Būtu baigi grūti dzīvot savu dzīvi vienam, bez cilvēkiem, kas ir gatavi klausīties tavās pārdomās, jo ir vienkārši pārāk daudz jautājumu, uz kuriem atbilde nekur nav rakstīta, un tādi uz kuriem atbildi zin visi, izņemot mani.
Laima man ir lielākais palīgs šajā jomā, un ir pat izsniegusi man metāla zvanu, kuru Mellužos es varu skaļi zvanīt un saukt "MISTĒRIJA" katru reizi, kad neko neaaprotu. Tagad gan Laima ir prom, un pārdomas krājas nedaudz pārāk lielā ātrumā.
Vai, ja es atrodu telefonu uz zemes, man viņš obligāti jāatdod tajā pašā dienā? Varbūt es esmu randiņā un manai draudzenei rīt izpilda nāvessodu, es negribu tērēt savu laiku, lai gaidītu kad tu atvilksies līdz stacijai, jo tev jāpabeidz skatīties Mis&Mr Latvija. Vai labāk, ja es to telefonu atstāju uz zemes? Laima saka, ka jāienes kādā iestādē, bet, ja tu esi, piemēram, mežā vai pie jūras, tas arī ir lieks pisaks.
Ja tu nedzer, un it īpaši, ja tas ir nopietns iemesls, piemēram, tu esi robots, tu vari iet uz bāriem/klubiem? Ko tu tur dari, ja visi pārējie uzvedās kā lohi? Es pat dzerot neeju uz klubu, es nezinu kā būtu skaidrā.
Ja tev piedāvātu īstu androīdu, kurš tev visur nāk līdzi, bet viņš izskatās tieši tik īsts, ka precīzi desmitniekā trāpījis pašā uncanny valley viducī, tu tādu ņemtu? It kā riktīgi kruti, bet visur jāņem, arī uz darbu/ skolu. Ja manas frizūras maiņas jau izsauc 10x lielāku uzmanību, nekā es esmu gatavs pieņemt, ar robotu būtu vispār pizdets. Bet varbūt es varētu nestrādāt? Man šķiet es ar robotu būtu labi draugi.
Vai ir pieklājīgi zagt dārza rūķi no vienas un tād pašas vietas, ja es plānoju viņu pārvietot tikai 3 pagalmus tālāk?
Vai ir ok braukt bez krekla vilcienā? Bet ja tev ir veste, kas ir vaļā? Bet ja tu esi resns un sasvīdis? Es šo redzu diezgan bieži, un nezinu vai te runā buržujs manī, bet man ir sajūta, ka katru reizi kad cilvēks tusē puspliks vilcienā, viņš man rāda fakuci ar visu ķermeni. TAČU PAGAIDI LĪDZ TAI JŪRAI, TĀS OR 40MIN!!
Vai kāds pērk tās indiāņu dziesmas centrā? Man šķiet viņas nav autentiskas, pie vērmanīša pa virsu pavadījumam viena mauca stabuli, bet tik sūdīgi, ka mans un Jāņa ermoņiku un ukuleles duo ir principā Metallica.
ceturtdiena, jūlijs 31
trešdiena, jūlijs 30
Kas notiek Jūrmalā
Viena lieta, ko es reāli nesaprotu, ir, kā ir strādāt darbavietās, kuras tu neciet. Manšķiet es esmu šajā jomā tā baigi lutināts, un lai arī varbūt nav ok, ka kādreiz kāds no maniem kolēģiem ir darba laikā pālī draudējis man izdurt acis, bet visādi citādi viss vienmēr ir ok. Es nezinu kā būtu kraut arbūzus veikalā, kura tava vadība domā, ka tu esi lohs, un ar taviem kolēģiem tevi vieno tikai tas, ka jūs ienīstat vadību.
Tajā pat laikā, man šķiet ka grūtos brīžos tāpēc man trūkst rūdījuma. Piemēram vakar pāris kolēģes izdomāja vienu no smieklīgākajām lietām kopš Monty Python, t.i. mest pa manu muguru un galdu ar papīriem. Daži no jums varbūt teiks, ka nav smieklīgi, bet vienai no viņām humora izjūta ir tik "plaša", ka principā es sāku baidīties, ka tik nebūs no smiekliem darba dienas vidū jāskrien mājā bikses mainīt. Es tajā pašā laikā sēžu un cenšos valdīties un būt pieklājīgs cilvēks sakot tikai "atpisieties lūdzu", bet nu es domāju tas tiek norakstīts uz to, ka mana humora izjūta vienkārši ir sūdīga, jo es nesmejos par visu. Šodien toties atnāca uz darbu kolēģe, kas vakar nebija un uzzināja par jauno joku, un viss var sākties no gala. Neskatoties uz to, ka es lietoju vārdus "jūs debīlas esat" un "ATPISIETIES", manuprāt problēma tā arī nav saprasta, un es, ja godīgi neatceros pēdējo reizi savā mūžā, kad būtu bijis šitik uzvilkts. Tā ka tu reāli sāc domāt ko tu vari zaudēt, ja iekrauj pa nāsi cilvēkam kas ir a)meitene b)kolēģis. Es nezinu kā šitā var dzīvot, ir pagājušas kādas 4h, un šķiet man tikai tagad asinsspiediens ir atgriezies normas robežās. Par laimi mans darba grafiks man ļauj savas problēmas risināt vienkārši ejot mājās, un līdz ar to tagad es varu dziedēt dvēseli ar alu un pīrāgiem Jūrmalā.
Kas notiek šeit:
Līdz ar laiku, kas liek man iemēģināt jaunus gultasveļas lietošanas paradumus, Jūrmalā ierodas arī Alla Pugačova un aptuveni 200073 citi cilvēki' kas grib izbaudīt to, kā ir, kad tev apakšbiksēs salien smalkas smiltiņas, nevis melnzeme, kā tas ir ikdienā. Pieprasījums pēc Jūrmalas sniegtajiem izklaižu klāstiem ir tik liels, ka ietekmi jūt pat Melluži, un tajos esošā viesnīca, kas nosaukta kādas dāmas ar zemiem standartiem vārdā. Fakts ka visā ielas garumā nav vietas, kur atstāt mašīnu, un uz viesnīcas balkoniem izstādītie dvieļi, kas katram garāmgājējam stāsta par sava īpašnieka oriģinalitāti, liecina, ka viesnīcas ierastais biznesa modelis, kas piedāvā telpas, kurās izguldīt savu dārgo vakara kompanjoni, mainīts uz standarta viesnīcas piedāvājumu.
Kas tad mums ir ieradušies:
1. Pārītis vienādos šortos, vienādiem iedegumiem soļo iegrimuši ārkārtīgi aizraujošā sarunā un bauda brīvdienas. Abiem līdzi draudzenes, soļo līdzi katra savā pusē un šķiet nedaudz garlaikotas. Bet, kā zinām:bros before hos.
2. Pārītis, kas izmanto jūru lai uzņemtu skaistu video ar meitenes dibenu pāris cm virs ūdens. Čalis gan acīmredzami ir lepns arī ar savu dibenu, jo demonstrē to visiem pārējiem pludmales apmeklētājiem un pārsmējies tā, ka šķiet bikses novilka vienkārši, lai viņas nepiedirstu.
3. Cits pārītis tikmēr apmētā viens otru ar dubļiem. Varētu domāt ka tas tā spēlējoties, ja nebūtu redzams, ka visai sāpīgi. Varbūt tā brauc risināt ģimenes strīdus.
4. Smiltīs guļ džeks kas atpūšas kopā ar suni. Nav īsti skaidrs kapēc, jo suns ir riktīgs lohs. Es principā esmu izlēmis, ka turpmāk, ja man piepišas suns, ir nevis jāskatās uz saimnieku ar "kāpēc tu esi tāds lunis?" acīm, bet jāmēģina to suni izrubīt.Mazos manuprāt var vienkārši arī aizspert gana tālu.
5.Veikalā tagad valda man nezināmu ielu likumi. Es stāvu rindā kādu minūti, tad pienāk apjomīga kundze, kas savu bikini valkā ar tādu lepnumu, ka varētu padomāt, ka skaistumu mēra apjomā, un paziņo man "Es te stāvu". Nezinu kāds ir viņas pamatojums, bet jāatzīst, ka metode strādā. Kāds, kas nav tāds pingvīns kā es varētu pamēģināt šo citās vietās, kur mums, iespējams maldīgi, radusies sajūta, ka valda kārtība.
