Bezmaksas sērkociņu cena

Es pats, piemēram, dzīvoju pasaulē, kurā es esmu ļoti draudzīgs, atvērts un visādi citādi sociāls cilvēks.
Diemēžel pēdējā laikā arvien vairāk saprotu, ka cilvēki, kas tic realitātei, domā savādāk un visticamāk viņiem ir taisnība.
Es esmu sapratis, ka, lai arī es ļoti labi komunicēju ar cilvēkiem, kurus pazīstu, un labprāt iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, es kaut kā nespēju būt tas, kurš iniciē sarunas un draudzības ne no kā. Es nezinu kapēc, bet sev es to skaidroju ar to, ka es negribu cilvēkiem besīt. It sevišķi tā, ja esmu skaidrā. Lai gan no otras puses, ar Laimu es iepazinos vienkārši atbraucot uz viņas māju un pieprasot šņabi un tortiļas, un tas ir izvērties visai veiksmīgi.
Es nezinu. Man patīk, ja man ir draugi, bet tas ir kaut kā sarežģītāk, nekā, manuprāt, tam vajadzētu būt.
Iemesls kāpēc es šo sāku rakstīt ir tipisks piemērs ar nepareizām situācijām, ar kurām  savā dzīvē jātiek galā Valteram Brūnam.
Netālu no darba ir viekals, kurā ir cīgas, kādas nav TOPiņā. Šī iemesla dēļ, es tur piestaigāju visai bieži, un man par prieku daži pārdevēji, man ienākot, jau uzreiz dod man manas cīgas, un tas ir kaut kā jauki.
Pagājušo 5dien pēc pasēdēšanas darbā iegriežos tur pirms došanās tālāk, un  tur ir divi pārdevēji. Čalis man dod manas cīgas un apstrādā karti, kamēr pārdevēja viņam blakām konkrēti skatās man virsū. Nu apmēram tā kā nēģerim Latvijas laukos. Es gan esmu jau nedaudz paņēmis uz krūts un tāpēc redzu divus risinājumos - samulsis dīdīties, vai ar tikpat nopietnu sejas izteiksimi skatīties pretī, un izvēlos otro. Tas ilgst pārdesmit sekundes, kamēr mēs abi sasmejamies, pārdevējs čalis ir apmulsis, es paņemu cīgas un pametu veikalu. Viss jauki, skaisti, man ir mana 5 minūšu draudzība. :)
Nākamajā nedēļā dodos pēc cīgām un tur mani sagaida tikai šī meiča. Tā kā es nezinu vai man kaut kā īpaši jāuzvedās, es vienkārši izliekos, ka pirmo reizi esmu veikalā, un palūdzu cīgas un sērkociņus. Viņa samulst un šķiet no sākuma nesaprot sērkociņus, bet tad iedod man visu sakot "šie būs par brīvu", uz ko es nezinu kā reaģēt, tāpēc izliekos ka nedzirdu. Samaksāju par cīgām, pasaku paldies un eju prom.
Un lūk tagad ir problēma - ja nākamreiz es eju uz to veikalu un tur ir tā meitene, un man nav uguns, man atkal jāpērk sērkociņi. Bet vai šoreiz man jāmaksā par viņiem? Es zinu, ka viņi nav par brīvu, es redzu to 5snt cenu, un man nav žēl viņu maksāt. Bet ja es maksāju, vai tad nerodas jautājums kāpēc es nemaksāju pagājušo reizi? Meitene, protams, ir ļoti jauka, bet es tagad esmu situācijā, kurā es nesaprotu kas tieši man būtu jādara - par sērkociņu paciņu it kā puķes jau nenesīšu, bet no otras puses izlikties, ka nekad neesmu saņēmis sērkociņus par brīvu no manas puses būtu tikai liekulīgi. Nebūtu arī gudri sākt sarunu ar "Paldies par tiem bezmaksas sērkociņiem pirms pusotras nedēļas, bet man vēl vajag, šoreiz maksāšu".
Reāli stulbi. Un es pat uz šito neuzprasījos. Bļeģ.
Igors un Kļaviņš man saka, ka es par daudz šajā iedziļinos, bet no otras puses - viņi nav tie, kuriem te ir ar bezmaksas sērkociņiem pakaļ sviests.

Turmpāk man tagad pēc tiesas un taisnības laikam ir vienkārši jāiet uz Narvīti.

Lūk, neveikla dzīve.