Zini kā ir, kad smadzenes ieslēdzas tajā režīmā, kad tu esi gatavs strādāt un darīt kaut ko līdz izrubies, un tik motivēts darboties un mācīties neesi bijis gadiem, idejas nāk kā no pārpilnības raga, spēj tik pierakstīt? Riktīgi faking sūdīgi, ja tu mēģini aizmigt, lai celtos pēc 6h. >:l Varbūt vajadzētu kautkādus kursus kā pašam sevi izrubīt ar to artēriju aizspiešanu.
Nesen atgriezies dzimtenē bija jaunietis, kas Rīgas klubos pazīstams, kā Skurķis. Kas man patīk manos draugos ir spēja lieki nesarežģīt dzīvi. Ja tu vari ceļojumam uz citu valsti koferi nopirkt iepriekšējā vakarā un būt gatavs iet uz krogu 2 dienas pirms ielidošanas, es domāju tev pienākas stilīga "No stress" uzšuve, ko piešūt sev pie bikšu dibena. Skudrucis ir viens no tiem īpaši retajiem cilvēkiem, ar kuriem es draudzējos ilgstoši, bet neskatoties uz to, tik un tā apmeklē Pulkvedi, un meklē vājās vietas manā pret-Pulkveža aizsardzībā. Es teiktu, ka ir labi pastrādāts, ja mani izdodas aizvilkt jau uz Vecrīgu, kas notika arī tonakt, bet Pulkvedī par laimi es neatceros bijis. Atceros gan dzeram šotu kkādā bārā, kur man šķiet man nevajadzētu atrasties.
Galvenā lieta, ko Skudrucis manšķiet ir iemācījies dzīvojot citā zemē ir kabatas nauda. No sākuma nesapratu, un izturējos skeptiski, bet nākamajās dienās pa kluso pamēģināju. Tas ir tā, kad tev izdod sīceni, tu viņu neliec makā, kur viņa tāpat nelien, bet ieber vienkārši kabatā. Bonusi reāli ir tādi, ka, pirmkārt, tu vienmēr uzreiz vari samaksāt par nelielām lietām, kas ir diezgan kruti. Otrkārt tu ejot nedaudz žvadzi, kas liek dāmām uz ielas domāt, ka es naudīgs vīrietis, kā arī tevi tumsā vieglāk atrast. Treškārt vēl ir tas, ka ja tu nonāc kautiņa situācijā, vai vienkārši tu nepiekrīti darbā pretī sēdošā Kļaviņa argumentiem, tu vari vienkārši ielidināt viņam to sīceni acīs. Neesmu eksperts, bet man izklausās pēc WIN-WIN-WIN. Pierast gan kaut kā grūti, tāpēc ilgtermiņā pagaidām vēl kabatas naudu nelietoju. Pastāstīju par šo Skudrucim, viņs man pateica jaunu triku - pamēģini noķert ar pieri gaisā pamestu monētu. Lai arī es uzreiz paziņoju, ka nezinu ko viņš grib, bet neļaušos būt appists, man ir jāatzīst, ka man pašlaik nedaudz sāp piere un pēc mēģinājuma reizes monēta nokrita kaut kur, kur es no krēsla nevaru aizsniegt. Ja tu domā, ka turpmākā šī ieraksta daļa nav sarakstīta man paralēli diskutējot ar Skudruci par "kantes zonu" un dažādiem citiem terminiem un diagrammām mums štukojot kā ir vissāpīgāk dabūt pa seju ar monētu, tu rūgti maldies.
Ar Skudruci satikām cilvēku, kuru laikam drošības dēļ man vajadzētu saukt par Kaļķi. Kaļķis ir nedzērājs, un ja tu nezini cik nereāli kruti ir iet dzert ar nedzērāju, tad tu esi kaut ko palaidis garām. Tu vari dzert jebkur, es pat pirmo reizi biju Labietī, un pēctam vecrīgā un nevienā brīdī nebija atbesijis staigāt. Kaļķis ir tāds džeks, kurš strādā vietā, kur priekšnieks esot baigais lohs, un kad grib kādu atlaist sauc viņu uz tēju. Es domāju - o baigi forši, varbūt var kādu labu tēju iedzert, tādu kur citur nedod, bet izrādās, ka par tēju esot jāmaksā tev pašam, kas principā, manuprāt, ir spļāviens sejā divreiz. Kaut kad uz tēju esot tikts uzzināts arī Kaļķis, uz ko viņš atbildējis "EJ TU NAHUJ AR VISU SAVU TĒJU pasaki man te un tagad ko tu gribi man teikt!!". Tā arī vēl nav atlaists. Varbūt tā tēja ir vienkārši tests, ar kuru pārbauda vai pastāv iespēja, ka tu darbu laiku tērē siltu dzērienu baudīšanai, es nezinu.
Vakara patīkamā daļa bija tāda, ka es uzzināju, ka arī vecrīgā ir vietas, uz kurām interesē iet arī man, kā piemēram Ala, kas izrādās tagad nav tas mazais pagrabiņš, bet ir pilnīgi cits, liels pagrabiņš, kurā cilvēki dzied karaoki. Tas ko es nesaprotu ar karaoki ir kā cilvēkiem, kas dzied sūdīgi nav kauns vienkārši visu priekšā nodarboties ar huiņu, kā arī to, cik daudz faking labi karaokes izpildītāji var būt. Īsti arī līdz galam nesaprotu to kā, kamēr kaut kāda meitene dzied, kaut kādi tehniskie džeki vienkārši sāk šurīt pa skatuvi viņai priekšā, un viņa nabags atiet malā, lai nemaisitos pa kājām KAMĒR DZIED. Bet iespējams tur citi likumi. Tas, ko es zinu, ir fakts, ka divi džeki reālā pālī un kaļķis var mierīgi apsēsties žūrijas vietā, apēst kaut kādus žūrijas burkānus un paskatīties kā dzied tas Jorens no grupas Svešinieki.
Vakara nepatīkamā daļa bija tā, ka kaut kādā brīdī Skudrucis ar Kaļķi teica davai laižam, aizvedīsim tevi mājā. Es aizbraucu, un protams, izrubijos, bet nākamajā dienā izrādījās, ka ne man, ne Skurķim nav skaidrs kāpēc mēs braucām uz Jūrmalu, jo man nemaz nebija tā, ka baigi gribējās mājās. Acīmredzot vienīgais normālais izskaidrojums ir tas, ka Kaļķis palika greizsirdīgs >:l Bet nu varbūt labi, ka tā, jo ap 5iem no rīta džekiem jau baigi sāka prasīties uz dejām divatā.
ceturtdiena, augusts 28
pirmdiena, augusts 25
Tava pirmdiena, visticamāk, bija tīri OK
Zini kas reāli sūkā? Tu teiksi pirmdiena. Šito visi vienmēr domā, bet tas lielākoties jo visi nav obligāti sevišķi oriģināli cilvēki. Man par pirmdienām pa lielam ir vienalga. man vairāk besī piemēram nokavēt vilcienu, vai ja zupā melnais pipars ir iemānīts un tad tu viņu pārkod. Bet iespējams jo man ir laba līdzsvara izjūta. Šorīt pirmdiena sākās riktīgi drūmi - tā ka es no vētras pamodos pusseptiņos, un nākamo stundu pavadīju domādams, ka ātri jāaizmieg vēl, bet tā tas protams nenotiek. Viss līsts, viss ir tumšs, iekāpis vilcienā atceries, ka aizmirsi brokastis apēst. Un tam visam nav nozīme, jo kādam iet sūdīgāk. Ejot gar cirku redzu ka pie ielas piestāj autobuss, tam atveras aizmugurējās durvis, un no tām, kā jau tas parasti mēds notikt, vienkārši izkrīt sieviete. Cik esmu dzirdējis, tādi ķeort Latgalē pie sievas tiek 70% gadījumu. Bet ne šajā, sieviete tā vienkārši laiski nomauca uz zemes. A tur smuki sastādītajiem kokiem atstātajās bedrēs uzkrājies visu rītu rūpīgi lijušais lietus, un tā īpaši nedomājot dāma iemauc bedrē UZ SĀNA. Tā ka principā kreisā puse tava ķermeņa ir zem ūdens. Fakts, ka tu esi atbraucis ar autobusu, visticamāk nozīmē, ka tu nevari tā centrā aizskriet ātri uz mājām pārģērbties, bet fakts, ka tu brauc uz Rīgu ~8iem rītā ir lielisks indikators tam, ka tev ir darbs. Cik vēl sūdīgāk vispār ir iespējams? Nu es domāju tā ja mēs neskaitām, ka tu pirmdienā piecelies un vienkārši AIDS dabū.
