Laikam ir lietas, ko labāk nezināt

Man patīk mācīties un uzzināt lietas, un es uzskatu, ka tas ir kruti! Jautāsi kurš var vairāk trīnīšus iemest? Dirst ej luni, pārraksti tu Excel makrosu tā, ka viņa darbība no 13 minūtēm samazinās uz 0,1sekundi un tad parunāsim. Man kantes sišanai pietiek ar to, ka es zinu, ka rallija mašīnām ir divi sajūgi.
Neskatoties uz to, ka es labprāt uzzinu un interesējos par gandrīz visu (tai skaitā par to kā ģeoloģijas studenti krata mālu) ir atsevišķas nozares, kurās manas zināšanas ir nedaudz zem normas. Es šeit nerunāju par basketbolu, bet kaut ko, kam ir arī jēga. Piemēram latviešu valoda. Man personīgi ar savu interpunkciju problēmu nav, un pavadīt stundas lasot "tika-tika-gramatika", lai risinātu tavas problēmas, es diemžēl gatavs neesmu. Es nezinu ko teikt. Vaino manu 40gadīgo latviešu valodas skolotāju, kas nāca uz skolu minisvārkos, lika kāju uz galdu, un lika man pēc stundām palikt parunāt, ja es kaut ko sliktu par Raini biju pateicis (true story). Vienīgi gan kas mani šeit biedē ir fakts, ka uz šīm dienasgrāmatām mēdz atklīst cilvēki no  http://vardotaja.blogspot.com/ , jo tur bloga malā ir saite, un es neesmu īsti drošs, vai viņi nāk šeit ņirgāties par mani vai nē. Es ceru, ka nē, bet es ļoti labi spēju iedomāties, kā 3 cilvēki sēž krogā "Raiņa pakulas" un runā "Hei, atceries kā Valters Brūns ielika komatos divdabi, lai arī tur nemaz nebija divdabja teiciens?" un līdz asarām ir pārrēcies pat bārmenis, kurš par šādiem jokiem uzliek visam krogam bezmaksas Martini (es nezinu ko tie cilvēki dzer).

Vēl lieta, kur manas zināšanas ir vājākas nekā man šķistos labi ir vēsture.
Galvenokārt es šeit vainoju izglītības sistēmu, kas nesaprata to, ka man  15 gados interesantāk šķita spēlēt ar Krišu duraku, nekā klausīties, kā skolotāja stāv klases priekšā un skaļi lasa grāmatu. Augstkola ar Komunikācijas vēsturi man šo interesi palielināja tik ļoti, ka es mācījos arī uz eksāmenu, bet ne tik ļoti, lai veltītu vēsturei savu brīvo laiku. Es nezinu kāpēc tā. It kā ir daudz kas interesants, bet no otras puses man patīk lietas, kurās notiek arī kaut kas jauns.
Laimai savukārt šajā jomā ir visai spēcīgas zināšanas un interese, kas noved pie salīdzinoši smieklīgām lietām mūsu kopdzīvē arī tad, kad mēs esam skaidrā.
Piemēram, Laimai ir neliela spēle, kurā viņa nosauc tematu, un aicina mani pastāstīt ko es par to zinu. Piemēram, Renesansi. Tad es domāju, kas apmēram man ar to saistās un saku Leonardo da Vinči taisīja kaut kādas lidmašīnas, bet visi mākslinieki zīmēja resnas džāras ar visai grandiozu pupatūru. Van Gogs nogrieza ausi, bet paspēja pirmstam viskatko niknu sagleznot, un sievietes ar lielām kleitām piedirsa pilīs stūrus. Tad pēc Laimas sejas izteiksmes es mēģinu noprast cik tieši tālu es esmu aizšāvis. Es gan pieņemu, ka šī spēle viņai ir interesantāka nekā man, jo viņa zin, kad es runāju muļķības, bet es nē, bet no otras puses, nevarētu teikt arī, ka man būtu garlaicīgi.
No otras puses šis viņai atspēlējas, jo reizēm es mēdzu runāt par vēsturi ne spēles ietvaros, bet kā nopietnus avotus savām zināšanām izmantoju tādas lietas kā spēli "Tomb Raider", bruņurupuču nindzju pagātnes sēriju vai filmu "Mūmija atgriežas". Man ir aizdomas, ka viņa paliek nedaudz pikta, bet ne uz ilgu laiku, jo cilvēki, kuri dusmojas uz mani pēc savas nāves sadegs Ellē!

