Pēdējo pāris mēnešu laikā arvien biežāk domāju par "pirmajām" lietām. Man ļoti patīk savu brīvo laiku veltīt domu eksperimentiem, neskatoties uz to, ka vēstures hronoloģija man ir tik pat stipra puse kā vizuāli iespaidīga presīte.
Ir lietas, kuru izgudrošana saprotama visai viegli - piemēram, dāvanu papīrs. Loģiski, atbrauca uz Latviju bīskaps Alberts, pateica, ka tagad visiem Ziemassvētkos jādāvina dāvanas - tu sēdi savā šķūni kaut kur pie Dobeles un domā - nu jā, jāklausa jau ir, negribas virsaiti Vaiņedoti sadusmot - bet no otras puses saproti, ka ja paliksi zem eglītes kāli šovakar, sīkie jau zinās, kas par dāvanām būs, un viss pārsteiguma efekts ir izjaukts. Pirmās reizes varbūt ietin kaut kādā aitas ādā vai segā, vēlāk jau saproti, ka var kaut ko krutu.
Bet, sēžu vienu dienu lekcijā, un domāju - kā reaļi notika pirmā reize, kad kāds izdomāja drēbes? Tu sēdi alā, apēdis tikko kaut kādu briedi. Pakožļā ādu, īsti iekšā neiet, un ko - uzliec uz galvas? "Eu Arni paskaties uz šito!", Arnis apskatās un "OMG WTF DUDE", jo nu jāņem vērā, ka cilvēki tajā laikā bija idioti totālākie. Un tad ko? Vai gan drīzāk varbūt tu skrien pa mežu un saproti, ka baigi krāns sitās pret skujām, un izdomā apsiet kaut ko ap vidukli? Kā tu to paskaidro pārējiem, ja reāli tev pat valoda normāla nav? Lien klāt Arnim, mēģini apsiet, viņš pretojas, nesaprot, ko tu viņam gar krānu grābsties, vēl pie tam ar dzīvnieka ādu rokā. Varētu būt bijis grūti.
Runājot par drēbēm, atceraties tos džekus skolā, kas vilka melnus un/vai pelēkus(ja baigie ekstrēmisti, tad pelēkus ar minimālu bēšu vai kādu citu nokrāsu) džemperus, kas šķietami radīti tam, lai tu pazustu cilvēku pūlī, kurā ir vairāk kā viens cilvēks? Jā, piemēram, mani. Nu baigi kruti, bet bloggers tikko sapisa visu, ko es te ierakstīju, tā kā par šo šodien īpaši nerunāsim. Jebkurā gadījumā man kursā tādi ir 2, un es nesaprotu kāpēc viņi seksu negrib (ar meitenēm).
Otra lieta par kuras izgudrošanu netieku gudrs ir rakstība. Derīga lieta, riktīgi sakarīga, bet vēl lielāks čakars nekā ar drēbēm. Vienkāršības labad, ka jau pirmie izgudrotie cipari/burti bija latīņu alfabēts un arābu cipari, jo man savādāk te jāčakarējas ar klaviatūru. Tu sēdi vienu dienu, domā, bļeģ, Andris taču pirms mēneša sievu paņēma, nav atnesis atpakaļ, gandrīz aizmirsu! Kāut kādā prāta aptumsumā paņem ar putru un uzķēzi uz sienas "A L" (Andris lohs). Domā - ej dirst, tik labi, un pēkšņi kļūsti par krutāko džeku ciemā, neviens nesaprot kā tu visu vari atcerēties (es gan pieņemu, ka nebija baigi daudz lietas, ko atcerēties, bet šo to jau varēja). Tā tu dzīvo mēnesi, līdz tu saproti, ka tas būs ieguldījums sabiedrības labā, uzaicini džekus pie sevis, parādīt kas te pa štelli slēpjas. Pieņemsim, ka tu no putras esi migrējis uz grebšanu pagalēs,jo nu savādāk visi domātu, ka tu vienkārši debils esi. Atnāk 3 džeki, un tu viņiem rādi pagali, tur iegrebts "ANDRIS KĀLIS". Un ko tagad? Tie džeki taču ir idioti, 99% sabiedrības tajā laikā visdrīzāk pat kurpes nemācēja aizšņorēt. Rādi ar pirkstu - rekur Andris - Juris paskatās, un saka - nu reāli neizskatās pēc Andra (Juris riktīgi labi māk govis uz sienām zīmēt). Tu skaidro - nē nē, te rakstīts, un velc ar pirkstu līdzi - A - N - D - R - I - S. Tagad pie lūrēšanas ticis arī Andris, pamana burtu D, nobļaujas "bļeģ es neesmu tik resns" un tā tu vakarā sēdi mājā ar asiņojošu degunu un domā, ka varbūt vajadzētu iet atpakaļ uz lauka strādāt.
Nedaudz no jauniem manās sociālajās prasmēs: skatos, metiene ielikusi FB bildi - izskatās diezgan smuki. Atceros kādreiz bija reāli resna. Gribas ierakstīt "wow, smuki esi notievējusi", kas it kā ir kompliments, bet tad no otras puses, es zinu, ka Laima man par kaut ko šitādu uzšautu pa galvu. Kāds sakars? Kad man būs sešpaka, man nebūs problēmas, ka visi teiks "wow, Valter, atceros biji pīrāgus sarijies, bet izskatās, ka tev tas labi beidzās".
trešdiena, decembris 25
pirmdiena, oktobris 21
No filozofa līdz kurītājam 4 burtos
Ja mēs tā tīri godīgi padomājam - kāda reāli ir atšķirība starp zāles kurītāju un filozofu? Ja neskatāmies uz šo no policijas vai manas mammas skatpunkta, abi divi pavada savus vakarus dziļās pārdomās par dzīvi, ūdriem (varbūt pirmais vairāk kā otrs) un dažnedažādām lietām, kam varbūt ikdienā netiek pievērsta tik liela uzmanība, jo jādomā par to vai sanāk cīgas, cikos jābūt darbā, un daži muļķi tērē savu laiku domādami, kur ir otra zeķe. Tas, protams, tādā gadījumā, ja tu neesi kāds no tiem Mālpils kurītājiem, kas aizdevušies zaļumos izlemj piedirst bikses un tad rādīt tās visiem (true story) vai ietīties toletes papīrā un aizdedzināties (also true story). Es teiktu, ka galvenā atšķirība ir tā, ka tur, kur filozofs velta pusi mūža idejas kristalizēšanai, argumentēšanai, un prezentēšanai, kuritājs piestumj seju ar 30% ledusskapja satura, aizmieg un nākamajā rītā nekur neatcerās. Bet ja tā tiešām ir, vai mēs varam piemānīt mācītus cilvēkus, ka to, ko ir teicis viens, patiesībā ir teicis otrs? Es teiktu, ka jā. Turklāt atļaušos būt nedaudz pārdrošs - šodien secināju, ka to pa lielam runājot var izdarīt ar 3-4 burtiem. Nē nopietni.
Lūk piemērs. lasot sekojošos teikumus stereotipiskajā apkurijušos cilvēku balsī, uzmini ko no šiem ir teikuši kurītāji, ko filozofi:
Without music, life would be a mistake, maaan.
Man is the only creature who refuses to be what he is, duude.
There is nothing either good or bad, but thinking makes it so, maan.
I think therefore I am, dude.
We live in the best of all possible worlds, maaan.
God is dead, duude.
One cannot step twice in the same river, maaan.
Jap. Tieši tā.
otrdiena, oktobris 15
Pinokio sindroms
Ir nedaudz stulbi, ka man ir draudzene, jo tā vietā, lai savas pārdomas es rakstītu šeit, es viņas izrunāju ar viņu. No otras puses - krūtis katru dienu.
Jebkurā gadījumā es nesen izdomāju kaut ko krutu, un ir tomēr mans pilsoņa pienākums dalīties ar visu pārējo tautu.
Esi ievērojis, ka daudzos vairāk vai mazāk Sci-Fi stāstos ir necilvēks, kas grib būt kā cilvēks? Bija filma A.I. ar to mazo čalīti, kurš tagad izskatās pēc cilvēka ar mazāko seju pasaulē, kurā viņš gribēja būt "īsts puisītis". ideja gan nav īpaši oriģināla, jo Džepeto sarakstīja "Pinokio" jau, manuprāt, gadus 100 atpakaļ, un arī tajā Pinokio staigāja apkārt klaudzinot savas koka tupeles, stādot naudas kokus pa labi un pa kreisi un gribot būt cilvēks. Vēl bija oza zemes burvis, kur putnu biedēklis, kurš gribēja smadzenes, un malkascirtējs, kurš gribēja sievu, vai kaut ko tamlīdzīgu, kas arī, manuprāt, uzskatāmas par vēlmēm būt cilvēcīgākam. Un šie nav vienīgie piemēri.
Tas man šķiet kaut kā reizē smuki un nedaudz iedomīgi. Interesanti, ka cilvēkiem šķiet, ka visi gribētu būt cilvēki. Ja jautātu man, es reāli labāk gribētu būt androīds. Iesnas? Fuck you, iesnas, es maucu ar plikām kājām pa sniegu, un neguļu 18 gadus no vietas. Vai kāpēc, piemēram, neviens negrib būt dinozaurs?
Jebkurā gadījumā nav īpaši būtiski, būtiski ir tas, ka es domāju, ka, ja termins šai lietai vēl nav, saucam to turpmāk par "Pinokio sindromu".
Brīdi, kad es šo izdomāju, man likās, ka tāda lieta eksistē, un Laima man neticēja, bet kad meklējām wikipēdijā, atrada tikai kaut ko saistībā ar anatomiju. Kaut kā debīli.
tagad gan es pagooglēju vēl un atrodu lūk šo. Fak. Pēkšņi es vairs neesmu tik kruts.
Cik reāli ir tas, ka kāds tieši šo pašu būtu izdomājis pirms manis, un nosaucis tieši tāpat? Man šķiet pārāk maza. Un šinī brīdī, loģika izrādās pārāka par manu atmiņu, jo pielietojot kaut ko tik elementāru kā Occam's razor mēs varam pieņemt, ka es šo vienkārši kaut kad izlasīju un aizmirsu. Fuck you - atmiņa. Dura tu esi.
Lūk, vilšanās neliela.
Jebkurā gadījumā es nesen izdomāju kaut ko krutu, un ir tomēr mans pilsoņa pienākums dalīties ar visu pārējo tautu.
Esi ievērojis, ka daudzos vairāk vai mazāk Sci-Fi stāstos ir necilvēks, kas grib būt kā cilvēks? Bija filma A.I. ar to mazo čalīti, kurš tagad izskatās pēc cilvēka ar mazāko seju pasaulē, kurā viņš gribēja būt "īsts puisītis". ideja gan nav īpaši oriģināla, jo Džepeto sarakstīja "Pinokio" jau, manuprāt, gadus 100 atpakaļ, un arī tajā Pinokio staigāja apkārt klaudzinot savas koka tupeles, stādot naudas kokus pa labi un pa kreisi un gribot būt cilvēks. Vēl bija oza zemes burvis, kur putnu biedēklis, kurš gribēja smadzenes, un malkascirtējs, kurš gribēja sievu, vai kaut ko tamlīdzīgu, kas arī, manuprāt, uzskatāmas par vēlmēm būt cilvēcīgākam. Un šie nav vienīgie piemēri.
Tas man šķiet kaut kā reizē smuki un nedaudz iedomīgi. Interesanti, ka cilvēkiem šķiet, ka visi gribētu būt cilvēki. Ja jautātu man, es reāli labāk gribētu būt androīds. Iesnas? Fuck you, iesnas, es maucu ar plikām kājām pa sniegu, un neguļu 18 gadus no vietas. Vai kāpēc, piemēram, neviens negrib būt dinozaurs?
Jebkurā gadījumā nav īpaši būtiski, būtiski ir tas, ka es domāju, ka, ja termins šai lietai vēl nav, saucam to turpmāk par "Pinokio sindromu".
Brīdi, kad es šo izdomāju, man likās, ka tāda lieta eksistē, un Laima man neticēja, bet kad meklējām wikipēdijā, atrada tikai kaut ko saistībā ar anatomiju. Kaut kā debīli.
tagad gan es pagooglēju vēl un atrodu lūk šo. Fak. Pēkšņi es vairs neesmu tik kruts.
Cik reāli ir tas, ka kāds tieši šo pašu būtu izdomājis pirms manis, un nosaucis tieši tāpat? Man šķiet pārāk maza. Un šinī brīdī, loģika izrādās pārāka par manu atmiņu, jo pielietojot kaut ko tik elementāru kā Occam's razor mēs varam pieņemt, ka es šo vienkārši kaut kad izlasīju un aizmirsu. Fuck you - atmiņa. Dura tu esi.
Lūk, vilšanās neliela.
otrdiena, oktobris 1
Viena darba diena Valtera Brūna dzīvē
Domāju, ka sen vairs nav noslēpums, ka par manām cīgām, alu un biļetēm uz Mālpili vairs nemaksā Swedbank, bet gan mans darbs. Es pats uzskatu, ka es esmu faking lielisks darbinieks, uz darbu eju lielākoties ar prieku, un kā jau kārtīgam mietpilsonim pienākās, mājās atstāstu savai dāmai savas dienas pārdzīvojumus.
Nezinu vai vaina ir tajā, ka destilēju informāciju, vai Laima vienkārši izvēlas atcerēties atsevišķas lietas, bet rezultāts ir tāds, ka Laima man tikko aprakstīja viņas iespaidus par tipisku manu darba dienu un tā izklausās šādi:
Rinse and repeat 5 times a week.