Kā dāma viss beidzās gan neredzēju, jo sāku pārāk ļoti smieties, un tad jau vairs nedrīkstēju skatīties tajā virzienā, lai nebūtu nepieklājīgs. Nav tā, ka man nav sirds, es vienkārši uzskatu, ka to situāciju nepadarītu labāku arī tas, ja es raudātu.
Bet, kad nelīst, un uz darbu arī nav jāiet, varam doties dvēseles meklējumos. Tuvojoties vasaras beigām pa Mellužu ielām kā tādi gājputni klīst arī Jehovieši izglītojamas sabiedrības meklējumos. Ejot garām man, abi kungi piestāja, un viens teica, ka viņš man gribot kaut ko parādīt. Iedeva bukletu, un teica, lai ieeju jw.org - MAN varētu ļoti interesēt kas tur rakstīts. Ieintriģēja ne pa jokam, bet nekas tāds baigi saistošs tur nebija. Līdz galam tā arī nesapratu kāpēc viņiem likās, ka tieši man tas varētu interesēt - jaunam neskūtam švalim, kas vazājas pa ielas vidu ar aliņu rokā. Jebkurā gadījumā tas, kas mani interesētu, būtu ja tur būtu atbildes uz jautājumiem kāpēc viņi kad ienāk dzīvoklī izrij desmaizes. Pats gan neesmu redzējis, bet biežākais ko dzirdu, ir ka nevar laist viņus mājās, jo tie vienmēr šaujot pa taisno uz ledusskapi un sākot sev smērēt maizītes. Principā tā dara arī pusaudži, tāpēc es nesaku, ka es to nosodu, vienkārši man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pie reizes viņi varētu arī atbildēt vai ir ok bez krekla braukt vilcienā. Man likās, ka nē, bet pieredze rāda, ka viedokļi ir dažādi.
Bonusā: Lūk, čarts.
Kā dāma viss beidzās gan neredzēju, jo sāku pārāk ļoti smieties, un tad jau vairs nedrīkstēju skatīties tajā virzienā, lai nebūtu nepieklājīgs. Nav tā, ka man nav sirds, es vienkārši uzskatu, ka to situāciju nepadarītu labāku arī tas, ja es raudātu.
Bet, kad nelīst, un uz darbu arī nav jāiet, varam doties dvēseles meklējumos. Tuvojoties vasaras beigām pa Mellužu ielām kā tādi gājputni klīst arī Jehovieši izglītojamas sabiedrības meklējumos. Ejot garām man, abi kungi piestāja, un viens teica, ka viņš man gribot kaut ko parādīt. Iedeva bukletu, un teica, lai ieeju jw.org - MAN varētu ļoti interesēt kas tur rakstīts. Ieintriģēja ne pa jokam, bet nekas tāds baigi saistošs tur nebija. Līdz galam tā arī nesapratu kāpēc viņiem likās, ka tieši man tas varētu interesēt - jaunam neskūtam švalim, kas vazājas pa ielas vidu ar aliņu rokā. Jebkurā gadījumā tas, kas mani interesētu, būtu ja tur būtu atbildes uz jautājumiem kāpēc viņi kad ienāk dzīvoklī izrij desmaizes. Pats gan neesmu redzējis, bet biežākais ko dzirdu, ir ka nevar laist viņus mājās, jo tie vienmēr šaujot pa taisno uz ledusskapi un sākot sev smērēt maizītes. Principā tā dara arī pusaudži, tāpēc es nesaku, ka es to nosodu, vienkārši man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pie reizes viņi varētu arī atbildēt vai ir ok bez krekla braukt vilcienā. Man likās, ka nē, bet pieredze rāda, ka viedokļi ir dažādi.
Bonusā: Lūk, čarts.
trešdiena, augusts 20
Ciemos pie Jāņa Pt#2
Nonācis centrā es saprotu, ka gulēšana mašīnā ir tā kā visai nopietni, jo uz mājām es vairs netieku, un citur, kur palikt mums nav. Man nav problēmu ar gulēšanu mašīnā, bet Rīgā uz ielas tas nešķiet obligāti tas labākais variants. Bet tas nekas, Jānis prot mierināt - mašīnu atstāsim tieši uz KKC krustojuma bezmazvai uz gājeju pārejas. Tā, lai principā es varētu no guļvietas pastiept roku, un kāds no KKC žoga iekšpuses varētu man padot aliņu.
Būdams viegli iespaidojams cilvēks paļāvos uz Jāņa ieteikumiem, un izlēmu izmēģināt vakaru ar rumkolām nevis alu. Tā kā man bija pamatotas bažas par to, ka varētu sākt nākt miegs pirms pirmajiem Jūrmalas vilcieniem ideja likās arī racionāla. Nav. Nesaprotu kā var visu nakti rumkolas dzert, bet Jānis apgalvoja, ka ja viņam būtu jāizvēlās vai atlikušo mūžu dzert tikai rumkolas vai ūdeni, viņš ņemtu rumkolas.
Satikām Mārtiņu un Aigaru, un uzzināju vienu no smieklīgākajiem cilvēku terorizēšanas veidiem jebkad. Viņi (es īsti nezinu kas konkrēti ir viņi, bet cik noprotu viens no viņiem ir Aigars) esot kādreiz zvanījušies kādai nepatīkamai sievietei, lai pateiktu "Zirgs ienāk bārā, bārmens prasa - ko tik garš ģīmis?" un nomestu klausuli. Un tā kā regulāri. Es, protams, esmu pārsmējies, jo ja jau tā ir sūdīgi, ka tev vienkārši zvanās lohi, bet vēl papildus tam tu visu laiku dzirdi joka sākumu, bet ne punchline. Vēlāk man Laima paskaidroja, ka tas arī esot viss joks. Es atsakos tam ticēt.
Kaut kādā brīdī naktī es sapratu, ka es esmu nodzēris jau 20+ EUR, bet vēl neesmu īpaši izteiktā reibumā, tāpēc pārslēdzos uz alu, un mana dzīve kļuva skaistāka. Bet arī neglītāka. Satikām džekiņu, nav ne jausmas kā viņu sauc, bet mums piemetās džekiņš. No sākuma nesaprotam ko tieši ivņš no mums grib, tāpēc loģiski izliekamies, ka mēs visi esam geji, bet izrādās viņš intīmās attiecībās nemaz nav ieinteresēts. Viņš ir atnācis uz krogu vienkārši iepazīties ar džekiem, un būt daļa kāda bariņa, meitenes viņam vispār neinteresē. It īpaši te, jo te visas pretīgas sukas. Nu tā arī mēs no viņa vaļā netikām līdz es vairs neatceros ko mēs darījām, bet es atzīšu, ka patiesībā šāds vakara plāns nav obligāti slikts, vienīgi es nevaru iedomāties kā es vnk pieietu kautkādam džeku bariņam, pateiktu, čau mani sauc Mazais Dzindzis un es gribu būt jūsu draugs, un neatrautos pa muti.
No rīta tomēr mani un Jāņa ceļi šķīrās un es devos uz pirmo Jūrmalas vilcienu, un stacijā uz perona satiku džeku, kam laikam vienkārši nekad nav garlaicīgi. Es tur līdz vilciena atnākšanai mēģinu noteikt sienu slīpumu ar savu ķermeni, kad piemanis pienāk džeks, šķiet viegli satraukts, un krieviski prasa vai es ar viņu negribu sadzert. Normāls tāds džeks, nevis tāds kam pāri acīm pārtetovēts "PIDARS". Es saku nē, man dzert čist vairāk nevajadzētu. Tad nu sākam runāt, izrādās viņš visu nakti ir nodzēris un tagad brauc uz Jūrmalu atpūsties. prasu vai pie kāda ciemos, vai dzīvo tur - nē, vienkārši aizbrauks un pagulēs pie jūras, tad moš uz SPA aizies. Ir PIECI no rīta. Es līdz galam vēl nesaprotu, prasu vai viņš ir no Rīgas (zini kā, lauku cilvēkam varbūt vasaras atvaļinājums jāpaspēj), atbildē minstinās. Tagad dzīvojot purčikā, bet vispār ir no Zolitūdes. Tā arī nesapratu, kura no tām nav Rīga. Savus izklaides motīvus viņš skaidroja ar to, ka, ja viņš aizies mājās, viņs pamodīsies 15:00 un viņam 6diena tāpat būs papista, tāpēc labāk jau no rīta pamostas pie jūras. Grūti strīdēties pret tādu loģiku, tāpēc mēs abi iekāpjam vagonā un es aizmiegu. Pamostos veiksmīgi 2 pieturas pirms mājām, bet mans jaunais draugs jau ir prom. :/ Dažreiz tās manas skaistākās draudzības ir tās īsākās.