Bezmaksas sērkociņu cena

Es pats, piemēram, dzīvoju pasaulē, kurā es esmu ļoti draudzīgs, atvērts un visādi citādi sociāls cilvēks.
Diemēžel pēdējā laikā arvien vairāk saprotu, ka cilvēki, kas tic realitātei, domā savādāk un visticamāk viņiem ir taisnība.
Es esmu sapratis, ka, lai arī es ļoti labi komunicēju ar cilvēkiem, kurus pazīstu, un labprāt iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, es kaut kā nespēju būt tas, kurš iniciē sarunas un draudzības ne no kā. Es nezinu kapēc, bet sev es to skaidroju ar to, ka es negribu cilvēkiem besīt. It sevišķi tā, ja esmu skaidrā. Lai gan no otras puses, ar Laimu es iepazinos vienkārši atbraucot uz viņas māju un pieprasot šņabi un tortiļas, un tas ir izvērties visai veiksmīgi.
Es nezinu. Man patīk, ja man ir draugi, bet tas ir kaut kā sarežģītāk, nekā, manuprāt, tam vajadzētu būt.
Iemesls kāpēc es šo sāku rakstīt ir tipisks piemērs ar nepareizām situācijām, ar kurām  savā dzīvē jātiek galā Valteram Brūnam.
Netālu no darba ir viekals, kurā ir cīgas, kādas nav TOPiņā. Šī iemesla dēļ, es tur piestaigāju visai bieži, un man par prieku daži pārdevēji, man ienākot, jau uzreiz dod man manas cīgas, un tas ir kaut kā jauki.
Pagājušo 5dien pēc pasēdēšanas darbā iegriežos tur pirms došanās tālāk, un  tur ir divi pārdevēji. Čalis man dod manas cīgas un apstrādā karti, kamēr pārdevēja viņam blakām konkrēti skatās man virsū. Nu apmēram tā kā nēģerim Latvijas laukos. Es gan esmu jau nedaudz paņēmis uz krūts un tāpēc redzu divus risinājumos - samulsis dīdīties, vai ar tikpat nopietnu sejas izteiksimi skatīties pretī, un izvēlos otro. Tas ilgst pārdesmit sekundes, kamēr mēs abi sasmejamies, pārdevējs čalis ir apmulsis, es paņemu cīgas un pametu veikalu. Viss jauki, skaisti, man ir mana 5 minūšu draudzība. :)
Nākamajā nedēļā dodos pēc cīgām un tur mani sagaida tikai šī meiča. Tā kā es nezinu vai man kaut kā īpaši jāuzvedās, es vienkārši izliekos, ka pirmo reizi esmu veikalā, un palūdzu cīgas un sērkociņus. Viņa samulst un šķiet no sākuma nesaprot sērkociņus, bet tad iedod man visu sakot "šie būs par brīvu", uz ko es nezinu kā reaģēt, tāpēc izliekos ka nedzirdu. Samaksāju par cīgām, pasaku paldies un eju prom.
Un lūk tagad ir problēma - ja nākamreiz es eju uz to veikalu un tur ir tā meitene, un man nav uguns, man atkal jāpērk sērkociņi. Bet vai šoreiz man jāmaksā par viņiem? Es zinu, ka viņi nav par brīvu, es redzu to 5snt cenu, un man nav žēl viņu maksāt. Bet ja es maksāju, vai tad nerodas jautājums kāpēc es nemaksāju pagājušo reizi? Meitene, protams, ir ļoti jauka, bet es tagad esmu situācijā, kurā es nesaprotu kas tieši man būtu jādara - par sērkociņu paciņu it kā puķes jau nenesīšu, bet no otras puses izlikties, ka nekad neesmu saņēmis sērkociņus par brīvu no manas puses būtu tikai liekulīgi. Nebūtu arī gudri sākt sarunu ar "Paldies par tiem bezmaksas sērkociņiem pirms pusotras nedēļas, bet man vēl vajag, šoreiz maksāšu".
Reāli stulbi. Un es pat uz šito neuzprasījos. Bļeģ.
Igors un Kļaviņš man saka, ka es par daudz šajā iedziļinos, bet no otras puses - viņi nav tie, kuriem te ir ar bezmaksas sērkociņiem pakaļ sviests.

