Kā jau visiem ar prātu apveltītiem cilvēkiem, arī man naktī gribas pīpēt. Tā nu es tikko aizgāju uz benzīntanku, vienīgo Mālpils diennakts iestādi, ja neskaita manu dzīvokli (te arī strādā uz maiņām - pa nakti es, pa dienu pārējie). Gadu gaitā benzintanks vienmēr man bijis uzticams, un lai arī attālums ir tālāk nekā tie 50m līdz BAF, klausoties muziku kautka liekas, ka aiziet galīgi ātri.
Bet nejau benzīntanku ir stāsts. Nu labi ir, bet savādāk.
Es smuki aizgājis līdz benzīntankam secinu ka pārdevēja kā vienmēr ir savā būcenī kautkur dziļāk, kā tas parasti mēdz būt, un kā parasti es vienkārši pieklauvēju pie loga.. tad es pieklauvēju pie loga vēlreiz.. un tad vēlreiz. Tad es domāju jau iet prom, kad pēkšņi iznāk sieviete, kuras seja izskatījās tā, itkā es viņu esmu uzmodinājis stundā par kuras eksistenci viņa savus iepriekšējos 30 mūžā gadus nemaz nav nojautusi. Viņa atver to lodziņu, es smuki pasaku "labrīt, balto kent, lūdzu!" un iedodu karti. Viņa paņem manu karti, ieliek tajā verķī, kas ir paredzēt, lai viņā ieliktu kartes, nospiež pogas "3" un "5", izņem karti, atdod man atpakaļ, aizver lodziņu un aiziet atpakaļ uz savu migu.
Mana seja tajā brīdī iespējams izskatījās kā "X" burts, bet iespējams pavisam citādāk.
Es vēl nezinu ko īsti teikt, bet nu cigaretes es nedabuju.
Iespējams tā pārdevēja ir izlaidusi tos dzīves gadus, kuros parasti cilvēki iemācas izmantot saprātu. Tik lielā bezfilmā pat es tikko pamodies neesmu, un es mēdzu būt tādā bezfilmā, ka Ivars man zvana un pirmais , ko es viņam pa telefonu saku ir nevis "hallo?", bet "Dievs."
Es kratos gulēt. Ja kāds nezin kā tas izskatās es varu kādreiz parādīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru