Zini kā zināt kad tu tiešām esi tādā pāli, lai varētu teikt, ka esi "nost"? Pārbaudi cik tev kurpes kājās. Ja šis skaitlis nedalās ar skaitli 2, tad zini, ka tu esi.
Pašlaik Rūsis, kuru es pirms 15min atradu žaketē un ar vienu kurpi guļam uz grīdas savā istabā skaļi runā man nesaprotamā valodā, un tas, kas mani interesē visvairāk ir kā pie velna viņš tika mājās, jo nu tādā stāvoklī ceļš no LMA līdz mums nav obligāti tas īsākais, un mēs arī it kā dzīvojam 6tajā stāvā. Es zinu, ka man patīk gari teikumi, un tas varbūt apgrūtina lasīšanu, bet, ja man 12-gadi bija jāsēž skolā un jāmācās teikumu konstrukcijas, tad kāda velna pēc, lai es viņas neizmantotu katrā mīļā brītiņā!
LMA šodien laikam ir pirmkursnieku iesvētības, un pašlaik es sēžu un domāju vai man iet gulēt, vai arī rēķināties ar faktu, ka kaut kad mājās nāks arī Jānis.
Es pašlaik rakstu ar cigareti vienā rokā, un ja man datora vietā būtu rakstāmmašīna es diezgan labi varētu sajusties kā vecs un īgns rakstnieks, jo arī galds, uz kura stāv kompis ir tāds varen vecs, kuru kaut kad sen bija pircis Jāņa vectēvs.
Rūsis tikko paziņoja, ka ies mājās, izvēlās no gultas, iekāpa atpakaļ un izlikās, ka aizmidzis. Diezgan smieklīgi ir muļķot cilvēkus, kas ir peidzērušies ar "Arvīds arī atnāca ar tevi" un saņemt pretī nelaimīgu "KOOOOOOOOOOOOOOOOOOO??!!?!" Tad viņs izdomāja aiziet uz toleti, izklausījās, ka tur rīt arī varētu nebūt sienu, un tad aizvilkās atpakaļ uz istabu pa ceļam pārjautājot velreiz vai viņš tiešām atrodas Blaumaņa-34.
Nav viegla dzīve, kad esi pālī.
Lietas, par kurām es gribēju uzrakstīt jau pasen sekos tagad.
Playboy ir žurnāls, kuru pirkt ir tik pat liela jēga kā nopirkt no kāda zāli. Un ar zāli es domāju to zāli, kas aug zālienos, nevis kaut kur Dienvidamerikā. Nopietni. Ja tev ir kaut kas, pilnīgi jeb kas, labāks par ko iztērēt naudu - kaut vai tās būtu 10 majonēzes paciņas - pērc to. Tas žurnāls ir tik nesmieklīgs, ka man pilnīgi gribas raudāt.
Gribat dzirdēt joku? "Kas ir sieviešu viagra? Dārglietas." Es to izlasīju Playboy.
Es vienkārši nesaprotu. Kādam ir kāda nojausma, kurā brīdi tas kvalificējas par joku? Jo man toč nav. Nevis tāpēc, ka būtu slikti jokot par sievietēm, bet tāpēc, ka ir slikti uzrakstīt nesmieklīgu teikumu vieta, kur ir atvēlēta vieta jokiem. Ar iepriekš uzdoto jautājumu man Filips ieteica griezties pie pašas Playboy redakcijas, jo šajos apstākļos medijiem it kā ir diez gan svarīgi atbildēt uz lasītaju vēstulēm, lai saglabātu reputāciju. BEt tai pat laikā varbūt man iesūtīt jokus pašam? Var būt man pat maksātu! Es varu izdomāt kādus 10 tādus jokus 2 minūtēs. Nopietni. "Kas Jānim nav uz galvas? Mati." HAHAHAHAHAHA
bēdīgi.
Cilvēki, kuriem ir kaut kādas smieklīgas īpatnības ir mani labākie draugi. Zini, tās visas sīkās lietiņas, kas citiem traucē bet citiem liekas smieklīgas? Piemēram, Ketija nevar izturēt, ja istabā uz zemes atrodas drēbes. Vēl viņa cukuru liek klāt tējai tikai pēc tam, kad jau ieliets ūdens. Man ir paniskas bailes no lapsenēm, tādas, ka es esmu gatavs no braucošas mašīnas lēkt ārā. Ivars ēd visu, izņemot tīru speķi un olīvas.
Reiz es pazinu meiteni, kurai patika skatīties saulē.
Iesvētības ir tāda lieta, kas liek man domāt par iesvētībām. Zini visus tos uzdevumus, kur iemet kādam pa seju ar kečupu, iesmērē matos olu un tad apvārta dubļos? Kuram viņi paīk? Nopietni, Tu vari nosaukt vismaz vienu cilvēku virs 14 gadu vecuma, kuram tas patiktu? Jo nu man nepatīk, ka man to dara, un tāpat man īpaši nepatiktu to daŗīt kādam citam.