Turmpāk man tagad pēc tiesas un taisnības laikam ir vienkārši jāiet uz Narvīti.

Lūk, neveikla dzīve.

Jaunieši internetā

Nē. Ne tie. Mēs ar Daini!
Man ir stipra aizdoma, ka šo tā arī neesmu nekad pierakstījis, neskatoties uz to, ka gremdēties atmiņās par tehnoloģijām ir salīdzinoši populārs sarunu temats visur, kur es eju (bet es uz maz vietām eju).
Šis bija aptuveni tajā laikā, kad es disketē nesu spēli no Daiņa saviem brālēniem, nezinot vai viņiem ies. Datoru spēks tajā laikā tika noteikts pēc tā, vai viņiem ir CD-ROM. Dainim nebija. Atceros vēl tagad, kā nākot no Daiņa, viņš stāsta, ka viņa brālis no pirkšot to cd-room (tulkojas kā cd istaba), kurā likt diskus.
Šis bija aptuveni tajā laikā, kad pornogrāfija digitālā formātā izpaudās tā, ka kādam no Daiņa brāļiem starp segām bija noslēpta diskete, kurā bija viena bilde ar kailas sievietes ķermeni un Britnijas Spīrsas galvu.
Interneta adreses es pierakstīju speciālā tam paredzētā burtnīcā, katru no tām rūpīgi pierakstot burtu pa burtam "http://......." un tieši tāpat ievadīju atpakaļ interneta pārlūkā, nešķirojot vai tās ir adreses ar simpsonu bildēm vai TV-shop mājaslapa.
Pienāca laiks, kad mēs sapratām kas ir ī-meils, un tapa neskaitāmi epasti (mans pirmais bija kenij99@inbox.lv), katrs savai dzīves situācijai.
Tipiska saruna:
- "Cik tev ī-meili?"
-"Man 4"
-"Bāc, man tikai divi, bet viens navigātorā"
Ir skumji gan, ka viņiem vairs klāt netieku. Labprāt apskatītu savas sarakstes ar 19gadīgām meitenēm, kuras bija gana duras, lai domātu, ka man nav 12 gadi, un sūtītu bildes no sava Spānijas ceļojuma.

Un tā nu par to, kāpēc neesmu miljonārs:
Ar Daini reiz ejot mājā domājām - bet zini - ir taču Bils Geits, slavenais miljonārs. Varbūt varam aizrakstīt viņam meilu, ka esam divi diezgan gudri čaļi no Latvijas, un mums patīk Windows 98, bet diemžēl mums nav naudiņas. Varbūt varētu kādu vienu miljonu uz abiem sarunāt.
Un tā - nepiepildīti sapņi, salauztas cerības un tukšums kontā nākot mēneša beigām. Viss tikai tādēļ, ka nespējām atrast Bila ēpastu.
Un kas lieliskākais - vismaz no manas puses tas šķita nopietni. Jo varbūt, varbūt Bils tiešām sēž, lasa inboxā savu epastu, un arī viņš saprastu, ka mēs ar Daini esam diezgan gudri čaļi.

Lūk, naivums.