6. Pie veikala tirgo mellenes, un arī šiem ir jauna programma Jaunā Viļņa noskaņās - pilnā skaļumā uzgriezts sarkans rādžiņš, un džeks, kura pudelē palicis tik maz, ka tāda tehnoloģija kā beņķis jau kļuvusi par sarežģītu, sēž tam blakus uz asfalta un dzied rādžiņa antenā.
7. Jūrā stāvot līdz ceļiem un domājot kāds nez ir par normu uzskatītais attālums no krasta, lai atgultos, satieku bēbi. Bēbis riktīgi priecīgs sēž laivā, un izskatās ka nesaprot neko. Apkārt esošie cilvēki pēc viņa vecākiem neizskatās neviens, un tajā pat laikā visi, bet nu ko tur daudz - ne mans bēbis, ne mana laiva.
8. Cilvēki ar atribūtiku. Es laikam esmu par jaunu, lai pazītu kādu, kas regulāri kaut kur brauc ar busiņu, līdz ar to šis man ir kaut kas svešs, bet pie jūras ir cilvēki, kas ierodas ar mēbelēm. Viens bariņš bija ar galdu un 8 krēsliem, kas šķiet it kā iespaidīgāk, taču labāk man patīk kāds krievu džeks, kam ir liels atpūtas krēsls un milzu saulessargs un mini galdiņš aliņiem. Kas labāk - viņš ieradies ar 3 draugiem, bet tiem nav pat ķeblis. Tā nu viņš novietojis savas mēbeles pie paša krasta, atpūšas, un pārējie stāv apkārt viņam, un visi kopā sūc aliņu.
Lūk, atpūtnieki.
Tajā pat laikā, man šķiet ka grūtos brīžos tāpēc man trūkst rūdījuma. Piemēram vakar pāris kolēģes izdomāja vienu no smieklīgākajām lietām kopš Monty Python, t.i. mest pa manu muguru un galdu ar papīriem. Daži no jums varbūt teiks, ka nav smieklīgi, bet vienai no viņām humora izjūta ir tik "plaša", ka principā es sāku baidīties, ka tik nebūs no smiekliem darba dienas vidū jāskrien mājā bikses mainīt. Es tajā pašā laikā sēžu un cenšos valdīties un būt pieklājīgs cilvēks sakot tikai "atpisieties lūdzu", bet nu es domāju tas tiek norakstīts uz to, ka mana humora izjūta vienkārši ir sūdīga, jo es nesmejos par visu. Šodien toties atnāca uz darbu kolēģe, kas vakar nebija un uzzināja par jauno joku, un viss var sākties no gala. Neskatoties uz to, ka es lietoju vārdus "jūs debīlas esat" un "ATPISIETIES", manuprāt problēma tā arī nav saprasta, un es, ja godīgi neatceros pēdējo reizi savā mūžā, kad būtu bijis šitik uzvilkts. Tā ka tu reāli sāc domāt ko tu vari zaudēt, ja iekrauj pa nāsi cilvēkam kas ir a)meitene b)kolēģis. Es nezinu kā šitā var dzīvot, ir pagājušas kādas 4h, un šķiet man tikai tagad asinsspiediens ir atgriezies normas robežās. Par laimi mans darba grafiks man ļauj savas problēmas risināt vienkārši ejot mājās, un līdz ar to tagad es varu dziedēt dvēseli ar alu un pīrāgiem Jūrmalā.
Kas notiek šeit:
Līdz ar laiku, kas liek man iemēģināt jaunus gultasveļas lietošanas paradumus, Jūrmalā ierodas arī Alla Pugačova un aptuveni 200073 citi cilvēki' kas grib izbaudīt to, kā ir, kad tev apakšbiksēs salien smalkas smiltiņas, nevis melnzeme, kā tas ir ikdienā. Pieprasījums pēc Jūrmalas sniegtajiem izklaižu klāstiem ir tik liels, ka ietekmi jūt pat Melluži, un tajos esošā viesnīca, kas nosaukta kādas dāmas ar zemiem standartiem vārdā. Fakts ka visā ielas garumā nav vietas, kur atstāt mašīnu, un uz viesnīcas balkoniem izstādītie dvieļi, kas katram garāmgājējam stāsta par sava īpašnieka oriģinalitāti, liecina, ka viesnīcas ierastais biznesa modelis, kas piedāvā telpas, kurās izguldīt savu dārgo vakara kompanjoni, mainīts uz standarta viesnīcas piedāvājumu.
Kas tad mums ir ieradušies:
1. Pārītis vienādos šortos, vienādiem iedegumiem soļo iegrimuši ārkārtīgi aizraujošā sarunā un bauda brīvdienas. Abiem līdzi draudzenes, soļo līdzi katra savā pusē un šķiet nedaudz garlaikotas. Bet, kā zinām:bros before hos.
2. Pārītis, kas izmanto jūru lai uzņemtu skaistu video ar meitenes dibenu pāris cm virs ūdens. Čalis gan acīmredzami ir lepns arī ar savu dibenu, jo demonstrē to visiem pārējiem pludmales apmeklētājiem un pārsmējies tā, ka šķiet bikses novilka vienkārši, lai viņas nepiedirstu.
3. Cits pārītis tikmēr apmētā viens otru ar dubļiem. Varētu domāt ka tas tā spēlējoties, ja nebūtu redzams, ka visai sāpīgi. Varbūt tā brauc risināt ģimenes strīdus.
4. Smiltīs guļ džeks kas atpūšas kopā ar suni. Nav īsti skaidrs kapēc, jo suns ir riktīgs lohs. Es principā esmu izlēmis, ka turpmāk, ja man piepišas suns, ir nevis jāskatās uz saimnieku ar "kāpēc tu esi tāds lunis?" acīm, bet jāmēģina to suni izrubīt.Mazos manuprāt var vienkārši arī aizspert gana tālu.
5.Veikalā tagad valda man nezināmu ielu likumi. Es stāvu rindā kādu minūti, tad pienāk apjomīga kundze, kas savu bikini valkā ar tādu lepnumu, ka varētu padomāt, ka skaistumu mēra apjomā, un paziņo man "Es te stāvu". Nezinu kāds ir viņas pamatojums, bet jāatzīst, ka metode strādā. Kāds, kas nav tāds pingvīns kā es varētu pamēģināt šo citās vietās, kur mums, iespējams maldīgi, radusies sajūta, ka valda kārtība.
6. Pie veikala tirgo mellenes, un arī šiem ir jauna programma Jaunā Viļņa noskaņās - pilnā skaļumā uzgriezts sarkans rādžiņš, un džeks, kura pudelē palicis tik maz, ka tāda tehnoloģija kā beņķis jau kļuvusi par sarežģītu, sēž tam blakus uz asfalta un dzied rādžiņa antenā.
7. Jūrā stāvot līdz ceļiem un domājot kāds nez ir par normu uzskatītais attālums no krasta, lai atgultos, satieku bēbi. Bēbis riktīgi priecīgs sēž laivā, un izskatās ka nesaprot neko. Apkārt esošie cilvēki pēc viņa vecākiem neizskatās neviens, un tajā pat laikā visi, bet nu ko tur daudz - ne mans bēbis, ne mana laiva.
8. Cilvēki ar atribūtiku. Es laikam esmu par jaunu, lai pazītu kādu, kas regulāri kaut kur brauc ar busiņu, līdz ar to šis man ir kaut kas svešs, bet pie jūras ir cilvēki, kas ierodas ar mēbelēm. Viens bariņš bija ar galdu un 8 krēsliem, kas šķiet it kā iespaidīgāk, taču labāk man patīk kāds krievu džeks, kam ir liels atpūtas krēsls un milzu saulessargs un mini galdiņš aliņiem. Kas labāk - viņš ieradies ar 3 draugiem, bet tiem nav pat ķeblis. Tā nu viņš novietojis savas mēbeles pie paša krasta, atpūšas, un pārējie stāv apkārt viņam, un visi kopā sūc aliņu.
Lūk, atpūtnieki.
piektdiena, jūlijs 25
Katram savas problēmas
Interesanti kā dažādos dzīves posmos par problēmām mēs uzskatām lietas, kas citos šķiet absolūti pilnīgi debīlas. Es domāju par reālām problēmām, nevis "ak vai, man nav miljons $$$".