Pāris dienas atpūtotos un nodevos darba dunai, tad atkal satiku Jāni, lai ar līkumu caur Tukumu, pa ceļam Rīgā paķerot Ivaru ar Jāņa dzīvokli dotos uz Mālpils svētkiem. Jānis brauc kā īsts pro - atver manu logu, aizver savu, aizver manu, atver lūku, atver manu logu, atver savu, aizver lūku, aizver manu, prasu - wassup? Neko, nav viegls darbs uzturēt mašīnā konkrētu temperatūru.
Kad savācām Ivaru gribēju ar viņiem izspēlēt tādu kā praktisku joku, uz kuru pats sev par pārsteigumu uzrāvos internetā - ideja tāda - izliecies un fiziski atdarini kustības it kā tu ar sālstrauciņu krati sev uz mēles sāli, un kaut kādu iemeslu pēc kādas minūtes var sajust sāls garšu. Kad es viņiem šo izstāstu, viņi nevis sāk to darīt, bet vienkārši diskutēt. Es mudinu nepārtraukti pamēģināt, bet nē - Ivars uzskata, ka tas strādās tikai, ja kāds to darītu 5 gadus. Jānis pievēršas filozofiskām pārdomām un kaut kādu iemeslu pēc apgalvo, ka jebkurā traukā esot sāls paliekas. Es mudinu un mudinu, bet rezultāts ir tikai gudra diršana. Nu labi viņiem, neizskatās vismaz pēc krānu sūkātājiem.
Tā kā jau esam uz inteliģentas nots, Rīgā izmēģinām kādu sociālu eksperimentu, kuru Jānis esot iesācis jau nedaudz agrāk tajā pašā dienā - nolaižam bembim visus logus un blietējam riktīgi skaļi klasisko mūziku. Neinteresē pilnīgi nevienam. Viens džeks, kas pie luksafora stāvēja blakām, aizvēra mašīnai logu, tas arī viss. Pamēģinājām to pašu ar šlāgeri, un arī nekā. Kas ir, domājat mēs sūdīgi dīdžeji? Davai kauties nāciet, sukas!
Lai nebūtu vakars jābeidz uz skumjas nots, Jānis mūs izklaidē ar kādu no saviem darba stāstiem. Jānis ir ceha priekšnieks, un ja tu jautātu man, es teiktu, ka viņa padotie ir tādi, ka principā darbs ir līdzīgs pamatskolas skolotājam. Kādu dienu esot pienācis kāds džeks, kuru es nezinu kā sauc, tāpēc sauksim viņu par Čipiku, un saka Jānim:
Č-"Vai kāds tev ir par mani jau sliktu teicis?"
J-"Kuram būtu bijis jāsaka?"
Č-"Nu nē bet vai ir teicis?"
Tā nu viņi tur ņemas līdz Čipiks atzīstas ka konkrēta dāma, sauksim viņu par Ļeru. Izrādās Čipikam ir aizdomas, ka Ļera varētu nākt teikt Jānim, ka Čipiks nestrādājot labi, bet lai Jānis ZIN!!!!! ka tādā gadījumā Čipikam ir bildes. Kādas bildes jautāsi? Bildes, kurās redzams, ka Ļera darba laikā runā pa telefonu!!! Neviens viņiem nav aizliedzis darba laikā runāt par telefonu. Čipiks vnk ir borderline rītārds. Te kāds Čipika joks Jāņa atstāstījumā - "Vai zini kas kopīgs ceļam un krēslam?" -"Nē?" -"Tas pats, kas krēslam un manai algas lapiņai!!" un pēc punchline Čipiks aiziet smiedamies. Dažreiz es arī gribētu dzīvot savā pasaulē, bet droši vien tādā gadījumā es negribētu strādāt cehā, kur es varu sev pirkstus nogriezt.
Un tā kā garšviela ar ko nobeigt šo visu - Ivars man atgādināja par divu cilvēku eksistenci, kuri no mana prāta bija pazuduši gadus gandrīz 20. Mālpilī kā kontrolgrupa 90tajos bija geju pāris. Neko daudz es nezinu, viņus sauca Timurs un Aņģiks, viņi dzīvoja kopā piecstāvenēs, un gāja ārā puķainos kreklos un 90to saulenēs. Iespējams gan tas tāpēc, ka bija 90tie. Kas ar viņiem notika nezinu, bet es derētu uz to, ka traucēja eksperimenta gaitai Mālpilī.
Lūk, principā normāla Mālpils dzīve.
Būdams viegli iespaidojams cilvēks paļāvos uz Jāņa ieteikumiem, un izlēmu izmēģināt vakaru ar rumkolām nevis alu. Tā kā man bija pamatotas bažas par to, ka varētu sākt nākt miegs pirms pirmajiem Jūrmalas vilcieniem ideja likās arī racionāla. Nav. Nesaprotu kā var visu nakti rumkolas dzert, bet Jānis apgalvoja, ka ja viņam būtu jāizvēlās vai atlikušo mūžu dzert tikai rumkolas vai ūdeni, viņš ņemtu rumkolas.
Satikām Mārtiņu un Aigaru, un uzzināju vienu no smieklīgākajiem cilvēku terorizēšanas veidiem jebkad. Viņi (es īsti nezinu kas konkrēti ir viņi, bet cik noprotu viens no viņiem ir Aigars) esot kādreiz zvanījušies kādai nepatīkamai sievietei, lai pateiktu "Zirgs ienāk bārā, bārmens prasa - ko tik garš ģīmis?" un nomestu klausuli. Un tā kā regulāri. Es, protams, esmu pārsmējies, jo ja jau tā ir sūdīgi, ka tev vienkārši zvanās lohi, bet vēl papildus tam tu visu laiku dzirdi joka sākumu, bet ne punchline. Vēlāk man Laima paskaidroja, ka tas arī esot viss joks. Es atsakos tam ticēt.
Kaut kādā brīdī naktī es sapratu, ka es esmu nodzēris jau 20+ EUR, bet vēl neesmu īpaši izteiktā reibumā, tāpēc pārslēdzos uz alu, un mana dzīve kļuva skaistāka. Bet arī neglītāka. Satikām džekiņu, nav ne jausmas kā viņu sauc, bet mums piemetās džekiņš. No sākuma nesaprotam ko tieši ivņš no mums grib, tāpēc loģiski izliekamies, ka mēs visi esam geji, bet izrādās viņš intīmās attiecībās nemaz nav ieinteresēts. Viņš ir atnācis uz krogu vienkārši iepazīties ar džekiem, un būt daļa kāda bariņa, meitenes viņam vispār neinteresē. It īpaši te, jo te visas pretīgas sukas. Nu tā arī mēs no viņa vaļā netikām līdz es vairs neatceros ko mēs darījām, bet es atzīšu, ka patiesībā šāds vakara plāns nav obligāti slikts, vienīgi es nevaru iedomāties kā es vnk pieietu kautkādam džeku bariņam, pateiktu, čau mani sauc Mazais Dzindzis un es gribu būt jūsu draugs, un neatrautos pa muti.
No rīta tomēr mani un Jāņa ceļi šķīrās un es devos uz pirmo Jūrmalas vilcienu, un stacijā uz perona satiku džeku, kam laikam vienkārši nekad nav garlaicīgi. Es tur līdz vilciena atnākšanai mēģinu noteikt sienu slīpumu ar savu ķermeni, kad piemanis pienāk džeks, šķiet viegli satraukts, un krieviski prasa vai es ar viņu negribu sadzert. Normāls tāds džeks, nevis tāds kam pāri acīm pārtetovēts "PIDARS". Es saku nē, man dzert čist vairāk nevajadzētu. Tad nu sākam runāt, izrādās viņš visu nakti ir nodzēris un tagad brauc uz Jūrmalu atpūsties. prasu vai pie kāda ciemos, vai dzīvo tur - nē, vienkārši aizbrauks un pagulēs pie jūras, tad moš uz SPA aizies. Ir PIECI no rīta. Es līdz galam vēl nesaprotu, prasu vai viņš ir no Rīgas (zini kā, lauku cilvēkam varbūt vasaras atvaļinājums jāpaspēj), atbildē minstinās. Tagad dzīvojot purčikā, bet vispār ir no Zolitūdes. Tā arī nesapratu, kura no tām nav Rīga. Savus izklaides motīvus viņš skaidroja ar to, ka, ja viņš aizies mājās, viņs pamodīsies 15:00 un viņam 6diena tāpat būs papista, tāpēc labāk jau no rīta pamostas pie jūras. Grūti strīdēties pret tādu loģiku, tāpēc mēs abi iekāpjam vagonā un es aizmiegu. Pamostos veiksmīgi 2 pieturas pirms mājām, bet mans jaunais draugs jau ir prom. :/ Dažreiz tās manas skaistākās draudzības ir tās īsākās.
