[Side note: šis patiesībā ir Kļaviņa skatu punkts. Kļaviņam gan nav tik superfakingawesome blogs kā man, tāpēc izmantojot aptuveni 10 sekundes ilgu pierunāšanas taktiku, viņs ir panācis, ka es to publicēju te. Es gan ļoti ceru, ka nav tā, ka šis tagad ir Kļaviņa blogs. Bļeģ, Kļaviņ, ja tā ir, es esmu pissed >:l ]
Ievadvārdi - es nepārstāvu nevienu iesaistīto pusi. Mana interese par šo tēmu ir tīri akadēmiska. Humoru kā izteiksmes veidu izmantoju, jo neredzu citu veidu, kā attēlot šo absurdo situāciju.
Jau gandrīz četrus mēnešus esmu ārpus Latvijas. Pa vidu parastajiem jaunumiem (Krievija-Ukraina; aizdomīga vienveidība Facebook "Suggested Posts" sakarā; TVNet baneri spāņu valodā, utt.), pēdējā laikā ievērību gūst cīņa starp Zum Zum un Brum Brum divriteņu ražotājiem. Cik es noprotu, kaut kur perifērijā ir arī Dip Dap (un ZUM Balance Bike?), kas gan, šķiet, šajā cīņā tiek uzskatīti par old-school risinājumu, kam vairs nav nekādu tiesību neko iebilst.
Visa manā rīcībā esošā informācija nāk no sociālajos portālos apspriestā. Neesmu mēģinājis kontaktēties ne ar vienu no iesaistītajām pusēm, lai nebojātu brīnišķīgo iespēju dot "ieskatu no malas". Tiem, kas saka, ka mans "ieskats no malas" ir neobjektīvs - apsveicu! Protams, ka šis raksts ir subjektīvs un sekls. Ja mums kā patērētājiem būtu tendence aizrakties lietām "līdz saknei", mēs visdrīzāk nelietotu plastmasu, naftu, glutēnu un saules paneļus, un katru reizi pirmsvēlēšanu periodā puse no vēl atlikušajiem vēlētājiem izdarītu pašnāvību. Nemaz nerunājot par to, ka lielveikalā iepirkšanās laiks pārsniegtu laiku, ko mēs pēc tam pavadām preces patērējot.
Labi, pie lietas. Situācijas izklāsts īsumā - vieni (Brum) ir izgudrojuši divriteni (!) un otri (Zum) ir nozaguši no Brum ideju par divriteni (!!!). Nozaguši. Ideju. Par divriteni. Šis jau ir pietiekošs iemesls pārdomām. Dip Dap, kurus minēju sākumā, klusē. Ir skaidrs, ka viņi (arī latvieši) divriteni ir izgudrojuši (!?) vēl pirms abiem galvenajiem šī stāsta varoņiem, bet pagaidām izvēlas palikt novērotājos. Var jau būt, ka viņi beigās izrādīsies gudrākie tēli šajā stāstā.
Populārā folklora mums saka, ka Zum ir uzdevušies par investoriem Brum un pēc tam paši palaiduši Brum ideju kā savējo iekš KickStarter. Maitas. Nē, reāli, tā darīt ir stulbi. Es šo rīcību nemēģinu attaisnot.
Kādēļ Brum paši nepalaida šo divriteni Kickstarter, bet meklēja investorus produktam, kurš acīmredzami ir viegli imitējams, es nezinu. Par to sociālie mediji klusē. Mārketinga teorija šajā jautājumā ir diezgan lakoniska - visas konkurētspējīgās priekšrocības, kas ir viegli imitējamas, ir jāaizsargā no informācijas noplūdes. Es pieļauju, ka Kickstarter iespēja Brum cilvēkiem vienkārši nebija ienākusi prātā. Bet par savām kļūdām pašam arī ir jāmaksā, sakot "stulbi sanāca, nākošreiz būsim gudrāki", nevis jāpiesārņo sociālie mediji. Viegli imitējams produkts = jāmeklē vai nu finanšu, nevis stratēģiskais, investors, ko musdienās start-up uzņēmumiem mierīgi nodrošina Altum un arī tas pats KickStarter, vai arī jāpārdod ideja kādam, kam ir mārketinga resursi (izplatīšanas kanāli, ražošanas resursi, utt.). Trešais variants ir tāds, ko mēdz izmantot visvairāk - nolīst šķūnī un sākt ienīst visu pasauli par to, ka viņi visi ir zagļi. Un beigās pārdot produktu vietējā Ķekavas tirdziņā, lepojoties, ka uzņēmums, vismaz, ir savējais.
Īsumā - Meklēt investoru vienkārši imitējamai idejai ir tikpat gudri, kā, nezinu, iedot urlam paturēt savu zagto telefonu, ja zini, ka viņš līdz Latgalītei aizskries ātrāk par Tevi un pēc tam prasīt no viņa atpakaļ procentu? Piedodiet, man nekas labāks nenāk prātā.
Precizitātei piebildīšu, ka šajā stāstā, papildus vienkārši idejām, figurē arī kāds patents. Patents par divriteni (!?!, man drīz aptrūksies zīmju, kā izrādīt savu pārsteigumu). Ja mēģinām būt nopietni, patentam, šķiet, ir kāds sakars ar kaut ko no divriteņa konstrukcijas. Man kā vienkāršam novērotājam šis patents neasociējas ne ar ko. Mana hipotēze - šāds patents bija nepieciešams, lai Dip Dap nerīkotos pret Brum līdzīgi, kā tagad Brum rīkojas pret Zum.
Sabiedrības viedoklis ir gandrīz vienbalsīgs - Zum ir zagļi, Brum ir Tēvijas Varoņi. Dip Dap - velns viņu zina, kuru tas vispār interesē? Es, godīgi sakot, nemaz nezinu vai šāds uzņēmums vēl eksistē.
Ko es par šo visu domāju - mārketings, kas to būtu domājis, ir viena sarežģīta štelle.
Zādzību kā apsvērumu es gribētu atmest uzreiz - intelektuālā īpašuma zādzība ir juridiska lieta, par kuru, būsim reāli, reti kuram no mums parastajiem novērotājiem ir kāda nojausma. Tikpat labi mana piemājas restorāna īpašnieki ir nozaguši savas soļankas recepti no maniem vecvecākiem. Zinot, ka arī plikā paura aizķemmēšana ir patentēta (US 4022227 A), es uz šo argumentu nelieku lielu svaru.
Personīgi arī es uzskatu Zum par zagļiem. Taču laiks, kad ar vienkāršu sabiedrības vairākuma atbalstu pietika, lai cilvēku reāli sodītu par zādzību ir tālu pagātnē un labi, ka tā. Sist to cilvēku krustā, kuru pārējie visvairāk nosoda ir, khm, nekristīgi. ;) Lai iestādes noskaidro un piemēro atbilstošo sodu.
Pat ja tiesa izlems Brum par labu (maz iespējams), Zum uz to brīdi būs nopelnījuši tik daudz naudas un pieredzes, ka atmaksāt parādu Brum vairs būs tikai formalitāte. Daudzi iedomājas, ka visa pasaule apstājas, jo viņu pašu pasaule apstājas. Negribu sagraut sapņus, bet tā nav. Brum uz to laiku jau būs panīcis uzņēmums, kas savu enerģiju būs ieguldījis nevis attīstībā, bet gan kaut kādas miglainas taisnības pierādīšanā.
Tad ko darīt? Mums, novērotājiem, ir jāpaņem popkorns un jāmēģina noķert pēc iespējas vairāk izklaides. Šobrīd Brum nodrošina šo izklaidi pārpārēm.
Un ko par šo saka mārketinga teorija? Izrādās, ka produkts pats par sevi mūsdienās nesastāda nekādu vērā ņemamu konkurētspējīgu priekšrocību. Iemesls - visi, kam nav slinkums, izdomā jaunus produktus vai arī ( kā šajā gadījumā) izvēlas klonēt esošos.
Lielāka konkurētspējīgā priekšrocība slēpjas pārējos mārketinga rīkos: Cenošanā (RyanAir kādreiz, HumbleBundle, Radiohead pēdējie albumi), Izplatīšanas kanālos (Steam, Amazon, Tesco, nu jau arī Zum Zum), komunikācijā (Doritos, liela daļa no vietējiem ražotājiem), idejā (visi labdarības projekti) un tā tālāk un tā joprojām.
Es biju sagatavojis teorijas tekstu, kas bija trīsreiz garāks par šo, bet man pašam apnika viņu lasīt un atkļūdot, tādēļ izdzēsu.
Tad ko es iesaku:
1. Brum - Visa šitā soc.mediju padarīšana ir nožēlojama. Es nesaku, ka viņa jums kaitē vaidot produktu, taču viņa noteikti jums globālā mērogā nepalīdz. Un tēla kaitējums šeit ir diezgan labi redzams kaut vai pēc tā nabaga slavenā džeka atbildes (sameklējiet iekš Facebook). Apsēdieties visi pie galda un mēģiniet saprast mārketinga rīkus, kas ir jūsu rīcībā, lai pavērstu situāciju jums par labu. Varbūt, ka resursu analīzē atklāsies kāds pārsteigums. Varbūt, tirgus kapacitāti analizējot, jūs atradīsiet kaut ko, kas jums labāk palīdzēs konkurēt "Early majority" inovāciju difūzijas fāzē. Tas pat jums varētu ienest lielāku peļņu nekā tagad skriet pakaļ inovatoriem. Iespēju ir bezgalīgi daudz, taču jūs nez kādēļ esat ieciklējušies uz "first to market" tiesībām. Viss, tas vilciens ir aizgājis. Atcerieties, ka Zum ir paņēmuši pret pārmaiņām visjūtīgāko "direct marketing" ceļu. Vēl ir miljoniem citu izplatīšanas ceļu.
2. Zum - visdrīzāk, ka nekam no šī nebūs globālu seku. Turpiniet darīt to, ko jūs darāt. Es nekad ar jums netaisīšu biznesu, taču izskatās, ka jums tas īpaši neinteresē. Runājot emocionāli - šobrīd jums ir daudz lielāka iespējamība iznest Latvijas vārdu pasaulē, nekā Brum. Karma - par to jau jūs paši esat atbildīgi.
3. Dip Dap - manā prātā jūs esat no šīs situācijas iznākuši kā uzvarētāji. Vai tas atspoguļojas finanšu rezultātos - nav ne jausmas. Ja nē, tad, iespējams, ka cilvēks, kas atbild par soc.mediju komunikāciju jau ir kādus pāris mēnešus miris. Es, protams, jokoju.
Zinu, ka ir sarežģīti saprast to, ka taisnība ir elastīga, taču jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ātrāk augsim.
P.S. Jautājumi "A ja Tu būtu bijis šādā situācijā, vai Tu būtu tikpat neitrāls?" man šķiet līdz galam neapdomāti. Jebkurš, kurš ir nodarbojies ar uzņēmējdarbību, ir vismaz vairākas reizes nokļuvis "uzmešanas" situācijās. Nevis tādēļ, ka pasaule ir pilna ar ļauniem cilvēkiem, bet gan tādēļ, ka "uzmešana" ir ārkārtīgi subjektīva padarīšana.
piektdiena, decembris 19
trešdiena, decembris 10
Bezdarbnieka piedzīvojumi #1
Es neatceros kur es to rakstīju, bet principā ir tā, ka, tā kā Ivars un Dainis ir devušies uz Irānu, nav labāka laika kā tagad, lai uzzinātu visu nepieciešamo info par LotR un HP trivia. Nav pagājuši ne 3 mēneši un Ivars no Gruzijas jau ir sniedzis atbildi uz manu svarīgo jautājumu - Dūdija Dērslija tēvu izrādās sauc Vernons.
Ja tu tagad sēdi un domā "kuram loham kkas tāds interesē? Bezdarbniekiem vai?" tad tu esi uzminējis pilnīgi 100% pareizi, jo es tagad pilnīgi oficiāli pirmo reizi mūžā esmu ierindojies bezdarbnieku rindās. Ja tu domā, ka tur nekādas rindas nav, tad pilnīgi acīmredzami tu vienkārši neesi bezdarbnieks.
Izrādās kļūt par bezdarbnieku nav nemaz tik grūti kā varētu domāt. Man šķita, ka tagad man būs pilnas dienas dažādu semināru un kursu, no kuriem atteikties nav iespējams, bet tomār kaut kā ar šo slodzi izdodas tikt galā.
Sāku savu piedzīvojumu dodoties uz savu tuvāko NVA, bez jebkādas info iegūšanas pirms tam, un nonākot tur sapratu, ka izrādās, ka normāli cilvēki reģistrējas pa telefonu. Tas nekas - es tagad esmu bezdarbnieks, un skatoties kas vēl todien bija atnācis, man var piedot visu. Ja tev šķiet, ka būt bezdarbniekam nav necik stilīgi, tad acīmredzot tu neesi informēts ka man tagad ir savs aģents. :l Like whaaaaat? Kamēr es iepazinos ar savu aģentu, blakus onkulim arī savs aģents. Onkulim šodien bija jānāk atrādīt kādas darba meklēšanas aktivitātes viņš ir veicis (jābūt 4 divu mēnešu laikā). To skaitā der arī tādas kā "dzirdēju par darbu no kaimiņienes" vai "izlasīju atbilstošu vakanci avīzē sludinājmos". Cik viņam ir sanācis dabūt? 0. Bet atnāca paprasīt vai nevar dabūt pabalstu vēl 2 mēnešus, jo vienkārši tad jau var aiziet paātrinātajā pensijā. Cita sieviete tikmēr nezinu ko bīdija, bet rezultāts bija tik labs, ka ejot ārā no kabineta nenoturējās līdz durvju aizvēršanai un nosaucās "Zajebis!"
Mana aģente tikmēr man uzdod lērumu jautājumu, un katru reizi, kad es nezinu atbildi atkārto ar tādu skatienu un toni, ka es sāku domāt, ka varbūt labāk nevajadzēja nākt. Jautājumi tādi kā - "kāpēc pārtraucāt darba attiecības?". Domā pareizā atbilde ir "Jēkabs Groskaufmanis rupji mani aizvainoja"? Nē, izrādās 114. pants. Kā es pie velna šito varu zināt? Jocīgi arī nedaudz uz jautājumu "Pēdējās iegūtās augstākās izglītības profesija?" atbildēt ar "žurnālists". Kādu darbu meklēsiet? - programmētājs.
Līdz ko skaidrs, ka es mācos + strādāju par programmētāju pēkšņi es vairs neesmu švalis. Pēkšņi es esmu riktīgi kruts džeks. Man šķita kkas tāds notiek tikai datorikas fakultātē, bet izrādās nē. Momentā izprintēja man jau esošos darba piedāvājumus, kas atbilst manai kvalifikācijai, no kuriem zemākais atalgojums 600eur. Sāku domāt varbūt sen jau vajadzēja uz bezdarbniekiem iet.
Tajā pat laikā gaitenī starp visiem darba piedāvājumiem viens superlielisks tāds - "Meklē programmētāju, jāizstrādā uzņēmuma mājas lapā. Pēc tam iespējams turpināt darba attiecības uzturot uzņēmuma sociālo tīklu kontus". Vienkārši ko? :D Es nezinu vai tikai man tas šķiet smieklīgi, bet man izklausās pēc "Meklējam kādu kas māk dators".
Kas tad man tagad kā reģistrētam bezdarbniekam ir jādara? Jāapmeklē 1 seminārs (done) un 2 mēnešu laikā jāatsūta savs CV un jāveic 4 darba meklēšanas darbības (piemēram nosūtīt e-pastu). :l
Mēģināšu turpināt šo ierakstu, ja atradīšu laiku starp šīm neskaitāmajām darbībām.
Lūk, kā nestrādāt.
Ja tu tagad sēdi un domā "kuram loham kkas tāds interesē? Bezdarbniekiem vai?" tad tu esi uzminējis pilnīgi 100% pareizi, jo es tagad pilnīgi oficiāli pirmo reizi mūžā esmu ierindojies bezdarbnieku rindās. Ja tu domā, ka tur nekādas rindas nav, tad pilnīgi acīmredzami tu vienkārši neesi bezdarbnieks.
Izrādās kļūt par bezdarbnieku nav nemaz tik grūti kā varētu domāt. Man šķita, ka tagad man būs pilnas dienas dažādu semināru un kursu, no kuriem atteikties nav iespējams, bet tomār kaut kā ar šo slodzi izdodas tikt galā.
Sāku savu piedzīvojumu dodoties uz savu tuvāko NVA, bez jebkādas info iegūšanas pirms tam, un nonākot tur sapratu, ka izrādās, ka normāli cilvēki reģistrējas pa telefonu. Tas nekas - es tagad esmu bezdarbnieks, un skatoties kas vēl todien bija atnācis, man var piedot visu. Ja tev šķiet, ka būt bezdarbniekam nav necik stilīgi, tad acīmredzot tu neesi informēts ka man tagad ir savs aģents. :l Like whaaaaat? Kamēr es iepazinos ar savu aģentu, blakus onkulim arī savs aģents. Onkulim šodien bija jānāk atrādīt kādas darba meklēšanas aktivitātes viņš ir veicis (jābūt 4 divu mēnešu laikā). To skaitā der arī tādas kā "dzirdēju par darbu no kaimiņienes" vai "izlasīju atbilstošu vakanci avīzē sludinājmos". Cik viņam ir sanācis dabūt? 0. Bet atnāca paprasīt vai nevar dabūt pabalstu vēl 2 mēnešus, jo vienkārši tad jau var aiziet paātrinātajā pensijā. Cita sieviete tikmēr nezinu ko bīdija, bet rezultāts bija tik labs, ka ejot ārā no kabineta nenoturējās līdz durvju aizvēršanai un nosaucās "Zajebis!"
Mana aģente tikmēr man uzdod lērumu jautājumu, un katru reizi, kad es nezinu atbildi atkārto ar tādu skatienu un toni, ka es sāku domāt, ka varbūt labāk nevajadzēja nākt. Jautājumi tādi kā - "kāpēc pārtraucāt darba attiecības?". Domā pareizā atbilde ir "Jēkabs Groskaufmanis rupji mani aizvainoja"? Nē, izrādās 114. pants. Kā es pie velna šito varu zināt? Jocīgi arī nedaudz uz jautājumu "Pēdējās iegūtās augstākās izglītības profesija?" atbildēt ar "žurnālists". Kādu darbu meklēsiet? - programmētājs.
Līdz ko skaidrs, ka es mācos + strādāju par programmētāju pēkšņi es vairs neesmu švalis. Pēkšņi es esmu riktīgi kruts džeks. Man šķita kkas tāds notiek tikai datorikas fakultātē, bet izrādās nē. Momentā izprintēja man jau esošos darba piedāvājumus, kas atbilst manai kvalifikācijai, no kuriem zemākais atalgojums 600eur. Sāku domāt varbūt sen jau vajadzēja uz bezdarbniekiem iet.
Tajā pat laikā gaitenī starp visiem darba piedāvājumiem viens superlielisks tāds - "Meklē programmētāju, jāizstrādā uzņēmuma mājas lapā. Pēc tam iespējams turpināt darba attiecības uzturot uzņēmuma sociālo tīklu kontus". Vienkārši ko? :D Es nezinu vai tikai man tas šķiet smieklīgi, bet man izklausās pēc "Meklējam kādu kas māk dators".
Kas tad man tagad kā reģistrētam bezdarbniekam ir jādara? Jāapmeklē 1 seminārs (done) un 2 mēnešu laikā jāatsūta savs CV un jāveic 4 darba meklēšanas darbības (piemēram nosūtīt e-pastu). :l
Mēģināšu turpināt šo ierakstu, ja atradīšu laiku starp šīm neskaitāmajām darbībām.
Lūk, kā nestrādāt.
trešdiena, novembris 12
Mans veltījums Latvijai
Ilgi domāju kā saukt šo ierakstu. Skolā to vienmēr sauca par "Mans veltījums Latvijai", bet pēc atestāta saņemšanas man sāk šķist, ka ar šādiem vārdiem es vienkārši paziņoju pasaulei, ka esmu tik pat origināls, cik tāds labi iepelējis maizes gals.
Kad gāju skolā, rudens vienmēr bija tāds svētku laiks. Pirmajā septembrī dod puķes skolotājai, kas pēc pāris mēnešiem bļaus par to, ka tu ar Daini pīpē uz ielas. Mārtiņdienā nāc uz skolu skatīties kādus kēksus pārdošanai sagatavojuši mazāko klašu skolēni, un centies saprast kuram faking skolēnam varētu būt 25ls par ko nopirkt ķiveri zirgu jādelēšanai. Un arī valsts svētku periods parasti bija apvīts ar dažādiem pasākumiem, kā rezultātā reizināšanas un pareizas burta "a" rakstīšanas vietā nodarbojāmies ar rokdarbiem, taisījām Latvijas karti no zīlēm, pusdienās ēdām bietes ar krējumu pa vidu, līmējām pie galdiem aplikāciju papīru un citas lietas, ar kurām nodarbojas cilvēki, kam nav jāstrādā.
Kopš vidusskolas beigām gan ar to arī šie svētki man beidzās. Neesmu audzis patriotiskā garā, un valsts svētki man lielākoties ir vairāk brīvdiena, nekā svinības. Teikšu godīgi - taisījis kuģi vai māju no dārzā atrodamiem materiāliem neesmu vairāk kā gadus 10. Bet varbūt vienalga. Es tā sēžu un domāju, ka patriotismam nav jābūt vienīgajam iemeslam kāpēc šajās dienās nodarboties ar craftingu. Es reāli esmu pieaudzis cilvēks, kas mostas 6os no rīta, un es varu darīt ko es gribu.
Tad nu lūdzu - man šķita interesanti apskatīties cik labi atpazīstama varētu būt Latvijas karte, ja mēs noslēptu visu, izņemot, piemēram, ūdenskrātuves. Vai ceļus.
Izrādās, ka reālitāte ir visai boring, un to, ka tā ir Latvija var pateikt bez problēmām. Bet toties ir arī jaunas atklāsmes - zini kā visi vienmēr runā - Gauja un Daugava. Latvijas lielās upes, likteņu līkloči, mūžības takas, whatever. Reāli paskaties uz šito - Daugava tā kā konkrēti sabāž Gauju. Vēl nedaudz interesanti, ka Latgale nemaz nav tāda ūdens zeme, kādu man te cenšas iesmērēt. Jā, tur ir vairāk, bet nu nav jau tā, ka Kurzemē nekā nav. Vispār mums daudz ūdens ir, kas patiesībā ir tā diezgan cool.
Attiecībā uz ceļiem - man šķiet interesanti, ka lielie ceļi valsti sadala tādos nelielos reģionos, un pirmajā brīdī varētu domāt, ka tā ir rajonu karte, bet realitāte ir tāda, ka tā loģiski domājot tā sanāk tāda antirajonu karte, jo visi krustpunkti lielākoties visticamāk būs rajonu centros.
Lūk, kartes.
Kad gāju skolā, rudens vienmēr bija tāds svētku laiks. Pirmajā septembrī dod puķes skolotājai, kas pēc pāris mēnešiem bļaus par to, ka tu ar Daini pīpē uz ielas. Mārtiņdienā nāc uz skolu skatīties kādus kēksus pārdošanai sagatavojuši mazāko klašu skolēni, un centies saprast kuram faking skolēnam varētu būt 25ls par ko nopirkt ķiveri zirgu jādelēšanai. Un arī valsts svētku periods parasti bija apvīts ar dažādiem pasākumiem, kā rezultātā reizināšanas un pareizas burta "a" rakstīšanas vietā nodarbojāmies ar rokdarbiem, taisījām Latvijas karti no zīlēm, pusdienās ēdām bietes ar krējumu pa vidu, līmējām pie galdiem aplikāciju papīru un citas lietas, ar kurām nodarbojas cilvēki, kam nav jāstrādā.
Kopš vidusskolas beigām gan ar to arī šie svētki man beidzās. Neesmu audzis patriotiskā garā, un valsts svētki man lielākoties ir vairāk brīvdiena, nekā svinības. Teikšu godīgi - taisījis kuģi vai māju no dārzā atrodamiem materiāliem neesmu vairāk kā gadus 10. Bet varbūt vienalga. Es tā sēžu un domāju, ka patriotismam nav jābūt vienīgajam iemeslam kāpēc šajās dienās nodarboties ar craftingu. Es reāli esmu pieaudzis cilvēks, kas mostas 6os no rīta, un es varu darīt ko es gribu.
Tad nu lūdzu - man šķita interesanti apskatīties cik labi atpazīstama varētu būt Latvijas karte, ja mēs noslēptu visu, izņemot, piemēram, ūdenskrātuves. Vai ceļus.