Kaut kā tā interesanti lietas, kas pašam šķiet pārņem manu dzīvi pilnībā, un šķiet, ka nekā svarīgāka nav. Piemēram:
Kaut kā tā interesanti lietas, kas pašam šķiet pārņem manu dzīvi pilnībā, un šķiet, ka nekā svarīgāka nav. Piemēram:
- Vējš, nākot no veikala, izpūta no rokām tukšu maisiņu un aizpūta viņu tālu tālu prom
- Jāiet uz disciplinārās komitejas sēdi, jo man ir 15 gadi un skola nav pārāk interesanta
- Klasesbiedri zin, ka es klausos Rammstein
- Man nav naudas lai tiktu uz mājām
- Kāda dāma mani nemīl
- Pulkstens ir pāri 22:00 un es neesmu mājās
- Ģimenes kompis neslēdzas iekšā
- Manliekas ar manu dzīvi nekas nenotiek
- Izlēju gultā ūdeni
It kā jau kas gan mēs esam, lai noteiktu - šis ir adekvāti, un šis nē, jo nu mēs vienmēr skatāmies no savas perspektīvas. Es domāju 4 gadīgam Valteram neinteresē vai man tagad ir stipendija, jo kaut kādu apjomu LEGO es varu atļauties arī par algu, tajā pat laikā nu nevar uzskatīt par nopietnu to čali, kurš sāka raudāt zoodārzā, jo nevarēja atrast ģimeni ~2minūtes.
Interesanti ir gan tas, ka palielam kopumā no tām problēmām atkratīties nevar, un ja tev dzīvē viss ir kārtībā, tā vien šķiet, ka ir cilvēka dabā izdomāt kaut ko jaunu, ar ko būt neapmierinātam.
Lūk, pensionāri:
Aizvakar 03:00 naktī stāvu Luksemburgas stacijā un gaidu autobusu uz lidostu. Tur ir uz somas aizmidzis tūrists, 2 džeki, kas šķietami grib uz klubu, 2 pensionāri un 3-4 takši. Aplūkojot apkārtējos manu, ka pensionāru pāris ir tāds pa pusei satraukts. Nu tā, ka dāma ir riktīgi par kaut ko iecepusies, bet džekam reāli izskatās, ka nekas neinteresē. Dāma staigā apkārt, dīdās, nofotografē viena takša numura zīmi, un pēc kāda laika neiztur un zvana policijai. Man īsti nav skaidrs, kas ir par problēmu, jo it kā loģiskākais skaidrojums šķiet, ka taksis viņu apkrāpis, taču tādā gadījumā es tā takša vietā jau sen būtu aizbraucis prom.
Pēc laika ierodas policija, kas ir divi superfakingbūdīgi džeki, kuri šķiet varētu pārlauzt man kāju ar vienu roku, abi bruņuvestēs, ar revolveriem pie sāniem. Pieet pie dāmas un prasa kas par lietu - izrādās problēma šāda - viņa te gaida autobusu, bet taksisti neslēdz ārā motorus (laikam jo karsts, un vienkārši darbina kondicionieri) un indē viņu nost. TRIJOS NAKTĪ TEV NAV KO DARĪT. Policisti gan ir pieklājīgāki par mani, un pēc īsa apmulsuma saka, ka nu jā traki ir, bet neko jau īsti viņi tur darīt nevar. Nevar īsti viņi neko darīt arī pēc tam, kad dāma izklāsta tādus argumentus kā pasaule iet bojā, jums jāmaksā par šo nodokļi, kāpēc mēs visi mirstam, es esmu veca, un reāli viss ko viņi var darīt ir iesaka dāmai rakstīt vēstuli grāfam, un dodas prom. Dāma vēl nedaudz pagrozās, taču acīmredzot nav vairs izturams vispār, tāpēc izvelk no somas auduma sejas masku (to ko velk zobārsti un ķīnieši, kad sabijušies no SARS), uzvelk to, un stāv dusmīgi skatoties uz visu, kam ir riteņi.
Visu šo laiku viņas vīrs mierīgi stāv pie pieturas, un man kaut kā ir sajūta, ka nav tā, ka viņš vairs obligāti ir sajūsmā par šīm attiecībām.
Lūk, problēmas.
trešdiena, jūlijs 16
Kads grib zinat manus foto noslepumus
Man reali nav saprotams kadel, bet eksiste cilveki, kam ir problemas ar manu uzvardu. Ne tadas, ka par tam butu jarepo negeriem, bet tadas, ka, "labdien mes nezinam kas naks zobus labot". Parasti es to visai atri atrisinu paskaidrojot, ka mans uzvards rakstas "ka krasa". Vakar wizeju pie jauna zobarsta, skatos - ja, tur 19:00 pierakstits Valters Grins. Nopietni? Ne, apejam visi apli ap istabu un padomajam velreiz - ta ka cist nopietni?
Tads jauns notikums mana dzive ir fakts, ka man par draugu FB pieteicies kada drauga tevs. Es vispar neesmu baigi sajusma ar faktu, ka vecaku (lasit konservativaki) cilveki ir lietas kursa par manam ikdienas nodarbem, bet budams pieklajigs cilveks, kuram jastreso vai drqudzibas atteikums gadijuma netiks uztverts ka "ej nahuj, tavs dels ir pedins" zests, es tomer apstiprinu. Mana mamma, piemeram, nemaz necensas mani vairs aicinat, jo domaju, ka zin, ka manuprat vina neprot uzvesties, pie manim postiem komentejot lai nelamajos un eju majas lidz 21:00. Seit gan man radusies sajuta, ka situacija varetu but savadaka, jo ieprieks minetais tevs ir ielaikojis a)Melluzus b)lielu apjomu latino sieviesu ar iespaidigam figuram. Papildus tam, lai nostiprinatu musu draudzibu vins uz manas sienas uzrakstijis divus sadus ierakstus: "it seviski patik skats Jurmala" un "gribetu zinat tavu foto noslepumus". Es sen neesmu bijis tik tuvu asaram darba laika.
Lai ari man bija ceriba, ka esam jau tikusi tam pari, darba vakar atnaca kolege, kas laikam nebija mani sen redzejusi un teica afigenna smiekligu joku par maniem matiem. Toties vakara garamejot man uzsmaidija dama un izteica komplimentu par kreklu, un es budams cilveks, kas pamata sanem komplimentus no cilvekiem, kuriem ar mani jagul esmu pilnigq saulstarina un mana dzive automatiski palika labaka par vismaz 15. Laikam jau dzive visam jabut lidzsvara. Vienigi tagad man jadzivo bailes, ka es varetu but nejausi citejis Device.
Luk, dzive.
Tads jauns notikums mana dzive ir fakts, ka man par draugu FB pieteicies kada drauga tevs. Es vispar neesmu baigi sajusma ar faktu, ka vecaku (lasit konservativaki) cilveki ir lietas kursa par manam ikdienas nodarbem, bet budams pieklajigs cilveks, kuram jastreso vai drqudzibas atteikums gadijuma netiks uztverts ka "ej nahuj, tavs dels ir pedins" zests, es tomer apstiprinu. Mana mamma, piemeram, nemaz necensas mani vairs aicinat, jo domaju, ka zin, ka manuprat vina neprot uzvesties, pie manim postiem komentejot lai nelamajos un eju majas lidz 21:00. Seit gan man radusies sajuta, ka situacija varetu but savadaka, jo ieprieks minetais tevs ir ielaikojis a)Melluzus b)lielu apjomu latino sieviesu ar iespaidigam figuram. Papildus tam, lai nostiprinatu musu draudzibu vins uz manas sienas uzrakstijis divus sadus ierakstus: "it seviski patik skats Jurmala" un "gribetu zinat tavu foto noslepumus". Es sen neesmu bijis tik tuvu asaram darba laika.
Lai ari man bija ceriba, ka esam jau tikusi tam pari, darba vakar atnaca kolege, kas laikam nebija mani sen redzejusi un teica afigenna smiekligu joku par maniem matiem. Toties vakara garamejot man uzsmaidija dama un izteica komplimentu par kreklu, un es budams cilveks, kas pamata sanem komplimentus no cilvekiem, kuriem ar mani jagul esmu pilnigq saulstarina un mana dzive automatiski palika labaka par vismaz 15. Laikam jau dzive visam jabut lidzsvara. Vienigi tagad man jadzivo bailes, ka es varetu but nejausi citejis Device.
