Šķiet līdz ar Jaunā Viļņa aiziešanu Jūrmalu pametusi arī izsmalcinātā sabiedrības daļa, kas ieradās šeit baudīt kultūru, nevis atvaļinājumu. Lai nezaudētu modrību, šodien izgāju nelielā pastaigā pa Mellužu (nu jau iespējams skarbajām?) ielām, un redzētais pārsteidz.
Veikalā aliņi no ledusskapjiem ir izpirkti, toties pazudušas rindas. Ieradies acīmredzami priekšnieks, kas ar vienu no pārdevējām ieslīdzis sarunās par produkciju veikala telpās. Rāda ar pirkstu ar pamatīgu apjomu divču un saka "Šitie te 13grādīgie, bet tie jau viņiem te patīk". Man no šoka uz zemes nokrīt un sašķīst monoklis, taču to par laimi neviens nepamana, jo pārdevēja sasmejas un saka "Patīk, patīk". Tajā pat laikā droši vien nevar pārmest, jo tas, ko viņi ikdienā, nedzīvojot dziļāk privātmāju labirintā, redz, ir tie melleņu tirgotāji, kas sēž pie viņu veikala durvīm, un, lai cikos es uz to veikalu nāktu, vienmēr jau ir pālī. [Ja es šim teikumam uztrāpiju komatus, es esmu nedaudz sajūsmā par sevi].
Es dodos pie kases, un tur - jauna pārdevēja. Normāla meitene tāda, nav tā smukākā, bet, ja galīgi lēns vakars, var it kā arī koļīt, pārdod saldējumu "Pols" un kautkādus našķus čalim ~30, kurš noteikti dzīvē redzējis nevienu vien betona maisītāju. Čalis izmanto laiku, lai piecirstu dāmai kanti, tiek noskaidrots vārds, kā tad dzīvē iet, un kad tad īsti beigsies maiņa. Meitene arī tāda visai koķeta, un vēl tur stāvu es, kurš nezin kā pareizi jācērt kante dāmām, ar kurām tu nekad neesi runājis. Tad, čalim acīmredzami ir jādodas prom, bet pirms tam vēl, uz atvadām, kas man kā romantiķim atgādina viduslaiku mīlestības stāstus, kur dāma savam siržu lauzējam dod līdzi kaut kādu drāniņu ko piesiet šķēpam, čalis paprasa meitenei maisiņu. "Tas būs 1 cents". Es kaut kā ļoti sasmējos. A ko tad es zinu! Nāku pēc kādas stundas atpakaļ gar to veikalu, un tur, veikalam, aiz muguras pagalmā, kur tiek pievesta prece, stāv šī pati meiča žoga vienā pusē, un tā otrā pusē pret to atspiedušies 3 kungi, visi pļāpā. Uz apli laiž divci. Šitais te 13grādīgais, bet tie jau viņiem te patīk.
Pie Jūras šodien toties atpūsties atbraukuši šķiet lauku stroiķinieki. Es pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku nav strādājuši stroikā, tāpēc vietā droši vien būtu neliels paskaidrojums:
Pilsētas stroiķinieks - Lielākoties tas ir bilinguāls, vai tikai krieviski runājošs čalis, 20-30, domā par karjeru stroikā, patīk celt blokus un Prodigy.
Lauku stroiķinieks - tāds 30+, kas ar sarkanu degunu mauc pa kartupeļu vagām.
Visi sasēdušies nevis jūras krastā, bet ielīduši krūmos uz soliņa, skaļi bļaustās un dzied to, kas manšķiet ir pašlaik populāras latviešu dziesmas. Nevis "Saule, Pērkons, Daugava", bet vairāk uz klubu mūzikas pusi ala Duets Sandra.
Vakar pie jūras toties redzēju vienu džeku, kurš savai draudzenei izlikās par pingvīnu -staigāja ar kājām kopā un sita rokas pa sāniem. It kā tā ir normāla situācija, kādā savas attiecības esam noveduši mēs ar Laimu, bet tam džekam bija tā ap 30, skūta galva, un pēc sejas un saulesbrillēm spriežot, ir arī busiņš. Tajā pat laikā jūrā stāv aptuveni tāda paša vecuma džeks un brēc nēēēēēēnormāli. Jo auksts ūdens. Bet nu ir itkā arī auksts, karstā laikā aizejot papeldēt pat īsti nevar, jo aizejot līdz normālam dziļumam jau sāk pēdu krampī raut.
Pie reizes drošivien pastāstīšu par Duksi. Vienā mājā paceļam uz jūru pirms vairāk kā gada dzīvoja duksis. Bieži kad gājām garām duksis skrēja trakot, bet tāds galīgi smuks sunīts mazs un pūkains. Tad Duksis nozuda, un nekādas ziņas par viņa jauno atrašanās vietu saņēmuši neesam, tāpēc ar Laimu esam pasākuši ejot garām tam īpašumam ik pa laikam saukt "DŪŪŪŪŪUKSĪĪĪĪĪ". Duksis nekad neatsaucās. Visticamāk spriežot tāpēc, ka tur ir ievākušies citi cilvēki, kas mājas pagalmu izmanto savām bezdukša vajadzībām. Bet mēs neatmetam cerību, un visu šo laiku principā 80%+ reižu ejot garām mēģinam Duksi sasaukt.
Tagad ir tā, ka Laima kopš Jūnija jau nav Latvijā, un Mellužu uzraudzība ir atstāta tikai manā pārziņā, un es, protams, ar slodzi galā netieku, līdz ar to Duksi neesmu saucis. Šodien ejot garām, sapratu, ka, kad Laima uzzinās, ka Duksis 2 mēnešus nav saukt es dabūšu klausīties pārmetumus (nopietni, tā ir tikai viena no nastām, ko es nesu ikdienā), tāpēc domāju - nu drošs paliek nedrošs, pasaukšu. Pasaucu vienreiz. Izrādās nebija nemaz tik jocīgi, pasaucu otrreiz - "DŪŪŪŪŪKSĪĪĪĪIĪ". No Dukša ne miņas, bet kaimiņu mājas durvīs stāv jaunietis uz gadiem 20 un izteiktā neizpratnē skatās man virsū. Fak. Zvēru pie Dieva, nekad mūžā tik ļoti neesmu cerējis kaut kādu nesauktu Duksis.
Lūk, dzīve Baltijas lielākajā kūrortpilsētā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru