Vai tu zini spēli "Where is Waldo?"? Iedomājies tagad šo pašu, bet Valdo aizstājam ar starppilsētu autobusu. Ja tev šķiet, ka tikko šī spēle kļuva vieglāka, tu stabili nekad neesi mēģinājis atrast savu autobusu Jangonas autoostā. Tā vietā, lai nopirktu savu biļeti un tad dotos uz peronu, kas uz viņas rakstīts, šeit mēs meklējam kiosku numur 54 starp 40000 kioskiem, kuri katrs ir cita kompānija un darbojas pilnīgi neatkarīgi no jebkādām saprāta vadlīnijām. Man ir aizdomas, ka katrs džeks, kuram ir autobuss, ir uzbliezis sev autobusu kompāniju. No kompānijas mājaslapas bildēm spriežam, ka uz mūsu autobusa varētu būt uzdrukāti Pokemoni, bet garantijas nav, jo dažādu multeņu attēli uz riteņiem te ir daudz.
Mēs atrodam pirmo cilvēku kurš pēc mūsu aplēsēm orientējas šajā haosā (neizskatās apmaldījies) un rādam viņam savas biļetes. Viņš sāk kaut ko skaidrot, kad pēkšņi viņam klāt pieskrien kāds cits džeks, viņi sastrīdas, un pirmais džeks vienkārši pagriežas un sāk doties autoostas otrā virzienā. Nevar īsti saprast vai vajadzētu sekot, vai viņš vienkārši dodas pusdienās, tāpēc sekojam neuzkrītoši - it kā tajā pašā virzienā, bet ne gluži pa tiem pašiem ceļiem. Tad viņš apstājas, paskatās uz mums un rāda ar pirkstu tur, kur manuprāt ir autoostas servisa ieeja, bet kā izrādās, tur ir vienkārši vēl 17000 autobusu kioski, bet par laimi uz viena no tiem atpazīstam biļetē iedrukāto logo.
Tur iekāpjam autobusā, kurā bez mums ir vēl 4 cilvēki. Un viņš sāk braukt. Saprotam, ka šis nevarētu īsti būt pareizi, jo pērkot biļeti izskatījās, ka tās ir pēdējās vietas, un tā nu jau es esmu pārliecināts, ka mēs tomēr dodamies ceļojumā uz citu pilsētu. Bet es aizmirsu, ka esam Āzijā. Šis taču ir vienkārši starpkiosku autobuss, kas ved mūs uz citu kiosku, kurā pārkāpt citā autobusā.
Un tā mēs dodamies 12h ceļojumā uz
Inles ezeru, kuram blakām ir arī pilsēta, kuras nosaukumam vēstures annālēs droši vien vieta tā arī nekad neatradīsies, jo tai blakus atradās daudz ūdens. Noteikti nepalīdz arī fakts, ka tās nosaukums ir Njaungšve, kā tas mēdz gadīties, kad britu kolonista kaķis uzkāpj uz viņa rakstāmmašīnas klaviatūras.
Šis bija plānots kā tāds brauciens, kurā mēs vienkārši atslēgsimies un tad pamodīsimies gandrīz jau gala punktā, ja vien ne tāds mazs sīkums, kā 90% maršruta ir pa kalnu ceļiem, kā rezultātā aizmigšana būtiski palielina risku kāda no 9999 līkumiem pārlauzt sev sprandu. Noskatījos gandrīz visu Witcher pirmo sezonu, kas šo braucienu no amerikāņu kalniņiem pārvērta par drīzāk kaut ko tādu, ko Latvijā 2000 gados sauca par "4D kino zāli".
Mēs ierodamies pilsētā ap 5iem rītā, es izkāpju no autobusa gatavs nogalināt kādu un pēc tam uzreiz nomirt arī pats. Es reāli sacepos jau aizbraucot no Rīgas uz Mālpili, ja autobuss izmet 10km līkumu uz satelītciemiem, šādam braucienam pa nakti toč nebiju gatavs. Par šo gan nav informēts vīrs, kas pienāk klāt un 5os no rīta prasa vai es gadījumā negribu doties saullēktā izbraukt pa ezeru ar laivu. Dirsā tev to laivu. Šo es viņam nesaku, jo esmu ļoti pieklājīgs kungs. Dodamies uz viesnīcu, un, redzot gultu, mani jau sāk pārņemt tādas sajūtas, kādas iedomājos cienām opiātu lietotājus. Izmazgāju zobus, lai dotos pelnītā miegā, un verot ciet krānu… nolaužu viņa rokturi. Tur turpina gāzties ūdens un manā rokā esošais rokturis atsakās jebkādā veidā kontrolēt šo ūdens plūsmu 50% jo viņš ir nolūzis un 50% lai sadirstu man dienu. Par laimi gan pēc minūtēm 10 ierodas viesnīcas īpašnieks ar citu, identisku krānu, pret kuru šo salūzušo ātri nomainīt. Es varu tikai sapņot, ka kādreiz būšu tik gatavs dzīvei, ka man būs rezerves manai santehnikai.
