Mālpils svētki vieglā reibumā

Tā, kā, es šeit varu darīt ko es gribu, šķiet vajadzētu papildus parastiem ierakstiem sākt jaunu rubriku: recenzijas vieglā reibumā, kurā es apskatu dažādas būtiskas lietas pirms tam patērējot zināmu apjomu apreibinošu vielu. Nekas gan īpaši nemainās, bet tagad tam ir nosaukums.
Šodien biju Mālpils svētkos un ieraudzīju savu bērnības pilsētu no pa visam cita skatpunkta.
Vai zini tās runas, kuras saka publiskos pasākumos, un, lai cik ļoti arī tu nemēģinātu izkost to domu, tas vienkārši nav saprotams? Es nevaru saprast vai kaut kas tāds ir arī kaut kur citur, bet Mālpilī ļoti populāri ir sākt pasākumu ar "Visi roku rokā, kā koka zars, mēs šeit Mālpilī un kā nakts dzied mēs esam viss, jo arī mazs ir liels, un kad daram, tad akmens rīb no debesjuma." Vienmēr es to norakstīju uz kaut ko, kas man vienkārši nav jāklausās, bet kopš šodienas man sāk šķist, ka šīs runas ir daļa no daudz lielāka plāna - pakļaut naivos Mālpils iedzīvotājus hipnozei.
Svētki sākās tā visai normāli - 5:00 no rīta folkloras grupa "Mālis" savācās pie estrādes, lai sagaidītu saullēktu. Es tik agri piecelties nevaru, bet Ivars, būdams pasākuma oficiļais fotogrāfs cauri lietum ar diviem pončo aizminās uz turieni un apskatījās kā cilvēki uzpin vainagu un dziedot dziesmas iemet to Mergupē. Prasīju viņam, vai viņam nešķiet, ka tie viņu rituāli ir tā bišku bišku, bet tomēr fucked-up. Ivars tā īsti neko neatbildēja.
Tad jau ap 13:00 dienā visi savācās uz lielo svētku gājienu, kur sadalījušies pa ģimenēm vai kolektīviem visi kopā rindā veic ceļu no estrādes uz centru. Es tur aizgāju pēc Jāņa solītajiem darba pīrāgiem, bet aizgājis secināju, ka ēst negribās, toties redzēju fidu, uz kuru cierē Jānis. Tātad šogad Mālpils svētku "oficiālā" tēma ir ģimenes. Cilvēki gājienā iet grupiņās pa kolektīviem vai, ja vairākas paaudzes nav slinkojušas laulības gultā, pa ģimenēm. Tur ir pat speciāla kārtība, kurā iet, bet nu droši vien labāk tā, nekā piedzīvot haosu, kad pa priekšu iet vidusskola, bet nūjotājas beigās. Šogad beigās bija baikeri, kuri šķiet bija nelielā reibumā vēl pirms gājiena. Visa šī procesija tad no baznīcas aizvirzījās uz Mālpils kultūras namu, kur pēctam pa "ģimenēm" gāja garām skatuvei, atrādoties ~30 skatītājiem, pārējiem ~300 gājien dalībiniekiem, un klausoties ko par viņiem labu pateiks uz skatuves esošā Cērpu ģimene. Viss pagaidām vēl ir ok, un sekojot Ivaram, es arī pirmo reizi mūžā redzēju kā lietas izskatās no kultūras nama jumta.
Un šeit sākas interesantā daļa. Pēc gājiena tiek ieturēta pauze, un kad es atgriežos uz nākamo daļu, skatuve ir tukša, un skan tāda draudīga mūzika, kas šķiet varētu būt ņemta no "Drakulas" skaņu celiņa. Debesīs veļas tumši mākoņi, un mani pārņem slikta priekšnojauta. Uz skatuves tiek izsaukta un godināta Jomertu ģimene, kuras jauno paaudzi man šķita, ka es pazīstu, bet izrādās nē. Kad mācījos skolā bija aptuveni mana vecuma Kaspars, Artūrs un vismazākais J-Lo. Tagad divi vecākie nebija ieradušies, bet uz skatuves tikuntā 3 gabali, kurš no tiem ir J-Lo, nav ne jausmas. Nu godina godina, vīri kā ozoli, viens tēvs, 5 dēli, traka ģimene, ģimenes mamma pastāsta kā tad ir dzīvot tādā pasaulē, un tad mikrofons nonāk pie tēva. Ģimenes tēvs, reizē pilda arī Mālpils piensaimnieka pienākumus un ļoti strauji pasākums ieņem pavisam citu noskaņu. Pēkšņi es konstatēju, ka es skatos, kā Mr. Piensaimnieks ir pārņēmis skatuvi savā vadībā, sauc uz tās cilvēkus un dāļā pateicības par tādām lietām, kā "Mūža ieguldījums sierā". Dzirdu daudz par sieru. Tad, kas vismaz man šķiet smieklīgi, Mr Piensaimnieks izsniedz pateicību arī Mālpils mēram. Nesapratu par ko, bet tas nekas, jo neilgi pēc tam Mālpils mērs izsniedz pateicību piensaimniekam. Mr.Piensaimnieks paziņo, ka bijušie un esošie pienotavas darbinieki var doties uz pienotavas aktu zāli ēst torti, un Mālpils mērs piebilst, ka "tā nu ir iespēja, ko nevajadzētu laist garām".