Luk, dzive.
ceturtdiena, jūlijs 10
RING RING - Te Raiens Goslings
Mainot mājās kontaktligzdu atrāvos ar elektrību un tā iekrāmēja pa galvu, ka gribēju iziet pastaigāt, iedzert aliņu, un atpūsties pie Jūras, kamēr iziet. Pa ceļam uz jūru atradu pie stacijas uz zemes Iphone. Stāvēju skatījos, no sākuma īsti nesapratu - neliekas baigi prātīga ideja likt viņu uz zemes. Paceļu un nedaudz nobīstos, jo šajā situācijā iespējams pēkšņi kāds varētu gribēt nākt viņu prasīt un es tur stāvu kā tāds lohs - paskatos apkārt, izskatās, ka nevienam baigi nepiš. Tā kā es nezinu ko īsti darīt, meklēju, kādu kas zinātu, redzu, ka no stacijas uz mani skatās viens no vasaras dzērāju bara, un es paceļu un rādu viņam to telefonu, jo domāju, ka varbūt viņam tieši varētu būt izkritis sievišķīga paskata Iphone - viņš redz, ka es viņu sveicinu un pasveicina atpakaļ. Lieliski, tagad man ir gan telefons rokā, gan jauks draugs. Es reāli iznācu iedzert aliņu saulītē un atpūsties - fuck you pasaule.
Nolemju doties uz veikalu un pa ceļam mēģinu sazvanīt kādus no pēdējiem kontaktiem. Tur ir, dāmas un kungi, "Mīļais vīrs", kas man liekas lielisks nosaukums (citu vīru neatradu) kaut kāda Aijiņa un Baiba Darbs, un es domāju nu - Baiba, ja tu domaji, ka jus baigas draudzenes esat, tad zini - pie tevis telefonā rakstīts darbs. taka tika idarba attiecības ja? Lai nebutu te nekāda zvanīšanās pa brīvdienām. Mani nedaudz fascinē šie ierakstu personalizējumi telefonos. Iespējams tāpeč, ka man nekā tāda interesanta nav, un daļai es pat kontaktus neglabāju, jo man vieglāk ir atcerēties numuru, nekā meklēt viņu kontaktlistē. Dainim savukārt manliekas visi numuri saglabāti tā kā tādam narkodīlerim, lai Policijai nav skaidrs ar ko viņš runā. Nu tā ka visi ir Nāvinieks, Melnais Čižiks, Gurķis (latgale) utt.
Atceros, ka reiz man Mālpilī pagalmā Ēriks teica tā - kad mums visiem būs mobilie, tad būs tā, ka viņš kādam zvanīs, un rādīsies, ka zvana XXL. Es viņam saku, Ērik, tā tas nestrādā, ja es tevi saglabāšu kā lohs, tad rādīsies lohs. Ēriks apvainojās, un teica ka tad viņs arī mani saglabās ar sliktu vārdu. Viņa draugs Artūrs toties pāris gadus vēlāk visiem telefoniem, kur tika klāt, savu kontaktu nomainīja uz vārdu "Artūrs Extreme". Baigi Extreme vispār nebija, varbūt vienreiz pēc 22:00 ārā bija, bet tas arī viss. Bet par Ēriku jāsaka, ka kopš tā laika vairs nekad neesmu saticis cilvēku, kas tik ļoti gribētu būt XXL.
Jebkurā gadījumā es iepērkos veikalā un soļoju tālāk uz Jūru, kad man pēkšņi zvana "Ievuliiiis". Čau-čau, pasaku, ka atradu telefonu, viņa man saka, jā - redzi rekur meitene viņu meklē? Es pagriežos apkārt - nu čist neredzu. Viņa man saka - ok gaidi, mēs tuliņ atnāksim pretī. Es pasaku OK, un tā arī nesaprotu kā viņas zin kur es esmu. Izrādās - nezin. Pēc pāris minūšu gaidīšanas es aizeju līdz jūrai, mazliet pastaigājos tur, un saņemu jau atkal zvanu - tagad esot tuvāk. Nu paeju pretim. Pa ceļam ieeju no telefona Facebookā un tur atvērtajā kontā ierakstu "Tik labi, ka Valters Brūns atrada manu telefonu. Dzīvē izskatās labāk par Raienu Goslingu!!!", biju domājis, ka tagad varēšu nošērot ar tekstu "Ja jau dāmas tā saka, būs jau vien taisnība!", bet diemžēl atnākot mājās man jāsecina, ka telefons piederēja cilvēkam, kas neļauj citiem lasīt savu Facebooku. Kāpēc jūs man to nodarat cilvēki? :///.
Satiku abas dāmas, viņām līdzi divi bēbji, tāpēc nedaudz sabijos. Atdevu telefonu un nesapratu cik ļoti OK ir tas, ka man rokā ir alus, kamēr mani vēro bēbis, bet jebkurā gadījumā dāmas priecīgas, iedeva Bosca, un tas ir kruti, jo principā cik bieži tu izej no mājas, un atgriezies ar reālu loot, kas iegūts vienkārši piedzīvojumos? Tā arī domāju!
Vienu gan tā arī nesapratu - telefona īpašniece teica, ka visvairāk satraukusies par to, ka tur daudz bēbja bildes telefonā. Bet kapēc? Es būtu vairāk satraucies, ja tur būtu manas bildes. Kurš bēbi pēc bildes var atpazīt? Jeb moš tur bildes, kurās bēbis šņauc kokaīnu no prostitūtas muguras rādot pliku dibenu Jūrmalas zīmei? Bet nu ko es zinu - varbūt tagad cālis.lv TOP tēma ir kā bēbjiem caur instagramu dvēseles zog.
Nolemju doties uz veikalu un pa ceļam mēģinu sazvanīt kādus no pēdējiem kontaktiem. Tur ir, dāmas un kungi, "Mīļais vīrs", kas man liekas lielisks nosaukums (citu vīru neatradu) kaut kāda Aijiņa un Baiba Darbs, un es domāju nu - Baiba, ja tu domaji, ka jus baigas draudzenes esat, tad zini - pie tevis telefonā rakstīts darbs. taka tika idarba attiecības ja? Lai nebutu te nekāda zvanīšanās pa brīvdienām. Mani nedaudz fascinē šie ierakstu personalizējumi telefonos. Iespējams tāpeč, ka man nekā tāda interesanta nav, un daļai es pat kontaktus neglabāju, jo man vieglāk ir atcerēties numuru, nekā meklēt viņu kontaktlistē. Dainim savukārt manliekas visi numuri saglabāti tā kā tādam narkodīlerim, lai Policijai nav skaidrs ar ko viņš runā. Nu tā ka visi ir Nāvinieks, Melnais Čižiks, Gurķis (latgale) utt.
Atceros, ka reiz man Mālpilī pagalmā Ēriks teica tā - kad mums visiem būs mobilie, tad būs tā, ka viņš kādam zvanīs, un rādīsies, ka zvana XXL. Es viņam saku, Ērik, tā tas nestrādā, ja es tevi saglabāšu kā lohs, tad rādīsies lohs. Ēriks apvainojās, un teica ka tad viņs arī mani saglabās ar sliktu vārdu. Viņa draugs Artūrs toties pāris gadus vēlāk visiem telefoniem, kur tika klāt, savu kontaktu nomainīja uz vārdu "Artūrs Extreme". Baigi Extreme vispār nebija, varbūt vienreiz pēc 22:00 ārā bija, bet tas arī viss. Bet par Ēriku jāsaka, ka kopš tā laika vairs nekad neesmu saticis cilvēku, kas tik ļoti gribētu būt XXL.
Jebkurā gadījumā es iepērkos veikalā un soļoju tālāk uz Jūru, kad man pēkšņi zvana "Ievuliiiis". Čau-čau, pasaku, ka atradu telefonu, viņa man saka, jā - redzi rekur meitene viņu meklē? Es pagriežos apkārt - nu čist neredzu. Viņa man saka - ok gaidi, mēs tuliņ atnāksim pretī. Es pasaku OK, un tā arī nesaprotu kā viņas zin kur es esmu. Izrādās - nezin. Pēc pāris minūšu gaidīšanas es aizeju līdz jūrai, mazliet pastaigājos tur, un saņemu jau atkal zvanu - tagad esot tuvāk. Nu paeju pretim. Pa ceļam ieeju no telefona Facebookā un tur atvērtajā kontā ierakstu "Tik labi, ka Valters Brūns atrada manu telefonu. Dzīvē izskatās labāk par Raienu Goslingu!!!", biju domājis, ka tagad varēšu nošērot ar tekstu "Ja jau dāmas tā saka, būs jau vien taisnība!", bet diemžēl atnākot mājās man jāsecina, ka telefons piederēja cilvēkam, kas neļauj citiem lasīt savu Facebooku. Kāpēc jūs man to nodarat cilvēki? :///.