Nākamās dienas apbraukājam abas ezera puses un noīrējam laivu lai aizbrauktu uz tā otru pusi apskatīt aptuveni 2000 stupas (mini svētbūves/altāri?). Laivas brauciens pāri ezeram ir diezgan amazing, jo abās ezera pusēs ir visai augsti kalni, kas kombinācijā ar superzilām debesīm un ūdens plašumiem ir vizuāli visai baudāmi . Skata cena gan ir zināmi dzirdes zudumi, jo pēc 2 stundām, kas pavadītas sēžot 1m attālumā no laivas motora es jūtos kā apmeklējis 7 rokkoncertus vienlaicīgi.
Šī ir pirmā vieta Mjanmā kur konkrēti jūtams, ka vietējie ir sapratuši, ka tūristiem varētu būt vairāk naudas kā viņiem, un tā rezultātā ir padomāts par dažādām tūristu atrakcijām - zvejnieki uz ezera pozē stāvot laivās uz vienas kājas, jo acīmredzami tas ir kaut kas ko viņi šeit dara (man gan nedaudz interesantāki likās legit zvejnieki, kas kaut kādu iemeslu dēļ dauzīja ūdeni ar lielu koka dēli. Iespējams lai atriebtos ezeram par sliktu lomu). Arī pašu laivu mūsu ekskursijai atrast nebija grūti - kad izlēmām, ka šodien gribam to darīt, vienkārši izgājām pastaigā, jo zinājām, ka laivu piedāvātāji atradīs mūs paši, un tā arī bija - 20min laikā varējām no 3 piedāvājumiem izvēlēties lētāko vienkārši pastaigājoties.
Bez vienkājainajiem zvejniekiem ezers piedāvā arī tādas atrakcijas kā "The Jumping Cat Monastery" - legit mūki uz salas satrenējuši kaķus lekt. Lasīju recenzijās, ka esot baigais scam, jo kādi tūristi tur aizbraukuši un kaķiem bija slinkā diena - tie vienkārši neklausīja mūkam un neleca. Es gan teiktu, ka man kaķis, kas neklausa mūkam, kurš mēģina iekasēt no tūristiem, izklausās pēc 2x labākas atrakcijas, kā redzēt lecošu kaķi. Šim gan Lāsma uzlika veto.
Otra top lieta ir peldošie dārzi - cilvēki ir sastādījuši savus tomātus uz garām zemes strēlēm, kas vienkārši peld ezerā. Tā nu mēs skatāmies kā viens džeks velk mājā savu 20mx1m garo dārzu kas piesiets pie laivas. Nezinu tiešām kam kaut kas tāds ir nepieciešams, bet izskatās amazing.
Uz ezera ir arī pāris ciemi, kuros visas mājas ir uz pāļiem. Vienā no tiem cauri iet tilts, taču atsevišķām mājām, veikalam un pastam piebraukt var tikai ar laivu. Man kā pastniekam būtu bail, ka visas pastkartes sakritīs ūdenī, bet varbūt Mjanmā viņiem pastkartes nav modē. Dzīve uz ūdens tur ņemta tik nopietni, ka ir pat atsevišķa ēka kurā iemitinājies laivu motoru serviss.
Vienā ezera krastā ir ciemats, kurā šķietami visi iedzīvotāji ražo dažādus pārtikas produktus tirgum. Dodamies ekskursijā, kur mūs izvadā džeks no kompānijas "Tofu Palace" (nejaukt šo ar blakus mājā esošo kompāniju "Tofu Palace (The Good One)". Bez tofu ražo arī konfektes, kko līdzīgu čipšiem un dažādus saldumus. Katras ražotnes īpašniekiem mūsu gids nes kādu samaksu - lielai daļai jello dzēriens (wat is dat), vienai omei iedeva 1000 naudiņas , un viņas mazdēlam, kas pavada dienas sēžot smilšu bedrē taisot cukurgailīšus bišķi štirījošos riekstus.