Pensionāru skarbā dzīve

Biju pavisam aizmirsis uzrakstīt par šo, bet pirms pāris nedēļām paciemojāmies pie manas omes, un viņa mums sniedza ieskatu skarbaja pensionāru ikdienā.
Pāris lietas ko zināt - domāju, ka ir zināms, ka es nelepojos ar īpaši vertikāli izaicinošu augumu, kas savā ziņā attaisno to, ka no 10 sodiņiem es varu iemest labi ja divus. Mana ome, kura pārkāpusi savu 60 gadu slieksni šajā ziņā ir vēl pieticīgāka, un ir man aptuveni līdz krūtīm, taču tas acīmredzot nav šķērslis celties 05:00, iet uz dārzu, tad uz darbu, tad uz vecmāmiņu kluba "Rezēdas" organizētajiem pasākumiem un tad vēl atrast laiku nūjošana.
Nūjošana, redziet, ir tāda nopietna padarīšana - tas tev nav aiziet uz krogu, te ir sava hierarhija un likumi. Kompānijā, kurā visi dzimuši vairāk kā pusgadsimtu atpakaļ katra diena ir tikpat bīstama kā pastaiga pa tumšām geto ielām, tāpēc pārtrauksim ķiķināt un pievērsīsim uzmanību kādam stāstam no dzīves.
Mālpilī ir 3 nūjotāju grpas - supertrakie, trakie un normālie. Pēdējos no tiem 4. rindā ir mana ome. Jā - nedomā, ka tu te vienu dienu sāksi nūjot, atnāksi, un iestāsies rindā otrais. Nē - katram sava vieta ir vaiga sviedros nopelnīta un tikai pati pārākā, tā sauktā alpha-ome var iet visām priekšā un rādīt ceļu.
Kādu dienu nūjojot atlētes pamanījušas - 10. no grupas (sauksim viņu par Vizmu, jo es točna neatceros) ir pazudusi. Alpha-ome (sauksim par Mirdzu) dod komandu "Stāt!", jo visi domā, ka Vizma ir ielīdusi krūmiņos, kas ir pieļaujams, un šādos gadījumos pēc iepriekšējas paziņošanas visa nūjotāju kolonna apstājas un gaida. Pēc pāris minūtēm Vizma vēl nav uzradusies, tāpēc Mirdza pieņem lēmumu griezties riņķī un iet atpakaļ, kur pēc kāda posma tiek atrasta Vizma, kas rāpjas ārā no grāvja, kurā iekritusi jo sākusies kaut kāda lēkme. Nekavējoties pa kolonnu cietušajai tiek nogādāts validols. (Šis man liekas bezjēgā smieklīgi. Es iedomājos kā pēc 50 gadiem mēs ar Skudruci ejam uz Vērmani tusēt, viņš ierij validolu, un es saku "iedosi man arī" uz ko saņemu atbildi -"Nu labi, bet nu zaibal jau tā streļīšana, moš nopērc savu paciņu"). Pēc nelielas apspriedes Vizma izlemj doties mājā, taču tad iespējams to aizmirst un ir gatava tomēr doties tālāk līdz ar pārējām nūjotājām. Tiek mainīts maršruts un Mirdzas vadībā visa komanda nosoļo gar Vizmas māju, kur viņa tiek atstāta apgalvojot, ka jūtoties fantastiski.
Mana ome saka, ka šādi ir bīstami, jo reiz kāds vecāks vīrs esot atstāts uz akmens atpūsties un esot tur nomiris. Kad mēs sākam smieties viņa vēl piebilst "Tas nebija nūjojot, tas bija dzīvē!", kas ļauj mums vēl vairāk ielūkoties šīs bīstamās nodarbes cienītāju prātos. Man, protams, nav īsti skaidrs kā, bet es cenšos saprast - ir dzīve un ir nūjošana, lietas, kas nemijās un savstarpēji svarīgumā nav izvērtējamas.
Pēc pāris dienām ienāk ziņas - Vizma, aizgājusi uz māju, iespējams noģībusi, noripojusi pa kalnu, iekritusi dīķī un nomirusi. Lūk,spilgts piemērs, Vizmai bija izvēle - pateikt nē dzīvei, vai pateikt nē nūjošanai. Par lēmuma pareizību varam strīdēties, bet tas nemaina faktu. Ja tu gribi, lai es par šo nesmejos, tu esi jucis pilnībā.
Es nevaru īsti vēl iedomāties, bet man šķiet, ka varētu būt diezgan smieklīgi, kad tu esi pasaulē nodzīvojis jau tik ilgu laiku, ka tas, ka tavi paziņas mirst aptuveni tikpat bieži, kā tagad sūdzās par paģirām. Kaut kā jauki. Par šo runājot arī aizdomājāmies, ka šādā vecumā jau var sākt mirt arī par spīti. Piemēram Jānis izzog no manas pastkastes "Mālpils Vēstis" un es kā atriebību izvēlos aiziet uz viņa 80 gadu dzimšanas dienu un nomirt ar rosola bļodu rokās. Lai tiek pats pēc tam galā. Vēl pirms tam palūgt mazbērniem, lai uz kapakmeņa uzraksta "Valters Brūns / 1990-2110 / Jāni, tu lohs esi"

