Maza pamācība telefonu lietošanā

Lai arī reizēm šķiet, ka tie bija vienkārši 3 gadi atpūtas bez konkrēta mērķa savai tālākajai dzīvei, nevarētu teikt tā, ka SZF nav atstājusi uz manu iespaidu.  Patiesībā man tagad pat ļoti patīk analizēt dažādas ar komunikāciju saistītas štelles, man pat patika rakstīt manu bakalauru, bet tomēr vienmēr viss, kas nāk dabiski kaut kā baudās labāk.

Viena no lietām kas mani vienkārši fascinē ir tas, kā cilvēki uzvedās dažādās sociālās situācijās, it īpaši, ja redzams, ka a) viņi ir idioti vai b)viņi iespējams nav idioti, bet viņu komunikācija ir idiotiska. Iespējams tas ir tāpēc, ka, lai arī man ārkārtīgi patīk komunicēt, sabiedriski pasākumi ar vairāk kā 0 cilvēku, no kuriem visus es nepazīstu man sagādā zināmas problēmas, jo es nekad nesaprotu, ko no manis grib, un vai no manis kaut ko grib, un kā man tagad ir jāuzvedās. Bet tā nav problēma Ivaram un Dainim. Nu Ivaram varbūt, bet čista ne Dainim.

Kā varbūt tev ir zināms, Ivars un Dainis plāno drīzumā ceļot kaut kur nahuj līdz pat Austrālijai, un ja tu gribi dot viņiem naudu, to var darīt te: http://www.gofundme.com/hmroads
Es pats neko tādu tuvākajā laikā negrasos darīt, jo man riktīgi besītu, ja kāds man Pakistānā iešautu kājā, bet reāli gribētos zināt kā viņiem šitais izies krastā, jo vismaz viena lieta sākumā man šķiet daudzsološa.

Viņi abi divi ir regulāri konkrētas ēstuves apmeklētāji, un vienu dienu skatās, tur pārdevējs baigi pēc paksitāņa izskatās. Viņi viņam saka „Eu pakistāni, kas Pakistānā notiek?” uz ko viņš atbild „Eu džeki, es nekad mūžā Pakistānā neesmu bijis,  es esmu no Šrilankas!”, kas iespējams ir neliela vilšanās, vismaz būtu man, jo man nav ne mazākas jausmas, kur ir Šrilanka, neskatoties uz to, ka ja es ļoti samiedzu acis, es to varu izlasīt kā „Sidneja”, bet izrādās bažām nav pamata, jo viņš saka „Bet es zinu vienu džeku pakistāni, pag es tuliņ viņam piezvanīšu”. Viņš izvelk telefonu, uzspiež numuru, un pieliek to pie auss, lai runātu, bet kaut kādu tikai šrilankiešiem un Dainim saprotamu iemeslu dēļ viņš to dara otrādi – tā, ka telefonam pogas ir uz āru. Norunā savu runājamo, un dod telefonu Dainim, kurš tajā brīdī domā „WTF kas tas tiko bija?” vai ne? Nē. Jo Dainis paņem telefonu un pieliek viņu pie auss tieši tāpat un tā arī turpina turpmāko sarunu.

Ivars tikmēr stāv, skatās, un nav īsti lietas kursā par notiekošo, neskatoties uz to, ka viņš pēc izglītības un profesijas ir stipri IT virzienā, kas nozīmē, ka it kā viņam kaut ko saprast vajadzētu.

Ja reiz runājam par šādu tehnoloģiju lietošanu, un esmu diezgan pārlicināts, ka citas iespējas šo pateikt man varētu nerasties, mana ome liek televizoram pāri tādu kā mazu galdautiņu. Es viņai prasu vai tas ir pret putekļiem? Viņa saka nē, viņai bail, ka tur varētu būt starojums. Tad pasmejas. Tā arī nesapratu vai man sadirsa vai nē. Vēl es nesaprotu kur tādus deķīšus vispār var dabūt. Es dzīvoju patstāvīgu dzīvi, kurā man pašam ir jāpērk viss jau 6+ gadus, un ne reizi neesmu ne redzējis veikalā, ne izjutis vajadzību pēc tāda deķīša.