Izrādās, ka reālitāte ir visai boring, un to, ka tā ir Latvija var pateikt bez problēmām. Bet toties ir arī jaunas atklāsmes - zini kā visi vienmēr runā - Gauja un Daugava. Latvijas lielās upes, likteņu līkloči, mūžības takas, whatever. Reāli paskaties uz šito - Daugava tā kā konkrēti sabāž Gauju. Vēl nedaudz interesanti, ka Latgale nemaz nav tāda ūdens zeme, kādu man te cenšas iesmērēt. Jā, tur ir vairāk, bet nu nav jau tā, ka Kurzemē nekā nav. Vispār mums daudz ūdens ir, kas patiesībā ir tā diezgan cool.
Attiecībā uz ceļiem - man šķiet interesanti, ka lielie ceļi valsti sadala tādos nelielos reģionos, un pirmajā brīdī varētu domāt, ka tā ir rajonu karte, bet realitāte ir tāda, ka tā loģiski domājot tā sanāk tāda antirajonu karte, jo visi krustpunkti lielākoties visticamāk būs rajonu centros.
Lūk, kartes.
piektdiena, oktobris 17
Luksofori
Ja prasītu man, es nedomājot teiktu, ka luksofori ir riktīgi fucking awesome. Es pat atļautos iet tik tālu, lai apgalvotu, ka luksofors ir smukākais ikdienišķas pilsētvides objekts, un ja tev ir kādi iebildumi, ej sēdi uz savas grants čupas un uzgrauz bruģi, tu sukausi.
Bet tāpat, kā ar manu skaistumu, arī luksofori ir reizē gan kā svētība, gan arī lāsts. :<
Neesmu pārliecināts, vai esmu vienīgais šajā situācijā, jo pārējie manis sastaptie parasti izskatās diezgan relaksēti, bet lieta, kas man traucē dzīvot ikdienā ir šī: zini to situāciju, kad tu nonāc krustojumā reizē ar sarkano gaismu, un otrā pusē stāv kāds tavs paziņa, ar ko tu neesi kontaktējis vairāk, kā 17 dienas? Nu tā, ka, ja tas ir tavs kolēģis, viss chill, parādi 2-3 fakučus, paplāties kaut ko, un ej savās darīšanās. Bet tad tur ir kāds, ko varētu mierīgi nosaukt par Vilni, un tu principā saproti kāpēc visiem nav ļauts nēsāt līdzi šaujamieročus.
Vilni, mēs abi zinām, ka vismaz vienam no mums visticamāk ir kaut kur jāiet, līdz ar to nekāda komunikācija, kas iespaidīgumā pārspētu rokasspiedienu ielas vidū un varbūt 2 teikumus small-talka, reāli nebūs. Bet tagad, lūdzu, stāvam un bolamies. Mana go-to stratēģija pašlaik ir atrast maku somā, skaidri zinot, ka viņš ir manā kabatā. Ja jāgaida ilgi, vēl paskatos apkārt, bet obligāti - cilvēku "pamanu" tikai, kad reāli jau jāiet pāri. Bet ko man citu darīt? Tā nav mana, tā ir Rīgas Domes problēma NIL UŠAKOV!
Es nezinu, man reāli šitais tracina, un es nezinu ko darīt. Kā ir rīdziniekiem? Mālpilī nav neviena luksofora (vismaz oficiāli), līdz ar to visu bērnību es varēju vienkārši maukt pār ielu spēlēt fiškas jebkurā brīdī.
Daži Mālpilieši šķiet dzīvo šajā pasaulē vēl aizvien, kas ir viens no iemesliem kāpēc man besī doties pastaigās Rīgas ielās ar Jāni Bičkovski. Viņš vienkārši mauc pāri visur. Es saku "Jāni, wtf?", viņš man saka "Skaties, tas vēl nav otrajā robā nemaz ielicis" un lien uz ielas otru pusi pa kādas mašīnas apakšu. Citreiz viņš apstājas pie zaļā, pagaida līdz sarkanajam, un tad iet pār ielu. Sarkans labāk piestāvot viņa melnajam T-kreklam.
Bonusā varbūt tagad varam kādu nodirst.
Nesen ap pusvieniem naktī stāvu pie Origo mikriņu pieturas. Zini kas tur staigā otrdienas naktīs? Principā tikai lohi. Viens džeks, kas izskatās tikko no akas izlīdis man pienāk un saka "Klau vecīt vari lūdzu ātro palīdzību izsaukt?" saku "Nē"[Tiešām arī nevaru, tā bišķīt vieglāk ap sirdi]. Viņš ieiet valūtas maiņas punktā. Ārā nenāk minūtes 10. Kas zin, varbūt nomira.
Mikriņu stacijā stāv vīrietis. Viņam pienāk švalis un saka "Klau vari aizdot lūdzu bišku bisķu pietrūkst ceļam", Vīrietis neredz, ka švali aiz stūra viegli satrauktu gaida vēl divi švaļi, un saskaita cik tur tos centus vajag. Švalis silti pateicas un aiziet prom, tad ar abiem pārējiem draugiem ieiet LB. Nezināju, ka var mikriņu biļetes iepriekšpārdošanā pirkt. :l
Vēl redzēju vienu Ķengaraga modes skolas piekritēju Origo tuneļu kioskā pētām makus. Domāju - nez viņi zin, ka ne visos makos ir nauda? Man ir reāli stipras aizdomas, ka ir atsevišķu Rīgas rajonu iedzīvotāji ir dzīves laikā pirkuši krietni mazāk makus, kā pārējie.
Par makiem runājot droši vien obligāti jāpiebilst, ka man besī, un tā, ka konkrēti, tas džeks, kurš izdomāja sarežģīt dzimšanas dienu dāvanu pirkšanu kādām 7 nākamajām paaudzēm. Kāds sakars, ka es nevaru tagad dāvināt tukšu maku? Un nazi tipa arī nē. Tagad jāliek makā nazis, un reāli ej pēc tam jubilār izfunktierē kā šito saprast.
Lūk, es un Rīgas dzīve.
ceturtdiena, oktobris 9
Nedaudz par taviem nākamajiem IT speciālistiem
Šodien stacijā gāju pirkt biļeti un aiz viena stūra nejauši atradu pensionāri. Bet nevis tā, ka viņa tur stāvēja un pētīja biļešu sarakstu, bet tā, ka vienkārši nolikta kaktā. Es domāju visai nepieklājīgi no cilvēku puses tā vienkārši ņemt un izmest stacijā savus pensionārus, mums pārejiem ar to ir reāli jadīlo. >:l
Reizem es nesaprotu vai manu pratu sak parnemt kaut kada nenormala velme pec lietu kartibas (ka pretarguments strada mantu stavoklis mana istaba), bet es atri klustu viegli aizkaitinats, kad kaut kas nestrada, ja iemesls tam ir elementars.
Piemeram jau no pirma kursa auditorijas regulara problema ir tada, ka ejas starp galdiem lauj normala atruma parvietoties tikai rindam viena cilveka platuma. Ja tu megini spraukties kadam garam, tu it ka vari iedomaties, ka nodarbojies ar erotisku dibena berzēšanu kluba, lai gan jarekinas ar to, ka 90% te ir džeku. It ka viss butu OK, bet KATRU FAKING LEKCIJU ir cilveki, kas nostajas eja un sak kartot penalus somas, vai apspriest jebko, kas nebutu saistits ar macibam, un tad visi parejie ka duraki stav aiz muguras un gaida. Nu ta ka ka tu šito nesaproti?
Bet varbut man nevajadzetu but parsteigtam. Liela dala manu kursabiedru man liek brinities, ka mums Latvija te vispar eksiste tada lieta, ka IT nozare, jo, ja no studijam ara katru gadu nak tie paši ar ko te studeju es, mums pietiktu cilveku labi ja 3 uznemumiem. Sen neesmu rakstijis apdeitus savu kursabiedru gaitam tapec ludzu nedaudz Tētis un Dans:
[Tetis] vēl joprojām spridzina.
Veselais saprāts un mazāk alkohola? Nē, tas nav priekš tēta. Pēdējā laikā tas, kas tētim it īpaši iepaticies ir informācijas monopols. Varbūt tas kaut kā silda patīkamas atmiņas par padomju gadiem, bet tas, ko Tētis ir dara ir a)Vienmēr ar visiem ir kaut ko parunājis b)Tālāk šo informāciju dod tikai caur meilu. Tā kā tev ir kkādi materiāli, kas vajadzīgi visam kursam, kurus tu vari nohostēt pilnīgi jebkur, kaut draugiem.lv, bet nē, visu var saņemt tikai pa meilu. Tā kā nākamajā semestrī mūs sagaida prakse, sākam interesēties par prakses vietām. Ir zināms, ka vienam pasniedzējam ir excel fails ar iepriekšējo gadu prakses vietām, kurām tad var paskenēt cauri, lai saprastu, kur vispār skatīties. Kāds šo failu paprasa kursa čatā, un Tētis atbild - jā viņam esot. Lai atraksta epastu, viņš atsūtīšot. Lai cik ļoti negribētu, aizrakstu arī es, un tā nu mēs visi rakstītāji saņemam... pilnīgi citu informāciju. (Vienkārši 3 prakses piedāvājumus, kas sūtīti uz meilu).
Atbild čalis.
Čalis: saņēmu! paldies! bet man vairāk interesēja lielā tabula ar pagājušā gada prakses vietu statistiku
Tētis: tā, Tu to neteici! :) Un tas nav mans uzdevums "urķēties" pasniedzēja nedarbos, starp citu, tā var arī nebūt vispār, bet, ok, es viņam uzrakstīšu un arī pajautāšu, vai nau iesnaudies šajā jomā (par praksēm kā tādām) :)
CitsČalis: te ir tā lielā tabula [links] aizrakstīju viņam kaut kad senāk un viņš man atsūtīja. priekā!
Tētis: [Vienkārši iebombī no tā faila (kuru visi tagad var nolādēt) pirmā sheeta 100 rindas kursa čatā]
CitsČalis: tajā dokumentā ir arī citi gadi ;)
Tētis: labi, ja kādu tas fails interesē, tad var dabūt! tetis@navigator.lv
Čalis: upload failiem.lv > share link, lūdzu
CitsČalis: tas jau tika augstāk izdarīts, tikai spams pa virsu tika uzlikts [links]
Tētis: es sūtīšu tiem, kam tas vajadzīgs, man nevajag, ka adresi čakarē u autoru arī
TĒTI VIENKĀRŠI KO TU FAKING DZER? KAM ŠITAIS IR IZDEVĪGI?
[Dans]
Dans vēljoprojām nav mainījies. Nāk ar mums tusēt, un nevienam no mums nav skaidrs kāpēc. Bet tas nekas, jo no otras puses mēs iegūstam daudz ārkārtīgi derīgas informācijas. Lūk, pēdējās 3 manas tiešās komunikācijas reizes ar viņu:
1.) Dans, laika pavēlnieks
D: Apsveicu tevi!
V: Ar ko?
D: Šodien trešdiena!
V: Jā ir.
D: Un tad rīt ceturtdiena!
2.) Dans, jokdaris
/* skatoties uz Relaxen reklamu */
D:Tev vajadzētu Relaxen..
V: ...
D: ..tad tev būs Relaxen!
3.) Dans nelaimē
D: Baigi sāp kāja
V:...
D: Sāp kāja, šorīt laikam sasitu
V:...
D:Hmm, laikam kājā sāpes iemetušās
Lūk, šitie džeki kaut kad būs telefona otrā galā, kad tev kkas ar kompi neies tā, kā vajag.
Reizem es nesaprotu vai manu pratu sak parnemt kaut kada nenormala velme pec lietu kartibas (ka pretarguments strada mantu stavoklis mana istaba), bet es atri klustu viegli aizkaitinats, kad kaut kas nestrada, ja iemesls tam ir elementars.
Piemeram jau no pirma kursa auditorijas regulara problema ir tada, ka ejas starp galdiem lauj normala atruma parvietoties tikai rindam viena cilveka platuma. Ja tu megini spraukties kadam garam, tu it ka vari iedomaties, ka nodarbojies ar erotisku dibena berzēšanu kluba, lai gan jarekinas ar to, ka 90% te ir džeku. It ka viss butu OK, bet KATRU FAKING LEKCIJU ir cilveki, kas nostajas eja un sak kartot penalus somas, vai apspriest jebko, kas nebutu saistits ar macibam, un tad visi parejie ka duraki stav aiz muguras un gaida. Nu ta ka ka tu šito nesaproti?
Bet varbut man nevajadzetu but parsteigtam. Liela dala manu kursabiedru man liek brinities, ka mums Latvija te vispar eksiste tada lieta, ka IT nozare, jo, ja no studijam ara katru gadu nak tie paši ar ko te studeju es, mums pietiktu cilveku labi ja 3 uznemumiem. Sen neesmu rakstijis apdeitus savu kursabiedru gaitam tapec ludzu nedaudz Tētis un Dans:
[Tetis] vēl joprojām spridzina.
Veselais saprāts un mazāk alkohola? Nē, tas nav priekš tēta. Pēdējā laikā tas, kas tētim it īpaši iepaticies ir informācijas monopols. Varbūt tas kaut kā silda patīkamas atmiņas par padomju gadiem, bet tas, ko Tētis ir dara ir a)Vienmēr ar visiem ir kaut ko parunājis b)Tālāk šo informāciju dod tikai caur meilu. Tā kā tev ir kkādi materiāli, kas vajadzīgi visam kursam, kurus tu vari nohostēt pilnīgi jebkur, kaut draugiem.lv, bet nē, visu var saņemt tikai pa meilu. Tā kā nākamajā semestrī mūs sagaida prakse, sākam interesēties par prakses vietām. Ir zināms, ka vienam pasniedzējam ir excel fails ar iepriekšējo gadu prakses vietām, kurām tad var paskenēt cauri, lai saprastu, kur vispār skatīties. Kāds šo failu paprasa kursa čatā, un Tētis atbild - jā viņam esot. Lai atraksta epastu, viņš atsūtīšot. Lai cik ļoti negribētu, aizrakstu arī es, un tā nu mēs visi rakstītāji saņemam... pilnīgi citu informāciju. (Vienkārši 3 prakses piedāvājumus, kas sūtīti uz meilu).
Atbild čalis.
Čalis: saņēmu! paldies! bet man vairāk interesēja lielā tabula ar pagājušā gada prakses vietu statistiku
Tētis: tā, Tu to neteici! :) Un tas nav mans uzdevums "urķēties" pasniedzēja nedarbos, starp citu, tā var arī nebūt vispār, bet, ok, es viņam uzrakstīšu un arī pajautāšu, vai nau iesnaudies šajā jomā (par praksēm kā tādām) :)
CitsČalis: te ir tā lielā tabula [links] aizrakstīju viņam kaut kad senāk un viņš man atsūtīja. priekā!
Tētis: [Vienkārši iebombī no tā faila (kuru visi tagad var nolādēt) pirmā sheeta 100 rindas kursa čatā]
CitsČalis: tajā dokumentā ir arī citi gadi ;)
Tētis: labi, ja kādu tas fails interesē, tad var dabūt! tetis@navigator.lv
Čalis: upload failiem.lv > share link, lūdzu
CitsČalis: tas jau tika augstāk izdarīts, tikai spams pa virsu tika uzlikts [links]
Tētis: es sūtīšu tiem, kam tas vajadzīgs, man nevajag, ka adresi čakarē u autoru arī
TĒTI VIENKĀRŠI KO TU FAKING DZER? KAM ŠITAIS IR IZDEVĪGI?
[Dans]
Dans vēljoprojām nav mainījies. Nāk ar mums tusēt, un nevienam no mums nav skaidrs kāpēc. Bet tas nekas, jo no otras puses mēs iegūstam daudz ārkārtīgi derīgas informācijas. Lūk, pēdējās 3 manas tiešās komunikācijas reizes ar viņu:
1.) Dans, laika pavēlnieks
D: Apsveicu tevi!
V: Ar ko?
D: Šodien trešdiena!
V: Jā ir.
D: Un tad rīt ceturtdiena!
2.) Dans, jokdaris
/* skatoties uz Relaxen reklamu */
D:Tev vajadzētu Relaxen..
V: ...
D: ..tad tev būs Relaxen!
3.) Dans nelaimē
D: Baigi sāp kāja
V:...
D: Sāp kāja, šorīt laikam sasitu
V:...
D:Hmm, laikam kājā sāpes iemetušās
Lūk, šitie džeki kaut kad būs telefona otrā galā, kad tev kkas ar kompi neies tā, kā vajag.
otrdiena, septembris 30
CALLED IT!
Pēc mēnesi ilga klusuma pienāktos atsākt ar kaut ko būtisku. Bet būsim godīgi - neatceros pēdējo reizi, kad būtu rakstījis par kaut ko nebūtisku. Lai nu kā, manai mammai ik pa laikam sāk šķist, ka kādam mūsu ģimenē ir īpašas spējas. Ar tām es gan nedomāju, ka tika apbrīnotas mani "90%pārtikas-pelmeņi", vai "8h World of Warcraft maratona naktī no 3dienas uz 4dienu" un citi mani jaunības sasniegumi, bet gan tā kā īpašas maģiskas spējas. Piemēram paskatīties uz kristālu un pateikt kaut ko par enerģiju, vai ar īpašām metodēm noteikt, ka tavs skaitlis ir 5, lai ko tas arī nenozīmētu.
Es gan parasti no tām labākajām spējām esmu izslēgts, un man piedāvā tikai "tagad mēs izrādās esam itāļi" vai "šonedēļ-ebreji" klubiņus, taču ar smagu un mērķtiecīgu darbu, man par spīti visam jāatzīst - dārgie biedri, es neesmu itālis! Es esmu gaišreģis!
Varbūt jau redzēji, 23. septembrī man bija fantastiska iespēja sniegt savu komentāru par dažiem no mūsu potenciālajiem likteņa lēmējiem TV3 ziņās. Tā kā nopietni. Un vadot savu laiku darbā bakstoties datos, man ir tā brīnišķā iespēja ziņot, ka iespējams es ietekmēju cilvēku pārdomas pirms vēlēšanām 134 000 cilvēku, no kuriem ~104 000 ir bijuši vecumā 50+. Cik tas ir daudz? Tas ir tā kā 3 Positivusi ar pensionāriem. Ja tev ir kāds populārāks draugs pensionāru vidū, visticamāk tas ir kāds no grupas PER, vai arī tu man dirs.
Jebkurā gadījumā te materiāls [Skaties no 13:40]
Es neesmu pazīstams ar nevienu bukmeikeru, bet reāli es domāju arī sociologi piekrīt ka īpaši daudz naudas uz šādām prognozēm likt nevajadzētu. Vismaz kamēr mums ANO nav sava sēdvieta arī ķirzakcilvēku pārstāvim. Bet vai tomēr? Skatāmies ko mums ziņo defacto! [Skaties no 17:00]:
[Es nemāku embedot LTV video :(( ]
WADDAP? I FUCKING CALLED IT!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! a!aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa11!!!!!
NU NU, KURŠ GRIB KAUTIES!!!!
Reāli - kāda iespēja? Es tiektu, ka 100%
Ziņoju gan arī, ka Sudraba pašlaik vēl nav izaicinājusi mani uz dueli.
Lūk, ķirzakcilvēki.
Es gan parasti no tām labākajām spējām esmu izslēgts, un man piedāvā tikai "tagad mēs izrādās esam itāļi" vai "šonedēļ-ebreji" klubiņus, taču ar smagu un mērķtiecīgu darbu, man par spīti visam jāatzīst - dārgie biedri, es neesmu itālis! Es esmu gaišreģis!
Varbūt jau redzēji, 23. septembrī man bija fantastiska iespēja sniegt savu komentāru par dažiem no mūsu potenciālajiem likteņa lēmējiem TV3 ziņās. Tā kā nopietni. Un vadot savu laiku darbā bakstoties datos, man ir tā brīnišķā iespēja ziņot, ka iespējams es ietekmēju cilvēku pārdomas pirms vēlēšanām 134 000 cilvēku, no kuriem ~104 000 ir bijuši vecumā 50+. Cik tas ir daudz? Tas ir tā kā 3 Positivusi ar pensionāriem. Ja tev ir kāds populārāks draugs pensionāru vidū, visticamāk tas ir kāds no grupas PER, vai arī tu man dirs.
Jebkurā gadījumā te materiāls [Skaties no 13:40]
Es neesmu pazīstams ar nevienu bukmeikeru, bet reāli es domāju arī sociologi piekrīt ka īpaši daudz naudas uz šādām prognozēm likt nevajadzētu. Vismaz kamēr mums ANO nav sava sēdvieta arī ķirzakcilvēku pārstāvim. Bet vai tomēr? Skatāmies ko mums ziņo defacto! [Skaties no 17:00]:
[Es nemāku embedot LTV video :(( ]
WADDAP? I FUCKING CALLED IT!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! a!aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa11!!!!!
NU NU, KURŠ GRIB KAUTIES!!!!
Reāli - kāda iespēja? Es tiektu, ka 100%
Ziņoju gan arī, ka Sudraba pašlaik vēl nav izaicinājusi mani uz dueli.
Lūk, ķirzakcilvēki.
ceturtdiena, augusts 28
Ej tu nahuj ar visu savu tēju
Zini kā ir, kad smadzenes ieslēdzas tajā režīmā, kad tu esi gatavs strādāt un darīt kaut ko līdz izrubies, un tik motivēts darboties un mācīties neesi bijis gadiem, idejas nāk kā no pārpilnības raga, spēj tik pierakstīt? Riktīgi faking sūdīgi, ja tu mēģini aizmigt, lai celtos pēc 6h. >:l Varbūt vajadzētu kautkādus kursus kā pašam sevi izrubīt ar to artēriju aizspiešanu.
Nesen atgriezies dzimtenē bija jaunietis, kas Rīgas klubos pazīstams, kā Skurķis. Kas man patīk manos draugos ir spēja lieki nesarežģīt dzīvi. Ja tu vari ceļojumam uz citu valsti koferi nopirkt iepriekšējā vakarā un būt gatavs iet uz krogu 2 dienas pirms ielidošanas, es domāju tev pienākas stilīga "No stress" uzšuve, ko piešūt sev pie bikšu dibena. Skudrucis ir viens no tiem īpaši retajiem cilvēkiem, ar kuriem es draudzējos ilgstoši, bet neskatoties uz to, tik un tā apmeklē Pulkvedi, un meklē vājās vietas manā pret-Pulkveža aizsardzībā. Es teiktu, ka ir labi pastrādāts, ja mani izdodas aizvilkt jau uz Vecrīgu, kas notika arī tonakt, bet Pulkvedī par laimi es neatceros bijis. Atceros gan dzeram šotu kkādā bārā, kur man šķiet man nevajadzētu atrasties.
Galvenā lieta, ko Skudrucis manšķiet ir iemācījies dzīvojot citā zemē ir kabatas nauda. No sākuma nesapratu, un izturējos skeptiski, bet nākamajās dienās pa kluso pamēģināju. Tas ir tā, kad tev izdod sīceni, tu viņu neliec makā, kur viņa tāpat nelien, bet ieber vienkārši kabatā. Bonusi reāli ir tādi, ka, pirmkārt, tu vienmēr uzreiz vari samaksāt par nelielām lietām, kas ir diezgan kruti. Otrkārt tu ejot nedaudz žvadzi, kas liek dāmām uz ielas domāt, ka es naudīgs vīrietis, kā arī tevi tumsā vieglāk atrast. Treškārt vēl ir tas, ka ja tu nonāc kautiņa situācijā, vai vienkārši tu nepiekrīti darbā pretī sēdošā Kļaviņa argumentiem, tu vari vienkārši ielidināt viņam to sīceni acīs. Neesmu eksperts, bet man izklausās pēc WIN-WIN-WIN. Pierast gan kaut kā grūti, tāpēc ilgtermiņā pagaidām vēl kabatas naudu nelietoju. Pastāstīju par šo Skudrucim, viņs man pateica jaunu triku - pamēģini noķert ar pieri gaisā pamestu monētu. Lai arī es uzreiz paziņoju, ka nezinu ko viņš grib, bet neļaušos būt appists, man ir jāatzīst, ka man pašlaik nedaudz sāp piere un pēc mēģinājuma reizes monēta nokrita kaut kur, kur es no krēsla nevaru aizsniegt. Ja tu domā, ka turpmākā šī ieraksta daļa nav sarakstīta man paralēli diskutējot ar Skudruci par "kantes zonu" un dažādiem citiem terminiem un diagrammām mums štukojot kā ir vissāpīgāk dabūt pa seju ar monētu, tu rūgti maldies.