Lūk, darbs.
pirmdiena, septembris 16
Mālpils vēljoprojām ir Mālpils
Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka eksistē kaut kāds apdzīvotu vietu klasifikators, kurā pilsētām tik dots punktu skaits pamatojoties uz dažādiem infrastruktūras kritērijiem, tādiem, kā vai policists brauc ar riteni, vai vidusskola uzskata, ka bērniem vajadzētu zināt kas ir kombinatorika, un cik tur ir skeitparki. Es domāju, ka pilnīgi noteikti šādā klasifikatorā ir jābūt punktam "Vai tur var nopirkt zāli?" Un tieši tā, nelieli aplausi, jo Eiropas kultūras galvaspilsēta Mālpils ir nu sasniegusi nākamo līmeni, un nu ierindojas blakus tādām pilsētām kā Berlīne un Amsterdama. Būdams lepns savas zemes patriots jau rīt pat došos uz PMLP un palūgšu, lai ierakstu "Latvietis" nomaina uz "Mālpilietis".
Cik saprotu Mālpils ēnu ekonomiku nodrošinot Bodži - visi 7 Mālpils čigāni. Bodži kādreiz dzīvoja Mālpils tumšajā galā (domā tādu geto rajonu), bet nu esot pārvākušies kaut kur netālu no manas mājas un sākuši tirgot nelegālas substances. Es gan nezinu kā viņiem iet, jo no vienas puses manā galvā Bodžu reputācija ir tāda, ka, ja es no viņiem kaut ko pirktu, labākajā gadījumā es samaksātu par nātrēm, kas visticamāk norautas manā paša dārzā. No otras puses es domāju, ka es kaut kad jau esmu rakstījis par to, kā Mālpilieši brauc uz Rīgu ieķīlāt monitoru, lai nopirktu gramu, un pēc tam brauc viņu atķīlāt, rezultātā nopērkot gramu par ~50Ls. Daži cilvēki vienkārši izvēlas nelietot matemātiku, un, būdams ļoti liberāls cilvēks, es uzskatu, ka mēs nevaram viņus par to necienīt. Tikai apsmiet.
Ja jūs domājat, ka tas ir viss, tu izdari pāragrus secinājumus par pilsētu, kas vienmēr aug!
Mums, pirmkārt, tagad ir lācis, un otrkārt - Mālpils dabas takas! Dabas takas patiesībā reāli krutas. Tur nekā nav, ir vienkārši taka gar upi, bet tā kā es bieži izmantoju Mālpils ekskursijas, lai pavazātos pa dabu un nedaudz atslēgtos no visa cita, tad tagad es to varu darīt organizēti. Nē nopietni - es tagad nediršos, es esmu reāli ļoti iepriecināts. Un tagad tur ir smuki, un vēlā rudenī man šķiet, ka būs jābūt vēl smukāk. Lācis gan tāds pasūdīgs - ar Skurķi un Fleksi nostaigājām savus kilometrus 4 vienā virzienā, bet tā arī neredzējām. Redzējām 2 vardes un daudz putnus, bet, lai kompensētu lāci, tur vajag faking nenormāli daudz vardes un putnus.
Tā kā, diemžēl, es esmu idiots, Skurķis ar Fleksi, kas ieradās piektdien, lai redzētu gadatirgu 6dienas rītā, saskārās ar skarbo realitāti, kurā 6dienas rītā nav 7dienas rīts, un Valters nemāk datumus. Tā nu šorīt uz gadatirgu gāju viens pats, un jāsaka taisnību - man šķiet ar katru gadu viņi kļūst ar vien sūdīgāki, jo nopērkamo lietu klāsts kļūst arvien saprotamāks un vienveidīgāks, lai gan tasn o otras puses ļauj noteikt modes tendences. Cik saprotu tagad reāli topā ir melns ar spilgti neona zaļu. Nu tā, ka riktīgi topā. Tā nu es tur klīstu un jūtos nedaudz neiederīgs, kamēr jaunieši šauj ar gaiseni bingo loto būdā, kurā var laimēt ĶIRBI (wtf? nezin, ka te uz katru dzīvokli ir 2 mazdārziņi?), kā arī noklausījos sarunu - čalis skatās uz absolūti nestilīgu pulksteni. Nevar saprast pirkt vai nē, bet elkonī ieķērusies dāma saka "nāc. Paņemsim kaut ko citu" -"Tā kā ko?" -"Nu jaunas treniņbikses negribi?" Es tik noraustu plecus un eju skatīties uz cāļiem. Vēl kādā brīdī pāragri sapriecājos redzot "Grāmatas par izdevniecības cenām", un domāju, ka atradīšu kaut ko, ko rīt palasīt pa ceļam uz Rīgu. Es tiešām absolūti nezinu kāpēc, bet es gaidīju, ka tur būs kaut kas no H.P. Lovecraft. Tā vietā tur ir "Ziedonis Ziņķis - Latve un Kursa" vai "Biezpiens laiku lokos" vai "Heraldika un fakti frontē un mājā". Dirst ejiet, bļe.
Vēl šajā brīvdienu laikā uzzināju, ka arī topošie juristi nodarbojas dzeju. Kā saka, katrs jau no mums sirdī ir mākslinieks, un pieņemu, ka mans tagad nu jau mīļākais dzejnieks pēc sava pēdējā dzejoļa nevar vien atkauties no skaistā dzimuma pārstāvēm, kas nespēj savaldīt savas vāveres. Tā mēs ar Daini pavadījām stundu ar aliem un ļoti intensīvu dzejas analīzi. Es reāli nekad nebūtu domājis, ka kaut reizi mūžā pavadīšu savu brīvo laiku analizējot dzeju, taču bear with me here:
Es pat nezinu. Man šķiet es 5 sekundēs varu sarakstīt pat labāku dzeju un AIZIET: "Valters Brūns". Varbūt manā dzejolī grūtāk izsekot naratīvam, bet tomēr uzskatu, ka es esmu veicis kvalitatīvāku darbu.
Un vēl es biju dārzā un ES MAN BESĪ DĀRZS WAAAAAAAA. Viena no labākajām lietām nedzīvojot Mālpilī ir 0 dārzs. Mana mamma vienkārši atļauj augt dobju vidū saulespuķu un kaņepju armijai, un tagad ir klāt vasaras beigas, un man ir jāiet un jārok kaut kas ārā. Būdams tāds lohs, kāds es esmu, es protams nosmērēju ar zemi visas savas drēbes, ar kurām man rīt jāiet uz skolu un darbu. Man likās ka tas tādsl abs protests pret sabiedrību, bet realitātē neviens pat nepamanīja šo manu pārdomātu žestu. Tā nu atlikušo dienas daļu es pavadu halātā, jo manas drēbes rullē veļasmašīnā. Tad ap vakarpusi izrādās, ka man tomēr šeit vēl ir kādas manas drēbes - piemēram mans vecais SZF krekls. Tagad es sēžu viņā un man šķiet, ka man ar viņu kaut ko vajadzētu izdarīt. Nu tā, ka es varētu aizbraukt uz SZF un kaut kādām pirmkursniecēm iestāstīt, ka es esmu viņu kursabiedrs, šodien lekcijas nenotiek, un aizlaist ar viņām dzert. Pēc tam, kad mēs visi jau esam pilnīgā vafelē, es varētu noraut to kreklu, ar pliku vēderu rādot fakučus atmuguriski iziet no kroga un aizbēgt. Iespējams es šo neesmu kārtīgi pārdomājis, bet, ja viņas nonāk šādā situācijā - viņas arī nē.
Cik saprotu Mālpils ēnu ekonomiku nodrošinot Bodži - visi 7 Mālpils čigāni. Bodži kādreiz dzīvoja Mālpils tumšajā galā (domā tādu geto rajonu), bet nu esot pārvākušies kaut kur netālu no manas mājas un sākuši tirgot nelegālas substances. Es gan nezinu kā viņiem iet, jo no vienas puses manā galvā Bodžu reputācija ir tāda, ka, ja es no viņiem kaut ko pirktu, labākajā gadījumā es samaksātu par nātrēm, kas visticamāk norautas manā paša dārzā. No otras puses es domāju, ka es kaut kad jau esmu rakstījis par to, kā Mālpilieši brauc uz Rīgu ieķīlāt monitoru, lai nopirktu gramu, un pēc tam brauc viņu atķīlāt, rezultātā nopērkot gramu par ~50Ls. Daži cilvēki vienkārši izvēlas nelietot matemātiku, un, būdams ļoti liberāls cilvēks, es uzskatu, ka mēs nevaram viņus par to necienīt. Tikai apsmiet.
Ja jūs domājat, ka tas ir viss, tu izdari pāragrus secinājumus par pilsētu, kas vienmēr aug!
Mums, pirmkārt, tagad ir lācis, un otrkārt - Mālpils dabas takas! Dabas takas patiesībā reāli krutas. Tur nekā nav, ir vienkārši taka gar upi, bet tā kā es bieži izmantoju Mālpils ekskursijas, lai pavazātos pa dabu un nedaudz atslēgtos no visa cita, tad tagad es to varu darīt organizēti. Nē nopietni - es tagad nediršos, es esmu reāli ļoti iepriecināts. Un tagad tur ir smuki, un vēlā rudenī man šķiet, ka būs jābūt vēl smukāk. Lācis gan tāds pasūdīgs - ar Skurķi un Fleksi nostaigājām savus kilometrus 4 vienā virzienā, bet tā arī neredzējām. Redzējām 2 vardes un daudz putnus, bet, lai kompensētu lāci, tur vajag faking nenormāli daudz vardes un putnus.
Tā kā, diemžēl, es esmu idiots, Skurķis ar Fleksi, kas ieradās piektdien, lai redzētu gadatirgu 6dienas rītā, saskārās ar skarbo realitāti, kurā 6dienas rītā nav 7dienas rīts, un Valters nemāk datumus. Tā nu šorīt uz gadatirgu gāju viens pats, un jāsaka taisnību - man šķiet ar katru gadu viņi kļūst ar vien sūdīgāki, jo nopērkamo lietu klāsts kļūst arvien saprotamāks un vienveidīgāks, lai gan tasn o otras puses ļauj noteikt modes tendences. Cik saprotu tagad reāli topā ir melns ar spilgti neona zaļu. Nu tā, ka riktīgi topā. Tā nu es tur klīstu un jūtos nedaudz neiederīgs, kamēr jaunieši šauj ar gaiseni bingo loto būdā, kurā var laimēt ĶIRBI (wtf? nezin, ka te uz katru dzīvokli ir 2 mazdārziņi?), kā arī noklausījos sarunu - čalis skatās uz absolūti nestilīgu pulksteni. Nevar saprast pirkt vai nē, bet elkonī ieķērusies dāma saka "nāc. Paņemsim kaut ko citu" -"Tā kā ko?" -"Nu jaunas treniņbikses negribi?" Es tik noraustu plecus un eju skatīties uz cāļiem. Vēl kādā brīdī pāragri sapriecājos redzot "Grāmatas par izdevniecības cenām", un domāju, ka atradīšu kaut ko, ko rīt palasīt pa ceļam uz Rīgu. Es tiešām absolūti nezinu kāpēc, bet es gaidīju, ka tur būs kaut kas no H.P. Lovecraft. Tā vietā tur ir "Ziedonis Ziņķis - Latve un Kursa" vai "Biezpiens laiku lokos" vai "Heraldika un fakti frontē un mājā". Dirst ejiet, bļe.
Vēl šajā brīvdienu laikā uzzināju, ka arī topošie juristi nodarbojas dzeju. Kā saka, katrs jau no mums sirdī ir mākslinieks, un pieņemu, ka mans tagad nu jau mīļākais dzejnieks pēc sava pēdējā dzejoļa nevar vien atkauties no skaistā dzimuma pārstāvēm, kas nespēj savaldīt savas vāveres. Tā mēs ar Daini pavadījām stundu ar aliem un ļoti intensīvu dzejas analīzi. Es reāli nekad nebūtu domājis, ka kaut reizi mūžā pavadīšu savu brīvo laiku analizējot dzeju, taču bear with me here:
Un vēl es biju dārzā un ES MAN BESĪ DĀRZS WAAAAAAAA. Viena no labākajām lietām nedzīvojot Mālpilī ir 0 dārzs. Mana mamma vienkārši atļauj augt dobju vidū saulespuķu un kaņepju armijai, un tagad ir klāt vasaras beigas, un man ir jāiet un jārok kaut kas ārā. Būdams tāds lohs, kāds es esmu, es protams nosmērēju ar zemi visas savas drēbes, ar kurām man rīt jāiet uz skolu un darbu. Man likās ka tas tādsl abs protests pret sabiedrību, bet realitātē neviens pat nepamanīja šo manu pārdomātu žestu. Tā nu atlikušo dienas daļu es pavadu halātā, jo manas drēbes rullē veļasmašīnā. Tad ap vakarpusi izrādās, ka man tomēr šeit vēl ir kādas manas drēbes - piemēram mans vecais SZF krekls. Tagad es sēžu viņā un man šķiet, ka man ar viņu kaut ko vajadzētu izdarīt. Nu tā, ka es varētu aizbraukt uz SZF un kaut kādām pirmkursniecēm iestāstīt, ka es esmu viņu kursabiedrs, šodien lekcijas nenotiek, un aizlaist ar viņām dzert. Pēc tam, kad mēs visi jau esam pilnīgā vafelē, es varētu noraut to kreklu, ar pliku vēderu rādot fakučus atmuguriski iziet no kroga un aizbēgt. Iespējams es šo neesmu kārtīgi pārdomājis, bet, ja viņas nonāk šādā situācijā - viņas arī nē.
sestdiena, septembris 7
Small amount of nothing in particular
Mani fascinē fakts cik ļoti cilvēki māna sevi, neatkarīgi no tā cik labi viņi spēj izdarīt racionālus spriedumus.
Man personīgi šķiet, ka rudens ir vienkārši nēēēnormāli foršs, un pretēji jebkāda veida loģiskiem spriedumiem, es mīlu faktu, ka mainās gaismas, mainās dabas krāsas, no rīta pa vilciena logu virs Lielupes ir tāda migla, ka es neredzu otru krastu. Man patīk, ka man ir nedaudz vēsi un pīpēt ir patīkamāk nekā vasaras karstumā, un kaut kādā veidā skaisti ir arī tas, ka ir nedaudz skumji saprotot, ka drīz vairs normāli nevarēs dzert alu ārā.