Pāris dienas atpūtotos un nodevos darba dunai, tad atkal satiku Jāni, lai ar līkumu caur Tukumu, pa ceļam Rīgā paķerot Ivaru ar Jāņa dzīvokli dotos uz Mālpils svētkiem. Jānis brauc kā īsts pro - atver manu logu, aizver savu, aizver manu, atver lūku, atver manu logu, atver savu, aizver lūku, aizver manu, prasu - wassup? Neko, nav viegls darbs uzturēt mašīnā konkrētu temperatūru.
Kad savācām Ivaru gribēju ar viņiem izspēlēt tādu kā praktisku joku, uz kuru pats sev par pārsteigumu uzrāvos internetā - ideja tāda - izliecies un fiziski atdarini kustības it kā tu ar sālstrauciņu krati sev uz mēles sāli, un kaut kādu iemeslu pēc kādas minūtes var sajust sāls garšu. Kad es viņiem šo izstāstu, viņi nevis sāk to darīt, bet vienkārši diskutēt. Es mudinu nepārtraukti pamēģināt, bet nē - Ivars uzskata, ka tas strādās tikai, ja kāds to darītu 5 gadus. Jānis pievēršas filozofiskām pārdomām un kaut kādu iemeslu pēc apgalvo, ka jebkurā traukā esot sāls paliekas. Es mudinu un mudinu, bet rezultāts ir tikai gudra diršana. Nu labi viņiem, neizskatās vismaz pēc krānu sūkātājiem.
Tā kā jau esam uz inteliģentas nots, Rīgā izmēģinām kādu sociālu eksperimentu, kuru Jānis esot iesācis jau nedaudz agrāk tajā pašā dienā - nolaižam bembim visus logus un blietējam riktīgi skaļi klasisko mūziku. Neinteresē pilnīgi nevienam. Viens džeks, kas pie luksafora stāvēja blakām, aizvēra mašīnai logu, tas arī viss. Pamēģinājām to pašu ar šlāgeri, un arī nekā. Kas ir, domājat mēs sūdīgi dīdžeji? Davai kauties nāciet, sukas!
Lai nebūtu vakars jābeidz uz skumjas nots, Jānis mūs izklaidē ar kādu no saviem darba stāstiem. Jānis ir ceha priekšnieks, un ja tu jautātu man, es teiktu, ka viņa padotie ir tādi, ka principā darbs ir līdzīgs pamatskolas skolotājam. Kādu dienu esot pienācis kāds džeks, kuru es nezinu kā sauc, tāpēc sauksim viņu par Čipiku, un saka Jānim:
Č-"Vai kāds tev ir par mani jau sliktu teicis?"
J-"Kuram būtu bijis jāsaka?"
Č-"Nu nē bet vai ir teicis?"
Tā nu viņi tur ņemas līdz Čipiks atzīstas ka konkrēta dāma, sauksim viņu par Ļeru. Izrādās Čipikam ir aizdomas, ka Ļera varētu nākt teikt Jānim, ka Čipiks nestrādājot labi, bet lai Jānis ZIN!!!!! ka tādā gadījumā Čipikam ir bildes. Kādas bildes jautāsi? Bildes, kurās redzams, ka Ļera darba laikā runā pa telefonu!!! Neviens viņiem nav aizliedzis darba laikā runāt par telefonu. Čipiks vnk ir borderline rītārds. Te kāds Čipika joks Jāņa atstāstījumā - "Vai zini kas kopīgs ceļam un krēslam?" -"Nē?" -"Tas pats, kas krēslam un manai algas lapiņai!!" un pēc punchline Čipiks aiziet smiedamies. Dažreiz es arī gribētu dzīvot savā pasaulē, bet droši vien tādā gadījumā es negribētu strādāt cehā, kur es varu sev pirkstus nogriezt.
Un tā kā garšviela ar ko nobeigt šo visu - Ivars man atgādināja par divu cilvēku eksistenci, kuri no mana prāta bija pazuduši gadus gandrīz 20. Mālpilī kā kontrolgrupa 90tajos bija geju pāris. Neko daudz es nezinu, viņus sauca Timurs un Aņģiks, viņi dzīvoja kopā piecstāvenēs, un gāja ārā puķainos kreklos un 90to saulenēs. Iespējams gan tas tāpēc, ka bija 90tie. Kas ar viņiem notika nezinu, bet es derētu uz to, ka traucēja eksperimenta gaitai Mālpilī.
Lūk, principā normāla Mālpils dzīve.
otrdiena, augusts 19
Ciemos pie Jāņa Pt#1
Tā kā man ir salīdzinoši
Bet jebkurā gadījumā nesen biju izbraucienā pie Jāņa. Jānis tagad dzīvo ļoti tālu no civilizācijas, jo kaut kādu iemeslu pēc gan dzīvot, gan strādāt Mālpilī viņam ir par daudz. Pie Jāņa devos vakarā, un kamēr Rīgā gaidīju, ka viņs mani savāks iegāju RIMI atrast kaut ko ēdamu. Ja ir kaut kas, kas man dzīvē ir licis vilties vairāk kā Adams Sendlers, tad iespējams tā ir RIMI kulinārijas nodaļa. Kaut kad sen kaut kur rakstīju kā itāļu uzkodas, kas reiz tika piedāvātas kā izsmalcinātas delikateses nogurušiem studentiem, pārvērtās par rupju beķera joku, un izskatās, ka tas beķeris vēljoprojām nav atlaists. Apskatot piedāvājumu, kas vēl tur palicis 23:00 vakarā, ievēroju "mājas gaļas maizīti", kas ir simpātiska bulka, un pēc pirmā acu uzmetiena pat nevar pateikt, ka tajā ir gaļa. Izejot ārā nu biju gatavs jaunam garšas piedzīvojumam, bet kā izrādījās, manā mutē pēkšņi atrodas labi maskējies belašs.. >:l . NEPALDIES par kūkam, sukas. Kādu nedēļu vēlāk šo pašu belašu redzēju Maximā, bet Maxima to lepni nosaukusi par "gaļas virtuli". Gaļas izvirtulis mōr laik.
Bet šo stāstu tāpēc, ka stāvot ar savu belašu rindā, man priekšā stāv pārītis - džeks baltā kreklā ar šādiem tādiem brūniem (zeme? koks?) pleķiem, un viņam līdzi ne pārāk priecīga dāma. Čalis pērk olas un majonēzi un stāsta meitenei kā nu tuliņ aizies viņi mājās un ēdīs ceptas olas ar majonēzi. Man personīgi liekas, ka ceptas olas ar majonēzi ir kaut kas, ar ko barot Filipu, nevis cilvēku, kuram tu plāno gulēt blakām, bet acīmredzot es tāds esmu vienīgais. Meitene viņam atbild, ka viņa ceptas olas neēd vispār, uz ko čalis tik nosmej "hehe pieliesim etiķi un būs riktīgi labi". Ko? Un tā tas turpinās, meitene saka, ka neēd, un čalis slavina tādā līmenī, ka man principā sāk šķist, ka olas-etiķis-majonēze ir tā svētā trīsvienība, par ko visi runā. Man ļoti patīk cilvēki, kas uzskata, ka var pārliecināt cilvēkus par labu savam viedoklim vienkārši atkārtojot vienu un to pašu, un man nekad negribas lai viņu seja satiekas ar smagu ķieģeļa izstrādājuma objektu.
