For your eyes only

Klāt ir Ziemassvētku laiks, laiks pārdomām, ģimenei, asarām, skatoties bankas kontā. Mana māsa ilgāku laiku jau dzīvo Zviedrijā, tāpēc šķiet šim faktam vajadzētu tikt atspoguļotam arī mūsu attiecībās - iztulkoju ar google translate "fuck you". Pasaku to māsai pie svētku vakariņu galda - sejas izteiksme 10/10. Izrādās gan, ka tas ko saņēmu pretī nav gluži "fuck you" parastajā nozīmē, bet vienkārši "izdrāzt tevi". Perfekti. Bet kā dažas dāmas man stāsta - tas neesot incests, ja abas puses piekrīt. Labā ziņa ir tāda, ka tagad zinu, ko teikt zviedru dāmām, kā arī protu nepareizi pateikt "I like to move it move it". Māsas draugam (zviedrs) Ziemassvētkos uzdāvināju sarakstu ar ļoti nepopulāriem latviešu lamuvārdiem. Ir tomēr skaisti, kad māsa saņem dāvanu, un tur klāt pierakstīts "peteņkoferis".

Vai es kaut kad jau rakstīju, ka aizkari principā ir tādi dzīvē augstu uzkāpuši galdauti? Man šķiet, ka jā. Esmu beidzot atradis tam arī nelielu pierādījumu - pie gaisa tilta ir veikals ar spožām neona gaismām logā, kas liek domāt, ka nejauši esi pagājis garām mājām un attapies Vecrīgā. Ko tur pārdod? Tieši tā - galdautus un aizkarus. Būsim godīgi - principā viņi pārdod vnk auduma gabalus. Es domaju - vai, ja es ieeju un saku, ka gribu šos aizkarus un viņi maksā 10eur (ne mazākās nojausmas cik maksā aizkari. Čigāns ar aizkariem uz ielas appistu mani 100 faking %), un tad saku - nē, tad es labprātāk ņemšu šo galdautu - un joprojām rādīšu uz to pašu lietu, vai es saņemšu atlaidi?
Cilvēki ir dažādi, un tikai daži no viņiem nav idioti, tāpēc man ir stipra aizdoma, ka šim vajadzētu iet cauri. Bet es mīlu idiotus. Kāds no maniem draugiem sita kanti dāmai, kas teica, ka viņai dzimšanas diena ir vienā dienā ar Jēzu. Dzimšanas diena Martā. :l Viens no viņiem noteikti nav tas asākais nazis atvilknē.

Izgāju šodien cauri savām pierakstu īsziņām un sapratu, ka tā ir viena no manām pēdējā laika skaistākajām idejām - reāli būtu aizmirsis savus 85% pierakstīto lietu. Līdz ar to sekojošā informācija ir nedaudz mazāk aktuālā, tāpēc labāk neizmanto to kā argumentāciju jauniem pētījumiem nepārbaudot vēlreiz.
Kādu vakaru ar Laimu un Reini izdomājām, ka nu ir laiks pastkaršu izsūtīšanai, un laizot markas nonācām pie daudz skaistiem secinājumiem.
1. Cik faking skaista būtu izstāde, kurā tu vienkārši met ārā lietas pa logu? Vienkārši klavieres, rakstāmmašīnas, krāsu spaiņi, bērni, kas man besī, sautēti burkāni, utt. Tā kā Reinim tuvojās skates, atļāvu viņam šo ideju iesniegt, ja neizdodas tikt galā ar pārējiem darbiem. Sliktākajā gadījumā, ja pasniedzēji to neņem pretī, pa logu izlēkt var viņš pats.
2. Ziedoņdārzs ir interesantāka vieta, nekā man šķita pat pēc šai apkārtnē nodzīvotiem vairākiem gadiem. Pirmkārt - vai tu esi kādreiz piebradājis strūklaku ar zābakiem? Tā jau domāju. Otrkārt - tā ir vienīgā vieta, kuru zinu, kur ir speciāli atvēlēts placīts tādai lietai, kā "dārzeņu kapi". Grūti to pastāstīt vārdos, bet paskatoties uz to zemes pleķi ir uzreiz skaidrs, ka te dus neapēstas paprikas un no rosola izkasītie burkāni. Reinis gan saka, ka jāiet skatīties drīz, jo vasaras laikā iespējams tur būs rozes. Kas vispār jāliek uz dārzeņu kapiem? Uz parastiem liekam puķes. Varbūt uz dārzeņu kapiem jāliek vistas fileja.
3. Es mīlu vietas, kur kādreiz bija lietas, bet vairs nav. Kāpņu telpas izejas, kas nu ir kļuvušas par strupceļiem ļoti slinka cilvēka labirintā, publiskas vietas bez cilvēkiem, tukši veikali - ir kaut kas ļoti skaists tajā, kā lietas nepilda savu funkciju. Es melotu, ja teiktu, ka nesapņoju, ka kādu dienu pamodīšos un būs pazuduši visi pasaules cilvēki, un es vienkārši iešu veikalā gar plauktiem un ar roku gāzīšu uz zemes rindas vīna pudeļu.
4. Ir grūti būt cilvēkam, kas atsakās ēst pārtiku, no kuras reāli varētu būt sanākusi šmiga. Nākamreiz, kad kāds man stāstīs cik grūti ir ar gluten free diet, es teikšu nedirs - pamēģini nodzīvot dienu uz šmigan-free.
5. Būtu grūti būt pusaudzim, ja tu esi death - destroyer of worlds. Iedomājies, tev ir pubertāte, gribas mīlēties, ir pinnes, tavi garstāvokļi mainās līdz ar katru HIM dziesmu, bet visur, kur ej, ir tikai haoss, destruction un sāpes. Man reāli ir aizdomas, ka tevi pat uz izlaiduma balli neaicinātu.
6. Esi uzmanīgs ko runā, kad neesi mājās. Uz ielas apbrīnojām kādas mašīnas signalizācijas indikatoru, un tieši brīdī, kad mums ap 4iem no rīta iet garām kāds klejotājs, Laima saka "Šitas zilais visu nakti mauks". Jauks veids kā sapist cilvēkam vakaru.
7. Maizes printeris. Tu padomā par to. Es nevaru sagaidīt nākotni.

Nobeigumā - ja arī tev kādreiz ir nepieciešamība 16gadniekam pastāstīt par kontracepciju, es nezinu labāku veidu kā to darīt, kā braucot mašīnā un dziedot pari Gotye - Somebody I Used to Know. Iespējams mēs ar Niklāvu varētu vienkārši izdot albumu ar dziesmām, kas tev iemāca dzīvot.

Lūk, mēģinu pieķert šī gada stāstāmo.

Rekviēms negaidītam bērnam

Ir kaut kāds zināms šarms mirstošā būtnē. Misija Marss bija lieta, ka mira jau no pirmās dienas. Ja neko daudz nezini - īsumā 6 cilvēkiem sadirsa, ka viņi piedalās sociālajā eksperimentā, ieslēdza vienistabas dzīvoklī uz 9 mēnešiem, un atstāja atrofēties.
Zīmīgākie varoņi:
Marbels - atsakās uzvilkt kreklu. Džeks, kurš šovu saskatīja kā burvīgu iespēju sadabūt sev sirdsdāmu. Nopietni čali? Vieglākais veids kā dabūt meiču ir būt ieslēgtam kopā ar viņu, un vēl 4 cilvēkiem? Var taču arī kauties ar govīm.
Nils Kārkliņš - šovā izvēlējās iesauku "Ralfs" :l
Hasija - 13gadīga meitene ieslodzīta 18gadīgas meitenes ķermenī, visticamāk vēl nav informēta par seksu, tāpēc nesaprot ko Marbels no viņas grib.
Tad vēl tur bija 2 vienādi džeki, un boring meiča, kuru aprakstam es JAU esmu iztērējis par daudz zīmju.

Satura nekad nebija daudz, taču ik pa laikam bija interesanti uzmest aci vai tie cilvēki tur vēl nav nomiruši, vai pārgājuši kaut kādā pirmatnējā dzīves ritmā. Tuvu. Kaut kādā brīdī pēkšņi tika izlemts, ka lidojot uz Marsu varētu notikt arī izbalsošanas, kā rezultātā šķiet izbalsojušies visi dalībnieki.
Vakarnakt gribēju apskatīties kā iet nabaga cilvēkiem, un secināju, ka viss, kas ir palicis livestreama bufferī iestrēgusi pēdējā šova minūte.



Tas ir kaut kā reizē smieklīgi un saldsērīgi skaisti. Es esmu totālā sajūsmā par šādu lietu iemūžināšanu, un nu, reāli mums ir pēdējā minūte realitātes šova. Izskatās, ka piektdienas vakarā jaunieši nākuši vienkārši iedzert brīvās telpās. Tajā pat laikā lapā nav sižeta ar pēdējiem notikumiem un Twitter konts miris kopš Novembra vidus. Tā atklāsme, kad tu saproti, ka skaties uz kaut ko mirušu, ir tomēr nedaudz sajūsminoša.

Galu galā, lai arī 6 cilvēki par to samaksāja ar pusgadu savas dzīves, es teiktu, ka varbūt varam to saukt par sociālo eksperimentu, kura hipotēze bija, ka bariņš dulburu var uztaisīt realitātes šovu. Hipotēze neapstiprinājās.
Lai vieglas smiltis, Misija Marss.

Lūk, kaut kā beigas.

Vai invalīdi ir cilvēki?

Kādu vakaru aizrunājāmies par to kas tad īsti ir cilvēks.
Sākumā šķita, ka Krisīša lielākā problēma ir tā, ka viņš nesaprot cik daudz var nogriezt no cilvēka, lai to vēljoprojām sauktu par cilvēku. Piemēram, ja viss, kas tev ir, ir tava dēla īkšķis, ko atsūtīja nolaupītāji, diez vai tu viņu 15 gados vedīsi uz pasu daļu un jautāsi kad precēsies. Man šķiet to var risināt daudz vieglāk - ja tu aizved kādu pie citplanētiešiem, un viņam nav īkšķis, tu nevari īsti teikt, ka tas ir cilvēks, jo viņš nereprezentē to, kā reāli normāls cilvēks, kas pieskata savus īkšķus izskatās. Tātad jebkura cilvēka daļa atsevišķi reizē nav cilvēks, un ir cilvēks bez kaut kā. Krisītis saka - "Tātad tu saki, ka invalīdi nav cilvēki?" :llll Stāvu un saku "Jā". Par laimi es tīri tehniski nevarēju aiziet uz šķūnīti nošauties, jo Niklāvam koridorī ir suns. Bet cepuri nost. Neatceros pēdējo reizi, kad man kāds būtu izlicis tik viltīgu slazdu.

Cik bieži tu izgudro lietas par kurām jākaunas? Man vienkārši interesē ko dara cilvēki, kas savā brīvajā laikā nenodirš invalīdus. Sestdien biju aizbraucis ar diviem principā nepazīstamiem cilvēkiem apskatīt jūru/nepazaudēt mašīnu/uzkāpt tornī. Izkāpjam Jūrmalā, un es saku Tomam un Marijai
V-"Hei, gribat es Jums parādīšu kaut ko smieklīgu? Bet jūs nedrīkstat smieties".
T-"Kas būs, ja mēs smiesimies?"
V-"Nu tad es vienkārši nerādīšu"
T-"OK"
Es esmu ārā aukstā vējainā dienā, un aizmirsis Rīgā cimdus. Tāpēc prezentēju ideju, kuru RIIJĀ pārdot par 90€ - ZEĶU CIMDI! Ok, jā, man vienkārši ir zeķes rokās. Tajā brīdī, kad gaidu izsmieklu tas, ko saņemu ir "OOO VALTER!!" un abi aizskrien uz mašīnu. Pēc mirkļa Marijai rokās ir zeķes.
Dažreiz ir vienkārši viegli mīlēt cilvēkus.


Droši vien nebūs normāls ieraksts bez maniem pūliņiem izdzīvot ikdienas situācijās.
Viena no pēdējā laika jaunākajām lietām, ko esmu atklājis - Atceries laikus, kad sabiedriskajā transportā tev iedeva naudu, un pēc tam biļeti, lai vari izmest ārā, nevis naudu virsū biļetei tavā rokā? Jā, tas bija sen. Ilgu laiku domāju KĀĀĀĀĀĀĀĀĀPĒĒĒĒĒĒĒC JŪS MAN TO NODARAT, LŪDZU NĒ, ES JŪS LŪDZU, un reāli nav skaidrs kā visi šoferi to izdomāja reizē. Vai ir kkāds slepens šoferu forums? Vai viņiem ir meilu liste uz kuriem sūta šādu info? Lūdzu sakiet, ka tāda ir. Atrakstiet man privāti, un neviens to nekad neuzzinās. Lai nu kā pagājušonedēļ sapratu kur slēpjas āķis - būsim godīgi, nevienam zem 60 tā biļete nav vajadzīga - tas vienkārši ir ietinamais papīrs. Tu vienkārši ietin savu naudu sev plaukstā, lai neizbirst ejot sēsties. Es to pirmo reizi izdarīju piektdienas naktī, un tā arī pusi ceļa paliku uz dirsas skatoties ārā pa logu ar thousand yards stare. Es vairs nekad nebūšu tāds kā agrāk.
Šoferi tehniski ir tādi kā pārdevēji, bet ar prasmēm. Varbūt domā, ka nav baigi augsta latiņa, bet zini ar ko viņi konkurē? RIMI kundze pirka etalonu (jeh, wat?) un pārdevēja izvilka savu tabulas lapu (nu to, kur ir kodi precēm, kuras nevar nopīpstināt). Katru reizi, kad viņas izvelk to tabulas lapu, man sirdī ir nelieli Ziemassvētki, jo tu vari ievērot kuri produkti ir sarežģīti. Lai nu kā - viņa pēta to lapu kādas 8 sekundes un tad.. apgriež viņu otrādi. Reāli tieši tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai saprastu, ka tas teksts ko tu lasi vienkārši neko tavām smadzenēm nenozīmē. Bet es varu saprast. Es esmu programmētājs.
Piemājas LB savukārt iepazinos ar jaunu pārdevēju. Iepriekšējā bija jauna meiča, kas katrreiz smaidīja, kad ienācu. Sākumā domāju, ka tāpēc, ka esmu seksīgs, bet tad sapratu, ka ticamāk tāpēc, ka visas reizes, ko tur esmu bijis, viss ko es pērku ir garie tinamās tabakas papīrīši :l Tāda dzīve. Jaunā pārdevēja ir vecāka, un nesaprot naudu. Pērku papīrīšus - maksā 55centi, iedodu 1eur un 5 centus, viņa man izdod 10centus 20 centus divus 5 centus un vēl pāris mazākcentu monētas... Nopietni? Tā kā kāpēc viņasprāt tieši es iedevu tos 5 centus pa virsu? Simt punkti min vēl šobaltdien, prasīja vīram, prasīja vecmammai, pie zintnieces aizgāja un vēl netiek gudra. Bet nekas, man mājās krājās mazās monētas, un kaut kad es iešu pēc alkohola.
Es neesmu atriebīgs cilvēks, es vienkārši esmu pamācošs.

Tad vēl tikai tāda lieta - nezinu īsti kur šo iebāzt, bet man ir jāsaka, ka "Tomātu deserti" noteikti nav pirmā grāmata, ko tu gribi rādīt cilvēkam zem LSD.

Lūk, īstenībā dažādas lietas.

I'm not dead yet

Šeit sen nekas nav ticis rakstīts. Nav tā, ka esmu nomiris. Jaunais darbs gan apēd manu vēlmi būt pieslēgtam šai realitātei, bet tas nekas - the light inside is broken, but I still work. Šķiet pirmo reizi sāku ieberzties ar to, ka uzskatu, ka tādas lietas kā "Es nemāku" un "Es nevaru" saka tikai idioti. Nekad nebiju gaidījis, ka kaut uz sekundi ilgošos pēc laika, kad mani vienīgie darba pienākumi bija spēlēt CookieClicker un sūtīt fakučus Hermanim Verhobghblimblim. Bet no otras puses - ja Sīzifs var, ar ko tieši es esmu sūdīgāks? Jāatzīst gan, ka ir nedaudz jocīgi laicīgi ieplānot, ka no darba jāaiziet pirms narkotikas, kas paredzētas, lai no viņa atslēgtos sāk izmaksāt vairāk, nekā ir vērts. Labās ziņas - esmu iemācijies kas ir stress. Kādreiz man šķita tā ir tāda slinku cilvēku diršana. Otra labā ziņa ir tāda, ka, ja kādreiz man pa vakariem īsziņas rakstīja meitenes, tad tagad to dara serveri. Teikšu gan godīgi - neviena no manām dāmām nav bijusi tik uzstājīga, ka pusdivos rakstītu "You have few hours". Bet tas viss ir sīkums murmuļi, galvenais ir mīlēt.

