Uķ

Šodien gaju ārā staigāju un sniga daudz, daudz, ļoti, ļoti.
Gāju un domāju ka katra sniegpārsliņa moš domā un viņas krīt tik daudz kā Japāņi, un katra no vinam varetu but ka cilveks, un es eju kā dievs, mīdams viņas zemē, un paceldams un apēsdams, un citas iekrīt man matos, un citas uz vaiga izkūst. Un ir tās, kad tu ej marta siltajās dienās jau un skaties šur tur, čupiņas vel ar sniegu, tās stiprās, kas turas kopā.
Vienmēr turaties kopā ļautiņi, neaizmirstat tos, kas jums ir draugi, lai arī cik netīri viņi nepaliktu, un lai arī no kurienes viņi būtu atpūsti. Viņi ir jūsu draugi, un tā ir vērtīgākā lieta pasaulē, vērtīgāka pat par visām cigaretēm, alu un krūtīm ko vien var saskaitīt.
Un es ceru, ja es gadijumā kādreiz uzsēdīšos uz adatām un fēniksā visu naudu būšu, atvainojos, papisis, ka kāds atnāks, iedos man pa muti un pateiks "BĻE KO TU DARI STULBAIS IDIOT! Nāc, es iedošu tev paēst"
Būs forši.

Vēl ārā staigājot aizdomājos, ka es varētu sarakstīt grāmatu. Būtu forši! Būtu! Kādreiz patika tā rakstīt visādus stāstiņus, vēl tepat draugos ir kkādi kkādās vecās dgrāmatās. UN tad uz tās grāmatas otrā pusē būs rakstīts "Vecāki, nepērciet šito saviem bērniem, nepie kā laba nenovedīs."
MHM.

Vēl aizdomājos par to cik draugi jau sne ir. Atceros sākumā kad retajiem bija tikai profilbildes, un varēji justies kruts ja tev bija, par albumiem nemaz nerunājot, arī cilvēki bija galīgi maz. Tagad šitā vieta jau palikusi populārāka nekā nimfomāne vīriešu cietumā.
Nav jau slikti, komunikācija ir laba lieta bet tā, dīvaini nedaudz.


Maz šovakar.
Bet labāk kautkas nekā nekas :)
Lietuva smird!