Satiku Jāni, aizbraucām pie Jāņa? Kur? Tur kur, 100m no mājas uz ceļa izskrien kādi 7 mežarukši, atrāda dibenus un to cik sūdīga ir viņu izpratne par to, pa kuru pusi vajag kratīties no ceļa nost. Tur, kur naktī, kamēr mēs dzeram rumu, putns ielido stiklā un pēctam sēž uz palodzes un groza knābi neizpratnē. Jānis iekārtojies vecā mājā, kurā ir enciklopēdijas no 19.gs beigām, un tajās aprakstītas tādas lietas, kādas manliekas vairs vispār nekur neeksistē. Piemēram "Influences mašīna, otrais modelis", vai arī kaut kādu psihu vāciešu izpratne par indiāņiem. Ir grūti izskaidrot cik lieliski tas ir, bet viss ir vecs un nesaprotams tik ļoti, ka es sajūsmināti paziņoju, ka kaut kāds dzelzs objekts ir lielisks, un tad uz Jāņa komentāru "tas ir veciem gludekļiem paliktnis!" atbildu ar tik entuziastisku "SUPER!", ka tas ir smieklīgi pat Aigaram nākamajā vakarā.
Nākamajā dienā bijām plānojuši vienkārši abi piedzerties un atrauties ar elektrību skrūvējot kontaktus un visu dienu pavadīt pie dabiņas, bet izrādījās, ka gaidāms mājas īstais saimnieks, kas ir ~80 gauds vecs vīrs. Nu neko, izlēmām, ka kamēr viņš tur šiverē, izbrauksim līdz Cēsīm. Pirms Cēšim iebraucām kaut kādā ciema miniatūrā un tajā esošajā veikalā, kura piedāvājumā ir 6 ali (pudeles, nevis veidi), bet daudz gaļa, paņēmām aliņus, un ārkārtīgi labus pīrāgus. Iepirkšanās laikā no 3 vietējiem, kuriem kopā zobi sanāk diviem cilvēkiem, dzirdēju šo to ekstrasensoru. Vienam no viņiem esot mežā koks kritis virsū, bet kaut kas viņam tā kā esot licis paiet malā. Izrādās vienam citam tā pat esot bijis, tā tāda zināma lieta. Es gan gribētu teikt, skatities apkārt džeki, kamēr mežu zāģējat, bet ko tad nu es zinu. Ejot prom dzirdam kā jauns pircējs prasa pārdevējai alu, un viņa atbild, ka tikai viena pudele. Jo 2 tikko nopirka Jānis. Normāli izčakarējām kādam dienu, jo nu mēs principā pēctam uz Cēsīm, kur alus klāsts varētu būt lielāks.
Un tad mēs divi džeki ar bembi aizmaucām uz Cēsim izdzert saldējuma kokteili. Kad atgriezāmies, samnieks vēl nebija klāt, līdzarto vienīgais loģiskais rīcības plāns šķita mizot kartupeļus tik ilgi, kamēr es iegriežu pirkstā, un tad apēst 5 cilvēkiem paredzētu ēdiena apjomu divatā. Un tad jau saimnieks ir klāt ar domu palikt mājā pa nakti, kas šķiet labs indikators faktam, ka mums nevajadzētu pa nakti pālī bļaustīties (ja tu mani nepazīsti, mana balss ir tik klusa, cik es esmu neglīts) un tāpēc Jānis izlemj, ka mēs brauksim dzert uz centru un gulēsim mašīnā.
Lūk, pirmā daļa, no divu daļu ieraksta.
trešdiena, augusts 13
Mālpils svētki vieglā reibumā
Tā, kā, es šeit varu darīt ko es gribu, šķiet vajadzētu papildus parastiem ierakstiem sākt jaunu rubriku: recenzijas vieglā reibumā, kurā es apskatu dažādas būtiskas lietas pirms tam patērējot zināmu apjomu apreibinošu vielu. Nekas gan īpaši nemainās, bet tagad tam ir nosaukums.
Šodien biju Mālpils svētkos un ieraudzīju savu bērnības pilsētu no pa visam cita skatpunkta.
Vai zini tās runas, kuras saka publiskos pasākumos, un, lai cik ļoti arī tu nemēģinātu izkost to domu, tas vienkārši nav saprotams? Es nevaru saprast vai kaut kas tāds ir arī kaut kur citur, bet Mālpilī ļoti populāri ir sākt pasākumu ar "Visi roku rokā, kā koka zars, mēs šeit Mālpilī un kā nakts dzied mēs esam viss, jo arī mazs ir liels, un kad daram, tad akmens rīb no debesjuma." Vienmēr es to norakstīju uz kaut ko, kas man vienkārši nav jāklausās, bet kopš šodienas man sāk šķist, ka šīs runas ir daļa no daudz lielāka plāna - pakļaut naivos Mālpils iedzīvotājus hipnozei.
Svētki sākās tā visai normāli - 5:00 no rīta folkloras grupa "Mālis" savācās pie estrādes, lai sagaidītu saullēktu. Es tik agri piecelties nevaru, bet Ivars, būdams pasākuma oficiļais fotogrāfs cauri lietum ar diviem pončo aizminās uz turieni un apskatījās kā cilvēki uzpin vainagu un dziedot dziesmas iemet to Mergupē. Prasīju viņam, vai viņam nešķiet, ka tie viņu rituāli ir tā bišku bišku, bet tomēr fucked-up. Ivars tā īsti neko neatbildēja.
Tad jau ap 13:00 dienā visi savācās uz lielo svētku gājienu, kur sadalījušies pa ģimenēm vai kolektīviem visi kopā rindā veic ceļu no estrādes uz centru. Es tur aizgāju pēc Jāņa solītajiem darba pīrāgiem, bet aizgājis secināju, ka ēst negribās, toties redzēju fidu, uz kuru cierē Jānis. Tātad šogad Mālpils svētku "oficiālā" tēma ir ģimenes. Cilvēki gājienā iet grupiņās pa kolektīviem vai, ja vairākas paaudzes nav slinkojušas laulības gultā, pa ģimenēm. Tur ir pat speciāla kārtība, kurā iet, bet nu droši vien labāk tā, nekā piedzīvot haosu, kad pa priekšu iet vidusskola, bet nūjotājas beigās. Šogad beigās bija baikeri, kuri šķiet bija nelielā reibumā vēl pirms gājiena. Visa šī procesija tad no baznīcas aizvirzījās uz Mālpils kultūras namu, kur pēctam pa "ģimenēm" gāja garām skatuvei, atrādoties ~30 skatītājiem, pārējiem ~300 gājien dalībiniekiem, un klausoties ko par viņiem labu pateiks uz skatuves esošā Cērpu ģimene. Viss pagaidām vēl ir ok, un sekojot Ivaram, es arī pirmo reizi mūžā redzēju kā lietas izskatās no kultūras nama jumta.
Un šeit sākas interesantā daļa. Pēc gājiena tiek ieturēta pauze, un kad es atgriežos uz nākamo daļu, skatuve ir tukša, un skan tāda draudīga mūzika, kas šķiet varētu būt ņemta no "Drakulas" skaņu celiņa. Debesīs veļas tumši mākoņi, un mani pārņem slikta priekšnojauta. Uz skatuves tiek izsaukta un godināta Jomertu ģimene, kuras jauno paaudzi man šķita, ka es pazīstu, bet izrādās nē. Kad mācījos skolā bija aptuveni mana vecuma Kaspars, Artūrs un vismazākais J-Lo. Tagad divi vecākie nebija ieradušies, bet uz skatuves tikuntā 3 gabali, kurš no tiem ir J-Lo, nav ne jausmas. Nu godina godina, vīri kā ozoli, viens tēvs, 5 dēli, traka ģimene, ģimenes mamma pastāsta kā tad ir dzīvot tādā pasaulē, un tad mikrofons nonāk pie tēva. Ģimenes tēvs, reizē pilda arī Mālpils piensaimnieka pienākumus un ļoti strauji pasākums ieņem pavisam citu noskaņu. Pēkšņi es konstatēju, ka es skatos, kā Mr. Piensaimnieks ir pārņēmis skatuvi savā vadībā, sauc uz tās cilvēkus un dāļā pateicības par tādām lietām, kā "Mūža ieguldījums sierā". Dzirdu daudz par sieru. Tad, kas vismaz man šķiet smieklīgi, Mr Piensaimnieks izsniedz pateicību arī Mālpils mēram. Nesapratu par ko, bet tas nekas, jo neilgi pēc tam Mālpils mērs izsniedz pateicību piensaimniekam. Mr.Piensaimnieks paziņo, ka bijušie un esošie pienotavas darbinieki var doties uz pienotavas aktu zāli ēst torti, un Mālpils mērs piebilst, ka "tā nu ir iespēja, ko nevajadzētu laist garām".