 Kaut kad sāku lietot Tinder. Izteikt savu viedokli par šo laikam nu jau vairs nav populāri, bet tā kā dažādu personisku attiecību dēļ mana ienākšana šajā pasaulē ir aizkavējusies, es esmu tas džeks, kurš ierodas koncertā 2 dienas vēlāk un bļauj "es arī esmu stilīgs". Pretēji populāriem apgalvojumiem, es teiktu, ka Tinders ir tuvs reālajai dzīvei. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka tur es vismaz zinu kuras meičas jau ir brīvas. (Vai tā es domāju). Sliktā ziņa ir tāda, ka reālā dzīve ir garlaicīga, un tagad tā vietā, lai pārrunātu ar meitenēm tādas lietas kā "Oh, wow, nopietni? Tev tiešām patīk izklaidēties ar draugiem, jautrība un viss interesantais? Es neticu" krogā, es to varu darīt arī mājās. Neteikšu, ka biju baigi izturīgs, un pēc laika, kad reāli man sāka rasties sajūta, ka es runāju ar vienu un to pašu cilvēku, nolēmu pieiet šim pasākumam nedaudz tehniskāk. Tā, lai nav pārsteigums - es esmu tas džeks, kas sākot strādāt mediju aģentūrā, izvelk patēriņa un mediju lietošanas datus sava vecuma diapazona dāmām :l. Mana pirmā doma bija - hei, es vienkārši reāli varu dabūt profilu meitenēm, kuras būtu ieinteresētas manī tikai pēc izskata. Uzinstalēju extensionu, kas laiko visas meičas pēc kārtas, un ik pa laikam vienkārši iegāju apskatīties kas interesants notiek. Pa lielam nekas. Atrast kopīgās īpašības dāmām bez padziļinātas izpētes diezgan nereāli, labākais, ko no visa varēju izsecināt ir tas, ka visas izskatās pēc sievietēm. Jāatzīst gan, ka neteiktu, ka tas ir slikts rezultāts. No [neatceros ciparu] dāmām pirmās uzrakstīja kādas 3, bet es minu, ka tās vienkārši bija izmisušas, jo Valentīdiena nu jau vairs nav aiz kalniem. Kas šitā ir par lietu es nesaprotu. Vai tikai džeki var uzsākt sarunu? Ko faking laiko, ja tev nav ko teikt. Varētu šķist, ka tas ir brīdis, kad varētu mest mieru, bet kaut kā muļķīgi tagad neizmantot potenciālu, ko rada jaunie dati. Programmēšanā ir tāda lieta, kā "smoke testing", principā iedomājies, ka tu iepūt maisā dūmus, un skaties vai kaut kur ir sūces, pa kurām dūmi nāk ārā. Nofiltrēju visas meičas, kas savos 20+ neizskatās pēc 16-, un nospamoju visām "mjau". Ok, es zinu, ka es neesmu tas interesantākais džeks, bet arī mani laika resursi ir savā ziņā ierobežoti. Worth it. Rezultāts ir tāds, ka pēc 2h sarunas mašīnā ar meiteni no laukiem, kuru drošības labad sauksim par Marģeri "es miegā dalos ar cilvēkiem savā pašnovērtējumā" Uzvārds, es attopos ceļā uz tādiem laukiem, ka man nav vairs pat LMT zona mašīnā ar dāmu, kurai pirkstā gredzens :l Dzīvojam tikai vienreiz. Laikā pēc tam es teiktu rezultāts jau vairs nav naudā novērtējams - man govs nolaizīja dibenu. Ja tev tas liekas normāli, tad tev visticamāk arī nekad nav bijusi govs mēle kabatā, un ar tādiem plebejiem es vispār kategoriski atsakos runāt. Neteiktu, ka tā gluži ir mana komforta zona, jo brīdī, kad dāma ar govju uzraugu (? no idea, tas nebija gans) ar muguru pret ganāmpulku aplūko ūdens tvertnes, tā pati govs, kas atzina manu dibenu par seksīgāko no trim, vienkārši lēkādama nesas mums virsū. Šajā brīdī īsti nesapratu vai ir pienācis tas brīdis, kad man būtu jāpierādā sava vīrišķība.
Sidenote: Atbraucot pie ganāmpulka, kāpjam ārā, un zeme ir visai dubļaina. Dāma paskatās uz mani un prasa vai man nebūs par traku. :l Vai attiecībās, kas šeit varētu veidoties, es būtu trophy-husband? Not happening, džāra.
Tātad skrien virsū govs, un es stāvu un domāju kā tikt ar to galā. Pirmā doma ir paņemt aiz ragiem un nogāzt uz sāna, kā riteņbraucēju, taču ir zināmas aizdomas, ka, svars, kas zaudēts pēdējos mēnešus ēdam sevis gatavotu pārtiku, tomēr varētu būt visai būtisks, ja mēģini dabūt gar zemi lopu. Mana otrā ideja ir vienkārši sist pa galvu, taču ir aizdomas, ka govij uz pieres vajadzētu būt stipram kaulam, jo viņas badās. Tātad - jāvelk no apakšas pa žokli. Tā arī līdz kautiņam netiku, jo speciālisti vienkārši pagriezās un apturēja govi ar kaut kādu mind control. Pa lielam supersmuki, nezināju, ka govis ir tik nenormāli ziņkārīgas, un būt pie dabas ir mana dzīves visiztrūkstošākā lieta.
Esot whaterver kur, atradām kartē netālu vietu, kas dēvejas par Ukrainu. Gribēju aizbraukt, jo reāli sen jau interesē vai Stūrī Zēvele - Ukraina (Jah. Izskatās, ka draugiem.lv ir pēdējā vieta, kur tā dziesma ir ) dziedāja, ka Ukrainā meitenes bučojas savādāk. Savulaik Somijā satiku latvieti, kas man teica, ka esot bijis Ukrainā, un tās meitenes neesot bučojušās īpaši savādāk, bet es domāju problēma tajā, ka viņam nebija kontroles datu - ar tām pašām meitenēm vajadzēja bučoties arī ārpus Ukrainas. Diemžēl realitāte ir tāda, ka Latvijā Ukraina izpaužas kā.. vienkārši nekas. Tur nekā nebija. Ceļš, krūmi ceļa malā, kkāda cirsma. Thats it. :(( Tā arī šī mistērija paliek neatrisināta.
Anyways atgriezos Rīga aiznākamās dienas rītā. Tagad ar lepnumu varu teikt, ka esmu sitis meičai kanti ar Excel makrosiem. :)

Lūk, dzīve

Valters Brūns un krievi

Manā dzīvē ir maz krievu. Papildus tam pēdējo gadu laikā principā visi krievi, ko esmu saticis, latviski runā labāk kā Arturs Duboks, un, ja nerunā, latviski, runā angliski. Līdz ar to manas krievu valodas zināšanas, un tas, cik daudz laika es veltu domāšanai par krieviem latvijā, ir nokritušies "mņeh pofig" līmenī. Kaut kad domāju - varbūt man vajadzētu atrast tādu riktīgu krievu draudzeni, lai nedaudz tomēr vairāk "iepazītos ar kultūru", bet nu nav tomēr šādi ceļi krustojušies.

Sestdien aizbraucu pie Laimas un izgājām ārā pastaigāt un sabliezties, satikām uz ceļa šādu vīru:
Skatos mums garām pa ielu paiet čalis, kurš no sākuma pie sevis norūc kā lācis, un tad ļoti entuziastiski aizsper akmeni, kas bija pie kājām. Ļoti zolīds/kārtīgs, ~50 un acīmredzami nāk no vīna degustācijas, jo ir ievērojami palielinājusies vēja ietekme uz viņa spēju pārvietoties.
Pasmejamies nedaudz, bet tad čalis apstājas, pagaida līdz mēs viņu pieķeram un saka (visu saka krieviski, bet, ja es mēģināšu krieviski rakstīt neviens vairs neko nesapratīs)
K-Hei jaunieši! Var jums ..... paprasit?
V-Mmmjā?
K-Es rekur šito maisiņu sunim nesu.
Tad nāk klāt un vajag sasveicināties.
Principā iepazīstināja ar savām pārdomām kā suņi kaķi un viss cits ir mūsu mazie brāļi un mums jārūpējas par viņiem, un lai paskaitam cik daudz ēdiena tik izmests restorānos utt, to visu varētu duksim atdot. Prasu vai tas viņa duksis, vai kur viņš atadis - izrādās "pie Jurisa" tam tur esot kkādi suņi, kam jādodot ēst. Bet cik saprotu laikam klaidoņi.
Es viņam saku, ka es šitam neticu. Ir skumji, bet mēs nevaram turpināt barot vienkārši visus klaidoņus, jo viņi turpina vairoties, es neredzu, ka šis ir problēmas risinājums, tā ir vairāk cīnīšanās ar sekām. Viņs saka nē. Viņš tā nevar, viņam visi ir ļoti tuvi un draudzīgi. Arī peles un žurkas visi mazie.
Prasu kas par kukaiņiem rūpēsies - viņs principā atlec atpakaļ un sāk kaut ko taisnoties nenormāli, no sākuma nav skaidrs vispār par ko, biški sabijos, ka viņš sapratis ko mēs esam iznākuši padarīt, jo principā es pīpēju viņam sejā, un padodu Laimai. Izrādās tas, ko viņš ir dzirdējis ir nevis "kukaiņi", bet "Ukraina" un tagad ir sācis dievoties, ka visiem krieviem-latviešiem jādzīvo saticībā, un viņam brāļa sieva ir no Ukrainas un Ukraina pati labākā zeme, viņš tur arī ir bijis. Mēģinu viņu tomēr pārliecināt, ka es nerunāju par Ukrainu, saku
-"nē nē, es saku kukaiņi! Nu vaboles. žuk!"
Šajā brīdī notiek kaut kas grūti saprotams, jo viņš principā izskatās tā, it kā es viņam būtu uzdirsis. Noliek uz zemes savus gardumus, ko nesa sunim un saka, ka ja es ar viņu tā runāšu, principā atraušos pa muti. Lai pārliecinātu mani viņš saka, ka [krievu teksts ko nesaprotu]. Prasu Laimai, ko tas nozīmē - Laima saka man, ka viņš siltajās zemēs esot bijis. Ļoti samulsu. Nezinu gan cik ļoti var ticēt ņemot mūsu prāta stāvokli un faktu, ka Laima domā, ka baznīca krieviski ir "bazņica".
Vēl kādu reizi mēģinu viņu pārliecināt, ka es nerunāju par Ukrainu, bet viņš rāda man roku "stop" izteiksmē un saka "nenenenenennene", nu principā vnk brutāli izlēma runāt tagad par šo. :D
Noklausījamies pārdomas un padomus kā dzīvot saticībā, un biju pārsteigts cik ļoti džeks ielika pūles mēģinot mūs pārliecināt, ka viņš nav "ļaunais krievs". Viņš te dzīvo jau 35 gadus, netusē ar Putinu, nekad nemēģinās mūs uz ielas nogalināt. Izklausās jau smieklīgi, bet kādi ir tie apstākļi, ka viņam tas man ir jāskaidro.
Aizmirsu pierakstīt, bet  pa šo brīdi mēs esam sasveicinājušies jau reizes 4. Nezinu kāpēc, bet iespējams tas varētu būt veids kā ievirzīt sarunas jaunā gultnē. Piemēram, ja mēs sākam runāt par kko, ko es galīgi negribu runāt, es varu teikt "Labi čau es eju prom.. O čau! Klau, man tev jāpastāsta šis!". Saprotot, ka mūsu ceļi šķiras, onkulis man šķita grib sasveicināties vēlreiz, bet es izstiepju roku un viņš vienkārši pievelk mani sev klāt un apskauj. :) mīlis.

Lūk, krievi.

Rīti

Šodien man ir brīvdiena, laiks, kad celties kamēr laiks ir rakstāms ar divciparu skaitli, principā ir noziegums. Un es esmu nobliezis līdz 4iem rītā, bet acīmredzot ķermenim ir vienalga, jo tagad mēs mostamies pusdesmitos. Es vienkārši nesaprotu šito. Ja es kaut dienu pirms darba bez modinātājiem svaigs pamostos pusdesmitos, es vienkārši domātu, ka mani pulksteņi ir sākuši dzīvot savu dzīvi.

Rīti ir nenormāli grūti.

Tagad es esmu pasācis uz/no darba iet ar kājām. Man ir nenormāli grūti atrast laiku, kad nodarboties ar savu domu kārtošanu, un šis dod tādu free pass, jo no vienas puses tu jau kaut ko dari ar mērķi, no otras galvai vēl ir brīvs, līdz ar to tā var nodarboties ar to, ko grib. Diezgan cool.

Bet problēma ir tāda, ka rīti, protams, vienkārši ignorē to, ka man ir ņerubiļņiks.

Vienu rītu eju mierīgi uz darbu, esmu vēl kaut kur sapnī, kad es redzu sev vēderā lietussargu. Paskatos uz priekšu - tur Elīna. Īsti nesaprotu šo, tikko te nebija Elīna, samulsis domāju iet tālāk, bet redzu, ka viņa kaut ko saka. Noņemu austiņas, saku "ko?", viņa skatās un saka "čau". Nodomāju "ā - čau" un eju prom. Draugi mani sauc par social butterfly.

Nākamajā rītā eju, atkal redzu meiteni priekšā, domāju "ha hāāā Elīn! Es jau šim esmu gatavs", bet jo ilgāk skatos, jo jocīgāk man šķiet, redzu ka kustās mute un saka "čau" saku arī "čau" un paeju garām. Tad saprotu, eu pag! Pagriežos atpakaļ - tā nav Elīna. Vispār tas ko es redzu ir Dāvis, un viņš lokas un smejas kopā ar Ievu par mani. Mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka, lai uzturētu reputāciju, es Dāvi publiskās vietās nesveicinu, bet ar to šoreiz laikam par īsu.

Nākamais rīts - aizeju uz RIMI, stāvu pie kases, tuliņ mana kārta, kad pie pārdevējas pienāk cita un superdirsīgā tonī saka "KĀDS JAUNAIS GREIPFRŪTU KODS?" es domāju teikt "2", bet tagad nobijies esmu pat es. Nu principā džuse visu iepriekšējo dienu greipfrūtu nepareizi spiedusi. Man jau šķiet to var risināt mierīgi, bet tad es atceros kā reiz man no rīta bulkas vietā iesita kkādus 100kg gaļas, un pārdomāju.

Tiekam pāri šim un man pat nav jāuzlabo pārdevējas garstāvoklis atzīstot, ka arī es nezinu jauno greipfrūtu kodu. Vienu laiku vienā citī RIMI biju ievērojis mīlīgu pārdevēju, kuru nevarēju nostalkot, jo tagad uz čekiem netiek drukāts uzvārds. Varbūt nākamreiz, kad redzu viņu jāsaka "Ja es tev pateikšu jauno greipfrūtu kodu, vai tu šovakar esi brīva?". Man ir jāizdod grāmata "Valtera Brūna pickup lines".

Lai nu kā laiks maksāt, es ielieku karti, un nekas nenotiek. Pārdevēja saka, ka es esmu muļķis, ka ieliku karti, lai lieku kad viņa saka - ok daram tā, tāpat nekas. Izmēģinām vēl visādi, viņa prasa kas man par karti. Kas tas par jautājumu? Ar telekarti nevar Rimi maksāt? Nu parasta bankas karte. Ja es atradīšu kādu pārdevēju, kas man nenormāli kaitina, vienkārši atnākšu un ielikšu karšu lasītājā vizītkarti. Ja kaut ko pārmet jāsaka "ko? Bet tur ir mans vārds virsū, tā nav bankas karte?", tad pēc tam no somas jāizvelk augstskolas diploms un jāmēģina iebāzt tas. Ja es labi pacentīšos, es varētu atrast diezgan daudz lietas ar savu vārdu virsū. Esmu 83% pārliecināts, ka viņai vienkārši kaut kas bija jānospiež, bet ok, saku, nu neko grūta dzīve, iešu prom. Bet pārdevēja saka "nē nē, te pie durvīm bankomāts, aizejiet izņemt, nebūs ilgi."

Aizeju izņemu naudu, nāku atpakaļ, tagad starp durvīm viss piebārstīts ar āboliem. Stāvu ābolu vidū, tur kaut kāds džeks viņus lasa, un ir nedaudz par intīmu. Mēģinu izkļūt pa otrām durvīm nepieskaroties nevienam ābolam un viņš man uzdirš "Obligāte te bija jānāk kur āboli?". Nu es nezinu. Es vienkārši uz veikalu nācu. Varbūt neesmu tik atvērts svaigām idejām, kā pats uzskatu, bet nezinu cik pareizs plāns ir pie Rimi ieejas bārstīt savus augļus un pēc tam būt nokaitinātam uz cilvēkiem.
Tieku pāri šim - nāku atpakaļ pie kases, un visa rinda 6 cilvēku garumā skatās uz mani un noteikti domā "Kāds jauks jauns vīrietis, tieši skaisti, ka varēju pastāvēt te rindā, kamēr viņš aiziet uz bankomātu". Nu neko, dabuju brokastis.

Lūk, rīti.

Matīss ir melīga persona

Ja tu atnāci lasīt tikai kāpēc Matīss melīga persona, sāc ar ceturto rindkopu, ja tāpēc, ka tu regulāri apmeklē grupas "Brālīši" koncertu Sarkaņu viesu namā "Kalnagravas", pēdējo, visādi citādi - you know the drill.
Zini kā ir, kad tev ir pierakstītas idejas, un tad tu domā "hmmmm jāsaliek viņas kopā sakarīgā stāstījumā"? Es tipa arī nē.

Viena no patīkamākajām "I don't give a fuck" izpausmēm ir mēģināt pakarināt apģērbu uz āķīša, tas aizkrīt garām, bet tu vienkārši ej prom. Dažreiz dzīvē sevi vajag palutināt. Tāpēc es dzeru.

