atnes kafiju, un ko viņš? Paņem un atnes man alu un kafiju nē. Lieliski, lieliski.
Un vēl Saimis ir atpakaļ un tas KOBRIKU čalis vēljoprojām neko nemāk tapēc lūk jauna sērija no Brūna KOBRIKIEM (šoreiz jau ar tiko atgriezušā Saimja piedalīšanos):