Kas notiek Pasaulē.?

Interesanti, ka gadiem nāk tāda īpašība, ka paliekam arvien skeptiskāki, pret visu jauno, ko uzzinam.
Tas tā kā būtu normāli.
Ja kādreiz par faktu pieņēmu visu, ko man pastāstīja uz betoniem pie piecstāvenēm (mazajai Zanītei esot zelta fiškas), tad lēnām ar laiku jau sāku sijāt kurām baumām ticēt, kurām ne, un kurām izvēlēties ticēt tikai tāpēc, ka smieklīgas. Tad ar laiku jau sāk parādīties papildus argumentu nepieciešamība, lai kaut kas būtu ticams. Sākot lasīt grāmatas, kas nebija par rūķiem, pūķiem un maģiju, šķita ka taisnība ir visam rakstītam vārdam, bet šo pārliecību ātri sapisa pirmā Ernsta Muldašova grāmata, ko paņēmu rokā.
Un tad ir internets, kur katram lunim, kam nav slinkums, ir stāsts, vienalga vai kaut kur komentāros, ziņās, youtube, vai ārkārtīgi ekselentā blogā, kurš ir tik ekselents, ka interpunkcija var iet dirst.
Bet tad ir cilvēki, kam vienkārši ir pohuj.
Ziemassvētkos ciemos atnāca radi, un mans brālēns Jānis ir tik naivs, ka tas jau ir skaisti!
Tad ko šo pusdienu laikā uzzināju:
Ļoti aktīvi darbojas Illuminati, kuras biedros esot Obama, Buši, Sarkozī, bet arī kādi 8 dalibnieki no Latvijas (es nezinu kur šo var izraut), to skaitā V.V.Freiberga ar vīru, kā arī Normunds Rutulis un Māris Grigalis. Kā jau zinām - Preslijs nemaz nenomira tad, kad visi tā domāja, bet gan vēlāk no vecuma, un arī Maikls Džeksons ir vēl dzīvs- viņa nāve ienesa viņam nenormāli lielu peļņu, kā arī viņš tagad ir noslēpies un Illuminati.
Mūsdienu Illuminati izejot uz medijiem, jo viegli cilvēkus ietekmēt. Tāpēc Illminati esot arī Rihanna un Lady Gaga (kā pierādījums tiek minēts fakts, ka Gagai esot kāds deju solis, kur viņa ar rokām rādot piramīdu. Pēc šādas analīzes es gan arī varētu teikt, ka Mālpils Tautisko deju kolektīvs katru piektdienu mēģina izsaukt Luciferu).
Tad vēl papildus tam uz mēness neviens nekad neesot bijis izņemot Ārmstrongu. (Es gan nezinu vai tad skaitās arī Buzz Aldrin vai nē). Visus astronautus, kas šo publiski sakot nobraucot smagās mašīnas.NASA itkā arī esot atzinusi ka tas pirmais video esot fimēts Nevadas tuksnesī (tad bija vai nebija Ārmstrongs tur es vairs nezinu).
Par pasaules galu nevarot ticēt ne amerikāņiem ne krieviem, bet Amerika drīz vienkārši noplūdīs kā tajā katastrofu filmā (aizmirsu kā sauca, bet tur viss sasala un bija garlaicīgi).Vēl nākamagad dolāram beidzoties derīguma termiņš, un dolāra vairāk nebūšot. Vienkārši nebūs tādas valūtas vairs. Saplīsa. Rokfellers nebūšot priecīgs, jo viņš dolāru izdomāja.
Arī Guntars Čeketa (mans bijušais klasesbiedrs) esot par Illuminati reiz stāstījis un rādījis video, bet kad prasīju vai arī Čeketas esot Illumanti, atbilde bija noliedzoša.
Nu tā īsumā - tagad zini arī tu.

Fēniksa nevainība

Vakar Saimis man atsūta īsziņu "Mēs braucam pie tevis, nāc ārā" un es sēžu un minu ar ko tad notiek šī braukšana. Ir tā, ka mēs dzīvojam tik tuvu, ka man ir aizdomas, es varētu sabļaut viņu no sava balkona, ja viņš būtu pie savas kāpņutelpas. Mani varianti bija - brauc ar riteņiem, ragaviņām, vai arī Mamma viņus ved ar mašīnu, lai nav šis gaisa gabals jādodas ar kājām.Izrādās viņus ved Edžuks - niknākais šoferis pasaulē, kram ir balts bembis ar telefonu. TELEFONU! MAŠĪNĀ!
Nav svarīgi - mēs salienam mašīnā un laižam dzīvē.
Bija periods manā mūžā kad regulāra izklaide bija nopirkt pāris divčus, un vienkārši Edžuka mašīnā spēlēt litrabolu kamēr viņš mūs ved vienalga kur tik ilgi, kamēr Dainis nepievemj mašīnu. Vienreiz pēc normālas dzeršanas mēs secinam, ka neesam no mašīnas izkāpuši 4h, un izrādās, ka Edžuks ir vienkārši izdomājis aplūkot sav dzimto pusi un mēs esam aizbraukuši uz kaut kādiem Ķirbūžiem kaut kur Kurzemē, kur Edžuks braukā pa pagalmiem un skatās kāda kuram mašīna.
Tad nu mēs visi vienojamies, ka būtu patīkami pirms Ziemassvētkiem uzsist tād nostaļģijas sajūtu un laižam uz veikalu pēc šmigas (diemžēl ne divča, bet nav būtiski). Tālāk dzerot ceļi ved uz Siguldu.
Tāda normāla lieta ko tu dari citā pilsētā ar bembi, ir aplūkot vietējās dāmas.
Divām ceļa malā piestājām un Edžuks prasa "Hei, kur te tas krutais klubs "Kurtuve"?", bet man nezināmu iemeslu dēļ Jānis saka "VIŅAS NAV DVĪNES, BRAUCAM!" un mēs braucam. Vēl neesmu sapratis kas notika. Citām dāmām piebraucam priekšā, atveram logu, uzsaucam "smukas bikses!" un atkal laižam tālāk. Bija smukas - dzeltenas. No malas manliekas mes izskatamies pēc pilnīgiem idiotiem, bet tas man šķiet vēl mazāk svarīgi, kā SZF SP darbība.
Jānis šādi reiz Mālpilī ar mašīnu esot gribējis būt stilīgs aizvedot uz mājām Lilitu Gaili. Viņš brauc, redz Lilitu ceļa malā, piestāj, uzbļauj "NEVAJAG AIZVEST?" un lai celtu savu stilīgumu uzgāzē, bet diemžēl mašīna strādā tā, ka viņš vienkārši ļoti strauji aizbrauc. Varbūt atstāstīt man nesanāk tik smieklīgi cik vajadzētu, bet man šis stāsts liekas lielisks.
Ir arī jauns Mālpils stāsts no Edžuka - Podris esot viņam gribējis pastāstīt anekdoti.
Zini šo anekdoti?
Darbadevējs intervijā prasa kurmim:
-"Ko tu vari darīt?"
-"Varu rakt!"
-"Ko vēl?"
-"Varu arī nerakt"
Nav obligāti smieklīgi, bet tomēr smieklīgāk par Podra mēģinājumu:
Darbadevējs prasa kurmim ko viņš var darīt. Kurmis atbild "Nu varu rakt un nerakt. Pag. Bļeģ. Ai Sīmanis šito labāk pastāstīs."
Ir cilvēki, kuriem, manuprāt, vienkārši nav lemts stāstīt jokus.

Nu kaut kādā brīdī Siguldā kādam ienāk prātā doma - laižam uz spēļu automātiem kā īsta Mālpils jaunatne! Un mēs laižam.
Un šajā brīdī es zaudēju savu spēļu automātu nevainību. Divas reizes mūžā es esmu bijis Fēniksā, bet tikai cīgas pirkt un vienu reizi mani izmeta, jo nebija dokumentu (nav tik dramatiski, kā stāstu - man vienkārši palūdza iziet).
Jebkurā gadījumā šis ir liels notikums man. Edžukam gan nē - viņš tur ir bijis tik daudz, ka pat zin visas spēles, un nospēlē 12ls pirmajās 10minūtēs.
Mēs katrs sākam ar 1ls, un pēc kādas stndas rezultāts ir tāds, ka Emīls vienu reizi izceļ 20ls, no kuriem 10 mēs nospēlējam, bet pa otriem 10 aizlaižam uz Hesburgeru. Tad Jānis ir kritis atkarībā un mēs laižam atpakaļ, izceļam vēl kādus 10ls, par kuriem nopērkam šņabi un saprotam, ka šai izklaidei ir jāliek punkts vēl pirms Jānis ir paņēmis SMS kredītu. Kopumā diezgan interesanti, ja neskaita faktu, ka es esmu nedaudz vīlies faktā, ka nevienam no aparātiem nebija kloķis ko noraut :/

Kautkāds ieraksts

Zini kas ir interesanti? Aprēķināt pirmsskaitļus nemaz nav tika nenormāli psihi kā var likties. Es reiz sen lasīju, ja nemaldos, "Dīvainais atgadījums ar suni naktī", ka ļoti liels pirmskaitļus ir iespējams pārdot, un tad man šķita WOW, kā tu to dari, sēdi mājā un funktierē? Un kaut kā es esmu izlēmis, ka ir pilnīgi normāli savā brīvajā laikā mācīties programmēt, un saprotu, ka uzprogrammēt kaut ko, kas atrod visdus pirmskaitļus ir salīdzinoši vienkārši. Nekad nebiju iedomājies, ka pirmskaitli var atrast dalot skaitli ar visiem pirmskaitļiem kas ir mazāki par viņu, nevis vienkārši visiem skaitļiem. Nikni! Problēma gan ir tā, ka skaitli ar miljons cipariem mans dators varētu kalkulēt tik ilgi, ka man tas jau vairs neinteresē.
Es pieņemu šis vairumam varētu būt garlaicīgākais mana ieraksta sākums jebkad, bet nu.. man patīk programmēt. Manas prasmes gan vienkārši smieklīgas (mans lielākais sasniegums ir kases aparāts), bet sēdēt un saprast, ka es esmu radījis kaut kādu ļoti ļoti primitīvu lietu, kas spēj izdarīt secinājumus, liek man justies kā tādam minidievam un tas ir kaut kā jauki.
Runājot par cipariem vēl gribēj pateikt, ka reiz vidusskolā Dainis nerubija fišku un mēs saderējām, ka viņš uzrakstīs visus skaitļus no 1 - 1000000 ar roku uz papīra. Liekas ka varbūt nav daudz, bet tas rezultējās tajā, ka viņš mājās pavadīja brīvo laiku rakstot ciparus, un gala rezultātā man šķiet tā arī netika pāri 10 000. Savu laimestu es gan nesaņēmu, bet uzvarētājs esmu tāpat. Droši vien nebūtu viņam gudri tagad kaut ko prasīt, ņemot vērā, ka viņš studē jurisprudenci, un tas visdrīzā beigtos ar to, ka man pēkšņi kaut kādā sakarā ir jāmaksā viņam.