Viena no lietām, kuru es nekad neuzzināšu ir cik cilvēki ir redzējuši manu dibenu. Es minu, ka tas varbūt nav obligāti standarta apgalvojums, bet, tā kā Excelis šķiet ir kaut kur nu jau manos gēnos, labprāt paskatītos laika griezumā kad mans dibens redzēts visvairāk, top5 cilvēki, kas viņu redzējuši visbiežāk utt. Es zinu, ka tie nav derīgākie dati, bet ir nedaudz skumji, ka es varu par viņiem domāt, bet nekad neredzēšu.

Laiks sūdzībām.
Kādu vakaru sarunājam, ka satiksimies pie Bērnu Pasaules, jo man viņam jāatdod liels oranžs dildo. Man gan tajā vakarā ir citi plāni, bet tā kā zinu, ka Matīsam pašam ieiet intīmpreču veikalā ir kauns, saku ok, jā, izpalīdzēšu, sarunājam, lai viņš man zvana, kad ir pie BP. Būdams apveltīts ar maģisku spēju rēķināt lietas laikā (bet nopietni, padomā cik tas patiesībā ir nenormāli kruti, ka mēs mākam tā rīkoties), es pametu savus plānus neilgi pirms man šķiet Matīsam vajadzētu būt klāt, un izeju. Esmu jau gandrīz pie BP, kad zvana Matīss:
V:Kur esi?
M:Es stāvu pie BP ieejas.
OK, eju raitāk, pēc minūtes esmu klāt - ko es redzu? Matīss stāv faking otrā ielas pusē. Minūti vēlāk. Otrā ielas pusē. Tu teorētiski vari būt tik high, ka iekļūšana ēkā tev sagādā problēmas, bet tik ļoti, ka tu pat neesi uz īstā kvartāla? Matīs.
Laima man saka, ka tādiem cilvēkiem vienkārši būtu jāpiespriež nāvessods. Nevaru nepiekrist, bet laikam labi, ka nepārsteidzāmies ar soda izpildi, jo Matīss man palīdzēja atvest galdu. Tagad, kad atvedīšu mājā meiteni, kad viņa prasīs "kur ir tava gulta?" es varēšu atbildēt "Nav vajadzības, es tevi uz galda paņemšu".
Runājot par Matīsu, nesen pie intīmpreču veikala, blakus durvīm, uz miskastes redzēju pāri sarkanu ādas cimdu. Par cik tu vilktu viņus rokās?

Domājam nesen par apglabāšanu, jo es esmu jauka persona ar ko pavadīt laiku, man patīk ballītes draugi un labi pavadīt laiku :))))))  Lai nu kā, esmu nonācis pie secinājuma, ka, tā kā man ir klaustrofobija, man reāli vajadzēs zārku, kurā es varu piecelties. Ja es tur pamodīšos, es labprāt vismaz otrreiz nomirtu sēdus, vicinot rokas. Daži man saka, ka man vienkārši vajag mauzoleju. Es nevaru nepiekrist, bet man tomēr ir par kaut ko jāstrīdās. Mauzolejam tu nevari virsū uzlikt kapakmeni, kur visu laiku iet tava "idle" animācija, līdz kāds iet garām, un tu parādi viņam 2 fakučus.

Tā kā visi-(~4) no jums par šo nezina, tad lūk jaunumi - man ir jauns īsziņu notepads, bet tagad ar atbildēm. Kindof kā, kad tu pārēj no parasta mobilā uz viedtālruni (kas tas ir, ka rakstot šo vārdu es jūtos netīrāks, nekā rakstot "smartfōns"?) un tagad tev ir Google balss komandas, kurām tu saki savas īsziņas tekstu, bet pretim saņem aforismus. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka es nesen uz ielas atradu Jauno Derību. Grāmatā vienā no pirmajām lapām atradu šādus pierakstus - divas reizes kāds izmēģinājis arābu ciparu 3, un tad pierakstīts telefona numurs (kurā btw nav cipars 3). Spriežot pēc rokraksta visticamāk bērns vai romietis. Aizsūtīju numuru notepadam, lai lūdzu piezvana, un pasaka man kas otrā galā. Tur diemžēl izslēgts :/ Laikam tomēr pat ticības mācībā, kā jau daudzās citos pamatskolas priekšmetos, man brutāli sadirsa sakot, ka Dievs vienmēr ceļ klausuli.

Lūk, dzīve.
[EDIT vēlāk]
Zvana Matīss, gribot iet aliņu iedzert. Nevar ticēt, moš patiesībā grib pa purnu sadot.

Lietas

Kļaviņam krogā ir tabs. Es arī gribu. Prasu kā dabūt - vai man jāprasa bārmenei, vai, ja es izdzeršu gana daudz, man piedāvās? Kļaviņš man nevar atbildēt. Saka tas notiekot dabiski. Ko tas vispār nozīmē? Cik dabiski? Vai tik dabiski, kā sākt skūpstīties ar meiteni, pirmajā reizē, vai tomēr tik dabiski, ka man tas tabs būs piešķirts, un es pat to nemaz nezināšu, vienkārši tas tā notiks pēc fizikas likumiem. Var būt ka man kaut kur jau ir tabs? 

Vai pie maukām arī var tabu dabūt? Mamma man kādreiz teica, ka, ja labi grib, visu var. Tagad gan viņa man saka tikai "Paldies Dievam tu nogriezi matus". :/ "Tabs pie maukām" ir lieta, kuru es turpmāk iesaku izmantot arī visos sarakstos ar "wļēēē'ko nemaca skolā, kapic maca metmatik, bet nemac nodokli ;___; ". 

Viena no aktuālām lietām pašlaik man dzīvē ir mēbeles, jo tagad man ir 3, divas, no kurām man iedeva Eduards. Saku Kļaviņam, lai viņš man samaksā ar skapi. Viņš man saka, ka tā nevar, tas nekādā veidā neejot cauri viņam grāmatvedībai. Es saprotu no sistēmas viedokļa to pamatojumu, bet nevar būt, ka es esmu vienīgais, kam šķiet nedaudz ierobežojuši, ka tu legāli nevari savstarpēji norēķināties ar mēbelēm.

Tagad domāju daudz, ko man vajag nākamo, un sapratu, ka laikam tie ir aizkari. Es zinu, ka tā tā tehniski nav mēbele, bet būsim godīgi, tehniski tas vispār ir tāds lepni nosaukts palags. 

Vai es varētu gulēt aizkaros?

Es noteikti varētu pārgulēt aizkaros.

Es esmu viens no tiem muļķiem, kas atzvana cilvēkiem, kas man ir zvanījuši. Es vienkārši pārāk bieži nesaglabāju numurus, un tu nekad nezini, kad tev kāds zvanīs un piedāvās skapi. Jāatzīst gan, neesmu šo līdz galam izplānojis, jo vienu dienu darbā atzvanīju spamam. :l

Eju pa, koridori, domāju atzvanīšu kaut kam nepaceltam:
V-"Valters Brūns.?"
T-"...Labdien! Šeit no kompānijas.."
V-"Nē, paldies."
Aiz muguras gāja Kristaps, kurš to visu redzēja un prasa "Vai tu tikko piezvanīji kādam, lai pateiktu "Valters Brūns, nē paldies"? Man īsti nav komentāru :l

Tagad domāju kā atriebties par šo. Viena ideja ir nākamreiz, kad zvana izlikties, ka es esmu pārdevējs no citas kompānijas, un mēģināt viņiem iepārdot, piemēram kaut kādu Swedbank kredītkarti. Bet no otras puses šķiet ir daudz labāks plāns. Vai tie cilvēki nedrīkst nolikt klausuli, kamēr es runāju? Nākamreiz, kad zvanīs, vienkārši jāatrod kā telefonā ierakstīt sarunu, un jāmēģina izstāstīt savu dzīvesstāstu. Reāli interesē līdz kādam vecumam es paspēšu tikt, pirms viņiem apniks klausīties.

Viena dāma man teica, ka varētu reāli aptetovēties ar tiem telemarketeru tekstiem. Es pats nevaru iedomāties tetovējumu, kuru es droši varētu sev uzlikt, un nepārdomāt pēc ~3h, bet šis izklausās vienkārši faking lieliski.
Stāvi istabā, skaties, kā meitene novelk kreklu, un uz muguras gurnu daļā nevis tramp-stamp, bet "Labdien, šeit Andris no Baltcom, vai jums būs laiks nelielai sarunai?"

Lūk, lietas.

Atmiņu lāde

Ja esam personīgi pazīstami, droši vien teiksi "Valter, tava atmiņa ir kaut kas apbrīnojams. Es zinu, ka ja kaut ko pateikšu tev, tas tiks aizmirsts vēlāk, nekā, ja es sev to uz pieres ietetovētu", bet nu nav ko glaimot! Tomēr arī man šad tad vajag kaut ko pierakstīt, tāpēc biju pasācis dažādas lietas sūtīt pats sev īsziņās. Ja tu arī ar šo nodarbojies, zini, ka tagad tas ir ooooooooold. Jaunā štelle ir sūtīt citiem. Vienu vakaru nejauši sajaucu numura pēdējo ciparu, un tā sākās mans vasaras romāns ar whomever.

View post on imgur.com

Tagad vairs nezinu kā būt. Šīs attiecības bija pārāk skaistas, lai tā vienkārši beigtos, bet nu no otras puses nabaga cilvēks ir gatavs iet uz policiju. :D Vai tik nebūs otrā galā Ieva Puķe patrāpijusies.
Grūti gan iedomāties kā tieši šī situācija varētu risināties. Ja tā varētu darīt, es jau sen būtu policijā ar visiem LV spama numuriem, sākot ar Swedbank un beidzot ar pilnīgi visiem TV kabeļu vilcējiem. Bet nu būsim reali "Labdien, viņš kaut ko raksta uz telifonu, bet man nepatik :<". Izklausās pēc manām attiecībām ar Miķeli, nevis iesnieguma.

Lūk, atmiņu lāde.

P.S.
Šo tekstu rakstīju telefonā pa ceļam uz darbu. Kaut kādā brīdī pārslēdzot mūziku, meils noglabājās draftos, atvēru pēc tam, pierakstīju klāt un nosūtīju. Man šķita, ka sev. Patiesībā nosūtīju vienam no Latvijas IT uzņēmumiem. :l I guess vismaz tematiski ierakstam. Būtu jauki, ja viņi atsūtītu atpakaļ vismaz izlabotus komatus.

Kautiņš

Zini to situāciju, kad tu TIK ļoti nīsti kaut ko, bet tev nav īsti kā izgāzt to agresiju? Es zinu, es nedēļu CSS bakstīju, un mans kulaks sāka ilgoties pēc kādas sejas tik ļoti kā nekad. Sēžot, apcerot iespēju vienkārši izsviest datoru pa aizvērtu logu, sāku domāt - nezini cik šajās dienās varētu maksāt iemaukt pa seju studentam? Nu tādam, kāds es biju, kad mēs ar Filistru sēdējām un bērām savas asaras šķīvī ar vārītiem makaroniem, un vidū iespraustu vārītu sīpolu, bez sāls. Man šķiet es pa kādiem 100Ls būtu toč piekritis, bet gan jau varētu iet vēl zemāk. Vajadzētu varbūt atvērt kaut kādu kiosku ķēdi, kur tu vari ieiet un kādam iesist, varētu paskatīties, vai sabiedrība paliek jaukāka, atvērtāka.
>>cut to
Latvijā ir atgriezusies manas sirds otrā pusīte - Normunds neviens negrib ar mani dzert Skudrucis, tāpēc es laikam esmu uzstādījis sev nelielu rekordu - dzert vecrīgā veselas divas reizes nedēļā. Skudrucis ir džeks, kas dzer tik bieži, ka tiek uzaicināts uz bārmenes sālsmaizi. Vakara gaitā izkristalizējās doma, ka mums vajadzētu izkauties. Es piemēram neesmu kāvies, šķiet, kādus 8 gadus, un par Skudruci - nu nezinu vai visu laiku konkrēti atrauties pa purnu kvalificējas uz "kauties". Izdzērām vēl kādus 2 dzērienus, izdomājām noteikumus (neraut aiz drēbēm, nemaigoties uz zemes, usual stuff). Grūti saprast kur ir laba kautiņa vieta tādā vakarā, jo piektdienā pie kroga visticamāk kaut kādi cilvēki nāks traucēt, domājām tunelī, bet tas mūsu vakara kompanjonei likās par traku. Tā kā viņai ir bail no vilcieniem (wat), paņēmām aliņus un devāmies uz peronu. Skudrucis principā tagad ir tāds ielu nēģeris. Iet uz peronu pa staciju viņam ir pārāk mainstream, tāpēc apgājām no otras puses un ielīdām pa žoga apakšu. Vēl tagad īsti nesaprotu kāpēc, bet ok.

Izkāpām perona gaismā, novilkām jakas un.. vienkārši mēģinājām viens otram sadot konkrēti pa seju! Šķiet no malas vajadzētu izskatīties tā ļoti romantiski, divi džeki perona galā zem lampas skrien viens otram virsū, kamēr viņiem blakus stāv jauna dāma ar diviem aliņiem rokās, un skatās ar "ko jūs faking darat" sejas izteiksmi.
Tagad sāku domāt - vai vispār ir legāli kauties publiskā vietā? Nu tā, es atnācu ar savu bro uz kino un tagad mēs te pēdējā rindā mēģināsim klusām sadot viens otram pa purnu. Nevaru saprast kā to varētu aizliegt, bet tad no otras puses, kāpēc nav cilvēki, kas ar to jau nodarbotos?
Izkāvāmies kamēr šķita, ka pietiek (wow, es nezināju, ka kauties tik ļoti patērē spēku), un devāmies atpakaļ uz krogu dzert aliņu. Nezinu, kurā brīdī mums šķita, ka vajag kauties uz asfalta. Laikam, lai būtu tīras drēbes. Protams sāp, kad tev iesit pa seju, vai nieri, bet tas vismaz pāriet. Šeit lielākas problēmas sagāda, tas, ka uz elkoņiem un ceļiem caur drēbēm man ir tādi rag burns, kā pēc pasakaini karstas nakts ar meiteni telpā, kur principā viss ir no paklāja.

Un šeit sākas plānošanas problēmas - es tā kā biju rēķinājies ar zilu aci, sliktākajā gadījumā lauztu degunu. Man vienkārši šovakar jāiet dzert pie Kļaviņa, un tad, izvērtējot riskus, šķita pieņemami izkaušanos ieplānot iepriekšējā vakarā. Nezinu gan vai var pārmest man, ka es šo nezināju, bet izrādās var dabūt arī stulbākas traumas. Kaut kādā brīdī paceļot Skudruci gaisā un krītot, šķiet, esmu izmežģījis vienu potīti tik brutāli, ka no rīta pieceļeoties vienkārši gribējās raudāt kā mazai meitenei. Tās divas reizes, kad gāju pīpēt, kāpšana no 4 stāva raisa tādas sajūtas, kādas droši vien bija Jēzum, kad viņš savu krustu vilka.
Fuck you, ķermeni, es biju plānojis šonakt piedzerties krogos. -_____-
Bet, ja man ir jāsaka pilnīgi godīgi - 100% worth it.
Nekad nebiju iedomājies, ka šādas lietas var darīt arī nemaz nerunājot ar cilvēkiem, kuri tev nepatīk.
Pēc kautiņa sajūsmā domājām, ka varbūt vajadzētu kaut ko līdzīgu Fight Club, bet kur nāk tikai pārīši, kas ir ļoti labi draugi, kam vajag izkauties. Mēs varētu piedāvāt varbūt vienkārši normālu segumu, kaut kādas saites, plāksterus, alu.

Lūk, kautiņš.

Mesijas otrā atnākšana jebšu A-Eiropas koncis Koijotos.

Protams, daudzi teiks šis ieraksts ir novēlots, taču īsti fani zinās, ka uz šādu pauzi iedvesmoja Artura Duboka ierašanās uz skatuves 3h vēlāk, nekā varētu gaidīt. Kā zināms tas vīrietim sniedz tādu zināmu šarmu, un arī es droši vien drīzumā apmētāšu no skatuves meitenes ar baltām rozēm, sakot “meklējiet mani feisbukā, es tagad esmu brīvs”.

 Koncerts notika Koijotos, vietā, kura atrodās pilnīgi ne tur, kur es domāju, kas droši vien arī raksturo to, cik biju gatavs šim piedzīvojumam. Teikšu gan uzreiz, nevienu dāmu uz letes dejojam neredzēju, bet redzēju vienu, kas parubijās A-Eiropu tā arī nesagaidījusi.
Pirmo reizi mūžā izmēģināju face-control, un nokārtoju sekmīgi. Teikšu godīgi, neatceros pēdējo reizi, kad būtu bijis situācijā, kurā ar kādu vīrieti pavadītu vismaz minūti ilgi klusuma brīdi, kura laikā viņš var aplūkot manas bikses. Tagad šķiet kaut kā smieklīgi, ka stāvot rindā satraucos, ka man līdzi nav pase, un būs jārāda riteņbraucēja apliecība, kuras bildē man ir uzzīmētas ūsas.
Grūti raksturot publiku, jo pieņemu, ka šajā reizē liela daļa apmeklētāju arī bija ieradušies Duboka gaidībās, bet vienu viet tik vienāda paskata džekus šķiet nevar redzēt pat armijā. Vai tā ir kaut kāda viena dzimta, kas izdzīvojusi cauri gadsimtiem un pārojusies tikai klubos?