Šogad SZF iesvētības man kaut kā patika, lai arī laiks jaukuma skalā no 5-100 ierindojās ap -3. Uzdevumus es īpaši nevaru aprakstīt, jo nedabūju visus redzēt bet varu pastāstīt par savu. No manām biksēm un Ivara džempera (piedod, Ivar, tev jau sen viņu vajadzēja savakt) uztaisījām cilvēka lelli, aiz kakla pakārām no tilta, pieskavojām reņģes un likām ar muti ņemt nost, jebšu - Maskačkas pinjata. Nav tas labākais, bet iespēju robežās man liekas, ka bija labi.
Bet gribi dzirdēt, labāko uzdevumu pasaulē? Ir bļoda, kurā peld dzīva siļķe, cilvekam ar zobiem viņa jāizvelk ārā un jāiesit komandas biedram pa seju. ! Šogad mēs to nedarījām, jo Uldim likās, ka tas būtu neētiski pret siļķi, bet, ja kāds mani nākamgad pieaicinās uz SZF iesvētību rīkošanu, ar prieku liktu darīt šo uzdevumu.
Un papildus tam, ka pēc tam sekojošajā fukšu ballē, papildus tam, ka man ir viskrutākās fotogrāfijas no visiem, es vel saņemu no Arvīda tādu komplimentu kā "Brūn, kad tu dejo ap tevi 2m radiusa neviena cilveka nav" WIN! Smieklīgi izdejojāmies ar Ketiju.
sestdiena, oktobris 30
trešdiena, oktobris 20
Grozījuma punkts.
Sveiki ļautiņi, kas bijuši Lietuvā un visi, kam uzvārds nesākas ar burtu "Č".
Man ir šis tas sakrājies, tāpēc es pieceļos pusvienos naktī, uzvāru kafiju un tādā veidā parādu lielu FAK JŪ visiem normāliem strādājošiem cilvēkiem, kam rīt ir kādas paredzētas nodarbes ātrāk par 14:30.
Zinat to štelli trolejbusos (es nezinu par autobusiem, es ar autobusu tikai uz Mālpili braucu), kad trolejbuss ir garš, tad viņam vidū ir tas "grozījuma punkts" (tā to sauc, ja netici iegooglē)? Manliekas tā ir viena no krutākajām lietam pasaulē!! Ja tur būtu ķebļi vēl kur sēdēt, tad katrs brauciens ar trolejbusu būtu tik pat vērtīgs kā tas Lunaparks no Čehijas, kas reizi gadā ciemojas Mālpilī un, manliekas, nekad nav bijis Čehijā. Es nopietni saku - ja tu vēl to neesi darījis, nostājies tur vidū un vienkārši skaties kā pārējie pasažieri priekšdaļā grozās riņķī!! No manas skolas (15. trolejbuss) tur sanāk laikam kādi līkumi 4, ja kāds zin līkumaināku maršrutu, droši sakiet, tas ir vienkārši kaut kas galīgi foršs.
Vēl bieži braucot es iedomājos kas notiktu, ja trolejbuss tur vidū pārlūztu. Es ņemu vērā vietu, kur esmu apsēdies un domāju kā man būtu jādara lai ātri noreaģētu tādā situācijā un neizkristu vienkārši ārā (jo es biezi sēžu tuvu "grozījuma punktam") un cik reāli būtu pārvietoties pa trolejbusu ja viņš pēkšņi vienkārši nokristu vertikālā stāvoklī (tā ka šoferis uzēd zemi). Ja pasaulē nebūtu pensionāri, trolejbuss, manliekas, varētu būt tāda forša padarīšana.
Ir kaut kādi cilvēki, kuriem pamatskolā vienīgais draugs bija suns, un tāpēc viņiem bija pietiekami daudz laika, lai pievērsto tādai "zinātnei" kā Latviešu valoda, līdz ar to esmu saņēmis dažādus komentārus par vārda "manliekas" rakstīšanu.
Manliekas jāraksta brīdī kad tas ir iespraudums un to liek komatos, piemēram, Ivars, manliekas, ir nometis svaru, bet man nepareizi liekas.
Man liekas jāraksta tad, kad tev kaut kas liekas un tu to neraksti kā iespraudumu. Piemēram, man liekas, ka ja tu domā, ka es nepareizi rakstu vārdu "manliekas" tu neko nesaproti no skaistas vārdu rakstīšanas.
Kāpēc man ir taisnība neskatoties uz to ko saka jebkurš normāls cilvēks, kura īpašumā ir kāda Rūtas Kolužas grāmata? Paklausies kā tu runā (vai vellabāk - es). To iespraudumu nekad nesaka pa daļām, saka kopā. Vismaz es. Un To otru nē Es būtu gatavs par šito derēt, ka tā ir kaut kāda debīla viduslaiku latviešu valodas kļūda, kas ir pilnīgi normāla parādība laikā, kad cilvēki sadzeras etiķi un piedirš pils stūrus, jo "kanalizācija" ir vārds, kas apzīmē tikai to mazo meiteni, kas dzīvo aiz beigto lopu kalna.
