Luksofori

Heijā ļaudis, kam ir mašīnas, laba atmiņa, vai gultas biedrs no Rīgas luksoforu kontroles.

Es katru dienu ejot uz darbu esmu iegaumējis atsevišķu vietu luksoforu darbību, un zinu, ka, ja es pāriešu ģertrūdes ielu pie Barona centra centra virzienā, es dabūšu gaidīt pie sarkanā uz Lāčplēša ielas, bet ja tur pāriešu barona ielu, uz darbu tikšu negaidot principā necik, un tā es zinu par vairākām vietām. Nedaudz nūģīgi, bet mans rīta prieks ir optimizēt savu ceļu tā, lai man pēc iespējas mazāk būtu jāstāv, jo es esmu tieši tik nepacietīgs, ka 1min stāvēšanas vietā es labāk izvēlos divreiz ilgāku laiku ejot. Es pieņemu, ka ir cilvēki, kas no rīta laiza savam kaķim kāju (un kaķis ir dusmīgs! šššš'!) un pārmet pār kreiso plecu rožu krustu, domājot, ka tā ietekmēs varonu Luksoforu dievu, bet man ir aizdomas, ka to var visai vienkārši izrēķināt.

Tad nu es sēžu un domāju - vai kāds zin vai "cikla" laiks ko katrs luksofors iziet mainās atkarībā no dienas stundas? Vai pēcpusdienā pie sarkanā uz kāda krustojuma ir jāstāv ilgāk nekā 04:00 no rīta vai pusdienlaikā? Man vienkārši ir ideja, ka es varētu paņemt ļoti precīzu pulksteni, fiksēt laikus cikos un cik ilgi kuros krustojumos mainās gaisma un principā uztaisīt Rīgas karti, pēc kuras (minot savu iešanas/braukšanas ātrumu) varētu aprēķināt ceļu, pa kuru ejot Tu vienmēr trāpīsi uz zaļajiem.

Cik kruti ir tas? Es nezinu, bet, ja man prasītu, es teiktu, ka tā vidēji kruti.

Jaunākā informācija par Swedbank darbību

Ziņo korespondenti Valters Brūns un Lieliskā Laima fon ārkārtīgi smukā Baldiņa.

Šorīt, 08:27 vairāki cilvēki, kas ieplānojuši apmeklēt t/c Olimpia, secinājuši, ka pret mašīnu virsbūvi tiek mestas dažādas kancelejas preces. Izsauktā valsts policija konstatējusi, ka priekšmeti nāk no Swedbank augšējiem stāviem, centušies risināt situāciju, taču ticis konstatēts, ka bankas durvis ir aizslēgtas, un tiks atvērtas tikai pēc tam, kad Valdis Dombrovskis atminēs atbildes uz 3 mīklām.

Pārdesmit minūtes vēlāk pie bankas ieradies ministru prezidents pats personīgi, un atbildējis uz pirmo mīklu „Maza, maza sieviņa, simt lakatu galvā” ar atbildi „kāposts”. Otrās mīklas minēšanā iesaistīts viss iekšlietu ministrijas personāls, un uz mīklu „Ne kāju, ne roku, bet durvis atver” MP izvēlējies Janīnas Kursītes sniegto atbildi „penzija”, kas nav izrādījusies pareiza. Swedbank darbinieki norādījuši, ka MP nespēlējot godīgi, un turpmāk palīdzība tam ir aizliegta. Policijas eskorta pavadībā MP pašlaik devies uz nacionālo bibliotēku meklēt mīklu grāmatas.

Pa to laiku Saules Akmens galā uzvilkts karogs, kuru rotā zīmējums ar roku, kura rāda nepiedienīgu viena pirksta žestu Valsts Prezidenta pils virzienā.

Visos Swedbank bankomātos ir apturēta naudas izsniegšana, tā vietā, no bankomātiem tiek izdoti ripiņās sagriezti kāļi. Šādā veidā radītas finansiālas problēmas visiem bankas lietotājiem, kas jaunāki par 50 gadiem. Kāda pensionāre komentē „Mums jau nav nekādas atšķirības, kāļi jau sanāk tikpat, cik par pensiju, tika jāskrien ātri, kaimiņu Vilnim jau tur pie Miera ielas veci kāļi tik bankomātā palikuši”.

Tikmēr, lai atgūtu naudu, kas ieguldīta bankā FKTK darbinieki placī pie Saules Akmens pret Swedbank darbiniekiem spēlē spēli „Twister”. Par katrām 3 FKTK uzvarām no bankas tiek izmesta viena 10ls banknote, kuru ķeršanā norīkotas 2 simtlatnieku brigādes. Atbildīgā persona komentē „Mēs zinām, ka šādā veidā naudas atgūšana nebūs ātra, taču nav zināms, kā MP veiksies ar turpmāko mīklu minēšanu”.

PAPILDINĀTS
10:30
Valdības pārstāvji ziņo, ka Ministru Prezidents Valdis Dombrovskis ar trešās mīklas atbildi jau dodas Saules Akmens virzienā. Satiksme īslaicīgi apturēta uz Vanšu tilta, Mūkusalas ielas, kā arī daudzviet Vecrīgā, tādēļ autobraucējiem iesaka izvēlēties citus maršrutus. Jau ziņots, ka pēc otrās mīklas atbildes - "Atombumba" - sniegšanas Swedbank pārstāvis sniedza īsu runu, apsveicot Ministru Prezidentu, uzdodot pēdējo mīklu: "Zili stikli, zaļi ledi, vidū stinga dvēselīte", kā arī paziņojot, ka no vienpadsmitiem uz Preses nama sienām sāks raidīt Rembo maratonu.

PAPILDINĀTS
12:01
Pēc trešās mīklas atminēšanas (atminējums sekos oficālā preses relīzē, taču tiek izteikti minējumi par kokteiļiem, kas MP bija jāizdzer) ir atvērtas priekšējās bankas durvis, taču lai nokļūtu tālāk Valdim Dombrovskim ir septiņas secīgas reizes jāuzvar valdes loceklis Ģirts Bērziņš populārajā spēlē "Aki-čiki-papiriki". Sasaukta ārkārtas Ministru kabineta sēde, lai apsvērtu iespējamās stratēģijas. Pagaidām populārākais variants ir "Sākt ar šķēres-šķēres-akmens un tad skatīties, kas notiek tālāk"

PAPILDINĀTS
12:36
Tieši pulksten vienpadsmitos sākās pirmās Rembo sērijas filmas - "Rembo: Pirmās asinis" pārraide uz Preses nama sienām. Reportieri no notikuma vietas ziņoja, ka redzamība mākoņu dēļ nebija slikta, tomēr skaņas risinājums pieklibojis.
Tikmēr Swedbank vadība apspriežas, vai par korekti uzvarētu uzskatīt pēdējo "akmens-šķēres-papīrīt's" izspēli, kurā V.Dombrovskis nomainīja kombināciju no šķērēm uz papīru, tādējādi uzvarot cīņu. Lai gan nomaiņa notikusi jau pēc skaļā balsī izteikta "viens-divi-trīs" beigām, oponents Ģ.Bērziņš vēl savu kombināciju nebija atklājis, līdz ar to šo varētu klasificēt arī kā godīgu uzvaru, stāsta spēles speciālisti. Kā ziņoja Swedbank pārstāvis, ko Dienas reportieris satika Olympia otrajā stāvā, SIA "Kebab Fix" ēstuvē pērkot kebabus, bankas vadība par turpmāko rīcību izlems tuvākās pusstundas laikā.

Kā izpētīja reportieris, Swedbank personālam sapirkto kebabu sastāvs bijis šāds: 22 vid. asi un asi vistas kebabi, 25 asi mix kebabi, 25 donner fix super kebaba komplekti, kā arī 5 veģetārie (falafel) kebabi, septiņas tortillas, kā arī liels daudzums sīpolu gredzenu. Informēta par šādu izvēli, dietoloģe Lolita Neimane aptaujāta norādīja uz maltītes neveselīgumu.
"Nevar nepieminēt lielo kaloriju un piesātināto tauku daudzumu, kādu katrs pusdienotājs uzņem ar šādu barību," dietoloģe skaidroja, "protams, pozitīvi redzēt, ka ir arī daži, kuri izvēlas veģetāros ēdienus, tomēr arī viņiem jāatceras, ka šis ir tā sauktais "fast-food" - ēdiens, kuru nevajadzētu ēst biežāk kā reizi mēnesī, divos. Ar šādām ikdienas pusdienām ātri vien var iedzīvoties dažādās kuņģa problēmās."

Olympia satiktais Swedbank pārstāvis arī pieļāva iespēju, ka Ministru prezidents tiks ielaists bankas ēkā. Šādā gadījumā viņu sagaidot vēl citi pārbaudījumi.
"Lai tiktu runāt ar Māri (redakcijas piezīme: Māris Mančinskis, valdes priekšsēdētājs)," klāstīja bankas darbinieks, "viņam vajadzēs iziet cauri vairākiem tematiskiem stāviem, katrā saskaroties ar kādu uzdevumu. Tomēr katrā stāvā viņš varēs ņemt no viena līdz pieciem palīgiem."
Puslīdz droši jau noskaidrots, ka V.Dombrovskim nāksies doties repa cīņā, kā arī tautas bumbas izspēlē. Attiecībā uz pārējiem uzdevumiem klīst tikai spekulatīvas baumas. Tikmēr savu palīdzību Ministru prezidentam repa cīņas uzvarai jau piedāvājis latviešu reperis Gustavo.

PAPILDINĀTS
12:50
Pie Swedbank bankas automāta uz Lāčplēša un Čaka ielas stūra izcēlies kautiņš. Kādi vecāka gadu gājuma cilvēki atstāsta notikušo. Dzintra (63) "Nu es jau parasti te ar kaķi nāku, bet te jau vājprāts, viss pagasts sanācis, Harolds iedūra Vilim ar spieķi acī, jo tos kāļus tak nevar sadalīt", Ausma (82) "Nu tas plencis tak izspēr Haroldam spieķi no rokas, atņēma kāli un aizbēga, ne 10min nepagāja, jau ap stūri bija, kur ta vairs noķert". Ziņojumi par kāļu trūkuma automātos izraisīto haosu ienāk no visas Rīgas, kā arī Ugāles un Mazpisāniem. Pašlaik uz iepriekš minēto bankomātu nosūtīta specvienība Alfa, paredzēti satiksmes traucējumi minētajā krustojumā.

PAPILDINĀTS
13:50
Vienos Swedbank pārstāvji izziņoja Swedbank vadības lēmumu, kas tika pieņemts balsojot. Valdim Dombrovskim tika atļauta pieeja bankas ēkai ar balsojumu 3:1. Viens no valdes locekļiem no balsošanas atturējās, jo tobrīd bija aizņemts ārkārtīgi sīvā novusa cīņā.
Pirmajiem stāviem Ministru prezidents izgāja cauri ļoti ātri. Pirmajā stāvā viņam nācās uz ātrumu apēst lielu daudzumu Vīnes cīsiņu, kam uzdzert virsū bija ļauts tikai Hektoru. Laimīgā kārtā palīgā viņam nāca spēkavīrs Raimonds Bergmanis, kurš šorīt izrādījās izlaidis brokastis un vairākas reizes mielasta laikā sevi dēvēja par Cīsiņu bruņinieku. Otrajā stāvā no vairākiem līdziniekiem bija jāatrod īstajā Latvijas policijas tēla Bebra Bruno kostīmā ietērpusies persona. Pēc nelielas telefoniskas konsultācijas ar Valsts policijas sagādes daļu V.Dombrovskim tas izdevās. Bankas pārstāvji arī apsolīja nogādāt bebra kostīmu atpakaļ Valsts policijai.

Repa cīņas stāvs izrādījās trešais. Lai gan Ministru Prezidents pašā sākumā pieļāva rupju kļūdu, vairākas reizes sarīmējot "māja" un "kāja", situāciju glāba Gustavo asprātīgais risinājums tematiskajai "kāļa reps" izcīņai, kurā viņš gan iekļāva neseno problēmsituāciju pie viena no Rīgas centra kāļomātiem, gan apdzejoja kāļa enerģētisko vērtību un vietu latviešu nacionālajā virtuvē. Šobrīd gan jau desmit minūtes starp V.Dombrovski un Gustavo norit apspriede, kuras laikā viņi cenšas izspriest, kā vislabāk tikt galā ar jaunuzdoto tēmu - "Hēgeļa ideālisms".

Sīkāka informācija sekos.

Aicinām aculieciniekus iesūtīt bildes no notikumu vietas.

Komentārs par viskiju

Viennozīmīgi ir vēl kaut kas, ko mēs vēlētos Jums pateikt, BET diemzēl mes esam pārāk dzēruši.
Mums patīk viskijs.
Pirmkārt,viskijam ļoti piestāv Čaikovskis. Ja reiz ir kaut kas, ar ko Jūs vēlaties iesākt savu

mūzikas mīļotāja karjru, tats:
d Čaikovskis ir īstā vieta, ar ko sākt. Ja jūs vēlaties iesākt savu popmūzikas mīļotāja karjeru, tad

sākiet ar BlackEyedPeas, un capitalization uzrunas formā jūs neesat pelnījuši.
Es, protams, ļoti atvainojos parfaktu, ka tā arī nenotika nekāds blogieraksts, bet diemzēļmēs esam

pāraķ iedzēruīsunn jāiet gulēt,
arlauanakti,
kā arīcitāts:
- man liekas, mēs neesam kvalificēti par to spriest...
-mēs neesam. Vēl viskiju!

Jo man ir lieliska darba vieta

Svētdien 5 cilvēki apruņoti ar stipru elpu, picām, kolu un seriāliem uz 8h ieslēdzām balonu pūšamo režīmu. Es jūtos lepns, šis ies manā portfolio :)


Un šeit nedaudz bildes.

Sniegs

Kāds smuki pacentās un šodien ap 17:00 no Jaunā Rīgas teātra jumta pār Lāčplēša ielu izlaida milzu maisu pūku radot haosu un anarhiju.
Skaisti.

Foto: Elvijs /@aparaats/

Video: Linda /@WilmaLinda/

Ļaudis mēdz būt jauki.

Es drīzumā grasos dzert šņabi, dāmas.