Un vēl paskaties uz šo. Vienkārši ko?
"Dainis Porgants un Olga Rajecka pasākumā ar aprakstu "
Izrādes darbība norisinās 2112. gadā, kad starpplanētu lidojumi kļuvuši par ikdienu un radītas datorprogrammas, kas ļauj izveidot savu Avataru, kuru nav iespējams atšķirt no reālas būtnes
Mazais Tomass iepazīstas ar meiteni Patrīciju un drosmīgi palīdz viņai, nenojaušot, ka tā patiesībā ir viņa māsa. Citplanētieši no melnās planētas Mafio, uzzinājuši, ka mazais Tomass mājās ir viens pats, nolemj ielauzties pie viņa, lai atņemtu Tomasa tēva radīto jauno datorsistēmu. Te Tomasam palīgā dodas Patrīcija un abi kopā iesaistās cīņā ar ļaunajiem un ne pārāk attapīgajiem citplanētiešiem"

Vai tas būtu Latviešu Sci-fi? Šis nu ir bišku par traku pat man.

Manliekas, ka man vajadzētu atsākt rakstīt kaut kādus šādus miniierakstus. Lieliem man kaut kā nepietiek pacietības un  tas beidzas ar to, ka ļoti ilgus periodus man stāv uz lapiņas kaut kas, par ko gribuu uzrakstīt, un tad pēkšņi man tas vairs nav aktuāli. Stulbi kaut kā. Es griu pēc gada lasīt kaut ko kas man vairs nav aktuāli.

Varbūt es vienkārši ignorēšu faktu, ka šo kāds lasa un likšu te ko gribu. Piemēram tvitteri. vai porno video.

Vēl man gribas rakstīt par spēlēm, jo, akdievs, ļaudis, ir tik daudz nenormāli lielisku spēļu, bet nevienam tas neinteresē. Visiem interesē tikai ko dara Adams Sendlers. Skumji nedaudz.

Vegāni ir mānīgi hobiti

Sākt es gribētu ar to, ka ar šo ierakstu es necenšos kurināt naidu, vai jebko citu pret vegāniem, bet man tomēr ir pasaulei jāpaziņo, ka vegāni ir kaut kādi mānīgi hobiti.

Es patiesībā gribēju rakstīt par kaut ko pilnīgi citu, bet ņemot vērā faktu, ka ierakstus es veicu aptuveni tik pat bieži kā interesējos par to, ko raksta uz kāzu ielūgumiem (ko es pēdējo 6 mēnešu laikā 1 reizi esmu darījis!), tad man nav jāatskaitās pat sev, un principā es šo varētu veltīt arī tam cik smieklīgas bildes es saņemu no Jāņa Bičkovska (jo viņam ir internets, un pieeja spoki.lv). Bet to es nedarīšu.

Principā mana pirmā saskarsme ar īstu vegānu ir Kosķiks. Tas pats Kosķiks, kas ir fantastisks tāds krievs, kas nāk uz ballītēm ar torti un izturas aptuveni tikpat pieklājīgi, kā cilvēki, kam ikdienā jātiekas ar karalieni. Side note: man šķiet es būtu patriotiskāks, ja mums būtu karaliene. Es pašreizējo prezidentu, iespējams, uz ielas neatpazītu, un iespējams man par to būtu jākaunas.

Es, protams, esm saticis cilvēkus, kas uzdodas par vegāniem, arī pirms tam, taču viņi visi ir bijuši pārāk hipsterīgi. Es īsti neuzticos hipsteriem, kurus neesmu pazinis pirms šī viņu dzīves posma, un man ir stipra pārliecība, ka tas ir pareizs veids kā attiekties pret cilvēkiem kas strādā „freelancā” , lai varētu pa dienu iet uz Kalnciema ielas tirdziņu. Vegānam tomēr jābūt ar tādu kārtīgu nostāju, kas pauž, ka, ja viņam draudēs, viņš drīzāk apēdis nazi, nekā kotleti, nevis jāiet ar līkumu Maķītim, tāpēc, ka Stīvs Džobss ir nomiris(jā!).

Manas pirmās šaubas radās pirms pāris mēnešiem, kad es zvanu Jānim un saku „dzeram?”  un viņš saka „bļē čista dzeram! Dzeram , dzeram, neguļam, nāc uz centru tu luni”. Kamēr man liekas, ka es soļoju uz kādu no Vecrīgas krogiem, izrādās Kosķiks ar savām prāta kontroles spējām ir ievilinājis Jāni kafejnīcā, pie kuras durvīm gatavo rīsus, un iekštelpas ir pārbāztas ar meitenēm, kurām vairs nav 16, bet hipiji vēljoprojām ir kruti. Papildus tam, izrādās, ka mums tur ir jāsēž stundu, jo jāņa riteņa atslēgas ir pie cilvēka, kam pašlaik ir joga. Jā tieši tā – vat?
Tā nu mēs tur sēžam, apskatot aizdomīga pastkata maizes rullīšus, kurus Jānis man iesaka nenomēģināt, un vienīgais dzēriens, ko dabujam ir kaut kas, ko dāma jautri nodēvē par „veselīgo kokteili : ))))))))” . Iespējams kaut kad Zemes pirmsākumos tur tiešām bija kaut kas, ko kāds arī varētu gribēt dzert, bet tagad dažādu mistisku rituālu (kautkādas bļeģ aļģes) rezultātā, mums katram rokā ir pa glāzei dzēriena, kas pēc skata atgādina kaut ko  kas rīmējas ar vārdu „dūņas”  un vienīgais kā noraksturot garšu ir vārds „dīķis”. Interesanti jau, bet tomēr ne obligāti patīkami. „Interesanti” ir arī viss, ko mēs pa abiem varam izspiest pēc tam, kad kokteiļu jaucēja prasa kā garšo, redzot mūsu priekpilnās sejas pēc pirmajiem malkiem. Un tad, kad reāli mēs beidzot arī varam iet dzert, izrādās, ka dīķis manā vēderā ir izdomājis tur nokārtoties uz palikšanu, un principā es nonāktu strespilnā situācijā, un negribu alu (beidzās viss labi, bet nu tomēr kamōōōōn). Labākais ko varu pateikt ir tas, ka, lai arī kafejnīcas apmeklētāju sieviešu puse nebija obligāti glīta, tās meitenes izskatās TIK nenormāli veselīgas, ka es zinu kur doties meklējumos tad, kad man būs neapturami spēcīga nepieciešamība vairoties.

Pēc pāris mēnešu pārtraukuma es jau esmu aizmirsis par Kosķika tumšo, mānīgo, burkānus grauzošo pusi, un mēs sēžam Jāņa dzīvoklī, un vakara plānu pārrunās ievijas fakts, ka Kosķikam, redz, esot „Trakas kazas zale”. Pirmajā brīdī man nav ne jausmas kas tieši ir tas, ko man mēģina iepārdot, bet es tomēr esmu cilvēks, kas diezgan viegli piekrīt muļķīgām lietām, un pēc brīža jau mājās ir Kosķiks ar pilnu burciņu „Trakas kazas zali”. Sākumā man šī substance tika aprakstīta kā kaut kas, starp amfetamīnu un viagru, un līdz ar Kosķika ierašanos es noskaidroju, ka nav nemaz tālu no patiesībās. Uz burciņas aizmugures ļoti sliktā tulkojumā uzrakstīta ķīniešu leģenda par ganu puiku, kura āži saēdas kautkādus fakin dadžus un pēkšņi ir kazlēnu birums, vai kaut kas tāds. Papildus tam, protams, arī tiek solīts fantastisks enerģijas pieplūdums un tas viss – no dabīgiem materiāliem. Kaut kādu iemeslu pēc mums arī visiem šķita pilnīgi normāli lietot uzbudinošus preperātus, ņemot vērā, ka mūsu kompānija sastāvēja tikai no 5 čaļiem. Pati zāle principā pēc skata, ir vienkārši zaļš pulveris, kas smaržo pēc siena šķūņa, un es izlemju, ka es var vienkārši iebāzt  sev mutē ēdamkaroti un uzdzert ūdeni. Worst idea ever. Pāris sekundes vēlāk es esmu noklepojis ar pulveri visu Jāņa izlietni, trauku švami un sienu, un mēģinu skalot kaklu ar ūdeni, nesaprotot īsti vai es gribu vemt vai nomirt. Principā, man liekas, ka  tagad es zinu ko nozīmē ieēst kanēli, jo piedzīvojums nevarētu būt īpaši citādāks, ja neskaita faktu, ka tava mute tagad garšo pēc sienašķūņa. Papildus tam nelielā bonusā man ir nenormāli intensīvās sāpes gan kaklā, gan degunā, un tas tā, uz savām minūtēm 40. Jānis ar Aigaru, būdami gana inteliģenti, lai mācītos no manām kļūdām, atmaisa pulveri glāzē ar ūdeni un dzer kā „veselīgo kokteili : ))))))))”. Viņu recenzija īsumā: „Garšo pēc sūda”.