Vienā vietā ražo viskiju, un kamēr ejam viņu apskatīt, pagalmā iebrauc 2 cilvēki uz mocīšiem un izceļas neliels strīds. Riktīgi savādi būt situācijā kur cilvēki dusmojas, bet tev nav ne jausmas par ko ir runa. Bet beidzas bez kautiņa un mēs varam iedzert arī nedaudz vietējā alkohola. Viens no mūsu ekskursijas grupas biedriem prasa gidam – vai tu esi dzimis šeit? Uz to viņš atbild, nē - es esmu dzimis slimnīcā! Bet viņa ģimene dzīvoja te. Nezinu kā oriģināli bija domāts jautājums, bet man šķiet interesanti, ka nevar pieņemt kā faktu, ka kāds būtu dzimis slimnīcā.
Uz šo ciematu braucām ar riteņiem un kaut kā galīgi nepadomājām, ka nav ielu apgaismojuma :lll atpakaļceļs, kur tev pretim brauc smagās mašīnas ar tālajām gaismām visai biedējošs, bet netālu no pilsētas tumsā piestājam, jo dzirdam kā no netālu esošā tempļa nāk mūku diesmas. Visai magic.
Ezera otrā pusē ir viņu vietējā vīna darītava kur var nogaršot dažādus viņu pašu brūvētos vietējos vīnus. Mjanma - Āzijas Francija - tieši šādi šo valsti neviens nekad nav nosaucis, un es, nebūdams vīna eksperts, nespētu atšķirt šo no 5eur zirdziņa vīna, bet Lāsma saka, ka šis esot negaršīgāks. Bet vietai toties iespaidīgs skats, kā jau tas ir visām vietām, kas novietotas blakus hugeass ezeram. 1/10 vīns un 9/10 vieta kopā vismaz padara šo par sekmīgu pieredzi.
Šajā dienā ēst bijām restorānā kas izveidots zem nojumes kādas sievietes mājas pagalmā. Pasūtam papaijas salātus, un redzam, kā sieviete uzkāpj uz mocīša un aizbliež prom. Pēc 5min ir atpakaļ ar papaiju rokā. Domājām, ka bija uz veikalu, bet izrādās uz savu dārzu. Aizbrauca ar mocīti pāri ielai uz savu dārzu lai noplūktu papaiju un uztaisītu mums salātus. Es uz dirsas. Nez vai ārzemnieki šitā pat brīnītos, ja es viņiem Latvijā no dārza redīsus atnestu?
Bet no visām vietām Njaungšvē mani visvairāk pārsteidza indiešu ēstuve. Tajā brīdī, kad es vienkāršiji gribēju ķiploku naan maizīti un mēs devāmies uz vienīgo vietu, kam kaut kas tāds te varētu būt, es pat iedomāties nevarēju, ka mani tur sagaidīs Eminema templis. Jā, varbūt rietumu kultūra viņiem vēl sveša, un backstreet boys dziesmas viņi zina tikai savas valodas izpildījumā, Mjanmā ir kāds, kas zina par Eminemu. Pie sienām ir Eminema plakāti, fotogrāfijas albumu vāciņi, un arī pats viesmīlis/īpašnieks ir Eminems. Pirmajā vakarā viņš mūs aicina iet prom, jo mēs neesam rezervējuši galdiņu, kas ir koncepts, ko es Mjanmā vēl neesmu manījis. Izskatās, ka restorānā gan ir brīvas vietas un tur ir cilvēki, kas ceļas kājās, lai ietu prom, un nav īsti skaidrs kāpēc man tiek liegta iespēja ēst kariju klausoties "Lose Yourself".
Par laimi šo dziesmu un visas pārējās dzirdu nākamajā dienā, kad mūs tomēr ielaiž paēst bez rezervācijas. Restorānā esam mēs 2 un vēl viens džeks, kad tur ierodas vēl kāds ēst gribošs pāris, kuru īpašnieks pasūta dirst sakot "You already ate my food yesterday". Mums skaidro, ka negrib strādāt. Visticamāk jo viņam jāmācās dažādas reperu kustības, kas viņu pavada visur, un pasūtot ēdienu es līdz galam nesaprotu vai viņš vispār klausās, jo man ir aizdoma, ka skatos nevis uz viesmīli, bet repa video. Bet es maldos, ar atmiņu viņam viss kārtībā, jo pirms došanās uz virtuvi viņš sagaida dziesmā īsto brīdi un tad
"aaahhh ahhh check it…..
chicken masala
Aloo breed
Triple garlic naaan"
Mana otra mīļākā Eminema dziesma aiz "Cleaning out your closet"