Vēl tādas pāris lietas ir ko es gribētu pavēstīt saviem kursabiedriem, no kuriem 66% manuprāt man nav draugos, tā kā to var it kā nodot tālāk.
Lauma Ose - Ketija teica lai to neraksta (Jums arī liekas interesanti izdomāt kad likt komatu pirms "lai" un kad nē? Jo man jā!), bet šodien viņa uz tevi "lupīja" nevis tāpēc, ka viņa tevi koļītu vai ienīstu, bet vienkārši apbrīnoja tavas uzacis un gribēja tev pateikt, ka tev ir galīgi krutas uzacis, bet sakautrējās.
Marta Lenkeviča - Lai arī tavu uzvārdu es pareizi uzminēju tikai ar trešo reizi, tev šodien bija galīgi nikna frizūra Elīnas lekcijā. Un tā ka tiešām. Es tikko pacēlu abām rokām īkšķus uz augšu cik laba. Nopietni - es to tikko izdarīju.
Daiņa Pudeļa latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca: nikns - foršs; stilīgs; kruts; tāds, kāds nav Mārtiņš Ronis.
Ilga Lēmane - Mums kaut kas pateica (es čista nezinu kas), ka Tu domā, ka mēs ar Ketiju Tevi ienīstam, jo jocīgi uz tevi skatāmies. Nav taisnība. Tu mums patīc. Abiem. Ja mēs vēl kādreiz uz tevi jocīgi skatāmies, pārliecinies vai a)Tu nesēdi blakus Filipam Lastovskim, b) Tu nesēdi priekšā Filipam Lastovskim.
Un vēl ir svarīgs paziņojums - Mums dzīvoklī ir silti radiatori visās istabās. Arī birojā, bet birojā jau sen, bet tu jau tāpat to nezināji, bet nu tagad zini. Arvīds atnāca šorīt, iekāpa pannā, kas birojā tiek izmantota par pelnu trauku un atgrieza visur ar tām savām plaķenēm visu vaļā. Zajebis.
Vēl kāpēc šī diena ir zajebis? Es nokoļīju labāko numuru pasaulē. Piedodiet visas manas bijušās un esošās draudzenes, piedod Filip, piedodiet visi, kuru numuri man ir, bet es viņus visus mierīgi varētu izdzēst, jo šodien man numuru iedeva Viktors. WIN!
Jauku dienu, murmuļi.
Ja satiekat Katrīnu, pasakiet viņai kaut ko jauku, viņa jau nav vainīga, ka viņai nav gaumes.
Man ir šis tas sakrājies, tāpēc es pieceļos pusvienos naktī, uzvāru kafiju un tādā veidā parādu lielu FAK JŪ visiem normāliem strādājošiem cilvēkiem, kam rīt ir kādas paredzētas nodarbes ātrāk par 14:30.
Zinat to štelli trolejbusos (es nezinu par autobusiem, es ar autobusu tikai uz Mālpili braucu), kad trolejbuss ir garš, tad viņam vidū ir tas "grozījuma punkts" (tā to sauc, ja netici iegooglē)? Manliekas tā ir viena no krutākajām lietam pasaulē!! Ja tur būtu ķebļi vēl kur sēdēt, tad katrs brauciens ar trolejbusu būtu tik pat vērtīgs kā tas Lunaparks no Čehijas, kas reizi gadā ciemojas Mālpilī un, manliekas, nekad nav bijis Čehijā. Es nopietni saku - ja tu vēl to neesi darījis, nostājies tur vidū un vienkārši skaties kā pārējie pasažieri priekšdaļā grozās riņķī!! No manas skolas (15. trolejbuss) tur sanāk laikam kādi līkumi 4, ja kāds zin līkumaināku maršrutu, droši sakiet, tas ir vienkārši kaut kas galīgi foršs.
Vēl bieži braucot es iedomājos kas notiktu, ja trolejbuss tur vidū pārlūztu. Es ņemu vērā vietu, kur esmu apsēdies un domāju kā man būtu jādara lai ātri noreaģētu tādā situācijā un neizkristu vienkārši ārā (jo es biezi sēžu tuvu "grozījuma punktam") un cik reāli būtu pārvietoties pa trolejbusu ja viņš pēkšņi vienkārši nokristu vertikālā stāvoklī (tā ka šoferis uzēd zemi). Ja pasaulē nebūtu pensionāri, trolejbuss, manliekas, varētu būt tāda forša padarīšana.
Ir kaut kādi cilvēki, kuriem pamatskolā vienīgais draugs bija suns, un tāpēc viņiem bija pietiekami daudz laika, lai pievērsto tādai "zinātnei" kā Latviešu valoda, līdz ar to esmu saņēmis dažādus komentārus par vārda "manliekas" rakstīšanu.