Tajā pat laikā, ja man būtu jāizvērtē argumenti par labu konkrētam gadalaikam, es zinu, ka situācija būtu pilnīgi citādāka - vasarā es varu aizmigt lauka vidū, un tam pretī ir tas, ka rudenī es maucu pa ielu un man kājās ir divi noslīkuši ūdri.
Un tā nu es te sēžu ar savām iesnām, man blakus top neliels everests no izlietotā šņaucampapīra un manas nāsis jau otro reizi šodien ir izdomājušas "Eu čali, skaties, ko es māku - BOOOM, ASINIS!!!!" Zini kas būtu stulbi? Tu cilvēks dzīvo normālu dzīvi, bet izrādās vienu dienu, ka tavas nāsis ir metālistes.
Vēl man pēdējā laikā sāk uzmākties stipra vēlme piedzerties tik ļoti, ka es 2. reizi savā mūžā pa pālim varētu pazaudēt savas bikšu kabatas. Es nevaru saprast - vai es esmu palicis lielāks nūģis, vai cilvēki vispār ar gadiem sāk dzert pieklājīgāk. Kādreiz mēs tā kā dzērām tā, ka izlauzām svešu meiteņu mājām durvis, vai attapāmies Ķirbūžos, bet tagad visas dzeršanas ir kaut kā savā veidā strukturētas. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo iziet avotu ielā linoleja bruņās man šķiet aptuveni 84,6x krutāk, nekā attapties kaut kādā pirtī, kur tu vairs nesaprotu kurš grib piekaut tevi, un kurš Saimi, bet kurā brīdī šī pārmaiņa no tika es nezinu.
Man personīgi šķiet, ka rudens ir vienkārši nēēēnormāli foršs, un pretēji jebkāda veida loģiskiem spriedumiem, es mīlu faktu, ka mainās gaismas, mainās dabas krāsas, no rīta pa vilciena logu virs Lielupes ir tāda migla, ka es neredzu otru krastu. Man patīk, ka man ir nedaudz vēsi un pīpēt ir patīkamāk nekā vasaras karstumā, un kaut kādā veidā skaisti ir arī tas, ka ir nedaudz skumji saprotot, ka drīz vairs normāli nevarēs dzert alu ārā.
Tajā pat laikā, ja man būtu jāizvērtē argumenti par labu konkrētam gadalaikam, es zinu, ka situācija būtu pilnīgi citādāka - vasarā es varu aizmigt lauka vidū, un tam pretī ir tas, ka rudenī es maucu pa ielu un man kājās ir divi noslīkuši ūdri.
Un tā nu es te sēžu ar savām iesnām, man blakus top neliels everests no izlietotā šņaucampapīra un manas nāsis jau otro reizi šodien ir izdomājušas "Eu čali, skaties, ko es māku - BOOOM, ASINIS!!!!" Zini kas būtu stulbi? Tu cilvēks dzīvo normālu dzīvi, bet izrādās vienu dienu, ka tavas nāsis ir metālistes.
Vēl man pēdējā laikā sāk uzmākties stipra vēlme piedzerties tik ļoti, ka es 2. reizi savā mūžā pa pālim varētu pazaudēt savas bikšu kabatas. Es nevaru saprast - vai es esmu palicis lielāks nūģis, vai cilvēki vispār ar gadiem sāk dzert pieklājīgāk. Kādreiz mēs tā kā dzērām tā, ka izlauzām svešu meiteņu mājām durvis, vai attapāmies Ķirbūžos, bet tagad visas dzeršanas ir kaut kā savā veidā strukturētas. Es nesaku, ka tas ir slikti, jo iziet avotu ielā linoleja bruņās man šķiet aptuveni 84,6x krutāk, nekā attapties kaut kādā pirtī, kur tu vairs nesaprotu kurš grib piekaut tevi, un kurš Saimi, bet kurā brīdī šī pārmaiņa no tika es nezinu.
otrdiena, septembris 3
Pirmā diena datorikas fakultātē
Jau sen esmu novērojis, ka man ir absolūti drausmīga spēja novērtēt cilvēkus pēc pirmā acu uzmetiena. Ne tā, ka man vienmēr visi liekas lohi, bet pa lielam tā, ka 75% gadījumu es nospriežu kaut ko pilnīgi nepareizu.
Bet tas nav obligāti slikti, jo daļēji tas padara to cilvēku (vai manu) dzīves interesantākas, un tāpēc es domāju es droši varu padalīties par saviem jaunajiem kursabiedriem, ar kuriem kopā esmu pavadījis nu jau ~8h.
Es savā kursā nepazīstu pilnīgi nevienu, kas ir kaut kā jocīgi, jo sākot studēt SZF, es jau uzreiz zināju par Filipa poļu asinīm, kas ļāva pavadīt dienas nevientulībā. Tā kā manas sociālizēšanās spējas tajā departamentā, kas atbildīgs par iepazīšanos ar jauniem cilvēkiem skaidrā prātā, ir aptuveni tik labas, it kā tās pārvaldītu akls punduris ar vienu roku, tad savu pirmo 1,5 dienu esmu pavadījis ar 2 kontaktiem - palīdzēju vienam čalim saprast, viņa lekciju sarakstu, un kursa uzdevuma ietvaros 3 minūtēs noskaidrojām, ka 4/4 mūsu grupiņas dalībnieku māk nomainīt procesoru.
Es biju it kā plānojis doties uz studentu pašpārvaldes rīkoto sapazīšanās pasākumu, taču nebiju rēķinājies ar to, ka esmu idiots, un sajaucu datumus.
Tātad mani jaunie kursabiedri.
Pagaidām mans mīļākais ir "Tētis". Tētis ir vīrietis ~30, džinsu jakā un ar kantainu frizūru, kas kļūst retinātāka tuvojoties pakausim. Vienīgais mīnus, ko varu teikt par Tēti, ir tas, ka viņam nav tādas nopietnas ūsas. Varbūt, ka visiem Datorzinātņu pirmkursniekiem ir atļautas tikai peļūsiņas, bet ceru, ka nē. Jebkurā gadījumā Tētis atnāca uz ievadlekciju un vairs neesmu viņu redzējis. Man kļūst nedaudz skumji. Tētis manuprāt būtu perfekts students jebkurā fakultātē.
Vēl man ir stipras aizdomas, ka manā kursā mācās Phil Fish, čalis, kurš uztaisīja FEZ, kas ir viena no lieliskākajām datorspēlēm, ko zinu. Izskatās tieši 1:0,8 un tieši tikpat neapmierināts ar dzīvi. Ar viņu gan man kontakts ir lielāk kā ar Tēti, un viņš ir viens no tiem, kas var procesoru nomainīt.
Tad programmēšanā es skatos, un kas tad tur - pa durvīm ienāk Jēkabs no filmas "Krēsla". Es domāju - nu nē, nevar būt - paskatos apkārt, un viens čalis no mugurpuses ir reāli faking līdzīgs Edvardam. Tā kā mums meitenes ir visai maz, es jau sāku izdarīt prognozes par kuru džāru pirmā gada laikā būs cīņa. Edvards gan pēc tam kaut kur nozuda, iespējams tāpēc, ka noskaidrojās laiks, un viņam, kā jau vampīram, ir neliela problēma.
Neviens no šiem neizskatās pēc 18gadnieka, it sevišķi Tētis, bet tas nekas, jo reprezent mums ir SK888 banda, kas izskatās tieši tik ļoti pēc skeiteriem, cik ir iespējams. Kad viņi ienāk auditorijā, es gribu uzlekt uz galda, nobļauties "SK8 OR DIE" un noslaidot lejā uz audtirojas priekšu ar savu skeitu, bet tad es atceros, ka es esmu nūģis, un apskatos, ko dara čaļi man aizmuguras.
Tie runā par LoL. LoL ir reāla faking štelle šajā fakultātē, kā man izskatās. Es neuzskatu, ka tas ir slikti, bet no otras puses es kaut ko nedzirdēju datoru tīklu lekcijā, jo klausījos, kā viens čalis man aiz muguras bija skumjš, ka viņam nav kompis līdzi, un nevar LoL uzspēlēt, bet vakarā varbūt tomēr 2 stundas uzspēlēs. Es ceru, ka viņš spēlē tieši šajā brīdī, un viņam pienāk labas LoL enerģijas.
Tad ir viens vai vairāki ambāļi ( es šādus cilvēkus pēc sejām nevaru atšķirt) ar izteiktu pieres daļu. Es nezinu vai tev skolā tāds bija, bet mums bija Mareks. Mareks it kā normāls džeks, bet vārds "smieklīgi" viņam šķita esam īpašības vārds, kas piekabināms jebkam, tāpēc reizēm stundās viņš mēdza nobļauties "CĀĀĀĀ" un tad nu.... čirp čirp. Un tā ka ne jau desmit reizes vien. Šeit ir kaut kas līdzīgs, un vēl sliktāk, jo es ļoti sen neesmu bijis vidusskolā. Pulkstens ir aptuveni 14:06 un kāds iebļaujas kaut ko līdzīgu "CĀĀĀ". Pasniedzējs paskatās uz puisi, kurš lepni norāda uz pulksteni. Izrādās čalis ir apveltīts ar vienkārši apbrīnojamām dedukcijas spējām un vienīgais no ~70-100 cilvēkiem sapratis, ka lekcija ir beigusies. Nu tā kā lūdzu laidiet mani starpbrīdītī. Par šādām lietām es it kā piepisties negribu, bet reāli jautājums - kam ir pienākums sagatavot ambāļus augstskolai? Nu es arī atceros, ka mēs 8 klasē reāli rāvāmies no soliem lai aizskrietu uz ēdnīcu reizē ar zvanu, bet nu ar laiku tu taču... tā kā.... pieaudz?
Pa lielam tas arī viss, kas man liek domāt, ka neesmu baigi pacenties, bet vēl, protams ir laiks izdarīt vēl kaudzi pilnīgi argumentētu spriedumu.
Liela daļa džeku izskatās kaut kā ļoti generic (neitrāls/pelēks džemperis, zili džinsi, īsi mati), kas šķiet nedaudz jocīgi, jo NAV obligāti tā, ka tā jaizskatās cilvēkiem, kam patīk DatZ, un otra lieta, kas pārsteidz ir fakts, ka kursā ~20 meitenes, no kurām vairākas ir pat visai izskatīgas.
Nu es tā kā gaidīju, ka būs 2. Iespējams, ka domāju nepareizi, lai gan ticamāk liekas, ka pāris meičas, kas nāca uz centrālo ēku pieteikties studijām SZF, domāja, ka tā ir fakultāte, un tā arī nav aizdevušās tālāk.
Lūk, studijas.
Filip Lastovski zagli, krāpniek, meli, neuzticama persona, kad mēs ejam dzert?
Bet tas nav obligāti slikti, jo daļēji tas padara to cilvēku (vai manu) dzīves interesantākas, un tāpēc es domāju es droši varu padalīties par saviem jaunajiem kursabiedriem, ar kuriem kopā esmu pavadījis nu jau ~8h.
Es savā kursā nepazīstu pilnīgi nevienu, kas ir kaut kā jocīgi, jo sākot studēt SZF, es jau uzreiz zināju par Filipa poļu asinīm, kas ļāva pavadīt dienas nevientulībā. Tā kā manas sociālizēšanās spējas tajā departamentā, kas atbildīgs par iepazīšanos ar jauniem cilvēkiem skaidrā prātā, ir aptuveni tik labas, it kā tās pārvaldītu akls punduris ar vienu roku, tad savu pirmo 1,5 dienu esmu pavadījis ar 2 kontaktiem - palīdzēju vienam čalim saprast, viņa lekciju sarakstu, un kursa uzdevuma ietvaros 3 minūtēs noskaidrojām, ka 4/4 mūsu grupiņas dalībnieku māk nomainīt procesoru.
Es biju it kā plānojis doties uz studentu pašpārvaldes rīkoto sapazīšanās pasākumu, taču nebiju rēķinājies ar to, ka esmu idiots, un sajaucu datumus.
Tātad mani jaunie kursabiedri.
Pagaidām mans mīļākais ir "Tētis". Tētis ir vīrietis ~30, džinsu jakā un ar kantainu frizūru, kas kļūst retinātāka tuvojoties pakausim. Vienīgais mīnus, ko varu teikt par Tēti, ir tas, ka viņam nav tādas nopietnas ūsas. Varbūt, ka visiem Datorzinātņu pirmkursniekiem ir atļautas tikai peļūsiņas, bet ceru, ka nē. Jebkurā gadījumā Tētis atnāca uz ievadlekciju un vairs neesmu viņu redzējis. Man kļūst nedaudz skumji. Tētis manuprāt būtu perfekts students jebkurā fakultātē.
Vēl man ir stipras aizdomas, ka manā kursā mācās Phil Fish, čalis, kurš uztaisīja FEZ, kas ir viena no lieliskākajām datorspēlēm, ko zinu. Izskatās tieši 1:0,8 un tieši tikpat neapmierināts ar dzīvi. Ar viņu gan man kontakts ir lielāk kā ar Tēti, un viņš ir viens no tiem, kas var procesoru nomainīt.
Tad programmēšanā es skatos, un kas tad tur - pa durvīm ienāk Jēkabs no filmas "Krēsla". Es domāju - nu nē, nevar būt - paskatos apkārt, un viens čalis no mugurpuses ir reāli faking līdzīgs Edvardam. Tā kā mums meitenes ir visai maz, es jau sāku izdarīt prognozes par kuru džāru pirmā gada laikā būs cīņa. Edvards gan pēc tam kaut kur nozuda, iespējams tāpēc, ka noskaidrojās laiks, un viņam, kā jau vampīram, ir neliela problēma.
Neviens no šiem neizskatās pēc 18gadnieka, it sevišķi Tētis, bet tas nekas, jo reprezent mums ir SK888 banda, kas izskatās tieši tik ļoti pēc skeiteriem, cik ir iespējams. Kad viņi ienāk auditorijā, es gribu uzlekt uz galda, nobļauties "SK8 OR DIE" un noslaidot lejā uz audtirojas priekšu ar savu skeitu, bet tad es atceros, ka es esmu nūģis, un apskatos, ko dara čaļi man aizmuguras.