Lūk, nāve, nūjošana, dzīve.

Receptes

Skatoties tīri tā tehniski, receptes nekas tāds īpaši grūti saprotams nav, taču no pieredzes zinu, ka realitāte ir krietni skumjāka. Ēst gatavošana ir viena no tām lietām, kuru es uzskatu man vajadzētu prast, un šīs prasmes mani padarītu par reāli krutāku džeku, bet tā, kā es šo faktu esmu apzinājies tikai pēdējā gada laikā, un esmu  nedaudz par slinku, lai daudz eksperimentētu, neko īpaši daudz iemācījies es neesmu.
Nav tā, ka es nevarētu pabarot sevi, bet citiem cilvēkiem ēst es taisu nelabprāt, un jūtos droši lielākoties tikai tad, ja ēdājs ir Jānis (jo ēd visu), vai, ja esmu kārtīgi un pārliecinoši esmu izskaidrojis, ka tas, ko es taisu nav paredzēts ēšanai, un pastāv risks, ka tas kas nonāks uz šķīvja var sagadīties mistērija pat man pašam. Pirms kāda laika, piemēram, es izcepu torti, kuru mēs ar Laimu romantiski abi kopā pēc izcepšanas aizlaidām podā.
Tad nu es domāju - kas tad īsti ir recepte. Pirmā doma man bija, ka recepte ir jebkas, kas ietver vismaz divas lietas, kas tiek noliktas uz šķīvja reizē (Es īsti nezinu kāpēc, bet tas, kas man tagad ienācis prātā ir padomju laika plakāts ar uzrakstu "Valters un Skudrucis - recepte nepatikšanām"), bet tad man galvā parādījās Mārtiņš Rītiņš, kurš ar sarauktu pieri lūkojas uz mani caur uzacīm un dusmīgi krata pirkstu.
Tas tāpēc, ka reiz mēs skatījāmies video, kur Mārtiņš Rītiņš  20 minūtes taisa vienkārši tunci. Jap.
Tad gala secinājums ir tāds, ka konkrētu kritēriju nav, un es varu pats izlemt ko saukt par recepti un nē.
Šodien darbā pusdienās ēdu papriku un tomātu ar redīsiem un biezpienu (šito biezpienu pagaidām ignorē), jo es esmu pēkšņi veselīgs, un sapratu, ka es esmu diezgan kruti pagatavojis sarkanu ēdienu. Tagad es nezinu cik reāli man tas izdosies, bet turpmākajām dienām plānoju izmēģināt recepšu sēriju, katru dienu ēdot citas krāsas ēdienu. Rīt, piemēram, zaļā paprika un gurķi un olīvas or smth. u.t.t.
Kruti ne? Bišķīt man liekas. Nu tā uz 5 no 1 līdz superkruti.
Vēl es esmu atklājis garšvielas - izrādās ir tīri ok. Es rimčikā nopērku kko tik neitrālu kā "vidusjūras garšvielas", kas man neizsaka pilnīgi neko, un kaisu pāri visam, un jūtos izsmalcināt. Man šķiet, ka manas darba pusdienas ir mana lieliskā iespēja eksperimentēt ar ēdienu, kuru jāēd tikai man, tā kā iespējams kaut kādas ziņas būs arī šajā jomā!