Halo, halo - šis ir dienasgrāmatas ieraksts par godu tam, ka man sāk šķist, ka es esmu viens no pēdējiem dzīvajiem cilvēkiem draugiem.lv, ja neskaita to bariņu draugiem "Runā" uzturētāju, kas, ja jautātu man, droši vien jau varētu pat sev būt baznīcu uzcēluši, izrotātu ar bezgala daudz pārdomu pilniem citātiem un nepareiziem jokiem (gramatiski, un visādi citādi).
Un tad man jautājums - kas te notiek? Es vēljoprojām uzcītīgi katru dienu ienāku draudziņos, bet viss, kas mani te sagaida ir pa lielam nekas, ja neskaita Uģa Nasteviča galerijas ar trakiem kontrastiem un Laimas vēstules par Runci muri, kurš esot lielisks. Vai es tiešām nebūtu pamanījis un visi ir migrējuši uz kādu citu portālu, vai vienkārši pēkšņi būt interneta nūģim vairs nav stilīgi (šito Jūs man nemuldiet)? Piemēram, kā lai es tagad zinu vai Pēteris Zīraks ir depresīvi noskaņots un kurš viņam līmenis WOWā ir? Man reāli nav ne jausmas.
Manu nu jau ilgāk kā pus gadu ilgo dienasgrāmatu iztrūkumu es varu skaidrot tikai ar Ernesta Austriņa video atskaitēm, pēc kuru noskatīšanās es neko negribu rakstīt.
Jaunumi ir tādi, ka es tagad dzīvoju citur. Nav jau, protams, tā, ka man nepatika dzīvot ar Filipu, pat neskatoties uz to, ka man nepaziņo, ka naktī būs ballītes, kurās istabā sēž čalis pufaikā, kad man nākamajā dienā kaut kas svarīgs darbā jādara, bet tajā dzīvoklī ievācās 5 cilvēku ģimene, kuri nebija sevišķi interesanti (lasīt - tolete konkrēti smirdēja tik ļoti, ka sāka pazust sapratne par to, kāpēc vispār vēl jēga kaut ko darīt podā, ja nekas tāpat nemainīsies) un, lai arī slēpās savās 2 istabās, izpelnījās manu nepatiku 2 dienu laikā. Un nevarētu teikt, ka es esmu cimperlīgs, ņemot vērā laika posmu, kuru nodzīvoju ar Filipu, kurā vienu reizi pat bija ballīte, kurā čalis sēdēja istabā pufaikā.
Mūsu jauno apartamentu saimnieks ir Nikolajs. Viņe neko nesaprot latviski, manuprāt, vispār un vēl viņam nav matu uz pakauša, bet ir džemperis. Mūsu sarunās es cenšos izlikties, ka protu krieviski, bet es neesmu īsti pārliecināts cik labi man tas sanāk, jo šodien zvanot un prasot kad atnāks elektriķis, panācu tikai to, ka mums pieslēdz siltumu. It kā galīgi labi, bet kontaktos istabā elektrība nav. Šeit ir paklāji istabās, mums ir kamīns, kurš nedod siltumu, un viss ir izremontēts salīdzinoši smuki. Blakus ir veikals, kurā var nopirkt košļenes ar tetovējumiem un arī točka.
Pa lielam mēs ar neko īpašu te nenodarbojamies, bet dzīvot ir kaut kā forši. Mums ar Laimu ir sava miga, un vēl te ir Skudrucis, kurš, lai arī ir īgnāks nekā parasti, ir pārsteidzoši iecietīgs pret to, ka mēs, viņa vārdiem "runājam huiņu", kuru viņš pat nemēģinot klausīties (Sci-fi, literatūra, filmas un Runcis muris ir biežāk apspriestie temati). Skudrucim ir arī mūzikas centrs, kuram ir pārāk īss vads, tāpēc, ja es lēkātu pa viņa gultu, viņam neskanētu tumbas. Vēl mums ir pasaulē mazākā vannasistaba, kurā es pilnīgi nepūloties varētu reizē sēdēt uz poda, mazgāt dušu kājā, un rokas izlietnē (bet mēs tā nedaram, jo esam izsmalcināti ļaudis). Vēl šeit nav saimniece, kurai ir aizbraucis jumts, kas, manuprāt, ir totāli labi. Laima taisa mums buržuju ēdienus no parastām detaļām, un Skudrucis pa lielam vienkārši sēž un nav apmierināts, ka mēs viņam streļijam cīgas.
|Vēl viņam ir mazāk kontakti nekā mums, bet toties strādājoši.
Un tā nu es pa lielam pēdējā laikā pa dienu eju uz darbu, un vakaros esmu nūģis, kas, manuprāt, ir diezgan neslikts dzīves veids, ja vien man būtu vairāk naudas, bet vispār man ir doma, ka man vajadzētu vairāk satikt ļaudis, jo pēdējā laika lielākais kontakts man ir bijis ar Ivaru, kurš atnāca apēst siermaizi (starp citu Ivars arī aplaupija Elvija dzīvokli, nozaga instrumentus, sieru un jogurtu, Ivar, neliedzies).
Vēl šeit netālu dzīvo Jānis Bičkovskis, kuram ir konkrēti neglīta grīda, tolete ir ārpus dzīvokļa, un tāda kurā, ja pie kaimiņiem atnāk viesi, jāgaida kamēr atbrīvosies koridoris, lai tiktu ārā (bet ilgi tu tur čist negribi pavadīt). Un ja pie Jāņa iekāps čigāns pa logu, tad es no 5-100 būšu pārsteigts aptuveni uz 5. Čau Jāni.

Ar šo es arī noslēdzu savu ziņojumu. Lasiet grāmatas un Pulkvedis smird.

The fun and excitement

Man šodien gribās darīt lietas!

Rīgas mode

Man patīk tie ik pa laikam pienākošie brīži, kad pēkšņi es atceros kaut ko, par ko es esmu aizmirsis jau vairāk gadus, nekā eksistē baznīca.
Nesen atminējos, kā reiz, laikus, kad reti kurš mans vienaudzis Mālpilietis no Rīgas saprata kaut ko vairāk kā to, kur pie autoostas atrast belašus. Un es nerunāju par 12. klasi, kad Kristaps Limanovičs man teica, ka, kad viņš brauc uz Rīgu pēc skolas, viņš mammai vienkārši pasaka, ka iziet ārā, un vakarā atbrauc mājās izliekoties, ka nekādā ceļojumā nav bijis, jo mamma nekur braukt neļauj.
Mārcis Graubiņš bija cilvēks, kas par Rīgu zināja salīdzinoši daudz, un pat tādu vērtīgu informāciju, kā Boards.lv veikalu atrašanās vietu. Principā, ja tu zināji šito, labai daļai manu vienaudžu un man pašam tu skaitījies salīdzinoši kruts čalis (tetovējums "Sk8 or die" deva vēl bonuspunktus).
Mārcis Graubiņš reiz man pastāstīja šādu lietu - Rīgā tagad esot baigā mode - ja tu ej pa ceļu, un tev garām paiet kāda meitene, kas, tavuprāt, ir smuka, tu atskatoties turpini iet uz priekšu (un cerams neieskrien čigānā). Ja meitenei tu patīc, viņa darot to pašu. Viss. Nekādu randiņu, runāšanas, vai "ī-meilu" apmaiņas (visdrīzāk tas bija laiks, kad man meils ija kenij99@inbox.lv).
It kā nav jau pārāk smieklīgi, bet tajā pašā laikā gana.
Es nezinu ko lai saku par šo - Rīdzinieki, baigi modīgie Jūs esat!

Mums kaut kad vajadzētu iedzert, murmuļi!

Šovakar es īsti nezinu ko darīt.
Mūzika novērsa manas domas no lasīšanas, man nav ko pīpēt, nav skaidras naudas, un nav ne jausmas, kur ir karte un īstenībā, ja man nenāktu miegs, tad es gribētu random ciemiņus. Bet tādus foršus random ciemiņus, ar kuriem ir interesanti, nevis to čali, kas pirmajā septembrī atnāca pie Filipa, un sēdēja istabā pufaikā.
Reizēm man pietrūkst arī pufaikas. Ne gan šajos apstākļos, bet laikos, kad pufaikas bija normāla parādība, pufaikas bija kkas diezgan foršs.
Zini, kas ir stulbi? Pirmkārt, tas, ka es vēljoprojām pilnībā nepārvaldu komatu maģiju, bet galvenokārt tomēr tas, ka dzīvokļu meklēšana ir tāds stulbs pasākums - lai cik naivs es nebūtu (un es tiešām esmu, par spīti manai tieksmie mānīt citus) pat es saprotu, ka mazāka iespēja iegrābties ir pārguļot ar prostitūtu, nekā neapdomīgi paņemt dzīvokli. Es tiešām nesaprotu no kurienes nāk visi tie dzīvokļi, kuriem podi ir virtuvēs, vienkārši nav, vai maksā īpašu īri 500Ls/mēn apmērā. Tajā pat laikā var tikai apskaust cilvēkus, kas tos dzīvokļus apraksta, jo šādi fakti tiek kaut kā iepīti, ka pirmajā brīdī nemaz nejūt. Bet tas nav svarīgi Tev, un par to es droši vien varu arī nerunāt.
Šodien es sēžu, un man liekas es jūtu ziemu nākam. Un lai cik ziemās nebūtu tizli, es tagad sēžu, un man tomēr ir ļotiļoti smaga pārliecība, ka man patīk ziemas. Ziemas ir foršas, neskatoties uz slapjām kājām, aukstiem pirkstiem un pilniem deguniem un slidīgiem ceļiem, jo vienmēr tu beigu beigās atnāc mājās, ieritinies ligzdā, un kaut kādā veidā tas ir kaut kā ļoti smuki.
Nekas - drīz jau būs klāt, un es varēšu žēloties, ka vasara nenāk gana ātri, pīpēt stāvot sniegā, un nākt no darba mājās pa tumsu.
Es nezinu īsti ko teikt. Es sēžu, un man iekšā ir kaut kāds tāds jocīgs smaids.

Jānim raksta dāmas.

Es esmu slims, un tas ir stāvoklis, kuru es ieņemu reti.

Pa lielam būt slimam sūkā – man nav ne jausmas, kas tieši ir noticis ar manu organismu, un vienīgā lieta, kuru sapratu no ģimenes ārstes, pēc tam, kad viņa mani bija nolamājusi par to, ka es viņai lūdzu mani izārstēt, lai es atkal varētu pīpēt, ir tas, ka man ir iekaisis kakls.

Bonusā saņēmu arī divas receptes 4 zālēm, no kurām nesaprotu es neko, un uz receptēm varētu būt bijis rakstīts „biezpienkūkas”, bet tik pat labi arī „arsēns” tāpēc mans ceļojums uz aptieku bija neliela laimes spēle.

Aptiekās ir smieklīgi izvēlēties ko tieši es gribu lietot. Pēc receptēm man iedod divas kakla zāles, antibiotikas un kkādas pretalerģijas zāles, bet tā kā pēdējās maksā kkādi 12ls (kas principā ir vairāk, nekā man pašlaik līdz mēneša beigām palicis) es vnk pasaku, ka man viņas nafig nevajag, un aptiekāre pasaka, ka, ja man nav naudas, tad droši vien arī kaklā pūšamā nepieciešamību es varu droši ignorēt. Lieliski!

Zini kāds pluss ir antibiotikām? Tu nevari dzert! (Un šajā brīdī 8 mani draugi atsaka man draudzību, jo esmu pārkāpis jau jebkuras nūģīguma robežas, kādas cilvēces jaunatnei iedomājamas). Parasti tā nav nekāda labā lieta, bet no otras puses tas paver acīm pilnīgi jaunu pasauli! Piemēram, vakardien aizgāju pie Jāņa Čibovska, kurš man bija sasolījis cigaretes, un tur priekšā bija arī Dainis, un viņi lēja vēderā kaut kādu viskiju no stilīga paskata pudeles. Situācijas, kad es esmu skaidrā, un pārējie nē ir tik absolūti reti, ka Tev, iespējams, ir lielākas izredzes laimēt „Super Bingo” nekā piedzīvot šito situāciju. Tas galvenokārt ir tāpēc, ka man nav mēra izjūtas, man ātri iemetas āķis lūpā, un es arī ļoti ātri apreibstu. Dotajā brīdī es neesmu īsti pārliecināts vai es par to kaunos.

Sēžot skaidrā kopā ar cilvēkiem, kas sevi pamazām aizdzer līdz pēdējām saprāta robežām, es reāli sajutos, kā Antropologs, un ar vārdu „antropologs” es reizē domāju arī „interesanti”, nevis kaut kas, ko kādam reiz Ilze Šulmane pastāstījusi.

Ja man būtu bijusi iespēja filmēt, tad iespējams mēs tagad varētu skatīties video, kurā redzami iepriekš minētie jaunieši, un pa virsu diezgan vecs britu izcelsmes vīrs ar labi nosēdinātu balsi savā akcentā stāsta „When confronting another male, a lawyer often flings a bottle out of the window, as to make himself seem more agressive.” (/L./) un pēc tam, kad Dainis atkal ir aizdzēries līdz savam agresīvuma līmenim, un nosauc Mārtiņu par lohu, jo viņš saka, ka Dainis nevarētu atrast cilvēku, kas viņam iedod pa muti, Dainis iet ar Jāni parunāt uz virtuvi, ko es varu komentēt tikai kā „When trying to fit in the conversation of the two males, that had left the group, I got hit with a baguette - a sign that I have been accepted in this smaller, newly formed community”. Un es pat tagad nemeloju. Goda vārds!

Šodien es izmēģināju laimi doties uz darbu, bet viss, ko es par to saņēmu, bija diezgan nefunkcionējoša smadzene un neliela nelabuma izjūta. Lai arī es līdz pēdējam brīdim domāju „Bet varbūt es varētu neiet mājās! Varbūt man paliks labāk!” tomēr, labi, ka man pasaka „Ej prom un nenāc apakaļ, kamēr neesi izveseļojies”, jo ejot mājās es sāku justies apmēram tik sūdīgi, kā es justos, ja pārgulētu ar neglītu meiteni, un viņa no rīta vēl būtu manā istabā. Bet no šīm savām pārdomām darbā ,es savukārt atkal varu izsecināt, ka man totāli patīk mans darbs!! ^___^ Kurš normāls cilvēks negrib iet mājās no darba, kad viņu dzen?! Simt punkti ne stroikas darbinieki.

Un tā nu es šodien pavadu iztērēdams aptuveni pusrulli toletes papīra šņaucot degunu, izejot nelielu ārstniecības kūri, kas sevī ietver sāls karsēšanu un tad likšanu uz kakla, un tvaika elpošanu. Paralēli tam es pieviecu savu pirmo audiogrāmatu mūžā. Patiesībā neslikti. It kā tikai 3h var noklausīties Orvela (Orvels? šeit ir laiks video, kurā Orsons Vells piedzēries reklamē vīnu!!
Ja tev šitas neliekas smieklīgi, iespējams Tev varētu patikt anekdote, kura būs šīieraksta turpinājumā! ) „Dzīvnieku Fermu”, kas ir kkas smieklīgs par to, kā cūkas izdomā komunismu taisīt, lai gan tajā pat laikā, lasot es to grāmatu droši vien būtu pieveicis divreiz. Vēl es iesāku lasīt kaut kādu grāmatu, kura varētu saukties „Mārketings iesācējiem” un mani tik ļoti nepameta sajūta, ka ar mani runā kā vidusskolnieku, ka man palika interesanti. Tu vienkārši lasi un redzi ko tev pēc tam skolotāja varētu prasīt uz kontroldarbu iemācīties atstāstīt. Laikam ļoti sen nebiju neko tādu lasījis. Un tagad es sēžu un domāju, ka cilvēki pamatā ir stulbi, un pat fakts, ka man patīk lasīt grāmatas, pēkšņi man liek sajusties nedaudz īpašam. Bet ko tad Jūs gribat no manis? Jūs paši liekat draugiem „runā” sadaļā tādas lietas, kā „Zilonis prasa kamielim – kāpēc Tev pupi uz muguras? –Pajautāja te tas, kam čibriks uz sejas!.” Nopietni? Un nestāsti, ka tu netīšām to uzrakstīji/nospiedi retvītot. Reizēm man šķiet, ka, man pašam nezinot, mana humorizjūta ir uz manu prātu atceļojusi no cita laika/dimensijas, un es vienkārši nesaprotu kā pareizi operēt šādā sabiedrībā. Jums nekad neienāk prātā, ka mūsu civilizācija varētu pilnībā tikt noslaucīta no zemes virsas, un viss, ko nākotnes Zemes iedzīvotāji atradīs kā liecības par mūsu kultūru, būs tādi teksti, kas salīdzina ziloni ar tādu kam „čibriks uz sejas”? Man ienāk bieži. Man tas šķiet smieklīgi. Ja jūs apzināti cenšaties, lai iztrollotu nākotnes cilvēkos – Aiziet, piedodiet, es nezināju!

