Dzyen Dobriy pzCky

Man ir aizdomas, ka es neesmu rakstījis nepieklājīgi ilgi.
Es it kā varētu izdomāt 17 dažādus attaisnojumus sākot ar to, ka esmu atpakaļ Latvijā un man nav laika rakstīt, jo nepārtraukti jāskatās cik lēti alus un cigaretes maksā un beidzot ar to, ka es salaboju savu gultu, tāpēc man visu laiku jāguļ.
Jebkurā gadījumā es nolēmu, ka gudrāk to attaisnojumu domāšanas laiku drošvien būtu veltīt rakstīšanai.
Lai arī ļaudis varētu domāt, ka puisim no Mālpils normālās dienās lielākā daļa laika aiziet siera aplūkošanā un braukšanā ar mašīnu uz veikalu, uz kuru varētu aiziet ar kājām pa to laiku, kamēr tā mašīna tiek iedarbināta, kopš atgriešanās man garlaicīgi ir bijis manuprāt aptuveni tikai stundas 4h, kurās es ietveru to laiku, kas bija sapnī.
Jā vienu dienu es sapņoju kā man nekavējoties no šortiem ir jāuzšuj lielas palags kurā varētu ietīt māju, un man prātā ienāca "man ir garlaicīgi :/"
.

Es biju Polijā.
Es zinu, ka katram cilvēkam, kuru es cienu kaut maz drusciņ, tipiskā Polijas ainava saistās ar nokaltušu koku izkaltušas pļavas vidū un kopumā krāsu palete ir apmēram tik pat plaša kā filmā "Freds Otto Šķauda" kamēr populāciju sastāda kāds Zemnieks ar 16. gadsimta šūtām drēbem, dārza dakšu un kraukli uz viena pleca.
Pārsteigums vai ne, bet izrādās tā nav taisnība. Ja neņem vērā faktus ka, uz restaurāniem rakstīts "RESTAURACJA" un slēpņošana ir tik pat populārs sporta veids kā savu smadzeņu izšaušana, Polija ir diezgan forša zeme priekš zemes, kuras valūta ir aptuveni tik pat vērtīga kā 2 toletes papīra ruļļi.
Pirmkārt es Polijā iegaršoju kas īsti ir īsts Poļu lieta, ko pārdod Kebaba veikalā, un ja ir kaut kas labāks par to tad, kad tu esi piedzēries, tad es neredzu nevienu normālu iemeslu, kapēc man neviens par to nav paziņojis. Es rakstu "lieta" jo es īsti nezinu kas tas bija (kaut kāds rullis, kurā iekšā salāti un gaļa) bet čista zinu, ka tas nebija kebabs, jo es vienreiz ēdu kebabu un arī tas bija labs.
Lieta, kas Polijā, vismaz spriežot pēc manas pieredzes, noteikti netiek augstu vērtēta ir apkalpojošā sfēra. Es nezinu kas viņiem tur visiem ir, bet es nesaprotu neko. KFC, kas ir stulbākā iestāde uz zemes (es drīzāk ietu uz to krievu barčiku pie skolas ieraut 50gramus, nekā uz turieni velreiz) piemēram lika mums gaidīt 20min, kamēr mēs ar Saimi dabūjām savu vistu. Vistu. Kā tu domā, cik grūti ir pagatavot kaut ko ar vistu, iestādē, kurā gatavo ēdienu tikai ar vistu? McDonalds personāls izrādīja lieliskas angļu valodas zināšanas "-french fries, -what? -french fries, free potatoes, those potatoe sticks right there -oh, fri?" kā arī ņemot komplektu ar Big Mac, kolu un kartupeļiem, zini, ka tajā komplektā nav iekļauta kola un kartupeļi.
Pats Tomas, kurš it kā organizēja mūsu atrašanos tur it kā bija foršs, bet arī tā nedaudz kaut kā jocīgs. Piemēram apsola karstas pusdienas, kuras mēs gaidam līdz 15:30, tad izlēmuši, ka drīz mirsim, braucam uz Maķīti, kad viņs zvana un saka, ka ir atvedis. Izrādas atvedis maizi un desu un čipšus (kas acimredzot, Polijā tiek definēts kā "hot food" nevis tāpēc ka karsts, bet tāpēc ka seksīgs), lai gan tas tomēr ir labāk par manu sākotnējo teoriju mašīnā pēc viņa zvana, kad šķita, ka viņš mums pusdienās mierīgi varētu būt atvedis arī ledenes. Vakarā mums it kā bija apsolīts kaut kads šņabis, lai gan par to es neesmu īsti pārliecinats, un arī to nācās gaidīt 2h, kad pats Tomass jau bija krietnās burās un nevarēja saprast kāpēc noliekot 8 čaļiem priekšā 2 pudeles liķiera, viņas maģiski iztukšojas 3min laikā.
Bet tik un tā Bialystoka bija ļoti smuka un Polija noteikti ir labāka par Lietuvu, kur zeme ir tik plakana, ka man nav ne mazākās nojausmas kā tāda teritorija vispār var pretendēt uz valsts statusu. Lietuvā mums sanāca nomaldīties, jo nenobraucām no šosejas pareizā brīdī, kā rezultāta no šosejas nonācām uz parasta ceļa, no kura uz slikta ceļa, izbraucām cauri ciematam, kurš atradās tik ļoti nekur, ka man šķiet cilveki tur pat lietuviski neprata runāt, un beigās cauri rapšu laukam nonākam kapos, kur pēc tam vispār vairāk ceļa nav. Daži pavecāki braļukas kapos norādīja virzienu uz "Kedaynai", bet aizmirsa piebilst, ka tā ir pilsēta ar lielāko, smirdīgāko (burtiski - smirdēja ta, ka man nedaudz gribējās izrotāt busiņa salonu ar savu kuņģa saturu) kalnu, kādu manas acis skatījušas, un reizē arī pilsēta, no kuras vienīgais ceļš, kas ved ārā, ir tas pats, pa kuru tu iebrauci.
Vēl Polijā bija arī Dainis bez pases, bet tas nav īpaši svarīgi, jo tu drošvien tāpat viņu nepazīsti, ja vien neesi Elvijs.

Pēc Polijas satiku Ketiju uz ielas konkrētā pālī pēc 2 aliem un aizgājām vēl pēc pāris aliem. Ļeņingrad man tovakar īpaši nepatika, bet toties I Love You patika gan, un tur es varētu kādreiz arī atgriezties.

Vēl es biju pie Skudruča un Valmierā, kur bija diezgan forši, bet tagad ir laiks streļīt Oskaram smēķi, nevis tik daudz rakstīt, jo savādāk ļaudis sāks brīnīties, kāpec viņam tik ilgi jārullē pāri manai dienasgrāmatai, lai izlasītu mazāk svarīgu cilvēku dienasgrāmatas.
Gribēju tik no Valmieras obligāti tagad pieminēt, ka gājām gar stroiku un tur bļāva "Eu Anatolij padod piecīti" kas ir tik foršs teikums, ka mēs ar Ketiju jau sākām to lietot brīžos kad jāsit 5. Ja kādreiz es tev saku tā vai vienkārši "Eu Anatolij" tad zini, ka ir laiks dot 5. Situācija ir savādāka, ja tava māte tevi ir nodēvējusi par Anatoliju, bet tad es tevi nemaz nepazīstu un gan jau neko tādu neprasīšu.

Jauku dienu.
My Angus Please Stay.