Manliekas jāraksta brīdī kad tas ir iespraudums un to liek komatos, piemēram, Ivars, manliekas, ir nometis svaru, bet man nepareizi liekas.
Man liekas jāraksta tad, kad tev kaut kas liekas un tu to neraksti kā iespraudumu. Piemēram, man liekas, ka ja tu domā, ka es nepareizi rakstu vārdu "manliekas" tu neko nesaproti no skaistas vārdu rakstīšanas.
Kāpēc man ir taisnība neskatoties uz to ko saka jebkurš normāls cilvēks, kura īpašumā ir kāda Rūtas Kolužas grāmata? Paklausies kā tu runā (vai vellabāk - es). To iespraudumu nekad nesaka pa daļām, saka kopā. Vismaz es. Un To otru nē Es būtu gatavs par šito derēt, ka tā ir kaut kāda debīla viduslaiku latviešu valodas kļūda, kas ir pilnīgi normāla parādība laikā, kad cilvēki sadzeras etiķi un piedirš pils stūrus, jo "kanalizācija" ir vārds, kas apzīmē tikai to mazo meiteni, kas dzīvo aiz beigto lopu kalna.
Vēl tādas pāris lietas ir ko es gribētu pavēstīt saviem kursabiedriem, no kuriem 66% manuprāt man nav draugos, tā kā to var it kā nodot tālāk.
Lauma Ose - Ketija teica lai to neraksta (Jums arī liekas interesanti izdomāt kad likt komatu pirms "lai" un kad nē? Jo man jā!), bet šodien viņa uz tevi "lupīja" nevis tāpēc, ka viņa tevi koļītu vai ienīstu, bet vienkārši apbrīnoja tavas uzacis un gribēja tev pateikt, ka tev ir galīgi krutas uzacis, bet sakautrējās.
Marta Lenkeviča - Lai arī tavu uzvārdu es pareizi uzminēju tikai ar trešo reizi, tev šodien bija galīgi nikna frizūra Elīnas lekcijā. Un tā ka tiešām. Es tikko pacēlu abām rokām īkšķus uz augšu cik laba. Nopietni - es to tikko izdarīju.
Daiņa Pudeļa latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca: nikns - foršs; stilīgs; kruts; tāds, kāds nav Mārtiņš Ronis.
Ilga Lēmane - Mums kaut kas pateica (es čista nezinu kas), ka Tu domā, ka mēs ar Ketiju Tevi ienīstam, jo jocīgi uz tevi skatāmies. Nav taisnība. Tu mums patīc. Abiem. Ja mēs vēl kādreiz uz tevi jocīgi skatāmies, pārliecinies vai a)Tu nesēdi blakus Filipam Lastovskim, b) Tu nesēdi priekšā Filipam Lastovskim.
Un vēl ir svarīgs paziņojums - Mums dzīvoklī ir silti radiatori visās istabās. Arī birojā, bet birojā jau sen, bet tu jau tāpat to nezināji, bet nu tagad zini. Arvīds atnāca šorīt, iekāpa pannā, kas birojā tiek izmantota par pelnu trauku un atgrieza visur ar tām savām plaķenēm visu vaļā. Zajebis.
Vēl kāpēc šī diena ir zajebis? Es nokoļīju labāko numuru pasaulē. Piedodiet visas manas bijušās un esošās draudzenes, piedod Filip, piedodiet visi, kuru numuri man ir, bet es viņus visus mierīgi varētu izdzēst, jo šodien man numuru iedeva Viktors. WIN!
Jauku dienu, murmuļi.
Ja satiekat Katrīnu, pasakiet viņai kaut ko jauku, viņa jau nav vainīga, ka viņai nav gaumes.
piektdiena, oktobris 8
Tuncis manā vēderā.
Nav viegla dzīve, ja tomēr dzīvot ar cilvēkiem, kuru galvenās prasmes ir rokās. Jānis šodien atnāca un nogrieza pusi no maniem aizkariem. Tagad man it kā reize gan ir aizkari, gan es it ka sēžot pie galda redzu kas notiek ārā, ja pieņem, ka es esmu kārtīgi nomazgajis logus. Laikam tad sanāk, ka es drīzak runāju par rītdienu nevis šodienu, jo šodien nekādi logi netiks mazgāti.
It kā jau tie bija Jāņa aizkari, bet žēl tapat. Bija smuki.