Un rezultāts? Nekāds. Kad man pārgāja sāpes, mēs vienkārši pielējām seju, un es neatceros, ka kādā brīdī būtu juties īpaši savādāk kā ikdienā. Tā kā īsumā – vegāni ir mānīgi hobiti, un viņiem nevar uzticēties. Un nevar uzticēties es domāju nevis „nevar atstāt vienā telpā ar nazi”, bet „neņem rokā neko, ko viņš tev dod” veidā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Un nesaproti mani nepareizi – Kosķiks ir kruts arī tad, ja krāpnieks.

Kurš putniņš agri ceļas

ir muļķis, nesaprot absolūti neko, ir zaudējis valodas prasmes, bet varbūt nenokavē darbu.

Es mīlu rīta ‘’ņerubiļņiku’’.
Izklausās kaut kā ļoti stulbi, bet es nezinu kā savādāk to nosaukt. Pēdējā laikā es esmu pasācis paust savu nostāju pret agru celšanos no rīta. Ja kādreiz modinātājs man bija signāls, tam ka ir jāceļas, tad tagad es pat vairs nesaprotu ko es daru.
Pirms pāris dienām no rīta zvanot modinātājam, es pat nemēģinu iet viņam pakaļ, bet vienkārši atgūlies rādu Laimai ar pirkstu kur viņš ir. Tā ka, ‘’Hei Mazā! Tu varbut nezini, bet tas modinatajs ir uz galda!’’, ko piebilst ir absoluti lieki, jo mana pirmā modinātāja skaļuma un melodijas kombinācija man reizēm liek domāt, ka telefonu ir apsēdis demons, un tā vietā, lai mēģinātu viņu izslēgt, drošāk ir meklēt priesteri.
Nākamajās dienās Laima uz šito triku jau vairs neuzķeras – modinātāju ārā neslēdz, bet iedod man rokās, kas rezultējas tajā, ka tagad mēs zinām, ka 07:00 man svarīgāk ir nevis pārtraukt to troksni, kas nāk no elles, bet nedaudz ‘’Pasērfot telefonā’’. Es nezinu kā to nosaukt, bet es vienkārši guļu, staigāju pa dažādām izvēlnēm, paskatos kā nomainīt laiku, kas jauns kalkulatoru sadaļā u.t.t. Un man ir reāli primitīvs telefons – tas nav tā, ka es pēkšņi jau esmu internetā un lieku instagram bildes ar savu branču – nē, tur ir īsziņas, telefongrāmata, kalkulators un spēle.  Laima mani par šito nosauca par muļķi, tāpēc tagad tas ko es pārsvarā daru ir 07:00 izslēdzu pilnīgi visus modinātājus [Nevis speciāli, bet tāpēc, ka tajā brīdī es esmu apmeram tik pat inteliģents kā biešu vagā ieaudzis kolrābis] un ļauju liktenim lemt to vai es uz darbu ieradīšos vai neieradīšos laicīgi.

Nedaudz vairāk par šito padomājot, es iespējams esmu izdomājis kaut ko ģeniālu  - ‘’Ņerubiļņika Džins”. Nē tas nav dzēriens, es tā kā domāju reālu Džinu, kas izlien no vāzes un piepilda vēlēšanās. Es domāju pasaule būtu vienkārši tik brīnišķīgi haotiska, ja pie katra mēgtu ierasties džins, un piepildītu 3 vēlēšanās, bet ar noteikumu, ka viņš ierodas tikai tad, kad tu no rīta nesaproti pilnīgi neko, un tev vēlēšanās ir jāizsaka momentāni. Es pat nevaru aptvert to visu, kas tur varētu sanākt, bet man ir aizdomas, ka vienu rītu šitā es varētu vienkārši pamosties un saprast, ka neviens vairs neēd sēnes, es tagad strādāju Ivara bārdā, un man ādas vietā ir džinsi.

Tagad es sēžu Mellužos uz terases, dzeru kafiju un man ir ārkārtīgi stipra pārliecība, ka šī ir labākā vieta, kur šādā rudens laikā vispār atrasties. Varbūt es tagad kaut kad atraušos pa muti no Siguldiešiem, bet nu ko nu vairs. Un tā nu es sēžu un reāli nezinu, kas notiek ar manām drēbēm.
Es saliku visu, kas bija netīrs vienkārši veļasmašīnā, un man ir aizdomas, ka viņa vienkārši salūza. Es nemāku veļasmašīnu un tas ir kkā tizli. It kā jau man liekas, ka es pats varu izmazgāt savas drēbes, bet tad atkal izrādās, ka nemāku, un vienu dienu mācība par kreklu un zeķēm ir tāda, ka mans sārtais krekls tagad izskatās apvemts ar naftu. Labi – tagad es vēl saprotu, ka reizē var mazgāt tikai lietas, kas izskatās līdzīgi, bet tad man ir vēl no 12 režīmiem jāizvēlas vai tas lux, extra lux, delicate, u.t.t. un tad es vairs nezinu. Manis pēc visas manas drēbes ir delikātas. Vai nebūtu loģiskāk uztaisīt vienkārši 3 režīmus – sviedri, zeme, asinis, un tad tu attiecīgi zini cik tieši tavas drēbes ir netīras, un cik traki viņas ir jāmazgā, un samet visu iekšā? Šis man liekas kaut kā loģiskāk.

Es esmu resns, vai kaut kā tā.

Laima man saka, lai es sāku šo ierakstu ar ''Labdien, mani sauc Valters Brūns un es esmu resns. Turpmāk sauciet mani par Lāci Pekausi vai par resnu" un ar to arī beidzu.
 Bet tas arī pa lielam ir lielākais jaunums manā dzīvē - es esmu palicis resns. Zini, kas nav normāli? Vienu dienu man sāk sāpēt vēders un es domāju ''Fak, ej dirst apendicīt'' un man nopietni liekas, ka man ir apendicīts, jo es nevaru vilcienā piecelties kājās. Un tas ir tizli, jo vilciens galīgi nav forša vieta, kur tusēt ar apendicītu, jo man ir aizdomas, ka visi tur ir lohi. Kādreiz man likās, ka braukšana vilcienā ir nedaudz romantiska, jo tu nekad nezini, kas tur būs, un varbūt tu pēkšņi sadraudzējies ar cilvēkiem un visa tava dzīve kļūst par piedzīvojumu. Nē. Pārsvarā tur brauc galīgi neinteresanti cilvēki un Bulduros katru rītu iekāpj čalis, kas man vienreiz iespēra pa kāju un tagad katru reizi, kad es viņu redzu, es ceru, ka viņu kāds arestēs. Tajā pat laikā, es arī droši vien neesmu interesantākā persona, kam tur pievērst uzmanību. Vienu rītu es skatos datorā lekciju, un man garām iet māte ar bērnu un meklē kur sēsties, un bērns sāk trakot un saka, ka jāsēž tur kur sēžu es.
Viņi man apsēžas blakām un bērns visu laiku cenšas pāri mātes somai saskatīt kas man notiek datorā, un kad viņam tas beidzot izdodas viņš redz.... chartus. Tur patiesībā interesanti - es skatos ko darīt ar lineāro regresiju, ja datiem ir sezonāla daba, bet bērns atkal izskatās tik ļoti vīlies, ka man sāk šķist, ka es varbūt ar savu dzīvi daru kaut ko nepareizi. Bet tas tāpēc, ka viņš ir idiots.
Jebkurā gadījumā es aizeju pie sava ģimenes ārsta un dabuju nosūtījumu uz analīzēm, kuras parāda aptuveni pilnīgi neko, bet toties es esmu 5 reizes redzējis video par to, kā darbojas E.Gulbja laboratorija.
Tad es uztaisu vēlvienas analīzes un izrādās, ka man vienkārši asinīs ir par daudz sliktā holesterīna, cukura un magnija, un verdikts ir tāds, ka esot jābeidz rīt bulkas un saldumi, kas ir nedaudz stulbi, jo man nenormāli garšo bulkas. Ja man būtu neierobežots vēders, es no maizes varētu uztaisīt laivu, un tad viņu apēst. Nedaudz gan tomēr es esmu lepns par to magniju. Es gan nezinu, ko tieši tas nozīmē, bet paaugstināts magnija līmenis tomēr izklausās nedaudz forši vismaz manām ausīm.

Vēl es esmu secinājis, ka mums ar Laimu ir diezgan labas prasmes reālu scenāriju izdomāšanā. Vienu vakaru pa pālim nākot mājās, mēs izlēmām, ka mums tagad būs kāda Latvijas augstākās maģijas maģistra un ērgļa ordeņa biedra durvju plāksne mājās. Zini tās ''zelta'' plāksnes pie mājas sienām uz kurām rakstīts par augstākas maģijas maģistriem, bet pārsvarā par juristu praksēm? Tādu mēs noskrūvējam un aiznesam. Ideja ir tāda, ka ja viņš tiešām ir augstākās maģijas maģistrs, viņam nevajadzētu būt porblēmām mūs atrast. Tajā laikā gan mēs atradāmies vienā mājā ar ''Tautas dziednieku asociāciju'' un bija aizdomas, ka varbūt iepriekš minētais mags atklās, ka plāksne ir pie dziedniekiem, un uzsāks kaut kādu maģijas karu, liekot visām Dziednieku gurķu burkām sarūgt, vai ko viņas tur dara brīvajā laikā. Un šodien es lasu ziņas un kas tur - Tautas Dziednieku asociācija apdirš iepriekš minēto magu. CIk tieši nikni ir tas? es teiktu vismaz uz 27 skalā no 5-100.