Tie runā par LoL. LoL ir reāla faking štelle šajā fakultātē, kā man izskatās. Es neuzskatu, ka tas ir slikti, bet no otras puses es kaut ko nedzirdēju datoru tīklu lekcijā, jo klausījos, kā viens čalis man aiz muguras bija skumjš, ka viņam nav kompis līdzi, un nevar LoL uzspēlēt, bet vakarā varbūt tomēr 2 stundas uzspēlēs. Es ceru, ka viņš spēlē tieši šajā brīdī, un viņam pienāk labas LoL enerģijas.
Tad ir viens vai vairāki ambāļi ( es šādus cilvēkus pēc sejām nevaru atšķirt) ar izteiktu pieres daļu. Es nezinu vai tev skolā tāds bija, bet mums bija Mareks. Mareks it kā normāls džeks, bet vārds "smieklīgi" viņam šķita esam īpašības vārds, kas piekabināms jebkam, tāpēc reizēm stundās viņš mēdza nobļauties "CĀĀĀĀ" un tad nu.... čirp čirp. Un tā ka ne jau desmit reizes vien. Šeit ir kaut kas līdzīgs, un vēl sliktāk, jo es ļoti sen neesmu bijis vidusskolā. Pulkstens ir aptuveni 14:06 un kāds iebļaujas kaut ko līdzīgu "CĀĀĀ". Pasniedzējs paskatās uz puisi, kurš lepni norāda uz pulksteni. Izrādās čalis ir apveltīts ar vienkārši apbrīnojamām dedukcijas spējām un vienīgais no ~70-100 cilvēkiem sapratis, ka lekcija ir beigusies. Nu tā kā lūdzu laidiet mani starpbrīdītī. Par šādām lietām es it kā piepisties negribu, bet reāli jautājums - kam ir pienākums sagatavot ambāļus augstskolai? Nu es arī atceros, ka mēs 8 klasē reāli rāvāmies no soliem lai aizskrietu uz ēdnīcu reizē ar zvanu, bet nu ar laiku tu taču... tā kā.... pieaudz?
Pa lielam tas arī viss, kas man liek domāt, ka neesmu baigi pacenties, bet vēl, protams ir laiks izdarīt vēl kaudzi pilnīgi argumentētu spriedumu.
Liela daļa džeku izskatās kaut kā ļoti generic (neitrāls/pelēks džemperis, zili džinsi, īsi mati), kas šķiet nedaudz jocīgi, jo NAV obligāti tā, ka tā jaizskatās cilvēkiem, kam patīk DatZ, un otra lieta, kas pārsteidz ir fakts, ka kursā ~20 meitenes, no kurām vairākas ir pat visai izskatīgas.
Nu es tā kā gaidīju, ka būs 2. Iespējams, ka domāju nepareizi, lai gan ticamāk liekas, ka pāris meičas, kas nāca uz centrālo ēku pieteikties studijām SZF, domāja, ka tā ir fakultāte, un tā arī nav aizdevušās tālāk.
Lūk, studijas.
Filip Lastovski zagli, krāpniek, meli, neuzticama persona, kad mēs ejam dzert?
trešdiena, augusts 14
Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #4 [Epilogs: Liepāja]
Mēs ar Jāni izbaudām brīvības garšu, kas absolūti necik nelīdzinās Karostai pieskābušajai tukša vēdera, cīgu un cietuma garšai.
Dodamies uz Fontaine, lai nosvinētu savu uzvaru pār likteni ar alus kausu, bet diemžēl izrādās, ka Fontaine tajā vakarā ir īpašais pasākums, kas maksā 3ls no cilvēka, kas nozīmē, ka pat, ja viens no mums tiktu iekšā ar atlaidi, alu nedzertu neviens. Burgeros tur, savukārt, alu nepārdod, kas, manuprāt, ir viens no muļķīgākajiem lēmumiem Liepājā jebkad.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas cenšos sakontaktēties ar savu protežē - otru Valteru Brūnu Liepājā. Diemžēl gan izrādās, ka Valtera Brūna ģenialitāte nenāk komplektā ar vārdu, un čalis ir sūdīgāks alus meklēšanas palīgs par pludmalē izskalotu roni, un vienīgā palīdzība, ko var piedāvāt ir "es jums kā nevietējiem nevarēšu izstāstīt."" Bļeģ nopietni čali? NOPIETNI? MĒS TIKKO GANDRĪZ NOMIRĀM!
Nu neko, apjautājamies vietējiem ceļu uz jūru un dodamies tajā virzienā.
Deņilka gan mums iepriekš teica, ka Liepājas centrā jūra neesot, un līdz jūrai jāiet sava stunda. Karostā - vot tur esot jūra! Pa ceļam uz jūru novērojam Liepājas nakts izklaides - kautkāda veikala durvis stāv vaļā, un uz tām guļ čalis. Īsti nezinām iemeslus, tāpēc neiesim jau nosodīt.
Paiet minūtes 15-20min un mēs jau esam pie jūras. Nezinu kādā vafelē Deņilka tur bija vilcies, bet nevarētu gan teikt, ka jebkas, ko viņš teiktu sevī saturētu kaut cik ticamības.
Apskatām jūru, kas ir auksta un domājam likties uz auss. It kā gan esam kaut kādā jocīgā vietā ar pieminekli un smuki izpļautiem zālieniem, kas man liek domāt, ka te gulēt nevajadzētu, bet Jānis diemžēl ir cilvēks, kas telti ceļ tikai ielu apgaismojumā.
Noliekamies uz auss un secinam, ka Jānis ir kaut ko sajaucis, un paņēmis līdzi bērnu sedziņu, ar kuru apsegties viņš var maksimums līdz nabai. Nu neko - stulbi viņam. Vismaz līdz ~04:00, kad viņš brutāli norauj man segu, jo viņam zajebal salt.
Ap 07:00 sākam mosties, un pie telts kāds pieklauvē. Nepagūstam vēl ieaicināt iekšā kad dzirdam "Labrīt!". Atbildu - "Labrīt!". "Sveiki - šeit pašvaldības policija, lūdzu nāciet ārā!" Iznākam - skatos - jap, tieši tā kā domāju - telti esam uzslējuši kaut kur, kas izskatās vienkārši pēc vērmanīša.
Policija saka, ka te gulēt nevarot, uz ko mums komentāru īsti nav, tāpēc vācamies nost, kamēr viņi divvientulībā aizripo tālāk uz saviem riteņiem. Es jau saprotu, ka zaļais dzīvesveids un taupām līdzekļus, bet tas, ka Liepājā policija braukā uz riteņiem pa pārīšiem man tomēr liekas bezjēgā smieklīgi.
Aizsoļojam līdz tirdzniecības centram TOP! un izrādās, ka mums pat pietiek naudas, lai brokastīs apēstu kaut kādu savādu pīrāgu (tā, ka šķiet, ka kāds savu omleti pīrāgā aizmirsis).
Tā kā Dainis vēl ir ceļā, pastaigājam pa ieliņām un jāsaka - Liepāja realitātē ir diezgan smuka.
Jānis, romantiķis būdams, pēkšņi izdomā, ka viņš nenormāli grib redzēt rožu dārzu, tāpēc aizejam līdz tam. Tur -rozes.
Apsēžamies uz soliņa un sākam strinkšķināt un spēlēt ermoņikas. Momentā no kaut kurienes parādās ārkārtīgi smaidīgs noplukuša paskata čalis, pienāk blakus, apsēžas, smaida, un skatās virsū, kamēr spēlējam.
Jānis nedaudz iepazīstās, un vēl pēc mirkļa pienāk vēlviens bomārs no otras puses, uz kuru Agris (mūsu jaunais draugs) nekavējoties sāk bļaut "BĻE PISIES PROM NO ŠEJIENES! PAZŪDI! ES TE AR RĪDZINIEKIEM RUNĀJU". Šajā brīdī es saprotu, ka šķietami mūsu mūzikas instrumentiem ir spēja pievilināt bomžus, kas man liek justies kā tajā stāstā, kur čalis ar stabulīti bērnus aizveda no pilsētas. Papļāpājam ar Agri - neko daudz jau nezin stāstīt. Paprasam kur tolete publiskā tuvākā - viņš saka esot tirdzniecības centrā Kurzeme, bet tur tikai no 10iem. Ja grib ātrāk, varot ieiet Maximā un pateikt, ka tuliņ bikses piepļūtīsi, tad pārdevēja ielaižot pagraba toletē. Tad ierodas Dainis (faking uzvalkā) un Agris iepazīstas arī ar Daini, un nāk klajā ar savu plānu - mēs džeki uz visiem varētu kādu aliņu paņemt, sak, biški atspirdzināties no rīta. Agrim diemžēl nauda nav, un viņš ir nedaudz pārsteigts, kad uzzina, ka mums arī.
Tad mēs visi dodamies prom, jo Dainim jādodas uz tiesu, kas ir diezgan muļķīgi, jo Dainsi aiziet uz tiesu, bet Jānis grib nākt atpakaļ, jo grib t/c Kurzeme apskatīt kādas botas sportlandā pārdodas. Atgādinu, ka viņa rīcībībā esošajam naudas apjomam ir "-" zīme priekšgalā.
Ejot ārā mums garām paiet kaut kāda turcijas vai ka'futbola komanda, kurā puse cilvēku ir nēģeri. Viņi iziet ārā, un šeku reku, skatamies, ka viņu vidū ir viens bomzis, kurš mēģina kaut ko sabīdīt. nevaram saprast ko, bet šķiet, ka čalis vienkārši sajaucis - nesaprata, ka tie ir nēģeri, nevis vnk riktīgi netīri viņa biedri. Apsēžamies uz soliņa un pārbaudām vai tiešām mūsu mūzikas instrumentiem ir maģisks spēks - ir, bomzis uzreiz pamet nēģerus un nāk pie mums.
Sveiki čaļi - vai kāda cīga nebūšot. Jānis atbild, ka mums tikai 2as, bet tas nav nekas uz ielas dzīvojošam matemātikas doktoram, jo tieši pa rokai šodien kabatā neliela matemātikas deva - nu kā, viņš saka, vienu dodiet man, otra jums abiem uz pusēm. Thats some sound logic right there! Diemžēl Jānim liekas tāpat, tāpēc viņš cīgu atdod.
Neilgi pēc tam jau satiekam Daini un dodamies Liepājas izpētē - pirmā pietura: afigennā baznīca.
Ko varu pateikt? Baznīca toč afigennā, dienas laikā jumst spīd ļoti ļoti traki, un izskatās labi. Stāvam visi, skatāmies uz baznīcu un domājam par Deņilku.
Aizbraucām vēl līdz molam, kurš ir garš un viss ir smuki BET es nezinu cik daudz cilvēki var čurāt, bet izskatās, ka Liepājas mola galā tam limita nav, jo smird nenormāli.
Bet tas nekas, mums ir romantika trijatā, un ar to pa lielam arī mūsu Liepājas apskate beidzas.
Ko aizmirsu pieminēt - pirms baznīcas mēs dzeram alu!!!!!!!!!!!
Turpmāk tik man sirdī paliks, nevis pilsēta, kurā piedzimst vējš, bet gan pilsēta, kurā tavā sirdī piedzimst mazs Deniss.
Lūk, Liepāja. Paldies.
Dodamies uz Fontaine, lai nosvinētu savu uzvaru pār likteni ar alus kausu, bet diemžēl izrādās, ka Fontaine tajā vakarā ir īpašais pasākums, kas maksā 3ls no cilvēka, kas nozīmē, ka pat, ja viens no mums tiktu iekšā ar atlaidi, alu nedzertu neviens. Burgeros tur, savukārt, alu nepārdod, kas, manuprāt, ir viens no muļķīgākajiem lēmumiem Liepājā jebkad.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas cenšos sakontaktēties ar savu protežē - otru Valteru Brūnu Liepājā. Diemžēl gan izrādās, ka Valtera Brūna ģenialitāte nenāk komplektā ar vārdu, un čalis ir sūdīgāks alus meklēšanas palīgs par pludmalē izskalotu roni, un vienīgā palīdzība, ko var piedāvāt ir "es jums kā nevietējiem nevarēšu izstāstīt."" Bļeģ nopietni čali? NOPIETNI? MĒS TIKKO GANDRĪZ NOMIRĀM!
Nu neko, apjautājamies vietējiem ceļu uz jūru un dodamies tajā virzienā.
Deņilka gan mums iepriekš teica, ka Liepājas centrā jūra neesot, un līdz jūrai jāiet sava stunda. Karostā - vot tur esot jūra! Pa ceļam uz jūru novērojam Liepājas nakts izklaides - kautkāda veikala durvis stāv vaļā, un uz tām guļ čalis. Īsti nezinām iemeslus, tāpēc neiesim jau nosodīt.
Paiet minūtes 15-20min un mēs jau esam pie jūras. Nezinu kādā vafelē Deņilka tur bija vilcies, bet nevarētu gan teikt, ka jebkas, ko viņš teiktu sevī saturētu kaut cik ticamības.
Apskatām jūru, kas ir auksta un domājam likties uz auss. It kā gan esam kaut kādā jocīgā vietā ar pieminekli un smuki izpļautiem zālieniem, kas man liek domāt, ka te gulēt nevajadzētu, bet Jānis diemžēl ir cilvēks, kas telti ceļ tikai ielu apgaismojumā.
Noliekamies uz auss un secinam, ka Jānis ir kaut ko sajaucis, un paņēmis līdzi bērnu sedziņu, ar kuru apsegties viņš var maksimums līdz nabai. Nu neko - stulbi viņam. Vismaz līdz ~04:00, kad viņš brutāli norauj man segu, jo viņam zajebal salt.
Ap 07:00 sākam mosties, un pie telts kāds pieklauvē. Nepagūstam vēl ieaicināt iekšā kad dzirdam "Labrīt!". Atbildu - "Labrīt!". "Sveiki - šeit pašvaldības policija, lūdzu nāciet ārā!" Iznākam - skatos - jap, tieši tā kā domāju - telti esam uzslējuši kaut kur, kas izskatās vienkārši pēc vērmanīša.