Ar Skudruci satikām cilvēku, kuru laikam drošības dēļ man vajadzētu saukt par Kaļķi. Kaļķis ir nedzērājs, un ja tu nezini cik nereāli kruti ir iet dzert ar nedzērāju, tad tu esi kaut ko palaidis garām. Tu vari dzert jebkur, es pat pirmo reizi biju Labietī, un pēctam vecrīgā un nevienā brīdī nebija atbesijis staigāt. Kaļķis ir tāds džeks, kurš strādā vietā, kur priekšnieks esot baigais lohs, un kad grib kādu atlaist sauc viņu uz tēju. Es domāju - o baigi forši, varbūt var kādu labu tēju iedzert, tādu kur citur nedod, bet izrādās, ka par tēju esot jāmaksā tev pašam, kas principā, manuprāt, ir spļāviens sejā divreiz. Kaut kad uz tēju esot tikts uzzināts arī Kaļķis, uz ko viņš atbildējis "EJ TU NAHUJ AR VISU SAVU TĒJU pasaki man te un tagad ko tu gribi man teikt!!". Tā arī vēl nav atlaists. Varbūt tā tēja ir vienkārši tests, ar kuru pārbauda vai pastāv iespēja, ka tu darbu laiku tērē siltu dzērienu baudīšanai, es nezinu.
Vakara patīkamā daļa bija tāda, ka es uzzināju, ka arī vecrīgā ir vietas, uz kurām interesē iet arī man, kā piemēram Ala, kas izrādās tagad nav tas mazais pagrabiņš, bet ir pilnīgi cits, liels pagrabiņš, kurā cilvēki dzied karaoki. Tas ko es nesaprotu ar karaoki ir kā cilvēkiem, kas dzied sūdīgi nav kauns vienkārši visu priekšā nodarboties ar huiņu, kā arī to, cik daudz faking labi karaokes izpildītāji var būt. Īsti arī līdz galam nesaprotu to kā, kamēr kaut kāda meitene dzied, kaut kādi tehniskie džeki vienkārši sāk šurīt pa skatuvi viņai priekšā, un viņa nabags atiet malā, lai nemaisitos pa kājām KAMĒR DZIED. Bet iespējams tur citi likumi. Tas, ko es zinu, ir fakts, ka divi džeki reālā pālī un kaļķis var mierīgi apsēsties žūrijas vietā, apēst kaut kādus žūrijas burkānus un paskatīties kā dzied tas Jorens no grupas Svešinieki.
Vakara nepatīkamā daļa bija tā, ka kaut kādā brīdī Skudrucis ar Kaļķi teica davai laižam, aizvedīsim tevi mājā. Es aizbraucu, un protams, izrubijos, bet nākamajā dienā izrādījās, ka ne man, ne Skurķim nav skaidrs kāpēc mēs braucām uz Jūrmalu, jo man nemaz nebija tā, ka baigi gribējās mājās. Acīmredzot vienīgais normālais izskaidrojums ir tas, ka Kaļķis palika greizsirdīgs >:l Bet nu varbūt labi, ka tā, jo ap 5iem no rīta džekiem jau baigi sāka prasīties uz dejām divatā.
Nesen atgriezies dzimtenē bija jaunietis, kas Rīgas klubos pazīstams, kā Skurķis. Kas man patīk manos draugos ir spēja lieki nesarežģīt dzīvi. Ja tu vari ceļojumam uz citu valsti koferi nopirkt iepriekšējā vakarā un būt gatavs iet uz krogu 2 dienas pirms ielidošanas, es domāju tev pienākas stilīga "No stress" uzšuve, ko piešūt sev pie bikšu dibena. Skudrucis ir viens no tiem īpaši retajiem cilvēkiem, ar kuriem es draudzējos ilgstoši, bet neskatoties uz to, tik un tā apmeklē Pulkvedi, un meklē vājās vietas manā pret-Pulkveža aizsardzībā. Es teiktu, ka ir labi pastrādāts, ja mani izdodas aizvilkt jau uz Vecrīgu, kas notika arī tonakt, bet Pulkvedī par laimi es neatceros bijis. Atceros gan dzeram šotu kkādā bārā, kur man šķiet man nevajadzētu atrasties.
Galvenā lieta, ko Skudrucis manšķiet ir iemācījies dzīvojot citā zemē ir kabatas nauda. No sākuma nesapratu, un izturējos skeptiski, bet nākamajās dienās pa kluso pamēģināju. Tas ir tā, kad tev izdod sīceni, tu viņu neliec makā, kur viņa tāpat nelien, bet ieber vienkārši kabatā. Bonusi reāli ir tādi, ka, pirmkārt, tu vienmēr uzreiz vari samaksāt par nelielām lietām, kas ir diezgan kruti. Otrkārt tu ejot nedaudz žvadzi, kas liek dāmām uz ielas domāt, ka es naudīgs vīrietis, kā arī tevi tumsā vieglāk atrast. Treškārt vēl ir tas, ka ja tu nonāc kautiņa situācijā, vai vienkārši tu nepiekrīti darbā pretī sēdošā Kļaviņa argumentiem, tu vari vienkārši ielidināt viņam to sīceni acīs. Neesmu eksperts, bet man izklausās pēc WIN-WIN-WIN. Pierast gan kaut kā grūti, tāpēc ilgtermiņā pagaidām vēl kabatas naudu nelietoju. Pastāstīju par šo Skudrucim, viņs man pateica jaunu triku - pamēģini noķert ar pieri gaisā pamestu monētu. Lai arī es uzreiz paziņoju, ka nezinu ko viņš grib, bet neļaušos būt appists, man ir jāatzīst, ka man pašlaik nedaudz sāp piere un pēc mēģinājuma reizes monēta nokrita kaut kur, kur es no krēsla nevaru aizsniegt. Ja tu domā, ka turpmākā šī ieraksta daļa nav sarakstīta man paralēli diskutējot ar Skudruci par "kantes zonu" un dažādiem citiem terminiem un diagrammām mums štukojot kā ir vissāpīgāk dabūt pa seju ar monētu, tu rūgti maldies.
Ar Skudruci satikām cilvēku, kuru laikam drošības dēļ man vajadzētu saukt par Kaļķi. Kaļķis ir nedzērājs, un ja tu nezini cik nereāli kruti ir iet dzert ar nedzērāju, tad tu esi kaut ko palaidis garām. Tu vari dzert jebkur, es pat pirmo reizi biju Labietī, un pēctam vecrīgā un nevienā brīdī nebija atbesijis staigāt. Kaļķis ir tāds džeks, kurš strādā vietā, kur priekšnieks esot baigais lohs, un kad grib kādu atlaist sauc viņu uz tēju. Es domāju - o baigi forši, varbūt var kādu labu tēju iedzert, tādu kur citur nedod, bet izrādās, ka par tēju esot jāmaksā tev pašam, kas principā, manuprāt, ir spļāviens sejā divreiz. Kaut kad uz tēju esot tikts uzzināts arī Kaļķis, uz ko viņš atbildējis "EJ TU NAHUJ AR VISU SAVU TĒJU pasaki man te un tagad ko tu gribi man teikt!!". Tā arī vēl nav atlaists. Varbūt tā tēja ir vienkārši tests, ar kuru pārbauda vai pastāv iespēja, ka tu darbu laiku tērē siltu dzērienu baudīšanai, es nezinu.
Vakara patīkamā daļa bija tāda, ka es uzzināju, ka arī vecrīgā ir vietas, uz kurām interesē iet arī man, kā piemēram Ala, kas izrādās tagad nav tas mazais pagrabiņš, bet ir pilnīgi cits, liels pagrabiņš, kurā cilvēki dzied karaoki. Tas ko es nesaprotu ar karaoki ir kā cilvēkiem, kas dzied sūdīgi nav kauns vienkārši visu priekšā nodarboties ar huiņu, kā arī to, cik daudz faking labi karaokes izpildītāji var būt. Īsti arī līdz galam nesaprotu to kā, kamēr kaut kāda meitene dzied, kaut kādi tehniskie džeki vienkārši sāk šurīt pa skatuvi viņai priekšā, un viņa nabags atiet malā, lai nemaisitos pa kājām KAMĒR DZIED. Bet iespējams tur citi likumi. Tas, ko es zinu, ir fakts, ka divi džeki reālā pālī un kaļķis var mierīgi apsēsties žūrijas vietā, apēst kaut kādus žūrijas burkānus un paskatīties kā dzied tas Jorens no grupas Svešinieki.
Vakara nepatīkamā daļa bija tā, ka kaut kādā brīdī Skudrucis ar Kaļķi teica davai laižam, aizvedīsim tevi mājā. Es aizbraucu, un protams, izrubijos, bet nākamajā dienā izrādījās, ka ne man, ne Skurķim nav skaidrs kāpēc mēs braucām uz Jūrmalu, jo man nemaz nebija tā, ka baigi gribējās mājās. Acīmredzot vienīgais normālais izskaidrojums ir tas, ka Kaļķis palika greizsirdīgs >:l Bet nu varbūt labi, ka tā, jo ap 5iem no rīta džekiem jau baigi sāka prasīties uz dejām divatā.
pirmdiena, augusts 25
Tava pirmdiena, visticamāk, bija tīri OK
Zini kas reāli sūkā? Tu teiksi pirmdiena. Šito visi vienmēr domā, bet tas lielākoties jo visi nav obligāti sevišķi oriģināli cilvēki. Man par pirmdienām pa lielam ir vienalga. man vairāk besī piemēram nokavēt vilcienu, vai ja zupā melnais pipars ir iemānīts un tad tu viņu pārkod. Bet iespējams jo man ir laba līdzsvara izjūta. Šorīt pirmdiena sākās riktīgi drūmi - tā ka es no vētras pamodos pusseptiņos, un nākamo stundu pavadīju domādams, ka ātri jāaizmieg vēl, bet tā tas protams nenotiek. Viss līsts, viss ir tumšs, iekāpis vilcienā atceries, ka aizmirsi brokastis apēst. Un tam visam nav nozīme, jo kādam iet sūdīgāk. Ejot gar cirku redzu ka pie ielas piestāj autobuss, tam atveras aizmugurējās durvis, un no tām, kā jau tas parasti mēds notikt, vienkārši izkrīt sieviete. Cik esmu dzirdējis, tādi ķeort Latgalē pie sievas tiek 70% gadījumu. Bet ne šajā, sieviete tā vienkārši laiski nomauca uz zemes. A tur smuki sastādītajiem kokiem atstātajās bedrēs uzkrājies visu rītu rūpīgi lijušais lietus, un tā īpaši nedomājot dāma iemauc bedrē UZ SĀNA. Tā ka principā kreisā puse tava ķermeņa ir zem ūdens. Fakts, ka tu esi atbraucis ar autobusu, visticamāk nozīmē, ka tu nevari tā centrā aizskriet ātri uz mājām pārģērbties, bet fakts, ka tu brauc uz Rīgu ~8iem rītā ir lielisks indikators tam, ka tev ir darbs. Cik vēl sūdīgāk vispār ir iespējams? Nu es domāju tā ja mēs neskaitām, ka tu pirmdienā piecelies un vienkārši AIDS dabū.
Kā dāma viss beidzās gan neredzēju, jo sāku pārāk ļoti smieties, un tad jau vairs nedrīkstēju skatīties tajā virzienā, lai nebūtu nepieklājīgs. Nav tā, ka man nav sirds, es vienkārši uzskatu, ka to situāciju nepadarītu labāku arī tas, ja es raudātu.
Bet, kad nelīst, un uz darbu arī nav jāiet, varam doties dvēseles meklējumos. Tuvojoties vasaras beigām pa Mellužu ielām kā tādi gājputni klīst arī Jehovieši izglītojamas sabiedrības meklējumos. Ejot garām man, abi kungi piestāja, un viens teica, ka viņš man gribot kaut ko parādīt. Iedeva bukletu, un teica, lai ieeju jw.org - MAN varētu ļoti interesēt kas tur rakstīts. Ieintriģēja ne pa jokam, bet nekas tāds baigi saistošs tur nebija. Līdz galam tā arī nesapratu kāpēc viņiem likās, ka tieši man tas varētu interesēt - jaunam neskūtam švalim, kas vazājas pa ielas vidu ar aliņu rokā. Jebkurā gadījumā tas, kas mani interesētu, būtu ja tur būtu atbildes uz jautājumiem kāpēc viņi kad ienāk dzīvoklī izrij desmaizes. Pats gan neesmu redzējis, bet biežākais ko dzirdu, ir ka nevar laist viņus mājās, jo tie vienmēr šaujot pa taisno uz ledusskapi un sākot sev smērēt maizītes. Principā tā dara arī pusaudži, tāpēc es nesaku, ka es to nosodu, vienkārši man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pie reizes viņi varētu arī atbildēt vai ir ok bez krekla braukt vilcienā. Man likās, ka nē, bet pieredze rāda, ka viedokļi ir dažādi.
Bonusā: Lūk, čarts.
Kā dāma viss beidzās gan neredzēju, jo sāku pārāk ļoti smieties, un tad jau vairs nedrīkstēju skatīties tajā virzienā, lai nebūtu nepieklājīgs. Nav tā, ka man nav sirds, es vienkārši uzskatu, ka to situāciju nepadarītu labāku arī tas, ja es raudātu.
Bet, kad nelīst, un uz darbu arī nav jāiet, varam doties dvēseles meklējumos. Tuvojoties vasaras beigām pa Mellužu ielām kā tādi gājputni klīst arī Jehovieši izglītojamas sabiedrības meklējumos. Ejot garām man, abi kungi piestāja, un viens teica, ka viņš man gribot kaut ko parādīt. Iedeva bukletu, un teica, lai ieeju jw.org - MAN varētu ļoti interesēt kas tur rakstīts. Ieintriģēja ne pa jokam, bet nekas tāds baigi saistošs tur nebija. Līdz galam tā arī nesapratu kāpēc viņiem likās, ka tieši man tas varētu interesēt - jaunam neskūtam švalim, kas vazājas pa ielas vidu ar aliņu rokā. Jebkurā gadījumā tas, kas mani interesētu, būtu ja tur būtu atbildes uz jautājumiem kāpēc viņi kad ienāk dzīvoklī izrij desmaizes. Pats gan neesmu redzējis, bet biežākais ko dzirdu, ir ka nevar laist viņus mājās, jo tie vienmēr šaujot pa taisno uz ledusskapi un sākot sev smērēt maizītes. Principā tā dara arī pusaudži, tāpēc es nesaku, ka es to nosodu, vienkārši man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pie reizes viņi varētu arī atbildēt vai ir ok bez krekla braukt vilcienā. Man likās, ka nē, bet pieredze rāda, ka viedokļi ir dažādi.
Bonusā: Lūk, čarts.
trešdiena, augusts 20
Ciemos pie Jāņa Pt#2
Nonācis centrā es saprotu, ka gulēšana mašīnā ir tā kā visai nopietni, jo uz mājām es vairs netieku, un citur, kur palikt mums nav. Man nav problēmu ar gulēšanu mašīnā, bet Rīgā uz ielas tas nešķiet obligāti tas labākais variants. Bet tas nekas, Jānis prot mierināt - mašīnu atstāsim tieši uz KKC krustojuma bezmazvai uz gājeju pārejas. Tā, lai principā es varētu no guļvietas pastiept roku, un kāds no KKC žoga iekšpuses varētu man padot aliņu.
Būdams viegli iespaidojams cilvēks paļāvos uz Jāņa ieteikumiem, un izlēmu izmēģināt vakaru ar rumkolām nevis alu. Tā kā man bija pamatotas bažas par to, ka varētu sākt nākt miegs pirms pirmajiem Jūrmalas vilcieniem ideja likās arī racionāla. Nav. Nesaprotu kā var visu nakti rumkolas dzert, bet Jānis apgalvoja, ka ja viņam būtu jāizvēlās vai atlikušo mūžu dzert tikai rumkolas vai ūdeni, viņš ņemtu rumkolas.
Satikām Mārtiņu un Aigaru, un uzzināju vienu no smieklīgākajiem cilvēku terorizēšanas veidiem jebkad. Viņi (es īsti nezinu kas konkrēti ir viņi, bet cik noprotu viens no viņiem ir Aigars) esot kādreiz zvanījušies kādai nepatīkamai sievietei, lai pateiktu "Zirgs ienāk bārā, bārmens prasa - ko tik garš ģīmis?" un nomestu klausuli. Un tā kā regulāri. Es, protams, esmu pārsmējies, jo ja jau tā ir sūdīgi, ka tev vienkārši zvanās lohi, bet vēl papildus tam tu visu laiku dzirdi joka sākumu, bet ne punchline. Vēlāk man Laima paskaidroja, ka tas arī esot viss joks. Es atsakos tam ticēt.
Kaut kādā brīdī naktī es sapratu, ka es esmu nodzēris jau 20+ EUR, bet vēl neesmu īpaši izteiktā reibumā, tāpēc pārslēdzos uz alu, un mana dzīve kļuva skaistāka. Bet arī neglītāka. Satikām džekiņu, nav ne jausmas kā viņu sauc, bet mums piemetās džekiņš. No sākuma nesaprotam ko tieši ivņš no mums grib, tāpēc loģiski izliekamies, ka mēs visi esam geji, bet izrādās viņš intīmās attiecībās nemaz nav ieinteresēts. Viņš ir atnācis uz krogu vienkārši iepazīties ar džekiem, un būt daļa kāda bariņa, meitenes viņam vispār neinteresē. It īpaši te, jo te visas pretīgas sukas. Nu tā arī mēs no viņa vaļā netikām līdz es vairs neatceros ko mēs darījām, bet es atzīšu, ka patiesībā šāds vakara plāns nav obligāti slikts, vienīgi es nevaru iedomāties kā es vnk pieietu kautkādam džeku bariņam, pateiktu, čau mani sauc Mazais Dzindzis un es gribu būt jūsu draugs, un neatrautos pa muti.
No rīta tomēr mani un Jāņa ceļi šķīrās un es devos uz pirmo Jūrmalas vilcienu, un stacijā uz perona satiku džeku, kam laikam vienkārši nekad nav garlaicīgi. Es tur līdz vilciena atnākšanai mēģinu noteikt sienu slīpumu ar savu ķermeni, kad piemanis pienāk džeks, šķiet viegli satraukts, un krieviski prasa vai es ar viņu negribu sadzert. Normāls tāds džeks, nevis tāds kam pāri acīm pārtetovēts "PIDARS". Es saku nē, man dzert čist vairāk nevajadzētu. Tad nu sākam runāt, izrādās viņš visu nakti ir nodzēris un tagad brauc uz Jūrmalu atpūsties. prasu vai pie kāda ciemos, vai dzīvo tur - nē, vienkārši aizbrauks un pagulēs pie jūras, tad moš uz SPA aizies. Ir PIECI no rīta. Es līdz galam vēl nesaprotu, prasu vai viņš ir no Rīgas (zini kā, lauku cilvēkam varbūt vasaras atvaļinājums jāpaspēj), atbildē minstinās. Tagad dzīvojot purčikā, bet vispār ir no Zolitūdes. Tā arī nesapratu, kura no tām nav Rīga. Savus izklaides motīvus viņš skaidroja ar to, ka, ja viņš aizies mājās, viņs pamodīsies 15:00 un viņam 6diena tāpat būs papista, tāpēc labāk jau no rīta pamostas pie jūras. Grūti strīdēties pret tādu loģiku, tāpēc mēs abi iekāpjam vagonā un es aizmiegu. Pamostos veiksmīgi 2 pieturas pirms mājām, bet mans jaunais draugs jau ir prom. :/ Dažreiz tās manas skaistākās draudzības ir tās īsākās.
Pāris dienas atpūtotos un nodevos darba dunai, tad atkal satiku Jāni, lai ar līkumu caur Tukumu, pa ceļam Rīgā paķerot Ivaru ar Jāņa dzīvokli dotos uz Mālpils svētkiem. Jānis brauc kā īsts pro - atver manu logu, aizver savu, aizver manu, atver lūku, atver manu logu, atver savu, aizver lūku, aizver manu, prasu - wassup? Neko, nav viegls darbs uzturēt mašīnā konkrētu temperatūru.
Kad savācām Ivaru gribēju ar viņiem izspēlēt tādu kā praktisku joku, uz kuru pats sev par pārsteigumu uzrāvos internetā - ideja tāda - izliecies un fiziski atdarini kustības it kā tu ar sālstrauciņu krati sev uz mēles sāli, un kaut kādu iemeslu pēc kādas minūtes var sajust sāls garšu. Kad es viņiem šo izstāstu, viņi nevis sāk to darīt, bet vienkārši diskutēt. Es mudinu nepārtraukti pamēģināt, bet nē - Ivars uzskata, ka tas strādās tikai, ja kāds to darītu 5 gadus. Jānis pievēršas filozofiskām pārdomām un kaut kādu iemeslu pēc apgalvo, ka jebkurā traukā esot sāls paliekas. Es mudinu un mudinu, bet rezultāts ir tikai gudra diršana. Nu labi viņiem, neizskatās vismaz pēc krānu sūkātājiem.
Tā kā jau esam uz inteliģentas nots, Rīgā izmēģinām kādu sociālu eksperimentu, kuru Jānis esot iesācis jau nedaudz agrāk tajā pašā dienā - nolaižam bembim visus logus un blietējam riktīgi skaļi klasisko mūziku. Neinteresē pilnīgi nevienam. Viens džeks, kas pie luksafora stāvēja blakām, aizvēra mašīnai logu, tas arī viss. Pamēģinājām to pašu ar šlāgeri, un arī nekā. Kas ir, domājat mēs sūdīgi dīdžeji? Davai kauties nāciet, sukas!
Lai nebūtu vakars jābeidz uz skumjas nots, Jānis mūs izklaidē ar kādu no saviem darba stāstiem. Jānis ir ceha priekšnieks, un ja tu jautātu man, es teiktu, ka viņa padotie ir tādi, ka principā darbs ir līdzīgs pamatskolas skolotājam. Kādu dienu esot pienācis kāds džeks, kuru es nezinu kā sauc, tāpēc sauksim viņu par Čipiku, un saka Jānim:
Č-"Vai kāds tev ir par mani jau sliktu teicis?"
J-"Kuram būtu bijis jāsaka?"
Č-"Nu nē bet vai ir teicis?"
Tā nu viņi tur ņemas līdz Čipiks atzīstas ka konkrēta dāma, sauksim viņu par Ļeru. Izrādās Čipikam ir aizdomas, ka Ļera varētu nākt teikt Jānim, ka Čipiks nestrādājot labi, bet lai Jānis ZIN!!!!! ka tādā gadījumā Čipikam ir bildes. Kādas bildes jautāsi? Bildes, kurās redzams, ka Ļera darba laikā runā pa telefonu!!! Neviens viņiem nav aizliedzis darba laikā runāt par telefonu. Čipiks vnk ir borderline rītārds. Te kāds Čipika joks Jāņa atstāstījumā - "Vai zini kas kopīgs ceļam un krēslam?" -"Nē?" -"Tas pats, kas krēslam un manai algas lapiņai!!" un pēc punchline Čipiks aiziet smiedamies. Dažreiz es arī gribētu dzīvot savā pasaulē, bet droši vien tādā gadījumā es negribētu strādāt cehā, kur es varu sev pirkstus nogriezt.
Un tā kā garšviela ar ko nobeigt šo visu - Ivars man atgādināja par divu cilvēku eksistenci, kuri no mana prāta bija pazuduši gadus gandrīz 20. Mālpilī kā kontrolgrupa 90tajos bija geju pāris. Neko daudz es nezinu, viņus sauca Timurs un Aņģiks, viņi dzīvoja kopā piecstāvenēs, un gāja ārā puķainos kreklos un 90to saulenēs. Iespējams gan tas tāpēc, ka bija 90tie. Kas ar viņiem notika nezinu, bet es derētu uz to, ka traucēja eksperimenta gaitai Mālpilī.
Lūk, principā normāla Mālpils dzīve.
Būdams viegli iespaidojams cilvēks paļāvos uz Jāņa ieteikumiem, un izlēmu izmēģināt vakaru ar rumkolām nevis alu. Tā kā man bija pamatotas bažas par to, ka varētu sākt nākt miegs pirms pirmajiem Jūrmalas vilcieniem ideja likās arī racionāla. Nav. Nesaprotu kā var visu nakti rumkolas dzert, bet Jānis apgalvoja, ka ja viņam būtu jāizvēlās vai atlikušo mūžu dzert tikai rumkolas vai ūdeni, viņš ņemtu rumkolas.