Ja šajā brīdī man vēl ir kaut mazākās šaubas, ka iespējams Mālpili NEkontrolē piensiamnieks, tās tiek kliedētas ar paziņojumu, ka Mālpils Sieram tagad esot arī sava deja un es tieku iepazīstināts ar 40min garu deju uzvedumu "Kā peles Mālpils sieru gatavoja", kuru prezentē ~7 dažāda vecuma deju kolektīvi no dažādām Latvijas pilsētām, un vienā vietā pat parādās siers.
Pēc deju noskatīšanās man šķiet, ka es nesaprotu vairs vispār neko, atrodu Ivaru un mēs dodamies uz SIERA TAKU. Tagad es saprotu, ka iespējams bija muļķīgi gaidīt, ka tur būs reāls siera ceļš, pa kuru staigāt, bet nu tas, kas mani sagaida ir neliela vilšanās - siera taka, ir vienkārši maršruts pa Mālpils parku, kurā tu izpildi vairākus uzdevumus par siera tēmu.
Lūk, kādi
1.Jāslauc mākslīga govs. Riktīgi cenšamies, bet govij vienkārši nav iekšā, un nekas laukā nenāk. Tikmeŗ sarodas rinda, un ~35 gadīga siviete nodzen no govs 7gadīgu bērnu, jo "citi arī grib". Simt punkti brīvajā laikā māca sīkajiem kā jāciena pieauguši cilvēki, lai gan pati ir no tām, kas operā gaida klusuma pauzi lai nopirstos.
2.Jākāpj kalnā kamēr uz tevi neskatās Bukas tante. Dažas vecākas kundzes negrib būt vienā bariņā ar mani un Ivaru, jo mēs jau atrī aizskriešot. Šis pasākums nav sacensības. Lai gan pensionāriem varbūt viss ir sacensības.
3.Tev aizsien acis, un tev ar marķieri jāzīme caurumi uz kartona siera, kamēr labi padzīvojusi kundze betmena kostīmā ar peles galvu tevi apčamda un izdod savādas skaņas. Šo ļāvu darīt Ivaram. Baigi priecīgs nebija.
4.Tvisters tikai ar burtiem. Nesapratu kas tur par sieru, bet toties konstatēju, ka varu ar saviem šortiem tomēr atļauties kaut ko visai tuvu špagatam.
5.Staigājot tikai pa miskastes maisiem jānoiet kkāds gabals ceļa dziedot dziesmu. Nevienam manšķiet nepisa ko mēs tur darām.
6.Rāda lapiņas ar dziesmu pantiņiem, no kuriem iztrūkst daži vārdi. Nezinu pilnīgi un absolūti nevienu dziesmu. Mana bijusī mūzikas skolotāja skatās uz mani neizpratnē. Es uz viņu arī.
Un tad mēs nonākam pie pēdējā posma, kas ir kā atrisinājums vienā no kultūras nama zālēm. Nonākot tur secinām, ka tur ir izstāde par sieru, un patumšā telpā uz sienas tiek projicēts video par piena produktiem. Ja līdz šim vēl eksistēja kāds, kam nebūtu sajūta, ka Mālpils tomēr ir tāda distopiska tagadne ar savu korporatīvo overlord, tad es domāju šī aina, kas ir gandrīz 1:1 paņemta no tās Aplle 1984 tēmas reklāmas, to izskaidro pat pēdējam muļķim. Lūk sūdīgs foto no mana telefona.
Šeit arī ar Ivaru uzzinām, ka izrādās paredzētais noslēgums ir tāds, ka mums iedod paēst sieru, bet diemžēl mēs zaudējām. Pasākumā, kas nebija sacensība. Jo mēs ieradāmies par vēlu. Jo skatījāmies līdz galam siera deju. -_____-
Nobeigumā vien droši vien prasās kāds citāts no Mālpils mēra svētku uzrunas laikā. Nu lūgtum:
"Mālpils uz kartes tā nekā īpaši neizskatās, bet, kad cilvēki te atbrauc, tad viņi aizbrauc prom ļoti izbrīnīti!"
Lūk, Mālpil SIERS!
Šodien biju Mālpils svētkos un ieraudzīju savu bērnības pilsētu no pa visam cita skatpunkta.
Vai zini tās runas, kuras saka publiskos pasākumos, un, lai cik ļoti arī tu nemēģinātu izkost to domu, tas vienkārši nav saprotams? Es nevaru saprast vai kaut kas tāds ir arī kaut kur citur, bet Mālpilī ļoti populāri ir sākt pasākumu ar "Visi roku rokā, kā koka zars, mēs šeit Mālpilī un kā nakts dzied mēs esam viss, jo arī mazs ir liels, un kad daram, tad akmens rīb no debesjuma." Vienmēr es to norakstīju uz kaut ko, kas man vienkārši nav jāklausās, bet kopš šodienas man sāk šķist, ka šīs runas ir daļa no daudz lielāka plāna - pakļaut naivos Mālpils iedzīvotājus hipnozei.
Svētki sākās tā visai normāli - 5:00 no rīta folkloras grupa "Mālis" savācās pie estrādes, lai sagaidītu saullēktu. Es tik agri piecelties nevaru, bet Ivars, būdams pasākuma oficiļais fotogrāfs cauri lietum ar diviem pončo aizminās uz turieni un apskatījās kā cilvēki uzpin vainagu un dziedot dziesmas iemet to Mergupē. Prasīju viņam, vai viņam nešķiet, ka tie viņu rituāli ir tā bišku bišku, bet tomēr fucked-up. Ivars tā īsti neko neatbildēja.
Tad jau ap 13:00 dienā visi savācās uz lielo svētku gājienu, kur sadalījušies pa ģimenēm vai kolektīviem visi kopā rindā veic ceļu no estrādes uz centru. Es tur aizgāju pēc Jāņa solītajiem darba pīrāgiem, bet aizgājis secināju, ka ēst negribās, toties redzēju fidu, uz kuru cierē Jānis. Tātad šogad Mālpils svētku "oficiālā" tēma ir ģimenes. Cilvēki gājienā iet grupiņās pa kolektīviem vai, ja vairākas paaudzes nav slinkojušas laulības gultā, pa ģimenēm. Tur ir pat speciāla kārtība, kurā iet, bet nu droši vien labāk tā, nekā piedzīvot haosu, kad pa priekšu iet vidusskola, bet nūjotājas beigās. Šogad beigās bija baikeri, kuri šķiet bija nelielā reibumā vēl pirms gājiena. Visa šī procesija tad no baznīcas aizvirzījās uz Mālpils kultūras namu, kur pēctam pa "ģimenēm" gāja garām skatuvei, atrādoties ~30 skatītājiem, pārējiem ~300 gājien dalībiniekiem, un klausoties ko par viņiem labu pateiks uz skatuves esošā Cērpu ģimene. Viss pagaidām vēl ir ok, un sekojot Ivaram, es arī pirmo reizi mūžā redzēju kā lietas izskatās no kultūras nama jumta.
Un šeit sākas interesantā daļa. Pēc gājiena tiek ieturēta pauze, un kad es atgriežos uz nākamo daļu, skatuve ir tukša, un skan tāda draudīga mūzika, kas šķiet varētu būt ņemta no "Drakulas" skaņu celiņa. Debesīs veļas tumši mākoņi, un mani pārņem slikta priekšnojauta. Uz skatuves tiek izsaukta un godināta Jomertu ģimene, kuras jauno paaudzi man šķita, ka es pazīstu, bet izrādās nē. Kad mācījos skolā bija aptuveni mana vecuma Kaspars, Artūrs un vismazākais J-Lo. Tagad divi vecākie nebija ieradušies, bet uz skatuves tikuntā 3 gabali, kurš no tiem ir J-Lo, nav ne jausmas. Nu godina godina, vīri kā ozoli, viens tēvs, 5 dēli, traka ģimene, ģimenes mamma pastāsta kā tad ir dzīvot tādā pasaulē, un tad mikrofons nonāk pie tēva. Ģimenes tēvs, reizē pilda arī Mālpils piensaimnieka pienākumus un ļoti strauji pasākums ieņem pavisam citu noskaņu. Pēkšņi es konstatēju, ka es skatos, kā Mr. Piensaimnieks ir pārņēmis skatuvi savā vadībā, sauc uz tās cilvēkus un dāļā pateicības par tādām lietām, kā "Mūža ieguldījums sierā". Dzirdu daudz par sieru. Tad, kas vismaz man šķiet smieklīgi, Mr Piensaimnieks izsniedz pateicību arī Mālpils mēram. Nesapratu par ko, bet tas nekas, jo neilgi pēc tam Mālpils mērs izsniedz pateicību piensaimniekam. Mr.Piensaimnieks paziņo, ka bijušie un esošie pienotavas darbinieki var doties uz pienotavas aktu zāli ēst torti, un Mālpils mērs piebilst, ka "tā nu ir iespēja, ko nevajadzētu laist garām".