Un vēl mani nedaudz nomāc tāda lieta, ko es sev galvā esmu nosaucis par ''Loha perspektīvu''. Es skatos, ko raksta pāris mani paziņas, un viss, ko man gribas ir teikt ir ''Pirmkārt tu esi idiots, un tu raksti reāli sūdīgi.'', bet es, protams, to nedaru, jo cilvēki šādus manus komentārus parasti neuzņem ar smaidu un no otras puses arī kas tad es esmu, lai kādam aizrādītu, ņemot vērā, ka es komatus lietoju tik pat labi kā tās dzelzs plaķenes, ar kurām dāmas uzloka skropstas. Bet tad es domāju - bet tie cilvēki noteikti nezin ka ir idioti. Es, piemēram, ja zinātu, ka esmu idiots nerakstītu neko vispār. Un tad šeit ieslēdzas ''Loha perspektīva'' - es tagad sēžu un rakstu, kaut ko, kas man pašam šķiet adekvāts vismaz pēc kaut kādiem standartiem, un šī situācija paliek nemainīga neatkarīgi no fakta vai es esmu, vai tomēr neesmu pilnīgs idiots, jo, ja esmu, tad es to nezinu un viss ir kārtībā, un, ja tomēr neesmu tad viss atkal ir kārtībā.

Atā, Avotu iela!

Beidzot ir pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad mēs esam pametuši savu Avotu ielas rezidenci, atstājot to tikai peļu un slikta aromāta pārvaldniecībā. Pārsvarā, kopš es dzivoju Rigā, man pārvārkšanās nekad nav sagādājusi tādas ārkārtīgi intensīvas emocijas. Nav bijis nekad skumji un nav bijis arī tā, ka nenormāli laimīgi. Izņemot šoreiz - šīs abas brīvdienas es sēžu ar smaidu sejā zinot, ka pirmdien pēc darba es iekāpšu vilcienā un vakarā sēdēšu normālās telpās, kurās nekas nedraud sabrukt tikai tāpat vien, prieka pēc.
Tā kā līdz augusta vidum mēs paši nezinājām, ka pārvācamies, šis viss notika kaut kā nedaudz steidzīgi. Principā pat ļoti steidzīgi, jo kamēr mēs 5dien krāmējam no mašīnā mantas, mums tiek paziņots, ka pēc 30min dzīvokli nāk skatīties citi cilvēki un principā tuvākās 1h laikā visām mantām, kas mums jebkādā veidā interesē vajadzētu būt ārpus dzīvokļa. It kā jau pofig, ja ne fakts, ka mašīnas ietilpība ir tieši tik liela, cik tā ir.
Ir nedaudz savādi stāvēt istabā ar putekļu sūcēju, kamēr pa dzīvokli staigā tā potenciālie jaunie iemītnieki. Šādās situācijās, kad esmu bijis vai dzirdējis par citiem esam otrā pusē, man vienmēr bijis nedaudz kaut kā skumji par tiem cilvēkiem, kam tās mājas jāpamet. Kaut kā nejauki šķeit, ka kāds mans paziņa iet skatīties sev dzīvokli, kamēr tur ģimene sēž pie TV un ēd vakariņas, vai citam lūdz nepirkt dzīvokli, lai cilvēkus neizliktu uz ielas. Tajā pat laikā es nekad nebiju iedomājies, ka tie cilvēki varētu arī nebūt nelaimīgi.
Es protams necentos izrādīt nekādas emocijas, un iztiku bez komentāriem, lai nebojātu dzīvi dzīvokļa īpašniekiem, bet no otras puses mēs iespējams ļāvām kādiem cilvēkiem ieiet lamatās, kas beidzas ar aukstiem ziemas mēnešiem, kas tiek pavadīti dzenot no istabas ārā peles sveču gaismā, jo elektrības vadi ir vienkārši nosviluši. Nu stulbi viņiem, ko citu lai es saku. Interesanti ka divas dāmas, kurām par dzīvokļu apskati sajēga ir aptuveni tik pat liela kā man par krēmiem un skrubi, saka ''Nu šis pagaidām ir sakarīgākais variants'', kamēr diviem čaļiem pietiek ar 35sek ekskursiju, lai viņi pateiktu ''dasvidaņija'' un purpinādami aiztītos.
Beidzās šī vākšanās ārā ar to, ka veļas mašīnu Skudruča mašīnā iebāzt nevar, mantas mēs gribam savākt visas, bet dzīvokļa atslēgas jāatdod pēc 15min. Paldies Matīsa vecākiem ir tāds Matīss, kurš atbrauc man pakaļ no Ādažiem, kamēr es pirmoreiz mūžā sajūtos kā bezpajumtnieks.
Ir kaut kā totāli interesanti pavadīt vakaru sēžot pagalmā ar daļu savu mantu, veļasmašīnu un kāmi, stundu pīpējot, lēnām dzerot aliņu un lasot grāmatu. Nav bijis manā dzīvē situācijas, kad es būtu juties vēl vairāk bez mājam kā tad. Un tā nu es tur stundu sēžu un domājo ko tieši man iesākt, ja veļasmašīna neielīdīs arī otrā mašīnā, jo dzīvoklī atpakaļ es viņu neiedabūšu.
Bet nu protams viss beidzas labi, un tā nu es ar visām savām mantām esmu Mellužos pēc divām kaut kā ļoti labi pavadītām brīvdienām.
Īsumā - sorry visiem, kas bija dzirdējuši par kaut kāda veida sālsmaizi - mēs sadirsām, gads bija par īsu, lai mēs to uzrīkotu.

Vēl lieta ko es gribētu minēt - zini tos piedāvājumus, kas bieži gozējas blakām tādiem pieturu uzrakstiem, kā ''Rutai liela peža''? Es runāju par ''Gribu lai mani izpiš. Anna no Raganas'', kas bieži papildināts ar numuru. Es domāju vai nevarētu būt tā, ka iespējams starp visu to huiņu kaut kur tiešām slēpjas meitene, kurai ir nu ārkārtīgi ārkārtīgi grūti dabūt čali gultā. Kaut kā skumji. Bet ne par to ir runa - šodien Slokas stacijā izskatīju 2 piedāvājumus. Maija 13 aicināja pieteikt interesentus, kas gribētu viņu ''izpist pīzdā'', kamēr Līga 14 nevar turpināt savu dzīvi, ja nedabūs mutē pimpi. Lai arī tomēr Līga ar savu gada pārākumu varētu būt vairāk pieredzējusi un prasmīgāka, es tomēr pa lielam jebkurā dzīves situācijā dodu priekšroku seksam pāri minetam, tāpēc zvanīju Maijai. Pēc balss, tavu pārsteigumu, izrādījās Maijai nav 13, visticamāk vārds nav Maija (latviski nerunāja necik), un lai arī neprasīju, esmu diezgan pārliecināts, ka tur nebūtu arī nekādas intereses par seksu. Tad nu es domāju visus iespējamos variantus kam es varēt būt piezvanījis, un vienīgais loģiskais man šķiet ir skolotāja. Es īsti nezinu cik ir pieņemamais apjoms ar ''pieredzējušu'' sieviešu numuriem katra telefonā, it sevišķi tādu, kuru numurus labprāt rakstītu uz sienas, bet man tādu nav īsti daudz. Es pieņemu, ka no visām vecajām sievietēm, kas man īpaši nepatīk, numuru dabūt arī varētu būt salīdzinoši grūti, ja vien tā nav skolotāja. Ja es kļūdos - labojiet. Un tad nu te ir dzīves reālitāte - tu pavadi savas dienas cenšoties baram absolūti spriest-nespējīgu idiotu iemācīt kaut ko, kas varētu viņiem dzīvē noderēt, un par to viņi pateicas ar centieniem padarīt interesantāku tavu intīmo dzīvi. Interesanti. Vai varbūt tajā pat laikā kaut kur sēž dziļi vientuļa Maija, kuras telefonu šodien pacēla viņas mamma. Tas savukārt būtu kaut kā ļoti smieklīgi.

Avotu ielas ļaudis

Laika, kad planoju ievakties tagadeja dzivokli man skita, ka Avotu iela ir tada Maskackas centra radiniece, kur aiz katra stura vari sastapt kadu roma tautibas cilveku, kurs ta vai savadak parliecinas tevi atstat vinam dalu savu lietu.

Nu jau pagajis gandriz gads un realitate ar ko es sastopos ikdiena ir pilnigi cita.

Avotu ielas iedzivotaji lielakoties ir nedaudz ka makslinieki – nabadzigi, citu nesaprasti un konkreti jocigi.

Viena lieta, ko es ieveroju jau pirmajas dienas ir – tu nevari nosaut greizi ar pufaiku. Pufaikas te ir visur, pirmaja diena kad es ievacos es, iespejams, redzeju tik pat daudz pufaikas, ka pa visu savu bernibu kopa, un berniba pufaiku skaits, ko redzeju, ir tuvs miljardam. Iespejams ta ir kaut kada savstarpeja atpazisanas zime, starp avotu ielu parvaldosajiem grupejumiem (Pufaiku laudis un viencimdainie pipetaji).

