piektdiena, jūlijs 25

Katram savas problēmas

Interesanti kā dažādos dzīves posmos par problēmām mēs uzskatām lietas, kas citos šķiet absolūti pilnīgi debīlas. Es domāju par reālām problēmām, nevis "ak vai, man nav miljons $$$".
Kaut kā tā interesanti lietas, kas pašam šķiet pārņem manu dzīvi pilnībā, un šķiet, ka nekā svarīgāka nav. Piemēram:

  • Vējš, nākot no veikala, izpūta no rokām tukšu maisiņu un aizpūta viņu tālu tālu prom
  • Jāiet uz disciplinārās komitejas sēdi, jo man ir 15 gadi un skola nav pārāk interesanta
  • Klasesbiedri zin, ka es klausos Rammstein
  • Man nav naudas lai tiktu uz mājām
  • Kāda dāma mani nemīl
  • Pulkstens ir pāri 22:00 un es neesmu mājās
  • Ģimenes kompis neslēdzas iekšā
  • Manliekas ar manu dzīvi nekas nenotiek
  • Izlēju gultā ūdeni
It kā jau kas gan mēs esam, lai noteiktu - šis ir adekvāti, un šis nē, jo nu mēs vienmēr skatāmies no savas perspektīvas. Es domāju 4 gadīgam Valteram neinteresē vai man tagad ir stipendija, jo kaut kādu apjomu LEGO es varu atļauties arī par algu, tajā pat laikā nu nevar uzskatīt par nopietnu to čali, kurš sāka raudāt zoodārzā, jo nevarēja atrast ģimeni ~2minūtes.

Interesanti ir gan tas, ka palielam kopumā no tām problēmām atkratīties nevar, un ja tev dzīvē viss ir kārtībā, tā vien šķiet, ka ir cilvēka dabā izdomāt kaut ko jaunu, ar ko būt neapmierinātam.
Lūk, pensionāri:
Aizvakar 03:00 naktī stāvu Luksemburgas stacijā un gaidu autobusu uz lidostu. Tur ir uz somas aizmidzis tūrists, 2 džeki, kas šķietami grib uz klubu, 2 pensionāri un 3-4 takši. Aplūkojot apkārtējos manu, ka pensionāru pāris ir tāds pa pusei satraukts. Nu tā, ka dāma ir riktīgi par kaut ko iecepusies, bet džekam reāli izskatās, ka nekas neinteresē. Dāma staigā apkārt, dīdās, nofotografē viena takša numura zīmi, un pēc kāda laika neiztur un zvana policijai. Man īsti nav skaidrs, kas ir par problēmu, jo it kā loģiskākais skaidrojums šķiet, ka taksis viņu apkrāpis, taču tādā gadījumā es tā takša vietā jau sen būtu aizbraucis prom.
Pēc laika ierodas policija, kas ir divi superfakingbūdīgi džeki, kuri šķiet varētu pārlauzt man kāju ar vienu roku, abi bruņuvestēs, ar revolveriem pie sāniem. Pieet pie dāmas un prasa kas par lietu - izrādās problēma šāda - viņa te gaida autobusu, bet taksisti neslēdz ārā motorus (laikam jo karsts, un vienkārši darbina kondicionieri) un indē viņu nost. TRIJOS NAKTĪ TEV NAV KO DARĪT. Policisti gan ir pieklājīgāki par mani, un pēc īsa apmulsuma saka, ka nu jā traki ir, bet neko jau īsti viņi tur darīt nevar. Nevar īsti viņi neko darīt arī pēc tam, kad dāma izklāsta tādus argumentus kā pasaule iet bojā, jums jāmaksā par šo nodokļi, kāpēc mēs visi mirstam, es esmu veca, un reāli viss ko viņi var darīt ir iesaka dāmai rakstīt vēstuli grāfam, un dodas prom. Dāma vēl nedaudz pagrozās, taču acīmredzot nav vairs izturams vispār, tāpēc izvelk no somas auduma sejas masku (to ko velk zobārsti un ķīnieši, kad sabijušies no SARS), uzvelk to, un stāv dusmīgi skatoties uz visu, kam ir riteņi.
Visu šo laiku viņas vīrs mierīgi stāv pie pieturas, un man kaut kā ir sajūta, ka nav tā, ka viņš vairs obligāti ir sajūsmā par šīm attiecībām.

Lūk, problēmas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru