Ciemos pie Jāņa Pt#1

Tā kā man ir salīdzinoši sūdīga selektīva atmiņa, es pirms kāda laika izlēmu pierakstīt savas ikdienas pārdomas mazā blociņā, lai pēctam vieglāk pārlasīt un atcerēties lietas, kas manu dzīvi padara svarīgu. Diemžēl izrādās, ka šī metode nav muļķu droša, jo es reāli esmu par 90% pārliecināts, ka tur iztrūkst vismaz viena lapa, jo manā atmiņā ir lietas, kas blociņā nav. Nu nav reāli vienkārši, ka mana smadzene strādā labāk par to.

Bet jebkurā gadījumā nesen biju izbraucienā pie Jāņa. Jānis tagad dzīvo ļoti tālu no civilizācijas, jo kaut kādu iemeslu pēc gan dzīvot, gan strādāt Mālpilī viņam ir par daudz. Pie Jāņa devos vakarā, un kamēr Rīgā gaidīju, ka viņs mani savāks iegāju RIMI atrast kaut ko ēdamu. Ja ir kaut kas, kas man dzīvē ir licis vilties vairāk kā Adams Sendlers, tad iespējams tā ir RIMI kulinārijas nodaļa. Kaut kad sen kaut kur rakstīju kā itāļu uzkodas, kas reiz tika piedāvātas kā izsmalcinātas delikateses nogurušiem studentiem, pārvērtās par rupju beķera joku, un izskatās, ka tas beķeris vēljoprojām nav atlaists. Apskatot piedāvājumu, kas vēl tur palicis 23:00 vakarā, ievēroju "mājas gaļas maizīti", kas ir simpātiska bulka, un pēc pirmā acu uzmetiena pat nevar pateikt, ka tajā ir gaļa. Izejot ārā nu biju gatavs jaunam garšas piedzīvojumam, bet kā izrādījās, manā mutē pēkšņi atrodas labi maskējies belašs.. >:l . NEPALDIES par kūkam, sukas. Kādu nedēļu vēlāk šo pašu belašu redzēju Maximā, bet Maxima to lepni nosaukusi par "gaļas virtuli". Gaļas izvirtulis mōr laik.
Bet šo stāstu tāpēc, ka stāvot ar savu belašu rindā, man priekšā stāv pārītis - džeks baltā kreklā ar šādiem tādiem brūniem (zeme? koks?) pleķiem, un viņam līdzi ne pārāk priecīga dāma. Čalis pērk olas un majonēzi un stāsta meitenei kā nu tuliņ aizies viņi mājās un ēdīs ceptas olas ar majonēzi. Man personīgi liekas, ka ceptas olas ar majonēzi ir kaut kas, ar ko barot Filipu, nevis cilvēku, kuram tu plāno gulēt blakām, bet acīmredzot es tāds esmu vienīgais. Meitene viņam atbild, ka viņa ceptas olas neēd vispār, uz ko čalis tik nosmej "hehe pieliesim etiķi un būs riktīgi labi". Ko? Un tā tas turpinās, meitene saka, ka neēd, un čalis slavina tādā līmenī, ka man principā sāk šķist, ka olas-etiķis-majonēze ir tā svētā trīsvienība, par ko visi runā. Man ļoti patīk cilvēki, kas uzskata, ka var pārliecināt cilvēkus par labu savam viedoklim vienkārši atkārtojot vienu un to pašu, un man nekad negribas lai viņu seja satiekas ar smagu ķieģeļa izstrādājuma objektu.

Satiku Jāni, aizbraucām pie Jāņa? Kur? Tur kur, 100m no mājas uz ceļa izskrien kādi 7 mežarukši, atrāda dibenus un to cik sūdīga ir viņu izpratne par to, pa kuru pusi vajag kratīties no ceļa nost. Tur, kur naktī, kamēr mēs dzeram rumu, putns ielido stiklā un pēctam sēž uz palodzes un groza knābi neizpratnē. Jānis iekārtojies vecā mājā, kurā ir enciklopēdijas no 19.gs beigām, un tajās aprakstītas tādas lietas, kādas manliekas vairs vispār nekur neeksistē. Piemēram "Influences mašīna, otrais modelis", vai arī kaut kādu psihu vāciešu izpratne par indiāņiem. Ir grūti izskaidrot cik lieliski tas ir, bet viss ir vecs un nesaprotams tik ļoti, ka es sajūsmināti paziņoju, ka kaut kāds dzelzs objekts ir lielisks, un tad uz Jāņa komentāru "tas ir veciem gludekļiem paliktnis!" atbildu ar tik entuziastisku "SUPER!", ka tas ir smieklīgi pat Aigaram nākamajā vakarā.
Nākamajā dienā bijām plānojuši vienkārši abi piedzerties un atrauties ar elektrību skrūvējot kontaktus un visu dienu pavadīt pie dabiņas, bet izrādījās, ka gaidāms mājas īstais saimnieks, kas ir ~80 gauds vecs vīrs. Nu neko, izlēmām, ka kamēr viņš tur šiverē, izbrauksim līdz Cēsīm. Pirms Cēšim iebraucām kaut kādā ciema miniatūrā un tajā esošajā veikalā, kura piedāvājumā ir 6 ali (pudeles, nevis veidi), bet daudz gaļa, paņēmām aliņus, un ārkārtīgi labus pīrāgus. Iepirkšanās laikā no 3 vietējiem, kuriem kopā zobi sanāk diviem cilvēkiem, dzirdēju šo to ekstrasensoru. Vienam no viņiem esot mežā koks kritis virsū, bet kaut kas viņam tā kā esot licis paiet malā. Izrādās vienam citam tā pat esot bijis, tā tāda zināma lieta. Es gan gribētu teikt, skatities apkārt džeki, kamēr mežu zāģējat, bet ko tad nu es zinu. Ejot prom dzirdam kā jauns pircējs prasa pārdevējai alu, un viņa atbild, ka tikai viena pudele. Jo 2 tikko nopirka Jānis. Normāli izčakarējām kādam dienu, jo nu mēs principā pēctam uz Cēsīm, kur alus klāsts varētu būt lielāks.
Un tad mēs divi džeki ar bembi aizmaucām uz Cēsim izdzert saldējuma kokteili. Kad atgriezāmies, samnieks vēl nebija klāt, līdzarto vienīgais loģiskais rīcības plāns šķita mizot kartupeļus tik ilgi, kamēr es iegriežu pirkstā, un tad apēst 5 cilvēkiem paredzētu ēdiena apjomu divatā. Un tad jau saimnieks ir klāt ar domu palikt mājā pa nakti, kas šķiet labs indikators faktam, ka mums nevajadzētu pa nakti pālī bļaustīties (ja tu mani nepazīsti, mana balss ir tik klusa, cik es esmu neglīts) un tāpēc Jānis izlemj, ka mēs brauksim dzert uz centru un gulēsim mašīnā.

Lūk, pirmā daļa, no divu daļu ieraksta.