Satiku abas dāmas, viņām līdzi divi bēbji, tāpēc nedaudz sabijos. Atdevu telefonu un nesapratu cik ļoti OK ir tas, ka man rokā ir alus, kamēr mani vēro bēbis, bet jebkurā gadījumā dāmas priecīgas, iedeva Bosca, un tas ir kruti, jo principā cik bieži tu izej no mājas, un atgriezies ar reālu loot, kas iegūts vienkārši piedzīvojumos? Tā arī domāju!
Vienu gan tā arī nesapratu - telefona īpašniece teica, ka visvairāk satraukusies par to, ka tur daudz bēbja bildes telefonā. Bet kapēc? Es būtu vairāk satraucies, ja tur būtu manas bildes. Kurš bēbi pēc bildes var atpazīt? Jeb moš tur bildes, kurās bēbis šņauc kokaīnu no prostitūtas muguras rādot pliku dibenu Jūrmalas zīmei? Bet nu ko es zinu - varbūt tagad cālis.lv TOP tēma ir kā bēbjiem caur instagramu dvēseles zog.
trešdiena, jūlijs 9
Kas notiek veikalos
Šodien Mellužu veikalā ienākot pamanīju Smoukeru, un īsu brīdi sapriecājos, ka Smoukers ir sācis savu adaptāciju Mellužos un devies buržuju ceļos, jo izskatījās, ka viņam rokā ir normāla alus pudele. Taču pēc sīkākas izpētes tomēr nācās secināt, ka Smoukera maigajos skāvienos kārtējo reizi iegrimst divcis. Taču bēdas neilgas, jo sieviete ar ko viņš bija ieradies kopā nopirka žāvētas zivs uzkodas pie alus, UN divus lielus ekselences saldējumus. ^___^ Kuram gan neliekas skaisti domājot par Smoukeru sēžam kombenzonā kaut kur melnzemē un tādā vafelē, kad nav iespējams lietot vairs pat abaku , un mēģinām nograuzt šokolādes kārtiņu ekselencei.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu to stāstījis jau iepriekš, un tagad man sāk šķist ka es varētu uztaisīt tādu kā šķirkli, uz kura tu vari uzspiest, un viņs aizved uz šīs personas aprakstu, piemēram šādi: "Es zinu vienu cilvēku, kam nedrīkst piedot iešanu uz kačalku, un tas ir Jānis Bičkovskis", bet Smoukers ir mans bijušais kolēģis no stroikas, kurš tagad pēkšņi izlēmis dzīvot Mellužos. Viņš šķiet mani nepazīst, bet savu vārdu ir izpelnījies to izcīnot streļījot par daudz cīgu pat priekš stroiķinieka. Tagad Smoukers ir Mellužu Melleņu Magnāts, kas dienas vidū sēž pie galvenā veikala, pālī tirgo mellenes un vienreiz lamājās dusmigi sviesdams alus korķi pret zemi.
Pēc smoukera rindā ir džeks, kuram izskatās ir 15 vai 16 gadi, bet nevis no tiem stilīgajiem, vai tiem, kas sāk skūties gados 12, bet tiem, kuri visticamāk brauc uz ģeogrāfijas olimpiādi, un viņus sauc kaut kādos jocīgos vārdos, piemēram Innuss Muktpalnieks, tā, ka tu skaties un nesaproti vai kāds ir par daudz vai par maz burtus uzrakstījis. Jaunietis grib cīgas. Kad pārdevēja momentā saka "dokumentus lūdzu" iestājas neērts klusums uz kādām 3 sekundēm, un Innuss saka "Nu tad laikam nē" un aiziet prom. Nedaudz skumji, bet pārāk smieklīgi. Nav ko pīpēt Inuss, ej matemātiku mācies, nahuj tev to ģeogrāfiju dzīvē nevajadzēs. Tad iepērkos es, bet tā kā Mellužu veikalā kases dizainu ir izgudrojis cilvēks, kurš nevienu IKEA mēbeli nevarētu salikt, tad tas pavada diezgan ilgu laiku, jo preces stāv vienā pusē, bet pinkods otrā pusē un jāstaigā šurpu atpĀĀĀĀĀĀĀ'es vienkārši nerunāšu par to tagad. Es redzu kā Innuss pieiet pie Smokera, kurš pie izejas loba savu saldējumu un lūdzošām acīm prasa Smoukeram kaut ko. Protams, ka cīgas nopirkt. Tālāko jau es skatos kā kino, kas iestudēts labāk par Latviešu filmām. Smoukers ir uzņēmies misiju - viņš taču tagad galu galā grib būt Mellužnieks. Problēma gan ir tāda, ka Innus jau pateica pārdevējai, ka grib mazo Chesterfield, un domāju, ka izskatītos jocīgi, ka 20sek vēlāk atnāk Smoukers un prasa to pašu. Bet, dārgais draugs, Smoukers jau kārtējo reizi mums ir soli priekšā - viņš veic apli līdz izejas durvīm un atpakaļ, kurš pilnīgi jebkuru, kurš to redzētu un neredzētu pilnīgi nekādā veidā nepiemānītu, ka viņš ir tikko ienācis veikalā, taču tam pa virsu trumpja dūzis - tiek nomainīts kepona naga leņķis (diemžēl gan augstumā nevis sānu virzienā. Vispār es nesaprotu kāpēc), un Smoukers dodas uz kasi. Tā kā Smoukeram rindā priekšā bija vēl divi cilvēki, es diemžēl beigas šim neredzēju, jo domāju to, ka es esmu lohs domātu visi, ja es vienkārši stāvētu tur ar Innusu, un mēs abi pārmaiņus skatītos vienkārši uz Smoukeru un pārdevēju.
Lūk, kas notiek Mellužu veikalā (tas pats veikals, kurā karina pie griestiem prezervatīvus un gaļas pārdevēja riktīgi sūcas ar savu draugu)
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu to stāstījis jau iepriekš, un tagad man sāk šķist ka es varētu uztaisīt tādu kā šķirkli, uz kura tu vari uzspiest, un viņs aizved uz šīs personas aprakstu, piemēram šādi: "Es zinu vienu cilvēku, kam nedrīkst piedot iešanu uz kačalku, un tas ir Jānis Bičkovskis", bet Smoukers ir mans bijušais kolēģis no stroikas, kurš tagad pēkšņi izlēmis dzīvot Mellužos. Viņš šķiet mani nepazīst, bet savu vārdu ir izpelnījies to izcīnot streļījot par daudz cīgu pat priekš stroiķinieka. Tagad Smoukers ir Mellužu Melleņu Magnāts, kas dienas vidū sēž pie galvenā veikala, pālī tirgo mellenes un vienreiz lamājās dusmigi sviesdams alus korķi pret zemi.
Pēc smoukera rindā ir džeks, kuram izskatās ir 15 vai 16 gadi, bet nevis no tiem stilīgajiem, vai tiem, kas sāk skūties gados 12, bet tiem, kuri visticamāk brauc uz ģeogrāfijas olimpiādi, un viņus sauc kaut kādos jocīgos vārdos, piemēram Innuss Muktpalnieks, tā, ka tu skaties un nesaproti vai kāds ir par daudz vai par maz burtus uzrakstījis. Jaunietis grib cīgas. Kad pārdevēja momentā saka "dokumentus lūdzu" iestājas neērts klusums uz kādām 3 sekundēm, un Innuss saka "Nu tad laikam nē" un aiziet prom. Nedaudz skumji, bet pārāk smieklīgi. Nav ko pīpēt Inuss, ej matemātiku mācies, nahuj tev to ģeogrāfiju dzīvē nevajadzēs. Tad iepērkos es, bet tā kā Mellužu veikalā kases dizainu ir izgudrojis cilvēks, kurš nevienu IKEA mēbeli nevarētu salikt, tad tas pavada diezgan ilgu laiku, jo preces stāv vienā pusē, bet pinkods otrā pusē un jāstaigā šurpu atpĀĀĀĀĀĀĀ'es vienkārši nerunāšu par to tagad. Es redzu kā Innuss pieiet pie Smokera, kurš pie izejas loba savu saldējumu un lūdzošām acīm prasa Smoukeram kaut ko. Protams, ka cīgas nopirkt. Tālāko jau es skatos kā kino, kas iestudēts labāk par Latviešu filmām. Smoukers ir uzņēmies misiju - viņš taču tagad galu galā grib būt Mellužnieks. Problēma gan ir tāda, ka Innus jau pateica pārdevējai, ka grib mazo Chesterfield, un domāju, ka izskatītos jocīgi, ka 20sek vēlāk atnāk Smoukers un prasa to pašu. Bet, dārgais draugs, Smoukers jau kārtējo reizi mums ir soli priekšā - viņš veic apli līdz izejas durvīm un atpakaļ, kurš pilnīgi jebkuru, kurš to redzētu un neredzētu pilnīgi nekādā veidā nepiemānītu, ka viņš ir tikko ienācis veikalā, taču tam pa virsu trumpja dūzis - tiek nomainīts kepona naga leņķis (diemžēl gan augstumā nevis sānu virzienā. Vispār es nesaprotu kāpēc), un Smoukers dodas uz kasi. Tā kā Smoukeram rindā priekšā bija vēl divi cilvēki, es diemžēl beigas šim neredzēju, jo domāju to, ka es esmu lohs domātu visi, ja es vienkārši stāvētu tur ar Innusu, un mēs abi pārmaiņus skatītos vienkārši uz Smoukeru un pārdevēju.