Satikām Mārtiņu un Aigaru, un uzzināju vienu no smieklīgākajiem cilvēku terorizēšanas veidiem jebkad. Viņi (es īsti nezinu kas konkrēti ir viņi, bet cik noprotu viens no viņiem ir Aigars) esot kādreiz zvanījušies kādai nepatīkamai sievietei, lai pateiktu "Zirgs ienāk bārā, bārmens prasa - ko tik garš ģīmis?" un nomestu klausuli. Un tā kā regulāri. Es, protams, esmu pārsmējies, jo ja jau tā ir sūdīgi, ka tev vienkārši zvanās lohi, bet vēl papildus tam tu visu laiku dzirdi joka sākumu, bet ne punchline. Vēlāk man Laima paskaidroja, ka tas arī esot viss joks. Es atsakos tam ticēt.
Kaut kādā brīdī naktī es sapratu, ka es esmu nodzēris jau 20+ EUR, bet vēl neesmu īpaši izteiktā reibumā, tāpēc pārslēdzos uz alu, un mana dzīve kļuva skaistāka. Bet arī neglītāka. Satikām džekiņu, nav ne jausmas kā viņu sauc, bet mums piemetās džekiņš. No sākuma nesaprotam ko tieši ivņš no mums grib, tāpēc loģiski izliekamies, ka mēs visi esam geji, bet izrādās viņš intīmās attiecībās nemaz nav ieinteresēts. Viņš ir atnācis uz krogu vienkārši iepazīties ar džekiem, un būt daļa kāda bariņa, meitenes viņam vispār neinteresē. It īpaši te, jo te visas pretīgas sukas. Nu tā arī mēs no viņa vaļā netikām līdz es vairs neatceros ko mēs darījām, bet es atzīšu, ka patiesībā šāds vakara plāns nav obligāti slikts, vienīgi es nevaru iedomāties kā es vnk pieietu kautkādam džeku bariņam, pateiktu, čau mani sauc Mazais Dzindzis un es gribu būt jūsu draugs, un neatrautos pa muti.
No rīta tomēr mani un Jāņa ceļi šķīrās un es devos uz pirmo Jūrmalas vilcienu, un stacijā uz perona satiku džeku, kam laikam vienkārši nekad nav garlaicīgi. Es tur līdz vilciena atnākšanai mēģinu noteikt sienu slīpumu ar savu ķermeni, kad piemanis pienāk džeks, šķiet viegli satraukts, un krieviski prasa vai es ar viņu negribu sadzert. Normāls tāds džeks, nevis tāds kam pāri acīm pārtetovēts "PIDARS". Es saku nē, man dzert čist vairāk nevajadzētu. Tad nu sākam runāt, izrādās viņš visu nakti ir nodzēris un tagad brauc uz Jūrmalu atpūsties. prasu vai pie kāda ciemos, vai dzīvo tur - nē, vienkārši aizbrauks un pagulēs pie jūras, tad moš uz SPA aizies. Ir PIECI no rīta. Es līdz galam vēl nesaprotu, prasu vai viņš ir no Rīgas (zini kā, lauku cilvēkam varbūt vasaras atvaļinājums jāpaspēj), atbildē minstinās. Tagad dzīvojot purčikā, bet vispār ir no Zolitūdes. Tā arī nesapratu, kura no tām nav Rīga. Savus izklaides motīvus viņš skaidroja ar to, ka, ja viņš aizies mājās, viņs pamodīsies 15:00 un viņam 6diena tāpat būs papista, tāpēc labāk jau no rīta pamostas pie jūras. Grūti strīdēties pret tādu loģiku, tāpēc mēs abi iekāpjam vagonā un es aizmiegu. Pamostos veiksmīgi 2 pieturas pirms mājām, bet mans jaunais draugs jau ir prom. :/ Dažreiz tās manas skaistākās draudzības ir tās īsākās.
Pāris dienas atpūtotos un nodevos darba dunai, tad atkal satiku Jāni, lai ar līkumu caur Tukumu, pa ceļam Rīgā paķerot Ivaru ar Jāņa dzīvokli dotos uz Mālpils svētkiem. Jānis brauc kā īsts pro - atver manu logu, aizver savu, aizver manu, atver lūku, atver manu logu, atver savu, aizver lūku, aizver manu, prasu - wassup? Neko, nav viegls darbs uzturēt mašīnā konkrētu temperatūru.
Kad savācām Ivaru gribēju ar viņiem izspēlēt tādu kā praktisku joku, uz kuru pats sev par pārsteigumu uzrāvos internetā - ideja tāda - izliecies un fiziski atdarini kustības it kā tu ar sālstrauciņu krati sev uz mēles sāli, un kaut kādu iemeslu pēc kādas minūtes var sajust sāls garšu. Kad es viņiem šo izstāstu, viņi nevis sāk to darīt, bet vienkārši diskutēt. Es mudinu nepārtraukti pamēģināt, bet nē - Ivars uzskata, ka tas strādās tikai, ja kāds to darītu 5 gadus. Jānis pievēršas filozofiskām pārdomām un kaut kādu iemeslu pēc apgalvo, ka jebkurā traukā esot sāls paliekas. Es mudinu un mudinu, bet rezultāts ir tikai gudra diršana. Nu labi viņiem, neizskatās vismaz pēc krānu sūkātājiem.
Tā kā jau esam uz inteliģentas nots, Rīgā izmēģinām kādu sociālu eksperimentu, kuru Jānis esot iesācis jau nedaudz agrāk tajā pašā dienā - nolaižam bembim visus logus un blietējam riktīgi skaļi klasisko mūziku. Neinteresē pilnīgi nevienam. Viens džeks, kas pie luksafora stāvēja blakām, aizvēra mašīnai logu, tas arī viss. Pamēģinājām to pašu ar šlāgeri, un arī nekā. Kas ir, domājat mēs sūdīgi dīdžeji? Davai kauties nāciet, sukas!
Lai nebūtu vakars jābeidz uz skumjas nots, Jānis mūs izklaidē ar kādu no saviem darba stāstiem. Jānis ir ceha priekšnieks, un ja tu jautātu man, es teiktu, ka viņa padotie ir tādi, ka principā darbs ir līdzīgs pamatskolas skolotājam. Kādu dienu esot pienācis kāds džeks, kuru es nezinu kā sauc, tāpēc sauksim viņu par Čipiku, un saka Jānim:
Č-"Vai kāds tev ir par mani jau sliktu teicis?"
J-"Kuram būtu bijis jāsaka?"
Č-"Nu nē bet vai ir teicis?"
Tā nu viņi tur ņemas līdz Čipiks atzīstas ka konkrēta dāma, sauksim viņu par Ļeru. Izrādās Čipikam ir aizdomas, ka Ļera varētu nākt teikt Jānim, ka Čipiks nestrādājot labi, bet lai Jānis ZIN!!!!! ka tādā gadījumā Čipikam ir bildes. Kādas bildes jautāsi? Bildes, kurās redzams, ka Ļera darba laikā runā pa telefonu!!! Neviens viņiem nav aizliedzis darba laikā runāt par telefonu. Čipiks vnk ir borderline rītārds. Te kāds Čipika joks Jāņa atstāstījumā - "Vai zini kas kopīgs ceļam un krēslam?" -"Nē?" -"Tas pats, kas krēslam un manai algas lapiņai!!" un pēc punchline Čipiks aiziet smiedamies. Dažreiz es arī gribētu dzīvot savā pasaulē, bet droši vien tādā gadījumā es negribētu strādāt cehā, kur es varu sev pirkstus nogriezt.
Un tā kā garšviela ar ko nobeigt šo visu - Ivars man atgādināja par divu cilvēku eksistenci, kuri no mana prāta bija pazuduši gadus gandrīz 20. Mālpilī kā kontrolgrupa 90tajos bija geju pāris. Neko daudz es nezinu, viņus sauca Timurs un Aņģiks, viņi dzīvoja kopā piecstāvenēs, un gāja ārā puķainos kreklos un 90to saulenēs. Iespējams gan tas tāpēc, ka bija 90tie. Kas ar viņiem notika nezinu, bet es derētu uz to, ka traucēja eksperimenta gaitai Mālpilī.
Lūk, principā normāla Mālpils dzīve.
otrdiena, augusts 19
Ciemos pie Jāņa Pt#1
Tā kā man ir salīdzinoši
Bet jebkurā gadījumā nesen biju izbraucienā pie Jāņa. Jānis tagad dzīvo ļoti tālu no civilizācijas, jo kaut kādu iemeslu pēc gan dzīvot, gan strādāt Mālpilī viņam ir par daudz. Pie Jāņa devos vakarā, un kamēr Rīgā gaidīju, ka viņs mani savāks iegāju RIMI atrast kaut ko ēdamu. Ja ir kaut kas, kas man dzīvē ir licis vilties vairāk kā Adams Sendlers, tad iespējams tā ir RIMI kulinārijas nodaļa. Kaut kad sen kaut kur rakstīju kā itāļu uzkodas, kas reiz tika piedāvātas kā izsmalcinātas delikateses nogurušiem studentiem, pārvērtās par rupju beķera joku, un izskatās, ka tas beķeris vēljoprojām nav atlaists. Apskatot piedāvājumu, kas vēl tur palicis 23:00 vakarā, ievēroju "mājas gaļas maizīti", kas ir simpātiska bulka, un pēc pirmā acu uzmetiena pat nevar pateikt, ka tajā ir gaļa. Izejot ārā nu biju gatavs jaunam garšas piedzīvojumam, bet kā izrādījās, manā mutē pēkšņi atrodas labi maskējies belašs.. >:l . NEPALDIES par kūkam, sukas. Kādu nedēļu vēlāk šo pašu belašu redzēju Maximā, bet Maxima to lepni nosaukusi par "gaļas virtuli". Gaļas izvirtulis mōr laik.
Bet šo stāstu tāpēc, ka stāvot ar savu belašu rindā, man priekšā stāv pārītis - džeks baltā kreklā ar šādiem tādiem brūniem (zeme? koks?) pleķiem, un viņam līdzi ne pārāk priecīga dāma. Čalis pērk olas un majonēzi un stāsta meitenei kā nu tuliņ aizies viņi mājās un ēdīs ceptas olas ar majonēzi. Man personīgi liekas, ka ceptas olas ar majonēzi ir kaut kas, ar ko barot Filipu, nevis cilvēku, kuram tu plāno gulēt blakām, bet acīmredzot es tāds esmu vienīgais. Meitene viņam atbild, ka viņa ceptas olas neēd vispār, uz ko čalis tik nosmej "hehe pieliesim etiķi un būs riktīgi labi". Ko? Un tā tas turpinās, meitene saka, ka neēd, un čalis slavina tādā līmenī, ka man principā sāk šķist, ka olas-etiķis-majonēze ir tā svētā trīsvienība, par ko visi runā. Man ļoti patīk cilvēki, kas uzskata, ka var pārliecināt cilvēkus par labu savam viedoklim vienkārši atkārtojot vienu un to pašu, un man nekad negribas lai viņu seja satiekas ar smagu ķieģeļa izstrādājuma objektu.
Satiku Jāni, aizbraucām pie Jāņa? Kur? Tur kur, 100m no mājas uz ceļa izskrien kādi 7 mežarukši, atrāda dibenus un to cik sūdīga ir viņu izpratne par to, pa kuru pusi vajag kratīties no ceļa nost. Tur, kur naktī, kamēr mēs dzeram rumu, putns ielido stiklā un pēctam sēž uz palodzes un groza knābi neizpratnē. Jānis iekārtojies vecā mājā, kurā ir enciklopēdijas no 19.gs beigām, un tajās aprakstītas tādas lietas, kādas manliekas vairs vispār nekur neeksistē. Piemēram "Influences mašīna, otrais modelis", vai arī kaut kādu psihu vāciešu izpratne par indiāņiem. Ir grūti izskaidrot cik lieliski tas ir, bet viss ir vecs un nesaprotams tik ļoti, ka es sajūsmināti paziņoju, ka kaut kāds dzelzs objekts ir lielisks, un tad uz Jāņa komentāru "tas ir veciem gludekļiem paliktnis!" atbildu ar tik entuziastisku "SUPER!", ka tas ir smieklīgi pat Aigaram nākamajā vakarā.
Nākamajā dienā bijām plānojuši vienkārši abi piedzerties un atrauties ar elektrību skrūvējot kontaktus un visu dienu pavadīt pie dabiņas, bet izrādījās, ka gaidāms mājas īstais saimnieks, kas ir ~80 gauds vecs vīrs. Nu neko, izlēmām, ka kamēr viņš tur šiverē, izbrauksim līdz Cēsīm. Pirms Cēšim iebraucām kaut kādā ciema miniatūrā un tajā esošajā veikalā, kura piedāvājumā ir 6 ali (pudeles, nevis veidi), bet daudz gaļa, paņēmām aliņus, un ārkārtīgi labus pīrāgus. Iepirkšanās laikā no 3 vietējiem, kuriem kopā zobi sanāk diviem cilvēkiem, dzirdēju šo to ekstrasensoru. Vienam no viņiem esot mežā koks kritis virsū, bet kaut kas viņam tā kā esot licis paiet malā. Izrādās vienam citam tā pat esot bijis, tā tāda zināma lieta. Es gan gribētu teikt, skatities apkārt džeki, kamēr mežu zāģējat, bet ko tad nu es zinu. Ejot prom dzirdam kā jauns pircējs prasa pārdevējai alu, un viņa atbild, ka tikai viena pudele. Jo 2 tikko nopirka Jānis. Normāli izčakarējām kādam dienu, jo nu mēs principā pēctam uz Cēsīm, kur alus klāsts varētu būt lielāks.
Un tad mēs divi džeki ar bembi aizmaucām uz Cēsim izdzert saldējuma kokteili. Kad atgriezāmies, samnieks vēl nebija klāt, līdzarto vienīgais loģiskais rīcības plāns šķita mizot kartupeļus tik ilgi, kamēr es iegriežu pirkstā, un tad apēst 5 cilvēkiem paredzētu ēdiena apjomu divatā. Un tad jau saimnieks ir klāt ar domu palikt mājā pa nakti, kas šķiet labs indikators faktam, ka mums nevajadzētu pa nakti pālī bļaustīties (ja tu mani nepazīsti, mana balss ir tik klusa, cik es esmu neglīts) un tāpēc Jānis izlemj, ka mēs brauksim dzert uz centru un gulēsim mašīnā.
Lūk, pirmā daļa, no divu daļu ieraksta.
trešdiena, augusts 13
Mālpils svētki vieglā reibumā
Tā, kā, es šeit varu darīt ko es gribu, šķiet vajadzētu papildus parastiem ierakstiem sākt jaunu rubriku: recenzijas vieglā reibumā, kurā es apskatu dažādas būtiskas lietas pirms tam patērējot zināmu apjomu apreibinošu vielu. Nekas gan īpaši nemainās, bet tagad tam ir nosaukums.
Šodien biju Mālpils svētkos un ieraudzīju savu bērnības pilsētu no pa visam cita skatpunkta.
Vai zini tās runas, kuras saka publiskos pasākumos, un, lai cik ļoti arī tu nemēģinātu izkost to domu, tas vienkārši nav saprotams? Es nevaru saprast vai kaut kas tāds ir arī kaut kur citur, bet Mālpilī ļoti populāri ir sākt pasākumu ar "Visi roku rokā, kā koka zars, mēs šeit Mālpilī un kā nakts dzied mēs esam viss, jo arī mazs ir liels, un kad daram, tad akmens rīb no debesjuma." Vienmēr es to norakstīju uz kaut ko, kas man vienkārši nav jāklausās, bet kopš šodienas man sāk šķist, ka šīs runas ir daļa no daudz lielāka plāna - pakļaut naivos Mālpils iedzīvotājus hipnozei.
Svētki sākās tā visai normāli - 5:00 no rīta folkloras grupa "Mālis" savācās pie estrādes, lai sagaidītu saullēktu. Es tik agri piecelties nevaru, bet Ivars, būdams pasākuma oficiļais fotogrāfs cauri lietum ar diviem pončo aizminās uz turieni un apskatījās kā cilvēki uzpin vainagu un dziedot dziesmas iemet to Mergupē. Prasīju viņam, vai viņam nešķiet, ka tie viņu rituāli ir tā bišku bišku, bet tomēr fucked-up. Ivars tā īsti neko neatbildēja.
Tad jau ap 13:00 dienā visi savācās uz lielo svētku gājienu, kur sadalījušies pa ģimenēm vai kolektīviem visi kopā rindā veic ceļu no estrādes uz centru. Es tur aizgāju pēc Jāņa solītajiem darba pīrāgiem, bet aizgājis secināju, ka ēst negribās, toties redzēju fidu, uz kuru cierē Jānis. Tātad šogad Mālpils svētku "oficiālā" tēma ir ģimenes. Cilvēki gājienā iet grupiņās pa kolektīviem vai, ja vairākas paaudzes nav slinkojušas laulības gultā, pa ģimenēm. Tur ir pat speciāla kārtība, kurā iet, bet nu droši vien labāk tā, nekā piedzīvot haosu, kad pa priekšu iet vidusskola, bet nūjotājas beigās. Šogad beigās bija baikeri, kuri šķiet bija nelielā reibumā vēl pirms gājiena. Visa šī procesija tad no baznīcas aizvirzījās uz Mālpils kultūras namu, kur pēctam pa "ģimenēm" gāja garām skatuvei, atrādoties ~30 skatītājiem, pārējiem ~300 gājien dalībiniekiem, un klausoties ko par viņiem labu pateiks uz skatuves esošā Cērpu ģimene. Viss pagaidām vēl ir ok, un sekojot Ivaram, es arī pirmo reizi mūžā redzēju kā lietas izskatās no kultūras nama jumta.
Un šeit sākas interesantā daļa. Pēc gājiena tiek ieturēta pauze, un kad es atgriežos uz nākamo daļu, skatuve ir tukša, un skan tāda draudīga mūzika, kas šķiet varētu būt ņemta no "Drakulas" skaņu celiņa. Debesīs veļas tumši mākoņi, un mani pārņem slikta priekšnojauta. Uz skatuves tiek izsaukta un godināta Jomertu ģimene, kuras jauno paaudzi man šķita, ka es pazīstu, bet izrādās nē. Kad mācījos skolā bija aptuveni mana vecuma Kaspars, Artūrs un vismazākais J-Lo. Tagad divi vecākie nebija ieradušies, bet uz skatuves tikuntā 3 gabali, kurš no tiem ir J-Lo, nav ne jausmas. Nu godina godina, vīri kā ozoli, viens tēvs, 5 dēli, traka ģimene, ģimenes mamma pastāsta kā tad ir dzīvot tādā pasaulē, un tad mikrofons nonāk pie tēva. Ģimenes tēvs, reizē pilda arī Mālpils piensaimnieka pienākumus un ļoti strauji pasākums ieņem pavisam citu noskaņu. Pēkšņi es konstatēju, ka es skatos, kā Mr. Piensaimnieks ir pārņēmis skatuvi savā vadībā, sauc uz tās cilvēkus un dāļā pateicības par tādām lietām, kā "Mūža ieguldījums sierā". Dzirdu daudz par sieru. Tad, kas vismaz man šķiet smieklīgi, Mr Piensaimnieks izsniedz pateicību arī Mālpils mēram. Nesapratu par ko, bet tas nekas, jo neilgi pēc tam Mālpils mērs izsniedz pateicību piensaimniekam. Mr.Piensaimnieks paziņo, ka bijušie un esošie pienotavas darbinieki var doties uz pienotavas aktu zāli ēst torti, un Mālpils mērs piebilst, ka "tā nu ir iespēja, ko nevajadzētu laist garām".
Ja šajā brīdī man vēl ir kaut mazākās šaubas, ka iespējams Mālpili NEkontrolē piensiamnieks, tās tiek kliedētas ar paziņojumu, ka Mālpils Sieram tagad esot arī sava deja un es tieku iepazīstināts ar 40min garu deju uzvedumu "Kā peles Mālpils sieru gatavoja", kuru prezentē ~7 dažāda vecuma deju kolektīvi no dažādām Latvijas pilsētām, un vienā vietā pat parādās siers.
Pēc deju noskatīšanās man šķiet, ka es nesaprotu vairs vispār neko, atrodu Ivaru un mēs dodamies uz SIERA TAKU. Tagad es saprotu, ka iespējams bija muļķīgi gaidīt, ka tur būs reāls siera ceļš, pa kuru staigāt, bet nu tas, kas mani sagaida ir neliela vilšanās - siera taka, ir vienkārši maršruts pa Mālpils parku, kurā tu izpildi vairākus uzdevumus par siera tēmu.
Lūk, kādi
1.Jāslauc mākslīga govs. Riktīgi cenšamies, bet govij vienkārši nav iekšā, un nekas laukā nenāk. Tikmeŗ sarodas rinda, un ~35 gadīga siviete nodzen no govs 7gadīgu bērnu, jo "citi arī grib". Simt punkti brīvajā laikā māca sīkajiem kā jāciena pieauguši cilvēki, lai gan pati ir no tām, kas operā gaida klusuma pauzi lai nopirstos.
2.Jākāpj kalnā kamēr uz tevi neskatās Bukas tante. Dažas vecākas kundzes negrib būt vienā bariņā ar mani un Ivaru, jo mēs jau atrī aizskriešot. Šis pasākums nav sacensības. Lai gan pensionāriem varbūt viss ir sacensības.
3.Tev aizsien acis, un tev ar marķieri jāzīme caurumi uz kartona siera, kamēr labi padzīvojusi kundze betmena kostīmā ar peles galvu tevi apčamda un izdod savādas skaņas. Šo ļāvu darīt Ivaram. Baigi priecīgs nebija.
4.Tvisters tikai ar burtiem. Nesapratu kas tur par sieru, bet toties konstatēju, ka varu ar saviem šortiem tomēr atļauties kaut ko visai tuvu špagatam.
5.Staigājot tikai pa miskastes maisiem jānoiet kkāds gabals ceļa dziedot dziesmu. Nevienam manšķiet nepisa ko mēs tur darām.
6.Rāda lapiņas ar dziesmu pantiņiem, no kuriem iztrūkst daži vārdi. Nezinu pilnīgi un absolūti nevienu dziesmu. Mana bijusī mūzikas skolotāja skatās uz mani neizpratnē. Es uz viņu arī.
Un tad mēs nonākam pie pēdējā posma, kas ir kā atrisinājums vienā no kultūras nama zālēm. Nonākot tur secinām, ka tur ir izstāde par sieru, un patumšā telpā uz sienas tiek projicēts video par piena produktiem. Ja līdz šim vēl eksistēja kāds, kam nebūtu sajūta, ka Mālpils tomēr ir tāda distopiska tagadne ar savu korporatīvo overlord, tad es domāju šī aina, kas ir gandrīz 1:1 paņemta no tās Aplle 1984 tēmas reklāmas, to izskaidro pat pēdējam muļķim. Lūk sūdīgs foto no mana telefona.
Šeit arī ar Ivaru uzzinām, ka izrādās paredzētais noslēgums ir tāds, ka mums iedod paēst sieru, bet diemžēl mēs zaudējām. Pasākumā, kas nebija sacensība. Jo mēs ieradāmies par vēlu. Jo skatījāmies līdz galam siera deju. -_____-
Nobeigumā vien droši vien prasās kāds citāts no Mālpils mēra svētku uzrunas laikā. Nu lūgtum:
"Mālpils uz kartes tā nekā īpaši neizskatās, bet, kad cilvēki te atbrauc, tad viņi aizbrauc prom ļoti izbrīnīti!"
Lūk, Mālpil SIERS!
Šodien biju Mālpils svētkos un ieraudzīju savu bērnības pilsētu no pa visam cita skatpunkta.
Vai zini tās runas, kuras saka publiskos pasākumos, un, lai cik ļoti arī tu nemēģinātu izkost to domu, tas vienkārši nav saprotams? Es nevaru saprast vai kaut kas tāds ir arī kaut kur citur, bet Mālpilī ļoti populāri ir sākt pasākumu ar "Visi roku rokā, kā koka zars, mēs šeit Mālpilī un kā nakts dzied mēs esam viss, jo arī mazs ir liels, un kad daram, tad akmens rīb no debesjuma." Vienmēr es to norakstīju uz kaut ko, kas man vienkārši nav jāklausās, bet kopš šodienas man sāk šķist, ka šīs runas ir daļa no daudz lielāka plāna - pakļaut naivos Mālpils iedzīvotājus hipnozei.
Svētki sākās tā visai normāli - 5:00 no rīta folkloras grupa "Mālis" savācās pie estrādes, lai sagaidītu saullēktu. Es tik agri piecelties nevaru, bet Ivars, būdams pasākuma oficiļais fotogrāfs cauri lietum ar diviem pončo aizminās uz turieni un apskatījās kā cilvēki uzpin vainagu un dziedot dziesmas iemet to Mergupē. Prasīju viņam, vai viņam nešķiet, ka tie viņu rituāli ir tā bišku bišku, bet tomēr fucked-up. Ivars tā īsti neko neatbildēja.