Policija saka, ka te gulēt nevarot, uz ko mums komentāru īsti nav, tāpēc vācamies nost, kamēr viņi divvientulībā aizripo tālāk uz saviem riteņiem. Es jau saprotu, ka zaļais dzīvesveids un taupām līdzekļus, bet tas, ka Liepājā policija braukā uz riteņiem pa pārīšiem man tomēr liekas bezjēgā smieklīgi.
Aizsoļojam līdz tirdzniecības centram TOP! un izrādās, ka mums pat pietiek naudas, lai brokastīs apēstu kaut kādu savādu pīrāgu (tā, ka šķiet, ka kāds savu omleti pīrāgā aizmirsis).
Tā kā Dainis vēl ir ceļā, pastaigājam pa ieliņām un jāsaka - Liepāja realitātē ir diezgan smuka.
Jānis, romantiķis būdams, pēkšņi izdomā, ka viņš nenormāli grib redzēt rožu dārzu, tāpēc aizejam līdz tam. Tur -rozes.
Apsēžamies uz soliņa un sākam strinkšķināt un spēlēt ermoņikas. Momentā no kaut kurienes parādās ārkārtīgi smaidīgs noplukuša paskata čalis, pienāk blakus, apsēžas, smaida, un skatās virsū, kamēr spēlējam.
Jānis nedaudz iepazīstās, un vēl pēc mirkļa pienāk vēlviens bomārs no otras puses, uz kuru Agris (mūsu jaunais draugs) nekavējoties sāk bļaut "BĻE PISIES PROM NO ŠEJIENES! PAZŪDI! ES TE AR RĪDZINIEKIEM RUNĀJU". Šajā brīdī es saprotu, ka šķietami mūsu mūzikas instrumentiem ir spēja pievilināt bomžus, kas man liek justies kā tajā stāstā, kur čalis ar stabulīti bērnus aizveda no pilsētas. Papļāpājam ar Agri - neko daudz jau nezin stāstīt. Paprasam kur tolete publiskā tuvākā - viņš saka esot tirdzniecības centrā Kurzeme, bet tur tikai no 10iem. Ja grib ātrāk, varot ieiet Maximā un pateikt, ka tuliņ bikses piepļūtīsi, tad pārdevēja ielaižot pagraba toletē. Tad ierodas Dainis (faking uzvalkā) un Agris iepazīstas arī ar Daini, un nāk klajā ar savu plānu - mēs džeki uz visiem varētu kādu aliņu paņemt, sak, biški atspirdzināties no rīta. Agrim diemžēl nauda nav, un viņš ir nedaudz pārsteigts, kad uzzina, ka mums arī.
Tad mēs visi dodamies prom, jo Dainim jādodas uz tiesu, kas ir diezgan muļķīgi, jo Dainsi aiziet uz tiesu, bet Jānis grib nākt atpakaļ, jo grib t/c Kurzeme apskatīt kādas botas sportlandā pārdodas. Atgādinu, ka viņa rīcībībā esošajam naudas apjomam ir "-" zīme priekšgalā.
Ejot ārā mums garām paiet kaut kāda turcijas vai ka'futbola komanda, kurā puse cilvēku ir nēģeri. Viņi iziet ārā, un šeku reku, skatamies, ka viņu vidū ir viens bomzis, kurš mēģina kaut ko sabīdīt. nevaram saprast ko, bet šķiet, ka čalis vienkārši sajaucis - nesaprata, ka tie ir nēģeri, nevis vnk riktīgi netīri viņa biedri. Apsēžamies uz soliņa un pārbaudām vai tiešām mūsu mūzikas instrumentiem ir maģisks spēks - ir, bomzis uzreiz pamet nēģerus un nāk pie mums.
Sveiki čaļi - vai kāda cīga nebūšot. Jānis atbild, ka mums tikai 2as, bet tas nav nekas uz ielas dzīvojošam matemātikas doktoram, jo tieši pa rokai šodien kabatā neliela matemātikas deva - nu kā, viņš saka, vienu dodiet man, otra jums abiem uz pusēm. Thats some sound logic right there! Diemžēl Jānim liekas tāpat, tāpēc viņš cīgu atdod.
Neilgi pēc tam jau satiekam Daini un dodamies Liepājas izpētē - pirmā pietura: afigennā baznīca.
Ko varu pateikt? Baznīca toč afigennā, dienas laikā jumst spīd ļoti ļoti traki, un izskatās labi. Stāvam visi, skatāmies uz baznīcu un domājam par Deņilku.
Aizbraucām vēl līdz molam, kurš ir garš un viss ir smuki BET es nezinu cik daudz cilvēki var čurāt, bet izskatās, ka Liepājas mola galā tam limita nav, jo smird nenormāli.
Bet tas nekas, mums ir romantika trijatā, un ar to pa lielam arī mūsu Liepājas apskate beidzas.
Ko aizmirsu pieminēt - pirms baznīcas mēs dzeram alu!!!!!!!!!!!
Turpmāk tik man sirdī paliks, nevis pilsēta, kurā piedzimst vējš, bet gan pilsēta, kurā tavā sirdī piedzimst mazs Deniss.
pirmdiena, augusts 5
Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #3 [Dvēseles ceļojums ar Deņilku]
Mēs ietraušamies mašīnā un man ir mazliet prieks, ka būsim Liepājā
jau vakarā, un mazliet skumīgi, jo es reāli gribēju alu. Pie stūres sēž jauns
vīrietis, kas stādās priekšā kā Deņilka mūsu jaunais labākais draugs.
Šeit nav nekādas neērtās situācijas, kad
šoferis īsti nav runīgs, un stopētāji īsti nezin vai uzplīties, vai tieši
netraucēt, jo Deņilka momentāni sāk stāstīt visu, ko vien pa ceļam līdz
Liepājai var pastāstīt.
Iespējams, ka sāk ar baznīcu - vot
karostā, tur, kur viņš dzīvo ir vienkārši afigennā baznīca, pilnīgi no zelta,
viss spīd nu vnk pizģets. Mēs abi sakam "ōōō", jo esam pieklājīgi,
bet domāju, ka nemelošu, ka baznīcas nav mūsu prioritāšu top28. Mēs gribam
gulēt un dzert. Apjautājies ko tad un kā darīsim, Deņilka saņem atbildi, ka
neko Liepājā nezinam, mums vajag lai izsviež
centrā un tālāk jau kaut ko izdomāsim, ko ar savu dzīvi darīt. Deņilka
saka OK, bet jāuzmanās mums, jo Liepāja baigi bīstama pilsēta. Ja īsti nezinām
ko gribam, varam aizbraukt uz Karostu pie viņa. Zini kas karostā labs? Esot
pizdatā baznīca.
Braucam un Deņilka iepazīstina Jāni ar
sevi (kaut kādā brīdī man sāk šķist, ka viņš ir aizmirsis, ka es esmu mašīnā,
bet mani tas nesatrauc). Esot baigais džeks, viņam ir bembis x897, kuram uz
numura rakstīts Deņilka. Esot 4 gadus pasēdējis cietumā, bet ar to nelepojas.
Pēc tam gan uzzinām, ka viņš esot krutākais džeks Liepājā, jo 4 gadus turēja
Liepājas cietumu. Viņam teica, ka, ja viņš izies no cietuma, viņu nogalinās,
bet viņš izgāja un dzīvo tāpat, esot sācis normālu dzīvi.
Tagad strādājot saimniecībā ar 900 govīm
un šī viņam (iespējams ka vecs Audi) esot darba mašīna. Sanāk jau nopelnīt
mēnesī kādus 800Ls uz rokas, bet esot parasts džeks, un to apstiprinot palūdz
Jāni padot viņam hektoru.
Tā nu mēs braucam, un Deņilka dzer
hektoru. Saka - vai tad viņš sūdīgi braucot? Nu it kā jau nē, bet tāpat nejūtos
obligāti droši. Viņš saka, ka viņš varot dzert un braukt. Liepājā visi menti
tāpat ir viņējie, vienreiz tikai nostādināja, kad viņš ar citu mašīnu brauca,
un tad arī teica "Eu Deņilka izgulies, es tēv pēc 2h atslēgas atvedīšu
atpakaļ".
Liepājā tātad zinām, ka menti ir. Bet
ziniet kas vēl? Nu vienkārši nēēēēnormāli kruta baznīca. Viss jumts no zelta
spīd.
Tad Deņilka stāsta kur brauc - esot bijis
Kuldīgā - tur vienu džeku kurš lohs esot aizvedis, un atstājis pie veikala.
Oriģināli gan esot vedis uz Talsiem, kur viņu atdauzīšot, bet sirds aptecējās.
Par šo pagaidām vairs nekomentēšu, bet ļoti interesanti sekot, kā ceļā
Skrunda-Liepāja attieksme pret čali Kuldīgā pārtop no "lohs
pilnīgs"-> "varbūt nevajadzēja tā darīt"-> "bāc, es
jūs izmetīšu un braukšu viņam pakaļ".
Gūstam arī brīnišķu iespēju ielūkoties Deņilkas romantiskajā sirds pusē. Viņš tāds
jocīgs puisis - viņam riebjas vārds "sekss", kas tas tāds vispār ir!
Viņš var tikai mīlēties un ar kādu ko mīl. Tā viņam šitāda viena brūte Kurzemē,
visiem džekiem uz viņu "pipeles stāv", bet viņš pie viņas guļ naktī -
sūkā vai nesūkā, nekas nav. Viņam kauns, ka nestāv, viņai kauns, ka uz viņu
nestāv un visiem skumji. Tas, jo nemīl. Pēc minūtēm 7 gan dzirdam kā esot vienu
meiču stopētāju ar traktoru reiz paķēris un pa ceļam līdz Skrundai 2reiz
izbakstījis. Laikam, ka mīlestība no pirmā acu skatiena.
Esot arī brāls, baigais malacis, ļoti mīl
savu sievu. Vēlāk gan uzzinam, ka sievu īsti nemaz nemīlot, un viņam Rīgā esot
viena Statoil vadītāja nu tāda baigā fida ar lieliem pupiem. Esot brālim
teicis: "Brāli, es tevi apsveicu ar tādu fidu!", uz ko brālis atbild
"Ne jau mani apsveic, bet manu naudu! Kad tev būs nauda, ne tādas vien
fidas dabūsi!". Tā ka lūdzu - šis ieraksts jums te tagad nedaudz arī kā
"Mūks kurš paŗdeva savu ferrari" dziļākām pārdomām. Ar Jāni gan ilgi
spriedelējām, kas ir fida - izlēmām, sieviete ap 30+, kas vairs nav maziņā, bet
tomēr ņemama.
Lai arī brālim fida baigā Rīgā, tomēr
dzīvo ar sievu. Esot bērniņš piedzimis. Kas interesanti - ap to laiku, kad
palika stāvoklī, Deņilka pats to brāļa sievu esot pabakstījis. I shit you not.
Viņiem tā interesanti - sieva mīlot viņus abus. Kamēr brālis skatās TV, sieva Deņilku
masējot vannā.
Lēnām jau tuvojamies Liepājai. Starp citu
- Liepājā, tur viena baigi krutā baznīca esot, ja gribam, viņš aizvedīs mūs,
parādīs, tad aizvedīs uz centru.
Pie Liepājas ceļu remontdarbi - jāgaida
pie luksafora. Pie katra luksafora Deņilka lieki laiku netērē un iešauj
Hektoru.
Kad nonākam vēl tuvāk Deņilka laikam
sapratis, ka esam borderline debīli, un tādā patronizējošā tonī prasa -
"Vai tad zināt, kas tie tādi?". Mēs ar Jāni saskatamies, un Jānis
nedroši atbild "vēja ģeneratori?". "Ahā!" Deņilka izskatās
nedaudz pārsteigts par mūsu erudīciju, taču nepadodas - "bet vai zini ko
viņi dara?", uz ko Jānis atbild "ražo elektrību?" un šķiet, ka
IQ testu esam izturējuši. Uzzinām nedaudz par to, ka pie Liepājas esot 5000
tādu ģeneratoru, kas apgādā visu Liepāju, kā arī Karostā esot ārkārtīgi skaista
baznīca, kas mums obligāti jāredz.
Tā kā esam jau tuvu, Deņilka prasa kur mūs
izlaist - mēs atbildam ka labāk centrā, vai paceļam uz centru. Pēc ~7min es
skatos pa logu un redzu aptuveni 1 urlu uz 10m^2 un saprotu, ka esam Karostā.
Aizbrauksim apskatīt Deņilkas krodziņu, kurā viņš esot DJ, un tur tikai
Liepājas lielākie bandīti iet. Es gan nezinu kāpēc, jo es it kā gribēju uz
centru braukt.
Piestājam pie krodziņa un Jānis sāk noņemt
drošības jostu, pilnībā ignorējot manu "WTF ČALI MĒS NEEJAM TUR
DZERT" skatienu, kas urbjas viņa pakausī, taču viss kārtībā, jo pie
krodziņa ir apstājušies menti (Deņilkas labākie draugi), no kuriem viņš pēkšņi
ir bezjēgā samīzies. Ātri esot jāsazvana kāds un jāuzzin ko viņi tur dara.
Jānim ir beigusies baterija, bet man nav kredīta, tāpēc ir jābrauc uz dzīvokli.
Mums neesot jāsatraucas, viss normāli, saka cilvēks manāmā pālī, kas samīzies
stūrē uz māju.
Mēs klusējam.
Iebraucam kaut kādā daudzstāveņu rajonā un
Deņilka ieskrien kāpņutelpā. Pēc 7min izskrien manāmi satraukts, ka viņa dāma
nav mājās. Tad atcerās, ka viņa dzīvo nākamajā kāpņutelpā un pabrauc uz
priekšu. Tur gaidām vēl savas minūtes 10, kad Deņilka nonāk lejā un nu jau ir
konkrētā vafelē. Saka meiča tūliņ nāks, un mēs visi brauksim ekskursijā ar viņa
čomu, kurš arī ir nonācis. Tas labs puika, tikko no cietuma iznācis. Uz
cilvēkiem, kas tikko iznākuši no cietuma viņš pārsvarā atsaucās ar tādu pašu
balss intonāciju, kā es uz cilvēkiem, kas šo 7dien bija Kaņepē. Mēs esam biški
nesapratnē, bet es strauji pasaku, āāāāā bet man te ir liela soma, mēs te visi
nesalīdīsim, varbūt mūs var izsēdināt centrā un tad viņi var braukt kur grib.