Pirmas divas reizes, kad man nacas sastapties ar lugumu pec finansiala atbalsta ari bija nedaudz savadakas, neka pierasts. Pirmaja reize 2 dzeki uz Lienes ielas krustojuma no otras ielas puses centas mani parliecinat, ka esmu vinu bralis un draugs, un sis draudzibas cena ir 20s. Zinot, ka mana mate varetu ari nepiekrist adoptet divus 28g vecus viriesus es atteicos no si radu saisu veidosanas piedavajuma un ar to ari viss beidzas. Otraja reize tika izmeginata cita taktika, un mes ar Laimu, nakot no veikala, sanemam komplimentu ka viens no skaistakajiem pariem uz Avotu ielas. Es nezinu vai cilvekiem ir pienemts maksat katru reizi, kad sanem komplimentu, bet ja ir, tad kads man ir kaut ko loti svarigu berniba nepateicis, ka ari es pienemu, ka ir lerums cilveku, kas doma, ka esmu loti nepieklajigs, jo par sadiem pakalpojumiem nekad maksajis neesmu.

Protams, seit atrodami ari agresivaki vietejas kulturas parstavji, tacu ari tie ir kaut kada veida nedaudz haotiski. Seit, piemeram, dialogs ar viru, kuru vienkarsibas labad sauksim par Tali Akseli IIV Luiju.

Mes vienkarsi ejam pa ielu, kad mus uzruna Talis:

T.A. IIV L.: Eu dzeki es cista nedirsu!

W: Tas labi!

T.A. IIV L.: Man rita beres!

W: Tas stulbi. :<

T.A. IIV L.: Jus naudinu nevarat iedot?

Skudrucis: Ne.

T.A. IIV L.: A PA MUTI NEGRIBI?!!!

Cits čalis, kas pilnīgi normālā paskatā ar savu dāmu pastaigājās pa ielu, mums ar Skudruci pa lielam tapēc, ka mēs ejam pa ielu ar Hektoru rokā, teica "Bļe ej mājās, sūkā pimpi, nāc šurp". Teikumu konstrukcija tomēr nav no tām vieglākajām disciplīnām. Smieklīgākais, ka mums pa muti sadot gribēja gan viņš, gan viņa draudzene.

Nelaimiga karta visi sie cilveki kaut kur ari dzivo, un dazi no viniem ari viena maja ar mums. Viena no krutakajam lietam sim dzivoklim ir konstanta setnieces Iras uzraudziba, kura regulari nak ciemos, lai panemtu udeni vai pateiktu Skudrucim, lai vins sakarto istabu. Ja – ta vienkarsi, tu sedi pie kompja, dzirdi ka atveras dzivokla durvis un peksni jau tava istaba ir Ira. Ir pilnigi normali ari tas, ka vina ap 7:00 no rita zvanas pie dzivokla durvim ka psiha, jo mes, acimredzot, ar motorolleri esam izgazusi vartus. Nav jau butiski, ka mums nav motorollera, un ari varti stav ka stavejusi.

Kaut kada bridi starp Skudruci un Iru saka veidoties ari romantiskas jutas (ka rezultata varbut ari aizradijums par nekartigu istabu) un nu jau Ira saprata, ka vinas ieceretais var palidzet ari ar karoga uzliksanu, vai miskastu izstumsanu no pagalma 7:00 no rita. Taja pat laika, kad Skudrucim vajag dabut masinu no pagalma ara, vinai kajas par vecu, lai nonaktu leja un atslegtu vartus. Tadas jau ir tas sievietes.

Tagad jau Skudrucis dzivokli paradas krietni retāk, un to sajūt arī Ira. Pēdējoreiz kad tikāmies, viņa ienesās ap 10:07 dienā, kad es gulēju slims. Tas ir tikai normāli, ka es guļu un dzirdu, ka kāds padeso garām uz Skudruča istabu un sauc “NORMUNDS!”. Es izeju no istabas un prasu, ko vajag, un izrādās karoga kāts atkal jānoņem. Es atbildu, ka to nedarīšu un esmu slims, un pretī ar skumjas pilnām acim Ira jautā “A gde Normunds?? :<”. Es atbildēju, ka Normundsa nav un nedaudz dusmīgākā tonī palūdzu viņu vairāk nenākt nekad. Un viņa nenāk. Es gan nezinu vai dēļ pieklājības, vai tomēr salauztas sirds.

Ar to gan prieki ar kaimiņiem nebeidzās.

Kādu rītu pamostos – ārā tumšs. Skaidrs, ka ir nakts, bet it kā nevaru saprast kāpēc esmu pamodies, bet redzu – Laima arī ir augšā ar vaļā acīm. Pēkšņi dzirdam tādu staigāšanas skaņu no virtuves, un nedaudz nobīstamies, jo es, gudrs būdams esmu atstājis vaļā gan durvis, gan virtuves logu. Tad es dzirdu kā krīt trauki un kāds saka “MJAU”, bet tā kā kaķis, nevis kā čigāns, kas izliekas par kaķi, kamēr zog mums tosteri. Aizeju līdz virtuvei un tiešām – uz palodzes vienkārši sēž kaķis. Laima ir atnākusi man līdzi, bet es vēl absolūti nepamodies pagriežos pret viņu un saku “Ej gulēt!”. Šis iespējams ir maskulīnākais brīdis manā mūžā, un es reāli brīnos, kā man tajā brīdī vienkārši neizsprāga iespaidīgas ūsas. Lai arī es pats neatceros pilno pamatojumu, bet šī doma “Ej gulēt, sieviete, man te ar minci jātiek galā” šķiet vienkārši fascinējoša. Laima būdama apmēram tāda pašā stāvoklī tiešām ari aiziet gulēt.

Es eju klāt tam mincim vicinos ar rokām un saku “Eu minci, kraties laukā, tu te nedzīvo”, bet mincis vienkārši ieķeras logā un mēģina pa viņu rāpties augšā. Tad es dzirdu, ka zvana pie durvīm – tāds pats šortos arī atveru tās durvis, un tur stāv maza tantiņa melnā mētelī un saka “moj koķik moj koķik!!”. Es vienkārši ielaižu viņu iekšā un parādu uz virtuvi, kur viņa aiziet pēc minča. Mincis gan ir citās domās, un reāli negrib doties rokās, tāpēc kādas 15s tā tantiņa cenšas viņu noraut no loga, kamēr mincis ar nagiem spītējas pretī. Kad tomēr tas izdodas mincis tiek iznests ārā un nomests kāpņutelpā, bet saskaroties ar zemi viņš sāk desot atpakaļ uz mūsu dzīvokli, un es vienkārši aizcērtu durvis. Tā kā nevienam no manis vairāk neko nevajag, eu atpakaļ uz gultu. Paskatos pulkstenī – 04:30. WTF?

Un šī gan nav pie nepilnākā prāta esošā no mūsu kaimiņiem, jo mums dzīvoklī pretī dzīvo sieviete ar 2 bērniem, kura ar mums runā ļooooooooooti lēnā skaidrojošā tonī. No sākuma mēs domājām, ka vai nu viņa ir garīgi atpalikusi, vai arī domā, ka tādi esam mēs, bet reiz viņa izdomāja, ka viņai jānomaina koridorī spuldzīte (kas viņai nav jādara, tam ir Ira un Normunds), un pēc tam atnāca pie mums, paziņoja, ka ir to izdarījusi un nedaudz agresīvi lika saprast, ka nākamreiz tas jādara mums. Mums ir pamatotas aizdomas, ka tajā blakus dzīvoklī ir cirvji, kas, ja es nebeigšu bļaustīties vannas istabā, kad aiz sienas bļaustās viņas bērni, tiks novietoti manā galvā.

Vēl pretī mums (iekšpagalma otra puse) ir tusētāji, kas vienu vakaru taisīja 90to pieagušu cilvēku diskotēku ar ārkārtīgi sliktu mūziku, pie kuras divi vīrieši dejo ar divām sievietēm, tad pārtrauc mūziku, izbļaustās, un atkal dejo tālāk. Mums ir aizdomas, ka kāds kādam šņabi izlēja. Tajā pašā mājā ir “Tautas dziednieku asociācija” kuras kāds no apmeklētājiem iespējams iepriekš dzīvoja mūsu dzīvoklī, jo šeit ievācoties atradām balderiāņus, un lapiņas ar buramvārdiem, kuras it kā jānoskaita, un tad pār kreiso plecu jāizmet tekošā ūdenī. Līdz Daugavai tālu, tāpēc izmetām vienkārši miskastē.

Iekšpagalma kreisajā pusē dzīvo arī sieviete, kas regulāri resna pīpē pie palodzes un nenormāli skaļi strīdas un sauc visus par idiotiem (ne mūs (cerams)), un man nez kāpēc liekas, ka kaut kad bija strīds par izbērtu sāli.

Labajā iekšpagalma pusē pie loga savukart regulāri iet pīpēt pavecs vīrietis bez krekla, un viņam nedrīkst skatīties acīs, jo tad tu, iespējams, uzreiz viņam apsolies. Laima man nepiedotu.

Principā te vēl ir interesanti aprakstāms vietējo veikalu klāsts, bet es izlikšos, ka dušā iešana ir gana nopietns attaisnojums, lai beigtu nodarboties ar muļķībām. Ja kādam interesē šis dzīvoklis, mēs vācamies ārā septembra beigās! :)

Es nedaudz arī atvainojos par garumzīmju trūkumu šeit, es vienkārši biju ticis jau pāri pusei, kad izdomāju, ka vajag viņas ieslēgt, un tad man bija slinkums labot. sōōōrīi.