Mazā runa

Iespējams jau esmu rakstījis, ka man ir problēmas ar "small talk".
Īpaši nepievēršot uzmanību, kas varētu liecināt par pretējo, es vienmēr esmu pieņēmis, ka esmu diezgan sociāla būtne. Kādreiz šis pieņēmums bija pamatots pilnīgi noteikti, ņemot vērā, ka uzaugu sabiedrībā, kurā bija normāli, ka mani brālēni atteicās mājās pacelt telefonu vai atvērt durvis, ja pie tām zvana.
Tagad gan, kad esmu secinājis, ka eksistē arī cilvēki, kurus tu nepazīsti (t.i. ārpus Mālpils), un pazīšanās tev netiek vienkārši uzliktas par pienākumu (studijas, sākot strādāt darba vietā), mani sāk mākt aizdomas, ka to vimpeli, ko es sev esmu piešķīris par "Īpaši draudzīgs un komunikabls" man nāksies ņemt no sienas nost.
Tad kā jau sāku - small talk.
Šorīt braucu vilcienā un mēģināju mācīties (nopietni, vilcienā daudz ko var uzzināt) kā tad to ir jādara.
Man pretī sēž sieviete uz ~35, ģērbusies ļoti lietišķi, bet neizskatās nopietni - laikam skolotāja. Sauksim viņu par Mildu (jo viņai ir  brilles). Babītē iekāpj čalis tādā pašā vecumā, tāpēc sauksim viņu par Gunāru. Gunis nosēžas man blakus (skolotāja ir pretī)  un te nu izrādās, ka viņi ir pazīstami. Novēroju kas tagad ir jādara:
Milda: Labrīt Gunār! Tev gan liela soma! /Soma pilnīgi normāla. Pilnīgi parasta mugursoma, nezinu vai kaut kas iekšā/
Gunārs: he-he, jāā...
Milda: Tagad jau jāstaigā ar somām hi-hi nu ja nu ja /vai kaut kas tamlīdzīgs/
Gunārs: Nu ja, nu ja, tā jau ir, kad ar tām somām, man jau arī soma...
/Šeit es manu ka sāk trūkt sarunas tematu, bet tas nav šķērslis Mildai - sievietei, kuras interesantums ir mērāms skalā no 1 līdz interesants krāsu raksts uz kabača/
Milda:Nu!!!! Pavasaris būs?!
/Biju palaidis garām, ka Gunārs ir eksperts/
Gunārs: Nu ziņās jau teica, ka +6, tad jau laikam nāk.... /sadirsa tev Guni, bet pagātnes Valters vēl to nezināja. Tagad ir iestājies neliels klusuma brīdis/
Gunārs: Nu labi netraucēšu jau strādāt... /Mildai rokās kaut kādi papīri/
Milda: nē nē, nu jā, nu he he vilcienā jau var pastrādāt or smth....