Deņilka saka ok, bet uz centru nebrauks, jo samīzies pālī braukt gar mentiem,
kas viņu nekad netur. Aizved mūsu līdz autobusa pieturai - pēdējais uz centru
aizgājis pirms 10minūtēm -___-.
Braucam atpakaļ, saka lai nestresojam,
džāra tuliņ atnāks un aizvedīs uz centru. Prasam vai varam te kāpt ārā no
mašīnas un pīpēt un saņemam atbildi jā. Izkāpjam - paiet 3 minūtes, kad kāds
sāk mūsu virzienā bļaut "EU URLA!". Klusām iekāpjam atpakaļ mašīnā,
un gaidot Deņilku rēķinām cik maza iespēja, ka mēs šovakar konkrēti
neatrausimies pa muti un plānojam, ka mēs, iespējams, varētu vienkārši tagad
aiziet, ielīst krūmos kaut kur un gaidīt saullēktu. Varbūt neizklausās baigi
nedroši, bet šinī brīdī es esmu jau konkrēti sabijies un pārsvīdis.
Pēc laika ierodas Deņilka, knapi turas
kājās un līdzi meiča. Meiča paldies dievam ir skaidrā - prasa kru girbam -
sakam, ka pilnīgi pohuj, vienkārši uz centru. Ok braucam BETNĒ , Deņilka
iesaucas "EU PAG PAG! Janka nenormāli to baznīcu gribēja redzēt." un
jā - mēs braucam skatīties baznīcu...
Aizbraucam- ir kkas ap 01:00 naktī. Ja
neesi speciālists, varu pateikt, ka ir tumšs. Bet mums ir pofig, mēs sakām
"ōōōo'tik smuka" un pat izkāpjam no mašīnas lai labāk apskatītu.
Iekāpjam atpakaļ un pretēji manām ekspektācijām pēc minūtēm 7 jau esam Liepājas
centrā. Braucot garām Fontaine mūs brīdina - tur labāk neejiet, tur ļoti
bīstami. Kad izkāpjam, Deņilka vēl izkāpj kārtīgi atvadīties no Jāņa, jo viņi
tagad laikam ir labāki draugi kā mēs, un mēs taisnā ceļā duram uz Fontaine.
FAK JĀ plūst cauri manam ķermenim, un es
nespēju noticēt, ka man no laimes neasiņo deguns.
piektdiena, jūlijs 26
Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #2 [Mazāk interesantais pusceļš]
Pirmdienā mēs ar Jāni pamostamies un ieturam nelielu branču verandā. Nevis tāpēc, ka esam stilīgi, bet tāpēc, ka es neesmu no tiem cilvēkiem, kas mostas 05:00, lai risinātu krustvārdu mīklas. Kad brančs ir beidzies veicam nelielu grāmatvedību un secinām, ka mums tieši pietiek naudas, lai aizbrauktu līdz Tukumam, ko arī daram. Pulksten ~13:00, nevis rīta dzestrumiņā, kā oriģināli plānots. Bet tas nekas, jo nav tā, ka kādam no mums būtu problēmas ar laika pieejamību.
Tukums ir tāda jocīga vieta, paprasījām vietējiem kur jāiet, lai tiktu uz Liepāju, un izgājām no pilsētas tā arī nesapratuši vai mēs bijām centrā, vai tā arī Tukumā nekad neesam bijuši. Šajā brīdī jau sākam arī skaitīt cigaretes un nolemjam, ka pīpēsim ik pa stundaim, kas būtu tāds kā OK ātrums. Šī gan bija diena, kad laiks skrēja nereāli ātri, kā rezultātā diennakts garums bija savas stundas 35, bet nav tā, ka mēs sūdzējāmies.
Šeit nekas interesants nenotiek, mēs ejam, neviens negrib stāties, bet ceļa malā ir ābeles, kuras šķietami ir Jāni uz kaut ko izaicinājušas, jo ik pēc 2 minūtēm viņš pieskrien kādai no tām, norauj zaļu ābolu sev un man un skrien atpakaļ. Tie mani argumenti "NENES MAN, ES NEĒDĪŠU" uz Jāni īsti nestrādā, jo viņš šķietami ir nolēmis, ka, ja arī viņš ieradīsies Liepājā ar konkrētu caureju, viņš to nedarīs viens.
Tā nu mēs soļojam muzicēdami vēl krietnu gabalu, līdz mūs paņem jauns čalis, kurš ir ārkārtīgi patīkami runīgs un pārspriežam iesmējamos gadījumus, kuros tu drīksti smirdēt pēc staļļa iekāpjot svešā mašīnā. Tādu čali esot nācies paņemt pagājušogad, un pēc tam 4 mēnešus nevienu neesot ņēmis.
Tad mums ir uzspīdējusi neliela veiksme, un neilgi pēc izkāpšanas no šīs mašīnas apstājas cita ar supersolīdu kundzi gados lielā mašīnā. Kad grasos kāpt priekšējā sēdeklī, saņemu ļoti cietu stingrās skolotājas skatienu, kas skaidri saka "Ko tad tu tagad sadomājies?" un redzu, ka pasažiera sēdeklī stāv rozā somiņa, kurai es, iespējams, būtu uzsēdies. Kundze ir pilnīgs pretstats iepriekšējam čalim, bet vedīs līdz Skrundai, un tā nu mēs 1h sēžam nepārminot nevienu vārdu, un man vēl joprojām ir nelāga sajūta, ka viņa ir dusmīga uz mani par to somiņas gadījumu. Ceļš nav interesants, uz maiņām ar Jāni atrubamies, savā starpā nerunājam, bet pa radio dzirdēju ka kaut kāds čalis gribēja uz Roņu salu aizpeldēt, bet nebija rēķinājies, ka jūrā mēdz būt viļņi. Tagad vienkārši trenēšoties (es nezinu, es pieņemu Jūrmalā krastā, kur mazāki viļņi?), jo abi ar žurnālisti atzina, ka ja 3 igauņi to var izdarīt tad mēs arī. Nav noslēpums, ka es neesmu īsti patriotisks cilvēks, un teikšu godīgi - reāli es tur nevarētu aizpeldēt pat, ja tur aizpeldētu 100 igauņi, un es nevaru saprast ko var cepties par šito. Latvieši! Nomierinieties vienreiz!
Tad nu pēc laika, kas pēc mana realitātes izpratnes tajā mašīnā varētu būt 348 gadi, esam nonākuši vietā, ko sākumā domājam esam Skrundu. Kāpjot ārā pasakām paldies kā tādi sakaunējušies 4klasnieki un kundze mums uzsmaida. Šajā brīdī sāku domāt, ka man varbūt piedeva par to somiņu un no sirds noveļas neliels akmens.
Kas jauki šajā brīdī - Jānis nepamana, ka viņam mašīnā izkrīt telefons, kuru es savācu kabatā. Tāpēc, ka joks, nevis tāpēc, ka es telefonus zogu. Ļoti interesanti vērot šīs emociju gammas - Jānis samulsis aptausta kabatas, aptausta soliņu tad izskatās sabijies, un tād sāk smieties kā nenormāls un sēž uz sola un nepārstāj, līdz man apnīk un es atdodu viņam telefonu. Kāds viņam pārsteigums? Nekāds, reāli abiem garlaicīgi palika.
Tad saprotam, ka neesam Skrundā bet gan kaut kādos dārziņos, kur plikgalvains vīrs nes baļķi. Neko darīt, soļojam uz Skrundu, kas izrādās ir pilsēta, un šajā brīdī Jānim laikam ieskaitīta nauda, jo mēs dodamies uz veikalu Top ieturēties ar ēdienreizi, kurai hipsteri vēl nav paspējuši izdomāt nosaukumu, tāpēc dēvēsim to par launagu. Pēc neliela misēkļa pie kases un skriešanas pēc lētākas majonēzes, mēs esam nopirkuši launagu diviem cilvēkiem par Ls 1,69, kas manuprāt ir reāli labi, ņemot vērā, ka launags satur arī alu un šprotes. Dzīvošana pie Laimas gan mani savā veidā ir izlutinājusi, tāpēc ēst vienkārši majonēzi ar baltmaizi man šķiet ļoti slikti, neskatoties uz faktu kā tā man ir skaitījusies normāla ēdienreize vismaz 50 reizes mūžā. Jaukā ziņa ir tāda, ka Tip-Top alus, kas maksā kaut kādus 29snt ir tikai 3. sliktākais alus, ko Jūlijā esmu dzēris. Iesaku visiem pamēģināt jauno Zelta "vasaras sūds" vai kaut kā tā, baltā skārdenē ar ziliem un rozā rotājumiem. Jānis Kļaviņš šim dod 10/10.
Kamēr sēžam uz kādas pamestas mājas lieveņa apskatām vietējās maziņās un domājam kāpēc mums nesit kanti. Varbūt tāpēc, ka sēžam ar šprotu bundžu, tip-top aliņiem un nosviestu majonēzes paku, bet varbūt tāpēc, ka Jānis ir faking neglīts.
Pēc ēdienreizes dodamies tālāk Liepājas virzienā, kas sāk kļūt mazāk aizraujoši, jo Saule tuvojas rietam. Atgādinu, ka pirms šī brīža mēs jau savas stundas 8 esam muzicējuši uz ceļa, tāpēc mūsu ukuleles-ermoņiku simfonija ir kļuvusi jau par kaut ko kas konkrēti besī, kā rezultātā mums nav arī izklaides.
Stāvam pie Skrundas benzīntanka un secinam, ka Kurzemē ir tikai divu veidi cilvēki - tie, kas neņem, un tie, kam ir pilnas mašīnas.
Man jau ir uzlikts modinātājs uz 21:50, lai varam ieiet tankā paspēt nopirkt saldā miedziņa aliņus, un uzsliet telti, kad tam zvanot mums blakus apstājas mašīna. Mašīnā sēž Deņilka -mūsu labākais draugs, mūsu acuraugs, mūsu zemūdens lauks, mūsu rododendra augs, kā par viņu savā dziesmā reiz izteicies Renārs Kaupers.
Tukums ir tāda jocīga vieta, paprasījām vietējiem kur jāiet, lai tiktu uz Liepāju, un izgājām no pilsētas tā arī nesapratuši vai mēs bijām centrā, vai tā arī Tukumā nekad neesam bijuši. Šajā brīdī jau sākam arī skaitīt cigaretes un nolemjam, ka pīpēsim ik pa stundaim, kas būtu tāds kā OK ātrums. Šī gan bija diena, kad laiks skrēja nereāli ātri, kā rezultātā diennakts garums bija savas stundas 35, bet nav tā, ka mēs sūdzējāmies.
Šeit nekas interesants nenotiek, mēs ejam, neviens negrib stāties, bet ceļa malā ir ābeles, kuras šķietami ir Jāni uz kaut ko izaicinājušas, jo ik pēc 2 minūtēm viņš pieskrien kādai no tām, norauj zaļu ābolu sev un man un skrien atpakaļ. Tie mani argumenti "NENES MAN, ES NEĒDĪŠU" uz Jāni īsti nestrādā, jo viņš šķietami ir nolēmis, ka, ja arī viņš ieradīsies Liepājā ar konkrētu caureju, viņš to nedarīs viens.
Tā nu mēs soļojam muzicēdami vēl krietnu gabalu, līdz mūs paņem jauns čalis, kurš ir ārkārtīgi patīkami runīgs un pārspriežam iesmējamos gadījumus, kuros tu drīksti smirdēt pēc staļļa iekāpjot svešā mašīnā. Tādu čali esot nācies paņemt pagājušogad, un pēc tam 4 mēnešus nevienu neesot ņēmis.
Tad mums ir uzspīdējusi neliela veiksme, un neilgi pēc izkāpšanas no šīs mašīnas apstājas cita ar supersolīdu kundzi gados lielā mašīnā. Kad grasos kāpt priekšējā sēdeklī, saņemu ļoti cietu stingrās skolotājas skatienu, kas skaidri saka "Ko tad tu tagad sadomājies?" un redzu, ka pasažiera sēdeklī stāv rozā somiņa, kurai es, iespējams, būtu uzsēdies. Kundze ir pilnīgs pretstats iepriekšējam čalim, bet vedīs līdz Skrundai, un tā nu mēs 1h sēžam nepārminot nevienu vārdu, un man vēl joprojām ir nelāga sajūta, ka viņa ir dusmīga uz mani par to somiņas gadījumu. Ceļš nav interesants, uz maiņām ar Jāni atrubamies, savā starpā nerunājam, bet pa radio dzirdēju ka kaut kāds čalis gribēja uz Roņu salu aizpeldēt, bet nebija rēķinājies, ka jūrā mēdz būt viļņi. Tagad vienkārši trenēšoties (es nezinu, es pieņemu Jūrmalā krastā, kur mazāki viļņi?), jo abi ar žurnālisti atzina, ka ja 3 igauņi to var izdarīt tad mēs arī. Nav noslēpums, ka es neesmu īsti patriotisks cilvēks, un teikšu godīgi - reāli es tur nevarētu aizpeldēt pat, ja tur aizpeldētu 100 igauņi, un es nevaru saprast ko var cepties par šito. Latvieši! Nomierinieties vienreiz!
Tad nu pēc laika, kas pēc mana realitātes izpratnes tajā mašīnā varētu būt 348 gadi, esam nonākuši vietā, ko sākumā domājam esam Skrundu. Kāpjot ārā pasakām paldies kā tādi sakaunējušies 4klasnieki un kundze mums uzsmaida. Šajā brīdī sāku domāt, ka man varbūt piedeva par to somiņu un no sirds noveļas neliels akmens.