Tad jau ap 13:00 dienā visi savācās uz lielo svētku gājienu, kur sadalījušies pa ģimenēm vai kolektīviem visi kopā rindā veic ceļu no estrādes uz centru. Es tur aizgāju pēc Jāņa solītajiem darba pīrāgiem, bet aizgājis secināju, ka ēst negribās, toties redzēju fidu, uz kuru cierē Jānis. Tātad šogad Mālpils svētku "oficiālā" tēma ir ģimenes. Cilvēki gājienā iet grupiņās pa kolektīviem vai, ja vairākas paaudzes nav slinkojušas laulības gultā, pa ģimenēm. Tur ir pat speciāla kārtība, kurā iet, bet nu droši vien labāk tā, nekā piedzīvot haosu, kad pa priekšu iet vidusskola, bet nūjotājas beigās. Šogad beigās bija baikeri, kuri šķiet bija nelielā reibumā vēl pirms gājiena. Visa šī procesija tad no baznīcas aizvirzījās uz Mālpils kultūras namu, kur pēctam pa "ģimenēm" gāja garām skatuvei, atrādoties ~30 skatītājiem, pārējiem ~300 gājien dalībiniekiem, un klausoties ko par viņiem labu pateiks uz skatuves esošā Cērpu ģimene. Viss pagaidām vēl ir ok, un sekojot Ivaram, es arī pirmo reizi mūžā redzēju kā lietas izskatās no kultūras nama jumta.
Un šeit sākas interesantā daļa. Pēc gājiena tiek ieturēta pauze, un kad es atgriežos uz nākamo daļu, skatuve ir tukša, un skan tāda draudīga mūzika, kas šķiet varētu būt ņemta no "Drakulas" skaņu celiņa. Debesīs veļas tumši mākoņi, un mani pārņem slikta priekšnojauta. Uz skatuves tiek izsaukta un godināta Jomertu ģimene, kuras jauno paaudzi man šķita, ka es pazīstu, bet izrādās nē. Kad mācījos skolā bija aptuveni mana vecuma Kaspars, Artūrs un vismazākais J-Lo. Tagad divi vecākie nebija ieradušies, bet uz skatuves tikuntā 3 gabali, kurš no tiem ir J-Lo, nav ne jausmas. Nu godina godina, vīri kā ozoli, viens tēvs, 5 dēli, traka ģimene, ģimenes mamma pastāsta kā tad ir dzīvot tādā pasaulē, un tad mikrofons nonāk pie tēva. Ģimenes tēvs, reizē pilda arī Mālpils piensaimnieka pienākumus un ļoti strauji pasākums ieņem pavisam citu noskaņu. Pēkšņi es konstatēju, ka es skatos, kā Mr. Piensaimnieks ir pārņēmis skatuvi savā vadībā, sauc uz tās cilvēkus un dāļā pateicības par tādām lietām, kā "Mūža ieguldījums sierā". Dzirdu daudz par sieru. Tad, kas vismaz man šķiet smieklīgi, Mr Piensaimnieks izsniedz pateicību arī Mālpils mēram. Nesapratu par ko, bet tas nekas, jo neilgi pēc tam Mālpils mērs izsniedz pateicību piensaimniekam. Mr.Piensaimnieks paziņo, ka bijušie un esošie pienotavas darbinieki var doties uz pienotavas aktu zāli ēst torti, un Mālpils mērs piebilst, ka "tā nu ir iespēja, ko nevajadzētu laist garām".
Ja šajā brīdī man vēl ir kaut mazākās šaubas, ka iespējams Mālpili NEkontrolē piensiamnieks, tās tiek kliedētas ar paziņojumu, ka Mālpils Sieram tagad esot arī sava deja un es tieku iepazīstināts ar 40min garu deju uzvedumu "Kā peles Mālpils sieru gatavoja", kuru prezentē ~7 dažāda vecuma deju kolektīvi no dažādām Latvijas pilsētām, un vienā vietā pat parādās siers.
Pēc deju noskatīšanās man šķiet, ka es nesaprotu vairs vispār neko, atrodu Ivaru un mēs dodamies uz SIERA TAKU. Tagad es saprotu, ka iespējams bija muļķīgi gaidīt, ka tur būs reāls siera ceļš, pa kuru staigāt, bet nu tas, kas mani sagaida ir neliela vilšanās - siera taka, ir vienkārši maršruts pa Mālpils parku, kurā tu izpildi vairākus uzdevumus par siera tēmu.
Lūk, kādi
1.Jāslauc mākslīga govs. Riktīgi cenšamies, bet govij vienkārši nav iekšā, un nekas laukā nenāk. Tikmeŗ sarodas rinda, un ~35 gadīga siviete nodzen no govs 7gadīgu bērnu, jo "citi arī grib". Simt punkti brīvajā laikā māca sīkajiem kā jāciena pieauguši cilvēki, lai gan pati ir no tām, kas operā gaida klusuma pauzi lai nopirstos.
2.Jākāpj kalnā kamēr uz tevi neskatās Bukas tante. Dažas vecākas kundzes negrib būt vienā bariņā ar mani un Ivaru, jo mēs jau atrī aizskriešot. Šis pasākums nav sacensības. Lai gan pensionāriem varbūt viss ir sacensības.
3.Tev aizsien acis, un tev ar marķieri jāzīme caurumi uz kartona siera, kamēr labi padzīvojusi kundze betmena kostīmā ar peles galvu tevi apčamda un izdod savādas skaņas. Šo ļāvu darīt Ivaram. Baigi priecīgs nebija.
4.Tvisters tikai ar burtiem. Nesapratu kas tur par sieru, bet toties konstatēju, ka varu ar saviem šortiem tomēr atļauties kaut ko visai tuvu špagatam.
5.Staigājot tikai pa miskastes maisiem jānoiet kkāds gabals ceļa dziedot dziesmu. Nevienam manšķiet nepisa ko mēs tur darām.
6.Rāda lapiņas ar dziesmu pantiņiem, no kuriem iztrūkst daži vārdi. Nezinu pilnīgi un absolūti nevienu dziesmu. Mana bijusī mūzikas skolotāja skatās uz mani neizpratnē. Es uz viņu arī.
Un tad mēs nonākam pie pēdējā posma, kas ir kā atrisinājums vienā no kultūras nama zālēm. Nonākot tur secinām, ka tur ir izstāde par sieru, un patumšā telpā uz sienas tiek projicēts video par piena produktiem. Ja līdz šim vēl eksistēja kāds, kam nebūtu sajūta, ka Mālpils tomēr ir tāda distopiska tagadne ar savu korporatīvo overlord, tad es domāju šī aina, kas ir gandrīz 1:1 paņemta no tās Aplle 1984 tēmas reklāmas, to izskaidro pat pēdējam muļķim. Lūk sūdīgs foto no mana telefona.
Šeit arī ar Ivaru uzzinām, ka izrādās paredzētais noslēgums ir tāds, ka mums iedod paēst sieru, bet diemžēl mēs zaudējām. Pasākumā, kas nebija sacensība. Jo mēs ieradāmies par vēlu. Jo skatījāmies līdz galam siera deju. -_____-
Nobeigumā vien droši vien prasās kāds citāts no Mālpils mēra svētku uzrunas laikā. Nu lūgtum:
"Mālpils uz kartes tā nekā īpaši neizskatās, bet, kad cilvēki te atbrauc, tad viņi aizbrauc prom ļoti izbrīnīti!"
Lūk,
trešdiena, augusts 6
Kas notiek Jūrmalā #2
Šķiet līdz ar Jaunā Viļņa aiziešanu Jūrmalu pametusi arī izsmalcinātā sabiedrības daļa, kas ieradās šeit baudīt kultūru, nevis atvaļinājumu. Lai nezaudētu modrību, šodien izgāju nelielā pastaigā pa Mellužu (nu jau iespējams skarbajām?) ielām, un redzētais pārsteidz.
Veikalā aliņi no ledusskapjiem ir izpirkti, toties pazudušas rindas. Ieradies acīmredzami priekšnieks, kas ar vienu no pārdevējām ieslīdzis sarunās par produkciju veikala telpās. Rāda ar pirkstu ar pamatīgu apjomu divču un saka "Šitie te 13grādīgie, bet tie jau viņiem te patīk". Man no šoka uz zemes nokrīt un sašķīst monoklis, taču to par laimi neviens nepamana, jo pārdevēja sasmejas un saka "Patīk, patīk". Tajā pat laikā droši vien nevar pārmest, jo tas, ko viņi ikdienā, nedzīvojot dziļāk privātmāju labirintā, redz, ir tie melleņu tirgotāji, kas sēž pie viņu veikala durvīm, un, lai cikos es uz to veikalu nāktu, vienmēr jau ir pālī. [Ja es šim teikumam uztrāpiju komatus, es esmu nedaudz sajūsmā par sevi].
Es dodos pie kases, un tur - jauna pārdevēja. Normāla meitene tāda, nav tā smukākā, bet, ja galīgi lēns vakars, var it kā arī koļīt, pārdod saldējumu "Pols" un kautkādus našķus čalim ~30, kurš noteikti dzīvē redzējis nevienu vien betona maisītāju. Čalis izmanto laiku, lai piecirstu dāmai kanti, tiek noskaidrots vārds, kā tad dzīvē iet, un kad tad īsti beigsies maiņa. Meitene arī tāda visai koķeta, un vēl tur stāvu es, kurš nezin kā pareizi jācērt kante dāmām, ar kurām tu nekad neesi runājis. Tad, čalim acīmredzami ir jādodas prom, bet pirms tam vēl, uz atvadām, kas man kā romantiķim atgādina viduslaiku mīlestības stāstus, kur dāma savam siržu lauzējam dod līdzi kaut kādu drāniņu ko piesiet šķēpam, čalis paprasa meitenei maisiņu. "Tas būs 1 cents". Es kaut kā ļoti sasmējos. A ko tad es zinu! Nāku pēc kādas stundas atpakaļ gar to veikalu, un tur, veikalam, aiz muguras pagalmā, kur tiek pievesta prece, stāv šī pati meiča žoga vienā pusē, un tā otrā pusē pret to atspiedušies 3 kungi, visi pļāpā. Uz apli laiž divci. Šitais te 13grādīgais, bet tie jau viņiem te patīk.
Pie Jūras šodien toties atpūsties atbraukuši šķiet lauku stroiķinieki. Es pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku nav strādājuši stroikā, tāpēc vietā droši vien būtu neliels paskaidrojums:
Pilsētas stroiķinieks - Lielākoties tas ir bilinguāls, vai tikai krieviski runājošs čalis, 20-30, domā par karjeru stroikā, patīk celt blokus un Prodigy.
Lauku stroiķinieks - tāds 30+, kas ar sarkanu degunu mauc pa kartupeļu vagām.
Visi sasēdušies nevis jūras krastā, bet ielīduši krūmos uz soliņa, skaļi bļaustās un dzied to, kas manšķiet ir pašlaik populāras latviešu dziesmas. Nevis "Saule, Pērkons, Daugava", bet vairāk uz klubu mūzikas pusi ala Duets Sandra.
Vakar pie jūras toties redzēju vienu džeku, kurš savai draudzenei izlikās par pingvīnu -staigāja ar kājām kopā un sita rokas pa sāniem. It kā tā ir normāla situācija, kādā savas attiecības esam noveduši mēs ar Laimu, bet tam džekam bija tā ap 30, skūta galva, un pēc sejas un saulesbrillēm spriežot, ir arī busiņš. Tajā pat laikā jūrā stāv aptuveni tāda paša vecuma džeks un brēc nēēēēēēnormāli. Jo auksts ūdens. Bet nu ir itkā arī auksts, karstā laikā aizejot papeldēt pat īsti nevar, jo aizejot līdz normālam dziļumam jau sāk pēdu krampī raut.
Pie reizes drošivien pastāstīšu par Duksi. Vienā mājā paceļam uz jūru pirms vairāk kā gada dzīvoja duksis. Bieži kad gājām garām duksis skrēja trakot, bet tāds galīgi smuks sunīts mazs un pūkains. Tad Duksis nozuda, un nekādas ziņas par viņa jauno atrašanās vietu saņēmuši neesam, tāpēc ar Laimu esam pasākuši ejot garām tam īpašumam ik pa laikam saukt "DŪŪŪŪŪUKSĪĪĪĪĪ". Duksis nekad neatsaucās. Visticamāk spriežot tāpēc, ka tur ir ievākušies citi cilvēki, kas mājas pagalmu izmanto savām bezdukša vajadzībām. Bet mēs neatmetam cerību, un visu šo laiku principā 80%+ reižu ejot garām mēģinam Duksi sasaukt.
Tagad ir tā, ka Laima kopš Jūnija jau nav Latvijā, un Mellužu uzraudzība ir atstāta tikai manā pārziņā, un es, protams, ar slodzi galā netieku, līdz ar to Duksi neesmu saucis. Šodien ejot garām, sapratu, ka, kad Laima uzzinās, ka Duksis 2 mēnešus nav saukt es dabūšu klausīties pārmetumus (nopietni, tā ir tikai viena no nastām, ko es nesu ikdienā), tāpēc domāju - nu drošs paliek nedrošs, pasaukšu. Pasaucu vienreiz. Izrādās nebija nemaz tik jocīgi, pasaucu otrreiz - "DŪŪŪŪŪKSĪĪĪĪIĪ". No Dukša ne miņas, bet kaimiņu mājas durvīs stāv jaunietis uz gadiem 20 un izteiktā neizpratnē skatās man virsū. Fak. Zvēru pie Dieva, nekad mūžā tik ļoti neesmu cerējis kaut kādu nesauktu Duksis.
Lūk, dzīve Baltijas lielākajā kūrortpilsētā.
Veikalā aliņi no ledusskapjiem ir izpirkti, toties pazudušas rindas. Ieradies acīmredzami priekšnieks, kas ar vienu no pārdevējām ieslīdzis sarunās par produkciju veikala telpās. Rāda ar pirkstu ar pamatīgu apjomu divču un saka "Šitie te 13grādīgie, bet tie jau viņiem te patīk". Man no šoka uz zemes nokrīt un sašķīst monoklis, taču to par laimi neviens nepamana, jo pārdevēja sasmejas un saka "Patīk, patīk". Tajā pat laikā droši vien nevar pārmest, jo tas, ko viņi ikdienā, nedzīvojot dziļāk privātmāju labirintā, redz, ir tie melleņu tirgotāji, kas sēž pie viņu veikala durvīm, un, lai cikos es uz to veikalu nāktu, vienmēr jau ir pālī. [Ja es šim teikumam uztrāpiju komatus, es esmu nedaudz sajūsmā par sevi].
Es dodos pie kases, un tur - jauna pārdevēja. Normāla meitene tāda, nav tā smukākā, bet, ja galīgi lēns vakars, var it kā arī koļīt, pārdod saldējumu "Pols" un kautkādus našķus čalim ~30, kurš noteikti dzīvē redzējis nevienu vien betona maisītāju. Čalis izmanto laiku, lai piecirstu dāmai kanti, tiek noskaidrots vārds, kā tad dzīvē iet, un kad tad īsti beigsies maiņa. Meitene arī tāda visai koķeta, un vēl tur stāvu es, kurš nezin kā pareizi jācērt kante dāmām, ar kurām tu nekad neesi runājis. Tad, čalim acīmredzami ir jādodas prom, bet pirms tam vēl, uz atvadām, kas man kā romantiķim atgādina viduslaiku mīlestības stāstus, kur dāma savam siržu lauzējam dod līdzi kaut kādu drāniņu ko piesiet šķēpam, čalis paprasa meitenei maisiņu. "Tas būs 1 cents". Es kaut kā ļoti sasmējos. A ko tad es zinu! Nāku pēc kādas stundas atpakaļ gar to veikalu, un tur, veikalam, aiz muguras pagalmā, kur tiek pievesta prece, stāv šī pati meiča žoga vienā pusē, un tā otrā pusē pret to atspiedušies 3 kungi, visi pļāpā. Uz apli laiž divci. Šitais te 13grādīgais, bet tie jau viņiem te patīk.
Pie Jūras šodien toties atpūsties atbraukuši šķiet lauku stroiķinieki. Es pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku nav strādājuši stroikā, tāpēc vietā droši vien būtu neliels paskaidrojums:
Pilsētas stroiķinieks - Lielākoties tas ir bilinguāls, vai tikai krieviski runājošs čalis, 20-30, domā par karjeru stroikā, patīk celt blokus un Prodigy.
Lauku stroiķinieks - tāds 30+, kas ar sarkanu degunu mauc pa kartupeļu vagām.
Visi sasēdušies nevis jūras krastā, bet ielīduši krūmos uz soliņa, skaļi bļaustās un dzied to, kas manšķiet ir pašlaik populāras latviešu dziesmas. Nevis "Saule, Pērkons, Daugava", bet vairāk uz klubu mūzikas pusi ala Duets Sandra.
Vakar pie jūras toties redzēju vienu džeku, kurš savai draudzenei izlikās par pingvīnu -staigāja ar kājām kopā un sita rokas pa sāniem. It kā tā ir normāla situācija, kādā savas attiecības esam noveduši mēs ar Laimu, bet tam džekam bija tā ap 30, skūta galva, un pēc sejas un saulesbrillēm spriežot, ir arī busiņš. Tajā pat laikā jūrā stāv aptuveni tāda paša vecuma džeks un brēc nēēēēēēnormāli. Jo auksts ūdens. Bet nu ir itkā arī auksts, karstā laikā aizejot papeldēt pat īsti nevar, jo aizejot līdz normālam dziļumam jau sāk pēdu krampī raut.
Pie reizes drošivien pastāstīšu par Duksi. Vienā mājā paceļam uz jūru pirms vairāk kā gada dzīvoja duksis. Bieži kad gājām garām duksis skrēja trakot, bet tāds galīgi smuks sunīts mazs un pūkains. Tad Duksis nozuda, un nekādas ziņas par viņa jauno atrašanās vietu saņēmuši neesam, tāpēc ar Laimu esam pasākuši ejot garām tam īpašumam ik pa laikam saukt "DŪŪŪŪŪUKSĪĪĪĪĪ". Duksis nekad neatsaucās. Visticamāk spriežot tāpēc, ka tur ir ievākušies citi cilvēki, kas mājas pagalmu izmanto savām bezdukša vajadzībām. Bet mēs neatmetam cerību, un visu šo laiku principā 80%+ reižu ejot garām mēģinam Duksi sasaukt.
Tagad ir tā, ka Laima kopš Jūnija jau nav Latvijā, un Mellužu uzraudzība ir atstāta tikai manā pārziņā, un es, protams, ar slodzi galā netieku, līdz ar to Duksi neesmu saucis. Šodien ejot garām, sapratu, ka, kad Laima uzzinās, ka Duksis 2 mēnešus nav saukt es dabūšu klausīties pārmetumus (nopietni, tā ir tikai viena no nastām, ko es nesu ikdienā), tāpēc domāju - nu drošs paliek nedrošs, pasaukšu. Pasaucu vienreiz. Izrādās nebija nemaz tik jocīgi, pasaucu otrreiz - "DŪŪŪŪŪKSĪĪĪĪIĪ". No Dukša ne miņas, bet kaimiņu mājas durvīs stāv jaunietis uz gadiem 20 un izteiktā neizpratnē skatās man virsū. Fak. Zvēru pie Dieva, nekad mūžā tik ļoti neesmu cerējis kaut kādu nesauktu Duksis.
Lūk, dzīve Baltijas lielākajā kūrortpilsētā.
ceturtdiena, jūlijs 31
Būtiskas pārdomas
Būtu baigi grūti dzīvot savu dzīvi vienam, bez cilvēkiem, kas ir gatavi klausīties tavās pārdomās, jo ir vienkārši pārāk daudz jautājumu, uz kuriem atbilde nekur nav rakstīta, un tādi uz kuriem atbildi zin visi, izņemot mani.
Laima man ir lielākais palīgs šajā jomā, un ir pat izsniegusi man metāla zvanu, kuru Mellužos es varu skaļi zvanīt un saukt "MISTĒRIJA" katru reizi, kad neko neaaprotu. Tagad gan Laima ir prom, un pārdomas krājas nedaudz pārāk lielā ātrumā.
Vai, ja es atrodu telefonu uz zemes, man viņš obligāti jāatdod tajā pašā dienā? Varbūt es esmu randiņā un manai draudzenei rīt izpilda nāvessodu, es negribu tērēt savu laiku, lai gaidītu kad tu atvilksies līdz stacijai, jo tev jāpabeidz skatīties Mis&Mr Latvija. Vai labāk, ja es to telefonu atstāju uz zemes? Laima saka, ka jāienes kādā iestādē, bet, ja tu esi, piemēram, mežā vai pie jūras, tas arī ir lieks pisaks.
Ja tu nedzer, un it īpaši, ja tas ir nopietns iemesls, piemēram, tu esi robots, tu vari iet uz bāriem/klubiem? Ko tu tur dari, ja visi pārējie uzvedās kā lohi? Es pat dzerot neeju uz klubu, es nezinu kā būtu skaidrā.
Ja tev piedāvātu īstu androīdu, kurš tev visur nāk līdzi, bet viņš izskatās tieši tik īsts, ka precīzi desmitniekā trāpījis pašā uncanny valley viducī, tu tādu ņemtu? It kā riktīgi kruti, bet visur jāņem, arī uz darbu/ skolu. Ja manas frizūras maiņas jau izsauc 10x lielāku uzmanību, nekā es esmu gatavs pieņemt, ar robotu būtu vispār pizdets. Bet varbūt es varētu nestrādāt? Man šķiet es ar robotu būtu labi draugi.
Vai ir pieklājīgi zagt dārza rūķi no vienas un tād pašas vietas, ja es plānoju viņu pārvietot tikai 3 pagalmus tālāk?
Vai ir ok braukt bez krekla vilcienā? Bet ja tev ir veste, kas ir vaļā? Bet ja tu esi resns un sasvīdis? Es šo redzu diezgan bieži, un nezinu vai te runā buržujs manī, bet man ir sajūta, ka katru reizi kad cilvēks tusē puspliks vilcienā, viņš man rāda fakuci ar visu ķermeni. TAČU PAGAIDI LĪDZ TAI JŪRAI, TĀS OR 40MIN!!
Vai kāds pērk tās indiāņu dziesmas centrā? Man šķiet viņas nav autentiskas, pie vērmanīša pa virsu pavadījumam viena mauca stabuli, bet tik sūdīgi, ka mans un Jāņa ermoņiku un ukuleles duo ir principā Metallica.
Laima man ir lielākais palīgs šajā jomā, un ir pat izsniegusi man metāla zvanu, kuru Mellužos es varu skaļi zvanīt un saukt "MISTĒRIJA" katru reizi, kad neko neaaprotu. Tagad gan Laima ir prom, un pārdomas krājas nedaudz pārāk lielā ātrumā.
Vai, ja es atrodu telefonu uz zemes, man viņš obligāti jāatdod tajā pašā dienā? Varbūt es esmu randiņā un manai draudzenei rīt izpilda nāvessodu, es negribu tērēt savu laiku, lai gaidītu kad tu atvilksies līdz stacijai, jo tev jāpabeidz skatīties Mis&Mr Latvija. Vai labāk, ja es to telefonu atstāju uz zemes? Laima saka, ka jāienes kādā iestādē, bet, ja tu esi, piemēram, mežā vai pie jūras, tas arī ir lieks pisaks.
Ja tu nedzer, un it īpaši, ja tas ir nopietns iemesls, piemēram, tu esi robots, tu vari iet uz bāriem/klubiem? Ko tu tur dari, ja visi pārējie uzvedās kā lohi? Es pat dzerot neeju uz klubu, es nezinu kā būtu skaidrā.
Ja tev piedāvātu īstu androīdu, kurš tev visur nāk līdzi, bet viņš izskatās tieši tik īsts, ka precīzi desmitniekā trāpījis pašā uncanny valley viducī, tu tādu ņemtu? It kā riktīgi kruti, bet visur jāņem, arī uz darbu/ skolu. Ja manas frizūras maiņas jau izsauc 10x lielāku uzmanību, nekā es esmu gatavs pieņemt, ar robotu būtu vispār pizdets. Bet varbūt es varētu nestrādāt? Man šķiet es ar robotu būtu labi draugi.
Vai ir pieklājīgi zagt dārza rūķi no vienas un tād pašas vietas, ja es plānoju viņu pārvietot tikai 3 pagalmus tālāk?
Vai ir ok braukt bez krekla vilcienā? Bet ja tev ir veste, kas ir vaļā? Bet ja tu esi resns un sasvīdis? Es šo redzu diezgan bieži, un nezinu vai te runā buržujs manī, bet man ir sajūta, ka katru reizi kad cilvēks tusē puspliks vilcienā, viņš man rāda fakuci ar visu ķermeni. TAČU PAGAIDI LĪDZ TAI JŪRAI, TĀS OR 40MIN!!