Salacgrīvas cīsiņi mīklā SMIRD!

Es saku uzreiz, ka es neesmu nekāds lielais festivālu apmeklētājs, un ja godīgi, tad drīzāk es esmu uzskatāms par nūģi, jo mēdzu bojāt dzimšanas dienas runājot par kosmosu, filmām un ledus blīvumu, ja ledus radies destilētam ūdenim sasalstot kosmosā.

Šogad tomēr ir sagadījies tā, ka mani ceļi atkal ir mani aizveduši uz Positivus, un lai arī šķietami visiem par to ir sakāmas tikai sliktas lietas, manu telti neviens nepiedirsa (iespējams tāpēc, ka man tādas nebija) un arī neuzvēma uz rokas, un tie ir divi kritēriji pēc kuriem es nosaku vai pasākums ir bijis labs vai tomēr nē.

Ko es īsumā varu pastāstīt par savām brīvdienām:
Es atcerējos, ka man patīk stopēt. Konkrēti. Ja es darbā nostrādāšu tik ilgi, ka man pienāksies atvaļinājums, man šķiet es vnk visu atvaļinājumu pavadīšu stopējot uz jebkurieni. Šoreiz kaut kā smuki izgāja tā, ka tikām turp un atpakaļ ar 2 mašīnām, no kurām vienā tiek runāts igauniski, bet otrā ir Sandis Babauskis ar tālbraucēju rāciju, un, ja kāds prasītu man, es teiktu, ka tā ir diezgan laba loze.
Stopējot uz turieni mēs pa ceļam DEPO satikām arī divus čaļus, kas stopēja uz Tallinu. Īsti neko neiepazināmies, bet tie bija Mareks un Jāzeps - pasaulslavenie tiltu fotogrāfi, kuru ceļo apkārt pa pasauli, lai fotografētu tiltus, un uztaisītu raidījumu par tiltu fotografēšanu, kurā vienkārši rāda tiltu bildes, un viņi komentē. To viņi mums nestāstīja, bet tas bija acīmredzami, ka pie katra tilta viens no viņiem apstājās un nobildēja.
Šādā garā mēs soļojām no brīvdabas muzeja līdz baltezeram, un viss, ko es varu par to teikt ir - man patīk Apple produkcija! Ja tev tas izklausās pēc joka, tad zini, ka viss ir kārtībā.

Cilvēki pa lielam pasākumā nav gudri vispār. Mans prāts, piemēram, nav spējīgs aptvert kā kaut kas tāds kā vārds "Tagil" no ne obligāti smieklīga krievu skeča, kuram īstā vieta būtu draugiem "Runā" sadaļā izlaužas dzīvē, un 90% čaļu ar keponiem vecumā no 20-25 gadiem bez jebkāda mērķa telšu pilsētiņā to bļauj ik pēc 3 minūtēm. KĀPĒC? Jūs esat vnk idioti. Es it kā negribu ticēt, ka viņiem visiem nav meitenes, bet tajā pat laikā es nesaprotu cik ļoti meitenei ir jāsaēdas sauļošanās krēms, lai izdomātu ar kaut ko tādu saieties.

Vēl viens čalis no kompānijas, kurā es atrados, dzēra trīs dienas līdz brīdim, kad viņam pārstāja funkcionēt smadzene un viņš sāka vienkārši atkārtot visu, ko dzird kā arī izstāstīja šādu anekdoti - mana mamma ir tik resna, ka, kad mēs aizbraucam pie jūras, visi vaļi iznāk ārā. Nopietni? Tā ir anekdote? Un smieklīgākais, ka viņš to stāsta ar traģiska stāst aintonāciju, tā, ka es pat nesaprotu vai smieties vai izteikt līdzjūtību. Beigās viņš tomēr izlēma atslēgties, un pāris čaļi aiznesa viņu uz alkometra stendu pārbaudīt promiles. Nīče (kā es viņu sāku saukt pēc tam, kad viņu sāka skart dzīves drausmīgā realitāte) bija pārāk lielā pālī, lai varētu pūst, iekoda trubiņā un tad sāka laist putas pa muti. Čaļi nobijās, nolika viņu uz zemes, lai izsauktu ātros un pieksrēja nobijusies meitene, kurai Nīče iegrābās krūtīs. JĀ! Tu vari but parak piedzēries, lai iepūstu trubiņā, bet tu nekad neesi pārāk piedzēries, lai iegrābtos krūtīs. Un cik smieklīgi vispār ir tas, ka viņš pilnīgā flāķī apgramsta 2 krūtis, bet Skudrucis 2 naktis pavadot teltī ar 8ām krūtīm apgramsta tikai 0.

Runājot par grupām es īstenībā nepriecājos par gandrīz neko. Editors koncis sūkāja, kad spēlēja Royksopp es biju pārāk aizņemts meklējot kafiju un kas pie velna ir Marks Ronsons Džeimss man vispār nav ne mazākās nojēgas. Es pieņemu, ka Lauris Anstrauts tikko sajuta, ka es šito uzrakstīju, un bēdīgi nogroza galvu.
Tā vietā, lai es baudītu koncertu, mēs ar Skudruci vienkārši uztaisām tehnodzīvnieku from outer space maskas un ejam ārdīties uz Redbull elektromūzikas skatuvi. Nopietni. Es neesmu nekāds labais dejotājs, un man pašam šķiet, ka mana dejošanas māka no malas varētu izskatīties pēc kaut kādas lēkājošas pagales, kura cīnās ar epilepsijas lēkmi, bet reizēm man ir vienkārši vienalga. Es īpaši neko tādu ikdienā neklausos, bet tur es ārdījos no 18iem līdz kkādiem 02:00 tik intensīvi, ka aizgāju gulēt, jo man likās, ka es vemšu no tā, ka man paliek ar sirdi slikti.

Lūk arī bilde ar tehnokaķi!
Un lai arī Raimonds darbā, teica, ka es esmu idiots tāpēc, ka man šitas liekas smieklīgi, bet, ja tā 6tā sekunde nav smieklīga, es nezinu kas ir.

Ko skatās Laimas vecāki.

Pasaulē ir noteikts daudzums cilvēku, kuriem ir zināms tas, ka man ir diezgan lielas problēmas ar miegu. Kādreiz es pamatā nespēju kontrolēt laiku, kad man sāks nākt miegs, līdz ar to liela daļa gulēšanas notika, piemēram, literatūras stundās, kamēr pārējie normālie cilvēki lasīja "Zaļo Zemi", vai bioloģijā, kad mums tika uzdots lasīt par amēbu aizraujošajiem piedzīvojumiem vienšūņu pasaulē.
Tagad es esmu daudz maz iemācījies iet gulēt pareizos laikos kā kārtīgs mierpilsonis ar darbu, taču reizēm tik un tā, mani dažādu iemeslu dēļ moka bezmiegs.

Pagājušo nakti es gulēju pie Laimas, un viņai ir vecāki, kas televizoru klausās skaļāk par troksni kāds ir bijis 90% ballīšu, kādās tu esi bijis, pat, ja tu esi bijis Esītī. Tas kopumā ir smieklīgi, bet situācijās, kad tev nākamajā dienā ir darbs, un tu gribi gulēt, tā nav labākā lieta uz pasaules.
Vakar līdz 01:00 rītā Laimas vecāki skatījās kko, ko Laima teicās esam "17 pavasara mirkļi", kas ir filma par krieviem, kuri aptuveni 50% filmas pūš tubā, kamēr otrus 50% vienkārši šauj ar automātu. Kurā brīdī tur notiek sižets es gan īsti nezinu, bet varbūt tas bija tajos pāris brīžos, kad tur runāja krieviski, un es neko nesapratu.
Jebkurā gadījumā es šodien pēkšņi izdomāju, ka man patīk zīmēt, līdz ar to tagad izdomāju atstāstīt tev to, kas, manuprāt, notika tajā filmā, balstoties tikai uz to, ko es dzirdēju, jo kopā filmu redzēju aptuveni 3 sekundes (un es nepārspīlēju).
Lūgtum! Enjoy.








Pilnā izmērā var apskatīt šeit.

Vēl priekam varu piedāvāt mazu Laimas komentāru par šo visu:
Laima: Es tagad nevaru izdomāt, vai tas ir dzērums vai arī tu vnk esi lielisks. Cik ilgi tu to ģenerāli griezi??? Jo ja peintā tad taču nenormāls darbs :D
Valters: Nu, es esmu profesionāls, es Paint lietoju jau gadiem!
Laima: Tu nokļūdījies, vārdu "traks" neraksta kā "profesionāls".

Elvijs man tikko ar ģitāras pedāli atrvēra aliņu! Pedāļa numurs: BOSS ODB-3

Dubultais hotdogs un avīzes uz Čizo sienas.

Es domāju, ka varbūt būtu gudri šeit ierakstīt, ka vēl neesmu miris.
Kaut kā nu tā ir sanācis, ka pēdējā ilgākā laikā, man ir bijušas nedaudz citas prioritātes dzīvē, un lielākoties es savu brīvo laiku pavadu citās nodarbēs, līdz ar to visa šī dienasgrāmatas padarīšana palēnām mirst. Es gribētu teikt, ka tā nav, un, ka tagad, pēc bakalaura dabūšanas, es sākšu rakstīt aktīvāk, bet es neesmu 100% pārliecināts, ka tā nebūtu plika diršana, lai mierinātu savu radošo un dokumentēšanas gariņu sevī.

Pa lielam tas, kas pēdējā laikā ar mani ir noticis galvenokār ir tas, ka es esmu piebeidzis augstskolu ar brīnumdaiļu "10" bakalaura atzīmei atvēlētajā vietā, dabūjis darbu un nedaudz apvēlies. Es domāju, ka katram ir skaidrs, ka, ja 9h dienā tru strādā akmeņlauztuvēs zem Gintas dzelzs dūres un pārējā laikā stum sejā dažnedažādus buržuju ēdienus, un mācies tādu dzērienu nosaukumus kā "bole", sevišķi daudz laika rakstīšanai neatliek. Bet varbūt es vienkārši esmu slinks.

Šo es galvenokārt rakstu tāpēc, ka man kaut kā pašlaik ir skaistas brīvdienas, un man ir aizdomas, ka es piedzēries sasolīju Skudrucim nerakstīt garlaicīgas dienasgrāmatas, kurās Amerikas vēsture pielīdzināta Latvijai, kuras lasīšana visdrīzāk šķiet garlaicīga pat cilvēkiem, kuri brīvajā laikā domā, kā uzrakstīt "boobs" ar kalkulatoru.

Pirms pāris dienām naktī pēc Andrejsalas Jāņu ielīgošanas mani veda mājās, un es nejauši sāku stāstīt par maniem piedzīvojumiem ar dubulto hotdogu. Kad es vēl dzīvoju Blaumaņa ielā, pa Čakeni soļojot uz mājām bieži nācās iet garām kaut kādai dīvaina paskata spēļu zālei, kuras priekštelpā ir savāda kafejnīca, un uz durvīm lepni karājas A4 izprintēta lapa, ka šajā iestādē iespējams iegādāties dubulto hotdogu. Ilgi man tas nelika mieru, un mēs ar IVaru spriedelējām - kā tieši izskatās dubultais hotdogs - vai tā ir maize, kur vienā caurumā iebāztas divas desas, vai maize ar diviem caurumiem. Jo ja atbilde būtu otrā, tad tas ir kaut kas, ko es gribu savā mutē. Tajā pat laikā tas iestādījums izskatījās tā, ka tur ieejot, labākajā gadījumā es pēkšņi attopos 35 gadu vecumā tumšā spēļu zālē metot latu speļu automātā un raujot kloķi, cerot, ka uzgriezīsies trīs citroni. Es pieņemu, ka tā kafejnīca tur ir priekš tieši tādiem cilvēkiem, kam sievām nav laika, un vēderu tad nākas mielot ar to, kas tur ir piedāvājumā. Pēc kāda ilgāka laika es biju piedzēries un meklējot ēdienu kaut kā tur tomēr ieklīdu. Domāju, ka būs forši, bet viss ko man pateica, ir, ka dubulto hotdogu nav, un ir tikai parastais. Varu teikt uzreiz, ka, ja tu mani mēģini kaut kur ievilināt ar parastu hotdogu... labi, iespēja ir diezgan liela, bet izliksimies, ka ir minimāla. Tā nu es par šo pasākumu aizmirsu uz vairākiem mēnešiem.
Pirms pāris dienām braucot mājās atkal pamanot un pastāstot par šo iestādi, Brey sāka stāstīt zilus brīnumus, ka tieši tādus maģiskus hotdogus ar diviem caurumiem viņa esot redzējusi Statoilā. It kā izklausās neticami, bet tā kā viņa bija vienīgā, kas mašīnā bija skaidrā, es pieņēmu par gudru ticēt.
Man ir kaut kāda tāda problēma, ka, ja es kaut ko ieņemu savā galvā, tad tas no galvas ārā neiet, un lielākajā daļā gadījumu man tas ir arī jāizdara, jo savādāk nav miera.
Piemērs, par kuru šeit, šķiet, raks'tijis neesmu neko ir Čizo istaba. Kaut kad sen ar Skudruci izdomājām, ka varētu Čizo dzīvoklī samainīt viņas un Gata mēbeles istabās vietām. Tas nepameta galvu tik ilgi, līdz Čizo aizbrauca uz štatiem, un ja tā nav zīme, tad arī stigmata, kas man nesen parādījās uz rokām, paņemot rokās Bībeli, arī nav. (pēdējo daļu es tikko izdomāju, bet vispār, ja tu nemāki noteikt, kad es meloju un kad nē, tava dzīve noteikti ir interesantāka kā Ivaram). Rūpīgi pārdomājot šito padarīšanu izlēmām, ka mēs esam pārāk slinki, lai nestu Gata neiespējamo skapi uz otru istabu un kaut kā nejauši tapa cits plāns. Darba laikā sazvanījos ar "Latvijas Avīzi" un tā nu vārdu pa vārdam, un savācot vēl pāris palīgus tapa šis: bilde un bilde. Aptuveni 2 vakari 4 cilvēku darba, un, ja tu domā, ka es par šito nejūtos galīgi lepns, tad tu domā pilnīgi neparehttp://www.blogger.com/img/blank.gifizi. Es vienkārši mīlu darīt muļķības. Ja kāds man par to maksātu, es butu laimīgākais cilvēks pashttp://www.blogger.com/img/blank.gifaulē. Pag. Hmmm. Ja es tā padomāju, tad reizēm man šķiet, ka vispār man jau par kko tādu maksā.
Jebkurā gadījumā tagad atgriežamies pie dubultajiem hotdogiem - protams mēs taisnā ceļā braucam uz tuvāko Statoilu - tur uz stieņiem neviena desa nerullējas un mums saka pārdevēja "ejiet dzert benzīnu, Jūs lohi, es Jums neko nedošu" tikai nedaudz savādākā tekstā. Mēs laižam uz nākamo Statoil - tur pāris desas rullējas, bet pārdevēja saka, ka viņām vēl minūtes 20 jārullējas. Ble. Braucam uz trešo Statoilu, tur situācija tāda pati kā primajā, tikai Skudrucim vēl iemet ar akmeni pa seju. Nu jau ir pienācis brīdis, kad sākotnēji lieliska ideja liekas stulba, un es esmu bēdīgs, jo izskatās, ka Rīgā sameklēt dubulto hotdogu ir grūtāk nekā Svēto Grālu viduslaiku piedzīvojumu meklētājiem, un Skudrucis kkādā brīdī nosauc Sandru par Fortūnu, bet ja viņa ir Fortūna, tad viņa ir sūdīgākā Fortūna kādu manas acis skatījušas.Plinti gan krūmos nemetam un ceram, ka 20min jau ir pagājušas, un mēs braucam atpakaļ uz otro Statoilu. TADĀĀĀĀ desas ir izrullējušās un tad tu vari taisīt kombināciju ar pilnīgi jebko, un no priekiem man līst asaras, un tāpat arī mācītājam, kas ar mums brauca mašīnā. FAK. Es to nedaru speciāli, es vnk kaut ko atceros, un manas smadzenes atmiņu ainās ieliek kaut kādās interesantākas lietas vienkārši tāpēc, lai man būtu smieklīgāk. Es jau, protams, nesūdzos, bet man ir aizdomas, ka labs dokumentētājs šitā nesanāk. Jebkurā gadījumā mūsu mutē konkrēti iet iekšā dubultie hotdogi un es tagad arī ieliktu bildi, ja vien Skudrucis nebūtu lohs un būtu viņu laicīgi man atsūtījis.
Ziniet kas vēl ir lohs? Erlands Celmiņš. NU labi ne obligāti lohs, bet kkad es aizgāju uz mākslas akadēmiju un izkarināju savus zīmējumus skatē, par ko mani iespējams gribēja nogalināt, un tas bija smieklīgi, bet par to es nerakstīšu, kamēr es nebūšu dabujis bildes, kuras ir tikai Erlandam, un viņš man viņas nesūta, pat, ja es sūtu dusmīgus meilus uz info@erlands.com vai kko tādu.