Ja šajā brīdī man vēl ir kaut mazākās šaubas, ka iespējams Mālpili NEkontrolē piensiamnieks, tās tiek kliedētas ar paziņojumu, ka Mālpils Sieram tagad esot arī sava deja un es tieku iepazīstināts ar 40min garu deju uzvedumu "Kā peles Mālpils sieru gatavoja", kuru prezentē ~7 dažāda vecuma deju kolektīvi no dažādām Latvijas pilsētām, un vienā vietā pat parādās siers.
Pēc deju noskatīšanās man šķiet, ka es nesaprotu vairs vispār neko, atrodu Ivaru un mēs dodamies uz SIERA TAKU. Tagad es saprotu, ka iespējams bija muļķīgi gaidīt, ka tur būs reāls siera ceļš, pa kuru staigāt, bet nu tas, kas mani sagaida ir neliela vilšanās - siera taka, ir vienkārši maršruts pa Mālpils parku, kurā tu izpildi vairākus uzdevumus par siera tēmu.
Lūk, kādi
1.Jāslauc mākslīga govs. Riktīgi cenšamies, bet govij vienkārši nav iekšā, un nekas laukā nenāk. Tikmeŗ sarodas rinda, un ~35 gadīga siviete nodzen no govs 7gadīgu bērnu, jo "citi arī grib". Simt punkti brīvajā laikā māca sīkajiem kā jāciena pieauguši cilvēki, lai gan pati ir no tām, kas operā gaida klusuma pauzi lai nopirstos.
2.Jākāpj kalnā kamēr uz tevi neskatās Bukas tante. Dažas vecākas kundzes negrib būt vienā bariņā ar mani un Ivaru, jo mēs jau atrī aizskriešot. Šis pasākums nav sacensības. Lai gan pensionāriem varbūt viss ir sacensības.
3.Tev aizsien acis, un tev ar marķieri jāzīme caurumi uz kartona siera, kamēr labi padzīvojusi kundze betmena kostīmā ar peles galvu tevi apčamda un izdod savādas skaņas. Šo ļāvu darīt Ivaram. Baigi priecīgs nebija.
4.Tvisters tikai ar burtiem. Nesapratu kas tur par sieru, bet toties konstatēju, ka varu ar saviem šortiem tomēr atļauties kaut ko visai tuvu špagatam.
5.Staigājot tikai pa miskastes maisiem jānoiet kkāds gabals ceļa dziedot dziesmu. Nevienam manšķiet nepisa ko mēs tur darām.
6.Rāda lapiņas ar dziesmu pantiņiem, no kuriem iztrūkst daži vārdi. Nezinu pilnīgi un absolūti nevienu dziesmu. Mana bijusī mūzikas skolotāja skatās uz mani neizpratnē. Es uz viņu arī.
Un tad mēs nonākam pie pēdējā posma, kas ir kā atrisinājums vienā no kultūras nama zālēm. Nonākot tur secinām, ka tur ir izstāde par sieru, un patumšā telpā uz sienas tiek projicēts video par piena produktiem. Ja līdz šim vēl eksistēja kāds, kam nebūtu sajūta, ka Mālpils tomēr ir tāda distopiska tagadne ar savu korporatīvo overlord, tad es domāju šī aina, kas ir gandrīz 1:1 paņemta no tās Aplle 1984 tēmas reklāmas, to izskaidro pat pēdējam muļķim. Lūk sūdīgs foto no mana telefona.
Šeit arī ar Ivaru uzzinām, ka izrādās paredzētais noslēgums ir tāds, ka mums iedod paēst sieru, bet diemžēl mēs zaudējām. Pasākumā, kas nebija sacensība. Jo mēs ieradāmies par vēlu. Jo skatījāmies līdz galam siera deju. -_____-
Nobeigumā vien droši vien prasās kāds citāts no Mālpils mēra svētku uzrunas laikā. Nu lūgtum:
"Mālpils uz kartes tā nekā īpaši neizskatās, bet, kad cilvēki te atbrauc, tad viņi aizbrauc prom ļoti izbrīnīti!"
Lūk,
trešdiena, augusts 6
Kas notiek Jūrmalā #2
Šķiet līdz ar Jaunā Viļņa aiziešanu Jūrmalu pametusi arī izsmalcinātā sabiedrības daļa, kas ieradās šeit baudīt kultūru, nevis atvaļinājumu. Lai nezaudētu modrību, šodien izgāju nelielā pastaigā pa Mellužu (nu jau iespējams skarbajām?) ielām, un redzētais pārsteidz.
Veikalā aliņi no ledusskapjiem ir izpirkti, toties pazudušas rindas. Ieradies acīmredzami priekšnieks, kas ar vienu no pārdevējām ieslīdzis sarunās par produkciju veikala telpās. Rāda ar pirkstu ar pamatīgu apjomu divču un saka "Šitie te 13grādīgie, bet tie jau viņiem te patīk". Man no šoka uz zemes nokrīt un sašķīst monoklis, taču to par laimi neviens nepamana, jo pārdevēja sasmejas un saka "Patīk, patīk". Tajā pat laikā droši vien nevar pārmest, jo tas, ko viņi ikdienā, nedzīvojot dziļāk privātmāju labirintā, redz, ir tie melleņu tirgotāji, kas sēž pie viņu veikala durvīm, un, lai cikos es uz to veikalu nāktu, vienmēr jau ir pālī. [Ja es šim teikumam uztrāpiju komatus, es esmu nedaudz sajūsmā par sevi].
Es dodos pie kases, un tur - jauna pārdevēja. Normāla meitene tāda, nav tā smukākā, bet, ja galīgi lēns vakars, var it kā arī koļīt, pārdod saldējumu "Pols" un kautkādus našķus čalim ~30, kurš noteikti dzīvē redzējis nevienu vien betona maisītāju. Čalis izmanto laiku, lai piecirstu dāmai kanti, tiek noskaidrots vārds, kā tad dzīvē iet, un kad tad īsti beigsies maiņa. Meitene arī tāda visai koķeta, un vēl tur stāvu es, kurš nezin kā pareizi jācērt kante dāmām, ar kurām tu nekad neesi runājis. Tad, čalim acīmredzami ir jādodas prom, bet pirms tam vēl, uz atvadām, kas man kā romantiķim atgādina viduslaiku mīlestības stāstus, kur dāma savam siržu lauzējam dod līdzi kaut kādu drāniņu ko piesiet šķēpam, čalis paprasa meitenei maisiņu. "Tas būs 1 cents". Es kaut kā ļoti sasmējos. A ko tad es zinu! Nāku pēc kādas stundas atpakaļ gar to veikalu, un tur, veikalam, aiz muguras pagalmā, kur tiek pievesta prece, stāv šī pati meiča žoga vienā pusē, un tā otrā pusē pret to atspiedušies 3 kungi, visi pļāpā. Uz apli laiž divci. Šitais te 13grādīgais, bet tie jau viņiem te patīk.
Pie Jūras šodien toties atpūsties atbraukuši šķiet lauku stroiķinieki. Es pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku nav strādājuši stroikā, tāpēc vietā droši vien būtu neliels paskaidrojums:
Pilsētas stroiķinieks - Lielākoties tas ir bilinguāls, vai tikai krieviski runājošs čalis, 20-30, domā par karjeru stroikā, patīk celt blokus un Prodigy.
Lauku stroiķinieks - tāds 30+, kas ar sarkanu degunu mauc pa kartupeļu vagām.
Visi sasēdušies nevis jūras krastā, bet ielīduši krūmos uz soliņa, skaļi bļaustās un dzied to, kas manšķiet ir pašlaik populāras latviešu dziesmas. Nevis "Saule, Pērkons, Daugava", bet vairāk uz klubu mūzikas pusi ala Duets Sandra.