 Tā kā, kā jau minēju, Artūra pulkstenis iet pēc Reikjavikas laika, pavadīju ievērojamu laika sprīdi sekojot Laimas piemēram un sūcot dažādus krāsainus dzērienus aplūkojot vietējo publiku. Kādā brīdī, kad šķita, ka iekštelpās sāk kaut kas notikt, cerības, ka tas būs Arturs… nu nevarētu teikt pievīla - uz skatuves bija dejojošs, ēzeļa kostīmā tērpts cilvēks. Nezinu vai Koijotos tas standarts, klubā biju otro reizi mūžā, bet jāatzīst, ka esmu patīkami pārsteigts.
Taču brīdī, kad ticība manī bija izsīkusi, un domāju, ka nepaliksim te vēl ilgāk, kā vienu dzērienu, uz skatuves notika sprādziens. Sprādziens, tiem, kas nezina, krieviski rakstās Артур Дубок.

 Koncerts bija vienkārši fantastisks - Kad nodziedāja pirmo dziesmu, visi sauca atkārtot, atkārtot un Arturs to darīja. Kad nodziedāja otro, visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!” un Arturs sāka dziedāt trešo dziesmu. Kad nodziedāja trešo, visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!” un Arturs nodziedāja otro. Kad nodziedāja to,  visi sauca “ATKĀRTOT! ATKĀRTOT!”  un Arturs nesaprata. Tad kuru atkārtot? Otro vai trešo? Nu vajadzēja trešo, Artūr.

 Sen nebiju juties tik iekārots - kādas Artūra dziesmas laikā, sajutu uz saviem gurniem rokas - pagriežos, tur ārkārtīgi pārsteigts jaunietis, lūdz atvainošanos un iet prom. Var gan saprast. Džekam ar otriem garākajiem matiem klubā bija divreiz īsāki mati kā man, un arī viņš tur bija ieradies pirmo reizi. Labi ka ikdienā tā nenāk klāt visu laiku atvainoties. Droši vien tagad draugiem stāsta, kādu bārdainu meiteni Koijotos redzēja.
Kādā brīdī paskatos - esmu aplicis roku ap kāda džeka kāju. Negadās bieži.

 Kādas citas dziesmas laikā kāds jaunietis man bija priekšā bija tik aizkustināts, ka rakstīja savai sirdsdāmai īsziņas “Pēc tevis vairs neviena neprasās” un iedvesmojies no dziesmas teksta
“Zini, debesis rokām neaizsniegt
Tikai esi man, tikai esmu tev!”
rakstīja dāmai
“Zīlīte debesīs, rokām neaiztikt,
Tu esi man, es esmu tev”.
Arturs Duboks personā tieši tajā brīdī tieši šo dziesmu dziedāja tieši viņam priekšā. :l
Jāatzīst arī, malacis, labi latviski iemācījies runāt!

 Runājot par pārējo grupas sastāvu, es personīgi esmu vīlies, ka jaunais sintiņa džeks vienkārši tā atnāk un nav izbalinājis matus. Kas tev te joku koncis kaut kāds? Kā nav kauna. Rupeklis. Pat sētnieks uz darbu var bikses uzvilkt.

Dāmas arī jaunas. No vienas puses šķiet tā - nu nedaudz autentiskums zaudēts, no otras - nu tādas svaigas džāriņas vismaz, tās oriģinālās jau varbūt vairs nav tik jauneklīgas. Arturs gan kā dimantā izcirsts, tas pats Duboks.

Lūk, Artūra-Eiropa.

Tartle

Visi vienmēr saka "domā ko runā" un es tik saku "mņēēēē dirst ej", jo principā šo tu klausies jau no 3 gadu vecuma, un vienkārši, būsim godīgi, nav tas interesanti.
Bet būtu tikai normāli, ka kaut kam tik bieži atkārtotam būtu arī kaut kāda jēga, un ir arī.
Kaut kad, šķiet, pagājušosgad, stāvam KKC ar Jāni Bičkovski un ierodas manas bijušās kursabiedrenes teikt "čaāāāāu čaāāāāāukāiet". Stāvam runājam, un pēkšņi es izlemju "Hei, nav taču normāli šādi, man taču jāiepazīstina visi!" - zini kā ir, kad tu esi norunājis ar kādu cilvēku ilgāk, kā ir atļaujamais laika posms, kurā ir pieklājīgi nezināt viņa vārdu? Es īsti nezinu kas ir tie kritēriji vai laika posms, pēc kuriem to noteikt, bet no pieredzes zinu, ka, ja tu gadu ar kādu esi regulāri saticies pīpējot darba laikā, un šis cilvēks pirmajā dienā ir stādījies priekšā ar "ōōō čau!! Ko tu te dari?", tad droši vien jau ir konkrēti par vēlu. Jāarzīst ir gan ļoti patīkami, ka darba vietas maiņa risina arī tavas socializēšanās problēmas! :D
Lai nu kā - es saku:
V:"Dāmas - Jānis Bičkovskis, Jāni - ..."fak...
Ok.. stulbi sanāca, principā lieta bija tāda, ka es pēc savas iniciatīvas iepazīstināju Jāni ar 2 meitenēm, un nonākot pie otrās, sapratu, ka nezinu viņas vārdu, bija mulsinoši, un viņas aizgāja prom, un tā arī nepateica. Atcerējos tikai pēc kādām 15 minūtēm, bet tad viņas vairs negribēja ar mums runāt. Gribēju šo pastāstīt, jo man šķita, ka es tagad zinu viņu vārdus, bet rakstot sapratu, ka es vairs nezinu, kas bija tā pirmā meitene, kuras vārdu zināju toreiz. :D
Whelp, proves the point, laikam jau man galvā ir konstants lielums atmiņas, kas veltīts SZF meiteņu vārdiem.
Šis atmiņas fail gan ir kaut kas, kas totāli būtu pelnījis savu vārdu, un kopš šodienas es zinu, ka ir valodas, kas pacentušās.
Lūk,
tartle - From Scottish, to hesitate in recognizing a person or thing, as happens when you are introduced to someone whosename you cannot recall; so you say, "Pardon my tartle!"

Politkorektuma inkvizīcija

[Raksts in question]

Lūk [bīp būp bīp] Dzīve

Zināji, ka bloggers ļauj saglabāt visu ko jebkad esi rakstījis uz datora vienā failā? Es čist nezināju. Man nenormāli patīk saglabāt lietas saistītas ar savu dzīvi, bet, protams, mana pirmā doma ir ko vēl es ar šo varu izdarīt?

Iemetu daļu teksta kādā no markova ķēžu darbinātajiem teksta ģenerēšanas saitiem un pirmā lieta, ko dabuju atpakaļ bija: "Es mierīgi varētu samīļot pingvīnu. Kāpēc mani sauc Valters Brūns?"

Cik kruti ir tas? Man šķiet super faking kruti!! 

Tā kā interneta ģeneratori diemžēl neņem pretim 400 lapas teksta, no kurām kaut ko veidot, uzrakstīju pats savu ģeneratoru [Github] un izlaidu cauri visus 7 gadus šī bloga satura.

Protams, ka viņs saģenerē arī daudz bezsakara, bet lūk, šeit manis nofiltrēts labākais.

Ja es kādreiz nomirstu, un tevi sāpina fakts, ka šī bloga vairs nav tagad tu zini ko darīt! Varbūt jāuzraksta skripts, kurš redzot, ka te nekā nav mēnesi, vienkārši kaut ko ieraksta pats?

==========================Lūk [bīp būp bīp] Dzīve==========================

Lai šitas ieraksts nebūtu vienkārši neintelektuāls un tikai tad es saprotu, ka iespējams bija muļķīgi gaidīt, ka tur smird. Tunelī man nāc apretī apmēram 15 krievu tautības cilvēki ar nažiem rokās, nāk tev palīgos sagriezt dzimšandienas rosolu. 

Elvijs man tikko aprakstīja viņas iespaidus par tipisku manu darba dienu un mēdz izmest izsmēķus pa logu?? 

Més esam sheit uz zemes, lai izsauktu ātros un pieksrēja nobijusies meitene, kurai Nīče iegrābās krūtīs. JĀ! Tu vari but parak piedzēries, lai iegrābtos krūtīs. 

Tajā pat laikā manā dzīvē svarīgākajiem atklātajiem faktiem: 

1.Nav nekā lēnāka par čigānu, kurš autoostā pērk belašu 

2.Nav sievietes ar lielām krūtīm un cimdiem

Es sēžu un gribas visulaiku kko darīt, bet ir tādas aizdomas ka tur desa pūst. Realitāte gan, neskatoties uz faktu, ka es dabūšu snīpi. Martai arī ir bīstami sirdij likt gaļu uz maizes - jo viņai nav neviena keša. 

Filips savukārt ir resna klimpa, tik resna, ka vienreiz mēģināja uzlekt uz skapja, bet atsitās pret stūri un nokrita pa trepēm, tad šo atgadījumu var aprakstīt gan grāmatā no Šlesera skatu punkta, rakstot viņa domas utt.,

Es siltumnīcā ravēju nezāli, un mamma mani lamā. Nebiju īpaši tādā garastāvoklī, lai apspriestu savas fizioloģiskās īpatnības, tāpēc pateicu "Ā, labi.", paņēmu citu plovu un aizgāju. Jānis iesēžas priekšā, es aizmugurē, un tad pateicu "nē" un aizvēru durvis

Kamēr vēl tautas policijā nevar nosūdzēt par to ka man vairāk jāiesaista tekstā tādi vārdi kā "proletirārietis" un "senils" un "Ivars”.

Tagad es redzu, ka zeme ir tik "plaša", ka principā kreisā puse tava ķermeņa ir biešu zupas krāsā. Tad es uztaisu vēlvienas analīzes un izrādās, ka nē). Es aizeju uz mammas istabu un pasaku jums jau tagad - Aigars vārās kko par Norah Jones. Viņam arī patīk skūpstīties ar meitenēm. 

Un vējš bija tāds, ka Mellužu veikals bankrotēja, un vienreiz, kad mēs gājām "Baltajās naktīs", bet patiesībā viņš ir jānosit ar šņabja pudeli. 

Ko vispār dara baznīca? Es tik pirktu cīgas.

Kļaviņam gan nav tik daudz jāģērbjas - peldēties - gulēt uz asfalta un arī tā, kurai ir draudzes nams, kurš ir apmeties.

Es, protams, automātiski pieņemu, ka neviens draugs neieradīsies uz manu atmiņu 

Bikses ir labākais joks, ko pasaule jebkad ir dzirdējusi.

Sabiedrības viedoklis ir gandrīz viss ko stāsta cilvēks, kas izgudrojis feta sieru, līdzi nesot nesot vēl neredzētu slimību, kura liek atkal apvienoties visiem kontinentiem, samainīties zemes poliem un visi stroikas darbinieki bez darba ar piecām zeķēm.

Es saku Ivaram:"Eu, a ja "tikko" raksta no rīta, Maizi slēp pagrabā. Vēl 6dien mamm piesprieda nāvessodu vesalam baram ķiršu dārzā un es atklāju ka man arī bija jāskrien bet to var visai vienkārši izrēķināt.

Draugiem.lv portāla veidojošajai grupai - jūs esat pacentušies. Nezinu vai jus bijāt skaidrā, kad atbildējāt uz to krievu barčiku pie skolas durvīm.

Es nebūšu ne Jehovas liecinieks, ne Jehovas liecinieks, ne Jehovas liecinieks, ne Jehovas liecinieks, ne Jehovas liecinieku liecinieks, un pat zinu kam par to domāju.

Ja ir slinkāks cilvēks par brigadieri 15 cilvēku ceļa labošanas brigādē, tad tas bija labākais visuma valdnieka apraksts kādu es esmu aizmirsis jau rīt. 

Pīpē visi tajās pašās vietās kur parasti ir BMX. 

Es tiku pie jauna zobarsta, skatos - jap, tieši tā - Sučka viņa ir. Es nezinu ko darīt. Tad kad man nacas sastapties ar lugumu pec finansiala atbalsta ari bija tiko modies, uzpīpējām un nācu atpakaļ

Man nepatīk Booty-Shake, jo man nenormāli garšo bulkas. Ja man nav auksti.

Es esmu diezgan sūdīgs sava brīvā laika plānotājs, kā rezultātā varētu šķist, ka man interesē tīmekļi.

Gribiet zināt kas ir kombinatorika, un cik tur ir skeitparki? Es domāju, ka pilnīgi noteikti šādā klasifikatorā ir jābūt punktam "Vai tur var nopirkt zāli?" 

Piedodiet. Bet es zinu kas ir Bobs Mārlijs. Es viņam paprasīju vai viņš zin kas ir muļķības un manuprāt viņš tikpat labi varēja arī izlauzties ūpja dzīvoklī un nozagt viņa birstes. Vēl Ivaram virtuvē pa visu grīdu ir izšķaidītas asinis, un uz sienas uzrakstīts "YOU`LL SUFFER

Man iet labi, paldies par tomātiem. Un tā nu nesmukā dodas pie šofera un dod tev bučas neņemot vērā to, ka A iemeta manu telefonu rudzu laukā. Laime liela liela godavārds, un tas tiešām ir žēl, ka viņš jau ganjau mājai visus stūru nočurājis. Pēctam izdomājām ka vajag braukt atkal. Sirdsprieciņam. Sveiki murmuļi. Es zinu, kas ir plūdi, un tādi, kam vēl nav atlaists. Varbūt tā tāda zināma lieta. Es gan ļoti apšaubu, ka tas baumu veidā nonāks jūsu kursabiedru ausīs, un jūs mākat taisīt labus dīlus. Izņēmums ir tad kad tev kkas nepatīk, vnk aizej stūrī...

Gūstam arī brīnišķu iespēju ielūkoties Deņilkas romantiskajā sirds pusē. Viņš tāds jocīgs smaids. Jānim raksta dāmas. Jā, meitenēm tiešām ir jāiemāca kautkāda vērtību skala normāla manliekas.

Dažreiz es arī neatceros vai es aizmigu līdz brīdim, kad dainis ar Jāni parunāt uz virtuvi, kas ir ~80 gadus vecs vīrs. Because friends don't waste wine when there's words to sell. Tādai sejai man liek būt arī kiborgu dievietes vārds. Pēctam es tiku turēts gūstā, bet vēlāk izskatās, ka īsti nav apguvusi mazo burtu lietošanu. Izsaku līdzjūtību.

Es nevaru iedomāties kā Džoniju Depu no "Sleepy Hollow", bet man nezināmu iemeslu dēļ Jānis saka "Nē", jo viņam jāskatās uz visām lekcijām nolēmām pirmo bastot un ierasties uz nevienu no viņu zivju bērēm un, ka viņiem flashā ir prezentācija vizuālajā mākslā un angļuvalodā, bet nebija rēķinājies, ka jūrā mēdz būt naktīs, kad nelīst lietus, un tā kā domāju vai nez es varētu uzrakstīt vēl šitikpat, bet man liekas ka vnk sēžu un cenšos valdīties un būt pieklājīgs cilvēks sakot tikai "atpisieties lūdzu", bet nu es pusdzīvs un izsalcis esmu okeāna vidū, vēl joprojām nav atbildes, bet tev varbūt nepīpējoša meitene, kas kāpjot iekšā skatījās uz ugunsdzēšamo aparātu un pabraukāties ar svešu riteni un braukšu viņam pakaļ.

Un rīt. Rīt spersim visi ar kāju pa tavu boileri un viņš nemācēja atbildēt. Pēc manām aplēsēm liekas, ka neviens vairs neēd sēnes, es tagad daru? DDD Deam kur lai dabū končas?! Sasodīts!!! Tā kāds cenšas no Valtera Bērziņa izspiest kāda veida samaksu. Šādi es varētu nedaudz pagulēt. 

To laiku, ko mēs pēc tam Mālpils mērs izsniedz pateicību arī Mālpils mēram. Nesapratu par ko, bet šķiet, ka rudens ir arī rīt, lai ar līkumu Maķītim, tāpēc, ka man sāk šķist, ka ar tevi visu tikai tapec ka ta vnk jabut ka mes noteikti būsim riktigi bagāti jo mums bija jāiet uz darbu...

Un es varētu kartē atzīmēt kautko šitādu. Sasodītā ģeogrāfija bļeģ. Miegs. Turpmākajam tekstam nav nekāda sakara ar to, ka es neguļu pa dienu, kad Tev ir reali pohuj ko darīt. Stulbums pilnīgs. 

Tā ir pirmā reize, kad es eju veikala garam tam visām kad viņas stāv piemēram šopiektdien, tad man viss BBC lapā jālasa poliski, un vēl par tādām muļķībām kā 405. istabiņas meiteņu naida kurināšana.

Es ceru, ka brīdī kad tu no putras esi migrējis uz grebšanu pagalēs,jo nu savādāk visi domātu, ka atkal neatļautā vietā esu krēslu atstājis. 

Siguldas autobuss nebija stulbs. Viņš bija vecs alkoholiķis uzvalkā kurš runāja diezgan nesaprotami jo bija atnācis Brey brālis tikai šortos, kurš pieceļas 3 naktī un pat ja man nenāktu miegs, tad es saprotu, ka man patīk somi pagaidām. 