Šodien ziņās

Šodien ap pulksten 17:00 menti uzspridzinājuši uz vanšu tilta kādu nevainīgu kristieti. Nekas cits, protams, neatliek, kā mest krustus. :<

Mazpilsētas lepnums

Zini, kas ir mazpilsētas lepnums? Tas, ka es stāvu autoostā un domāju, „Kruti, ka es dzīvoju Mālpilī nevis Siguldā!” tam par kritēriju ņemot to, ka Mālpils autobusu sarakstam ir „ērtajā” pusē, kas ir pret kasēm, kamēr Siguldai otrā pie sienas. Un es zinu, ka tie maršruti ir sakārtoti alfabētiskā secībā, un tam nav nekāda sakara ar to, ka mums ir bijis vienīgais meliorizācijas muzejs AustrumEiropā (Hei, ko tagad dara Artūrs Dubaks? Viņš tā kā var vispār normālu darbu vēl pastrādāt bez kolēģu teikšanas, ka kaut kas ir tuvumā – tālumā? Vai tik nav tu esi tā, ka, ja tu esi mūziķis, tev ir jābūt stilīgam mūžam, vai arī jānošaujas), bet es tur vienkārši neko nevaru padarīt. Mālpils ir man asinīs.

Kas vēl? Mālpilī tagad ir arī veikals „Elvi”, kas principā ir nelieli svētki. Mana mamma esot mēģinājusi pirmajā dienā apskatīt, bet tur esot bijuši tik daudz cilvēki, ka bija jāstāv rindā, lai tiktu veikalā. BAF, savukārt, tikmēr esot grilējuši un devuši degustēt desiņas, un piedāvājuši vēl kaut kādas izklaides, kas man šķiet zināmā mērā smieklīgi. Lūk, mazpilsētas mārketings.

Un nenovērtē šito par zemu, tas ir liels notikums – kad atvēra „Zemūdeni” mēs bijām sajūsmā, un, kad atvēra BAF, es pats savām acīm redzēju, kā tantiņa vecumā, kad no kapiem var mājas vairs nenākt, stiepj pa ielu maisos savus 8kg sāls, ar šo žestu parādot, ka arī viņa iestājas par Mālpils mūžīgo izaugsmi.


Man pašam vien zināmu iemeslu dēļ pievienoju arī šo bildi ar klasi, kurā es it kā mācījos likt komatus:

Bērni ir idioti

Sēžot autobusā uz Mālpili nedaudz aizdomājos par bērnību un man radās jautājums, uz kuru nekad atbildi tā arī neesmu saņēmis. Ko darīja cilvēki, par kuriem rakstīja uz sienas?
Piemēram, ja par tevi pieturā ir rakstīts „Rutai liela peža” vai kas tamlīdzīgs, ko pie velna tu dari? Es pieņemu, ka tā sajūta ir sūdīga, bet tad atliek vienīgi staigāt apkārt un stāstīt visiem „Eu, nav jau nemaz tik liela”? Vai arī tu aizkrāso ciet, vai nosvītro un uzraksti tā lai rakstīts „Reinim liela peža”? Kaut kā diezgan stulba situācija. Es pats šķiet arī nekad neesmu pazinis nevienu, par kuru tā būtu rakstīts, līdz ar to man visi „Zane drāžas ar zirgiem” un „Jānis ir lunis”, un viņam smird kājas” ir šķituši tādi diezgan bezpersoniski, bet no otras puses kaut kur sēž Zane un knibina nost no sava penāļa zirgu uzlīmes, kamēr Jānis aktīvi mācās reizināšanu.

Vēl es atcerējos cik ļoti bezjēdzīgas mēdza būt sarunas:
W: „Eu, Ivar, cik tev pulkstens rāda?”
I: „17:05”
W: „Ā, ja? A man 17:01, cik Tev Daini?”
D: „Man arī 17:01”
I: „Nu es it kā savu pēc autoostas pulksteņa ņēmu”
W: „Ai, bet to jau visi zin, ka tas skrien, es savējo no tā pulksteņa, kas pirms ziņām pa TV rādās” u.t.t.
 WTF? Tik ļoti pohuj. Kurā brīdī vispār kaut kas tāds liekas kaut cik lielā mērā nozīmīgi? It īpaši bērnībā, kad jāsteidzas nebija pa lielam pilnīgi nekur, un tik pat labi mazākā laika vienība, ko man būtu vajadzējis zināt ir 20min, lai baigi nenokavētu skolu. Un es šito saku kā cilvēks, kuram laika koncepts šķiet kaut kas fascinējošs. Idioti.

16 brīvības dienas

Ar šo es lepni paziņoju, ka Valters Brūns ir bijis savā pirmajā oficiālajā atvaļinājumā jebkad mūžā. Un ar to es domāju reālu atvaļinājumu, kad es vēl kaut kur strādāju, bet vienkārši neeju uz darbu, nevis tādu, ka nav zināms, kad tad īsti būs uz stroiku jāiet, jo priekšnieks Vitaļiks ar mūsu algai paredzētajiem 45ls aizbraucis uz Ēģipti, vai arī Māris Ārents izraudzījies Daini par savu dēlu un mantinieku, mani atlaizdams no darba, kamēr esmu slims un par to nemaz nezinu. Es pieņemu, ka kārtīgi cilvēki, kuriem nešķiet, ka kebabs ir tāda neliela luksus lieta, pilnīgi normāli savu atvaļinājumu pavada nedaudz Barselonā, kamēr man eksotika skaitās aizbraukt arī uz Siguldu, bet es tomēr tā galīgi nesūdzos. Pirmo brīvo dienu mēs iesākām no rīta izdzerot alu, tad turpinot ar vēl alu, un vēl un tā līdz brīdim, kad es vakarā aizeju gulēt nedaudz apreibis. Ja tu uzskati, ka uzturēt tādu pieklājīgu reibumu pilnīgi visas dienas garumā, nav īsti patīkami tu droši vien neesi bomzis, bet droši vien arī šo to nesaproti. Tas ir konkrēti lieliski. Lūk arī bilde: Nākamā diena ir diena, kad mēs dodamies ceļojumā uz tālajām Pārdaugavas tālēm pie Ivara. Pa ceļam tramvajā bija konkrēti foršs vecītis. Zini tos vecīšus, kas iet pat uz Mego pēc krējuma ar uzvalka biksēm, nospodrinātām kurpēm un kārtīgi saķemmētiem matiem? Viņi ir totāli kruti. Es ļoti apšaubu faktu, ka kādreiz tāds būšu arī es, bet tas droši vien nekas. Un tad viens tāds man brauc priekšā tramvajā un lasa grāmatu „Latviešu Tautas piedzīvojumi”, kurā rakstītas tādas lietas, kā „cēsu bataljona 9. rota bija ļoti nozīmīga padomju karaspēka aizkavēšanā...” un es lasu un skatos un nesaprotu kurā tieši brīdī tas kādam vispār varētu būt interesanti jebkad, bet tad atkal droši vien tā pat justos kāds random cilvēks Pulkvedī, kuram es ar spīdošām acīm rokās iegrūstu Azimova „The Complete Robot”. Pa ceļam pie Ivara mēs atradām arī kaut kādu baznīcu, kurai ir draudzes nams, kurš ir vienkārši tik kruts, ka es stāvu un saku „ej tu dirst, tas draudzes nams ir vienkārši konkrēti kruts”, un Ivars to tikai apstiprina. Es nezinu ar ko īsti tur nodarbojas ja jau tā galvenā lūgšana notiek baznīcā turpat blakus, bet nu iespējams tur visi kristieši iet pa riņķi sitot plaukstas, kamēr uz maiņām katrs sauc savu mīļāku psalmu no Mateja Evaņģēlija. Ej nu sazin ko kristieši savā brīvajā laikā dara, bet nu vismaz viņi to dara ļoti stilīgā ēkā. Lūk arī neliela bilde ar mums un Jēzu pie jau iepriekšminētā baznīcas. Jēzus man bija līdzi somā, un nav tā, ka man tam obligāti būtu izskaidrojums. Nākamajā dienā pēkšņā atklāsmes brīdī mēs ar Skudruci un Laimu sapratām, ko darīt ar linoleju, kas mūsu virtuvē stāv rullī jau kopš dienas, kad ievācāmies. Nav jēgas man šeit vilkt intrigu garumā, jo katram, kas kaut reizi ir izbaudījis šī materiāla burvību zin, ka nav nekā labāka, kā linoleja bruņas, kurās ietērpti pēc 6 aliem ļaudis var doties ārā, lai ieviestu kārtību nelielajā avotu un bruņinieku ielas provincē. Our weapon of choice: aizkaru stangas, kas vēl šobaltdien nav atradušas ceļu līdz Skudruča logam, un kamēr Laima tērpusies viduslaiku dāmas drānas mūs fotografē, mēs ielas vidū paralizējam viens otra ekstremitātes nāvīgā duellī, kura vienīgie noteikumi ir nesist pa galvu, un neizmantot ķermeņa daļu, kurai trāpīts ar aizkaru stangu. Policijas ielās nav, bet toties atradām Elviju, kurš galīgi nav apmierināts ar ciemiņiem vēlās vakara stundās. Nākamā diena ir diena, kad mēs īpaši nedarījām neko, ja neskaita Age of Empires spēlēšanu tīklā un 3l tarhūna dzeršanu. Kad tu pēdējo reizi dzēri tarhūnu? Jo es nesen. Lai dokumentētu savus nedēļas notikumus es nopirku vēl vienu 3l tarhūna pudeli, lai rekonstruētu notikumus, taču arī tā vēderos pazuda ātrāk nekā es biju gatavs saņemties aiziet uz istabas otru pusi pēc fotoaparāta. Vēl šajā periodā es zaudēju savu Latgalītes nevainību. Latgalīte ir kaut kas tāds kā Saeima, tur ir taudz cilvēku, visi par to runā, bet kaut kā nekad īsti neviens tur tā neiet, un es vēl jo īpaši. Mans secinājums pēc nelielas ekskursijas – principā izskatās tā, ka vesels bars cilvēku ļoti steidzīgi cenšas izvākt lietas no saviem šķūnīšiem, aprokot PlayStation zem maģīšu kaudzes un cenšoties iztirgot miljards elektronikas lietu par kuru funkcijām man sajēga ir vēl mazāka kā par to kā strādā karijs. Tad ir miljons plaukti ar krievu laika nozīmītēm, SSiešu zīmogu kopijām, cirvjiem, kapļiem un grāmatām krievu valodā. Man šķiet, ka vārdi „Latgalītē var atrast visu” nebūt nav patiesi, precīzāk būtu teikt „Latgalītē ir viss” atrašanu atstājot veiksmes ziņā. Dienā pēc Latgalītes nodevāmies kārtīgam plezīram, taču šīs nešķīstās vietas ietekme šķietami atstāja iespaidu uz mūsu psihi, un tādēļ afekta stāvoklī sākām izpaust anarhistiskas noslieces. Mēs trijatā parādījām fakučus Zemkopības ministrijai un tad ātri aizbēgām. Pēc tam laiskojoties Andrejsalā skatījāmies uz 3 makšķerniekiem, un ja ir kaut kas garlaicīgāks par to, tad tā varētu būt vienīgi pati makšķerēšana. Esot no laukiem man šķiet pilnīgi absurds tādā vietā kaut ko makšķerēt, bet nu var jau būt, ka es arī neko nesaprotu. Tāpat es nesaprotu to pārīti aptuveni gados 30, kuri pāris dienas iepriekš Andrejsalā piknikoja blakus atkritumiem, liekot uz putuplasta salātus un mazā grilā cepot gaļu. Man sāk rasties aizdomas, ka, ja tu esi rīdzinieks, tu esi lunis un konkrēti nesaproti neko no tā, kā strādā daba. Dienu pēc tam izlēmām kopā ar Ivaru pamest Rīgu un devāmies nelielā slēpņošanas tūrē uz purvu un Tukumu. Tagad es šogad jau esmu paspējis ar plikām kājām lēkāt pa purva dūksnāju, un esmu redzējis vienu no interesantākajām krievu laiku militārajām celtnēm Latvijā. Pie Tukuma lidlauka ir kādi 8 pamesti milzīgi angāri, kas apauguši ar zāli un krūmiem izskatās vienkārši pēc milzīgām Hobitu mājām. Ļoti, ļoti interesanti, ļoti ļoti smuki. Un pēc 20:00 tur vietējā kafejnīca jau ir ciet un limpeni dabūt nevar :< Jūrmalā savukārt ir viena no labāk saglabātajām pamestajām ēkām jebkad. Protams nav jau nekas baigi smuks, bet tā vietā, lai būtu tikai plikas betona sienas, ēkā, kura rotājas ar lielu, bet nu jau noplukušu uzrakstu „Zinātnes nams” vēl joprojām ir nelielas kinozāles paliekas, smuka lampa, un augšējos stāvos pat tādas ekstras kā podi, neatvērts seifs, parkets un plašs tapešu klāsts. Kaut kur uz grīdas atrodam arī klades kuras kvalificējas uz vārdiem „reģistrantūras bloknots”, kuros redzami ieraksti kuros datumos kurās istabiņās kurš ir apmeties. Vēl zemāk ne pārāk civilizētā bomžu miteklī atrodam arī kaudzi mapju ar dažnedažādiem „projektiem” kuru nozīme manā izpratnē varētu būt 1, bet varētu būt arī 100. Tas tā kaut kā ļoti ļoti jauki paspēt tur būt vēl pirms tur ieviesušies 13gadnieki un 13gadnieki grafiti mākslinieki. Un šo tūri savukārt noslēdzam ar nelielu grilēšanas pasākumu, kurā kārtējo reizi pierādās, ka sašļiks ir garšīgs un es esmu sūdīgs Prometejs, jo ne pārāk liela grila iekurināšanai man nepieciešama pudele degšķīduma. Un pēdējās 3 dienas mēs ar Laimu pavadam Mālpilī atpūšoties nu tik ļoti cik vien vispār ir iespējams, dzerot aliņus, pīpējot, ejot pastaigās pa Mālpils klusajām ielām un cenšoties lasīt grāmatas, kas beidzas neveiksmīgi, jo es izlasu 8 lapaspuses. Jā, bļe, man atnāk 10 grāmatas, no kurām es plānoju izlasīt vismaz 2, bet tā vietā fonā ieslēgtais TV iesūc tik ļoti, ka tagad es esmu redzējis pat divas sērijas „Jersey Shore” un izlasījis neesmu principā neko :< Bet nu no gaišās puses man vēl joprojām priekšā ir gandrīz viss šis. Man šķiet šis sanāca nedaudz garāk nekā biju plānojis. Nu neko, neliela kompensācija klusēšanas periodam.