Šodienas lielākie atklājumi ir:
a)kļavas lapas jau ir gatavas, jo pagāšreiz Ketijai atnesu zaļu, bet šodien jau ir dzeltena ar smuku caurumu.
b)Drēbju žāvēšanā daudz efektīvāks līdzeklis par fēnu ir gludeklis un tas mani priecē, jo mājās fēna nav, bet gludeklis ir. Protams man neviens nepastāsta, ka tur var izmantot dvieļus un tādā garā, lai to veiktu sekmīgak, un man to nākas izdomāt pašam ap laiku, kad es jau principā esmu beidzis darboties, bet tomēr arī it kā lepnums, ka izdomāju to pats. Ketijai gan labāk neprasi neko gludināt. Man bija nedaudz slapjas bikses vel un viņa sāka viņas gludināt, kad viņas jau man bija kājās, un ja nezinātu, domātu ka viņas dzīves misija ir vienkārši nosvilināt manu dibenu. Būtu stulbi ja nebūtu dibena.
Ja neskaita to, ka dzīvoklī tomēr kaut kā ir ļoti auksti, jo Mr Žilbērs uzskata par gudru atstāt vaļā logu birojā, un tad arī biroja durvis, bet tai pat laikā nav tik traki. Man ir dziļa ticība, ka Rīgas Siltums manā dzīvē ienesīs siltumu kaut kad drīz. Ja ne, jāsāk pievērsties Jēzum Kristum.
Šodien dzirdēju arī par ļoti smieklīgam derībām. Nu ne tā, ka es zinu par ko derēja, bet zaudētājs deva 4 solus. SOLUS! Es varētu derēt uz soliem katru dienu, lai arī nav īsti pārliecības kur es viņus liktu.
Vēl ir jauna informācija par Ivara bārdu - tajā var paslēpt manu pastkastes atslēgu, bet dzīvokļu atslēgas nē. It kā nedaudz apbēdinoši, bet tik un ta - labāk tā nekā nekā, un drošvien ir arī labi apzināties, ka tev ir vieta kur noslēpt pastkastes atslēgu brīžos, kad pastāv iespēja, ka kāds čigāns gribētu pieteikt monopolu uz tavu pastkasti. It sevišķi tagad, kad es grasos pirmo reizi mūžā abonēt.
Un vēl - es šodien noklausījos lekciju par eksperimentālo arheoloģiju, uzvilku bruņu vesti un dabuju ar zobenu pa plecu, gūžu un dibenu. YO.
Man atkal garšo tuncis un pasaulē valda miers.
It kā jau tie bija Jāņa aizkari, bet žēl tapat. Bija smuki.
Šodienas lielākie atklājumi ir:
a)kļavas lapas jau ir gatavas, jo pagāšreiz Ketijai atnesu zaļu, bet šodien jau ir dzeltena ar smuku caurumu.
b)Drēbju žāvēšanā daudz efektīvāks līdzeklis par fēnu ir gludeklis un tas mani priecē, jo mājās fēna nav, bet gludeklis ir. Protams man neviens nepastāsta, ka tur var izmantot dvieļus un tādā garā, lai to veiktu sekmīgak, un man to nākas izdomāt pašam ap laiku, kad es jau principā esmu beidzis darboties, bet tomēr arī it kā lepnums, ka izdomāju to pats. Ketijai gan labāk neprasi neko gludināt. Man bija nedaudz slapjas bikses vel un viņa sāka viņas gludināt, kad viņas jau man bija kājās, un ja nezinātu, domātu ka viņas dzīves misija ir vienkārši nosvilināt manu dibenu. Būtu stulbi ja nebūtu dibena.
Ja neskaita to, ka dzīvoklī tomēr kaut kā ir ļoti auksti, jo Mr Žilbērs uzskata par gudru atstāt vaļā logu birojā, un tad arī biroja durvis, bet tai pat laikā nav tik traki. Man ir dziļa ticība, ka Rīgas Siltums manā dzīvē ienesīs siltumu kaut kad drīz. Ja ne, jāsāk pievērsties Jēzum Kristum.
Šodien dzirdēju arī par ļoti smieklīgam derībām. Nu ne tā, ka es zinu par ko derēja, bet zaudētājs deva 4 solus. SOLUS! Es varētu derēt uz soliem katru dienu, lai arī nav īsti pārliecības kur es viņus liktu.
Vēl ir jauna informācija par Ivara bārdu - tajā var paslēpt manu pastkastes atslēgu, bet dzīvokļu atslēgas nē. It kā nedaudz apbēdinoši, bet tik un ta - labāk tā nekā nekā, un drošvien ir arī labi apzināties, ka tev ir vieta kur noslēpt pastkastes atslēgu brīžos, kad pastāv iespēja, ka kāds čigāns gribētu pieteikt monopolu uz tavu pastkasti. It sevišķi tagad, kad es grasos pirmo reizi mūžā abonēt.
Un vēl - es šodien noklausījos lekciju par eksperimentālo arheoloģiju, uzvilku bruņu vesti un dabuju ar zobenu pa plecu, gūžu un dibenu. YO.
Man atkal garšo tuncis un pasaulē valda miers.
ceturtdiena, oktobris 7
Oranžs.
Jānis man šodien pastāstīja, ka viņam esot Žilbēra sindroms. Man no sākuma likās ka tas ir sindroms, kuru tu vienkārši sev izdomā, un tad tev viņš ir bet izrādās nē. Tas ir kaut kas reāls, un nekādā veidā neiespaido tavu dzīvi, vienkārši, ja tu paliec pēkšņi dusmīgs, tu paliec arī dzeltens. Ja tas nav smieklīgākais sindroms pasaulē, tad pilnīgi noteikti es neesmu dzirdējis par kādu ļoti smieklīgu sindromu.
Ja neņem vērā faktu, ka es dzīvoju dzīvoklī ar kādu, kam ir žilbēra sindroms, man iet ļoti veiksmīgi. Šonedēļ es aizeju uz skolu, un, piemēram, pasniedzējs Orkāns, kurš gaidām katru 2dienu ap 16iem, mani nesola nošaut, tā vietā pasaka, ka nošaut vajadzētu visus no LR1 un pret mani izturas kā tāds mīļumiņš, cik nu tas ir Orkāna spēkos.
Tas man patīk, es eju tik priekšā, lasu Vonegūtu un mani nesūta kārties.
Vēl smuks stāsts. Atceries kā Ivars reiz kādus gadus iepriekš paredzeja, ka La Rocca nodegs? Droši vien ka ne, bet es atceros. Es pirms gadiem 2 uzdāvināju Brey dzimšanas dienā Mālpils Vidusskolā zagtu uguns dzēšamo aparātu. Pirms pāris dienām viņai aizdegās virtuve. YO! Ja tā nav paredzīga dāvana, tad tev vajadzētu sākt abonēt "Dienas pareģi" vai kā tur tie niknie žurnāli saucās. Narvesenā pa 49snt var nopirkt kkādu "Astrologa Yo". Tas droši vien arī derēs.
Runājot par žurnāliem vispār es nesen nopirku kaut ko foršu - "In Memoriam". Es zinu, zinu - mēs visi esam sapņojuši par izdevumu, kurā raksītu par tādām tēmām kā "populārāko kapakmeņu top 10" vai "Kā uztaisīt labu svecīšu vakaru". Beidzot šī iespēja mums ir dota, un "In Memoriam" ielej prieku katra cilvēka sirdī. Nav brīnums, ka Diena mirst. Kam gan tāda vairs ir vajadzīga.
Ir forši, kad ir forši, un rudens nāk skriedams. Es nonēsāju somā pastkarti mēnesi, jo nevarēju atrast pastkasti Rīgā, un re - rudens jau klāt. Visi savācam kļavas lapas, ieliekam spiesties, un tad sūtam līdzi visām vēstulēm, ieliekam visās grāmatās ko dodam citiem vai vienkārši atstājam kādam pie durvīm par ko papriecāties, kad lapu vairs nebūs.
Ja neņem vērā faktu, ka es dzīvoju dzīvoklī ar kādu, kam ir žilbēra sindroms, man iet ļoti veiksmīgi. Šonedēļ es aizeju uz skolu, un, piemēram, pasniedzējs Orkāns, kurš gaidām katru 2dienu ap 16iem, mani nesola nošaut, tā vietā pasaka, ka nošaut vajadzētu visus no LR1 un pret mani izturas kā tāds mīļumiņš, cik nu tas ir Orkāna spēkos.
Tas man patīk, es eju tik priekšā, lasu Vonegūtu un mani nesūta kārties.
Vēl smuks stāsts. Atceries kā Ivars reiz kādus gadus iepriekš paredzeja, ka La Rocca nodegs? Droši vien ka ne, bet es atceros. Es pirms gadiem 2 uzdāvināju Brey dzimšanas dienā Mālpils Vidusskolā zagtu uguns dzēšamo aparātu. Pirms pāris dienām viņai aizdegās virtuve. YO! Ja tā nav paredzīga dāvana, tad tev vajadzētu sākt abonēt "Dienas pareģi" vai kā tur tie niknie žurnāli saucās. Narvesenā pa 49snt var nopirkt kkādu "Astrologa Yo". Tas droši vien arī derēs.
Runājot par žurnāliem vispār es nesen nopirku kaut ko foršu - "In Memoriam". Es zinu, zinu - mēs visi esam sapņojuši par izdevumu, kurā raksītu par tādām tēmām kā "populārāko kapakmeņu top 10" vai "Kā uztaisīt labu svecīšu vakaru". Beidzot šī iespēja mums ir dota, un "In Memoriam" ielej prieku katra cilvēka sirdī. Nav brīnums, ka Diena mirst. Kam gan tāda vairs ir vajadzīga.
Ir forši, kad ir forši, un rudens nāk skriedams. Es nonēsāju somā pastkarti mēnesi, jo nevarēju atrast pastkasti Rīgā, un re - rudens jau klāt. Visi savācam kļavas lapas, ieliekam spiesties, un tad sūtam līdzi visām vēstulēm, ieliekam visās grāmatās ko dodam citiem vai vienkārši atstājam kādam pie durvīm par ko papriecāties, kad lapu vairs nebūs.
pirmdiena, oktobris 4
dīvāns.