Es jau nesaku, ka man patīk lasīt, un man piemēram liekas, ka es esmu viņu kursabiedrs, šodien lekcijas nenotiek, un aizlaist ar viņām atpakaļ, lai Saimis man pa nakti gulēt uz grīdas atrodam arī kaudzi mapju ar dažnedažādiem „projektiem” kuru nozīme manā izpratnē varētu būt 25ls par ko visi runā.

Man ļoti patīk tā sajūta ir laba. 6dien es biju dusmīgs un es esmu attainots kā spēcīgs roņa pavēlnieks. 

Ej nu izproti. Varbūt kāds varētu gribēt parakstīt nopietnus dokumentus tādā valodā. Un visiem tiem, kas uztaisa veselu baru ļautiņu, kas blakus karātavam un dunčiem izgudro arī tādas personības kā Aināru Šleseru, kas savas sievietes atstāj novārtā :(. 

Vēl manliekas būtu galīgi duma, bet tomēr ir ļotiļoti smaga pārliecība, ka šī spēle viņai ir kaķis, kurš ir veikals, kuramdurvis atverot sejā iesitas tāda lauku mājas smaka, ka nebrīnītos, ja viņi ienāktu iekšā, jo es, pieklājīgs būdams, ārā viņus nedzītu, bet, ja mēs noslēptu visu, izņemot, piemēram, ūdenskrātuves. Vai ceļus.

Paiet ~2 nedēļas es jau paliku lepns par sevi, jo pieķēru sevi 5min gulšņājot un domājot par to, kādā es esmu kautkā kautrīgs, bet izrādās mēs nemaz neesam gaidīti. Nu tipa esam, bet tā kā būtu normāli.

Es neiznu kapēc, bet man ibja vesela negulēta nakts ar cipardziesmas atklāšanu un vēl es sev galvā esmu nosaucis par ''Loha perspektīvu''.

Naktī Skudrucis piesolīja mums cigarešu paciņu nesaprotu ko darīt. Normāli ir 13:30 dienā sākt dzert kefīru.

Tamperē ir smieklīgākā lieta, ko kādam reiz Ilze Šulmane pastāstījusi. Ja man nav nekādu runu par to mums jāraud. Foršākais ir tas mēsls(sekoman.lv), kur tu stāvi uz ielu stūra, tev gan labaja gan kreisajā pusē ir kautkas galīgi labs Bībeles aizstājējs, un tajā peldošos kalmārus, man nav ne mazākās nojēgas par to un tad varesiet te iekomentet "bļe es nu gan esu forš, pilnīgi prieks dzīvot uzreiz. 

Nekad neklausies nevienā vārdā, ko saka ar kautkādiem āmuriem vai spridzināšanu. Bēda par to sīknaudu ir ļoti satraucies vai tik kādam nav man jāsūdzas atkal, ka es pat neiepazinos ar viņu. Es vienmēr zinu, ko var pīpēt. 

Nūjošana, redziet, ir tāda lieta, ko es raksturotu kā "teen flick", un daudzi mēdz teikt, ka pasaulē ir fotožurnālisti, kuriem šķiet, ka varētu padomāt, ka viņas vaidzētu mutē likt. 

Pamodos 17:41 un redzēju cik tieši tavas drēbes ir netīras, un cik es manliekas pēctam vispār būtu ārā metams.

Pusdienās gājām šodien normālformā un Dainis teica ka šitas strādā. Un vējš bija tāds, ka tās krūzes turēšana principā pārvēršas par nelielu Disnejlendas braucienu. Kursa laikā ir 3 nūjotāju grpas - supertrakie, trakie un normālie. Pēdējos no tiem cilvēkiem, kam tās mājas jāpamet. Diemžēl izrādās, ka ir grāmatveži, kam patīk pīpēt. Jā man patīk RIMI piemēram - es esmu mājās. Ir saule un ir labi it kā. Nezinu ko lai citu saka. Vispār, ja var tā teikt. Kādreiz varēja. Čizō ir nolikusi tiesības. Vismaz tādus brīnumus viņa man draugos bieži lasa. 

Man personīgi šķiet, ka ir grāmatveži, kam patīk peldēt kailiem, un tādi smailiji -o- -0- ioi u.tml.

Es nezinu vai tur ir arī kautkas smieklīgs šad tad un kā tu runā ar potenciālu gultas biedreni un dalās savos interesantajos dzīves piedzīvojumos.

Es nemāku iepirkties

Dažreiz izdodas par kaut ko domāt tik daudz reizes, ka tev šķiet, ka to jau esi izdarījis. Tā ir ar šo ierakstu. Gribēju apskatīt šovakar kas tur īsti bija un sapratu, ka nekad viņu neuzrakstīju. :l
Dzīve ir pilna mazu skaistu lietu un tas ir ļoti forši, bet tad mēs aizmirstam, ka dzīve ir pilna ar cilvēkiem idiotiem, kuri nemāk darīt lietas un.... nu laikam tā arī ir labāk.
Šīs vasaras sākumā biju riktīgi sacepies par regulārām problēmām, izpildot tik sarežģītu 47 soļu algoritmu, kā nopirkt veikalā produktu.

Problēma #1
Veikalos hot-shit kaut kādā brīdī palika uzstādīt tās plastmasas sienas (sauksim tās par Ivaru), kuras līdz galam vēl neesmu sapratis, bet visticamāk ir tāpēc, lai a)Pārdevējai būtu kaut kāda darbagalda sajūta b)Lai tu nebāz savu galvu pāri letei un nespīdini acīs svītrukodu lasītāja lāzerus. Cēli mērķi, mazs risks, bet, ja tu domā, ka visi saprot kā izmantot šos jaunos galdus, tu esi ļoti optimistiski noskaņots cilvēks. Vienā no Mellužu veikaliem pirms tas bankrotēja (un nav variantu, ka viņš bankrotēja citu iemeslu dēļ) normālā iepirkšanās shēma bija šāda
1.Noliec uz kases savus aliņus kreisajā Ivara pusē, noliec uz naudas šķīvīša savu bankas karti
2.Viņa paņem aliņus, nopīkstina, un noliek ATPAKAĻ IVARA KREISAJĀ PUSĒ, paņem karti un iebāž to lasītājā, kura pinkoda spiežamais ir Ivara labajā pusē.
3.Tu aizej uz Ivara labo pusi (kur starp citu ir arī tā galda slīpā daļa, kurā necivilizētās valstīs, kas saprot kā lietot mēbeli, liek produktus), ievadi kodu, tikmēr visa rinda ir pabīdījusies par cilvēku uz priekšu.
4.Tad tu ej atpakaļ, bet onkulim kurš iestājies tavā vietā, nav kur palikt, jo kāds stāv viņam aiz muguras, bet abos sānos ir kase un saldējumu kaste, tāpēc mēs apskaujamies un nostājamies ļoti tuvu, lai es tiktu pēc saviem aliņiem, salādēju somā un eju prom.
Tas protams būtu sīkums, bet KĀAĀĀĀĀĀ tu reāli vari to nepamanīt, ja tu tur strādā katru dienu 8 stundas? Nu kā. Tu skaties un domā "hmmmmmm..... pag...... bet kā būtu ja es..... ak jā, man garšo doktordesa"? Es, protams, esmu totāls nūģis, kas nevienam neko neteiks, bet tas nenozīmē, ka es nevaru krāmēt produktus somā ļoooti lēnām, noturot neapmierinātu acu kontaktu ar pārdevēju. Nepalīdzēja. Bankrotēja.

Problēma #2
Tā galda slīpajā daļā bieži mēdz būt tā kustināmā sieniņa, ar kuru nodalīt produktus starp diviem pircējiem. Neesmu eksperts, atzīšos neesmu pat lietojis, bet skatoties no malas varu gudri dirst, un man šķiet, ka tu vienkārši paņem viņu aiz gala un pārvelc uz otru pusi. Esmu diezgan pārliecināts, ka šo varētu iemācīt sunim, un man reāli nepatīk suņi. Lai nu kā - nav problēma, ka viņa netiek izmantota, ja es, piemēram, pērku cigaretes un snikeri vai kaut ko mazu, ko principā var iedot tev vienkārši rokās, vai nolikt tur pat maliņā, bet nesen veikalā PRISMA, pārdevēja vienkārši salaiž kopā cilvēka pirms manis 15 pirkumus un kādus 10 manus. Es skatos uz to haosu, skatos uz viņu, un viņa vienkārši veras manās acīs ar sejas iztekismi :l . Is this a fucking joke to you? Reāli, cik tieši maz spēju tev ir, ja tu pat pārtikas veikalā strādājot par kasieri nemāki iegaumēt kā strādā bīdāms dēlis? Nav jau, protams, to cilvēku vaina, bet es nesaprotu veikala vadību, kas nevar iedot saviem jaunajiem darbiniekiem pirmajā nedēļā kaut kādu koka dēli uz mājām ar kuru patrenēties, paskatīties kā strādā, pārkāpt pāri bailēm lietot.

Problēma #3
Zini tos naudas šķīvīšus? Jap. Kā var to sapist ne? :D Nu ir cilvēki, kas nezin kam viņi domāti. Veikalā nopērku sērkociņus par 3centiem, atpakaļ saņemu 497 centus atlikumā, kurus pārdevēja paņem no kases, saskaita visas 497 monētas, un tad smuki noliek uz.... galda 10 cm priekšā tam šķīvītim. Vienkārši ko? Kam tas ir izdevīgi? Galdniekam varbūt, varbūt arī tiem kas naudu taisa, man točna nē. Ar šo arī grūti cīnities, mēģināt ar nagiem aizķer monētu maliņas, kamēr 4 cilvēki gaida rindā, ir vieglāk, nekā sākt pārdevējai skaidrot kā tieši lietot šo tehnoloģijas sasniegumu. Pēc kādas trešās reizes sāku domāt varbūt brīdī, kamēr viņa aizgriezusies ar muguru, pavilkt pa kluso to šķīvīti uz priekšu tā, lai viņai īpaši būtu jācenšas viņā neielikt, bet aizmirsu :/ Laikam jau vieglāk maksāt ar karti.

Es zinu, ka izklausās pēc maksimāla čīkstuļa, nav tā, ka man nav problēmu, bet savas problēmas es varu risināt pats. Pārdevēju problēmas jārisina Jēzum Kristum.
Teikšu gan godīgi, ka pašam šķeit nedaudz smieklīgi just, kā rakstot šo ierakstu no dusmām sāk asinis riņķot straujāk.

Lūk, mūžīga cīņa pret haosu.

Baltijas ceļš

Mēs ar Laimu esam lieli Bez Tabu fani. Tik lieli, ka mums pat jāsāk meklēt garām palaistas sērijas, lai vienmēr būtu lietas kursā par to, vai kāds atkal nav iespraudis savā dārzā krustu, un ko tagad ar savām rokām mēģina darīt Reiters.
Uzklīdām vakar raidījumam, kurā vidusskolniekiem jautā kas ir nozīmīgākie notikumi Latvijas vēsturē. Nedaudz smieklīgi, jo visi gaida tādas atbildes kā Jāņa Čakstes teftelis, vai viena no tām desmit reizēm, kad mēs izdarījam kaut ko, kas nevienu nepiš, bet manšķiet, ka es ganjau pateiktu kaut ko tādu kā "AirDog" un tad nacisti nāktu mani nomētāt ar sūdiem.
Lai nu kā, viņi rādot kkādus datus par to cik cilvēki uzskata ka ir svarīgi atcerēties ciparu kurš apzīmē šos pasaulei tik būtiskos notikumus fonā liek Baltijas ceļa video un sākām domāt - nez cik ilgi ietu "vilnītis" palaists no Igaunijas līdz Lietuvai, bet tad es atcerējos stāstu no Streičas, kas piedzīvojusi šo pasākumu, un izrādās, ka tāds Baltijas ceļš patiesībā nekad nav noticis, jo vismaz Latvieši baros savākušies vienās vietās, bet citās nav stāvējis pilnīgi neviens. Neteiktu gan, ka esmu pārsteigts, jo izklausās pēc Latvijas standarta. So much for solidarity. Domāju - nez vai Igauņi kaut ko par šito zin? Droši vien ka nē, un domā, ka mēs krutākie džeki jebkad.
Lai arī nekad, iespējams, nenoskaidrosim vilnīša pārvietošanās ātrumu, Laima iedomājās, ka būtu ļoti labi tajā pasākumā spēlēt "klusos telefonus". Šķiet, ka padodot jebkādu teikumu no Igaunijas cauri Latvijai līdz galam vajadzētu nonākt nekam sakarīgam, bet es melotu, ja teiktu, ka esmu dzirdējis ticāmāku Lietuviešu valodas eksistences cēloni.

Es būtu sliktākais pārdevējs jebkad.

Katram tas notiek savā brīdī, bet minu, ka katram normālam cilvēkam, kas cenšas ieguldīt sevi darbā, bet nav atradis 100% atbilstibu vēlmēm pienāk laiks, kad tava dvēsele vienkārši ieslēdzas zārkā un tu sēdi ar tukšām acīm un pīpstini plebeju gurķus un aliņus kā robots, kam vienīgais komunikācijas veids ar cilvēku ir "kill me. pls".
Es minu ka šo iekšējās atvadīšanās no dzīves procesu paātrina cilvēki, ar kuriem mijiedarbojies ikdienā. Tāpēc man patīk darbi, kas ir relatīvi tālu no cilvēkiem vai ietver komunicēšanu ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo tad tu vari vismaz pierast ņemties ar to huiņu. Nevaru reāli saprast kā ar to tiek galā pārdevēji, jo tev idioti priekšā ir reāli visu dienu.
Vienā no Mellužu veikaliem tagad uz vasaru pieņemtas darbā par pārdevējām 3 jaunas dāmas, kas acīmredzami strādā tādu darbu pirmo reizi, un klientus apkalpo superentuziastiski. Tas, protams, ir field day pensioariem, kas nevar vien sagaidīt, kad cilvēki pievērsīs uzmanību viņu huiņai. Pirms pāris dienām gaidīju uz vienu cilvēku rindā 7 minūtes, jo bija šādas problēmas - staigā pa veikalu un neko nemāk atrast. Gurķiem cena nav. Nevar saskatīt - meitene aiziet, cena vnk kastei citā pusē. Nevis tādā kurā neredz, bet vienkarši tādā uz kuru neskatās. Tad tomēr izdomā gurķus nepirks, pieiet pie kases, domāju, ka tuliņ jau maksās, bet tad atcerās vēl lietas ko vajag, un tā nu mēs tur stāvam kamēr pārdevēja iet viņām pakaļ, jo teiksim apkalpot mani, kamēr ome pati izdomā un apstaigā vienkārši būtu pārāk produktīvi. Galu galā bija jau izvēlēti šādi produkti: piens, kefīrs, biezpiens, krējums, sviests, kad atnāca cita pārdevēja un paaicināja mani pie citas kases. Reāli kas ti ir par cilvēkiem, kas aiziet pie kases un tad sāk domāt ko grib? Acīmredzami tādi, kuriem govs nav mājās. Šķiet, ka ejot ārā no veikala, ome vēl sauca ko viņa varētu gribēt.
Es nevaru iedomāties kā reāli es varētu pavadīt savu dienu šādi nekļūstot ārkārtīgi dirsīgs pārdevējs. Un es domāju tādā līmenī, ka es nesaku omēm, lai nesteidzas, jo principā manas dzimtas nākamo 3 paaudžu dzīves mērķis ir veltīt to šīs konkrētās pirkuma reizes apkalpošanai. Jocīgi, varētu domāt, ka veci cilvēki varētu sākt gribēt taupīt laiku.

Bonusam - pie mājas tagad notiek ceļa darbi, kas reāli izskatās tā, ka kāds Mellužos meklē apslēptas bagātības, jo rok non-stop un visur, un lēnām pabīdās ik pa pāris metriem. Īsti nezinu cik viegli ir ar mašīnu tagad tur braukāt, jo ielas, kuras var lietot izskatās, ka mainās divreiz dienā.
Sēdēju mājā, klausījos "traktora kauss pret asfaltu" simfonijā, un domāju cik liela iespēja dabūt pa muti, ja es paņemtu galdiņu, iznestu viņu ārā pie tiem strādniekiem, aizdedzinātu sveci, uzliktu vīna pudeli un ēstu pusdienas lēnām skatoties kā racēji strādā.

Lūk, darbi.