Kaut kur šeit es beidzu pievērst uzmanību, bet pasakiet man nopietni cik liela jēga ir no kaut kā šāda? Man reāli patīk runāt ar cilvēkiem, bet, ja mēs runājam kaut ko šādu, es jūtos neērtāk, nekā, ja es un tava mamma tai vilcienā pliki viens otram blakus sēdētu.
Es it kā saprotu, ka ir nepieciešams socializēties un tā, bet var taču izdomāt kaut ko normālu. Piemēram es satieku Skudruci un saku "Čau, tu esi lohs", viņš sāk mani nodirst un mums vismaz ir par ko runāt, nevis lemt pavasaris būs vai nebūs (bļe čist nebūs, tu lune, bija ziema, tagad rudens būs un atkal ziema, šogad izlaižam, pēc aprīļa būs septembris DURA). No otras puses, ja man ir jāuztur attiecības ar nopietnākiem cilvēkiem, es gluži šādi nevaru un tāpēc mana dzīve ir grūta. Darba darīšanās es pāris reizes šo rituālu esmu veicis pa telefonu, bet tomēr pēc tam es galu galā jūtos kā muļķis.
Par šo pastāstīju Kļaviņam un viņa padoms ir šāds - small talk ir jāuztur, bet pirmajā brīdī, kur vari, iespraud kaut ko, kas aizved sarunu uz kaut ko, par ko jūs varat normāli runāt. Streičai esot pat vēl līmeni augstāk atstrādāta taktika - uzdot cilvēkam jautājumu, uz kuru jau zināms, ka viņš atbildēs ar kaut ko, par ko pēc tam var runāt. Nevienu piemēru nedzirdēju, bet pieņemu ka varētu būt kaut kas šāds:
-"Sveiki! Vai tad Jums arī kāds nomiris?"
-"Jā, brālēns"
-"Man arī reiz bija brālēns! Viņš kolhozā bija........"

Kaut kā tā. Mūžū dzīvo mūžu mācies - šo es nākamreiz izmēģināšu, un iespējams ziņošu par sekmēm. Man ir nelielas aizdomas, ka es vienkārši sākšu runāt kaut ko, kas interesē tikai man un tas cilvēks aizbēgs, bet nu, nav jau arī tā, ka tas būtu obligāti slikti.

Hello

Es laikam tikai gribēju uzrakstīt, ka es neesmu vēl no miris.
Man bija baigie nenormālie plāni šajās brīvdienās atsākt rakstīt, un rakstīt pilnīgi jebko, ko gribās, nedomājot par to, vai to lasīs mana mamma, vai cilvēki, kas teiks "Valter Brūns tu esi lohs un zajebal šitas man", bet tā vietā 90% sava nomoda laika es esmu pavadījis zaļumos un mācoties Ruby.
Es totāli nesūdzos, bet esmu nedaudz neapmirināts.
Bet savai aizstāvībai varu izmantot faktu, ka ar Laimu izspēlējām nelielu kungi-zemnieki spēli Mellužu pludmalē, kā pili izmantojot bērnu mājiņu, no kuras ir slidkalniņš. Izstāstīt grūti, bet galvoju, ka man sāpēja vēders no smiešanās.
Es pieņemu, ka man arī nav nenormāli daudz ko rakstīt, jo man šķiet, ka interesantākā šīs dienasgrāmatas daļa ir tā, kurā es esmu dzēris šņabi, vai izgājis no mājas, kas šajā ziemas hibernācijas periodā nav noticis īpaši daudz, bet es pie tā strādāju. (Gan pie iešanas ārā gan šņabja)
Man šķiet man vajadzētu vairāk satikt jaunus un vecus cilvēkus un komunicēt, ko es sāku risināt ar "dzert ar visiem alu" plānu, bet tas nodrošina tikai esošos draugus. Man patīk satikt jaunus cilvēkus, bet no otras puses viņi bieži ir muļķi un runā tikai garlaicīgas lietas, tāpēc es esmu kautkādā pretrunā ar sevi un veidoju tikai 2 minūšu attiecības ar pārdevējām u.t.t.
Bet nu nāk pavasaris, kas nozīmē, ka man ir jālien ārā no mājas, ko es arī domāju darīt, tāpēc ir neliela cerība, ka te kaut kas varētu arī notikt. Bet varbūt es meloju gan sev gan tev, un te nekas nebūs.