Mazpilsētnieks pie buržuju krūzēm

Viena lieta, ko es vēljoprojām savā dzīvē nespēju saprast ir "glaunās" servīzes, no kurām tiek ņemtas kafijas un tējas krūzītes dažādiem saviesīgiem pasākumiem. Pēdējo dienu laikā man tādas ir bijis jāizmanto jau divas reizes un es to vienkārši nesaprotu. Es, protams, saprotu, ka tas iespējams ir glauni un pieklājīgi, bet FAK. Es stāvu ar to šķīvīti un miniatūru krūzi, mēģinot izdomāt sakarīgu veidu, kā dabūt kafiju savā mutē, nevis uz krekla, un jau pirms es kaut ko izleju man gribas bļaut " SŌŌŌŌŌRĪ SŌŌŌŌRĪ ES ESMU TIZLS". Kurš pie velna kaut ko tādu izdomāja?? >:l
Var jau būt, ka pie Anglijas karalienes ir reāli sūdīga tēja, un tad tu esi priecīgs, ka nav daudz jādzer, bet tas tomēr nav iemesls, lai tādas lietotu visos saviesīgajos pasākumos, kur nav galdiņu, un tevi grūž no visām pusēm tik ļoti, ka tās krūzes turēšana principā pārvēršas par nelielu priekšnesumu, un es jau apsveru pieteikties darbam cirkā. Un tas šķīvis?! Vai tas ir domāts, lai tur izlīst kafija? Taču no tā materiāla, kas iztērēts šķīvim varētu vienkārši lielāku krūzi uztaisīt.
Es apsveru iespēju, ka visur varētu iet ar savu kafijas krūzi, no kuras var normāli padzert, bet man ir bail, ka ar tādu parādoties saviesīgos aģentūru pasākumos, pa skaļruņiem atskanēs "UZMANĪBU! UZMANĪBU! TELPĀS PROLETARIĀTA PĀRSTĀVIS! UZMANĪBU!" un tad divi uzvalkos tērpti vīri mani izmet pa durvīm un pārējie apmētās ar saviem baltajiem cimdiem.

Principā ar tādu krūzi rokā es jūtos tik pat nedroši kā ar apvemtu jaku. Un es to esmu pieredzējis! Kaut kad nesen savā brīvajā laikā nedaudz saindējos un pa ceļam uz Rīgu autobusā pamodos no nepārvaramas vēlmes parādīt citiem, kas ir manā vēderā. Un tā nu es tur sēžu ar apvemtu jaku un man nav ne jausmas ko darīt. Parasti apvēmušies ir vienu piedzērušies cilvēki, vai arī bomži. Man blakus ir brīva vieta, un ko tad man teikt, ja kāds man grasās apsēsties blakus? " Es atvainojos Mister Ser, jūsu paša ērtības labad ieteiktu Jums izvēlēties kādu citu sēdvietu, jo es šeit, redziet, nedaudz vemju". Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka, lai arī tizla, saindēšanās ir salīdzinoši viena no interesantākajām "slimībām". Piedāvātais simptomu klāsts, kas mainās ik pēc pusdienas tomēr nedaudz atsvaidzina vienmuļo dzīvi gultā, ko nevarētu teikt par laiku, ko tu pavadi vienkārši klepojot 80 stundas no vietas.

Un pie reizes vēlviena lieta, ko es nesaprotu: Kurš izvēlas dziesmu sarakstu Radio 101? Es it kā klausos, un viss smuki, kad pēkšni skan kas tāds kā "Es pēēēēēldēēēēēju no Ventspils..." vai "Zaļā dziesma". Kāpēc? Kāpēc kāds, lai gribētu to klausīties pec tam, kad noskanējis kas šāds ? Vienīgais loģiskais izskaidrojums šķiet tas, ka Voldemārs Šoriņš ir zaudējis savas pēdējās prāta paliekas, un brīvajā laikā sēž uz māju jumtiem, uzvilcis savu kleitu, un izliekas par Operas spoku, kas ik pa laikam ieskrien 101 studijā un uzliek savu kaseti, kamēr Toms Grēviņš ir pārāk aizņemts uzmērot savus jaunos Agneses Kleinas legingus, ar kuriem doties uz Fashion Week.

Burkšķis ir paburkšķējis, jauku dienu, murmuļi.

Dubstep dance lesson

Vakardien ejot pa ielu un klausoties kaut ko, kas manā izpratnē ir dubstep, es domāju par to cik ļoti smieklīgi ir pie kaut kā tāda dejot. Es, protams, neesmu nekāds dejošanas karalis, un parasti tikai tad, kad manu prātu ir pārņemis alkohols, es eju attēlot kaut ko starp lēkājošu pagali un cilvēku ar epilepsijas lēkmi, bet vakar ejot pa ielu man galvā pēkšņi ienāk prātā "FAK. Zini kas būtu totāli kruti? Cilvēki, kas pie dubstep dejo čarlstonu". Un ko lai saka - man totāli ir taisnība.
Un lūk - uzkonstruēju nelielu paraugu ar cerību, ka es šito kādreiz redzēšu kaut kur dzīvē.