Ziniet kas vēl ir interesanti? Kopš es esmu kļuvis slinks, man vismaz izskatās, ka draugu dienasgrāmatu sadaļās parātās tikai reti ieraksti, kurus es vienkārši nesaprotu, vai kuros Filips klāsta savas pārdomas par studijām. Kas notiek? Visi pārgājuši uz draugiem runā sadaļu? Lūdzu sakiet, ka nē. Es skatos uz runā sadaļu un jūtos kā Hitlers, kas skatās uz ebrejiem. Ja tu domā, ka tā ir laba sajūta, tad tu maldies. Hitlers gan tagad varbūt teiktu savādāk, bet nu viņam arī smieklīgas ūsas bija.

Pārdodu SUNI

Jaunu toč nē.
Kādam nav vecais Macintosh lādētājs, tāds kur ir stienīts ar riņķi apkārt? Es gribu šogad pabeigt bakalauru, bet datoru Dievs domā savādāk. Lohs pēdējais.

The Good, the Bad and the Dormouse

Piedāvāju ieskatam dažas lapas no grāmatas "Aizmirstās Latvijas vēstures lappuses" (autori Dr. Hist. V.Brūns, Dr.Hist. L.Baldiņa)

"Latvijas jaunās tūkstošgades otrā desmitgade vēsturiski tiek apzīmēta kā "Susuru drudzis", kad liela daļa cilvēku pameta darbus un ģimenes, lai dotos meklēt leģendārās vietas, par kurām runāja, ka tajās atrodamas milzu susura dzīslas. Šīs bagātīgās susuru atradnes nodrošināja Latvijas ekonomikas sasilšanu, bet kopš tā laika susuri kā resurss Latvijā gandrīz vairs nav atrodams.
Cik gan latvijā daudz nav tā saucamās "veļu pilsētas", kas tika saceltas susuru drudža laikā, bet pēc tam pamestas, jo noplicinātā ekosistēma vairs nespēja neko piedāvāt piedzīvojumu kārajiem karstasinīgajiem latviešiem
Laikā, kad šīs pilsētas zēla un plauka, tās bija ķecerības un izlaidības metropoles, Latvieši regulāri dzēra kvasu līdz vemšanai un veica tādas izvirtības kā bluķa vilkšana, līdz pat pāvests sāka apsvērt Latvijas ekskomunicēšanu no kristīgās sabiedrības.
Lai gan ir plaši izplatīts mīts, ka tajos laikos bieži noritēja spriguļu kautiņi, vēsturiskā patiesība liecina, ka spriguļi strīdu risināšanai tika izmantoti pat retāk nekā vēlākos laika periodos. Uzskata, ka šo mītu ir veicinājuši vēlāko dekāžu teātra iestudējumi.
Bieži tiek izmantota tradicionālās susuru pārvadāšanas karietes aplaupīšanas tēma, taču liecības arī par šāda tipa noziegumiem ir salīdzinoši maz.
Tiesa, ieceļotājiem problēmas mēdza sagādāt vietējie iedzīvotāji, kurus dēvēja par jāņiem un kas pārvietojās uz ēzeļiem, matus krāšņi izdaiļojuši ar sūnām un vārnu spalvām. Jāņu apmetnes bija tradicionāli veidotas siena čupu veidā, un viņi bija bīstami bruņoti ar kaķenēm.
Bēdīgs fakts par šo vēstures posmu ir vairāku tautu izmiršana. Ir zināmas liecības par prūšiem, kuriem raksturīga bija lūšu cepuru valkāšana, taču letiņi, mantkārības vadīti, tos izkāva līdz pēdējam. Tāpat ir liecības par citām ciltīm, kuras no zemes virsas vienkārši pazudušas, atstājot liecības par sevi tikai perfektā lietojamā stāvoklī atstātu alu veidā, kurās atrastas gan savādas valodas pazīmes (slavenākais uzraksts "Ventiš, te bij, ta aizgāj proma", kurš nereti tiek dēvēts par Latvju Rozetas akmeni), gan liecības par šo tautu apbrīnojamo attīstību zinātnes un medicīnas jomās, jo uz alu sienām atveidotie zīmējumi norāda, ka šīs tautas ar akmeņiem spēja veikt pat tādas operācijas kā augoņa atdalīšana no kājas īkšķa.
Drūmākos toņos šo periodu iekrāso pilsoņu karš starp Kurzemi un Latgali, kas tajā laika posmā noritēja Latvijas teritorijā. Kara cēloņi meklējami kurzemnieku un latgaļu nespējā vienoties par dzimtbūšanu - Latgalē auzu novākšanas darbos konstanti izmantoja vergu-čigānu darbaspēku, kamēr progresīvāk noskaņotā Kurzeme bija noskaņota pret šādu rīcību un ļāva saviem čigāniem veidot mazos uzņēmumus, kuri nodarbojās ar dzintara ķēžu un izturīgu lina bikšu pārdošanu, kā arī dālderu prasīšanu garāmgājējiem.
Šis bija viens no konflikta cēloņiem, bet galvenais kara cēlonis bija Latgales desmit vai vienpadsmit (Rēzekenes, Ludzas un Daugavpils u.c. mazāku) rajonu vēlme atdalīties no Latvijas pilnībā .
Latgaļi uzskatīja, ka viņiem pienākas viņu ekskluzīvais dzīvesveids - viņi mēdza vadmalas svārkos un ādas pastalās noturēt vienu ekskluzīvu banketu pēc otra. Simtiem dālderu izmaksāja kaut vai tikai cītaru un stabuļu ansambļi, bez kuriem nevarēja iedomāties kārtīgas svinības, tāpat arī rukša šņukuri skābputras mērcē un citas gastronomiskas izvirtības.
Vispārējos izvirtības apstākļos, kādos bija ieslīgušas susuru meklētāju pilsētas, nevarēja iztikt bez spēcīgas likuma rokas. Katrā pilsētā bija sastopams vietvalža iecirknis, savukārt vietvalžus varēja atpazīt pēc pie tērpa piespraustiem māla ausekļiem. Jāpiebilst, ka par spīti visam iedzīvotāji bija dievticīgi un reliģiozi un savus tempļus Jumim un Mārai cēla vienkāršus, bet sirsnīgus, un tie bija atvērti katram, kam bija kāds jērs vai kartupelis upurējams.
(..)
lai arī kopumā tiek uzskatīts, ka Latviju atklāja Krišjānis Kodols, ir liecības, ka šajā teritorijā ir atrasti lietuviešu rati, kas Latvijā ieradušies ilgi pirms Krišjāņa."

DEAM subcultures.

Varbūt tu vēl atceries, es pirms nu jau gandrīz diviem gadiem rakstīju par kādu savādu fenomenu, ko novēroju savā draugu un nepazīstamo cilvēku lokā - DEAM subkultūru. Toreiz atbildes par šīs savādās subkultūras pastāvēšanas iemesliem un mērķiem man atklātas netika. Tieši otrādi - pēc sava ieraksta no mana draugu loka pazuda pilnīgi jebkādas pazīmes par to, ka šāda subkultūra jebkad būtu eksistējusi. Cilvēki izteica dažādas versijas - citi teica, ka šī subkultūra ir iznīkusi, citi tieši otrādi - uzskatīja, ka tā ielīdusi vēl dziļāk pagrīdē. Tā jau tā bija tik mazam ļaužu daudzumam zināma kultūra, ka to varētu saukt par Underground, ka tagad sanāk tā kļuva par underground underground kultūru. Es pats ieņēmu agnosticisku nostāju - man nebija ne jausmas kas tieši ar to noticis. Reizēm ejot pa ielu man pienāca klāt cilvēki un jautāja - "Valter, kas slēpjas DEAM pamatos?" un es teicu "Es ar to vairs nenodarbojos." un lepni slāju tālāk, kā Brūss Viliss jebkurā filmā, kurā viņš paziņo, ka ar kaut ko vairs nenodarbojoties. Ar laiku DEAM eksistence no mana prāta pazuda pa visam, tik reizēm man šķita, ka uz ielas aiz muguras sadzirdu kādu čukstam "deam", bet atskatoties samanīju tik tekstus uz sienas grafitti valodā, kuru tā arī nekad apguvis neesmu. Un tā mēs nonākam līdz mūsdienām. Es sēžu mierīgi darbā, kad pēkšņi man raksta Elvijs "šis vārds joprojām vēl eksistē." Es, protams, automātiski pieņemu, ka tiek runāts par vārdu "plencis" vai "ķesele" eksistenci, taču tam seko bilde. Man izbrīnā no rokām izkrīt pildspalva un palēnināti 400x reizes aiz muguras uzsprāgst konferenču telpa. KO TAS NOZĪMĒ? Vai DEAM team gaidīja lietu, lai iniciētu savu slepeno plānu? Kāpēc dzīvot pazemē tik ilgi un tieši līdz šim brīdim? SANDI BABAUSKI, es griežos pie Tevis visas sabiedrības vārdā - atklāj, KAS ir deam? Ko Jūs gribat? Kādi ir Jūsu plāni? Lūdzu, cilvēki, kas pazīst Sandi Babauski, un arī tie, kas nepazīst, rakstiet viņam, jautājiet, mēs visi gaidam atbildi. Vai tiešām mums vajadzētu sākt uztraukties par savu nedzimušo bērnu nākotni? Sandi, Tev ir atbildība sabiedrības priekšā!

Runājot par subkultūrām nesen darbā pacēlās temats - kas tagad ir Emo vietā? Es atceros, kā, kad man bija 15 gadu, bija modīgi sēdēt pie Origo ar kedām kājās un gauzties par dzīvi krāsojot melnus degunus un demonstratīvi krāsot ar flaumasteriem vēnas, lai pēctam bildes ievietotu draugos. Mūsu paaudze izauga, un kas tagad aizņem šo vietu? Hipsteri tam tā kā ir par vecu, kamēr Džastina Bībera fani šķietami ir jaunāki, un varētu būt ekvivalents tam kā es klausījos Backstreet Boys, vai gadus pirms manis tādā pašā vecumā Raimonds klausījās Spice Girls (ko viņš man apstiprināja sakot "Dont you wanna be my lover?" vai kko tādu). Man tiešām nav ne jausmas ar ko tagad nodarbojas jaunieši.

Atceroties savas jaunības gaitas, atcerējos arī to, kā kādreis nenormāli modē bija teikt “šizo”. Cilvēki bez absolūti jebkādas izglītības, jomā, kas ļautu klasificēt kaut ko, kā tādu, par šizo sauca visu, sākot no čirkainām meitenēm un filmām, un beidzot ar biezpienu. Tagad nu jau pāris gadus neesmu dzirdējis nevienu lietojam šo vārdu vispār. Nezinu. Mani vienkārši interesē vai šis vārds vairs netiek ikdienā lietots vispār, vai arī es vienkārši esmu izaudzis un cilvēki man apkārt tāpat, un mums nav ne jausmas kas notiek 15gadnieku ikdienā.

Vēl es varu pastāstīt kā man iet. Es vēl joprojām dzīvoju diezgan studentiski, un vispār man šķiet, ka cilvēks, kam ir bagāti vecāki, vai arī kurš studiju laikā nav no vecāku mājām izvācies vispār, kaut ko interesantu palaiž garām dzīvē. Pat, ja tas būtu siers, kuru Filips pagatavo no majonēzes un kečupa.

Mani diezgan uzjautrina mūsu dzīve. Vienu dienu es Filipam saku “Čau, es nezinu vai tu ievēroji, bet es laikam būšu izēdis visas tavas olas, jo man vienkārši nav naudas vispār.” uz ko man atbild “Nekas, atdosi kādreiz man zelta rubīnu kroni!”. Ja tas nav smieklīgi, es nezinu kas ir. Vēl mums mājas saimniece, kuru sauc Alfa, un kura mums sieviešu dienā uzdāvināja veļasmašīnu, tagad uzdāvināja arī ledusskapi. Stāv Filips pie viņa un saka “nez kas saldētavā? Varbūt mums tur ir gaļa?” atver un tur ledus. HAHAHA. Es nezinu, man šķita ļoti smieklīgi. Un ja tu domā, ka tas ir buržuju ledus, tad nē – paštaisīts. Tagad mēs varam ēst ledusmaizes, vai makaronus ar ledu.

Vēl es ilgi gulēju uz piepūšamā matrača, ka mar vien biežāk sāka parādīties caurumi, kā rezultātā es no rītiem mēdzu pamosties ar plakanu dibenu, un biksēs liku spilvenu, lai mani darbā neapsmej, līdz vienu dienu viņš saplīsa vispār (matracis, nevis dibens). Ko es varu pateikt? Dormeo reklāmas ir plika diršana. Es mēģināju pagatavot gultu no drēbēm un guļammaisa, un jā, es nevarēju aizmigt līdz 4iem rītā un biju nikns un gribēju kādu nogalināt, bet no rīta pamostoties melnbalts nebija NEKAS. Un tajā dienā pat lija lietus! Nopietni, es esmu gatavs tiesā liecināt, ka no rīta pamostoties uz kkā neērta un plakana, pasaule NAV melnbalta!

Kaut kā tā.

MJAU

Čau!
Visiem, kas jebkad ir studējuši, vairāk vai mazāk ir skaidrs, ka Maijs ir laiks, kad studenti noliek pie malas roltonus, un caurām naktīm aktīvi urbjas cauri literatūrai, lai steigā pabeigtu mācību gadu. Dažādu apstākļu sakritības dēļ sanācis ir tā, ka es arī esmu students, un ja viss noritēs veiksmīgi, jau pēc aptuveni mēneša man vajadzētu sēdēt saulainā pļavā ar smaidu, gaidot savu brīdi, kad man izsniegs manu bakalaura diplomu.

Veiksmīgā kārtā mana izvēlētā studiju programma ļauj man Bakalaura darbu rakstīt par kaut ko, kas interesē, kas būtu "Naratīva struktūras analīze laika ceļošanas filmās", kas normāliem cilvēkiem saprotamā valodā nozīmē to, ka es analizēju 3 filmas, kurās varoņi ceļo laikā, un cenšos saprast kādā veidā tiek komunicēts stāsts tā, lai skatītāji to saprastu. Kāpēc tas ir interesanti? Tāpēc, ka neviens no mums nespēj kontrolēt savu atrašanos laikā, līdz ar to mūsu uztvere ir veidota tā, ka mēs paļaujamies uz to, ka no cēloņiem izriet sekas, respektīvi, māja nenodegs pirms tā būs aizdedzināta. Filmas, kurā personāži ceļo laikā šo struktūru atļaujas lauzt, rādot vispirms degošas mājas, un tikai pēc tam cilvēkus, kas tās dedzina, bet kaut kādā veidā tomēr lielāko daļu šo filmu mēs saprotam, un tās šķiet vairāk vai mazāk loģiskas. Kāpēc tā notiek? Tāpēc ka režisors veiksmīgi izstrādā sižetu un izmanto dažādus elementus, lai virzītu mūsu uztveri. Kā viņš to dara? Nu par to tad es arī rakstu šo darbu.

Tagad es esmu nonācis stadijā, kad esmu izanalizējis 3 izvēlētas filmas līdz pēdējam, bet, lai apstiprinātu vai apgāztu tos secinājumus, kurus esmu izdarījis analizējot filmas pats, man ir nepieciešami cilvēku viedokļi par dažādām lietām šajās filmās, no kā tad es varēšu secināt, ka kaut kas atbilst patiesībai, vai arī, ka es esmu idiots.

Tev es rakstu tāpēc, ka Tu esi piekritusi/-is, vai es ceru, ka piekritīsi noskatīties kādu no manis analizētajām filmām un atbildēt uz dažiem jautājumiem. Šī nav anketa, uz jautājumiem vari atbildēt vienā lielā teksta blāķī, vai pa vienam atdalīti, es viņus esmu izdalījis tikai tāpēc, lai aptuveni radītu skaidrību kas tieši ir tās lietas, ko man nepieciešams noskaidrot. Ja tu pamani vēl kaut ko, ko es neesmu jautājis, bet gribi man pateikt - raksti to arī! Ļoti iespējams, ka es kaut ko neesmu pamanījis, vai neesmu mācējis pajautāt.

Filmas, kuras darbā analizēju, ir Donnie Darko, The Butterfy Effect un Primer.
Katrai no tām naratīva struktūra ir savādāka, un izvēlējies viņas esmu arī tā, lai katrs varētu atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu. Tu vari izvēlēties pats cik no viņām skatīties, vai neskatīties vispār, bet nu pagaidām man ir lielākās problēmas atrast auditoriju Primer. Ne bez iemesla gan. Īsumā kas un kā.

Donnie Darko - filma par vidusskolnieku ar dažādām problēmām, kuram parādās biedējoša paskata zaķis, kas izglābj dzīvību un liek darīt savādas lietas. Tas ir kaut kas tāds, ko es raksturotu kā "teen flick", un daudzi mēdz teikt, ka viņa ir baigi "šizo", bet es gan nezinu vai mūsdienās vēl kāds tādu vārdu lieto. Šai naratīva struktūra ir visvieglākā, bet būtu ieteicams pievērst vairāk uzmanības simboliem un dialogiem. Treileris - http://www.youtube.com/watch?v=8wqVHjK2bQs

The Butterfly Effect - filma par jaunieti, kurš kkad koledžā atklāj, ka lasot savu dienasgrāmatu spēj ceļot uz dažādām vietām laikā savā bērnībā un mainīt nākotni, ko viņš arī dara, cenšoties radīt perfektu nākotni. Šai filmai naratīva struktūra ir sarežģītāka nekā Donnie Darko, bet daudz vieglāk uztverama, un kopumā filma ir tāda diezgan izklaidējoša rakstura un viņu var arī skatīties ar alu rokā, un sevišķi smadzene jāpiepūla nav. Treileris - http://www.youtube.com/watch?v=4hrV9xt50Vc&feature=related

Primer - Šito filmu es vienkārši mīlu, bet iespējams tāpēc, ka es esmu jucis. Filma par diviem fiziķiem, kas uztaisa laika mašīnu un sāk ceļot laikā, lai ar akcijām pelnītu naudu. Dara to tik daudz reizes, ka kaut kādā brīdī viss, kas tev notiek galvā ir, lieli burti "WTF", un principā es teiktu, ka šī filma drīzāk kvalificējas uz puzli, kurai vienkārši kā medijs izmantots kino. Mans darba vadītājs Asoc. prof. Viktors Freibergs teica "Nu Primer jāskatās reizes 7, lai kaut ko vispār jēdzīgu par to filmu varētu pateikt." Es necenšos iebiedēt, filma ir ekeslenta, bet skatīties viņu alkohola reibumā, neizgulējušamies, vai paralēli darot kaut ko citu jēgas visdrīzāk nav. Šai filmai ir vissarežģītākā naratīva struktūra, un viņa arī visvairāk no visām balstās uz dialogiem, tāpēc iespējams dažiem varētu arī šķist garlaicīga, bet ja gribi nedaudz nodarbināt savas smadzenes, es noteikti iesaku skatīties. Treileris - http://www.youtube.com/watch?v=4CC60HJvZRE


Ja tu kādu no filmām nesaproti - nesatraucies, raksti man, ka nesaproti, un atbidi uz tiem jautājumiem, kuriem vari. Tas, ka tu nesaproti kaut ko tikai ļaus man secināt ka kaut kādā brīdī režisors ir kļūdījies informācijas nodošanā, un kaut kur naratīva strukturā ir problēma, un tas priekš manis jau ir rezultāts! Droši arī vari rakstīt, ja noskaties kādu no filmām un gribas papļāpāt par interpretācijām dažādām lietām, jo es viņas esmu izanalizējis līdz nelabumam, un droši vien varētu zināt atbildes uz lielāko daļu jautājumu, kas Tev varētu rasties.

Lietas, kuras man vajag zināt:
https://spreadsheets.google.com/spreadsheet/viewform?formkey=dDVsM2xyVWpIaFI0elVaODZlcDAxX2c6MQ

Nelieli skaidrojumi:
Naratīvs - naratīvs pamatā ir stāsts, kas eksistē ārpus konkrēta medija. Respektīvi, ja mēs paņemam kādu dzīves atgadījumu - Šlesers izdzēra 7l šņabja un nokrita pa trepēm, tad šo atgadījumu var aprakstīt gan grāmatā no Šlesera skatu punkta, rakstot viņa domas utt., tā var būt radio luga, kura, ierunāta balsī, būs savādāka, un, droši vien, īsāka, jo veselu grāmatu pa radio nelasīs, vai tā var būt filma, kurā mēs redzam papildus detaļas (piemēram, šleseram ir ūsas), un filma samontēta tā, ka sākumā Šlesers krīt, un tikai tad rāda iemeslus, vai arī tā var būt glezna, kurā atainots pa trepēm krītošs Šlesers ar šnabja pudeli rokās. Lai arī visi šie darbi atšķirsies, tiem pamatā būs viens un tas pats naratīvs.

Simbols - simbols ir zīme, kura neizskatās līdziga tam, ko apzīmē, (vai arī mēs nezinām kā izskatās, tas ko apzīmē), bet mēs kaut kādā veidā esam iemācījušies saistību starp zīmi un to, ko tā nozīmē. Piemēri - 1. zīme "galvenais ceļš" - tas ir vienkārši dzeltens rombs, un neizskatās pēc ceļa vispār, bet visi, kas gājuši autoskolā zin ko tas nozīmē. 2.Rokas žests ar paceltu vidējo pirkstu - lai arī to var interpretēt 15 dažādos veidos, neviena no tām interpretācijām neizskatās pēc tā, ko tu rādi (cits gadījums ir, ja tu esi strādājis gaterī un vidējais pirksts ir vienīgais, ar kuru tu kādam vari norādīt virzienu, bet to mēs ignorējam). 3.Pulkstenis - pulkstenis simbolizē laiku. Nevienam nav ne jausmas kā izskatās laiks, jo mēs to neredzam, bet visiem šī saistība ir skaidra.

Ja kaut kas no tā visa tev ieinteresēja, dod man ziņu kuru filmu grasies skatīties, lai es apmēram zinu priekš kuras man vajadzētu meklēt vēl cilvēkus. :)

Kur dabūt filmas?
Torrenti:
Primer http://thepiratebay.org/torrent/5540120/Primer.LiMiTED.DVDRip.XviD-DoNE
The Butterfly Effect http://thepiratebay.org/torrent/4628269/The.Butterfly.Effect[2004]DvDrip[Eng]-Zeus_Dias
Donnie Darko http://thepiratebay.org/torrent/6036886/Donnie_Darko_Director_s_Cut_2001_BRRip_720p_x264_[Herakler]

Ja esi no Inspired, vari pienākt pie manis uz paaugstinājuma ar flashu, vai kompi, un es tev viņu iedošu!

Ja kādi jautājumi vai komentāri - droši raksti. (bruns.valters@gmail.com)

Termiņš līdz kuram man der atbildes - 25. maijs kā vēlākais, jo darba tīrraksts jāiesniedz līdz 30. datumam.
Jauku dienu,
Valters.

The thing's hollow... it goes on forever... and... oh my God! It's full of stars!

Es domāju pēc miljrada ar bakalaura, maģistra un grāvju rakšanas darbiem saistīta spama visur, kur vien skaties, vairāk vai mazāk visiem, kam prāta ir kaut cik vairāk par vidusmēra viduslaiku cilvēku, ir skaidrs, ka tuvojas maģiskais laiks, kad studenti noliek malā šņabi un rada prātam neaptveramu apjomu ne pārāk interesantu anketu, lai kaut kādā veidā piebeigtu atlikušos darbus, kas nu atlikuši līdz brīdim, kad varēs apakšbiksēs apsēsties uzartā laukā un iedzert alu. (Es nezinu vai kāds tiešām tā dara, bet es pašlaik neatteiktos.

Man gan pašam anketas besī (ja vien tu beigās nedabū kaut kādus rezultātus, kas saka "Tu būtu ekselents pāris ar Džordžu Klūniju), bet nu kaut kādā veidā pētījums ir jāveic arī man.

Es meklēju cilvēkus, kam patīk filmas un/vai sci-fi (NĒ, Sci-fi nav tikai filmas, kur kosmosā Zorgs šauj ar lāzeru galvā Kubrikam, ko visu novēro starpdimensionāls bēbis) par laikā ceļošanas tēmu, vai arī vienkārši ir vēlme palīdzēt cilvēkam, kam nākas dzīvot kopā ar Filipu Lastovski.
Savā BA darbā es analizēju filmas Donnie Darko, The Butterfly Effect un Primer, un man ir nepieciešami cilvēki, kas kādu no viņām noskatoties vēlētos ar mani papļāpāt pie kafijas vai vienkārši caur draugiem. Un es zinu, ka liela daļa no Jums ir kādas no viņām jau redzējuši, bet es nesūdzētos, ja būtu vēlme skatīties, vēlreiz, jo tas, ko es prasīšu gan jau atmiņā palicis nebūs.
Filmas ir foršas, man stils nevienam skatīties sūdus likt neļauj, jo galu galā es neesmu Filips, kuram visvairāk reizes mūžā redzētā filma ir "A Walk to Remember" (true story!).

Ja kāda no tām filmām interesē, un grasies viņu skatīties līdz kādam datumam 25ajam vai tā, lūdzu dod ziņu. Ja nezini vai gribi skatīties, es varu aptuveni izdomāt kura Tev varētu patikt vislabāk, un tad pielauzt Tevi to tomēr izdarīt. Man kaut kādā mistiskā veidā vajadzētu dabūt kādus 10 cilvēkus uz katru filmu.

Ko es varu piedāvāt apmaiņā pret šo palīdzību (neskaitot to, ka tu būsi redzējis vismaz vēl vienu labu filmu):
-draudzīgu rokasspiedienu
-savu BA darba tīrrakstu, kurā būs pieminēts Tavs vārds
-bildi ar Filipu grāvī
-5 gaļas spēlē "Kingdom of Loathing", kuru mēs visi spēlējam tā, ka bakalaura rakstīšana sāk šķist sekundāra.
-Ja tu noskaties visas 3, es Tev sūtu pastkarti (FAK, man sāk šķist, ka ar manu muti runā čigāns).
-Apskatīt grāmatu "The Wolves in the Walls"

Hitchhikers Guide to

Melluži.
Latvija ir bagāta zeme - starp kupliem mežiem un ne sevišķi augstiem kalniem slejas diženas pilsētas ar izsenu vēsturi un apbrīnojamiem apskates objektiem. Kā piemērus allaž varam minēt Abavas rumbu, kas savā iespaidīgumā manā atmiņā cīnās par savu vietu ar tādām lietām Kivi TV pingvīns, vai izdaudzināto Gūtmaņalu, kas jau gadsimtiem pulcē pie sevis kristiešus, kas, lai atzīmētu Lieldienas, uzvilkuši naktskreklus, uz maiņām nāk no tās ārā, izliekoties par Jēzu.
Taču šīs maģiskās, iespaidīgās un apbrīnas vērtās vietas esam apmeklējuši jau pamatskolas laikā, klases ekskursijās, jo kur gan citur skolotājām būtu ērtāk sabāzt resnus trešklasniekus, kuriem visas mutes nošmulētas ar cepumiem un karstmaizēm (jo ceļš no Mālpils līdz Gūtmaņalai var aizņemt līdz pat stundai), ja ne alā. Rodas jautājums - kur gan doties tagad, kad kola un fakts, ka atrodies atobusā vairs nespēj noturēt uzmanību uz 6h?
Esmu pats personīgi devies ekspedīcijā uz tādu Latvijas apgabalu, kā Melluži, un pēc aptuveni jau pusotru mēnesi ilgas izpētes varu sniegt nelielu ieskatu šīs vietas burvībā.
Melluži ir viens no Latvijas retajiem apgabaliem, kas ieguvis republikas pilsētas statusu un lepni gozējas jūras piekrastē, izrādot visiem savus labumus. Mūsu ceļš sākas vilciena stacijā, kurā izkāpjot ikvienam pasažierim slejas necila ēka pie sliedēm, ar uzrakstu "Jūrmalas dome" un "Ainārs Šlesers". Tai blakus izmēros nedaudz lielāka ēka, kas, kā mums vērsta, ir Mellužu vidisskola. Šīs iespaidīgās celtnes apmērus varu aprakstīt tikai darot zināmu, ka tā ir lielāka kā pilsētas, kurā notiek "Novaja volna" un Aināra muiža kopā liktas. Ja tavs pavadonis Mellužnieks, ir labā noskaņojumā, Tev tiek piešķirts metāla zvaniņš, kuru drīkst zvanīt katru reizi, kad redzams kas nesaprotams un saukt "MISTĒRIJA!" (un ja tu domā, ka es šito vienkārši tagad uz vietas izdomāju, tu rūgti maldies)
Kārtīgu Mellužnieku ikdienā var atpazīt pēc paklāja, kas tam līdz, un sulaiņa, kas to nes. Ja ir darba diena, Mellužniekam visdrīzāk galvā ir cilindrs, un svētku dienās cilindrs galvā ir arī Mellužnieka cilindram. Vēl viena raksturīga Mellužu iedzīvotāju pazīme ir to slapjās kājās pavasaros. Tam par iemeslu kalpo šo izsmalcināto ļaužu neizpratne par tādu elementāru lietu, kā meliorācija. Man jau protams, kā Mālpilietim viegli runāt, jo tomēr 19 gadus dzīvoju pilsētā, kas lepojās ar vienīgo meliorācijas muzeju austrumeiropā, taču es nevaru nesmieties pastaigājoties pa Mellužu klusajām ielām, un sajūtoties kā Dinozaurs vazājoties pa latgali, kad katrā sētā kā liels spogulis guļ milzu ezers, kas radies sniegu straujas kušanas rezultātā, kura vidū nereti uz kāda sauszemes pleķīša stāv Mellužnieks frakā, un satraukti sukā savas ūsas. Lai arī šis skats var šķist amizants, neļaujies, lai tevi maldina Mellužnieka ārējais izskats! Kārtīgs Mellužnieks ir kā Lācis - ārēji šķietami miermīlīgs un pieklājīgs, taču, kad aizvainots spēj nostrādāt neiedomājamas lietas. Piemēram, tipisks sods Mellužos par to, ja tu kādam nocel meiteni, ir tāds, ka šī kāda labākais draugs ir tiesīgs Tev iemest ar neliela izmēra suni, un es šo faktu gandrīz uzzināju bēdīgākajā ceļā. Lai ilustrētu Mellužnieku bardzību atsevišķās situācijās, minēšu vēl kādu piemēru. Netālu no Mellužiem ir Jaundubulti, kuros dzīvo cilvēki, kurus parasti var atpazīt pēc savām izteiksmīgajām uzacīm (iedomājies manas uzacis kubā). Jaundubultu iedzīvotāji salīdzinājumā ar Mellužniekiem ir kā neliels suns apģērbā ne pārāk gudras sievietes somā salīdzinājumā ar plēsējvali. Jaundubultos, piemēram, tipisks sods, par to, ka tu pamet savu puisi, ir tāds, ka viņš Tev met ar kaktusu. Ja tu neesi mājās, kaktuss tiek iemests tavā pagalmā. Tagad mēģiniet iztēloties kādas zvērības šādā situācijā varētu notikt Mellužos.
Vēl Mellužos ir slavenais Lielupes līkums, kurā pirms pāris gadiem notika Kurbijkurnes telšu pasākums, kurā sākotnējis bija aizliegts ierasties cilvēkiem zem 15 gadu vecuma. Ja no šī slavenā līkuma dosies Pumpuru virzienā, var gadīties, ka atradīsi slaveno parasto priedi. Pēc skata kā parasta priede, tā stāv klusa, un vienīgais, kas to atšķir no tipiskas priedes, ir tai pievienotā zīme, kas stāsta šī koka vēsturi ļoti lakoniski - "Priede, parastā".
Protams, jāatzīst, ka Melluži nav karaliste tikai dabas mīlētājiem - šai vietā atrodas arī viesnīca "Daira" vai "Adata" vai kaut kā tamlīdzīgi, kurā nereti tiekot vestas vieglas uzvedības sievietes. Netālu no tās - aizaudzis tenisa laukums. Vēlies pēc jaunā viļņa nedaudz sajusties kā Vimbldonā un pēc tam pa 20ls (nopietni, man nav ne mazākās nojēgas par prostitūcijas pakalpojumu izcenojumiem jebkur) krist Dašas maigajās skavās? Tu zini kurp doties.
Citu kulturālu izklaides veidu klāstā Mellužnieki piedāvā arī piedalīšanos debašu klubā, kas katru dienu no 09:00-20:00 meklējams vai nu stacijā vai aiz tirdzniecības centra "Melluži" stūra. Ja neesi lielveikalu apmeklētājs, iesaku veikalu "čaklās rokas" vai vēl labāk - kādu citu veikalu, kura nosaukumu es neatceros, bet tajā tiek pārdotas diezgan garšīgas picas, un ir pareizākais alus izkārtojums veikalu plauktos, kādu es jebkad esmu redzējis.

Man tagad nenāk prātā, ko es varētu būt aizmirsis, bet es pieņemu, ka vismaz aptuvenam ieskatam tipiskā Mellužu ainavā tavā galvā vajadzētu rasties, tā kā - veiksmes ekskursijā!

Laužam nost visu pēc kārtas.

Čau, mazais.
Es gribu lielīties, un es lielīšos.
Gribi zināt, ko es visu pagājušo nedēļu darīju darbā? Lūk šo:



Un, ja tev kaut mazākajā mērā liekas foršs video, vai kampaņa pati par sevi, esi forša pele un ej TE un TE un liec atbilstošu vērtējumu.

Ar atbilstošu es nedomāju "liec 5, jo citas nav" es domāju liec tik, cik tu gribi likt un tik, cik tavuprāt mēs esam pelnījuši. Es negribu pārdot savu dvēseli melojot Tev, ka 5 ir vienīgais skaitlis visumā, lai gan, iespējams, man tas bija jāsaka un mani tagad atlaidīs.
Kaut kā stulbi sanāk.

Jebkurā gadījumā - jauku dienu, murmuli.

Sliktākais sapnis jebkad.

Es zaudēju sacensībās, kurās galvenais uzdevums ir uzkāpt sasnigušā kalnā, un mani apsmej Erasmusnieki. Tad izrādās, ka iepriekšējā dienā bija mana dzimšanas diena, bet es to biju aizmirsis, un tāpat to bija aizmirsuši visi mani draugi, un manu saņemto pastkaršu skaits ir nulle. Es atnāku mājās un jaunā dzīvokļa saimniece, saka, ka Rūša istaba ir daudzkārt skaistāka, atnāk ar finierzāģi, pārzāģē Rūša televizoru, gultu un tad iezāģē man līdz kaulam kājā. Un vel tur visur ir Katrīna Dzerkale.

Pamodos ar ļoti nepriecīgu seju.

Laima Baldiņa ir tik forša kā mākonis!

Čau, murmuli. Man ir darbs!!!
Man liekas man ir foršākais darbs pasaulē jebkad. Tik ļoti foršs, ka uz desktopa man atrodas notepad dokuments, kurā rakstīts tikai "Man šeit patīk." Es it kā šo gribēju ierakstīt jau sen, bet pēdējā laikā, man ir tik maz laika, ka es jau vairs neatceros pēdējo reizi, kad man kaut uz minūti būtu bijis garlaicīgi.
Es sāku strādāt pagājušo pirmdien un pirmo 15 darba minūšu laikā uzmetu aģentūras direktoram krēslu. Es kādu laiku domāju vai tas ir forši vai tomēr stulbi, bet nu gala secinājums tomēr ir tāds, ka tas ir galīgi forši. Nezinu gan vai viņš domā tāpat.
Pirmā lieta, ko man piedāvāja darīt bija zvanīt uz Krieviju. Varbūt tas tagad neizklausās gana smieklīgi, bet nu man bija normāls wtf, velkot nost jaku, kad man jau prasa "Čau, tu Krieviski runāt māki?". Pirmā reize mūžā, kad man tiešām ir žēl, ka es krieviski māku pateikt apmēram tikai "eta stroika očeņ boļšaja".
Tur ir nenormāli kruta ola, kurā tu ieej un tur ir dīvāns un tur notiek arī mana darba intervija, un es sēžu un man ir forši.
Vēl man ir piešķirta krūze un vieta, kur sēdēt, kas man liek justies labi, lai gan man ir aizdomas, ka kaut kad drīz man teiks, lai es lasos sēdēt citur. Krūzi vismaz varēs ņemt līdzi. Vēl tur ir kafija par brīvu. Miljons. Cik kruti ir tas? Tu neko nesaproti.
Mans galds izskatās tā, it kā es sēdētu vienkārši pie lielas kartona plāksnes un kaut kādu iemeslu pēc es esmu pierakstījis, ka manam krēslam ir robota rokas. Tagad uz sitienu neatceros kāpēc es tā domāju, bet nu neiešu jau strīdēties ar sevi. Un vēl man ir piešķirta durvju kartiņa, tā ka es eju un daru "pīpst" un man nav vienkārši jāvicinās ar rokām, kamēr mani ielaiž iekšā. Un vēl tur ELĪN ir divi ( FAKIN DIVI ) rūķa sabotiera komplekti, un kaut kādu man nezināmu iemeslu pēc arī Taņas Groteres grāmata.
Kungu istabā savukārt nepārtraukti skan, kaut kas, kas man liekas ir Ziedonis lasām kaut ko, ko pats ir sarakstījis. Es tur sēžu, un man reāli liekas, ka ar mani runā Dievs. Lai gan, ja man saka "gavilējiet, kad Jūs sit" es neesmu īsti pārliecināts, ka tas ir labākais padoms, ko Dievs man varētu dot.
Vienīgā lieta, ar kuru es pagaidām esmu saskāries, kura man nepatīk, ir tas, ka reiz, kamēr es taisīju kafiju, virtuvē divi cilvēki runāja par hokeju. Es nezinu kāpēc gan lai kāds kaut ko tādu darītu, bet ej nu tu saproti cilvēkus.
Es saku "jā" visiem darbiem, ko man piedāvā, lai gan tas mēdz rezultēties arī tā, ka es gribu izšaut sev smadzenes, bet visi apkārt ir tik jauki, ka es vienkārši gribu darīt visu. Pilnīgi savādāk, nekā, kad tavs kolēģis nāk Tev virsū ar nazi, un krieviski saka, ka izdurs acis. (true story.) Vēl, kad es izeju, es mēdzu atstāt uz galda lapu, uz kuras lieliem burtiem rakstīts "ŠŅABIS", lai cilvēki, saprot, ka esmu izgājis, bet šķiet, ka pagaidām neviens to vēl nav ievērojis.
Citreiz, gan man liekas, ka es tur esmu tik pat derīgs, kā beigts ūdrs, lai gan tajā pat laikā, es diezgan veiksmīgi tieku galā ar visu, ko man liek darīt un tas man liek justies labi. Un jā, pagaidām man nemaksā, un es skaitos tāds, kā praktikants, bet ja godīgi, fakts, ka kādam tur vispār maksā algu par to, ko viņi dara, man šķiet nedaudz paradoksāls.
Un jā, tas ir tas pats darbs, kuru es dabuju darot šito.

Vēl es esmu pārvācies uz jaunu dzīvokli, un lepni varu teikt, ka es vairs nedzīvoju skapī, un šajā istabā reizē ir atradušies pat 4 cilvēki, un visiem ir bijis ērti. Protams man ir arī augstāka īre, kā rezultātā tiek ieekonomēts uz pārtiku tik ļoti, ka pat speķis vakariņās un pēc tam arī brokastīs šķiet normāls ēdienreižu risinājums.
Es dzīvoju atkal kopā ar Filipu, kuru droši vien vairums no Jums pazīst kā to poli, kuru nelaiž iekšā gandrīz nevienā sabiedriskā vietā. Viņš ir jauks un gatavo ēst, un, kad es ilgi neesmu mājās, zvana man un saka "Velcies mājās dzērājsieva!". Vēl es jūtos lieliskipar to, ka vēl pirms pāris dienām Filipam nebija ne jausmas kas ir "The National", bet tagad es eju pa māju un dzirdu viņus, un zinu, ka tas nenāk no mana kompja, un man sejā ir smaids. Tā kā ir vairāk, kā skaidrs, ka nauda nav valūta, kura kādam no mums būtu, mēs norēķināmies ar citām lietām, piemēram, kefīru un prezervatīviem (kefīrs uz pohām un prezervatīvs, kurš dabūts vajadzības gadījumā mainās 1:1) un arī alu. Kad kāds izdara kaut ko, par ko otram vajadzētu būt kaut ko parādā, vai arī otrs izdzer pirmā alu, tas tiek atzīmēts šeit. Kā redzams, man pašlaik totāli nav naudas.
Protams, nav obligāti tā, ka dzīvot ar Filipu ir tikai labi, jo, lai arī polim ir lāga dvēsele, dienā, kad man līdz 4 rītā ir jāsataisa, kaut kas tik grūts, ka man liekas, ka es izšaušu sev smadzeni, viņš atnes mājās pilnu maisu alus un 4 sievietes. Tas beidzās ar to, ka tiek ieviesta šāda atzīmju vieta. Tur gan, kā redzams, ir izsvītrots vienīgais guvums Filipam, jo mani tomēr neatlaida.
Bet nav tā, ka pie mums nāk tikai šļuras, jo Filips, kaut ko ir samelojis savā Couchsurfing profilā, un tāpēc kaut kādu iemeslu pēc pie mums ierodas arī cilvēki no citām zemēm.
Labākais guvums pagaidām ir vāciete Djina, kura gan mēģināja mūs nogalināt 5 minūtes laižot virtuvē gāzi no plīts (sajutos nedaudz ebrejiski), bet tomēr bija apveltīta ar vienu no labākajām humora izjūtām, kādu es pēdējā laikā esmu redzējis. Vēl viņa taisa mums ēst, un pēc tam nomazgā traukus, un, ja tas nav gana labs kritērijs precībām, tad tu noteikti neesi no mazpilsētas, kuras iedzīvotāju skaits ir mazāks par 100. Un vēl viņa saka "I can`t cook, but I can definitely cook for you!". Cilvēki ir tik labās domās, par mūsu ēdiena kvalitātes kritērijiem!

Un tā es aizvadu dienas totāli bez brīva laika un 6dienas vakarā pēdējo 48h laikā, esmu gulējis labākajā gadījumā astoņas, kad man raksta Laima Baldiņa un saka "brauc pie manis dzert šņabi", kas ir tieši tik random wtf lieta, lai es to darītu. Viņa dzīvo Mellužos, kuru nosaukumu tā sieviete vilcienā izrunā apmēram tā, ka ļoti sāk likties, ka tur izkāpjot tu saņemsi vai no samīļojienu no omītes, vai arī maigu seksu visas nakts garumā. Un tad man saka "
Vatafak,kāpēc tev paveicās? Kad es aizbraucu pie nekad nesatikta čaļa uz Mellužiem, viņš izrādījās baiss un apnicīgs!", un es nesaprotu kā kāds varētu kaut ko tik drausmīgu par Mellužiem teikt. Vēl viņai ir kaķis, kurš ir lielākā šļura, kādu esmu redzējis. Tu neatrodies istabā pat pilnas 5 minūtes, kad viņš jau tev klēpī sāk pozēt tā, ka tu sajūties nedaudz neērti. It kā smieklīgi, bet brīdī, kad viņš sāk tev dot pa seju un atstāj uz rokas milzu sarkanu svītru, tas vairs nav smieklīgi. To protams var atrisināt viņu apsmejot un mētājot tik ilgi, ka viņš aiziet un vairāk nekad nenāk atpakaļ (kā jau visas šļuras).
Un tā mēs, lai nenonāktu 'awkward silence' situācijā vienkārši divatā iztriecam 0,7l šņabi un smejamies un kaut kādā brīdī, kad es secinu, ka mēs pabeidzam viens otra jokus vai vienkārši teikumus, es reāli sāku domāt, vai tik es pašam nezinot neesmu sācis lietot narkotikas, un tajā laikā, kad manā dzīvē notiek viskautkas lielisks, patiesībā es stāvu uz Matīsa/ čaka krusta ar stiklainu skatienu, un kaut kādā mistiskā veidā mani neredz krievi, kuri labprāt manu cigarešu dēļ uzspēlētu spēli "Kur snīpis".
Vēl es aizmirsu pateikt, ka mans darbs ir tieši tik lielisks, ka man vienu dienu pienāk Ginta un uzdāvina šito. Protams, ir tikai loģiski, ka es tās pudeles paņemu līdzi braucot dzert šņabi. Un tad no rīta, kad mutē parādās sausums, tā pudele pazūd kaut kā ļoti ļoti ātri, un tad puspiecos mēs zvanam uz to numuru un pasakamies par viņu sniegtajiem pakalpojumiem un teicamo piegādi šajā smagajā brīdī, kad mums tas tiešām bija nepieciešams. Cik tieši lieliski ir tas? Pārāk lieliski. Un tad, kad mums izgājis šņabis, mēs vienkārši pūžņojam lielā krēslā nedarot absolūti neko, ja nu vienīgi uzjautrinoties par to, ka acīmredzot jauniešu vidū ir normāli teikt "tu celka nedavelka ej dirst, tev ir pārlpēsta celka" un citas "kičīgas" lietas par džudēm un kentauriem. Un es nezinu cik jaukam jābūt cilvēkam, lai vienas dienas laikā divreiz man tortiļu taisītu.
Lai arī reizēs, kad tu brauc pie cilvēkiem, kurus tu redzējis neesi nekad mūžā, pastāv diezgan augsts risks uzrauties uz kaut ko garlaicīgu vai sarunām ar vecākiem par to, kā tieši tu domā uzturēt viņu meitas pasaulē laistos bērnus, šitas beidzās kaut kā lieliski. Laima ir tieši tik lieliska, ka es atbraucu mājās apmēram ap to pašu laiku, kad izbraucu, to 24h laikā guļot aptuveni 17min, no kurām 16`55" bija vilcienā. Zini to stāvokli, kad tu reāli nemani faktu, ka tu iemiedz, bet vienkārši pēkšņi konstatē, ka pamosties? Man tā bija 7 reizes. Vienā brīdī nedaudz pat sabijos, jo pa vilciena logu izskatījās, ka iebraucu Helsinkos. Es gan ļoti apšaubu, ka tas varētu būt iespējams, bet nu, kad ilgi neguļ visādas jocīgas lietas notiek.
Bet tam visam nav nozīmes, jo atbraucis mājās es esmu divreiz vairāk noguris kā iepriekšējā vakarā, bet tajā pat laikā manā sejā ir divreiz lielāks smaids.
Un jā, kaut kādā brīdī es esmu ierakstījis notepadā "Laima ir lieliska". Var jau gan, protams, arī būt tā, ka es vienkārši pārāk reti satieku meitenes, kuras zinātu, ko nozīmē "Sci-fi", un kurām tas arī patiktu.
Un jā - Šai dienasgrāmatā es arī ar neredzamu tinti esmu sarakstījis miljons komplimentus Laimai Baldiņai.

Pēc visas šī, es atbraucis mājās atplīstu pulksten 22os.
Kaut kad ap 23:59ām, laikam atnākusi Katrīna, un mūsu nākamās dienas sarakste izskatās šādi:
-es biju kaut kur ap 12tiem.
es nudien nedomāju,ka Tu iesi gulēt līdz ar saulrietu.
-es nebiju gulējis 2 nedēļas!
-jebkuram citam tas butu normāls attaisnojums, Tev, Valter,nē
Man sāk rasties aizdomas, ka mani draugi domā, ka es neguļu vispār un spēkus atjaunoju vienkārši mirkšķinot acis.

Un no šodien no rīta es skatos uz maizi, un domāju, ko varētu likt virsū, jo īsti vairs nav pat speķis. Speķis ir kaut kas smieklīgs, un speķa joku skaits manuprāt ar parastu skaitli nav izmērāms. Mēs pat esam izdomājuši labāku ierīci par tikumības jostu - vecāki vienkārši savām meitām, pirms viņas iet ballēties var ielikt speķi biksītes, un iespējamība, ka viņa paliks stāvoklī, manuprāt, ir ļoti maza. Lai gan tajā pat laikā ar Mariju un Filipu secinājām, ka visdrīzāk, ja tā meitene atnāktu pie mums, mēs to speķi apēstu un par meiču pohuj.

+vēl šodienai varu pierindot lietas, kuras nekad iepriekš dzīvē nebiju darījis:
-staigāju ar zeķēm vilcienā
-dzēru kafiju mazgājoties dušā

Jauku dienu, mazie, atvainojos, ka sanāca tik gari.

Prosto po russki.

Šodien mums atkal bija lasīšanas sacensības, kurās cilvēki vienkārši pēc kārtas lasa vienu un to pašu tekstu, un uzvar tas, kurš izlasa vistālāk nekļūdoties nevienā vārdā. Jā tieši tik nūģīgi mēs esam. Es gan totāli papisu, bet par to nav stāsts.
Stāsts ir par to, ka es izlēmu lasīt krieviski, atradu Filipa "Prosto po Russki" un atradu kādu mīlas dzejoli, kurā daudz reizes bija vārds "ļubov".
Es nolasu aptuveni pusi dzejoļa, un tad Filips saka, ka izklausās, ka es vienkārši saucu zupu nosaukumus. Ja tas nav viens no labākajiem jokiem par krievu valodu, man nav ne jausmas, kas ir. Ekselence.

Un tagad man lūdzu vienu "ņetļubov" un mazo porciju "plečo"

The Eyes, The Beard, The Nose, The Stomach, The Lungs.

Man ir aizdomas, ka mana akadēmiskā atbildības izjūta ir miskastē metama.
Man ir ļoti problemātisks miegs - ja es aizmiegu, un mani neilgi pēc tam pamodina, es nevaru aizmigt turpmākās trīs stundas vismaz. Domāju aiziešu pie Filipa nostreļīt pāris lētus Kosovas smēķus, kas beidzas ar to, ka es tur palieku līdz 5iem rītā, tā pat vien, pļāpājot.
Neskatoties uz to, ka gulēts nav vispār, es no rīta tāpat saņemu apņēmību uzbrukt savai bakalaura darba koncepcijai, un izsoļoju no mājas un dodos trolejbusa virzienā. Pa ceļam nokrītu ļoti ļoti tizlā paskatā, un esmu laimīgs, ka to redzēja tikai divas omes, un kad man turpmāk prasīs kas sačakarējis manam kompim austiņu ieeju, es teikšu, ka mans skaistums.
Es aizeju uz narvīti, pērku braucienus, kad man zvana telefons, kurā man saka "Čau, tu negribi braukt ekspedīcijā?" uz ko es, kā kārtīgs students, protams, atbildu "JĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀAA".

Un tā šodien es biju Bīriņu pilī, gandrīz nejauši nozagu līgavai kaut kādu apmetni, nesu pa trepēm mākslīgu torti, kura ir tik liela, ka viņā var sieviete ielīst (ja mana auguma, tad mīļi pat divas) un turēju rokās vairāk rotaļu pistoles un revolverus kā iepriekšējo 7 gadu laikā kopā. Ja mana dzīve turpinās būt tik pat ļoti random, kā pēdējās 7 dienas, es mūža nogalē būšu laimīgs.

Un ārā ir lieliska Saule, un es braucu busiņā ar logiem vaļā un pīpēju un skatos uz milzīgām sniega pļavām, no kurām Saule atspīd manās acīs. Man traucē, ka man spīd Saule acīs, jo es neko neredzu tad, bet tajā pašā laikā es tad esmu ļoooti laimīgs. Šķiet ka tuvojas visi iespējamie gadalaiki, kas nav ne ziema, ne rudens. Un runājot par vasaru noteikti jāatzīmē pašam priekš sevis, ka viens no jaukākajiem komplimentiem, ko mūžā esmu saņēmis ir "Tu esi tik silts, ka man liekas, ka ārā ir vasara!".
Tā es braucu busiņā vienkārši klusējot un smaidot, un pa radio skan šis, un man gribas iedot 5 pašam sev:


Un es bieži skatoties filmas domāju par tām jocīgajām kafejnīcām/ēdnīcām, kuras atrodas pilnīgi nekurienes vidū, bet galvenie varoņi biezi pamanās tur ieklīst tik un tā. Tur parasti arī strādā viena smuka meitene, un viena, kuru sauc Edna. Un es domāju kā nez būtu tādā būt. Un šodien es biju - kafejnīca, kuras ieeja ir kaut kādā iekšpagalmā, kur labo tikai riepas, un neviens normāls cilvēks, man šķiet, tur neietu, ja viņam nebūtu kaut kādas riepas ko labot, un ieejot tajā kafejnīcā izskatās, ka visi apmeklētaji tur pusdienās nāk jau gadus desmit, un man rodas sajūta, ka es esmu nevis kafejnīcā, bet nepieklājīgi ieklīdis kādu svešu cilvēku dzīvoklī. Man patika.
Parasti mani mulsina vietas - kafejnīcas, krogi utt, kur es nekad neesmu bijis, jo neesot tur nekad bijis es īsti nezinu kā konkrētajā vietā ir jāuzvedās un kā tur viss ir, un tas man liek justies ļoti ļoti neērti un es esmu nedaudz satraucies un nedaudz sakautrējies. Kaut kā tā.

PP

Šodien es nāku klajā ar jaunu terminu - "Pohu Pārinieks". Tas ir cilvēks, kuram no rīta ir apmēram tādas pašas pohas, kā tev, un Jūs pavadat rītu neko nedarot un nedaudz īdzīgās balsīs plēšot sarkastiskus jokus par ebrejiem, sievietēm un dzīvi vispār. PP ir viens no labākajiem cilvēkiem tavā dzīvē, pat ja uz pāris stundām un pašlaik kā labāko PP es izvirzu Mariju lētu Šļuru. Ja tu no rīta pohains pamosties blakus Marijai lētai Šļurai, tad zini, ka Tu šorīt esi diezgan laimīgs cilvēks, pat neskatoties uz faktu, ka iepriekšejā vakarā esi bijis iestādījumā ar nosaukumu "D-STYLE". JĀ.

Dienā, kad es satiku Kosķiku, es sapratu, ka es gribu iepazīt jaunus cilvēkus, dzirdēt viņu stāstus (muļķīgi pieņemot, ka ik katram cilvēkam ir kāds interesants stāsts) un šodien es secinu, ka es to veiksmīgi esmu sācis darīt.
Vakar tā vietā, lai sēdētu mājās ar "forever alone" seju, es izlēmu kontaktēties ar Filistru Latkovski, kas droši vien vienmēr ir gudrākais plāns ko darīt vakaros, kad Tev ir reali pohuj ko darīt.
Filips bija dabūjis ciemos leiti, kurš neskujas, lasa Vonegutu un ir apveltīts ar ļoti izsmalcinātu humora izjūtu, un 2 no šiem 3 kritērijiem liek viņam automātiski patikt man. Viņs it kā arī esot žurnālists, bet neviens jau nav ideāls. Ja nemaldos viņu sauc Tomass un labākais, ko viņš vakara laikā pateica bija "And all of them have "taking from life everything it gives to you" written in their profile information, as if it really gives you something". Es pieņemu, ka tagad tas neizklausās smieklīgi, bet šis man liekas tāds ļoti jauks joks. Mēs runājām par narkotikām, manu izvēli nenodarboties ar žurnālistiku un par to cik WTF ir klubs D-STYLE.

Vel es izlēmu, ka man nepatīk Space Dog. Tā vieta it kā ir normāla, ja tu gribi zagt gleznas vai dejot, bet ja tavos plānos ir vispār jebkāda veida sarunas (jo pastāv iespēja iet dzert bez mērķa dabūt lētas sievietes, kas nezin vārda 'tilpums' nozīmi) tad tā toč nav vieta, uz kurieni iet, jo sevišķi 5dienas vakarā. Tā man ir vienmēr bijusi problēma ar SpaceDog. Šķiet tā vieta paredzēta sarunām, kuras ir aptuveni vienu vārdu garas, un pārsvarā tiek izkliegtas. Apmēram tā - PUPI.

Zini kas ir vēl stulbāk par SpaceDog 5dienā? D-STYLE. Tevi tur ievilina ar stāstiem par viskiju par brīvu un tādā garā, un tad tu tur stāvi un saki leitim "Where in the hell are we?" un vienīgais, kas kaut cik nomierina Tevi ir fakts, ka toletes ir izkārtotas ta, ka sēžot uz poda tu vari iedomāties, ka tu esi cālis olā. Taču tik un tā, es nezinu kāpēc, pirmā doma viņās ieejot man bija "Nez kā te varētu mīlēties?" Varbūt tādēļ ka tīras. Solīto viskiju es tomēr dabuju, un ko es secinu? Lai arī cik kruti būtu teikt, ka mans mīļākais dzēriens ir "whiskey on rocks" man reāli negaršo viskijs, un tur es neko nevaru darīt. Lai piedod man visi stiprie alkoholi, bet alus ir un paliek alus, un ja gribu sajusties īpašs, tad tas ir vīns.
D-STYLE nav vieta, kura es ieteiktu kādam iet, vēl jo vairāk ņemot vērā faktu, ka tas ir Ellas klubs. Jā, Ellas. Labākais ir kaut kādā brīdī pamanīt Filipu runājam ar divām nesmukām meitenēm un viņām dzirdot teikt "Filip, viņas ir nesmukas, bēgam prom". Un ko dara Filips? Protams, ka ņem vērā manu viedo padomu.

Es pirmoreizi biju arī Depo (ak nē, stilīguma policija lūdzu nearestējiet vēl mani), kur man kaut kādā brīdī iestājās drūmais stāvoklis un reizē pazuda skaits izdzertajiem aliem. Es sāku domāt "es gribu mājās viens un vemt", kad es pamanu, ka divas visai ļoti izskatīgas dāmas mana galdiņa otrā pusē ļoti aktīvi nodarbojas ar skūpstīšanos. Un tā nu es sēžu atkāris žokli un domāju "Ja šī nav skaistākā lieta, ko es redzu šomēnes, tad es nezinu kas ir." Jā. Nevis lēti, stulbi, seksīgi vai zajebis - skaisti. Godavārds. Teikšu kā ir - man jau pašam arī patīk skūpstīties ar meitenēm.
Kaut kur ap šo brīdi man ir iestājusies stadija, kad es palieku kretīnisks, un jebkādas normas, kuras es cenšos ievērot, lai neaizskartu cilvēkus, jau sen ir zudušas. Kaut kur te arī ir brīdis, kad Marija lēta Šļura man saka "Zini, lūdzu tikai rīt neraksti man un neaicini mani uz tizlu randiņu ar puķi". Man ir nedaudz WTF, bet es domāju, ka tā ir labākā lieta, ko dzirdēt no meitenes vakarā, kurā nu jau ir patērēts nedaudz par daudz alkohola.