Vai kāds pērk tās indiāņu dziesmas centrā? Man šķiet viņas nav autentiskas, pie vērmanīša pa virsu pavadījumam viena mauca stabuli, bet tik sūdīgi, ka mans un Jāņa ermoņiku un ukuleles duo ir principā Metallica.
trešdiena, jūlijs 30
Kas notiek Jūrmalā
Viena lieta, ko es reāli nesaprotu, ir, kā ir strādāt darbavietās, kuras tu neciet. Manšķiet es esmu šajā jomā tā baigi lutināts, un lai arī varbūt nav ok, ka kādreiz kāds no maniem kolēģiem ir darba laikā pālī draudējis man izdurt acis, bet visādi citādi viss vienmēr ir ok. Es nezinu kā būtu kraut arbūzus veikalā, kura tava vadība domā, ka tu esi lohs, un ar taviem kolēģiem tevi vieno tikai tas, ka jūs ienīstat vadību.
Tajā pat laikā, man šķiet ka grūtos brīžos tāpēc man trūkst rūdījuma. Piemēram vakar pāris kolēģes izdomāja vienu no smieklīgākajām lietām kopš Monty Python, t.i. mest pa manu muguru un galdu ar papīriem. Daži no jums varbūt teiks, ka nav smieklīgi, bet vienai no viņām humora izjūta ir tik "plaša", ka principā es sāku baidīties, ka tik nebūs no smiekliem darba dienas vidū jāskrien mājā bikses mainīt. Es tajā pašā laikā sēžu un cenšos valdīties un būt pieklājīgs cilvēks sakot tikai "atpisieties lūdzu", bet nu es domāju tas tiek norakstīts uz to, ka mana humora izjūta vienkārši ir sūdīga, jo es nesmejos par visu. Šodien toties atnāca uz darbu kolēģe, kas vakar nebija un uzzināja par jauno joku, un viss var sākties no gala. Neskatoties uz to, ka es lietoju vārdus "jūs debīlas esat" un "ATPISIETIES", manuprāt problēma tā arī nav saprasta, un es, ja godīgi neatceros pēdējo reizi savā mūžā, kad būtu bijis šitik uzvilkts. Tā ka tu reāli sāc domāt ko tu vari zaudēt, ja iekrauj pa nāsi cilvēkam kas ir a)meitene b)kolēģis. Es nezinu kā šitā var dzīvot, ir pagājušas kādas 4h, un šķiet man tikai tagad asinsspiediens ir atgriezies normas robežās. Par laimi mans darba grafiks man ļauj savas problēmas risināt vienkārši ejot mājās, un līdz ar to tagad es varu dziedēt dvēseli ar alu un pīrāgiem Jūrmalā.
Kas notiek šeit:
Līdz ar laiku, kas liek man iemēģināt jaunus gultasveļas lietošanas paradumus, Jūrmalā ierodas arī Alla Pugačova un aptuveni 200073 citi cilvēki' kas grib izbaudīt to, kā ir, kad tev apakšbiksēs salien smalkas smiltiņas, nevis melnzeme, kā tas ir ikdienā. Pieprasījums pēc Jūrmalas sniegtajiem izklaižu klāstiem ir tik liels, ka ietekmi jūt pat Melluži, un tajos esošā viesnīca, kas nosaukta kādas dāmas ar zemiem standartiem vārdā. Fakts ka visā ielas garumā nav vietas, kur atstāt mašīnu, un uz viesnīcas balkoniem izstādītie dvieļi, kas katram garāmgājējam stāsta par sava īpašnieka oriģinalitāti, liecina, ka viesnīcas ierastais biznesa modelis, kas piedāvā telpas, kurās izguldīt savu dārgo vakara kompanjoni, mainīts uz standarta viesnīcas piedāvājumu.
Kas tad mums ir ieradušies:
1. Pārītis vienādos šortos, vienādiem iedegumiem soļo iegrimuši ārkārtīgi aizraujošā sarunā un bauda brīvdienas. Abiem līdzi draudzenes, soļo līdzi katra savā pusē un šķiet nedaudz garlaikotas. Bet, kā zinām:bros before hos.
2. Pārītis, kas izmanto jūru lai uzņemtu skaistu video ar meitenes dibenu pāris cm virs ūdens. Čalis gan acīmredzami ir lepns arī ar savu dibenu, jo demonstrē to visiem pārējiem pludmales apmeklētājiem un pārsmējies tā, ka šķiet bikses novilka vienkārši, lai viņas nepiedirstu.
3. Cits pārītis tikmēr apmētā viens otru ar dubļiem. Varētu domāt ka tas tā spēlējoties, ja nebūtu redzams, ka visai sāpīgi. Varbūt tā brauc risināt ģimenes strīdus.
4. Smiltīs guļ džeks kas atpūšas kopā ar suni. Nav īsti skaidrs kapēc, jo suns ir riktīgs lohs. Es principā esmu izlēmis, ka turpmāk, ja man piepišas suns, ir nevis jāskatās uz saimnieku ar "kāpēc tu esi tāds lunis?" acīm, bet jāmēģina to suni izrubīt.Mazos manuprāt var vienkārši arī aizspert gana tālu.
5.Veikalā tagad valda man nezināmu ielu likumi. Es stāvu rindā kādu minūti, tad pienāk apjomīga kundze, kas savu bikini valkā ar tādu lepnumu, ka varētu padomāt, ka skaistumu mēra apjomā, un paziņo man "Es te stāvu". Nezinu kāds ir viņas pamatojums, bet jāatzīst, ka metode strādā. Kāds, kas nav tāds pingvīns kā es varētu pamēģināt šo citās vietās, kur mums, iespējams maldīgi, radusies sajūta, ka valda kārtība.
6. Pie veikala tirgo mellenes, un arī šiem ir jauna programma Jaunā Viļņa noskaņās - pilnā skaļumā uzgriezts sarkans rādžiņš, un džeks, kura pudelē palicis tik maz, ka tāda tehnoloģija kā beņķis jau kļuvusi par sarežģītu, sēž tam blakus uz asfalta un dzied rādžiņa antenā.
7. Jūrā stāvot līdz ceļiem un domājot kāds nez ir par normu uzskatītais attālums no krasta, lai atgultos, satieku bēbi. Bēbis riktīgi priecīgs sēž laivā, un izskatās ka nesaprot neko. Apkārt esošie cilvēki pēc viņa vecākiem neizskatās neviens, un tajā pat laikā visi, bet nu ko tur daudz - ne mans bēbis, ne mana laiva.
8. Cilvēki ar atribūtiku. Es laikam esmu par jaunu, lai pazītu kādu, kas regulāri kaut kur brauc ar busiņu, līdz ar to šis man ir kaut kas svešs, bet pie jūras ir cilvēki, kas ierodas ar mēbelēm. Viens bariņš bija ar galdu un 8 krēsliem, kas šķiet it kā iespaidīgāk, taču labāk man patīk kāds krievu džeks, kam ir liels atpūtas krēsls un milzu saulessargs un mini galdiņš aliņiem. Kas labāk - viņš ieradies ar 3 draugiem, bet tiem nav pat ķeblis. Tā nu viņš novietojis savas mēbeles pie paša krasta, atpūšas, un pārējie stāv apkārt viņam, un visi kopā sūc aliņu.
Lūk, atpūtnieki.
Tajā pat laikā, man šķiet ka grūtos brīžos tāpēc man trūkst rūdījuma. Piemēram vakar pāris kolēģes izdomāja vienu no smieklīgākajām lietām kopš Monty Python, t.i. mest pa manu muguru un galdu ar papīriem. Daži no jums varbūt teiks, ka nav smieklīgi, bet vienai no viņām humora izjūta ir tik "plaša", ka principā es sāku baidīties, ka tik nebūs no smiekliem darba dienas vidū jāskrien mājā bikses mainīt. Es tajā pašā laikā sēžu un cenšos valdīties un būt pieklājīgs cilvēks sakot tikai "atpisieties lūdzu", bet nu es domāju tas tiek norakstīts uz to, ka mana humora izjūta vienkārši ir sūdīga, jo es nesmejos par visu. Šodien toties atnāca uz darbu kolēģe, kas vakar nebija un uzzināja par jauno joku, un viss var sākties no gala. Neskatoties uz to, ka es lietoju vārdus "jūs debīlas esat" un "ATPISIETIES", manuprāt problēma tā arī nav saprasta, un es, ja godīgi neatceros pēdējo reizi savā mūžā, kad būtu bijis šitik uzvilkts. Tā ka tu reāli sāc domāt ko tu vari zaudēt, ja iekrauj pa nāsi cilvēkam kas ir a)meitene b)kolēģis. Es nezinu kā šitā var dzīvot, ir pagājušas kādas 4h, un šķiet man tikai tagad asinsspiediens ir atgriezies normas robežās. Par laimi mans darba grafiks man ļauj savas problēmas risināt vienkārši ejot mājās, un līdz ar to tagad es varu dziedēt dvēseli ar alu un pīrāgiem Jūrmalā.
Kas notiek šeit:
Līdz ar laiku, kas liek man iemēģināt jaunus gultasveļas lietošanas paradumus, Jūrmalā ierodas arī Alla Pugačova un aptuveni 200073 citi cilvēki' kas grib izbaudīt to, kā ir, kad tev apakšbiksēs salien smalkas smiltiņas, nevis melnzeme, kā tas ir ikdienā. Pieprasījums pēc Jūrmalas sniegtajiem izklaižu klāstiem ir tik liels, ka ietekmi jūt pat Melluži, un tajos esošā viesnīca, kas nosaukta kādas dāmas ar zemiem standartiem vārdā. Fakts ka visā ielas garumā nav vietas, kur atstāt mašīnu, un uz viesnīcas balkoniem izstādītie dvieļi, kas katram garāmgājējam stāsta par sava īpašnieka oriģinalitāti, liecina, ka viesnīcas ierastais biznesa modelis, kas piedāvā telpas, kurās izguldīt savu dārgo vakara kompanjoni, mainīts uz standarta viesnīcas piedāvājumu.
Kas tad mums ir ieradušies:
1. Pārītis vienādos šortos, vienādiem iedegumiem soļo iegrimuši ārkārtīgi aizraujošā sarunā un bauda brīvdienas. Abiem līdzi draudzenes, soļo līdzi katra savā pusē un šķiet nedaudz garlaikotas. Bet, kā zinām:bros before hos.
2. Pārītis, kas izmanto jūru lai uzņemtu skaistu video ar meitenes dibenu pāris cm virs ūdens. Čalis gan acīmredzami ir lepns arī ar savu dibenu, jo demonstrē to visiem pārējiem pludmales apmeklētājiem un pārsmējies tā, ka šķiet bikses novilka vienkārši, lai viņas nepiedirstu.
3. Cits pārītis tikmēr apmētā viens otru ar dubļiem. Varētu domāt ka tas tā spēlējoties, ja nebūtu redzams, ka visai sāpīgi. Varbūt tā brauc risināt ģimenes strīdus.
4. Smiltīs guļ džeks kas atpūšas kopā ar suni. Nav īsti skaidrs kapēc, jo suns ir riktīgs lohs. Es principā esmu izlēmis, ka turpmāk, ja man piepišas suns, ir nevis jāskatās uz saimnieku ar "kāpēc tu esi tāds lunis?" acīm, bet jāmēģina to suni izrubīt.Mazos manuprāt var vienkārši arī aizspert gana tālu.
5.Veikalā tagad valda man nezināmu ielu likumi. Es stāvu rindā kādu minūti, tad pienāk apjomīga kundze, kas savu bikini valkā ar tādu lepnumu, ka varētu padomāt, ka skaistumu mēra apjomā, un paziņo man "Es te stāvu". Nezinu kāds ir viņas pamatojums, bet jāatzīst, ka metode strādā. Kāds, kas nav tāds pingvīns kā es varētu pamēģināt šo citās vietās, kur mums, iespējams maldīgi, radusies sajūta, ka valda kārtība.
6. Pie veikala tirgo mellenes, un arī šiem ir jauna programma Jaunā Viļņa noskaņās - pilnā skaļumā uzgriezts sarkans rādžiņš, un džeks, kura pudelē palicis tik maz, ka tāda tehnoloģija kā beņķis jau kļuvusi par sarežģītu, sēž tam blakus uz asfalta un dzied rādžiņa antenā.
7. Jūrā stāvot līdz ceļiem un domājot kāds nez ir par normu uzskatītais attālums no krasta, lai atgultos, satieku bēbi. Bēbis riktīgi priecīgs sēž laivā, un izskatās ka nesaprot neko. Apkārt esošie cilvēki pēc viņa vecākiem neizskatās neviens, un tajā pat laikā visi, bet nu ko tur daudz - ne mans bēbis, ne mana laiva.
8. Cilvēki ar atribūtiku. Es laikam esmu par jaunu, lai pazītu kādu, kas regulāri kaut kur brauc ar busiņu, līdz ar to šis man ir kaut kas svešs, bet pie jūras ir cilvēki, kas ierodas ar mēbelēm. Viens bariņš bija ar galdu un 8 krēsliem, kas šķiet it kā iespaidīgāk, taču labāk man patīk kāds krievu džeks, kam ir liels atpūtas krēsls un milzu saulessargs un mini galdiņš aliņiem. Kas labāk - viņš ieradies ar 3 draugiem, bet tiem nav pat ķeblis. Tā nu viņš novietojis savas mēbeles pie paša krasta, atpūšas, un pārējie stāv apkārt viņam, un visi kopā sūc aliņu.
Lūk, atpūtnieki.
piektdiena, jūlijs 25
Katram savas problēmas
Interesanti kā dažādos dzīves posmos par problēmām mēs uzskatām lietas, kas citos šķiet absolūti pilnīgi debīlas. Es domāju par reālām problēmām, nevis "ak vai, man nav miljons $$$".
Kaut kā tā interesanti lietas, kas pašam šķiet pārņem manu dzīvi pilnībā, un šķiet, ka nekā svarīgāka nav. Piemēram:
Kaut kā tā interesanti lietas, kas pašam šķiet pārņem manu dzīvi pilnībā, un šķiet, ka nekā svarīgāka nav. Piemēram:
- Vējš, nākot no veikala, izpūta no rokām tukšu maisiņu un aizpūta viņu tālu tālu prom
- Jāiet uz disciplinārās komitejas sēdi, jo man ir 15 gadi un skola nav pārāk interesanta
- Klasesbiedri zin, ka es klausos Rammstein
- Man nav naudas lai tiktu uz mājām
- Kāda dāma mani nemīl
- Pulkstens ir pāri 22:00 un es neesmu mājās
- Ģimenes kompis neslēdzas iekšā
- Manliekas ar manu dzīvi nekas nenotiek
- Izlēju gultā ūdeni
It kā jau kas gan mēs esam, lai noteiktu - šis ir adekvāti, un šis nē, jo nu mēs vienmēr skatāmies no savas perspektīvas. Es domāju 4 gadīgam Valteram neinteresē vai man tagad ir stipendija, jo kaut kādu apjomu LEGO es varu atļauties arī par algu, tajā pat laikā nu nevar uzskatīt par nopietnu to čali, kurš sāka raudāt zoodārzā, jo nevarēja atrast ģimeni ~2minūtes.
Interesanti ir gan tas, ka palielam kopumā no tām problēmām atkratīties nevar, un ja tev dzīvē viss ir kārtībā, tā vien šķiet, ka ir cilvēka dabā izdomāt kaut ko jaunu, ar ko būt neapmierinātam.
Lūk, pensionāri:
Aizvakar 03:00 naktī stāvu Luksemburgas stacijā un gaidu autobusu uz lidostu. Tur ir uz somas aizmidzis tūrists, 2 džeki, kas šķietami grib uz klubu, 2 pensionāri un 3-4 takši. Aplūkojot apkārtējos manu, ka pensionāru pāris ir tāds pa pusei satraukts. Nu tā, ka dāma ir riktīgi par kaut ko iecepusies, bet džekam reāli izskatās, ka nekas neinteresē. Dāma staigā apkārt, dīdās, nofotografē viena takša numura zīmi, un pēc kāda laika neiztur un zvana policijai. Man īsti nav skaidrs, kas ir par problēmu, jo it kā loģiskākais skaidrojums šķiet, ka taksis viņu apkrāpis, taču tādā gadījumā es tā takša vietā jau sen būtu aizbraucis prom.
Pēc laika ierodas policija, kas ir divi superfakingbūdīgi džeki, kuri šķiet varētu pārlauzt man kāju ar vienu roku, abi bruņuvestēs, ar revolveriem pie sāniem. Pieet pie dāmas un prasa kas par lietu - izrādās problēma šāda - viņa te gaida autobusu, bet taksisti neslēdz ārā motorus (laikam jo karsts, un vienkārši darbina kondicionieri) un indē viņu nost. TRIJOS NAKTĪ TEV NAV KO DARĪT. Policisti gan ir pieklājīgāki par mani, un pēc īsa apmulsuma saka, ka nu jā traki ir, bet neko jau īsti viņi tur darīt nevar. Nevar īsti viņi neko darīt arī pēc tam, kad dāma izklāsta tādus argumentus kā pasaule iet bojā, jums jāmaksā par šo nodokļi, kāpēc mēs visi mirstam, es esmu veca, un reāli viss ko viņi var darīt ir iesaka dāmai rakstīt vēstuli grāfam, un dodas prom. Dāma vēl nedaudz pagrozās, taču acīmredzot nav vairs izturams vispār, tāpēc izvelk no somas auduma sejas masku (to ko velk zobārsti un ķīnieši, kad sabijušies no SARS), uzvelk to, un stāv dusmīgi skatoties uz visu, kam ir riteņi.
Visu šo laiku viņas vīrs mierīgi stāv pie pieturas, un man kaut kā ir sajūta, ka nav tā, ka viņš vairs obligāti ir sajūsmā par šīm attiecībām.
Lūk, problēmas.
trešdiena, jūlijs 16
Kads grib zinat manus foto noslepumus
Man reali nav saprotams kadel, bet eksiste cilveki, kam ir problemas ar manu uzvardu. Ne tadas, ka par tam butu jarepo negeriem, bet tadas, ka, "labdien mes nezinam kas naks zobus labot". Parasti es to visai atri atrisinu paskaidrojot, ka mans uzvards rakstas "ka krasa". Vakar wizeju pie jauna zobarsta, skatos - ja, tur 19:00 pierakstits Valters Grins. Nopietni? Ne, apejam visi apli ap istabu un padomajam velreiz - ta ka cist nopietni?
Tads jauns notikums mana dzive ir fakts, ka man par draugu FB pieteicies kada drauga tevs. Es vispar neesmu baigi sajusma ar faktu, ka vecaku (lasit konservativaki) cilveki ir lietas kursa par manam ikdienas nodarbem, bet budams pieklajigs cilveks, kuram jastreso vai drqudzibas atteikums gadijuma netiks uztverts ka "ej nahuj, tavs dels ir pedins" zests, es tomer apstiprinu. Mana mamma, piemeram, nemaz necensas mani vairs aicinat, jo domaju, ka zin, ka manuprat vina neprot uzvesties, pie manim postiem komentejot lai nelamajos un eju majas lidz 21:00. Seit gan man radusies sajuta, ka situacija varetu but savadaka, jo ieprieks minetais tevs ir ielaikojis a)Melluzus b)lielu apjomu latino sieviesu ar iespaidigam figuram. Papildus tam, lai nostiprinatu musu draudzibu vins uz manas sienas uzrakstijis divus sadus ierakstus: "it seviski patik skats Jurmala" un "gribetu zinat tavu foto noslepumus". Es sen neesmu bijis tik tuvu asaram darba laika.
Lai ari man bija ceriba, ka esam jau tikusi tam pari, darba vakar atnaca kolege, kas laikam nebija mani sen redzejusi un teica afigenna smiekligu joku par maniem matiem. Toties vakara garamejot man uzsmaidija dama un izteica komplimentu par kreklu, un es budams cilveks, kas pamata sanem komplimentus no cilvekiem, kuriem ar mani jagul esmu pilnigq saulstarina un mana dzive automatiski palika labaka par vismaz 15. Laikam jau dzive visam jabut lidzsvara. Vienigi tagad man jadzivo bailes, ka es varetu but nejausi citejis Device.
Luk, dzive.
Tads jauns notikums mana dzive ir fakts, ka man par draugu FB pieteicies kada drauga tevs. Es vispar neesmu baigi sajusma ar faktu, ka vecaku (lasit konservativaki) cilveki ir lietas kursa par manam ikdienas nodarbem, bet budams pieklajigs cilveks, kuram jastreso vai drqudzibas atteikums gadijuma netiks uztverts ka "ej nahuj, tavs dels ir pedins" zests, es tomer apstiprinu. Mana mamma, piemeram, nemaz necensas mani vairs aicinat, jo domaju, ka zin, ka manuprat vina neprot uzvesties, pie manim postiem komentejot lai nelamajos un eju majas lidz 21:00. Seit gan man radusies sajuta, ka situacija varetu but savadaka, jo ieprieks minetais tevs ir ielaikojis a)Melluzus b)lielu apjomu latino sieviesu ar iespaidigam figuram. Papildus tam, lai nostiprinatu musu draudzibu vins uz manas sienas uzrakstijis divus sadus ierakstus: "it seviski patik skats Jurmala" un "gribetu zinat tavu foto noslepumus". Es sen neesmu bijis tik tuvu asaram darba laika.
Lai ari man bija ceriba, ka esam jau tikusi tam pari, darba vakar atnaca kolege, kas laikam nebija mani sen redzejusi un teica afigenna smiekligu joku par maniem matiem. Toties vakara garamejot man uzsmaidija dama un izteica komplimentu par kreklu, un es budams cilveks, kas pamata sanem komplimentus no cilvekiem, kuriem ar mani jagul esmu pilnigq saulstarina un mana dzive automatiski palika labaka par vismaz 15. Laikam jau dzive visam jabut lidzsvara. Vienigi tagad man jadzivo bailes, ka es varetu but nejausi citejis Device.
Luk, dzive.
ceturtdiena, jūlijs 10
RING RING - Te Raiens Goslings
Mainot mājās kontaktligzdu atrāvos ar elektrību un tā iekrāmēja pa galvu, ka gribēju iziet pastaigāt, iedzert aliņu, un atpūsties pie Jūras, kamēr iziet. Pa ceļam uz jūru atradu pie stacijas uz zemes Iphone. Stāvēju skatījos, no sākuma īsti nesapratu - neliekas baigi prātīga ideja likt viņu uz zemes. Paceļu un nedaudz nobīstos, jo šajā situācijā iespējams pēkšņi kāds varētu gribēt nākt viņu prasīt un es tur stāvu kā tāds lohs - paskatos apkārt, izskatās, ka nevienam baigi nepiš. Tā kā es nezinu ko īsti darīt, meklēju, kādu kas zinātu, redzu, ka no stacijas uz mani skatās viens no vasaras dzērāju bara, un es paceļu un rādu viņam to telefonu, jo domāju, ka varbūt viņam tieši varētu būt izkritis sievišķīga paskata Iphone - viņš redz, ka es viņu sveicinu un pasveicina atpakaļ. Lieliski, tagad man ir gan telefons rokā, gan jauks draugs. Es reāli iznācu iedzert aliņu saulītē un atpūsties - fuck you pasaule.
Nolemju doties uz veikalu un pa ceļam mēģinu sazvanīt kādus no pēdējiem kontaktiem. Tur ir, dāmas un kungi, "Mīļais vīrs", kas man liekas lielisks nosaukums (citu vīru neatradu) kaut kāda Aijiņa un Baiba Darbs, un es domāju nu - Baiba, ja tu domaji, ka jus baigas draudzenes esat, tad zini - pie tevis telefonā rakstīts darbs. taka tika idarba attiecības ja? Lai nebutu te nekāda zvanīšanās pa brīvdienām. Mani nedaudz fascinē šie ierakstu personalizējumi telefonos. Iespējams tāpeč, ka man nekā tāda interesanta nav, un daļai es pat kontaktus neglabāju, jo man vieglāk ir atcerēties numuru, nekā meklēt viņu kontaktlistē. Dainim savukārt manliekas visi numuri saglabāti tā kā tādam narkodīlerim, lai Policijai nav skaidrs ar ko viņš runā. Nu tā ka visi ir Nāvinieks, Melnais Čižiks, Gurķis (latgale) utt.