Vakar pie jūras toties redzēju vienu džeku, kurš savai draudzenei izlikās par pingvīnu -staigāja ar kājām kopā un sita rokas pa sāniem. It kā tā ir normāla situācija, kādā savas attiecības esam noveduši mēs ar Laimu, bet tam džekam bija tā ap 30, skūta galva, un pēc sejas un saulesbrillēm spriežot, ir arī busiņš. Tajā pat laikā jūrā stāv aptuveni tāda paša vecuma džeks un brēc nēēēēēēnormāli. Jo auksts ūdens. Bet nu ir itkā arī auksts, karstā laikā aizejot papeldēt pat īsti nevar, jo aizejot līdz normālam dziļumam jau sāk pēdu krampī raut.
Pie reizes drošivien pastāstīšu par Duksi. Vienā mājā paceļam uz jūru pirms vairāk kā gada dzīvoja duksis. Bieži kad gājām garām duksis skrēja trakot, bet tāds galīgi smuks sunīts mazs un pūkains. Tad Duksis nozuda, un nekādas ziņas par viņa jauno atrašanās vietu saņēmuši neesam, tāpēc ar Laimu esam pasākuši ejot garām tam īpašumam ik pa laikam saukt "DŪŪŪŪŪUKSĪĪĪĪĪ". Duksis nekad neatsaucās. Visticamāk spriežot tāpēc, ka tur ir ievākušies citi cilvēki, kas mājas pagalmu izmanto savām bezdukša vajadzībām. Bet mēs neatmetam cerību, un visu šo laiku principā 80%+ reižu ejot garām mēģinam Duksi sasaukt.
Tagad ir tā, ka Laima kopš Jūnija jau nav Latvijā, un Mellužu uzraudzība ir atstāta tikai manā pārziņā, un es, protams, ar slodzi galā netieku, līdz ar to Duksi neesmu saucis. Šodien ejot garām, sapratu, ka, kad Laima uzzinās, ka Duksis 2 mēnešus nav saukt es dabūšu klausīties pārmetumus (nopietni, tā ir tikai viena no nastām, ko es nesu ikdienā), tāpēc domāju - nu drošs paliek nedrošs, pasaukšu. Pasaucu vienreiz. Izrādās nebija nemaz tik jocīgi, pasaucu otrreiz - "DŪŪŪŪŪKSĪĪĪĪIĪ". No Dukša ne miņas, bet kaimiņu mājas durvīs stāv jaunietis uz gadiem 20 un izteiktā neizpratnē skatās man virsū. Fak. Zvēru pie Dieva, nekad mūžā tik ļoti neesmu cerējis kaut kādu nesauktu Duksis.
Lūk, dzīve Baltijas lielākajā kūrortpilsētā.
Veikalā aliņi no ledusskapjiem ir izpirkti, toties pazudušas rindas. Ieradies acīmredzami priekšnieks, kas ar vienu no pārdevējām ieslīdzis sarunās par produkciju veikala telpās. Rāda ar pirkstu ar pamatīgu apjomu divču un saka "Šitie te 13grādīgie, bet tie jau viņiem te patīk". Man no šoka uz zemes nokrīt un sašķīst monoklis, taču to par laimi neviens nepamana, jo pārdevēja sasmejas un saka "Patīk, patīk". Tajā pat laikā droši vien nevar pārmest, jo tas, ko viņi ikdienā, nedzīvojot dziļāk privātmāju labirintā, redz, ir tie melleņu tirgotāji, kas sēž pie viņu veikala durvīm, un, lai cikos es uz to veikalu nāktu, vienmēr jau ir pālī. [Ja es šim teikumam uztrāpiju komatus, es esmu nedaudz sajūsmā par sevi].
Es dodos pie kases, un tur - jauna pārdevēja. Normāla meitene tāda, nav tā smukākā, bet, ja galīgi lēns vakars, var it kā arī koļīt, pārdod saldējumu "Pols" un kautkādus našķus čalim ~30, kurš noteikti dzīvē redzējis nevienu vien betona maisītāju. Čalis izmanto laiku, lai piecirstu dāmai kanti, tiek noskaidrots vārds, kā tad dzīvē iet, un kad tad īsti beigsies maiņa. Meitene arī tāda visai koķeta, un vēl tur stāvu es, kurš nezin kā pareizi jācērt kante dāmām, ar kurām tu nekad neesi runājis. Tad, čalim acīmredzami ir jādodas prom, bet pirms tam vēl, uz atvadām, kas man kā romantiķim atgādina viduslaiku mīlestības stāstus, kur dāma savam siržu lauzējam dod līdzi kaut kādu drāniņu ko piesiet šķēpam, čalis paprasa meitenei maisiņu. "Tas būs 1 cents". Es kaut kā ļoti sasmējos. A ko tad es zinu! Nāku pēc kādas stundas atpakaļ gar to veikalu, un tur, veikalam, aiz muguras pagalmā, kur tiek pievesta prece, stāv šī pati meiča žoga vienā pusē, un tā otrā pusē pret to atspiedušies 3 kungi, visi pļāpā. Uz apli laiž divci. Šitais te 13grādīgais, bet tie jau viņiem te patīk.
Pie Jūras šodien toties atpūsties atbraukuši šķiet lauku stroiķinieki. Es pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku nav strādājuši stroikā, tāpēc vietā droši vien būtu neliels paskaidrojums:
Pilsētas stroiķinieks - Lielākoties tas ir bilinguāls, vai tikai krieviski runājošs čalis, 20-30, domā par karjeru stroikā, patīk celt blokus un Prodigy.
Lauku stroiķinieks - tāds 30+, kas ar sarkanu degunu mauc pa kartupeļu vagām.
Visi sasēdušies nevis jūras krastā, bet ielīduši krūmos uz soliņa, skaļi bļaustās un dzied to, kas manšķiet ir pašlaik populāras latviešu dziesmas. Nevis "Saule, Pērkons, Daugava", bet vairāk uz klubu mūzikas pusi ala Duets Sandra.
Vakar pie jūras toties redzēju vienu džeku, kurš savai draudzenei izlikās par pingvīnu -staigāja ar kājām kopā un sita rokas pa sāniem. It kā tā ir normāla situācija, kādā savas attiecības esam noveduši mēs ar Laimu, bet tam džekam bija tā ap 30, skūta galva, un pēc sejas un saulesbrillēm spriežot, ir arī busiņš. Tajā pat laikā jūrā stāv aptuveni tāda paša vecuma džeks un brēc nēēēēēēnormāli. Jo auksts ūdens. Bet nu ir itkā arī auksts, karstā laikā aizejot papeldēt pat īsti nevar, jo aizejot līdz normālam dziļumam jau sāk pēdu krampī raut.
Pie reizes drošivien pastāstīšu par Duksi. Vienā mājā paceļam uz jūru pirms vairāk kā gada dzīvoja duksis. Bieži kad gājām garām duksis skrēja trakot, bet tāds galīgi smuks sunīts mazs un pūkains. Tad Duksis nozuda, un nekādas ziņas par viņa jauno atrašanās vietu saņēmuši neesam, tāpēc ar Laimu esam pasākuši ejot garām tam īpašumam ik pa laikam saukt "DŪŪŪŪŪUKSĪĪĪĪĪ". Duksis nekad neatsaucās. Visticamāk spriežot tāpēc, ka tur ir ievākušies citi cilvēki, kas mājas pagalmu izmanto savām bezdukša vajadzībām. Bet mēs neatmetam cerību, un visu šo laiku principā 80%+ reižu ejot garām mēģinam Duksi sasaukt.
Tagad ir tā, ka Laima kopš Jūnija jau nav Latvijā, un Mellužu uzraudzība ir atstāta tikai manā pārziņā, un es, protams, ar slodzi galā netieku, līdz ar to Duksi neesmu saucis. Šodien ejot garām, sapratu, ka, kad Laima uzzinās, ka Duksis 2 mēnešus nav saukt es dabūšu klausīties pārmetumus (nopietni, tā ir tikai viena no nastām, ko es nesu ikdienā), tāpēc domāju - nu drošs paliek nedrošs, pasaukšu. Pasaucu vienreiz. Izrādās nebija nemaz tik jocīgi, pasaucu otrreiz - "DŪŪŪŪŪKSĪĪĪĪIĪ". No Dukša ne miņas, bet kaimiņu mājas durvīs stāv jaunietis uz gadiem 20 un izteiktā neizpratnē skatās man virsū. Fak. Zvēru pie Dieva, nekad mūžā tik ļoti neesmu cerējis kaut kādu nesauktu Duksis.
Lūk, dzīve Baltijas lielākajā kūrortpilsētā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)