Viena lieta, ko es reāli nesaprotu, ir, kā ir strādāt darbavietās, kuras tu neciet. Manšķiet es esmu šajā jomā tā baigi lutināts, un lai arī varbūt nav ok, ka kādreiz kāds no maniem kolēģiem ir darba laikā pālī draudējis man izdurt acis, bet visādi citādi viss vienmēr ir ok. Es nezinu kā būtu kraut arbūzus veikalā, kura tava vadība domā, ka tu esi lohs, un ar taviem kolēģiem tevi vieno tikai tas, ka jūs ienīstat vadību.
Tajā pat laikā, man šķiet ka grūtos brīžos tāpēc man trūkst rūdījuma. Piemēram vakar pāris kolēģes izdomāja vienu no smieklīgākajām lietām kopš Monty Python, t.i. mest pa manu muguru un galdu ar papīriem. Daži no jums varbūt teiks, ka nav smieklīgi, bet vienai no viņām humora izjūta ir tik "plaša", ka principā es sāku baidīties, ka tik nebūs no smiekliem darba dienas vidū jāskrien mājā bikses mainīt. Es tajā pašā laikā sēžu un cenšos valdīties un būt pieklājīgs cilvēks sakot tikai "atpisieties lūdzu", bet nu es domāju tas tiek norakstīts uz to, ka mana humora izjūta vienkārši ir sūdīga, jo es nesmejos par visu. Šodien toties atnāca uz darbu kolēģe, kas vakar nebija un uzzināja par jauno joku, un viss var sākties no gala. Neskatoties uz to, ka es lietoju vārdus "jūs debīlas esat" un "ATPISIETIES", manuprāt problēma tā arī nav saprasta, un es, ja godīgi neatceros pēdējo reizi savā mūžā, kad būtu bijis šitik uzvilkts. Tā ka tu reāli sāc domāt ko tu vari zaudēt, ja iekrauj pa nāsi cilvēkam kas ir a)meitene b)kolēģis. Es nezinu kā šitā var dzīvot, ir pagājušas kādas 4h, un šķiet man tikai tagad asinsspiediens ir atgriezies normas robežās. Par laimi mans darba grafiks man ļauj savas problēmas risināt vienkārši ejot mājās, un līdz ar to tagad es varu dziedēt dvēseli ar alu un pīrāgiem Jūrmalā.
Kas notiek šeit:
Līdz ar laiku, kas liek man iemēģināt jaunus gultasveļas lietošanas paradumus, Jūrmalā ierodas arī Alla Pugačova un aptuveni 200073 citi cilvēki' kas grib izbaudīt to, kā ir, kad tev apakšbiksēs salien smalkas smiltiņas, nevis melnzeme, kā tas ir ikdienā. Pieprasījums pēc Jūrmalas sniegtajiem izklaižu klāstiem ir tik liels, ka ietekmi jūt pat Melluži, un tajos esošā viesnīca, kas nosaukta kādas dāmas ar zemiem standartiem vārdā. Fakts ka visā ielas garumā nav vietas, kur atstāt mašīnu, un uz viesnīcas balkoniem izstādītie dvieļi, kas katram garāmgājējam stāsta par sava īpašnieka oriģinalitāti, liecina, ka viesnīcas ierastais biznesa modelis, kas piedāvā telpas, kurās izguldīt savu dārgo vakara kompanjoni, mainīts uz standarta viesnīcas piedāvājumu.
Kas tad mums ir ieradušies:
1. Pārītis vienādos šortos, vienādiem iedegumiem soļo iegrimuši ārkārtīgi aizraujošā sarunā un bauda brīvdienas. Abiem līdzi draudzenes, soļo līdzi katra savā pusē un šķiet nedaudz garlaikotas. Bet, kā zinām:bros before hos.
2. Pārītis, kas izmanto jūru lai uzņemtu skaistu video ar meitenes dibenu pāris cm virs ūdens. Čalis gan acīmredzami ir lepns arī ar savu dibenu, jo demonstrē to visiem pārējiem pludmales apmeklētājiem un pārsmējies tā, ka šķiet bikses novilka vienkārši, lai viņas nepiedirstu.
3. Cits pārītis tikmēr apmētā viens otru ar dubļiem. Varētu domāt ka tas tā spēlējoties, ja nebūtu redzams, ka visai sāpīgi. Varbūt tā brauc risināt ģimenes strīdus.
4. Smiltīs guļ džeks kas atpūšas kopā ar suni. Nav īsti skaidrs kapēc, jo suns ir riktīgs lohs. Es principā esmu izlēmis, ka turpmāk, ja man piepišas suns, ir nevis jāskatās uz saimnieku ar "kāpēc tu esi tāds lunis?" acīm, bet jāmēģina to suni izrubīt.Mazos manuprāt var vienkārši arī aizspert gana tālu.
5.Veikalā tagad valda man nezināmu ielu likumi. Es stāvu rindā kādu minūti, tad pienāk apjomīga kundze, kas savu bikini valkā ar tādu lepnumu, ka varētu padomāt, ka skaistumu mēra apjomā, un paziņo man "Es te stāvu". Nezinu kāds ir viņas pamatojums, bet jāatzīst, ka metode strādā. Kāds, kas nav tāds pingvīns kā es varētu pamēģināt šo citās vietās, kur mums, iespējams maldīgi, radusies sajūta, ka valda kārtība.
6. Pie veikala tirgo mellenes, un arī šiem ir jauna programma Jaunā Viļņa noskaņās - pilnā skaļumā uzgriezts sarkans rādžiņš, un džeks, kura pudelē palicis tik maz, ka tāda tehnoloģija kā beņķis jau kļuvusi par sarežģītu, sēž tam blakus uz asfalta un dzied rādžiņa antenā.
7. Jūrā stāvot līdz ceļiem un domājot kāds nez ir par normu uzskatītais attālums no krasta, lai atgultos, satieku bēbi. Bēbis riktīgi priecīgs sēž laivā, un izskatās ka nesaprot neko. Apkārt esošie cilvēki pēc viņa vecākiem neizskatās neviens, un tajā pat laikā visi, bet nu ko tur daudz - ne mans bēbis, ne mana laiva.
8. Cilvēki ar atribūtiku. Es laikam esmu par jaunu, lai pazītu kādu, kas regulāri kaut kur brauc ar busiņu, līdz ar to šis man ir kaut kas svešs, bet pie jūras ir cilvēki, kas ierodas ar mēbelēm. Viens bariņš bija ar galdu un 8 krēsliem, kas šķiet it kā iespaidīgāk, taču labāk man patīk kāds krievu džeks, kam ir liels atpūtas krēsls un milzu saulessargs un mini galdiņš aliņiem. Kas labāk - viņš ieradies ar 3 draugiem, bet tiem nav pat ķeblis. Tā nu viņš novietojis savas mēbeles pie paša krasta, atpūšas, un pārējie stāv apkārt viņam, un visi kopā sūc aliņu.
Lūk, atpūtnieki.
principā,jebkurš darbs,vienalga kāds,sevī ierauj gluži aiz tā iemesla,ka vēlies to darīt cik vien labi iespējams, aiz labākās sirdsapziņas.es krāvu arbūzus veikalā, kurā bija drausmīga vadītāja un jā, ar kolēģiem ienīdām viņu kopīgiem spēkiem,BET mūsu galvenā kopīgā īpašība bija tā,ka strādājām vaigi sviedros lai i klienti,i paši būtu apmierināti, ikdienā pat veicot tos pienākumus,kas bija jāveic vadītājai.
AtbildētDzēst