ānis Vaivars bija mans fizikas skolotājs, viņam bija džemperis un matos vienmēr viesulis. Viņa kabinetā (es vairs neatceros kā oficiāli 9.klasē sauc to telpu pie klases, kas paredzēta konkrētā skolotāja eksponātu uzglabāšanai un atpūtai) bija gulta un man ir ļoti stipras aizdomas, ka tajā starpbrīžos ar nelielu snaudu palīdzību regulāri tika ieveidots tas viesulis. Bet lai arī viņš bija smieklīgs, foršs un ar degunu reiz ieknābāja galdā, par viņu šoreiz nav stāsts.
Diezgan bieži fizikā bija laboratorijas darbi, lai arī es, neskatoties uz to, ka biju viens no diviem labākajiem skolniekiem klasē, nekad īpašu jēgu viņos nesaskatīju, jo man gandrīz nekad nebija skaidrs ar ko es nodarbojos, un visu to padarīšanu vairāk uztvēru kā advancētu matemātiku nevis fiziku un secinājumos ierakstīju vienkārši "grūtākais bija salikt svarus atpakaļ kastē". Lai nu kā pēc tiem parasti bija jautājumi saistībā ar fiziku, uz kuriem atbildēt varēja jeb ko, ja vien mācēja to pamatot kaut vai teorētiskā līmenī. Tur es arī iemācījos ka fizika ir tāda traka lieta, un tie likumi ir izdomāti tik labi, ka viņus apiet nevar, ja vien tu neesi Jēzus Kristus pats personīgi.
Tā nu vakar pēc ilgu gadu atpūtas saņēmu atkal mazu izaicinājumu no Jāņa. Mums ir birojs, kura platums ir 144cm platākajā vietā, un garums nav svarīgs. Birojā gareniski atrodas ari taisnstūrveida dīvāns, kura izmēri nav svarīgi, taču ir zināms, jebkurā no malām īsāka diagonāle ir 146cm. Uzdevums ir dīvānu pagriezt tā lai viņš būtu paralēli īsākajai nevis garākajai sienai. Es nezinu vai no šitā var īpaši daudz ko saprast, bet ienākot birojā, Rūsim vajadzēja 4sekundes lai pateiktu, ka tas nav izdarāms. Jānis pasauca mani un es protams būdams cilvēks, kas viegli māk pateikt "nē" jebkāda veida izaicinājumiem un derībām pavadīju minūtes 20 mērot domājot un grozot dīvānu. Un te nu nāk tāda kā stāsta morāle: dzīvē itin bieži dažādi cilvēki, tāpat kā fizikas likumi, saka ka kaut kas nav reāli izdarāms, un viņiem arī vienmēr ir taisnība. Izņemot tās reizes, kad taisnība ir man. Respektīvi pēc 20min domāšanas, ar Jāni izlēmām, ka tas nav izdarāms. Pašlaik. Jānis aiziet pēc zāģa un 4min vēlāk jau dīvāns ir tā kā vajag.
Lūk.
Es nezinu cik tas viss izklausās jēdzīgi, noderīgi vai interesanti, bet nu tā ir tāda lieta, par ko es sēžu un lepojos.
Diezgan bieži fizikā bija laboratorijas darbi, lai arī es, neskatoties uz to, ka biju viens no diviem labākajiem skolniekiem klasē, nekad īpašu jēgu viņos nesaskatīju, jo man gandrīz nekad nebija skaidrs ar ko es nodarbojos, un visu to padarīšanu vairāk uztvēru kā advancētu matemātiku nevis fiziku un secinājumos ierakstīju vienkārši "grūtākais bija salikt svarus atpakaļ kastē". Lai nu kā pēc tiem parasti bija jautājumi saistībā ar fiziku, uz kuriem atbildēt varēja jeb ko, ja vien mācēja to pamatot kaut vai teorētiskā līmenī. Tur es arī iemācījos ka fizika ir tāda traka lieta, un tie likumi ir izdomāti tik labi, ka viņus apiet nevar, ja vien tu neesi Jēzus Kristus pats personīgi.