Lūk, kas notiek Mellužu veikalā (tas pats veikals, kurā karina pie griestiem prezervatīvus un gaļas pārdevēja riktīgi sūcas ar savu draugu)
pirmdiena, jūlijs 7
Kaimiņu būšana
Brīvdienās Mālpilī pirmo reizi nonācu kontaktā ar mistiskajiem 3. stāva kaimiņiem, kas šad tad redzēti kāpņu telpā, bet pārsvarā pavada savas dienas taisot ballītes Eiropas Hitu Radio pavadījumā un uzņemoties vainu par izsmēķiem, kurus esmu izmētājis manas mātes aizsargātajās zemes daļās.
Ar Ivaru bijām izlēmuši doties nelielā izbraucienā ar riteņiem, un pirms brauciena pumpējot riepas mājas priekšā nonācām kontaktā ar džeku, kura vārdu nezinu, bet es domāju sauksim viņu par Magnumu, jo likās tāds kārtīgs sieviešu mīlēts vecis. Kā jau tādam pienākas, māgā ir ieliets ir zināms apjoms šņabja, un viņa atpūtu uz kāpņutelpas lieveņa pieskata jauna dāma un bēbis. Bēbis neko nerubī, bet dāma vieglā tonī jokojas kopā ar Magnumu. Magnums principā ir ļoti nobriedis uz pļāpāšanu, vienīgi nav īsti skaidrs par ko tieši viņš grib runāt, jo visi teikumi, kas nāk no viņa mutes ir kaut kas uz ko īsti nav ko atbildēt. Piemēram "jāiet ārā no pagraba", kad es nesu no pagraba riteni, vai arī "es jau sēžu, te jūs neliekas ne zinis". Vienā brīdī viņš skatoties uz mūsu nodarbēm saka kaut ko tādu, kā "HEHE ka nav meitenes ko spaidīt, tad jāpumpē riepas ne HEHE" un es paskatos uz Ivaru un viņam uz pieres ar melnu marķieri rakstīts "REKT".
Par laimi no turpmāka apkaunojuma bēbja, jaunās dāmas un Magnuma priekšā esam glābti, jo pēkšņi pāri zālienam ar pusizdzertu 1 litra šņabja pudeli atskrien čalis, kurš izskatās ignorējam faktu, ka līdz 40 viņam ir tuvāk kā līdz paaugstinājumam darbā. Tā kā viņš skrien, un es nezinu kā viņu sauc, sauksim viņu par Behemu, jo rakstot Bekhems es tik un tā 100 punkti kaut kādā brīdī nokļūdīšos, tāpēc tiksim ar šo galā vienkārši uzreiz.
Behems nosēžas/nokrīt blakus Magnumam un ar izteiktu steidzamības toni saka Magnumam "ātri, mums jāizdzer šis šņabis, jo man vajag to pudeli, lai es varu Šmitam ar viņu pa galvu iedot". Magnums, protams, reaģē ar ātrumu, ar kādu var lepoties tikai tie Mālpilieši, kam vēl ir uz rokām visi 10 pirksti, un minūtes laikā no pudeles ir izrauti jau kādi 4 malki šņabja. Bet tavu nelaimi - pēc tuvākas izpētes izrādās, ka viņi steidzīgi dzer no Magnuma, nevis Behema pudeles. Nu gadās arī tā, pudele tiek nomainīta uz īsto, bet temps jau ir nokrities, un starplaikus var aizpildīt arī ar sarunām. To laikā Magnums no Behema uzzina kas ir problēma - izrādās, ja tev kaimiņš ir Šmits vienkārši nav iespējams dzīvot. Principā cik saprotu iepriekšējā dienā Šmits esot atnācis pie Behema durvīm un pateicis, ka ja Behems ar saviem draugiem turpinās dzīvoklī dzert un tusēt pēc 24iem, viņs sauks mentus. Behems par to Šmitam esot iedevis pa seju, bet šodien Šmits ir nogrēkojies ko vēl vairāk (ko - tā arī īsti nesapratu), tāpēc tagad viņš ir jānosit ar šņabja pudeli.
Stāsti par Šmitu diemžēl Magnumam sāk šķist garlaicīgi, un arī dāma ar bēbi šķiet dzīvē ir zaudējuši savu novitāti, tāpēc Magnums sāk vienkārši koļīt Behemu. Sāk apbrīnot viņa kājas un saka "Tu tik spēcīgs, ytik sportisks. Kā jauns cilvēks principā, ļoti sportisks" uz ko Behems atbild apstiprinoši, sports viņam esot vissvarīgākais. Ja nav sporta principā nevar dzīvot, un tad, kad viņš būs gatavas skriet krosu viņš būs vislaimīgākais. Es gan īsti nezinu kā notiek gatavošanās krosam, jo manšķiet pat es, ja ļoti gribētu, varētu skriet krosu, bet jebkurā gadījumā grūti cilvēkam, kad jādzīvo pasaulē kurā tik daudz lietas neļauj dzīvot.
Diemžēl Šmita tālākais liktenis man tā arī nav zināms, jo mēs devāmies ceļā vēl pirms biedri bija piebeiguši savu pudeli :/
Bet pretī man dzīvo sieviete, kura, esmu ļoti pārliecināts, naturāli kurī zāli. Par to man būtu pofig, bet kas ir skaisti, ir tas, ka manšķiet mana māte vienkārši nav gatava dzīvot pasaulē, kurā tā ir taisnība. Viņa man saka "tur jocīgas smakas citreiz nāk" un es saku "nu drošivien tad, kad viņa kurī zāli", un savas mammas sejā es redzu, ka viņa šo manu teikumu sev atmiņā momentā ieglabā kā "nu drošivien tad, kad viņa cep dārzeņus".
Lūk, kaimiņi.
Ar Ivaru bijām izlēmuši doties nelielā izbraucienā ar riteņiem, un pirms brauciena pumpējot riepas mājas priekšā nonācām kontaktā ar džeku, kura vārdu nezinu, bet es domāju sauksim viņu par Magnumu, jo likās tāds kārtīgs sieviešu mīlēts vecis. Kā jau tādam pienākas, māgā ir ieliets ir zināms apjoms šņabja, un viņa atpūtu uz kāpņutelpas lieveņa pieskata jauna dāma un bēbis. Bēbis neko nerubī, bet dāma vieglā tonī jokojas kopā ar Magnumu. Magnums principā ir ļoti nobriedis uz pļāpāšanu, vienīgi nav īsti skaidrs par ko tieši viņš grib runāt, jo visi teikumi, kas nāk no viņa mutes ir kaut kas uz ko īsti nav ko atbildēt. Piemēram "jāiet ārā no pagraba", kad es nesu no pagraba riteni, vai arī "es jau sēžu, te jūs neliekas ne zinis". Vienā brīdī viņš skatoties uz mūsu nodarbēm saka kaut ko tādu, kā "HEHE ka nav meitenes ko spaidīt, tad jāpumpē riepas ne HEHE" un es paskatos uz Ivaru un viņam uz pieres ar melnu marķieri rakstīts "REKT".