Kaut kādā brīdī mēs appišam leiti un ejam uz dzīvokli, un nevienam no mums nav ne jausmas kā mēs to sarunājām. Marija pamostas ar skatu uz savu krūšturi, bez mazākās nojēgas kur viņa ir, un pirmā lieta, ko no rīta mostoties dzirdu es ir kaut kas līdzīgs "WTF".
Un tā mēs ejam uz kebabu, un es jūtos lieliski pohains runājot par seksu, kamēr pārdevēja kautrīgi izdod Marijas atlikumu. Mēs vienkārši pūžņojam Jāņa gultā visu dienu, un šī diena ir tāda, ka šķiet ir pilnigi normāli meitenei, kura mani ir redzējusi 3 reizes, visu dienu sēdēt dzīvoklī apakšbiksēs, smieties par visu un ignorēt faktu, ka pie mums ciemos atnāk Toms Stašāns, viņa draudzene un Ķobis, kuri savā nodabā uztaisa sev tēju, pasēž pie datora, un šķiet vispār ignorē faktu, ka mēs esam istabā. Šī diena ir tieši tik random, cik es viņu gribu. Viņai beidzot vidusskolu bija labāki procenti nekā man matemātikā, viņa zin kas ir Robot Unicorn, 'Dīvainais atgadījums ar suni naktī' un māk pieklājīgā līmenī apieties ar datoru. Es vēljoprojām nezinu vai tas izklausās pareizi, bet es atkārtoju - ja tu no rīta pohains pamosties blakus Marijai lētai Šļurai, tad zini, ka Tu šorīt esi diezgan laimīgs cilvēks.
Ir lieliska dzīve, kad dienas pēc dzeršanas var aizvadīt bez smagas sirds un morālām paģirām.

Reboot universe.

Lai iet ratā Delēzs un Bergsons, es šovakar gaidu pavasari, domāju par krūtīm un Siguldas kalnu takām.
Un es nevaru nevaru nevaru aiziet gulēt, jo man ir jāklausās uz riņķi atkal un atkal šis:



Ūsas, ceļojuma video un gaismas ārpusfokusa. Cik stulbi ir tas? Un, protams, atkal necik.

Un atkal valentīndiena ir garām bez rozā baloniem sirds formā, seksīgām apakšveļām un vīna man. Un visa pasaule man apkārt man šķiras un gaida jaunu pavasari. Un cik lieliski ir tas?

Lai dzīvo Saule, kas spīd man acīs braucot trolejbusā, lai dzīvo meitenes, kurām nav ar ko iet uz krogu, jo viņas pametis draugs un lai dzīvo dziesmas, kuras tu klausies 173 reizes un tad vēl tikpat.

Es staroju. Aiciniet mani ciemos, brauciet pie manis ciemos, es apsolu, es noskūšos un būšu pieklājīgs.

Un vēljoprojām tas viss ir sīkums, murmuļi. Sasodīti lielisks sīkums.
Lielisku Jums nedēļas nogali, mazie.

Kosķiks

Zini visu slikto, ko es jebkad esmu par krieviem teicis? Pirms pāris dienām es satiku Kosķiku, un viņš ir vienkārši zelts.
Viņš runāt latviski sāka mācīties pirms 4iem gadiem, un viņa frizūra nedaudz atgādina manu, ja man būtu īsāki mati.
Viņš atnāk uz parastu dzīvokļa dzeršanu ar torti. TORTI. Cik stulbi ir atnākt uz dzīvokli ar torti? NECIK! FAKIN TORTE! Un, kad es saku torte, es ar to domāju reāli lielu Napoleona vainagu, kartona kārbā no Ozoliņa beķerejas, nevis kaut kādu mazu kūciņu. Ko viņš par to saka? "Es doāju, ko tad es nākšu ar gradusiem."

Pēc RDMV pabeigšanas viņs izdomāja iestāties darbā. Protams, ir pilnīgi normāli strādāt uzņēmumā, kura mājaslapa izskatās šādi - woodart.lv
Darba intervijā viņam prasa ar kādām programmām viņs māk strādāt. Viņs nosauc nevis tās, kuras māk, bet visas, kurām atceras nosaukumus. Pilnīgi normāli. Viņam saka, ka viņi te strādā ar tādām bla bla, no kurām divas viņš nezin. Sūdīgī mācījies tos nosaukumus.
Pirmo amatu dabuja skaitīt visiem algu un kaut ko nedaudz pie datora darīt. Ja jautātu man, es teiktu, ka tas ir diezgan labs amats. Tad viņu kaut kā paaugstināja, un teica lai Autocadā uzmodelē kaut kādu tur kluci. Pats jau viņš domā, ka to programmu pārzin. Izrādās neko neatcerās, strādā 3h un uztaisa kautkādu mēslu. Darba devējs it kā nepamierināts, bet neko nesaka.
Tā nu viņš strādā ar koku kaut ko, kad kādu dienu viņam prasa "Tev gribas strādāt ar koku" uz ko viņs atbild apmēram "Nu ir jau normāli, pohuj". izrādās uzņēmums pieņēmis darbā jaunu čali, kurš tagad strādās Kosķika vietā. Nu, ko lai saka. Kosķiks saka "Laikam nevajadzēja tā teikt".
Priekšnieki bija 3. Divi reāli priekšnieki un trešais, kurš ir priekšnieks, uz papīra. Reāli neko nedara, no galdniecības neko nesaprot un ir izbijis policists. Vienkārši dzīvoja tur, nu gulēja cehā.
Kādu dienu izdomāja, ka tam priekšņiekam vajag sekretāru, jo viņam nepatīk pa telefonu runāt. Paņēma Kosķiku, kuram reāli taja laikā latviešu valodā ir jau 3 gadu stāžs. Bija jāatbild uz zvaniem, jāraksta epasti. "Daudz ko iemācijos patiesiba. Atbildet uz zvaniem - tagad zināšu! Viniem nepatika, kā es atbildu uz zvaniem, tad vini man iemacija ka runat. Tad es meloju visiem klientiem pec kartas." Par atbildēšanu uz epastiem saka tikai "Paldies Dievam, ka ir Google Translator!" Darba pienākumos arī zvanīt uz vietām, kur uzņēmums iepērk materiālu. Kādas telefonsarunas atstāsts:
-A Jūs atlaidi varētu iedot?
-Protams varētu!
-A maksimālo atlaidi varat iedot?
-Bļe, Jums jau ir maksimālā atlaide!
Rēali oficiāli uzņēmumā nestrādā laikam neviens. Katru dienu visi gaida darba inspekciju, un visiem jau ir izdalītas instrukcijas. Viens saka, ka ir cita brālis, par priekšniekiem (reālajiem, bet ne oficiālajiem) saka, ka tie vienkārši ciemiņi atnākuši, un vienam čalim instrukcija ir, ja gadījumā atnāk inspekcija, viņam jāaprokas skaidās.
"Tur vispār bija jauki!" saka Kosķiks un tad stāsta, ka izdomājis, ka ies prom no tā darba.
-Džeki es eju prom.
-A ja mes tev algu nesamaksasim?
-Nu tas gan nebutu labi.
Nu tad Kosķiks palika vel pāris nedēļas strādāt.
Vispār tādi interesanti cilvēki esot tur strādājuši. Vienam vectēva brālis esot bijis Veidenbaums.
Tad kā tādu nesvarīgu detaļu viņs pasaka, ka cehs aizdegās. Vispār divas reizes dega. Pirmo reizi aizdegās otrais stāvs. Tur bija lakotava, kurā ir laka un skaidas, un arī čaļi, kuri ar fleksi zāģē trubas (process, kura rezultātā rodas dzirksteles). "Nekad nebiju redzejis, ka uguns tik ātri izaug". Visi panikā, skrien pēc ugunsdzēšamajiem aparātiem, bet panikā aizmirst, ka tādi 2. stāvā ir, tāpēc skrien uz pirmo stāvu. Kad atskrien atpakaļ viss jau ar kājām nodzēsts.
Tad aizdegās pirmais stāvs. Viss dūmos. Cilvēki no otrā stāva nesaprot ko darīt un skrien meklēt 2. stāvā dzīvojošo priekšnieku, kurš spēlē WOW. Tur pirmajā stāvā strādā kaut kāds 3D printeris kurš izprintē no koka jebko, ko tu uzzīmē. Ik pēc pusotras stundas viņam tur kaut kas jāmaina, savādāk pārkarst. Tas čalis WOW spēlē jau 3h. "Bet nu ko tu viņam izdarīsi - oficiāli priekšnieks!"
Nu beigās cehs nenodega, bet tas 3D printeris nodega gan.
Bet tas 3D printeris bija svarīgs, un tad turpmāk visus klientus veda pa speciāli izveidotu koridori tikai uz ofisu un atpakaļ, jo neviens nedrikst redzēt, ka tas printeris nosvilis. Patiesībā viņi vnk visu materiālu tagad veda uz citu firmu apstrādāt.
Lūk, lieliska darba vieta!

Man patīk iepazīt jaunus cilvēkus galīgi galīgi galīgi.

Maijai #2

Aizvakar iegāju Barona / Dzirnavu Narvītī pēc smēķiem.
Maija mierīgi stāv ar atkailinātu kāju un runa ar kādu bārdainu puisi pie loga, un nemaz nepievērš uzmanību tam, ka otrai pārdevējai tikmēr rindā stāv 4 cilvēki.
Tad nāku es, un Maija uzreiz dodas uz savu apkalpošanas posteni, droši vien cerībā, ka man atkal nav pases.
Un šoreiz es esmu gludi skuvies un Maijai veljoprojām ir vasaras raibumi, un es nezinu kā ir iespējams tas, ka viņa, redzot mani bez bārdas, gandrīz uzreiz dod man smēķus, un tikai pusceļā pēc tiem tā ļoti aizdomīgi paskatās un paprasa dokumentus. Un šoriez protams man jau kabatā ir roka, kura tur pasi atvērtu vajadzīgajā vietā un ŠAPOV Maijas sejā lido mana pase (nu nē, es vienkārši izvilku un parādīju) un Maija uzsmaida man un saka "Es Jums laikam jau vienreiz prasīju?!"

LAIKAM?> LAIKAM? MAIJA, vai tiešām TU mani neatceries? Vai tiešām es Tev biju tikai kārtējais pircējs bez dokumentiem, kas traucē tavu darba dunu? Ak Maija, es domāju, ka mums bija kas vairāk. Kaut kas, kas jau pielīdzināms nelielai dēkai. Tavā acu skatienā nolasīju draudzīgu rokasspiedienu un vēlmi ar mani kailiem skriet pa pieneņu pļavu. Bet nekā. Maija, tu mani sāpini, un tavi vārdi iedurās manā sirdī kā duncis.

Reāli stulbakais tajā visā pasākumā ar Maiju ir tas, ka es nepaprasīju vai es turpmāk varu to pasi neņemt. Cik stulbi ir tas? Es šitā aizeju lepns, bet tas neko manā dzīvē nemaina. Es negribu visu mūžu ar pasi staigāt riņķī.

Es zinu, kas ir vizla!

Lai arī man ko darīt pašlaik ir mazāk nekā, man liekas, jebkad manā dzīvē, es kaut kādā veidā esmu pārorientējies uz normālo darba ļaužu gulēšanas laikiem.
Ir galīgi interesanti! Es pamostos pirms Saules! Un tad nu dažādas lietas, ko man ir nācies secināt. Foršākais ko no rīta darīt Rīgā ir iet uz veikalu. Vēderā ir tāds tukšums, kas vēl gluži nav izsalkums, bet drīzāk tāda, ka viegluma sajūta. Man acīs spīd Saule un ejot Rimčiku pa ceļam uz Čaka ielas es lavierēju starp steidzīgajiem darba ļaudīm tā, ka sāk likties, ka es spēlēju 'Kas dārzā?'. Un es eju nevis uz Barona centra Rimi, kas it kā ir tuvāk, bet gan uz Origo, jo tad man rodas sajūta, ka es iekļaujos tajās cilvēku masās, kas dodas savās ikdienas darba gaitās un tā sajūta patiesībā ir kaut kā forša.
Vēl man nākas secināt, ka TV3 laikam vairāk nerāda labas multenes. Es televizoru tā īsti nebiju skatījies kādu gadu, un tad man Mālpilī bija piedzīvojumiem bagāts rīts. Pa Tv3 iet kaut kāda multene 'Asais Fredis' vai 'Fiksais Džeris' vai kaut kas tamlīdzīgs, kur galvenajā lomā ir kaut kādi skeiteri ar milzīgām augšlūpām, un no tās multenes es nesapratu vienkārši neko. Varbūt vecums.
Skatoties LNT 900" (<- AKDIEVS kā man patīk tā pierakstī laiku) mani pārņēma neērta sajūta. Zini kā ir, kad kāds pasaka ļoti tizlu joku, vai vienkārši publiski izgāžas, tā, ka Tev to redzot paliek kauns viņu vietā? Kā, piemēram, ja tu esi aizgājis uz Ziemassvētku balli PPF, un tur vietējais 'improvizācijas teātris' uzstājas tā, ka man liekas, es no kauna zemē ielīdīšu, un gribu ātrāk iet uzpīpēt, lai arī man ar to teātri sakara nav nekāda. Tā pat man ir skatoties 900". Garklāva un Timrots visu laiku plēš kaut kādus jokus, kas tiešām lielākoties pat ir smieklīgi, un tad viņi apsmej to laika ziņu čali, kurš cenšas atbildēt ar 'joku', bet nu.. nesanāk. Un es to redzu un jūtos slikti. Grigalim it kā nebija labi joki, bet skatoties uz viņu tad vismaz bija skaidrs, ka tam tāpat visi nav mājāsun viņs var darīt, ko grib, bet skatoties uz šito čali es sajūtos slikti, un ierakstu šādu smailiju ->:(

Tā kā man ir tiešām daudz brīva laika, tad es izlēmu par gudru apmeklēt arī kādu ģeologu lekciju Elīnas Priednieces pavadībā un tas ir kaut kas smieklīgs. Viņiem ir maziņa fakultātīte, ar mazu bibliotēciņu un kafejnīciņu un vismaz pirmkursniekiem, šķiet, nav ne mazākās izpratnes par vārda 'decimāldaļskaitlis' nozīmi un no 19 cilvēkiem kursā 1 izdalīt ar 10 spēj tikai viens.
Katrā stāvā izņemot pirmo ir arī EKSPOZĪCIJA! Pirmajā stāvā ir vienkārši caurums sienā un apkārt valda pagraba motīvs. Bet EKSPOZĪCIJA!! It kā jau varētu smieties par to, ka tie ir vienkārši akmeņi, un tā, bet tur ir fakin dinozaura pēdas nospiedums. DINOZAURA PĒDA NOSPIEDUMS!@!!!! Tu ej uz lekciju un paej garām dinozaura pēdas nospiedumam. Kā vispār pēc tam ir iespējama neveiksmīga diena?! Lekcijas ir kaut kas smieklīgs nedaudz, bet nedaudz arī interesants. Es biju uz kaut ko kur stāsta kas ir kristāls un kas ir minerālis un laiž apkārt grāmatas, bet tas bija 2x interesantāk nekā tagad izklausās. Un es to saku nebūdams ģeologs. Ģeologu izpratne par lietām ir nedaudz apšaubāma, jo Elīna man norādot uz kaut kādām 50 kastēm ar akmeņiem priekšā teica "Mums viņi visi bija jāmācās. Tas bija JAUTRI!". Es it kā domāju, ka tas tāds skaists sarkasms, bet izrādās nē. Nav jau protams viegli būt cilvēkam, kuru var uzjautrināt, ieliekot viņam akmeni rokās.

Un vēl tāda nelieka atkāpe par to, ka mēs kaut kad pirms 2 nedēļām bijām slēpņot ar Elīnu, Matīsu un Ivaru un Ivaram līdzi bija disks ar audiopasakām. Lūk neliela mācība, ko nozīmē izraut lietas no konteksta.
Īsti neklausos, kas notiek pasakā, kad pēkšņi dzirdu "Mednieks iegāja pie bērniņiem, un bērniņi teica 'Mēs gribam kompeti', tāpēc viņš aizgāja un pārgrieza jēriņiem rīkles".
Labākā pasaka jebkad.