Tā nu vakar pēc ilgu gadu atpūtas saņēmu atkal mazu izaicinājumu no Jāņa. Mums ir birojs, kura platums ir 144cm platākajā vietā, un garums nav svarīgs. Birojā gareniski atrodas ari taisnstūrveida dīvāns, kura izmēri nav svarīgi, taču ir zināms, jebkurā no malām īsāka diagonāle ir 146cm. Uzdevums ir dīvānu pagriezt tā lai viņš būtu paralēli īsākajai nevis garākajai sienai. Es nezinu vai no šitā var īpaši daudz ko saprast, bet ienākot birojā, Rūsim vajadzēja 4sekundes lai pateiktu, ka tas nav izdarāms. Jānis pasauca mani un es protams būdams cilvēks, kas viegli māk pateikt "nē" jebkāda veida izaicinājumiem un derībām pavadīju minūtes 20 mērot domājot un grozot dīvānu. Un te nu nāk tāda kā stāsta morāle: dzīvē itin bieži dažādi cilvēki, tāpat kā fizikas likumi, saka ka kaut kas nav reāli izdarāms, un viņiem arī vienmēr ir taisnība. Izņemot tās reizes, kad taisnība ir man. Respektīvi pēc 20min domāšanas, ar Jāni izlēmām, ka tas nav izdarāms. Pašlaik. Jānis aiziet pēc zāģa un 4min vēlāk jau dīvāns ir tā kā vajag.
Lūk.
Es nezinu cik tas viss izklausās jēdzīgi, noderīgi vai interesanti, bet nu tā ir tāda lieta, par ko es sēžu un lepojos.
un dzīvoklī notiek šādi.
Es gribētu to saukt par Placebo, bet tā kā to lieto medicīnā, tad laikam īsti neskaitās.
Dzīvoklī ir lielākoties auksti, ja vien nav vilnas zeķes kājās un normāls adīts džemperis, tāpēc Ketija ir atvedusi sildītāju, kurš stāv apmēram tik pat stabili kā es pēc pudeles šņabja, bet tas nav būtiskākais. Tā nu mēs sildamies un priecājamies, bet visi pārējie salst. Taču tā kā Jānis deva zināmu ieguldījumu ūsu analīzes veikšanā uz vienu nakti mēs sildītāju piešķīrām Jānim un Rūsim.
Guļ viņi un sildas:
Rūsis: Eu, negribi to sildītāju izslēgt? Man ir reāli karsti!
Bet Jānis saka "Nē", jo viņam ir silti un viņš ir priecīgs. Tā nu viņi guļ laimīgi līdz brīdim, kad Jānis secina, ka ir aizmirsis ieslēgt sildītāju. Ja tas nav smieklīgi, es nezinu kas ir.
Te vispār ir forši. Mums ir lokālais cigarešu veikals, nodarbojamies ar tādām lietām, kā partiju kandidātu ūsu skaitīšana un es drīkstu aizņemties krējumu, ja pasaku, ka Rūsis ir skaista.
Vēl es šodien redzēju kā bariņš 12gadīgu meiteņu uzvilkušas mugurā miskastmaisus tusē pa pagrabu un domā ka ir spoki. Tas it kā būtu foršākais dienā, BET - es redzēju kā 2 kaķi atrod balonu. Loģiski domājot 2 kaķi un balons nav nekas, kas pastāv ilgi, bet nē - apmēram pusstundu viens no viņiem balonu ķēra un otrs no balona vienkārši bēga, kamēr viņiem sāka apnikt un es aizgāju un viņiem to balonu atņēmu.
Ja tu kaut ko atņem diviem kaķiem, dienu var droši uzskatīt par izdevušos.
Dzīvoklī ir lielākoties auksti, ja vien nav vilnas zeķes kājās un normāls adīts džemperis, tāpēc Ketija ir atvedusi sildītāju, kurš stāv apmēram tik pat stabili kā es pēc pudeles šņabja, bet tas nav būtiskākais. Tā nu mēs sildamies un priecājamies, bet visi pārējie salst. Taču tā kā Jānis deva zināmu ieguldījumu ūsu analīzes veikšanā uz vienu nakti mēs sildītāju piešķīrām Jānim un Rūsim.
Guļ viņi un sildas:
Rūsis: Eu, negribi to sildītāju izslēgt? Man ir reāli karsti!
Bet Jānis saka "Nē", jo viņam ir silti un viņš ir priecīgs. Tā nu viņi guļ laimīgi līdz brīdim, kad Jānis secina, ka ir aizmirsis ieslēgt sildītāju. Ja tas nav smieklīgi, es nezinu kas ir.
Te vispār ir forši. Mums ir lokālais cigarešu veikals, nodarbojamies ar tādām lietām, kā partiju kandidātu ūsu skaitīšana un es drīkstu aizņemties krējumu, ja pasaku, ka Rūsis ir skaista.
Vēl es šodien redzēju kā bariņš 12gadīgu meiteņu uzvilkušas mugurā miskastmaisus tusē pa pagrabu un domā ka ir spoki. Tas it kā būtu foršākais dienā, BET - es redzēju kā 2 kaķi atrod balonu. Loģiski domājot 2 kaķi un balons nav nekas, kas pastāv ilgi, bet nē - apmēram pusstundu viens no viņiem balonu ķēra un otrs no balona vienkārši bēga, kamēr viņiem sāka apnikt un es aizgāju un viņiem to balonu atņēmu.
Ja tu kaut ko atņem diviem kaķiem, dienu var droši uzskatīt par izdevušos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)