Oranžs.

Jānis man šodien pastāstīja, ka viņam esot Žilbēra sindroms. Man no sākuma likās ka tas ir sindroms, kuru tu vienkārši sev izdomā, un tad tev viņš ir bet izrādās nē. Tas ir kaut kas reāls, un nekādā veidā neiespaido tavu dzīvi, vienkārši, ja tu paliec pēkšņi dusmīgs, tu paliec arī dzeltens. Ja tas nav smieklīgākais sindroms pasaulē, tad pilnīgi noteikti es neesmu dzirdējis par kādu ļoti smieklīgu sindromu.

Ja neņem vērā faktu, ka es dzīvoju dzīvoklī ar kādu, kam ir žilbēra sindroms, man iet ļoti veiksmīgi. Šonedēļ es aizeju uz skolu, un, piemēram, pasniedzējs Orkāns, kurš gaidām katru 2dienu ap 16iem, mani nesola nošaut, tā vietā pasaka, ka nošaut vajadzētu visus no LR1 un pret mani izturas kā tāds mīļumiņš, cik nu tas ir Orkāna spēkos.
Tas man patīk, es eju tik priekšā, lasu Vonegūtu un mani nesūta kārties.

Vēl smuks stāsts. Atceries kā Ivars reiz kādus gadus iepriekš paredzeja, ka La Rocca nodegs? Droši vien ka ne, bet es atceros. Es pirms gadiem 2 uzdāvināju Brey dzimšanas dienā Mālpils Vidusskolā zagtu uguns dzēšamo aparātu. Pirms pāris dienām viņai aizdegās virtuve. YO! Ja tā nav paredzīga dāvana, tad tev vajadzētu sākt abonēt "Dienas pareģi" vai kā tur tie niknie žurnāli saucās. Narvesenā pa 49snt var nopirkt kkādu "Astrologa Yo". Tas droši vien arī derēs.

Runājot par žurnāliem vispār es nesen nopirku kaut ko foršu - "In Memoriam". Es zinu, zinu - mēs visi esam sapņojuši par izdevumu, kurā raksītu par tādām tēmām kā "populārāko kapakmeņu top 10" vai "Kā uztaisīt labu svecīšu vakaru". Beidzot šī iespēja mums ir dota, un "In Memoriam" ielej prieku katra cilvēka sirdī. Nav brīnums, ka Diena mirst. Kam gan tāda vairs ir vajadzīga.

Ir forši, kad ir forši, un rudens nāk skriedams. Es nonēsāju somā pastkarti mēnesi, jo nevarēju atrast pastkasti Rīgā, un re - rudens jau klāt. Visi savācam kļavas lapas, ieliekam spiesties, un tad sūtam līdzi visām vēstulēm, ieliekam visās grāmatās ko dodam citiem vai vienkārši atstājam kādam pie durvīm par ko papriecāties, kad lapu vairs nebūs.