Ja šajā brīdī man vēl ir kaut mazākās šaubas, ka iespējams Mālpili NEkontrolē piensiamnieks, tās tiek kliedētas ar paziņojumu, ka Mālpils Sieram tagad esot arī sava deja un es tieku iepazīstināts ar 40min garu deju uzvedumu "Kā peles Mālpils sieru gatavoja", kuru prezentē ~7 dažāda vecuma deju kolektīvi no dažādām Latvijas pilsētām, un vienā vietā pat parādās siers.
Pēc deju noskatīšanās man šķiet, ka es nesaprotu vairs vispār neko, atrodu Ivaru un mēs dodamies uz SIERA TAKU. Tagad es saprotu, ka iespējams bija muļķīgi gaidīt, ka tur būs reāls siera ceļš, pa kuru staigāt, bet nu tas, kas mani sagaida ir neliela vilšanās - siera taka, ir vienkārši maršruts pa Mālpils parku, kurā tu izpildi vairākus uzdevumus par siera tēmu.
Lūk, kādi
1.Jāslauc mākslīga govs. Riktīgi cenšamies, bet govij vienkārši nav iekšā, un nekas laukā nenāk. Tikmeŗ sarodas rinda, un ~35 gadīga siviete nodzen no govs 7gadīgu bērnu, jo "citi arī grib". Simt punkti brīvajā laikā māca sīkajiem kā jāciena pieauguši cilvēki, lai gan pati ir no tām, kas operā gaida klusuma pauzi lai nopirstos.
2.Jākāpj kalnā kamēr uz tevi neskatās Bukas tante. Dažas vecākas kundzes negrib būt vienā bariņā ar mani un Ivaru, jo mēs jau atrī aizskriešot. Šis pasākums nav sacensības. Lai gan pensionāriem varbūt viss ir sacensības.
3.Tev aizsien acis, un tev ar marķieri jāzīme caurumi uz kartona siera, kamēr labi padzīvojusi kundze betmena kostīmā ar peles galvu tevi apčamda un izdod savādas skaņas. Šo ļāvu darīt Ivaram. Baigi priecīgs nebija.
4.Tvisters tikai ar burtiem. Nesapratu kas tur par sieru, bet toties konstatēju, ka varu ar saviem šortiem tomēr atļauties kaut ko visai tuvu špagatam.
5.Staigājot tikai pa miskastes maisiem jānoiet kkāds gabals ceļa dziedot dziesmu. Nevienam manšķiet nepisa ko mēs tur darām.
6.Rāda lapiņas ar dziesmu pantiņiem, no kuriem iztrūkst daži vārdi. Nezinu pilnīgi un absolūti nevienu dziesmu. Mana bijusī mūzikas skolotāja skatās uz mani neizpratnē. Es uz viņu arī.
Un tad mēs nonākam pie pēdējā posma, kas ir kā atrisinājums vienā no kultūras nama zālēm. Nonākot tur secinām, ka tur ir izstāde par sieru, un patumšā telpā uz sienas tiek projicēts video par piena produktiem. Ja līdz šim vēl eksistēja kāds, kam nebūtu sajūta, ka Mālpils tomēr ir tāda distopiska tagadne ar savu korporatīvo overlord, tad es domāju šī aina, kas ir gandrīz 1:1 paņemta no tās Aplle 1984 tēmas reklāmas, to izskaidro pat pēdējam muļķim. Lūk sūdīgs foto no mana telefona.

Šeit arī ar Ivaru uzzinām, ka izrādās paredzētais noslēgums ir tāds, ka mums iedod paēst sieru, bet diemžēl mēs zaudējām. Pasākumā, kas nebija sacensība. Jo mēs ieradāmies par vēlu. Jo skatījāmies līdz galam siera deju. -_____-

Nobeigumā vien droši vien prasās kāds citāts no Mālpils mēra svētku uzrunas laikā. Nu lūgtum:
"Mālpils uz kartes tā nekā īpaši neizskatās, bet, kad cilvēki te atbrauc, tad viņi aizbrauc prom ļoti izbrīnīti!"

Lūk, Mālpil SIERS!