Atceros, ka reiz man Mālpilī pagalmā Ēriks teica tā - kad mums visiem būs mobilie, tad būs tā, ka viņš kādam zvanīs, un rādīsies, ka zvana XXL. Es viņam saku, Ērik, tā tas nestrādā, ja es tevi saglabāšu kā lohs, tad rādīsies lohs. Ēriks apvainojās, un teica ka tad viņs arī mani saglabās ar sliktu vārdu. Viņa draugs Artūrs toties pāris gadus vēlāk visiem telefoniem, kur tika klāt, savu kontaktu nomainīja uz vārdu "Artūrs Extreme". Baigi Extreme vispār nebija, varbūt vienreiz pēc 22:00 ārā bija, bet tas arī viss. Bet par Ēriku jāsaka, ka kopš tā laika vairs nekad neesmu saticis cilvēku, kas tik ļoti gribētu būt XXL.
Jebkurā gadījumā es iepērkos veikalā un soļoju tālāk uz Jūru, kad man pēkšņi zvana "Ievuliiiis". Čau-čau, pasaku, ka atradu telefonu, viņa man saka, jā - redzi rekur meitene viņu meklē? Es pagriežos apkārt - nu čist neredzu. Viņa man saka - ok gaidi, mēs tuliņ atnāksim pretī. Es pasaku OK, un tā arī nesaprotu kā viņas zin kur es esmu. Izrādās - nezin. Pēc pāris minūšu gaidīšanas es aizeju līdz jūrai, mazliet pastaigājos tur, un saņemu jau atkal zvanu - tagad esot tuvāk. Nu paeju pretim. Pa ceļam ieeju no telefona Facebookā un tur atvērtajā kontā ierakstu "Tik labi, ka Valters Brūns atrada manu telefonu. Dzīvē izskatās labāk par Raienu Goslingu!!!", biju domājis, ka tagad varēšu nošērot ar tekstu "Ja jau dāmas tā saka, būs jau vien taisnība!", bet diemžēl atnākot mājās man jāsecina, ka telefons piederēja cilvēkam, kas neļauj citiem lasīt savu Facebooku. Kāpēc jūs man to nodarat cilvēki? :///.
Satiku abas dāmas, viņām līdzi divi bēbji, tāpēc nedaudz sabijos. Atdevu telefonu un nesapratu cik ļoti OK ir tas, ka man rokā ir alus, kamēr mani vēro bēbis, bet jebkurā gadījumā dāmas priecīgas, iedeva Bosca, un tas ir kruti, jo principā cik bieži tu izej no mājas, un atgriezies ar reālu loot, kas iegūts vienkārši piedzīvojumos? Tā arī domāju!
Vienu gan tā arī nesapratu - telefona īpašniece teica, ka visvairāk satraukusies par to, ka tur daudz bēbja bildes telefonā. Bet kapēc? Es būtu vairāk satraucies, ja tur būtu manas bildes. Kurš bēbi pēc bildes var atpazīt? Jeb moš tur bildes, kurās bēbis šņauc kokaīnu no prostitūtas muguras rādot pliku dibenu Jūrmalas zīmei? Bet nu ko es zinu - varbūt tagad cālis.lv TOP tēma ir kā bēbjiem caur instagramu dvēseles zog.
Nolemju doties uz veikalu un pa ceļam mēģinu sazvanīt kādus no pēdējiem kontaktiem. Tur ir, dāmas un kungi, "Mīļais vīrs", kas man liekas lielisks nosaukums (citu vīru neatradu) kaut kāda Aijiņa un Baiba Darbs, un es domāju nu - Baiba, ja tu domaji, ka jus baigas draudzenes esat, tad zini - pie tevis telefonā rakstīts darbs. taka tika idarba attiecības ja? Lai nebutu te nekāda zvanīšanās pa brīvdienām. Mani nedaudz fascinē šie ierakstu personalizējumi telefonos. Iespējams tāpeč, ka man nekā tāda interesanta nav, un daļai es pat kontaktus neglabāju, jo man vieglāk ir atcerēties numuru, nekā meklēt viņu kontaktlistē. Dainim savukārt manliekas visi numuri saglabāti tā kā tādam narkodīlerim, lai Policijai nav skaidrs ar ko viņš runā. Nu tā ka visi ir Nāvinieks, Melnais Čižiks, Gurķis (latgale) utt.
Atceros, ka reiz man Mālpilī pagalmā Ēriks teica tā - kad mums visiem būs mobilie, tad būs tā, ka viņš kādam zvanīs, un rādīsies, ka zvana XXL. Es viņam saku, Ērik, tā tas nestrādā, ja es tevi saglabāšu kā lohs, tad rādīsies lohs. Ēriks apvainojās, un teica ka tad viņs arī mani saglabās ar sliktu vārdu. Viņa draugs Artūrs toties pāris gadus vēlāk visiem telefoniem, kur tika klāt, savu kontaktu nomainīja uz vārdu "Artūrs Extreme". Baigi Extreme vispār nebija, varbūt vienreiz pēc 22:00 ārā bija, bet tas arī viss. Bet par Ēriku jāsaka, ka kopš tā laika vairs nekad neesmu saticis cilvēku, kas tik ļoti gribētu būt XXL.
Jebkurā gadījumā es iepērkos veikalā un soļoju tālāk uz Jūru, kad man pēkšņi zvana "Ievuliiiis". Čau-čau, pasaku, ka atradu telefonu, viņa man saka, jā - redzi rekur meitene viņu meklē? Es pagriežos apkārt - nu čist neredzu. Viņa man saka - ok gaidi, mēs tuliņ atnāksim pretī. Es pasaku OK, un tā arī nesaprotu kā viņas zin kur es esmu. Izrādās - nezin. Pēc pāris minūšu gaidīšanas es aizeju līdz jūrai, mazliet pastaigājos tur, un saņemu jau atkal zvanu - tagad esot tuvāk. Nu paeju pretim. Pa ceļam ieeju no telefona Facebookā un tur atvērtajā kontā ierakstu "Tik labi, ka Valters Brūns atrada manu telefonu. Dzīvē izskatās labāk par Raienu Goslingu!!!", biju domājis, ka tagad varēšu nošērot ar tekstu "Ja jau dāmas tā saka, būs jau vien taisnība!", bet diemžēl atnākot mājās man jāsecina, ka telefons piederēja cilvēkam, kas neļauj citiem lasīt savu Facebooku. Kāpēc jūs man to nodarat cilvēki? :///.
Satiku abas dāmas, viņām līdzi divi bēbji, tāpēc nedaudz sabijos. Atdevu telefonu un nesapratu cik ļoti OK ir tas, ka man rokā ir alus, kamēr mani vēro bēbis, bet jebkurā gadījumā dāmas priecīgas, iedeva Bosca, un tas ir kruti, jo principā cik bieži tu izej no mājas, un atgriezies ar reālu loot, kas iegūts vienkārši piedzīvojumos? Tā arī domāju!
Vienu gan tā arī nesapratu - telefona īpašniece teica, ka visvairāk satraukusies par to, ka tur daudz bēbja bildes telefonā. Bet kapēc? Es būtu vairāk satraucies, ja tur būtu manas bildes. Kurš bēbi pēc bildes var atpazīt? Jeb moš tur bildes, kurās bēbis šņauc kokaīnu no prostitūtas muguras rādot pliku dibenu Jūrmalas zīmei? Bet nu ko es zinu - varbūt tagad cālis.lv TOP tēma ir kā bēbjiem caur instagramu dvēseles zog.
trešdiena, jūlijs 9
Kas notiek veikalos
Šodien Mellužu veikalā ienākot pamanīju Smoukeru, un īsu brīdi sapriecājos, ka Smoukers ir sācis savu adaptāciju Mellužos un devies buržuju ceļos, jo izskatījās, ka viņam rokā ir normāla alus pudele. Taču pēc sīkākas izpētes tomēr nācās secināt, ka Smoukera maigajos skāvienos kārtējo reizi iegrimst divcis. Taču bēdas neilgas, jo sieviete ar ko viņš bija ieradies kopā nopirka žāvētas zivs uzkodas pie alus, UN divus lielus ekselences saldējumus. ^___^ Kuram gan neliekas skaisti domājot par Smoukeru sēžam kombenzonā kaut kur melnzemē un tādā vafelē, kad nav iespējams lietot vairs pat abaku , un mēģinām nograuzt šokolādes kārtiņu ekselencei.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu to stāstījis jau iepriekš, un tagad man sāk šķist ka es varētu uztaisīt tādu kā šķirkli, uz kura tu vari uzspiest, un viņs aizved uz šīs personas aprakstu, piemēram šādi: "Es zinu vienu cilvēku, kam nedrīkst piedot iešanu uz kačalku, un tas ir Jānis Bičkovskis", bet Smoukers ir mans bijušais kolēģis no stroikas, kurš tagad pēkšņi izlēmis dzīvot Mellužos. Viņš šķiet mani nepazīst, bet savu vārdu ir izpelnījies to izcīnot streļījot par daudz cīgu pat priekš stroiķinieka. Tagad Smoukers ir Mellužu Melleņu Magnāts, kas dienas vidū sēž pie galvenā veikala, pālī tirgo mellenes un vienreiz lamājās dusmigi sviesdams alus korķi pret zemi.
Pēc smoukera rindā ir džeks, kuram izskatās ir 15 vai 16 gadi, bet nevis no tiem stilīgajiem, vai tiem, kas sāk skūties gados 12, bet tiem, kuri visticamāk brauc uz ģeogrāfijas olimpiādi, un viņus sauc kaut kādos jocīgos vārdos, piemēram Innuss Muktpalnieks, tā, ka tu skaties un nesaproti vai kāds ir par daudz vai par maz burtus uzrakstījis. Jaunietis grib cīgas. Kad pārdevēja momentā saka "dokumentus lūdzu" iestājas neērts klusums uz kādām 3 sekundēm, un Innuss saka "Nu tad laikam nē" un aiziet prom. Nedaudz skumji, bet pārāk smieklīgi. Nav ko pīpēt Inuss, ej matemātiku mācies, nahuj tev to ģeogrāfiju dzīvē nevajadzēs. Tad iepērkos es, bet tā kā Mellužu veikalā kases dizainu ir izgudrojis cilvēks, kurš nevienu IKEA mēbeli nevarētu salikt, tad tas pavada diezgan ilgu laiku, jo preces stāv vienā pusē, bet pinkods otrā pusē un jāstaigā šurpu atpĀĀĀĀĀĀĀ'es vienkārši nerunāšu par to tagad. Es redzu kā Innuss pieiet pie Smokera, kurš pie izejas loba savu saldējumu un lūdzošām acīm prasa Smoukeram kaut ko. Protams, ka cīgas nopirkt. Tālāko jau es skatos kā kino, kas iestudēts labāk par Latviešu filmām. Smoukers ir uzņēmies misiju - viņš taču tagad galu galā grib būt Mellužnieks. Problēma gan ir tāda, ka Innus jau pateica pārdevējai, ka grib mazo Chesterfield, un domāju, ka izskatītos jocīgi, ka 20sek vēlāk atnāk Smoukers un prasa to pašu. Bet, dārgais draugs, Smoukers jau kārtējo reizi mums ir soli priekšā - viņš veic apli līdz izejas durvīm un atpakaļ, kurš pilnīgi jebkuru, kurš to redzētu un neredzētu pilnīgi nekādā veidā nepiemānītu, ka viņš ir tikko ienācis veikalā, taču tam pa virsu trumpja dūzis - tiek nomainīts kepona naga leņķis (diemžēl gan augstumā nevis sānu virzienā. Vispār es nesaprotu kāpēc), un Smoukers dodas uz kasi. Tā kā Smoukeram rindā priekšā bija vēl divi cilvēki, es diemžēl beigas šim neredzēju, jo domāju to, ka es esmu lohs domātu visi, ja es vienkārši stāvētu tur ar Innusu, un mēs abi pārmaiņus skatītos vienkārši uz Smoukeru un pārdevēju.
Lūk, kas notiek Mellužu veikalā (tas pats veikals, kurā karina pie griestiem prezervatīvus un gaļas pārdevēja riktīgi sūcas ar savu draugu)
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu to stāstījis jau iepriekš, un tagad man sāk šķist ka es varētu uztaisīt tādu kā šķirkli, uz kura tu vari uzspiest, un viņs aizved uz šīs personas aprakstu, piemēram šādi: "Es zinu vienu cilvēku, kam nedrīkst piedot iešanu uz kačalku, un tas ir Jānis Bičkovskis", bet Smoukers ir mans bijušais kolēģis no stroikas, kurš tagad pēkšņi izlēmis dzīvot Mellužos. Viņš šķiet mani nepazīst, bet savu vārdu ir izpelnījies to izcīnot streļījot par daudz cīgu pat priekš stroiķinieka. Tagad Smoukers ir Mellužu Melleņu Magnāts, kas dienas vidū sēž pie galvenā veikala, pālī tirgo mellenes un vienreiz lamājās dusmigi sviesdams alus korķi pret zemi.
Pēc smoukera rindā ir džeks, kuram izskatās ir 15 vai 16 gadi, bet nevis no tiem stilīgajiem, vai tiem, kas sāk skūties gados 12, bet tiem, kuri visticamāk brauc uz ģeogrāfijas olimpiādi, un viņus sauc kaut kādos jocīgos vārdos, piemēram Innuss Muktpalnieks, tā, ka tu skaties un nesaproti vai kāds ir par daudz vai par maz burtus uzrakstījis. Jaunietis grib cīgas. Kad pārdevēja momentā saka "dokumentus lūdzu" iestājas neērts klusums uz kādām 3 sekundēm, un Innuss saka "Nu tad laikam nē" un aiziet prom. Nedaudz skumji, bet pārāk smieklīgi. Nav ko pīpēt Inuss, ej matemātiku mācies, nahuj tev to ģeogrāfiju dzīvē nevajadzēs. Tad iepērkos es, bet tā kā Mellužu veikalā kases dizainu ir izgudrojis cilvēks, kurš nevienu IKEA mēbeli nevarētu salikt, tad tas pavada diezgan ilgu laiku, jo preces stāv vienā pusē, bet pinkods otrā pusē un jāstaigā šurpu atpĀĀĀĀĀĀĀ'es vienkārši nerunāšu par to tagad. Es redzu kā Innuss pieiet pie Smokera, kurš pie izejas loba savu saldējumu un lūdzošām acīm prasa Smoukeram kaut ko. Protams, ka cīgas nopirkt. Tālāko jau es skatos kā kino, kas iestudēts labāk par Latviešu filmām. Smoukers ir uzņēmies misiju - viņš taču tagad galu galā grib būt Mellužnieks. Problēma gan ir tāda, ka Innus jau pateica pārdevējai, ka grib mazo Chesterfield, un domāju, ka izskatītos jocīgi, ka 20sek vēlāk atnāk Smoukers un prasa to pašu. Bet, dārgais draugs, Smoukers jau kārtējo reizi mums ir soli priekšā - viņš veic apli līdz izejas durvīm un atpakaļ, kurš pilnīgi jebkuru, kurš to redzētu un neredzētu pilnīgi nekādā veidā nepiemānītu, ka viņš ir tikko ienācis veikalā, taču tam pa virsu trumpja dūzis - tiek nomainīts kepona naga leņķis (diemžēl gan augstumā nevis sānu virzienā. Vispār es nesaprotu kāpēc), un Smoukers dodas uz kasi. Tā kā Smoukeram rindā priekšā bija vēl divi cilvēki, es diemžēl beigas šim neredzēju, jo domāju to, ka es esmu lohs domātu visi, ja es vienkārši stāvētu tur ar Innusu, un mēs abi pārmaiņus skatītos vienkārši uz Smoukeru un pārdevēju.
Lūk, kas notiek Mellužu veikalā (tas pats veikals, kurā karina pie griestiem prezervatīvus un gaļas pārdevēja riktīgi sūcas ar savu draugu)
pirmdiena, jūlijs 7
Kaimiņu būšana
Brīvdienās Mālpilī pirmo reizi nonācu kontaktā ar mistiskajiem 3. stāva kaimiņiem, kas šad tad redzēti kāpņu telpā, bet pārsvarā pavada savas dienas taisot ballītes Eiropas Hitu Radio pavadījumā un uzņemoties vainu par izsmēķiem, kurus esmu izmētājis manas mātes aizsargātajās zemes daļās.
Ar Ivaru bijām izlēmuši doties nelielā izbraucienā ar riteņiem, un pirms brauciena pumpējot riepas mājas priekšā nonācām kontaktā ar džeku, kura vārdu nezinu, bet es domāju sauksim viņu par Magnumu, jo likās tāds kārtīgs sieviešu mīlēts vecis. Kā jau tādam pienākas, māgā ir ieliets ir zināms apjoms šņabja, un viņa atpūtu uz kāpņutelpas lieveņa pieskata jauna dāma un bēbis. Bēbis neko nerubī, bet dāma vieglā tonī jokojas kopā ar Magnumu. Magnums principā ir ļoti nobriedis uz pļāpāšanu, vienīgi nav īsti skaidrs par ko tieši viņš grib runāt, jo visi teikumi, kas nāk no viņa mutes ir kaut kas uz ko īsti nav ko atbildēt. Piemēram "jāiet ārā no pagraba", kad es nesu no pagraba riteni, vai arī "es jau sēžu, te jūs neliekas ne zinis". Vienā brīdī viņš skatoties uz mūsu nodarbēm saka kaut ko tādu, kā "HEHE ka nav meitenes ko spaidīt, tad jāpumpē riepas ne HEHE" un es paskatos uz Ivaru un viņam uz pieres ar melnu marķieri rakstīts "REKT".
Par laimi no turpmāka apkaunojuma bēbja, jaunās dāmas un Magnuma priekšā esam glābti, jo pēkšņi pāri zālienam ar pusizdzertu 1 litra šņabja pudeli atskrien čalis, kurš izskatās ignorējam faktu, ka līdz 40 viņam ir tuvāk kā līdz paaugstinājumam darbā. Tā kā viņš skrien, un es nezinu kā viņu sauc, sauksim viņu par Behemu, jo rakstot Bekhems es tik un tā 100 punkti kaut kādā brīdī nokļūdīšos, tāpēc tiksim ar šo galā vienkārši uzreiz.
Behems nosēžas/nokrīt blakus Magnumam un ar izteiktu steidzamības toni saka Magnumam "ātri, mums jāizdzer šis šņabis, jo man vajag to pudeli, lai es varu Šmitam ar viņu pa galvu iedot". Magnums, protams, reaģē ar ātrumu, ar kādu var lepoties tikai tie Mālpilieši, kam vēl ir uz rokām visi 10 pirksti, un minūtes laikā no pudeles ir izrauti jau kādi 4 malki šņabja. Bet tavu nelaimi - pēc tuvākas izpētes izrādās, ka viņi steidzīgi dzer no Magnuma, nevis Behema pudeles. Nu gadās arī tā, pudele tiek nomainīta uz īsto, bet temps jau ir nokrities, un starplaikus var aizpildīt arī ar sarunām. To laikā Magnums no Behema uzzina kas ir problēma - izrādās, ja tev kaimiņš ir Šmits vienkārši nav iespējams dzīvot. Principā cik saprotu iepriekšējā dienā Šmits esot atnācis pie Behema durvīm un pateicis, ka ja Behems ar saviem draugiem turpinās dzīvoklī dzert un tusēt pēc 24iem, viņs sauks mentus. Behems par to Šmitam esot iedevis pa seju, bet šodien Šmits ir nogrēkojies ko vēl vairāk (ko - tā arī īsti nesapratu), tāpēc tagad viņš ir jānosit ar šņabja pudeli.
Stāsti par Šmitu diemžēl Magnumam sāk šķist garlaicīgi, un arī dāma ar bēbi šķiet dzīvē ir zaudējuši savu novitāti, tāpēc Magnums sāk vienkārši koļīt Behemu. Sāk apbrīnot viņa kājas un saka "Tu tik spēcīgs, ytik sportisks. Kā jauns cilvēks principā, ļoti sportisks" uz ko Behems atbild apstiprinoši, sports viņam esot vissvarīgākais. Ja nav sporta principā nevar dzīvot, un tad, kad viņš būs gatavas skriet krosu viņš būs vislaimīgākais. Es gan īsti nezinu kā notiek gatavošanās krosam, jo manšķiet pat es, ja ļoti gribētu, varētu skriet krosu, bet jebkurā gadījumā grūti cilvēkam, kad jādzīvo pasaulē kurā tik daudz lietas neļauj dzīvot.
Diemžēl Šmita tālākais liktenis man tā arī nav zināms, jo mēs devāmies ceļā vēl pirms biedri bija piebeiguši savu pudeli :/
Bet pretī man dzīvo sieviete, kura, esmu ļoti pārliecināts, naturāli kurī zāli. Par to man būtu pofig, bet kas ir skaisti, ir tas, ka manšķiet mana māte vienkārši nav gatava dzīvot pasaulē, kurā tā ir taisnība. Viņa man saka "tur jocīgas smakas citreiz nāk" un es saku "nu drošivien tad, kad viņa kurī zāli", un savas mammas sejā es redzu, ka viņa šo manu teikumu sev atmiņā momentā ieglabā kā "nu drošivien tad, kad viņa cep dārzeņus".
Lūk, kaimiņi.
Ar Ivaru bijām izlēmuši doties nelielā izbraucienā ar riteņiem, un pirms brauciena pumpējot riepas mājas priekšā nonācām kontaktā ar džeku, kura vārdu nezinu, bet es domāju sauksim viņu par Magnumu, jo likās tāds kārtīgs sieviešu mīlēts vecis. Kā jau tādam pienākas, māgā ir ieliets ir zināms apjoms šņabja, un viņa atpūtu uz kāpņutelpas lieveņa pieskata jauna dāma un bēbis. Bēbis neko nerubī, bet dāma vieglā tonī jokojas kopā ar Magnumu. Magnums principā ir ļoti nobriedis uz pļāpāšanu, vienīgi nav īsti skaidrs par ko tieši viņš grib runāt, jo visi teikumi, kas nāk no viņa mutes ir kaut kas uz ko īsti nav ko atbildēt. Piemēram "jāiet ārā no pagraba", kad es nesu no pagraba riteni, vai arī "es jau sēžu, te jūs neliekas ne zinis". Vienā brīdī viņš skatoties uz mūsu nodarbēm saka kaut ko tādu, kā "HEHE ka nav meitenes ko spaidīt, tad jāpumpē riepas ne HEHE" un es paskatos uz Ivaru un viņam uz pieres ar melnu marķieri rakstīts "REKT".
Par laimi no turpmāka apkaunojuma bēbja, jaunās dāmas un Magnuma priekšā esam glābti, jo pēkšņi pāri zālienam ar pusizdzertu 1 litra šņabja pudeli atskrien čalis, kurš izskatās ignorējam faktu, ka līdz 40 viņam ir tuvāk kā līdz paaugstinājumam darbā. Tā kā viņš skrien, un es nezinu kā viņu sauc, sauksim viņu par Behemu, jo rakstot Bekhems es tik un tā 100 punkti kaut kādā brīdī nokļūdīšos, tāpēc tiksim ar šo galā vienkārši uzreiz.
Behems nosēžas/nokrīt blakus Magnumam un ar izteiktu steidzamības toni saka Magnumam "ātri, mums jāizdzer šis šņabis, jo man vajag to pudeli, lai es varu Šmitam ar viņu pa galvu iedot". Magnums, protams, reaģē ar ātrumu, ar kādu var lepoties tikai tie Mālpilieši, kam vēl ir uz rokām visi 10 pirksti, un minūtes laikā no pudeles ir izrauti jau kādi 4 malki šņabja. Bet tavu nelaimi - pēc tuvākas izpētes izrādās, ka viņi steidzīgi dzer no Magnuma, nevis Behema pudeles. Nu gadās arī tā, pudele tiek nomainīta uz īsto, bet temps jau ir nokrities, un starplaikus var aizpildīt arī ar sarunām. To laikā Magnums no Behema uzzina kas ir problēma - izrādās, ja tev kaimiņš ir Šmits vienkārši nav iespējams dzīvot. Principā cik saprotu iepriekšējā dienā Šmits esot atnācis pie Behema durvīm un pateicis, ka ja Behems ar saviem draugiem turpinās dzīvoklī dzert un tusēt pēc 24iem, viņs sauks mentus. Behems par to Šmitam esot iedevis pa seju, bet šodien Šmits ir nogrēkojies ko vēl vairāk (ko - tā arī īsti nesapratu), tāpēc tagad viņš ir jānosit ar šņabja pudeli.
Stāsti par Šmitu diemžēl Magnumam sāk šķist garlaicīgi, un arī dāma ar bēbi šķiet dzīvē ir zaudējuši savu novitāti, tāpēc Magnums sāk vienkārši koļīt Behemu. Sāk apbrīnot viņa kājas un saka "Tu tik spēcīgs, ytik sportisks. Kā jauns cilvēks principā, ļoti sportisks" uz ko Behems atbild apstiprinoši, sports viņam esot vissvarīgākais. Ja nav sporta principā nevar dzīvot, un tad, kad viņš būs gatavas skriet krosu viņš būs vislaimīgākais. Es gan īsti nezinu kā notiek gatavošanās krosam, jo manšķiet pat es, ja ļoti gribētu, varētu skriet krosu, bet jebkurā gadījumā grūti cilvēkam, kad jādzīvo pasaulē kurā tik daudz lietas neļauj dzīvot.