Par laimi no turpmāka apkaunojuma bēbja, jaunās dāmas un Magnuma priekšā esam glābti, jo pēkšņi pāri zālienam ar pusizdzertu 1 litra šņabja pudeli atskrien čalis, kurš izskatās ignorējam faktu, ka līdz 40 viņam ir tuvāk kā līdz paaugstinājumam darbā. Tā kā viņš skrien, un es nezinu kā viņu sauc, sauksim viņu par Behemu, jo rakstot Bekhems es tik un tā 100 punkti kaut kādā brīdī nokļūdīšos, tāpēc tiksim ar šo galā vienkārši uzreiz.
Behems nosēžas/nokrīt blakus Magnumam un ar izteiktu steidzamības toni saka Magnumam "ātri, mums jāizdzer šis šņabis, jo man vajag to pudeli, lai es varu Šmitam ar viņu pa galvu iedot". Magnums, protams, reaģē ar ātrumu, ar kādu var lepoties tikai tie Mālpilieši, kam vēl ir uz rokām visi 10 pirksti, un minūtes laikā no pudeles ir izrauti jau kādi 4 malki šņabja. Bet tavu nelaimi - pēc tuvākas izpētes izrādās, ka viņi steidzīgi dzer no Magnuma, nevis Behema pudeles. Nu gadās arī tā, pudele tiek nomainīta uz īsto, bet temps jau ir nokrities, un starplaikus var aizpildīt arī ar sarunām. To laikā Magnums no Behema uzzina kas ir problēma - izrādās, ja tev kaimiņš ir Šmits vienkārši nav iespējams dzīvot. Principā cik saprotu iepriekšējā dienā Šmits esot atnācis pie Behema durvīm un pateicis, ka ja Behems ar saviem draugiem turpinās dzīvoklī dzert un tusēt pēc 24iem, viņs sauks mentus. Behems par to Šmitam esot iedevis pa seju, bet šodien Šmits ir nogrēkojies ko vēl vairāk (ko - tā arī īsti nesapratu), tāpēc tagad viņš ir jānosit ar šņabja pudeli.
Stāsti par Šmitu diemžēl Magnumam sāk šķist garlaicīgi, un arī dāma ar bēbi šķiet dzīvē ir zaudējuši savu novitāti, tāpēc Magnums sāk vienkārši koļīt Behemu. Sāk apbrīnot viņa kājas un saka "Tu tik spēcīgs, ytik sportisks. Kā jauns cilvēks principā, ļoti sportisks" uz ko Behems atbild apstiprinoši, sports viņam esot vissvarīgākais. Ja nav sporta principā nevar dzīvot, un tad, kad viņš būs gatavas skriet krosu viņš būs vislaimīgākais. Es gan īsti nezinu kā notiek gatavošanās krosam, jo manšķiet pat es, ja ļoti gribētu, varētu skriet krosu, bet jebkurā gadījumā grūti cilvēkam, kad jādzīvo pasaulē kurā tik daudz lietas neļauj dzīvot.
Diemžēl Šmita tālākais liktenis man tā arī nav zināms, jo mēs devāmies ceļā vēl pirms biedri bija piebeiguši savu pudeli :/
Bet pretī man dzīvo sieviete, kura, esmu ļoti pārliecināts, naturāli kurī zāli. Par to man būtu pofig, bet kas ir skaisti, ir tas, ka manšķiet mana māte vienkārši nav gatava dzīvot pasaulē, kurā tā ir taisnība. Viņa man saka "tur jocīgas smakas citreiz nāk" un es saku "nu drošivien tad, kad viņa kurī zāli", un savas mammas sejā es redzu, ka viņa šo manu teikumu sev atmiņā momentā ieglabā kā "nu drošivien tad, kad viņa cep dārzeņus".
Lūk, kaimiņi.
trešdiena, jūlijs 2
Maza pamācība telefonu lietošanā
Lai arī reizēm šķiet, ka tie bija vienkārši 3
gadi atpūtas bez konkrēta mērķa savai tālākajai dzīvei, nevarētu teikt tā, ka
SZF nav atstājusi uz manu iespaidu.
Patiesībā man tagad pat ļoti patīk analizēt dažādas ar komunikāciju
saistītas štelles, man pat patika rakstīt manu bakalauru, bet tomēr vienmēr
viss, kas nāk dabiski kaut kā baudās labāk.
Viena no lietām kas mani vienkārši fascinē ir
tas, kā cilvēki uzvedās dažādās sociālās situācijās, it īpaši, ja redzams, ka
a) viņi ir idioti vai b)viņi iespējams nav idioti, bet viņu komunikācija ir
idiotiska. Iespējams tas ir tāpēc, ka, lai arī man ārkārtīgi patīk komunicēt,
sabiedriski pasākumi ar vairāk kā 0 cilvēku, no kuriem visus es nepazīstu man
sagādā zināmas problēmas, jo es nekad nesaprotu, ko no manis grib, un vai no
manis kaut ko grib, un kā man tagad ir jāuzvedās. Bet tā nav problēma Ivaram un
Dainim. Nu Ivaram varbūt, bet čista ne Dainim.
Kā varbūt tev ir zināms, Ivars un Dainis plāno
drīzumā ceļot kaut kur nahuj līdz pat Austrālijai, un ja tu gribi dot viņiem
naudu, to var darīt te: http://www.gofundme.com/hmroads
Es pats neko tādu tuvākajā laikā negrasos darīt, jo man riktīgi besītu, ja kāds man Pakistānā iešautu kājā, bet reāli gribētos zināt kā viņiem šitais izies krastā, jo vismaz viena lieta sākumā man šķiet daudzsološa.
Es pats neko tādu tuvākajā laikā negrasos darīt, jo man riktīgi besītu, ja kāds man Pakistānā iešautu kājā, bet reāli gribētos zināt kā viņiem šitais izies krastā, jo vismaz viena lieta sākumā man šķiet daudzsološa.
Viņi abi divi ir regulāri konkrētas ēstuves
apmeklētāji, un vienu dienu skatās, tur pārdevējs baigi pēc paksitāņa izskatās.
Viņi viņam saka „Eu pakistāni, kas Pakistānā notiek?” uz ko viņš atbild „Eu
džeki, es nekad mūžā Pakistānā neesmu bijis,
es esmu no Šrilankas!”, kas iespējams ir neliela vilšanās, vismaz būtu
man, jo man nav ne mazākas jausmas, kur ir Šrilanka, neskatoties uz to, ka ja
es ļoti samiedzu acis, es to varu izlasīt kā „Sidneja”, bet izrādās bažām nav
pamata, jo viņš saka „Bet es zinu vienu džeku pakistāni, pag es tuliņ viņam
piezvanīšu”. Viņš izvelk telefonu, uzspiež numuru, un pieliek to pie auss, lai
runātu, bet kaut kādu tikai šrilankiešiem un Dainim saprotamu iemeslu dēļ viņš
to dara otrādi – tā, ka telefonam pogas ir uz āru. Norunā savu runājamo, un dod
telefonu Dainim, kurš tajā brīdī domā „WTF kas tas tiko bija?” vai ne? Nē. Jo
Dainis paņem telefonu un pieliek viņu pie auss tieši tāpat un tā arī turpina
turpmāko sarunu.
Ivars tikmēr stāv, skatās, un nav īsti lietas
kursā par notiekošo, neskatoties uz to, ka viņš pēc izglītības un profesijas ir
stipri IT virzienā, kas nozīmē, ka it kā viņam kaut ko saprast vajadzētu.
Ja reiz runājam par šādu tehnoloģiju
lietošanu, un esmu diezgan pārlicināts, ka citas iespējas šo pateikt man varētu
nerasties, mana ome liek televizoram pāri tādu kā mazu galdautiņu. Es viņai
prasu vai tas ir pret putekļiem? Viņa saka nē, viņai bail, ka tur varētu būt
starojums. Tad pasmejas. Tā arī nesapratu vai man sadirsa vai nē. Vēl es
nesaprotu kur tādus deķīšus vispār var dabūt. Es dzīvoju patstāvīgu dzīvi, kurā
man pašam ir jāpērk viss jau 6+ gadus, un ne reizi neesmu ne redzējis veikalā,
ne izjutis vajadzību pēc tāda deķīša.
Par īsmatainiem cilvēkiem pa lielam.
