dīvāns.

ānis Vaivars bija mans fizikas skolotājs, viņam bija džemperis un matos vienmēr viesulis. Viņa kabinetā (es vairs neatceros kā oficiāli 9.klasē sauc to telpu pie klases, kas paredzēta konkrētā skolotāja eksponātu uzglabāšanai un atpūtai) bija gulta un man ir ļoti stipras aizdomas, ka tajā starpbrīžos ar nelielu snaudu palīdzību regulāri tika ieveidots tas viesulis. Bet lai arī viņš bija smieklīgs, foršs un ar degunu reiz ieknābāja galdā, par viņu šoreiz nav stāsts.
Diezgan bieži fizikā bija laboratorijas darbi, lai arī es, neskatoties uz to, ka biju viens no diviem labākajiem skolniekiem klasē, nekad īpašu jēgu viņos nesaskatīju, jo man gandrīz nekad nebija skaidrs ar ko es nodarbojos, un visu to padarīšanu vairāk uztvēru kā advancētu matemātiku nevis fiziku un secinājumos ierakstīju vienkārši "grūtākais bija salikt svarus atpakaļ kastē". Lai nu kā pēc tiem parasti bija jautājumi saistībā ar fiziku, uz kuriem atbildēt varēja jeb ko, ja vien mācēja to pamatot kaut vai teorētiskā līmenī. Tur es arī iemācījos ka fizika ir tāda traka lieta, un tie likumi ir izdomāti tik labi, ka viņus apiet nevar, ja vien tu neesi Jēzus Kristus pats personīgi.
Tā nu vakar pēc ilgu gadu atpūtas saņēmu atkal mazu izaicinājumu no Jāņa. Mums ir birojs, kura platums ir 144cm platākajā vietā, un garums nav svarīgs. Birojā gareniski atrodas ari taisnstūrveida dīvāns, kura izmēri nav svarīgi, taču ir zināms, jebkurā no malām īsāka diagonāle ir 146cm. Uzdevums ir dīvānu pagriezt tā lai viņš būtu paralēli īsākajai nevis garākajai sienai. Es nezinu vai no šitā var īpaši daudz ko saprast, bet ienākot birojā, Rūsim vajadzēja 4sekundes lai pateiktu, ka tas nav izdarāms. Jānis pasauca mani un es protams būdams cilvēks, kas viegli māk pateikt "nē" jebkāda veida izaicinājumiem un derībām pavadīju minūtes 20 mērot domājot un grozot dīvānu. Un te nu nāk tāda kā stāsta morāle: dzīvē itin bieži dažādi cilvēki, tāpat kā fizikas likumi, saka ka kaut kas nav reāli izdarāms, un viņiem arī vienmēr ir taisnība. Izņemot tās reizes, kad taisnība ir man. Respektīvi pēc 20min domāšanas, ar Jāni izlēmām, ka tas nav izdarāms. Pašlaik. Jānis aiziet pēc zāģa un 4min vēlāk jau dīvāns ir tā kā vajag.
Lūk.
Es nezinu cik tas viss izklausās jēdzīgi, noderīgi vai interesanti, bet nu tā ir tāda lieta, par ko es sēžu un lepojos.