Pensionāru skarbā dzīve

Biju pavisam aizmirsis uzrakstīt par šo, bet pirms pāris nedēļām paciemojāmies pie manas omes, un viņa mums sniedza ieskatu skarbaja pensionāru ikdienā.
Pāris lietas ko zināt - domāju, ka ir zināms, ka es nelepojos ar īpaši vertikāli izaicinošu augumu, kas savā ziņā attaisno to, ka no 10 sodiņiem es varu iemest labi ja divus. Mana ome, kura pārkāpusi savu 60 gadu slieksni šajā ziņā ir vēl pieticīgāka, un ir man aptuveni līdz krūtīm, taču tas acīmredzot nav šķērslis celties 05:00, iet uz dārzu, tad uz darbu, tad uz vecmāmiņu kluba "Rezēdas" organizētajiem pasākumiem un tad vēl atrast laiku nūjošana.
Nūjošana, redziet, ir tāda nopietna padarīšana - tas tev nav aiziet uz krogu, te ir sava hierarhija un likumi. Kompānijā, kurā visi dzimuši vairāk kā pusgadsimtu atpakaļ katra diena ir tikpat bīstama kā pastaiga pa tumšām geto ielām, tāpēc pārtrauksim ķiķināt un pievērsīsim uzmanību kādam stāstam no dzīves.
Mālpilī ir 3 nūjotāju grpas - supertrakie, trakie un normālie. Pēdējos no tiem 4. rindā ir mana ome. Jā - nedomā, ka tu te vienu dienu sāksi nūjot, atnāksi, un iestāsies rindā otrais. Nē - katram sava vieta ir vaiga sviedros nopelnīta un tikai pati pārākā, tā sauktā alpha-ome var iet visām priekšā un rādīt ceļu.
Kādu dienu nūjojot atlētes pamanījušas - 10. no grupas (sauksim viņu par Vizmu, jo es točna neatceros) ir pazudusi. Alpha-ome (sauksim par Mirdzu) dod komandu "Stāt!", jo visi domā, ka Vizma ir ielīdusi krūmiņos, kas ir pieļaujams, un šādos gadījumos pēc iepriekšējas paziņošanas visa nūjotāju kolonna apstājas un gaida. Pēc pāris minūtēm Vizma vēl nav uzradusies, tāpēc Mirdza pieņem lēmumu griezties riņķī un iet atpakaļ, kur pēc kāda posma tiek atrasta Vizma, kas rāpjas ārā no grāvja, kurā iekritusi jo sākusies kaut kāda lēkme. Nekavējoties pa kolonnu cietušajai tiek nogādāts validols. (Šis man liekas bezjēgā smieklīgi. Es iedomājos kā pēc 50 gadiem mēs ar Skudruci ejam uz Vērmani tusēt, viņš ierij validolu, un es saku "iedosi man arī" uz ko saņemu atbildi -"Nu labi, bet nu zaibal jau tā streļīšana, moš nopērc savu paciņu"). Pēc nelielas apspriedes Vizma izlemj doties mājā, taču tad iespējams to aizmirst un ir gatava tomēr doties tālāk līdz ar pārējām nūjotājām. Tiek mainīts maršruts un Mirdzas vadībā visa komanda nosoļo gar Vizmas māju, kur viņa tiek atstāta apgalvojot, ka jūtoties fantastiski.
Mana ome saka, ka šādi ir bīstami, jo reiz kāds vecāks vīrs esot atstāts uz akmens atpūsties un esot tur nomiris. Kad mēs sākam smieties viņa vēl piebilst "Tas nebija nūjojot, tas bija dzīvē!", kas ļauj mums vēl vairāk ielūkoties šīs bīstamās nodarbes cienītāju prātos. Man, protams, nav īsti skaidrs kā, bet es cenšos saprast - ir dzīve un ir nūjošana, lietas, kas nemijās un savstarpēji svarīgumā nav izvērtējamas.
Pēc pāris dienām ienāk ziņas - Vizma, aizgājusi uz māju, iespējams noģībusi, noripojusi pa kalnu, iekritusi dīķī un nomirusi. Lūk,spilgts piemērs, Vizmai bija izvēle - pateikt nē dzīvei, vai pateikt nē nūjošanai. Par lēmuma pareizību varam strīdēties, bet tas nemaina faktu. Ja tu gribi, lai es par šo nesmejos, tu esi jucis pilnībā.
Es nevaru īsti vēl iedomāties, bet man šķiet, ka varētu būt diezgan smieklīgi, kad tu esi pasaulē nodzīvojis jau tik ilgu laiku, ka tas, ka tavi paziņas mirst aptuveni tikpat bieži, kā tagad sūdzās par paģirām. Kaut kā jauki. Par šo runājot arī aizdomājāmies, ka šādā vecumā jau var sākt mirt arī par spīti. Piemēram Jānis izzog no manas pastkastes "Mālpils Vēstis" un es kā atriebību izvēlos aiziet uz viņa 80 gadu dzimšanas dienu un nomirt ar rosola bļodu rokās. Lai tiek pats pēc tam galā. Vēl pirms tam palūgt mazbērniem, lai uz kapakmeņa uzraksta "Valters Brūns / 1990-2110 / Jāni, tu lohs esi"

Lūk, nāve, nūjošana, dzīve.