Kas jauki šajā brīdī - Jānis nepamana, ka viņam mašīnā izkrīt telefons, kuru es savācu kabatā. Tāpēc, ka joks, nevis tāpēc, ka es telefonus zogu. Ļoti interesanti vērot šīs emociju gammas - Jānis samulsis aptausta kabatas, aptausta soliņu tad izskatās sabijies, un tād sāk smieties kā nenormāls un sēž uz sola un nepārstāj, līdz man apnīk un es atdodu viņam telefonu. Kāds viņam pārsteigums? Nekāds, reāli abiem garlaicīgi palika.
Tad saprotam, ka neesam Skrundā bet gan kaut kādos dārziņos, kur plikgalvains vīrs nes baļķi. Neko darīt, soļojam uz Skrundu, kas izrādās ir pilsēta, un šajā brīdī Jānim laikam ieskaitīta nauda, jo mēs dodamies uz veikalu Top ieturēties ar ēdienreizi, kurai hipsteri vēl nav paspējuši izdomāt nosaukumu, tāpēc dēvēsim to par launagu. Pēc neliela misēkļa pie kases un skriešanas pēc lētākas majonēzes, mēs esam nopirkuši launagu diviem cilvēkiem par Ls 1,69, kas manuprāt ir reāli labi, ņemot vērā, ka launags satur arī alu un šprotes. Dzīvošana pie Laimas gan mani savā veidā ir izlutinājusi, tāpēc ēst vienkārši majonēzi ar baltmaizi man šķiet ļoti slikti, neskatoties uz faktu kā tā man ir skaitījusies normāla ēdienreize vismaz 50 reizes mūžā. Jaukā ziņa ir tāda, ka Tip-Top alus, kas maksā kaut kādus 29snt ir tikai 3. sliktākais alus, ko Jūlijā esmu dzēris. Iesaku visiem pamēģināt jauno Zelta "vasaras sūds" vai kaut kā tā, baltā skārdenē ar ziliem un rozā rotājumiem. Jānis Kļaviņš šim dod 10/10.
Kamēr sēžam uz kādas pamestas mājas lieveņa apskatām vietējās maziņās un domājam kāpēc mums nesit kanti. Varbūt tāpēc, ka sēžam ar šprotu bundžu, tip-top aliņiem un nosviestu majonēzes paku, bet varbūt tāpēc, ka Jānis ir faking neglīts.
Pēc ēdienreizes dodamies tālāk Liepājas virzienā, kas sāk kļūt mazāk aizraujoši, jo Saule tuvojas rietam. Atgādinu, ka pirms šī brīža mēs jau savas stundas 8 esam muzicējuši uz ceļa, tāpēc mūsu ukuleles-ermoņiku simfonija ir kļuvusi jau par kaut ko kas konkrēti besī, kā rezultātā mums nav arī izklaides.
Stāvam pie Skrundas benzīntanka un secinam, ka Kurzemē ir tikai divu veidi cilvēki - tie, kas neņem, un tie, kam ir pilnas mašīnas.
Man jau ir uzlikts modinātājs uz 21:50, lai varam ieiet tankā paspēt nopirkt saldā miedziņa aliņus, un uzsliet telti, kad tam zvanot mums blakus apstājas mašīna. Mašīnā sēž Deņilka -mūsu labākais draugs, mūsu acuraugs, mūsu zemūdens lauks, mūsu rododendra augs, kā par viņu savā dziesmā reiz izteicies Renārs Kaupers.
trešdiena, jūlijs 24
Bomžu piedzīvojumi Liepājā Pt #1 [Vēl nebraucam uz Liepāju]
Pagājušajā nedēļā es biju devies pelnītā atpūtā no ekseļa, kas ir pilnīgi normāli ņemot vērā, ka ir Jūlijs, un es kaut kādā veidā līdz mēneša vidum esmu pamanījies nodzert visu naudu. Bet tā, kā es jau ilgus gadus esmu trenējies izdzīvot ar mazāk līdzekļiem nekā šķistu pietiekami, lai kaut vai paēstu, tā nav problēma, un, ja tu domā, ka es vēsā mierā neizvilkšu līdz Jūlija beigām ar saviem 0,20snt, tu laikam neesi lietas kursā par Laimas ledusskapja saturu.
Es esmu diezgan sūdīgs sava brīvā laika plānotājs, kā rezultātā varētu šķist, ka man neinteresē darīt neko. Bet tā nav - es vienkārši esmu idiots. Īpaši tas mēdz atstāt iespaidu uz tādā lietām, kā atvaļinājums, kas piemēram pagājušo gad bija tik absolūti sūdīgi izplānots, ka izrādījās, ka nevienam nav laika mani redzēt, un es gandrīz visu nedēļu nosēdēju Avotu ielas dzīvoklī, kas nebija kruti, bet nebija arī obligāti stulbi, jo es varēju atļauties būt pilnīgā vafelē jau 14:00 dienā.
Šogad ir labāk, jo Jānis Bičkovskis, mans fellow bomzis, kurš ir izlēmis, ka strādāt nav obligāti nepieciešams, ierosināja, ka mēs abi divi varētu doties romantiskā ceļojumā uz Liepāju, pilsēta, kura man šķita, ka man besī, bet abi neesam bijuši tur senāk kā uz pamatskolas eksāmeniem.
Savu ceļojumu mēs sākām 7dienas vakarā, kad abiem vēl bija gana daudz naudas, lai pārbaudītu cik tieši labs ir 7grādīgs alus "apinīts" STIKLA pudelē. Necik, bet krāmē normāli. Vakara gaitā mums trijiem (te vēl ir Laima) pievienojās arī Mārtiņš ar Arvīdu un vienu čali tādā flāķi, ka atrast atslēgas caurumu varētu būt viņa mūža kvests un viņa draudzeni. Tie ir cilvēki, kas nedzīvo pie jūras, tāpēc, kamēr MrVafele ir atlūzis uz soliņa, pārējie izlemj iet peldēties.
Un lūk jautājums, uz kuru man vēl joprojām nav atbildes, bet tev varbūt ir - kurā brīdī tieši tu izlem, ka kāds ir noslīcis un kam tu zvani (es domāju valsts dienestus, nevis Dainim)? Mēs stāvam pie jūras, ir auksts, tumšs, gribas mājās un no mūsu biedriem nav ne skaņas. Un tā ka jau paliek nedaudz neērti, un ir pagājušas minūtes 20. Tā kā nezinam ko darīt, izlemjam izpīpēt cigareti un tad zvanīt 112, kad pēkšņi no tumsas izskrien trīs aizelsušies jaunieši apakšveļā - kaut kā pa viļņiem nav sapratuši ar ko tieši nodarboties, un izpeldējuši 100m no mums izlēmuši skriet pretējā virzienā. Tas tā normāli naktī uztaisīt puskilometra maratonu, kamēr mēs sēžam un jūtamies slikti, un uz soliņa vēl ir atlūzis čalis.
Pirmdien mēs sākam savu ceļojumu un izlemjam uz Liepāju doties.. caur Mālpili. Jo kāpēc ne (īstenībā jo tāpēc, ka telts mums nav). Šeit nekas obligāti interesants nenotiek, ja neskaita faktu, ka stopēšana iet raiti un vienam šoferim spalvas uz rokas ir garākas par matiem, kas man šķiet kaut kā nedaudz jocīgi. Tā kā man līdzi ir ermoņikas, Jānis Mālpilī paņem ukuleli un mūsu muzikālais duo uzskata, ka 20:00 vakarā ir normāls laiks stopēt tālāk uz Liepāju. Nav. Vismaz no Mālpils. Bet tas nekas, jo ja tev ir līdzi mūzikas instrumenti viss ir konkrēti lieliski, un tu ej saulrietā un spēlē kaut ko, kas ir pa vidu starp indie dziesmu un vienkāršu ģitāras skaņošanu. Nogājuši savus kilometrus 7-8, mēs jau esam garām mūsu cietumā esošā BFF Akona mājām, kad tomēr kāds apstājas. Jānis iesēžas priekšā, es aizmugurē, un tad paliek neērti. Pie stūres ir čalis, kas izskatās, tā, ka varētu sadot man pa seju par to vien, ka es kurpi neesmu aizšņorējis, klāts tetovējumos un pīpē 3 cigaretes reizē. Izrādās gan, ka tas ir kaut kāds Jāņa brāļa čomaks, un aizved mūs nevis līdz solītajai Garkalnei, bet līdz Rīgai, kas ir lieliski, un mēs izlemjam ceļu turpināt dodoties atpakaļ uz Jūrmalu. Pa ceļam viņš prasa Jānim vai viņam ir draudzene. Saņemot noliedzošu atbildi viņš saka "Pareizi ir. Visas tās jaunās meitenes debīlas ir! Nesaprotu ko no dzīves grib." Sapratēt meitenes? Debīlas jūs esot. Tad es zvanu Laimai un viņa smejas, jo mēs esam idioti.
Izrādās vakarā, ka es arī šo to nesaprotu no vilcieniem. Iekāpjam pēdējā, un tur pie durvīm sēž kaut kas, kas atgādina 35 gadīgu Sprīdīti, kas purvā atradis nevis vējamāti bet krietnu apjomu divlitrīgu alus pudeļu. Kaut kāda sieviete viņam prasa uz kurieni brauc un viņš stāsta:
"Es uz tiem.... nu.... nu tiem... bļeģ aizmirsu.... nu tiem.. nu tur bija.... āā... nē, bļeģ aizmirsu... nu uz tiem tur..." un šis turpinās kādas minūtes 5 stabili un mēs ar Jāni jau esam pārķiķinājušies kā mazas meitenes un nevaram sagaidīt atrisinājumu. Vēl paiet pāris minūtes līdz "..nu uz tiem... ATCERĒJOS!!!................. Vaivariem!!" un šajā brīdī mēs jau esam tuvu asarām no smiešanās. Kas skumji? Ne Sprīdīts ne mēs nesapratām, ka šis vilciens iet tikai līdz Dubultiem, un mums visiem vajadzēja nākamo. No Sprīdīša tik vēl izdzirdam teikumu "vēlviena nakts nezinu kur palikt.." kas ir nedaudz skumīgi, jo viņam piederošo maisu klāsts liecina par to, ka šis cilvēks dzīvo vēl sliktākos apstākļos par kojām.
Izkāpuši dubultos stāvam un pīpējam līdz nākamajam vilcienam un mums pienāk jauns draugs - prasa vai negribam telefonu pa 3ls nopirkt. Diemžēl palīdzēt čalim nevaram, jo pa abiem kopā mums ir aptuveni Ls 1,50. Pēc vēl pāris mēģinājumiem čalis saprot, ka neizdosies darījums tāpēc palūdz Jānim vismaz cigareti. Čalis arī iekāpa nepareizajā vilcienā un netiek uz mājām, jo nav naudas. Saņēmis cigareti nu ir atvēris savu sirdi uz draudzību, atver maisiņu un sāk vilkt arā un izrādīt savus ēdienu krājumus, mēģinot kaut ko mums piedāvāt. Kad pieklājīgi atsakamies gan no želejas lācīšiem, gan piena kokteili ar banāniem un kokosriekstiem, gan kaut kādas suliņas, gan svaigiem salātiņiem, čalis saprot, ka mēs laikam īsti nerubijam fišku, un nesaprotam, ka šitie ir kruti ēdieni nevis kkāds belašs, tāpēc izvilcis selgas cepumus rāda jānim uz to daļu kur rakstītas sastāvdaļas un saka "Bet tu paskaties kādi viņi tagad! Paskaties kādi te visādi pribambasi!" Ar pribambasiem šajā gadījumā ir domāts krējums. Selgas cepumi ar krējumu. Jap. bet negirbam arī tos, tā kā laikam idioti vien esam. Bet vismaz draudzība rokā! Kad Jānis viņam saka, ka par to naudu, par ko sapircies našķus varēja nopirkt biļeti vilcienam čalis vien nosmīn. Iekāpjam vilcienā, sasēžamies visi 3 viens otram pretim, un tagad čalim vēl vieglāk - pēdējā vieta mums pretim tiek izmantota lai vēlreiz izrādītu našķu klāstus. Tad atklāj nelielu noslēpumu - esot profesionāls veikalu zaglis. Zinu jau, ka nav tas labi, bet man šķiet nedaudz jauki, ka tāds vīrs uz gadiem 40 ieiet veikalā un nosper banānu-kokosrieksta piena kokteili un brīnās par pribambasiem. Darbu nevarot atrast - grib strādāt, bet neko nemāk. Kad pienāk kontrole, izvelk invalīda apliecību un viss kārtībā. Tad parāda viņu mums - bildē redzams Kristaps, ~25 gadus vecs jaunietis, kas līdzīgs čalim izskatās tikai tad, ja telpā ir pilnīga tumsa. Braukājot tā jau 4 mēnešus. Jocīogi kaut kā - man mēnešbiļetei savukārt kontroliere reiz, šķiet, pat kaut kādu sērijas numuru un papīra tekstūru mēģināja pārbaudīt.
Jebkurā gadījumā esam mājās un tagad es ielieku nelielu punktu, jo iespējams vajag nelielu atstarpi starp šiem teksta blāķiem.
Es esmu diezgan sūdīgs sava brīvā laika plānotājs, kā rezultātā varētu šķist, ka man neinteresē darīt neko. Bet tā nav - es vienkārši esmu idiots. Īpaši tas mēdz atstāt iespaidu uz tādā lietām, kā atvaļinājums, kas piemēram pagājušo gad bija tik absolūti sūdīgi izplānots, ka izrādījās, ka nevienam nav laika mani redzēt, un es gandrīz visu nedēļu nosēdēju Avotu ielas dzīvoklī, kas nebija kruti, bet nebija arī obligāti stulbi, jo es varēju atļauties būt pilnīgā vafelē jau 14:00 dienā.
Šogad ir labāk, jo Jānis Bičkovskis, mans fellow bomzis, kurš ir izlēmis, ka strādāt nav obligāti nepieciešams, ierosināja, ka mēs abi divi varētu doties romantiskā ceļojumā uz Liepāju, pilsēta, kura man šķita, ka man besī, bet abi neesam bijuši tur senāk kā uz pamatskolas eksāmeniem.