Diemžēl Šmita tālākais liktenis man tā arī nav zināms, jo mēs devāmies ceļā vēl pirms biedri bija piebeiguši savu pudeli :/
Bet pretī man dzīvo sieviete, kura, esmu ļoti pārliecināts, naturāli kurī zāli. Par to man būtu pofig, bet kas ir skaisti, ir tas, ka manšķiet mana māte vienkārši nav gatava dzīvot pasaulē, kurā tā ir taisnība. Viņa man saka "tur jocīgas smakas citreiz nāk" un es saku "nu drošivien tad, kad viņa kurī zāli", un savas mammas sejā es redzu, ka viņa šo manu teikumu sev atmiņā momentā ieglabā kā "nu drošivien tad, kad viņa cep dārzeņus".
Lūk, kaimiņi.
trešdiena, jūlijs 2
Maza pamācība telefonu lietošanā
Lai arī reizēm šķiet, ka tie bija vienkārši 3
gadi atpūtas bez konkrēta mērķa savai tālākajai dzīvei, nevarētu teikt tā, ka
SZF nav atstājusi uz manu iespaidu.
Patiesībā man tagad pat ļoti patīk analizēt dažādas ar komunikāciju
saistītas štelles, man pat patika rakstīt manu bakalauru, bet tomēr vienmēr
viss, kas nāk dabiski kaut kā baudās labāk.
Viena no lietām kas mani vienkārši fascinē ir
tas, kā cilvēki uzvedās dažādās sociālās situācijās, it īpaši, ja redzams, ka
a) viņi ir idioti vai b)viņi iespējams nav idioti, bet viņu komunikācija ir
idiotiska. Iespējams tas ir tāpēc, ka, lai arī man ārkārtīgi patīk komunicēt,
sabiedriski pasākumi ar vairāk kā 0 cilvēku, no kuriem visus es nepazīstu man
sagādā zināmas problēmas, jo es nekad nesaprotu, ko no manis grib, un vai no
manis kaut ko grib, un kā man tagad ir jāuzvedās. Bet tā nav problēma Ivaram un
Dainim. Nu Ivaram varbūt, bet čista ne Dainim.
Kā varbūt tev ir zināms, Ivars un Dainis plāno
drīzumā ceļot kaut kur nahuj līdz pat Austrālijai, un ja tu gribi dot viņiem
naudu, to var darīt te: http://www.gofundme.com/hmroads
Es pats neko tādu tuvākajā laikā negrasos darīt, jo man riktīgi besītu, ja kāds man Pakistānā iešautu kājā, bet reāli gribētos zināt kā viņiem šitais izies krastā, jo vismaz viena lieta sākumā man šķiet daudzsološa.
Es pats neko tādu tuvākajā laikā negrasos darīt, jo man riktīgi besītu, ja kāds man Pakistānā iešautu kājā, bet reāli gribētos zināt kā viņiem šitais izies krastā, jo vismaz viena lieta sākumā man šķiet daudzsološa.
Viņi abi divi ir regulāri konkrētas ēstuves
apmeklētāji, un vienu dienu skatās, tur pārdevējs baigi pēc paksitāņa izskatās.
Viņi viņam saka „Eu pakistāni, kas Pakistānā notiek?” uz ko viņš atbild „Eu
džeki, es nekad mūžā Pakistānā neesmu bijis,
es esmu no Šrilankas!”, kas iespējams ir neliela vilšanās, vismaz būtu
man, jo man nav ne mazākas jausmas, kur ir Šrilanka, neskatoties uz to, ka ja
es ļoti samiedzu acis, es to varu izlasīt kā „Sidneja”, bet izrādās bažām nav
pamata, jo viņš saka „Bet es zinu vienu džeku pakistāni, pag es tuliņ viņam
piezvanīšu”. Viņš izvelk telefonu, uzspiež numuru, un pieliek to pie auss, lai
runātu, bet kaut kādu tikai šrilankiešiem un Dainim saprotamu iemeslu dēļ viņš
to dara otrādi – tā, ka telefonam pogas ir uz āru. Norunā savu runājamo, un dod
telefonu Dainim, kurš tajā brīdī domā „WTF kas tas tiko bija?” vai ne? Nē. Jo
Dainis paņem telefonu un pieliek viņu pie auss tieši tāpat un tā arī turpina
turpmāko sarunu.
Ivars tikmēr stāv, skatās, un nav īsti lietas
kursā par notiekošo, neskatoties uz to, ka viņš pēc izglītības un profesijas ir
stipri IT virzienā, kas nozīmē, ka it kā viņam kaut ko saprast vajadzētu.
Ja reiz runājam par šādu tehnoloģiju
lietošanu, un esmu diezgan pārlicināts, ka citas iespējas šo pateikt man varētu
nerasties, mana ome liek televizoram pāri tādu kā mazu galdautiņu. Es viņai
prasu vai tas ir pret putekļiem? Viņa saka nē, viņai bail, ka tur varētu būt
starojums. Tad pasmejas. Tā arī nesapratu vai man sadirsa vai nē. Vēl es
nesaprotu kur tādus deķīšus vispār var dabūt. Es dzīvoju patstāvīgu dzīvi, kurā
man pašam ir jāpērk viss jau 6+ gadus, un ne reizi neesmu ne redzējis veikalā,
ne izjutis vajadzību pēc tāda deķīša.
Par īsmatainiem cilvēkiem pa lielam.
Es sagaidot brīnišķo vasaras iesākšanos izlēmu nogriezt matus. Es nezinu kāpēc, bet man reāli nepatīk pierakstīties uz lietām un tā man ir problēma. Man besī, ka man ir kaut kur jābūt kaut kādā laikā, un neviens mani negaidīs tur nevienā citā laikā, bet tā kā Mālpilī pa lielam tāpat nav ko darīt, tad apvienot šo braucienu ar friziera apmeklējumu ir viena no labākajām kombinācijām, ko dabūt. Tā, kā mana māsa ir ārzemēs, palūdzu mammu pierakstīt pie kāda no vietējiem frizieriem, ko viņa arī izdarīja pasakot "man dēls atnāks matus nogriezt". Droši vien nebūs lieli meli, ja teikšu, ka Mālpils nav vīriešu frizūrām bagātākā pilsēta tīri racionālu apsvērumu dēļ - mati garāki par 1cm nav īpaši derīgi spēlējot basketbolu un pālī guļot parkā, kā rezultātā man ierodoties pie frizieres viņa ir nedaudz apmulsusi un saka, ka tik garus matus viņa nekad mūžā nav griezusi. Man it kā ir pofig, tāpēc es sēžos krēslā. Tā kā friziere strādā Rīgā, Rīgas modes viņai ir zināmas un man momentā piedāvā izskūt sānus, no kā es atsakos turpmākās 20 minūtes, jo ir acīmredzami skaidrs, ka gari mati viņai nav saprotami vienkārši vispār. Pēc aptuveni 20 minūtēm mēs esam nonākuši pie viņas izpratnes vārdiem "nedaudz īsākus". Mati principā ir tādā garumā, kādu es vēlos, taču ir neliela problēma - es īsti nezinu kā strādā frizēšanas maģija, bet acīmredzot arī tā, ka man galvā ir vienkārši gara bļodiņa. Es neņemos apgalvot, ka es esmu tas stilīgākais čalis rajonā (un kā mēs vēlāk uzzinām, čist neesmu), bet šķiet, ka bļodiņa nav gana seksīgi pat man. Tā kā īpaši nekādu citu risinājumu neredzu es pasaku frizierei, lai viņa dara ko grib, kā rezultātā man ir īsākie mati pēdējo ~8 gadu laikā.
Sēžot friziera krēslā ilgi domāju kāds man tagad būs pārdzīvojums, jo esmu diezgan labi saradis ar to, kas notika uz manas galvas. Rezultāts - īpaši nekāds. Es nezinu. Es gaidīju, ka varbūt man atvērsies jauna čakra vai kaut kas tāds, bet realitāte ir tāda, ka es slaukot matus varu sajust dvieļa tekstūru, šampūna patēriņš ir samazinājies reizes 4, un es esmu biški par stilīgu tam, ko es uzskatītu par normu.
Bet izrādās, ka nevienmēr tavas izmaiņas ir izmaiņas tavā dzīvē. Šajā gadījumā izrādās es esmu sagandējis dzīvi lielākai daļai kolēģu, nekā es gribētu, lai man ikdienā pievērš uzmanību. Pār mani ir nākusi skarba atklāsme, kašķiet, ka birojā ir vairāk modes speciālistu, nekā cilvēku, kas mācētu darboties ar ekseli augstākā līmenī par tā atvēršanu. Tas varbūt nav obligāti slikti, bet tas ir slikti man. :D Tā kā ja tev šķiet, ka tev ikdienā ir jādīlo ar huiņu, tu nezini kā ir man. No otras puses, ja tu strādā Narvesenā tu zini kā ir sliktāk kā man, bet tad atkal es domāju to drošāk vari cilvēkiem teikt "pisies nahuj", jo tev viņi nav obligāti jāsatiek otreiz. Par laimi jau ir trešdiena, un nesmieklīgākie joki ilgāk par nedēļu lielākajā tiesā neturas so theres that.
Vai tu zini Jāni Bičkovski? Jānim ir zili džinsi melns, krekls, pliks pauris un viņš Jāņos ar visām drēbēm mēdz atrasties ūdenstilpnēs. Kad Jānim piedāvā sausus džinsus pirms visa pārējā ir jautājums vai tie ir zili, un tikai tad var notikt turpmākas sarunas. Viens no klasiskajām pazīmēm kā pālī atpazīt vai kāds ir Jānis, ir pēc viņa "pastāstiem", kas ir savdabīgs literārs žanrs, kurā ir ievads un atrisinājums, kurš parasti ir mazāk aizraujošs par manu bikšu aizmugurējo kabašu saturu.
Šādu Jāni mēs pazīstam jau gadiem, taču šajās brīvdienās es uzzināju, ka pašam Jānim līdz galam nemaz nav skaidrs, kas tas "pastāsts" tāds ir. Viņš saka "es tev pastāstīšu pastāstu" un tam seko šāds stāsts:
Jāņa brālis brauc mājās, un redz ceļa malā avarējušu mašīnu. Piestāj, lai apskatītos kā dzīvē sokas šīs mašīnas pasažieriem, un redz, ka vienam no viņiem klājas tīri labi - viņš izkāpj no mašīnas un iesit Jāņa brālim pa seju ar beisbola nūju. Jo.. kāpēc ne?
Tas ko es saku Jānim ir tas, ka ja stāstā kāds atraujas pa seju ar beisbola nūju visticamāk ir labs kritērijs tam, ka šis nav pastāsts. Jānis apmulsis.
Sēžot friziera krēslā ilgi domāju kāds man tagad būs pārdzīvojums, jo esmu diezgan labi saradis ar to, kas notika uz manas galvas. Rezultāts - īpaši nekāds. Es nezinu. Es gaidīju, ka varbūt man atvērsies jauna čakra vai kaut kas tāds, bet realitāte ir tāda, ka es slaukot matus varu sajust dvieļa tekstūru, šampūna patēriņš ir samazinājies reizes 4, un es esmu biški par stilīgu tam, ko es uzskatītu par normu.
Bet izrādās, ka nevienmēr tavas izmaiņas ir izmaiņas tavā dzīvē. Šajā gadījumā izrādās es esmu sagandējis dzīvi lielākai daļai kolēģu, nekā es gribētu, lai man ikdienā pievērš uzmanību. Pār mani ir nākusi skarba atklāsme, kašķiet, ka birojā ir vairāk modes speciālistu, nekā cilvēku, kas mācētu darboties ar ekseli augstākā līmenī par tā atvēršanu. Tas varbūt nav obligāti slikti, bet tas ir slikti man. :D Tā kā ja tev šķiet, ka tev ikdienā ir jādīlo ar huiņu, tu nezini kā ir man. No otras puses, ja tu strādā Narvesenā tu zini kā ir sliktāk kā man, bet tad atkal es domāju to drošāk vari cilvēkiem teikt "pisies nahuj", jo tev viņi nav obligāti jāsatiek otreiz. Par laimi jau ir trešdiena, un nesmieklīgākie joki ilgāk par nedēļu lielākajā tiesā neturas so theres that.
Vai tu zini Jāni Bičkovski? Jānim ir zili džinsi melns, krekls, pliks pauris un viņš Jāņos ar visām drēbēm mēdz atrasties ūdenstilpnēs. Kad Jānim piedāvā sausus džinsus pirms visa pārējā ir jautājums vai tie ir zili, un tikai tad var notikt turpmākas sarunas. Viens no klasiskajām pazīmēm kā pālī atpazīt vai kāds ir Jānis, ir pēc viņa "pastāstiem", kas ir savdabīgs literārs žanrs, kurā ir ievads un atrisinājums, kurš parasti ir mazāk aizraujošs par manu bikšu aizmugurējo kabašu saturu.
Šādu Jāni mēs pazīstam jau gadiem, taču šajās brīvdienās es uzzināju, ka pašam Jānim līdz galam nemaz nav skaidrs, kas tas "pastāsts" tāds ir. Viņš saka "es tev pastāstīšu pastāstu" un tam seko šāds stāsts:
Jāņa brālis brauc mājās, un redz ceļa malā avarējušu mašīnu. Piestāj, lai apskatītos kā dzīvē sokas šīs mašīnas pasažieriem, un redz, ka vienam no viņiem klājas tīri labi - viņš izkāpj no mašīnas un iesit Jāņa brālim pa seju ar beisbola nūju. Jo.. kāpēc ne?
Tas ko es saku Jānim ir tas, ka ja stāstā kāds atraujas pa seju ar beisbola nūju visticamāk ir labs kritērijs tam, ka šis nav pastāsts. Jānis apmulsis.
ceturtdiena, aprīlis 10
Cilvēki, jūs man besijat, bet es jūs nedaudz mīlu
Nesen izsalkuma vadīts iegriezos darba tuvumā esošajā TOP! pēc plova un biezpiena. Diemžēl izrādījās, ka no sociāli neveiklām situācijām es nespēju glābties pat salīdzinoši pazīstamās vidēs - būdams salīdzinoši tizls cilvēks, es ar dažām saraustītām kustībām pievērsos mākslai, un uz īsu brīdi piedāvāju TOP! apmeklētājiem apskatīt manu personālizstādi ar nosaukumu „Plovs nahuj”. Daudzi saka "Valters, plovs uz veikala grīdas nav māksla", bet tiem cilvēkiem es saku - Ejiet dirst. Tā nu es tur stāvu un domāju - šādā situācijā es bijis čista neesmu, un, kas ir stulbāk, garāk ejošie mākslas cienītāji tikai aplūko manu mākslas darbu un tā autoru un nav īpaši naski uz padomu sniegšanu. Īsu brīdi apsveru domu to plovu savākt, bet man ir aizdomas, ka man tad kāds gribētu pārmest vai nu a)Ka es ēdu plovu no zemes, vai b)Ka es mēģināšu kādam iesmērēt plovu no zemes. Pēc aptuveni 2 minūšu dīdīšanās ierodas ārkārtīgi neapmierināta salātu pasniedzēja un sāk vākt manu plovu. Es viņai prasu vai man par to vajadzētu samaksāt, kas it kā ir loģiski, jo es tomēr savai performancei esmu izmantojis veikala preci, taču kā atbildi saņemu minūti ilgu klusumu, un tad teikumu "Kā tad tu samaksāsi, ja tev roku nav!" tādā tonī, ka man šķiet, ka man ir 11 gadi, un mamma mani lamā. Nebiju īpaši tādā garastāvoklī, lai apspriestu savas fizioloģiskās īpatnības, tāpēc pateicu "Ā, labi.", paņēmu citu plovu un aizgāju. Īsti nesapratu šādu veikala politiku, un brīžiem domāju, ka vajadzēja tomēr par to plovu samaksāt, jo tagad es vadu savu dzīvi ārpus likuma, un tā nav vieglākā no dzīvēm. Pieņemu, ka, mainot darbavietu, mana kriminālā pagātne aizvērs uz mūžiem man daudz durvju, un par savu politisko karjeru droši vien varu aizmirst. Varbūt tomēr labi, ka laicīgi sapratu, ka nebūšu žurnālists, pretējā gadījumā man tagad būtu jāņemās ar tādām pašām problēmām, kā savulaik Jaunalksnei, kas arī apgājās ar substancēm sabiedrībai nepieņemamā veidā.
Tajā pat laikā, ja neskaita to, ka man tagad nedaudz bail atgriezties tajā veikalā, nav tā, ka uz mani visur citur tagad skatītos kā kretīnu. Tieši otrādi - šodien bija viena no smukākajām lietām, ko manā mūžā man svešs cilvēks ir izdarījis.
Es iekāpju vilcienā, klausos mūziku, kad pēkšņi, man sejā bāžas sieviete ar kaut kādu grāmatu. Es jau zinu šitos ielas bibliotekārus - viņu grāmatas lielākoties ir diezgan sūdīgas, turklāt nav nemaz bez maksas, kā tas ir Mālpils bibliotēkā. Nedaudz sabesīts izņemu austiņu, lai teiktu "LŪDZU ĻAUJIET MAN DZĪVOT NEIZGLĪTOTAM", taču tas ko es dzirdu ir "Sveiki! Es esmu ievērojusi, ka jūs vilcienā bieži lasāt Science Fiction un Fantasy grāmatas. Es pati esmu angļu valodas skolotāja, ņemiet šo, ja nepatīk, atdodiet kādam citam". Es nezinu. Es esmu stāvus sajūsmā. Un es nezinu īsti ko darīt, bet ir nedaudz skaisti, ka pasaule ir tik jauka. Es ceru, ka ap nākamajiem Ziemassvētkiem es viņu redzēšu vilcienā, un varēšu uzdāvināt piparkūkas.
Lūk, dažādi cilvēki.
Lūk, dažādi cilvēki.
otrdiena, marts 11
Nekruti sētnieki un mazgāšanās rītos, kā arī Valters Brūns ir lieliskākais virsrakstu domātājs kopš rakstības ieviešanas
Ir interesanti, ka cilvēkiem patīk sakombinēt divas labas lietas, un iegūt vēl labāku lietu. Tā kā es esmu supernūģis un totāli sajūsminos par tādu priekšmetu, kā Diskrētā matemātika, tad jums obligāti visiem jāzin, ka mums tur māca veidot pašiem savas darbības. Tā ka nopietni. Ko tu zini? +, -, dalīt un integrēt? Nu es piemēram māku aprakstīt tādu darbību, kur x ? y = "Tu esi lohs, bet man nav pavasara apavu". Tagad zinot šo mēs varētu pieņemt ka ir tāda darbība, kas ļauj mums kombinēt dažādas lietas, ņemam piemēram maize - kruti, gaļa - kruti, saliec kopā - BOOOM = pīrāgs! Starp citu man nesen bija diena, kad es apēdu ~30 pīrāgus, pāris alus un gandrīz neko citu. Tā bija skaista diena, bet Laima man saka, ka es esmu resns. Jebkurā gadījumā varam salikt kopā vēl kaut ko, piemēram, viena zeķe no pāra - kruti! , otra zeķe no pāra - kruti!, saliekam kopā = BOOM zeķu pāris WOW, kas tas ir es pat īsti vairs nezinu, es dzīvoju laikos kur vienkārši ir zeķu atvilkne.
Interesanti gan vispār ir tas, ka tas nestrādā vienmēr. Pīrāgs- it kā kruti, krūtis - it kā kruti, saliec kopā - manliekas, ka nav īsti kruti, ja vien tu neesi cilvēks, kas katru dienu pirms gulētiešanas rij zirņus ar speķi.
Bet nu vispār es šo rindkopu rakstīju tikai tāpēc, ka man likās, ka tev vajag dzirdēt šo. Nopietni. Ir smuki.
Nesen no rīta stāvu Mellužu stacijā un metu miskastē pudeli. Šķiet normāli? Acīmredzot tu neko nesaproti. Būdams tieši pie miskastes pie reizes sāku pārmeklēt savu somas saturu, kas mani jau vairākas reizes ir pārsteidzis ar tādiem jaunumiem kā "izrādās mandarīnu mizas pūst nevis sakalst" un "tā vecā mēnešbiļete ko tu izmeti, nebija veca". Savā redzeslokā pamanu objektu, ko nu jau vairs grūti nosaukt par dāmu pat pēc pašiem augstākajiem pieklājības standartiem, taču tā kā viņa agresīvi žestikulē manā virzienā, saprotu, ka mans pienākums ir izņemt austiņas. Saņemu paziņojumu - aiz stacijas ir liela miskaste. Es saku, ok, bet izrādās nav ok - man atkārto, ka aiz stacijas ir liela miskaste. Kad prasu vai tā, kur es pašlaik kaut ko metu, nav miskaste, tikai vēlreiz saņemu atbildi, ka aiz stacijas esot lielāka miskaste, it kā visiem būtu zināms, ka lielākas miskastes ir the new shit. Aptuveni minūtes laikā pār mani nāk apskaidrība, un es saprotu, ka tā ir vietējā sētniece - izrādās visi nākot un metot lietas miskastē. Šajā brīdī man jau ir grūti nesmieties, un situāciju nepadara vieglāku fakts, ka sētniece uz mani ir tik dusmīga, ka varētu domāt es tajā miskastē ebrejus būtu izmetis. Es domāju, ka nav noslēpums, ka es mēdzu nebūt lietas kursā par to, kā konkrētās situācijās ir jāuzvedās, tāpēc īsu brīdi minstinos un cenšos saprast, vai man tagad būtu jāņem tā pudele ārā no miskastes un jāliek viņa citā, bet būdams kretīns, es vienkārši aizeju uz vilcienu.
Pēc pāris minūtēm redzu, ka sētniece ir satikusi kādu, spriežot pēc formas, savu draudzeni, abas divas spraigi sarunājas, un redzu kā pa gabalu uz mani rāda ar pirkstu, un es esmu gatavs derēt, ka tieku nosaukts par narkomānu.
Pāris dienas vēlāk no rīta gaidot vilcienu redzu, ka sētniece ripinās pa ceļmalu, un lasa šādus tādus nosviestus benārus un papīrīšus. Šajā rītā viņa satiek kādu citu vienaudzi ar ko papļāpāt un es dzirdu kā viņa sūdzās - Katru dienu kaut kas ir jāvāc, atnākot uz darbu, un atkal kaut kur ir gruži.
Bet tu esi sētniece.
Ko? Es vienkārši nesaprotu šito, bet man liekas tā ir riktīga latviešu štelle - visiem šķiet pilnīgi normāli neko nedarīt un saņemt naudu. No otras puses ko gan var gribēt no valsts, kuras prezidents ir Andris Bērziņš.
Tā kā es te esmu parunājis par to, kas manuprāt nav normāli, lai cilvēki nesāktu trakot, laikam jāparunā par to, kas ir normāli. Zini kas ir normāli? Vienu dienu samainamies ar laimu ar telefoniem. Diemžēl viņi ir tādi lohi, ka izņemot bateriju nespēj vairāk atcerēties cik ir pulkstens. Vakarā samaināmies atpakaļ, un es, būdams cilvēks, kas spēj atrast divdabja teicienu dažos no teikumiem, aizeju gulēt visai agri (man agri skola, lūdzu nedomā, ka neesmu stilīgs :( ), kā atnāk Laima nemaz nepamanu, bet viņa mani pamodina, kad sāk zvanīt viņas modinātājs. Es protams ceļos, un ņemu savu telefonu, bet kaut ko nesaprotu - viņai rāda pulksteni 7, bet man 3. Pēc nelielas skaidrošanās saprotu, ka laikam nesalaboju savam laiku un ceļos augšā, un nevienam šajā brīdī nešķiet aizdomīgi, ka Laimai liekas, ka baigi maz gulēts ir. Ieeju dušā, saģērbjos, ieslēdzu kompi un skatos - pag, bet tur arī pulkstens 3. Paskatus citur - tur arī. Tad nu eju pārbaudīt iemeslus tam, kāpēc Laima nav izgulējusies- prasu cikos aizgāja gulēt - 02:30. Nu ja. Un ir normāli nesaprast vai tu esi gulējis 5, vai 0,5h.
Tā nu es tīrs ģērbjos nost un eju atpakaļ gulēt. Bet tas laikam pofig, jo es tagad esmu students, un man ir draugi, kuriem neļauj alu nest mājā iekšā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)