Matu sprādzes

Viena no lietām, kas manī, katru reizi redzot, raisa tādu iekšēju prieku, ir tas, ka no meitenēm matu sprādzes birst kā no pinjatām (arī kad nesit). Tās ir kā maizes drupačas, kurām sekojot, tu vari cerēt ka kaut kur tuvumā nonāksi pie dāmas, un šķiet kaut kā skaisti, ka, vismaz manuprāt, tas notiek neapzināti.
Kad tu atved mājās dāmu uz savu vecpuiša dzīvokli, tā ir lieta, par kuru sēdēt un smaidīt nākamajā rītā vācot kopā istabu. Es viņas atrodu uz galda, atvilknēs, somā, šķiet pat kaut kad bikšu kabatā, viņas vienkārši ir visur, tāds jauks atgādinājums ikdienai, ka kaut kur pasaulē ir dāmas. :) Vai varbūt viņa jau ir paspējusi iezīmēt tavu dzīvokli, kā savu jauno ligzdu? Nemāku teikt, bet manšķiet tam nepieciešama jau smagāka artilērija (blūzīte, krēms, kaklarota).
Līdz šim nebiju par to domājis, bet šķiet vispār ir jābūt uzmanīgam, ja neesi strikts monogāmijas piekopējs, un atnes mājās svešas sprādzes. Nezinu vai meitenes viņas spēj atšķirt, bet es, šķiet, varētu izdarīt secinājumus situācijā, kad es pērku tikai melnas sprādzes, bet manam džekam pie bokseršortiem piesprādzēta viena rozā.
Ja nebūtu tā, ka viņas jānēsā matos, vai kaut kādā veidā jāizmanto vizuāli redzamā veidā, varētu pirkt ļoti specifiskas "color coded" sprādzes, kuras vienmēr varētu atpazīt. Nezinu kāds ir vienas sprādzes mūža ilgums, bet minu ka pāris mēnešu-gadu laikā, varētu noklāt gana lielu teritoriju, lai varētu sākt viņas atrast neatceroties, ka būtu tur bijusi iepriekš. Vai redzēt tādu sava bijušā drauga jaunās draudzenes matos. :D

Tas šķiet kaut kā nepareizi, bet no otras puses šie, manuprāt, ir sīkumi, kas piedod dzīvei tādas kā garšvielas. Smuki, jauki, silti sirdī.

Lūk, sīkumi.

Komunikācijas masterpiece

Esi kādreiz domājis kādas mūsu slavenības ir cilvēki īstajā dzīvē? Piemēram, es biju pārsteigts redzot, ka Dons intervijās uzvedās kā normāls čalis nevis Lauris Reiniks. Bet vai Lauris Reiniks pirts dzerstiņā arī ierodas baltā uzvalkā, vai tomēr tas ir džeks, ar kuru iztriekt pāris aliņus, slēpjoties no lietus kaut kādā stroikā? Vai dabūt pa muti no Andra Kiviča ir jābaidās arī cilvēkiem, kas viņu satiek ikdienā? Tā ir kaut kāda pasaule, kas no manis lielākoties ir slēpta, tāpēc es varu tikai minēt, bet pavisam nesen un nejauši uzzināju kāda ir komunikācija ar Kombuļu Inesi.

Neatceros kādā veidā, bet uzklīdu Kombulienes video, kurā viņa piedāvā uzfilmēt video sveicienu "gan iekšā, gan ārā". Diemžēl nav atstātas pilnīgi un absolūti nekāda veida informācijas kur un kādā veidā nepieciešams ar viņu sazināties, tāpēc viss ko es varu izdarīt ir atstāt komentāru pie video un aizrakstīt googles kaut kādā messaging rīkā (hangout?).

Paiet ~2 nedēļas es jau esmu pilnībā aizmiris par šo gadījumu, kad pēkšņi redzu no Ineses uzaicinājumu draudzēties Facebook un atrakstītu ziņu gan tur, gan google hangouts.

Tekstu rakstīju diezgan lielā steigā, jo biju, uzskatu pamatoti, satraucies, ka māksliniece atkal dosies savā saspringtajā darba dunā, un es iedzert nedabūšu nekad. Šķiet nedaudz smieklīgi arī fakts, ka es nebiju vēl izdomajis ko es varētu apsveikt, bet noorganizēt dzeršanu ir viegla izeja no situācijas gandrīz vienmēr.

Īsti nezināju ko tieši gaidīt tāpēc iedevu vēl pāris instrukcijas Inesei, lai paskatītos kā viņa tiek galā ar jau nedaudz sarežģītākiem uzdevumiem.

Video gaidīju nedēļas nogali. Sajūta nedaudz kā pirms Ziemassvētkiem, bet šajā gadījumā tavi vecāki ir izdzēruši kādu litru momenta līmes, līdz ar to tu kinda rēķinies, ka, ja gribēji riteni, vari dabūt arī prostitūtu. Patiesībā tā bija viena no manām lielākajām bažām - saņemt atpakaļ vienkārši kaut ko ko es negribu redzēt, un vairs nevaru izdzēst no savas atmiņas.

Realitāte gan, neskatoties uz manām īpaši sarežģītajām instrukcijām, izrādījās diezgan patīkama:

Kā redzams, par to svečturi un augli man droši vien vajadzēja nosūtīt kaut kādu vizuālu shēmu, lai būtu skaidrs ko tieši es prasu. Savukārt par frīstailu man ir īpaša sajūsma, ka viņai tāds jau ir gatavs :D. Bet būsim godīgi - vai tad frīstailā ir nozīme tekstam? Mākslai robežas nevar uzlikt pat hiphops.
Jebkurā gadījumā es uzskatu ka naudu esmu iztērējis labi un diezgan brutāli piedzēros ar Janci un Matīsu darbadienas vakarā.
Ar to viss tā kā varētu būt arī beidzies ,bet nu kādu nedēļu vēlāk FB redzu jaunas ziņas no Ineses.

Tas..... tā normāli. Es nešaubos ka šāda tipa ziņas tu arī saņem no sava priekšnieka utt, bet man šķita nedaudz mulsinoši. No otras puses, ja sieviete pati sūta man savas bildes bez uzaicinājuma, ess domāju to var uztvert tikai komplimentāri.

Lūk, komunikācijas masterpiece.

Underground labdarība

Vakar kāds bija Twitterī iemetis linku ar Latvijā pieejamām novērošanas kamerām, kuru uzstādītāji nav obligāti baigi gudri. Nu reāli tur juelieru veikali kaut kādi? Manu kursabiedru vidū var atrast džeku, kurš varētu uztaisīt kaut kādu login sistēmu. Duraku bars :D Lai nu kā - tas ko daudzi nezin ir tas, ka daļa burvība slēpjas tajā, ka mēs varam ne tikai tās kameras paskatīties, bet reāli viņam piekļūt caur netu, kas paver dažādas iespējas. Varbūt tā tāda programmētāju (lasīt - nūģu) izklaide, bet man patīk piemēram ciemos pie vecmammas daudzīvvokļu mājā atrast neaizsargātus WiFi un no "Tenda P33837" nomainīt viņu vārdu uz "JUMS BŪS SŪDI" vai kaut ko tamlīdzīgu.
Kameras tomēr ir interesantāk, jo tas ko mēs varam darīt šeit, ir, ja viņām ir tāda funkcionalitāte, viņas grozīt apkārt. :D Paskatīties kas aptiekā notiek, frizētavā panācu, ka darbiniece skatās uz kameru kamēr viņu griežu, bet acīmredzot viņai tas nešķita interesanti.
Bet vislabākais ir šie vienkārši faking ģeniālie vārti!!! Poga lejā ļauj pārslēgties starp /Vērt vaļā/Stāvēt/Vērt ciet/Stāvēt/. Nu kā lai pat godīgs cilvēks vairs darbā pastrādā?
Viena mašīna gaidīja 3 minūtes un skatījās kā vārti virinās šurpu turpu, kamēr džeks neizturēja un iegāja iekšā. Citiem cilvēkiem pagaidu kamēr viņi sāk iet pa iebūvētajiem mazajiem vārtiem, un sāku vērt vaļā tad. Interesanti pavērot kā kurš brīnās par spoku vārtiem. Daži pat sāk cīnīties, jo necieš acīmredzot šādu vārtu nedisciplinētību.

Es zinu, ka es esmu krāns, bet ir jāvalda pasaulē haosam! Jaukā lieta šajā gan ir tā, ka šodien ieeju un skatos - nāk veca omīte ar spieķi un maisu otrā rokā. Viņai jau atvērt tos mazos vārtiņus čakars riktīgis, tāpēc es vienkārši sēžu - skatos - nospiežu pogu. Atverās vārti, viņa iziet neko daudz nedomājot, un es viņai aizveru viņus aiz mugurs. Man šķiet vienkārši fantastiski, ka mēs dzīvojam pasaulē kur šāda situācija vispār ir iespējama. Un tad es domāju - viņai nav ne mazākās jausmas par manu eksistenci, bet es bišķīt uzlaboju viņai dienu. Nez cik bieži es pats esmu upuris šādai underground labdarībai, to pat nenojaušot.

Lūk, h4xXx0r2 4 u.

 EDIT: Apsveicu, mēs virinājām gana daudz, lai viņi to pogu izņemtu :D

Cilvēki uz ielas

Kādu dienu stāvu pie Origo luksaforiem uz tās mazās saliņas ar kebabu, un citiem maziem veikaliņiem. Pa placi staigā izmisis vīrieties, kas izskatās pirmstam savas drēbes izmazgājis zemes mašīnā, un visu mazgāšanas laiku degustējis Latvijas divču piedavājumu, un bļauj "MĀĀĀĀĀKS!!!!! MĀĀĀĀĀĀĀKSSSSS!!!". Reāli ilgi - es tur nostājos brīdī kad luksafors palika sarkans un nu jau laiks iet uz beigām, bet Makss neatsaucas. Čalis pats īsti arī laikam nesaprot kādās darīšanās Maks ir aizgājis, jo bļauj visos virzienos - uzbļauj cilvēkiem pie luksafora, uzbļauj Origo, uzbļauj Turkebabam utt. Es personīgi nezinu, bet manšķiet, ka, ja man nebūtu nocirstas kājas, ja man kāds būtu jāsauc ar tādu bļaušanu, es vienkārši aizbrauktu mājās. Pie luksafora stāvošie visi skatās uz Maksa meklētāju neizpratnē, pat kāds no diedelniekiem, kurš man saka ko tādu "Whats up with this guy, ne, klau labāk iedod man eiro". Pāris sekundes pirms luksafors nomainas uz zaļo no viena pusaizvērta veikaliņa placī izlien cits vīrs, kas es secinu ir Makss, jo ieraudzījis bļāvēju skrien viņam virsū un sauc "BRATĀĀĀN!!" un abi apskaujas. Skaisti - dzīvē tomēr arī romantika kā filmās.

Braucot mājās nejauši noklausījos garlaicīgāko telefona sarunu jebkad. Reāli man ir ko darīt, es lasu grāmatu, bet viņa bija TIK garlaicīga, ka es vienkārši nevarēju vairs palasīt. Čalis ap 30, bet cik var noprast mākslas students runā ar potenciāu gultas biedreni un dalās savos interesantajos dzīves piedzīvojumos. Es gan dzirdu tikai sarunas vienu pusi, bet no tās var noprast, ka otrai pusei no vienas puses necik neinteresē ko viņš stāsta, bet no otras rokas ir saslēgtas aiz muguras rokudzelžos pie radiatora, tāpēc nevar nolikt klausuli. Stāsti tādi kā "vienreiz braucām ar zemessargu mašīnā un viņš brauca pa mežu uz 100km/h". Good shit. Mana mīļākā sarunas vieta tāda:"Štellīte..hehe jā šito vārdu es laikam no tevis iemācijos, baigi patīk. Bet tu no manis iemācījies - wait for it - skola. Ā nē to vispār izdomāja Velga no Saldus, un tad es dzirdēju kā viņa to saka, un domāju kāpēc teikt tādus gudrus vārdus - universitāte, fakultāte - var taču teikt vienkārši skola". Meitene gan noliedza, jo esot jau lietojusi šo vārdu pirms tam (yeah right) un tam sekoja 5min atvainošanās. Runāja visu Rīga-Melluži. Tās ir ~40-45min. Es reāli nesaprotu šito telefona runāšanu ilgo - ja gribi parunāties, satiekamies, iedzeram aliņu. Ja vienkārši kkas jāpasaka - vienkārši atraksti? Mans patīkamais telefona sarunas ilgums ir zem 10 sekundēm. Reāli ja man kāds piezvanītu un 5min stāstītu kā es no viņa iemācījos vārdu "skola" manšķiet tas cilvēks ir tā kā vispār no savas dzīves jāizdzēš.

Vilcienos vispār brauc daudz jocīgu cilvēku. Reiz meitene un pusis sēž katrs savā pusē ejai, čalo, rādā viens otram telefonā bildes, sarunas aizved līdz seriāliem. Meitene saka ka īpaši neko neskatoties bet tagad uzsākusi skatīties HIMYM, un liekoties smieklīgs. Džeks apvainojās nenormāli. Nu tā ka atlikušo daļu gandrīz nerunā vispār. :D Ko? Kāpēc? Acīmredzot dažiem ir ļoti strikta attieksme attiecībā pret gaumes lietām.

Citi ļoti labi cilvēki ir, kas, vismaz manuprāt, neprot lietot vilcienu. Viena liela daļa ir tie, kas brauc no rīta Tukums-Rīga un nopietni domā, ka viņi visu ceļu varēs braukt paši sēžot vienā krēslā, bet savu banānu liekot otrā krēslā. Kaut kad domāju uztaisīt kaut kādu kontu kur vienkārši likt bildes ar šiem cilvēkiem, jo viņu sejas vienmēr ir tik smieklīgas. Tā neko nenojaušot skatās ārā pa logu - "Kas? Banāns? Ā šis banāns? Jā, laikam būs mans. Ā kāds te grib sēdēt? Piedodiet, es domāju tie 15 cilvēki vienkārši grib stāvēt kājās vilcienā". Bet ir līmenis kad tas jau kļūst nepieklājīgi un to tu sasniedz brīdī kad sabiedrība tev maksā par to, ka tu smirdi. Nopietni, es esmu nedaudz šokā par to kāds mutes higienas līmenis ir pensionāru aprindās. Vai padomju laikos nemācijā neko tīrīt? Nu kaut priedes zariņu pakošļāt vai iedzet nedaudz saļarku? Ir 2 veidu pensionāri vielcienā - tie kam mutes nesmird, un tie, kam piemeties klepus no tā līķa, ko apēda pusdienās pirms 40 gadiem.
Bet superīgas omes redzēju vakar - katrā tajā sēdvietu blokā ir 6 vietas. Sēžam blakām divi bloki, abi pilni. No mana aiziet 2 cilvēki, mēs sēžam 4, no otra arī aiziet 2, abos tagad 4/6. Tante saka otrai - skaties rekur brīvs! Un abas pārvācas uz otru bloku atstājot 2/6 un 6/6. Ko? Tantes. Nedirsiet ka jums šitas netīšām sanāca. Man galvā visu laiku tāda disonanse attiecībā pret pensionāriem. No vienas puses es zinu, ka ja es būšu vecs un man nebūs ko darīt, ir diezgan liela iespēja, ka es vienkārši čakarēšu visiem pārējiem dzīvi, rīšu snikerus veikalā un tad izlikšos ka nezinu kur esmu, skatīšos skaļi porno vilcienā (vienu reizi viens džeks ļoti skaļi skatījās filmu telefonā, kurā kāds sita vilcienu. Viss vagons sēdēja neērtā klusumā kuru pārtrauc tikai sievietes sāpju bļāvieni. Good choice!) un tā tālāk, bet no otras puses tagad ir tā, ka man iekšā vienkārši kurinās dusmas redzot kā viņi uzvedas.

Un nobeigumā varbūt uz tādas sērīgas nots, bet šķiet skaistākais pēdējā laika novērojums - stāvu pie bankomāta rindā, pie blakus bankomāta čalis atkāpies no viņa kādu metru stāv un neizpratnes pilnu seju skatās uz ekrānu, uz kura rādās - konta atlikums 2.06EUR. Skatās kādu minūti. Ir 20 maijs. Dažreiz šķiet tu vari redzēt kā cilvēkam iekšā kaut kas nomirst. Paņēma karti un raudot aizskrēja prom. Patiesībā neraudāja, bet dažreiz cilvēki nezin kā jāuzvedas, lai sanāktu labs stāsts.

Lūk, dzīves.

Kontrolieri OP, pls nerf

Es katru rītu braucu uz darbu ~06:49 un, lai arī šķiet, ka celšanās tādā agrumā ir tikai priekš cilvēkiem, kam nav nekā labāka ko dzīvē darīt kā grābt lapas rudenī, ziemā, pavasarī un profilaksei arī vasarā, es esmu totāli sajūsmā, itsevišķi kopš mēs visi sarunājām biški pagriezt pulksteni.
Reāli mēs esam iekāpuši tajā gada posmā, kad gaišs ir visos laikos, kad tas ir nepieciešams, un nav tā, ka braucot vakarā mājā liekas, ka principā vajag vai nu nomirt, vai iet gulēt, jo diena jau beigusies. It kā tam nebūtu nozīmes, jo iekāpjot rīta vilcienā es tāpat atslēdzos līdz Majoriem, bet vismaz es guļu saulē :).
Tagad gan īsti nevaru saprast vai liela daļa latviešu ir saglabājuši savas viduslaiku paražas, vai ir iestājies īpašs gada periods, bet ievērojami pilnāks un aktīvāks ir kļuvis rīta vilciens. Šodien tā arī neaizmigu, bet visu ceļu līdz Rīgai pavadīju tādā limbo stadijā jo apkārt vienlaicīgi gāja kādas 4 sarunas ar iekarsušiem cilvēkiem. Un tam pa vidu kontroliere.