Es sagaidot brīnišķo vasaras iesākšanos izlēmu nogriezt matus. Es nezinu kāpēc, bet man reāli nepatīk pierakstīties uz lietām un tā man ir problēma. Man besī, ka man ir kaut kur jābūt kaut kādā laikā, un neviens mani negaidīs tur nevienā citā laikā, bet tā kā Mālpilī pa lielam tāpat nav ko darīt, tad apvienot šo braucienu ar friziera apmeklējumu ir viena no labākajām kombinācijām, ko dabūt. Tā, kā mana māsa ir ārzemēs, palūdzu mammu pierakstīt pie kāda no vietējiem frizieriem, ko viņa arī izdarīja pasakot "man dēls atnāks matus nogriezt". Droši vien nebūs lieli meli, ja teikšu, ka Mālpils nav vīriešu frizūrām bagātākā pilsēta tīri racionālu apsvērumu dēļ - mati garāki par 1cm nav īpaši derīgi spēlējot basketbolu un pālī guļot parkā, kā rezultātā man ierodoties pie frizieres viņa ir nedaudz apmulsusi un saka, ka tik garus matus viņa nekad mūžā nav griezusi. Man it kā ir pofig, tāpēc es sēžos krēslā. Tā kā friziere strādā Rīgā, Rīgas modes viņai ir zināmas un man momentā piedāvā izskūt sānus, no kā es atsakos turpmākās 20 minūtes, jo ir acīmredzami skaidrs, ka gari mati viņai nav saprotami vienkārši vispār. Pēc aptuveni 20 minūtēm mēs esam nonākuši pie viņas izpratnes vārdiem "nedaudz īsākus". Mati principā ir tādā garumā, kādu es vēlos, taču ir neliela problēma - es īsti nezinu kā strādā frizēšanas maģija, bet acīmredzot arī tā, ka man galvā ir vienkārši gara bļodiņa. Es neņemos apgalvot, ka es esmu tas stilīgākais čalis rajonā (un kā mēs vēlāk uzzinām, čist neesmu), bet šķiet, ka bļodiņa nav gana seksīgi pat man. Tā kā īpaši nekādu citu risinājumu neredzu es pasaku frizierei, lai viņa dara ko grib, kā rezultātā man ir īsākie mati pēdējo ~8 gadu laikā.
Sēžot friziera krēslā ilgi domāju kāds man tagad būs pārdzīvojums, jo esmu diezgan labi saradis ar to, kas notika uz manas galvas. Rezultāts - īpaši nekāds. Es nezinu. Es gaidīju, ka varbūt man atvērsies jauna čakra vai kaut kas tāds, bet realitāte ir tāda, ka es slaukot matus varu sajust dvieļa tekstūru, šampūna patēriņš ir samazinājies reizes 4, un es esmu biški par stilīgu tam, ko es uzskatītu par normu.
Bet izrādās, ka nevienmēr tavas izmaiņas ir izmaiņas tavā dzīvē. Šajā gadījumā izrādās es esmu sagandējis dzīvi lielākai daļai kolēģu, nekā es gribētu, lai man ikdienā pievērš uzmanību. Pār mani ir nākusi skarba atklāsme, kašķiet, ka birojā ir vairāk modes speciālistu, nekā cilvēku, kas mācētu darboties ar ekseli augstākā līmenī par tā atvēršanu. Tas varbūt nav obligāti slikti, bet tas ir slikti man. :D Tā kā ja tev šķiet, ka tev ikdienā ir jādīlo ar huiņu, tu nezini kā ir man. No otras puses, ja tu strādā Narvesenā tu zini kā ir sliktāk kā man, bet tad atkal es domāju to drošāk vari cilvēkiem teikt "pisies nahuj", jo tev viņi nav obligāti jāsatiek otreiz. Par laimi jau ir trešdiena, un nesmieklīgākie joki ilgāk par nedēļu lielākajā tiesā neturas so theres that.
Vai tu zini Jāni Bičkovski? Jānim ir zili džinsi melns, krekls, pliks pauris un viņš Jāņos ar visām drēbēm mēdz atrasties ūdenstilpnēs. Kad Jānim piedāvā sausus džinsus pirms visa pārējā ir jautājums vai tie ir zili, un tikai tad var notikt turpmākas sarunas. Viens no klasiskajām pazīmēm kā pālī atpazīt vai kāds ir Jānis, ir pēc viņa "pastāstiem", kas ir savdabīgs literārs žanrs, kurā ir ievads un atrisinājums, kurš parasti ir mazāk aizraujošs par manu bikšu aizmugurējo kabašu saturu.
Šādu Jāni mēs pazīstam jau gadiem, taču šajās brīvdienās es uzzināju, ka pašam Jānim līdz galam nemaz nav skaidrs, kas tas "pastāsts" tāds ir. Viņš saka "es tev pastāstīšu pastāstu" un tam seko šāds stāsts:
Jāņa brālis brauc mājās, un redz ceļa malā avarējušu mašīnu. Piestāj, lai apskatītos kā dzīvē sokas šīs mašīnas pasažieriem, un redz, ka vienam no viņiem klājas tīri labi - viņš izkāpj no mašīnas un iesit Jāņa brālim pa seju ar beisbola nūju. Jo.. kāpēc ne?
Tas ko es saku Jānim ir tas, ka ja stāstā kāds atraujas pa seju ar beisbola nūju visticamāk ir labs kritērijs tam, ka šis nav pastāsts. Jānis apmulsis.
Sēžot friziera krēslā ilgi domāju kāds man tagad būs pārdzīvojums, jo esmu diezgan labi saradis ar to, kas notika uz manas galvas. Rezultāts - īpaši nekāds. Es nezinu. Es gaidīju, ka varbūt man atvērsies jauna čakra vai kaut kas tāds, bet realitāte ir tāda, ka es slaukot matus varu sajust dvieļa tekstūru, šampūna patēriņš ir samazinājies reizes 4, un es esmu biški par stilīgu tam, ko es uzskatītu par normu.
Bet izrādās, ka nevienmēr tavas izmaiņas ir izmaiņas tavā dzīvē. Šajā gadījumā izrādās es esmu sagandējis dzīvi lielākai daļai kolēģu, nekā es gribētu, lai man ikdienā pievērš uzmanību. Pār mani ir nākusi skarba atklāsme, kašķiet, ka birojā ir vairāk modes speciālistu, nekā cilvēku, kas mācētu darboties ar ekseli augstākā līmenī par tā atvēršanu. Tas varbūt nav obligāti slikti, bet tas ir slikti man. :D Tā kā ja tev šķiet, ka tev ikdienā ir jādīlo ar huiņu, tu nezini kā ir man. No otras puses, ja tu strādā Narvesenā tu zini kā ir sliktāk kā man, bet tad atkal es domāju to drošāk vari cilvēkiem teikt "pisies nahuj", jo tev viņi nav obligāti jāsatiek otreiz. Par laimi jau ir trešdiena, un nesmieklīgākie joki ilgāk par nedēļu lielākajā tiesā neturas so theres that.
Vai tu zini Jāni Bičkovski? Jānim ir zili džinsi melns, krekls, pliks pauris un viņš Jāņos ar visām drēbēm mēdz atrasties ūdenstilpnēs. Kad Jānim piedāvā sausus džinsus pirms visa pārējā ir jautājums vai tie ir zili, un tikai tad var notikt turpmākas sarunas. Viens no klasiskajām pazīmēm kā pālī atpazīt vai kāds ir Jānis, ir pēc viņa "pastāstiem", kas ir savdabīgs literārs žanrs, kurā ir ievads un atrisinājums, kurš parasti ir mazāk aizraujošs par manu bikšu aizmugurējo kabašu saturu.
Šādu Jāni mēs pazīstam jau gadiem, taču šajās brīvdienās es uzzināju, ka pašam Jānim līdz galam nemaz nav skaidrs, kas tas "pastāsts" tāds ir. Viņš saka "es tev pastāstīšu pastāstu" un tam seko šāds stāsts:
Jāņa brālis brauc mājās, un redz ceļa malā avarējušu mašīnu. Piestāj, lai apskatītos kā dzīvē sokas šīs mašīnas pasažieriem, un redz, ka vienam no viņiem klājas tīri labi - viņš izkāpj no mašīnas un iesit Jāņa brālim pa seju ar beisbola nūju. Jo.. kāpēc ne?
Tas ko es saku Jānim ir tas, ka ja stāstā kāds atraujas pa seju ar beisbola nūju visticamāk ir labs kritērijs tam, ka šis nav pastāsts. Jānis apmulsis.
Abonēt:
Ziņas (Atom)