Vecgada vakars retrospektīvā

Jūsu reportieti V. Brūns un L. Baldiņa piedāvā Rīgas Jaunā Gada svinību apskatu.
Mēs - patiesi par būtisko.

Vēl pāris vakarus atpakaļ Latvijas galvaspilsētas iedzīvotājiem pilsētas centrā pavērās ļoti interesanta aina - uz Brīvības pieminekļa pusi plūda ārkārtīgi lielas ļaužu masas no visām Rīgas pusēm. To, kāpēc tā, pētījām sīkāk, jo uzskatām, ka pētnieciskā žurnālistika Latvijā dzīvos mūžam.
***
Pienācis vecgada vakars, un centra virzienā devās ļaudis no visām pusēm - no Vecrīgas nāk kungi švītīgās frakās, no Otras puses nāk Avotu ielas komūna ar pēdējā modes kliedziena pufaikām, kamēr no autoostas nebeidzamā straumē laukā plūst mazāk populāro Latvijas daļu iedzīvotāji, kas uz Rīgu svētkus ieradušies skatīties ar kārtīgu doktordesu vienā padusē un štovētu kāpostu maisu otrā.
***
Pie Brīvības pieminekļa mūs sagaida jau ļoti saspiests ļaužu pūlis, kas kustās ritmiskā melodijā, līksmi metot gaisā rokas, cerot ieraudīt sevi ekrānā, kas pilsētas centrā uzstādīts par godu tieši šim pasākumam. Rīdzinieki runājot, ka tas, kuru parāda uz ekrāna, nākamajā gadā var neiesniegt nodokļu pārskatu VID (starp ļaudīm pūlī atraktīvi lēkājam ievērojām arī tādas personības kā Aināru Šleseru, kas savas izredzes centies paaugstināt, paņemot līdzi ķekatas; īsu brīdi manīts tika arī TB/LNNK deputāts Juris Dobelis, kuru partijas biedrs Pēteris Tabūns bija uzcēlis uz pleciem. Abi sadarbojās ar cerību, ka ekrānā varētu tikt parādītas Jura Dobeļa atkailinātās krūtis. Šādu paņēmienu, abi deputāti stāsta, esot manījuši ārzemju koncertos).
***
Dāņu zinātnieks Klaus fon Štrālenhāss ir konstatējis, ka emocijas, kas tiek attiecinātas uz prezidentu, latviešiem pārstāv tā pati smadzeņu daļa, kas pārstāv emocijas, kas tiek attiecinātas uz pīrāgiem. Tieši tāpēc, lai mazinātu cilvēku sašutumu par prezidenta runas trūkumu, savas uzrunas laikā MP Valdis Dombrovskis izvilka no kabatas kārtīgu speķa pīrāgu, liekot pūlim gavilēt. Mirkli vēlāk no otras kabatas tika izvilkts kāpostu pīrāgs, lai uzkurinātu arī Jaunāgada svinētājus no tālākiem Latvijas nostūriem. Vēl Ministru Prezidents bija sagatavojis kāršu kavu un rādīja latviešiem trikus (piemēram, lika Guntim Ulmanim izvēlēties vienu no kārtīm, tad ar 5to reizi uzminēja tās zīmi (ercena kalps) (Guntis Ulmanis bija īpaši apjucis, jo tiešraidē no televizijas studijas viņam zvanīja uz viņa lauku īpašumu, kur eksprezidents tobrīd gulēja saldā miegā)), no kuriem lielākā tiesa izdevās.
***
Pēc MP runas pasākumu turpināja DJ Japānis ar populāro hitu “Cotton Eyed Joe”. Minētā skaņdarba laikā debesīs tika majestātiski palaistas kopsummā trīs (3) raķetes. Samulsušie pilsētnieki un salūtu vērot atbraukušie lauku ļaudis (izņemot ciemiņus no Aglonas, kas ekstāzē sāka skaitīt rožukroni, un G.Ulmani, kurš jau atkal bija aizgājis gulēt) pie Brīvības pieminekļa stāvēja vēl krietnu pusotru stundu, pirms kļuva pavisam skaidrs, ka uz tālāku uguņošanu var necerēt. Neizpratni atrisināja tikai nākošajā dienā publiskotā svētku tāme, kuru izpētot noskaidrojās, ka šā Jaunā gada sagaidīšanas svētkos deviņdesmit procenti budžeta tika novirzīti DJ pakalpojumu samaksai. Tajā pat laikā ar šo summu tomēr ir knapi pieticis, jo pasākuma noslēgumā DJ bija jau atskaņojis visas dziesmas, kuru atskaņošanai iegādāta licenze, līdz ar to neatlika citu variantu, kā turpināt ballīti ar valsts himnu. Pēcāk par to aptaujātais Baumaņu Kārlis pauda sašutumu un atklāja medijiem, ka par himnas izmantošanu šajā pasākumā viņam esot maksāta “plika piga”. Šo apgalvojumu šobrīd pārbauda Valsts Ieņēmumu Dienests, jo norēķināties pigās valsts institūcijām nav atļauts.
***
Neparastu praksi svētkos neizbēgamās problēmas - pa pilsētu klīstošu, smagā alkoholiskā reibumā esošu cilvēku - risināšanai šoreiz bija izvēlējusies Latvijas policija.Vairākās vietās uz nemierīgajām Rīgas ielām tika manīti krāsaini autobusi ar nosaukumiem “Party-bus”, “Show-bus” u.t.t. kuros bez maksas tika aicināti izklaidēties svinību apmeklētāji. Kad autobuss iepildīts, tika izšķiroti vēl skaidrā esošie, bet pārējie nogādāti un izbērti Matīsa cietumā. Policijas pārstāvji tic, ka šādā veidā atrisinājuši ļoti daudz problēmu, kas pēcāk būtu radušās pārmērīgā alkohola patēriņa dēļ. Interesantais risinājums pieteikts arī dalībai tādos radošu ideju festivālos kā Golden Hammer un Adwards. Kāds no autobusu apmeklētājiem, Filips Lastovskis, stāsta “Ļoti interesanta ideja, uzskatu, ka šīr ir Latvijas radošuma nākotne. Ļoti patika arī ekskursija pa cietumu, šādu ekskursiju organizēšana svētku laikā ir ļoti jauka lieta, ko darīt, un man garšo lavašs.” Cietuma pārstāvji informē, ka Filipa Lastovska kamera neesot tikusi pievemta.
Pagaidām vienīgie, kas attiecībā uz šo rīcību ieņēmuši stingri negatīvu nostāju, ir bāra “Pulkvedim neviens neraksta” pārstāvji, kuriem šādas aktivitātes rezultātā vairāk nekā uz pusi samazinājās apmeklētāju skaits.
***
Nevēlamies bojāt svinīgo noskaņojumu, taču līdz ar Jauno Gadu Rīgas ielās ir parādījies arī jauns bieds - kriminālais grupējums, kas sevi dēvē par Viencimdainajiem Smēķētājiem. Šis Avotu ielas izcelsmes grupējums, kas sākotnēji bijis vienkārši apģērbu un tabakas izstrādājumu kartelis, nu ir pārvērties origanizētā hierarhiskā sistēmā, kurai tālākajos Rīgas nostūros ir lielāka ietekme un reālā vara pār iedzīvotājiem un mazajiem biznesiem nekā valsts policijai. Minētā grupējuma pārstāvjus viegli atpazīt pēc viena rokā uzvilkta cimda, otrās rokas pirkstos iesprausta (parasti aizdedzināta) smēķa, kā arī pēc īpaši nešpetnas sejas izteiksmes.
Vai Viencimdainie Smēķētāji ir Latvijas Dons Korleone? - vaicā kriminālziņu eksperti, kamēr situācijai daudz pietuvinātākie Avotu ielas iedzīvotāji drebot stāsta par pirmajiem saķeršanās gadījumiem ar rūdītajiem noziedzniekiem. Valsts policijas vadītājs Ints Ķuzis atsakās komentēt šo situāciju, un no intervijas aizbēga, ar vienu cimdu piesedzot zilumu uz savas acs.
Stāsta kafejnīcas/restorāna “Kolobok” mārketinga un menedžmenta speciāliste, kas uzņēmumā strādā arī par kasieri: “Tā nu tie džigiti katru dienu te čunčelē garām, katram pa vienam maišelim rokā. Apmeklētāji baidās nākt iekšā, bet baidās arī iet ārā, galu galā stāvgrūdām visi pekelē durvju ailē un šukerigē.” Kasieres izcelsmes no Mālpils iespēja šobrīd tiek pārbaudīta; tikmēr etimologi norāda, ka šādas iespējas varbūtība esot 97,5%.
***
Izpētot un salīdzinot nākošā gada horoskopus, atklājies, ka šogad visām zīmēm būšot daudz piedzīvojumu, bet sanāks sēdēt mājās; Jupiters sola spēju ienākumu pieaugumu, tomēr nāksies ietaupīt tur, kur pagājušajā gadā varēja atļauties tērēt. Mīlestībā visiem būs mierīgs periods ar dažādām galvu reibinošām afērām. Ar konkrētību izceļas tikai tie horoskopi, kas šajā gadā veltīti Zivīm, visi kā viens solot labu siera siešanu.
Zilā pūķa gadā ieteicams uzturēties ūdens tilpņu tuvumā, taču tiem, kas atradīsies tālāk no ūdens tilpnēm, gaidāms labs gads.