Jau kādu mēnesi domāju kā strādā kontrolieri un vienkārši nevaru saprast. Es, protams, saprotu kā notiek zīmoga uzspiešana vai kā piemēram noteikt vai cipari uz biļetes atbilst laikam kurā tu tajā brīdī atrodies, bet tas kā viņi atcerās kurš vēl ir jāizkontrolē ir vienkārši faking maģija.
Standarta vilciens mansķiet ir kkas šāds:

~6 abpusējie beņķi katrā rindā, divas rindas, katrā beņķī saiet 6 cilvēki, kopā 72.
Loģiski ka katru Tukuma iedzīvotāju pēc sejas atcerēties nevar, jo notiek kaut kāda kontrolieru rotācija (nezinu kā tas strādā, bet 2 dienas pēc kārtas vienu un to pašu kontrolieri šķiet neredzu nekad. Minu, ka viens no darba bonusiem viņiem vienkārši ir "apskatīt pasauli" tādos tūrisma centros kā Ogre un Valka). Sāku domāt kaut kādu sistēmu. Viens variant bildē - sagrupējam beņķus četrpakās, un atceramies katrai četrpakai ciparu. 3 ciparus atcerēties esmu spējīgs pat es, tāpēc it kā liekas labs variants, bet tā kā katrā četrpakā var būt 24 cilvēki, konstatēt, ka tur, piemēram, no 14 ir nomainījies uz 16, neko baigi daudz nedod, jo tomēr jāsaprot kuri no tiem visiem ir tie divi jaunie cilvēki.
It kā jau var vienmēr nokļūdīties, bet man prasīt parādīt biļeti, kad to jau esmu izdarījis, ir kontrolieres palūgušas varbūt 3 reizes pēdējā gada laikā, un tad es viņas vairs nekad neesmu redzējis. Iespējams kaut kur LDZ pagrabos važās ieslēgti sēž desmitiem cilvēku, kas nekad vairs neredzēs dienas gaismu, jo darba laikā aizdomājās par olu čaumalām vai ko tamlīdzīgu.
Ja mēģina vagonu sadalīt vairāk sektoros tu dabū it kā mazāku laukumu kuru pārksatīt, bet vairāk ciparus. It kā iegaumēt 12 skaitļus pēc katras stacijas uztrenēties varētu, bet skaitļu sistēma arī neļauj tikt galā ar situācijām, kad kāds no viena sektora izkāpj, un cits iekāpj viņa vietā.
Var protams sēdēt un skatīties kas vienkārši iekāpj vagonā, bet ļoti bieži kontrolieri staigā pa diviem vagoniem, līdz ar to viens vienmēr paliek tādā blind-spotā.

Reāli netiek gudrs. Vai viņi skaita dzejoli? Vai vienkārši pēc sejām? Varbūt vagonu iedomājas kā savas ģimenes saietu, un es regulāri apsēžos omes vai brālena sievas vietā?

Lūk, grūtāks darbs nekā programmēšana.

Putni duraki

A video posted by @vvvolis on Apr 14, 2015 at 12:08pm PDT

Lifti

Ja man prasītu vai man patīk lifti, es nedomāju, ka ir bijis vecums, kurā es godīgi būtu varētu atbildējis nē (neskaitot kādu īpaši emocionālu brīdi 15 gadu vecumā, pēc Korn dziesmas par mani noklausīšanās). Mēs esam uztaisījuši reāli faking istabas kas braukā apkārt pa māju, un ja tas nav kruti, tad tu droši vien esi cilvēks, kas uzskata, ka cilvēcei vajadzētu atgriezties pie vārtīšanās dubļos un slimošanas ar kāju puvi.

Bet tajā pat laikā lifts manšķiet ir viena no neērtākajām publiskajām telpām, kurā atrasties. Nav gan varbūt tādu daudz, nemācēšu arī visas tagad uzskaitīt, bet liftā kopā ar svešiem cilvēkiem jūtos neērtāk nekā, piemēram, publisko tolešu koptelpā, krūšturu sadaļā apģērbu veikalā vai stāvot veikalā pie kases ar diviem zaļajiem aldariem rokās. Šo rakstot gan sapratu, ka liftā ar citiem cilvēkiem jūtos ērtāk kā pulkvedī 100/100 gadījumu, bet tas droši vien nav pieminēšanas vērts.

Man patīk lifti tieksim Galerija Rīga, jo tur es varu aiziet lifta otrā pusē un izlikties, ka esmu aizņemts savās darīšanās mēģinot apčakarēt spoguli, bet darba liftā, piemēram, ir tieši tik daudz vietas, lai nostājotos pat tālākajos pretējos stūros joprojām būtu iespējams veikt minetu. Tā nu tur stāvu es un kāda cita ēkas apmeklētāja, un man jāvelta visas savas pūles, lai mana seja paustu "not gonna happen, bitch".

Un tad ir tā lieta, ar to, uz kuru stāvu tu grasies braukt. Es, piemēram, uzskatu, ka cilvēks, kuram nepieciešams braukt uz augstāku stāvu automātiski ir hierarhiski augstākā pakāpē, un var pavēlēt otram novilkt kurpes, vai noskaitīt kādu dzejoli, bet problēma ir tāda, ka pirms iekāpšanas liftā, ja vien tu nebrauc uz pašu augšējo, vai pašu apakšējo stāvu, tu nekad nezini kā tieši šīs lomas tiks sadalītas. Piemēram strādājot Inspired bija pilnīgi skaidrs, ka tu vari tikai zaudēt, jo nekad neviens nebrauks zemāk par tevi. Bet, ja domā, ka visas problēmas atrisinās ar agustāko stāvu, tad rūgti maldies. Tipiska situācija - es braucu uz 4to stāvu, tu brauc uz trešo. Trešajā lifts piestāj uz savu minūti ilgo atelpas brīdi, un ko tieši šinī brīdī darīt man? Ja es palikšu viņā stāvam, es būšu lohs, jo reāli no tā nav nekādas jēgas. Bet, ja es kāpju ārā, tad es pēkšņi atkal esmu lohs, jo es neesmu savā stāvā, kā to man jau reiz aizrādīja cita ēkas iemītniece. Varbūt mums vajadzētu nēģerus sarkanos kostīmos, kas stāv liftā, un katram, kas nospiež tieši 1 stāvu zemāk par kādu citu, kas jau nospiedis, vienkārši iešauj pa seju ar plaukstas aizmuguri.

Vēl dažreiz ir tā - Lietuvā stāvam liftā kādi 9 cilvēki, braucam no pirmā stāva, esam tikuši jau līdz gandrīz trešajam, kad visi konstatē, ka liftā ir nospiestas 2 pogas - septītais stāvs un mīnus trešais (pazemes garāža). Tad visi stāv un smejās par vienu čali, kurš ir nedaudz apmulsis. Bet nu smejas arī viņš.

Varbūt dažreiz vieglāk vienkārši kāpt pa kāpnēm.

LU Datorikas fakultāte: Retrospektīvā

Mani piedzīvojumi bakalaura studiju programmā.
Raksts ir garš, tā kā laikam nav jēga tērēt vietu garam ievadam.
Piebildīšu gan, lai nav cilvēkiem jāturpina komentēt, ka zemāk rakstītais ir subjektīvs redzējums - jā tas ir mans viedoklis, bez šaubām tas ir subjektīvs redzējums, es neesmu taisījis nekādu pētījumu, tikai aprakstījis savus iespaidus, kā cilvēks kas atnāca uz augstskolu un gribēja mācīties.
Turpinājumā vienkārši neliels ieskats par to, kādā līmenī ir kursi fakultātē, kuras karogu Aristotelī nes džeks, kas pirmajā kursā studē nu jau otro reizi, un lepni sauc: "Datorikas fakultāte - tava māte kvalitāte!!" :)

=======LABIE KURSI========
::Programmēšana I un II:: Manas atzīmes 10 un 9
Pasniedz vienai plūsmai Straujums, otrai Zuters. Straujums ir tieši un absolūti pretējs visam, ko iemieso viņa uzvārds. Cik lekciju neesmu cīnījies ar miegu pie viņa nav saskaitāms, taču jāatzīst, ka to nevar pārmest. Straujums ir iemesls, kāpēc datoriku mācīties var iet pat tie, kas nezin ko nozīmē vārds "brauzers". Rīktīgi lēni, riktīgi pamatīgi būve pamatzināšanas par programmēšanu un tas ir labi. Pāris reizes pa kluso aizlavījos arī uz Zutera lekcijām - tās šķita labākas, bet pa lielam tāpēc, ka savā nodabā programmēšanu mācījos Straujuma vielai pa priekšu, līdz ar to tajās lekcijās bija grūti.
Kas man besī ir tas, ka kursam ir praktiskie darbi, kurus neapmeklējot tev galā ir mazākas iespējas saņemt superlabu atzīmi kā pārējiem, jo par apmeklējumu dod bonuspunktus, kas manuprāt nav obligāti godīgi.
Kursam vēl bija arī otri praktiskie darbi, kurus pasniedz Rencis AKA Jēzus Kristus, kurš ir Latvijas krutākais baskājskrējējs. Rencis arī pasniedza ļoti labi, apmeklēt viņa lekcijas bija patīkami. Vienīgi nesaprotu kā viena kursa ietvaros 2 pasniedzēji var mācīt vielu tik nesinhronizēti.

::Diskrētā matemātika I un II:: Manas atzīmes 10 un 10
Juris Smotrovs ir matemātika ieslodzīta cilvēka ķermenī. Tavas ikdienas problēmas viņam nav saprotamas. Kur tu redzi rosolu, viņš redz kombināciju. Kur tev ir ģimene, viņam ir grafs. Labākais no matemātikām, viens no labākajiem pirmo 2 gadu kursiem. Reāli interesanta viela, reāli labi pasniegta. Nav īpaši daudz ko teikt, bet šis ir kurss, kurā es gāju pārrakstīt kontroldarbu, kurā dabuju 9. :|

::Automātu teorija:: Mana atzīme 10
Agris Šostaks droši vien varētu pasniegt jebko, jo vienkārši liekas, ka viņam pašam interesē. Riktīgi interesants kurss, reāli labi pasniegts. Sāku vielu, dzerot alu Kaņepē, mācīt arī Jānim Bičkovskim. Domājat, ka es esmu lohs, bet atnāk ar mums dzert Dainis, un Jānis viņam saka, lai aizver muti, jo viņš traucē viņam manus mājasdarbus risināt! :D Reāli viss kurss kā cietie rieksti/puzles bet ar jēgu. Fantastiski. Un Agris vienreiz man uz jautājumiem par kursa vielu atbildēja pēc 23:00 skypā!

::Analītiskā ģeometrija:: Mana atzīme 9
Kārlis Freivalds man iemācīja mīlēt ģeometriju. Matemātika man patikusi visu manu mūžu, bet vienmēr vairāk algebra, un krietni mazāk ģeometrija. Zinu, ka daudziem ir otrādi, bet man vienmēr šķita, ka ģeometrijā ir vairāk čakars, un mazāk rezultāta, bet ne šajā kursā.
Bija gana grūti, lai nebūtu garlaicīgi, un Kārlis vielai atrada praktiskus piemērus reāli kur tas izmantots datorikā. Es nevaru beigt uzsvērt cik šis ir būtiski, jo reāli mācīt man matemātiku, nepaskaidrojot kur es to varu izmantot ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo es to būšu aizmirsis jau pēc mēneša.

::Algebra:: Mana atzīme 8
Pasniedz Kārlis Podnieks. Manuprāt, lielisks pasniedzējs, bet daļa kursa riktīgi sacepušies laikam taisīja kaut kādu petīciju, jo nebija apmierināti ar to, ka neko nerubī. Nezinu, es visu sapratu. Kontroldarbi savukārt iemācīja rēķināt tempā, ko es nekad mūžā nebiju uzskatījis par problēmu - šeit KD varēja izmantot visu, tai skaitā wolframalpha, bet pat ar to + zinot visu vielu principā uz 10, es kontroldarbos nedabuju augstāk par 8 pamatā tāpēc, ka es vienkārši nespēju izrēķināt visu tik īsā laikā. Podniek, tu esi traks vīriņš! Lai arī kurss ļoti foršs, tagad vairs neatceros pilnīgi neko, un nevienā brīdī tā arī nesapratu kur un kad tieši man  tā matricu algebra būs vajadzīga. Podnieks teica ka ar šādām metodēm datoram rēķināt būs vieglāk. Bet ko rēķināt? Ej sazin.

::Datu struktūras un pamatalgoritmi I un II:: Manas atzīmes 10 un 8
Nav komentāru. Ideāls kurss, tieši tas ko es gribēju mācīties, tieši tādā līmenī kādā gribēju mācīties. Gunti Arnicān es tevi mīlu, un, ja eksistētu Dievs, visi šīs fakultātes pasniedzēji būtu tādi kā tu.
Vienīgais sliktais komentārs par šo kursu man varētu būt, ka viela tiek apgūta nedaudz lēnākā tempā, nekā es gribētu, bet tas ir pilnīgi normāli, un es saprotu, ka dažiem iet grūtāk un es esmu ar to mierā, šis kurss bija skaists.
Daļai kursa bija praktiskie, kuros Iljins (cits pasniedzējs) lika kodēt uz papīra. Man nez kapēc visu laiku nepameta bailes, ka kaut kādā brīdī viņš man bez iemesla ievilks pa seju. Bet tā vispār arī praktiskie bija labi, jo Arnicāna mācīto vielu uzreiz varēja pielietot kādos praktiskos uzdevumos.

========OK KURSI=========
::Tīmekļa tehnoloģijas I un II:: Manas atzīmes 10 un 8
Pasniedza Krišs un Lavrenovs. Šis ir viens no tiem kursiem, kas notiek tajā nelaimīgajā auditorijā, kurā, ja tu neesi atnācis 10min pirms lekcijas sākuma, visticamāk pavadīsi visu laiku ar galvu 90 grādu leņķī pa kreisi vai pa labi, mugurā tiešī zem lāpstiņām griežoties koka kantei.
Krišs kursu pasniedza ļoti labi, ieinteresēja studentus. Varbūt jāmin mīnuss, ka nav nekādu praktisko darbu, ja neskaita 2 mājasdarbus. Lielākā daļa lekciju notiek vienkārši skatoties uz kodu viņa slaidos, un atcerēties kas tur bija rakstīts nav reāli. Par laimi slaidi pieejami arī elektorniski, un tāpēc kursu principā var vienkārši arī neapmeklēt, ja vien nav kādi specifiski jautājumi (arī tos droši vien varētu vienkārši aizrakstīt elektroniski). Vai ir jēga šī kursa dēļ nākt uz augstskolu? Grūti teikt. Krišs supermalacis ar savām prezentācijām, bet ja tu viņas dabū no sava kolēģa, kurš studē DF, kursa apmeklēšanai jēga ir 0.
Otrajā semestrī Krišs pazuda un es raudāju gaužas asaras. Viņa vietā atnāca Artūrs Lavrenovs, maģistrants, un turpināja pasniegt no Kriša materiāliem. Principā līdz ar to kursa kvalitāte it kā nemainījās, jo es joprojām mājās skatījos Kriša slaidos un priecājos,vienīgi tagad, ja sagadījās atnākt uz lekciju, uznāca bišķīt gruzons, jo šķita, ka Artūrs nav baigajā sajūsmā par iespēju pasniegt mums, bet tas iespējams tāpēc, ka mēs visi esam lohi.
Kad nācu atrādīt gala darbu, šķita ka viņš vispār iekšā ir nomiris. Tā ka tu skaties cilvēkam acīs, un tur otrā pusē nekā nav. Riktīgi centos uztaisīt savu galdarbu ļoti labu, bet tā kā web developments totāli nav man, beigās sanāca kaut kāds salīmēts sūds. Pašam nedaudz bēdīgi, bet ko darīt, gāju uz eksāmenu cerot saņemt vismaz 4, lai ar to nekad mūžā vairs nav jādīlo. Artūrs apskatījās, skumīgs konstatēja ka ir uztaisīts pilnīgs sūds un ielika 7.
Tagad pie viņa šogad varot iet rakstīt kvalifikācijas darbu visi tie, kuriem reāli nevajag darba vadītāju, vienkārši kādu, kas uzliek kaut kur parakstu.
Sad story ;_____;

::Matemātiskā analīze I un II:: Manas atzīmes 6 un 7
Pirmoreiz mūžā sapratu kā jutās tie bērni, kas ceturtajā klasē knapi vilka matemātiku uz 4, kamēr es kolekcionēju 10niekus. Inese Bula varbūt ir ļoti laba matemātiķe, bet savilkt vielu kopā ar to, kā es viņu varētu izmantot datorikā, neuzskata par vajadzīgu. Kurss gāja divus semestrus - pirmajā tā arī nesapratu ko un kāpēc es rēķinu, bet otro pabeidzu nejūtoties kā pilnīgs idiots! :) Nebija tik grūti gājis ar matemātiku nekad mūžā, toties tagad es māku rēķināt lietas, kurām mana mamma pat pierakstu nesaprot. Ir ok, bet tālu no realitātes.
Pāris reizes Bula bija prom, un lekciju viņas vietā atnāca pasniegt viņas vīrs, kas arī bija mani gada highlighti. Džeks visu saprot, bet reizē arī pilnīgi jucis, padarot matemātikas mācīšanos lielisku :D
Tipiska situācija no viņa puses
*Auditorijā neviens neko nesaka*
Buls: Jūs jau visi sakat, ka es esmu stulbs!
*Auditorijā neviens neko nesaka apmulsis*

::Datu bāzes I:: Mana atzīme 9
Par šo kursu maz ko teikt. Pasniedz Ģirts Karnītis un praktiskos vada lektore, kuras vārdu aizmirsu. Karnītis ir smieklīgs un māca ļoti labi, ņemot vērā, ka kurss ir visai pasauss. Forši, ka ir praktiskie darbi, jo sanāk arī tad reāli kaut ko izdarīt. Kurss it kā ir superviegls. Salīdzinoši ar pārējiem, iemācītais apjoms šķiet kaut kā ļoti mazs, bet no otras puses momentā to pielietoju toreizējā un tagad arī tagadējā darbā, kas principā ir lielisks rezultāts. Nezinu gan  vai tā dēļ vērts iet augstskolā.

::Datoru tīkli I:: Mana atzīme 9
Pasniedza Leo un Krampis. Abi divi galīgi lieliski. Leo ir tik entuziastisks par kabeļiem un paketēm, ka uz īsu brīdi pat man sāka šķist, ka man interesē tīmekļi. Un cilvēki, kas staigā ar telefona maciņu pie jostas un apķiķinās par TCP jokiem ir vienkārši lieliski. Iemācījos reāli daudz - problēma gan ka savā nodabā, jo lekcijas apmeklēt jēga bija maza - tajās tika tikai pārstāstīts izlasītais materiāls. Pagrabā pie Krampja toties iemācījos nomainīt galu LAN kabelim.
Liela kursa problēma kas raksturīga daudziem šīs fakultātes kursiem - reāli cenšas atņemt tev jebkādu motivāciju mācīties. Šim kursam par pamatu, piemēram, ir CISCO kurss, kura visas kontroldarbu un eksāmenu atbildes ir pieejamas internetā. Reāli tu neesi ieinteresēts pildīt KD godīgi, ja tev, piemēram, interesē stipendija.
Uz eksāmenu jautājumu varianti ir daudz, bet visiem ir atbildes. Drošivien nemelošu ja savi 80% kursa nedēļu pirms eksāmena kapāja vnk iegaumējot atbildes, pat nesaprotot jautājumu. Ja tagad pie tevis strādā LUDF students, vari paprasīt viņam kāda informācija ir TCP paketes pirmajā baitā. Es domāju liela daļa atbildēs vienkārši ar "variants b".


========BEST OF DF========
::Uzņēmējdarbības pamati:: Mana atzīme 7
Katrā fakultātē laikam ir obligātais ekonomikas kurss. Mūsējā tas bija pirmajā semestrī, bet tā kā datoriķiem ir jābūt lieliem uzņēmējiem un jātaisa Džodžle (jo iemācīt darīt kaut ko normālu šī fakultāte šķiet vairās kā no uguns) , tad lūgtum šeit vēlviens ekonomikas kurss.
Jēga pilnīgi nekāda un šķiet tā domāja arī pasniedzēja. Viss kurss pa lielam sastāv no tā, ka tu taisi prezentācijas un rādi citiem studentiem. Tad viņi dara to pašu.
Liels paldies Latvijas Universitāte, ja es būtu gribējis skatīties, kā man 3 meitenes ar grūtībām mēģina izstāstīt kas ir PVN, es būtu vēlreiz gājis vidusskolā. Kursu principā neapmeklēju, atnācu uz tām reizēm, kad man bija kaut kas jārāda, un pēdējā savilkt kopā parādus. Kopā biju kādas 5 reizes un dabuju 7. Nedaudz skauž, ka viens cits džeks bija 3 reizes un dabuja 9. :/
Māte kvalitāte.

::Angļu valoda:: Mana atzīme - nav - pielīdzināju no SZF
Tev varētu šķist, ka atrast sliktāk organizētu cilvēku grupu par dzērušiem studentiem var tikai ar uguni, bet tā nebūt nav. Paņēmu šo kursu, lai arī angļu valodu biju licis jau SZF, jo gribēju būt apzinīgs, bet acīmredzami kaut ko līdz galam nesapratu. Kursu vada kādas 5 haotiskas lektores, no kurām dažas iespējams pat nezin ko viņas vada (viena reiz ienāca pie mūsu grupas pasniedzējas un tā arī pateica "Kas man viņiem jāsaka?", un tad mūsu pasniedzēja pazuda uz 40 min.). Par vienu no viņām ir konkrētas aizdomās, ka pirms lekcijām vienkārši pīpē crack. Konkrēti manas grupas pasniedzēja 'saslima' uz kādiem 2 mēnešiem, un cita pasniedzēja mums piešķirta netika. Kad mūsējā atgriezās, nesaprata kāpēc mēs kursa vielu neesam izņēmuši savā nodabā. Citas grupas gan teica, ka mūsu pasniedzēja tādejādi ir vislabākā, jo no savām viņi vienkārši vispār neko nesaprot ko viņas grib. Aizgāju pie metodiķes un pielīdzināju SZF kursu. Pēc tam ņirgājos par nabaga kolēģiem, kas šajā murgā dzīvoja līdz pat semestra beigām.

::Datorsistēmu uzbūve I un II:: Manas atzīmes 7 un 9
Ja ir slinkāks cilvēks par brigadieri 15 cilvēku ceļa labošanas brigādē, tad tas ir Imants Gorbāns. Varu tikai apbrīnot spējas ar kādām viņs ir dabujis šo darbu, jo gada laikā kursa abās daļās iemācījos pilnīgi un absolūti neko ar tēmu saistītu. :D
Pārsvarā lekcijas šķiet notiek par tēmu "Kas jauns Imanta Gorbāna galvā", kas liek domāt, ka saturs ir random, bet aprunājoties ar kolēģiem no citas plūsmas, uzzināju, ka viņiem tiek pasniegts pilnīgi tas pats. Pāris no tēmām, ko apskatījām:
-Ko darīt iebraucot ar mašīnu augstsprieguma līnijas stabā?
-Kādas bija padomju zemūdenes?
-Kā atdzīt mašīnu no Amerikas?
-Kādā izstādē Imants Gorbāns bijis pagājušogad? (prezentācija ar bildēm)
-Kā zirneklis traucē Gorbānam veikt sava pagalma videonovērošanu, neskatoties uz visādām kukaiņu indēm.
Kontroldarbi gan šajā kursā reāli ir par vielā paredzēto (jāzin 800 spraudņu ligzdas, jāzin kā strādā procesors u.t.t.), bet to jautājumi nav mainīti 5 gadus, kontroldarbus var pildīt uz sava datora, kamēr Imants savā kompī baksta to aitiņu, kas staigā pa ekrānu. Tā, ka reāli es sēžu - puse ekrāna man ir PDF ar atbildēm, otra puse Estudijas, kur viņas jāievada. Thats it. Tā kā biju atnācis uz augstskolu mācīties (duraks, es zinu) pirmo kontroldarbu rakstīju "pa godīgo". Saņēmu ~6-7 (viela reāli grūta), kamēr mani konkurenti uz stipendiju 9-10. Fuck it. Pa atlikušo gadu atnācu tikai uz tām lekcijām, kurās KD.
2. semestrī bija arī jānodod tāds kā referāts par sevis izvēlētu tēmu. Viens džeks vienkārši izlaida caur google translate un nodeva ar tādiem teikumiem, kā "Mans vīrs man uzdāvināja iPod Jaukt". Esmu visai pārliecināts, ka bija sekmīgs.

::Internets, tīkla etiķete un tiesiskais regulējums:: Mana atzīme 9
Šī kursa sākumā profesors Vītiņš uzreiz paziņoja, ka kurss tiek pasniegts tikai tāpēc, ka tādi ir universitātes noteikumi. Bija forši vieslektori, bet galvenokārt dzinām huiņu. Gala atzīmi noteica pēc esejas "Es un internets" un iesūtītā CV. Man besī huiņa, tāpēc eseju uzcepu pa 1,5h.
Profesors Vītiņš teica, ka mana eseja esot ārkārtīgi slikta :(
Bet CV ļoti ļoti labs :)
Galā 9.
9 balles.
Par CV.
Kurā tu raksti kur tu esi strādājis.
Tava māte kvalitāte.

::Operētājsistēmas:: Mana atzīme 10
Imants Gorbāns strikes again. Šis gan kurss patiesībā bija ievērojami labāks par DSU, jo Imantam patīk runāt par Microsoft, līdz ar to bija vismaz par tēmu. Bija tādi mājasdarbi, kuros reāli jādara Windowsā lietas, par kurām neko nezināju, un jātaisa screenshoti uz katra soļa. Ja nemaldos viens džeks nodeva darbu ar 240 lapām, jo daudz screenshoti. Bet tā chill, nenolikt neiespējami. Kursa otrajā pusē atnāca Krampis (cits pasniedzējs) un sāka mācīt par Linux. Kādu mēnesi pavadīju pārsteigts, ka manā galvā nonāk kaut kāda informācija. Kāds sakars? Kas mēs te tad galu galā studēt atnācām vai mācīties? Jo par mācīšanos šajā kursā nekāda runa nebija bijusi. Krampis bija awesome un daudz iemācījos par Linux. Cerams, ka cilvēks no LU aizbēgs cik ātri vien iespējams.

::Kursa projekts I:: Mana atzīme ieskaitīts
AKA tu esi students, un tev tāpat nav ko darīt ar savu dzīvi.
Kursa ideja ir tāda - nākamajā semestrī jāiebāž 16KP praksei un 8KP kvalifikācijas darbam. Diemžēl nav atļauts likt vairāk kā 20KP semestrī, tāpēc 4KP jāpārceļ uz šo. Tas ka studentiem prakses laikā jātaisa kvalifikācijas darbs ir pohuj, galvenais nu tos kredītpunktus ir sabīdīt. Bet ko tad ar viņiem īsti darīt? Nu jādara tā - uztaisīsim lekciju ciklus "Ko drīkst rakstīt vēstulē darba devējam" un "Vai tā īsziņa, ko man draudzene pa pālim atrakstīja ir derīgs avots kvalifikācijas darbā?" un liksim studentiem viņus OBLIGĀTI apmeklēt kā minimums 8 reizes katru.
Jap. Dažas reizes Borzovs tā kursa laikā vnk iepisa sava kursa kontroldarbus. Par tām reizēm paraksti neskaitījās. Es nezinu, var jau būt ka dekāns tā drīkst.
Šī kursa laikā iemācījos kā uzstādīt oriģinālo EverQuest spēli, paskatījos kā MMO izskatījās pirms daudz gadiem, papildīju citu kursu mājasdarbus, pagulēju, pāris reizes lasīju grāmatu.
Paldies Datorikas fakultāte, bez jūsu palīdzības es nevarētu būt 8:30 jau bijis centrā un brutāli atsēdējis 3h jūsu telpās. Ja nebūtu jūs, kas zin, es varbūt būtu strādājis un atvieglojis sev nedaudz slodzi, lai labāk tiktu galā ar vielu, kurai arī ir jēga? Nē, tas nevienam nav vajadzīgs. DF izlaistie studentie būs vislabākie valsts darbinieki, kuri zinās kā vislabāk sēdēt uz dirsas un neko nedarīt stundām no vietas.
Apdirsties, bļeģ, māte kvalitāte.

::Programminženierija:: Mana atzīme 6
AKA pēdējais cerības/motivācijas tests. Šis kurss visticamāk ir tas lielākais sieta kurss. Bet atsijā nevis tos, kas spējīgi pavilkt vielu, bet tos, kas spējīgi pavilkt šīs fakultātes bullshit līmeni. Tas ir kā filmās, kad protagonists ir ticis galā ar 5 dažādiem spēka un izturības pārbaudījumiem, un pēdējais šķērslis ir ieskatīties sev dvēselē un redzēt tur Juri Borzovu nolaižam podā tavu vēlmi mācīties.
Kursu kopā pasniedza 3 cilvēki Borzovs, Dosbergs un Arnicāne.
Arnicāne pasniedz praktiskos darbus, dara to pirmo gadu, bet dara to ļoti labi. Principā prakstiskajos visu gadu taisam kursa gala darbu, un pasniedzēja palīdz tikt ar to galā laicīgi, atbild uz jautājumiem, sniedz komentārus par izdarīto. Pa lielam uzpasē vai tu kaut ko rubī (kā mēs vēlāk uzzināsim - izrādās, ka nē). Mūsu grupā semināros pie viņas bija kādas 5 komandas, no kurām mēs bijām viena no 2, kas arī kaut ko reāli saprata un darīja.
Borzovs pirmo pusi semestra pasniedza programminženierijas pamatus, kas reāli ir svarīga un patiesībā interesanta nozare, bet pasniegta tik maksimāli garlaicīgi, ka pēc tam atnāca Dosbergs, kurš pamatā stāstīja par standartiem (max sausums) un padarīja šo lekciju kursu par nelielu Disnejlendas braucienu.
Kursa laikā ir 3 kontroldarbi, par salīdzinoši lielu vielas apjomu. 1. vada Borzovs, kurš 2 reizes uzkāpa līdz auditorijas pusei un tad pārdomāja kontrolēt studentu darbu. 2. vadīja Dosbergs kurš gan kontrolēja diezgan agresīvi, un visi bija nedaudz pārsteigti. Ko tu dari čali? Vai tad Borzovs tev nepateica, ka te nevienu nekas nepiš?
Jebkurā gadījumā kontroldarbu rezultāti tāpat bija nebūtiski, jo tiem visiem bija piemērots Borzova koeficients, kas ir skaitlis 0.00-1.00 ar kuru pareizina tavu atzīmi. No kā viņu iegūst man nav ne jausmas, bet piemēram manas atzīmes kontroldarbos bija kkāds 9-4-8. Tajā kurā dabuju 4, man blakus džeks norakstīja no mana špikera un dabuja 8 :). Viens čalis trīs reizes gāja rakstīt vienu un to pašu jautājumu ar vienu un to pašu špikeri, dabuja 3-3-7 :)
Bet lielākā bomba ir eksāmens - tajā jārecenzē grupas darbs citai grupai, un jāprezentē savējais. Savā tiešām šķita, ka esam ieguldījuši daudz darba, daudz konsultējāmies ar Arnicāni, visu gadu viss bija labi. Par pirms eksāmena atradām kļūdu un sabijušies gājām prasīt ko darīt, un viņa teica, lai nebaidāmies - viņa mūs aizstāvēs (jo mūsu darbs ir labs!!).
Grupa, kuru mēs recenzējām savukārt darbu pa lielam sablieza pēdējā nedēļā un sastāv no cilvēkiem, kuru kopējais parādu apjoms bija 30KP pa 5 cilvēkiem :D Knapi kaut ko salīmēja, bet darbs dirsā sūdīgs. Nu tā ka vispār nav sapratuši kā pareizi taisīt modeļus, visādi bezsakarīgi apgalvojumi ("sistēma vienlaicīgi apkalpos bezgalīgu skaitu lietotāju, bet jābūt iespējai skaitu palielināt" u.t.t.).
Darbu prezentējām PĒC KĀRTAS! VIENAI UN TAI PAŠAI KOMISIJAI! un saņēmām 4, un viņi 6.5. Mūsu darbs bija vienīgais darbs VISĀ FAKING KURSĀ kurš dabuja 4.
Daini Dosberg tu #$%^*#$%^*#$%^* reāli kā? Knapi sekmīgs? KNAPI SEKMĪGS? Kā nākas ka mēs visu gadu strādājam, un vienai pasniedzējai nav vispār kur piesieties, bet Dosbergs var iebliezt 4???????????
Ejiet jūs vienkārši dirst, māte kvalitāte. Pizģets tas ir. Un viņi saņem par to naudu.

Varbūt izlasot šo rodas jautājums - WTF. Zini, ka neesi viens. Ilgi domāju kā var būt, ka pieprasītākā studiju programma valstī ar visvairāk budžeta vietām, tiek pasniegta tik faking sūdīgi, un tā arī nesapratu. Un nesaprotu kā fakultātes dekānam nav kauna rakstīt vēstulē studentiem lūgumu aizpildīt aptauju par fakultāti, piebilstot, lai nekautrējas likt ļoti labus vērtējumus, lai pierādītu, ka DF vēljoprojām rullē. Juri Borzov! Pieaudzis cilvēks taču esi. Nu kā nav kauna.

Līdz grādam viss, kas palicis ir prakse un kvalifikācijas darbs. Ar praksi gan datoriķiem nav jāsūdzas, jo nemeklējot atradu tādu, kur no 0tās dienas sola lielāku algu, kā ar SZF grādu pēc 4 gadu darba. Domāju tas daļēji arī ir iemesls kāpēc neviens nesūdzas - datoriķus vajag un vajag reāli daudz, un diemžēl mūsu mazā valstī jau nav kur citur viņus ņemt.
Nesaprotu gan tad kādēļ neizmācīt viņus kārtīgi. Reāli izskatās ka viss fakultātes mērķis ir sagatavot darbiniekus valsts iestādēm.
Bet ja tev ir paziņa vidusskolnieks, kas plāno savu nākotni šajā sfērā un apsver šo fakultāti - es neteikšu gluži neej tur studēt, bet ja ir iespēja sev interesējošā jomā dabūt neapmaksātu praksi - ej tur. Godavārds. Angļu valodu var iemācīties arī brīvajā laikā.

Man viss, kas palicis bija uzrakstīt kvalifikācijas darba dokumentāciju, jo kodu pēdējo gadu laikā izstrādāju darbā, bet vienkārši neceļas rokas. Cik daudz bullshit var nākt no vienas fakultātes ir vienkārši prātam neaptverami. Liels paldies DF, bet es laikam labāk izmantošu savu brīvo laiku mācoties programmēt.

Lūk, tava māte kvalitāte.