Savu ceļojumu mēs sākām 7dienas vakarā, kad abiem vēl bija gana daudz naudas, lai pārbaudītu cik tieši labs ir 7grādīgs alus "apinīts" STIKLA pudelē. Necik, bet krāmē normāli. Vakara gaitā mums trijiem (te vēl ir Laima) pievienojās arī Mārtiņš ar Arvīdu un vienu čali tādā flāķi, ka atrast atslēgas caurumu varētu būt viņa mūža kvests un viņa draudzeni. Tie ir cilvēki, kas nedzīvo pie jūras, tāpēc, kamēr MrVafele ir atlūzis uz soliņa, pārējie izlemj iet peldēties.
Un lūk jautājums, uz kuru man vēl joprojām nav atbildes, bet tev varbūt ir - kurā brīdī tieši tu izlem, ka kāds ir noslīcis un kam tu zvani (es domāju valsts dienestus, nevis Dainim)? Mēs stāvam pie jūras, ir auksts, tumšs, gribas mājās un no mūsu biedriem nav ne skaņas. Un tā ka jau paliek nedaudz neērti, un ir pagājušas minūtes 20. Tā kā nezinam ko darīt, izlemjam izpīpēt cigareti un tad zvanīt 112, kad pēkšņi no tumsas izskrien trīs aizelsušies jaunieši apakšveļā - kaut kā pa viļņiem nav sapratuši ar ko tieši nodarboties, un izpeldējuši 100m no mums izlēmuši skriet pretējā virzienā. Tas tā normāli naktī uztaisīt puskilometra maratonu, kamēr mēs sēžam un jūtamies slikti, un uz soliņa vēl ir atlūzis čalis.
Pirmdien mēs sākam savu ceļojumu un izlemjam uz Liepāju doties.. caur Mālpili. Jo kāpēc ne (īstenībā jo tāpēc, ka telts mums nav). Šeit nekas obligāti interesants nenotiek, ja neskaita faktu, ka stopēšana iet raiti un vienam šoferim spalvas uz rokas ir garākas par matiem, kas man šķiet kaut kā nedaudz jocīgi. Tā kā man līdzi ir ermoņikas, Jānis Mālpilī paņem ukuleli un mūsu muzikālais duo uzskata, ka 20:00 vakarā ir normāls laiks stopēt tālāk uz Liepāju. Nav. Vismaz no Mālpils. Bet tas nekas, jo ja tev ir līdzi mūzikas instrumenti viss ir konkrēti lieliski, un tu ej saulrietā un spēlē kaut ko, kas ir pa vidu starp indie dziesmu un vienkāršu ģitāras skaņošanu. Nogājuši savus kilometrus 7-8, mēs jau esam garām mūsu cietumā esošā BFF Akona mājām, kad tomēr kāds apstājas. Jānis iesēžas priekšā, es aizmugurē, un tad paliek neērti. Pie stūres ir čalis, kas izskatās, tā, ka varētu sadot man pa seju par to vien, ka es kurpi neesmu aizšņorējis, klāts tetovējumos un pīpē 3 cigaretes reizē. Izrādās gan, ka tas ir kaut kāds Jāņa brāļa čomaks, un aizved mūs nevis līdz solītajai Garkalnei, bet līdz Rīgai, kas ir lieliski, un mēs izlemjam ceļu turpināt dodoties atpakaļ uz Jūrmalu. Pa ceļam viņš prasa Jānim vai viņam ir draudzene. Saņemot noliedzošu atbildi viņš saka "Pareizi ir. Visas tās jaunās meitenes debīlas ir! Nesaprotu ko no dzīves grib." Sapratēt meitenes? Debīlas jūs esot. Tad es zvanu Laimai un viņa smejas, jo mēs esam idioti.
Izrādās vakarā, ka es arī šo to nesaprotu no vilcieniem. Iekāpjam pēdējā, un tur pie durvīm sēž kaut kas, kas atgādina 35 gadīgu Sprīdīti, kas purvā atradis nevis vējamāti bet krietnu apjomu divlitrīgu alus pudeļu. Kaut kāda sieviete viņam prasa uz kurieni brauc un viņš stāsta:
"Es uz tiem.... nu.... nu tiem... bļeģ aizmirsu.... nu tiem.. nu tur bija.... āā... nē, bļeģ aizmirsu... nu uz tiem tur..." un šis turpinās kādas minūtes 5 stabili un mēs ar Jāni jau esam pārķiķinājušies kā mazas meitenes un nevaram sagaidīt atrisinājumu. Vēl paiet pāris minūtes līdz "..nu uz tiem... ATCERĒJOS!!!................. Vaivariem!!" un šajā brīdī mēs jau esam tuvu asarām no smiešanās. Kas skumji? Ne Sprīdīts ne mēs nesapratām, ka šis vilciens iet tikai līdz Dubultiem, un mums visiem vajadzēja nākamo. No Sprīdīša tik vēl izdzirdam teikumu "vēlviena nakts nezinu kur palikt.." kas ir nedaudz skumīgi, jo viņam piederošo maisu klāsts liecina par to, ka šis cilvēks dzīvo vēl sliktākos apstākļos par kojām.
Izkāpuši dubultos stāvam un pīpējam līdz nākamajam vilcienam un mums pienāk jauns draugs - prasa vai negribam telefonu pa 3ls nopirkt. Diemžēl palīdzēt čalim nevaram, jo pa abiem kopā mums ir aptuveni Ls 1,50. Pēc vēl pāris mēģinājumiem čalis saprot, ka neizdosies darījums tāpēc palūdz Jānim vismaz cigareti. Čalis arī iekāpa nepareizajā vilcienā un netiek uz mājām, jo nav naudas. Saņēmis cigareti nu ir atvēris savu sirdi uz draudzību, atver maisiņu un sāk vilkt arā un izrādīt savus ēdienu krājumus, mēģinot kaut ko mums piedāvāt. Kad pieklājīgi atsakamies gan no želejas lācīšiem, gan piena kokteili ar banāniem un kokosriekstiem, gan kaut kādas suliņas, gan svaigiem salātiņiem, čalis saprot, ka mēs laikam īsti nerubijam fišku, un nesaprotam, ka šitie ir kruti ēdieni nevis kkāds belašs, tāpēc izvilcis selgas cepumus rāda jānim uz to daļu kur rakstītas sastāvdaļas un saka "Bet tu paskaties kādi viņi tagad! Paskaties kādi te visādi pribambasi!" Ar pribambasiem šajā gadījumā ir domāts krējums. Selgas cepumi ar krējumu. Jap. bet negirbam arī tos, tā kā laikam idioti vien esam. Bet vismaz draudzība rokā! Kad Jānis viņam saka, ka par to naudu, par ko sapircies našķus varēja nopirkt biļeti vilcienam čalis vien nosmīn. Iekāpjam vilcienā, sasēžamies visi 3 viens otram pretim, un tagad čalim vēl vieglāk - pēdējā vieta mums pretim tiek izmantota lai vēlreiz izrādītu našķu klāstus. Tad atklāj nelielu noslēpumu - esot profesionāls veikalu zaglis. Zinu jau, ka nav tas labi, bet man šķiet nedaudz jauki, ka tāds vīrs uz gadiem 40 ieiet veikalā un nosper banānu-kokosrieksta piena kokteili un brīnās par pribambasiem. Darbu nevarot atrast - grib strādāt, bet neko nemāk. Kad pienāk kontrole, izvelk invalīda apliecību un viss kārtībā. Tad parāda viņu mums - bildē redzams Kristaps, ~25 gadus vecs jaunietis, kas līdzīgs čalim izskatās tikai tad, ja telpā ir pilnīga tumsa. Braukājot tā jau 4 mēnešus. Jocīogi kaut kā - man mēnešbiļetei savukārt kontroliere reiz, šķiet, pat kaut kādu sērijas numuru un papīra tekstūru mēģināja pārbaudīt.
Jebkurā gadījumā esam mājās un tagad es ielieku nelielu punktu, jo iespējams vajag nelielu atstarpi starp šiem teksta blāķiem.
otrdiena, jūlijs 9
piektdiena, jūnijs 28
Ko skatās Laimas vecāki. #2
Šī nedēļa man ir nedaudz smaga, jo es izmēģinu nesmēķēšanu, kā rezultātā man ir nenormāli grūti aizmigt naktī. Es esmu nedaudz satrakojies bet reizē arī ļoti ļoti saguris, un kaut kā man bija cerība, ka šī varētu būt tā nakts, kad es beidzot varētu kārtīgi izgulēties un atgriezties pie normāliem cilvēkiem.
Diezgan stulbi man, ka es aizmirsu, ka jau atkal gandrīz klāt ir jūlijs, un šī nakts ir atvēlēta nākamajam gabalam no Laimas vecāku video kolekšen - to es uzzinu aptuveni ap 24:30, kad es beidzot jau esmu nonācis tajā stāvoklī, kas ir uz robežas starp to realitāti, kurā man nav naudas, un to, kurā es esmu siera Stīvs Džobss.
Tad par ko šoreiz - pats redzējis neesmu, un jau atkal izdaru secinājumus pēc tā, ko es dzirdu, bet stāsts, šķiet, ir šāds - Krievijā apvērsums - valstī ievests liels apjoms vecas gaļas, kā rezultātā visi ir saindējušies ar ēdienu. Ir tikai viens risinājums - nošaut nacistus. Bet šoreiz ar tvistu - nacistus jāšauj neskatoties uz to, ka ir arī konkrēti jāvemj. BOOOM, take that Hollywood. Cenšos būt objektīvs, mans vērtējums - 10/10. Kino meistarstiķis, kas pat Kubrikam liek izskatīties pēc bērndārznieka ķēpājumiem. Lūk arī skrīnšoti:
Paldies par uzmanību, es eju nomirt.
ceturtdiena, maijs 30
Man patīk ar jums dzert, jo mēs visi esam idioti!
Domāju, ka nebūs īpaši liels pārsteigums nevienam, ja es tagad ņemšu un atzīšos, ka man lielākoties patīk dzert. Bet ar specifiskiem noteikumiem. Ir jau diezgan garlaicīgi par šo runāt, bet, ir tīri loģiski saprast, ka dzeršanas kultūras ir visai dažādas, un kamēr veci vīri iedzer par Ļeņinu, un noslauka degunu ar skābētu gurķi, citi nozog augstākās maģijas maģistra durvju plāksni, lai izraisītu nelielu saasinājumu starp magiem un dziedniekiem.
Man reāli patīk dzert un darīt huiņu, un es dzeru ar Jums, jo Jūs esat tieši tādi paši idioti un tas ir nedaudz skaisti. Dzert un vienkārši spēlēt novusu vai bariņā sēdēt un skatīties mūzikas video man šķiet nedaudz pretdabiski, bet to pašu es saku arī par sēņu ēšanu, tāpēc padomā divreiz vai mans viedoklis tagad ir arī tavs viedoklis.
Pirms pāris nedēļām bija tāda izcili jauka dzeršanas nakts, un tā nu es sēžu romantiski klausoties kaimiņu mašīnas signalizācijas skaņās un domāju, ka es par to gribu uzrakstīt.
Mēs sākam normāli ar Stockmanu, jo ja ir viena lieta, ko Laima ir man iemācījusi, tad stiprais alkohols, kas ir kaut nedaudz kvalitatīvāks par Hektoru Stokmanā ir lētāks kā jebkur. Kāpēc tā ir, es gluži nezinu, bet nesūdzos. Kā jau sākumā plānots, pēc solītajām 20min mēs nekur neesam, un tā vietā ierodamies pie Skudruča un Emīlijas pēc 2h, jo man izrādās ir jāpērk Laimai apakšbikses(nav pašlaik būtiski), un 6 tramvajs arī vairs nepienāk galastacijā neatkarīgi no tā cik ilgi un uzcītīgi tu viņu gaidi.
Kad esam jau puie Skudruča durvīm ierodas arī Matīss, kurš uzmetis aci mūsu šmigas maisam, kautrīgi noslēpj aiz muguras savus 2 šampjus un aizdeso uz tuvāko veikalu, kamēr mēs kāpjam augšā un jau sākam korķēt vaļā. Pie Skudruča dzīvo arī Emīlija, un šo situāciju izskaidrot ir grūti, jo principā ir tā, ka man ir divas dāmas, bet Skudrucim nav neviena, un tā kā es mīlu,guļu un dzīvoju tikai ar Laimu, tad Emīlijai ir jāpieskata Skudrucis, jo viņu nevar vienu atstāt dzīvoklī, kurā ir elektrība, bet man nav laika tagad tik sīki iedziļināties.
Jebkurā gadījumā pēc mirkļa atgriežas Matīss un nedaudz nesaprot kāpēc mēs sākam dzert, jo tuliņ ir jāskrien, jo viņu gaida (aizmirsu vārdu) Vilverdons. Mēs sakam, nūūū, es neatceros ko mēs sakam, bet fakts ir tāds, ka mēs paliekam dzert, un Matīss ar savu jauniegūto šmigu nekavējoties aizbēg satikt Vilverdonu (iespējams viņu sauca Mārtiņš?). Ja ir divas lietas, ko es īsti nespēju saprast, tad tie ir cilvēki, kas it kā ir mākslas baudītāji un iet uz Kinoblogeru seansiem, bet naktī pirms gulētiešanas noskūpsta Adama Sendlera plakātu un Matīss, bet nav tā, ka es baigi sūdzētos.
Jebkurā gadījumā šeku reku, pudele ir pusē, un kā jau tas parasti mēdz notikt vakaros, Skudrucis saka "rekur mans padomju laiku ūdenslīdēja tērps", un mēs neesam tikušies nekad mūžā, ja tev šķiet, ka man neliekas, ka viņš nekavējoties ir jāuzvelk mugurā.
Kad es esmu atkal veiksmīgi ticis vaļā no iespējams saspīlētākās situācijas savā mūžā, es atceros, ka Jānis teica, ka nāks ar mums dzert, bet tad appisa mani un aizbrauca pie Elvija. Es atceros, jo man zvana Elvijs. Viņš saka "Eu nāksiet pie manis?" un nezināmu iemeslu pēc no Elvija toņa es nenolasu to, ka viņš pats nesaprot kāpēc viņš mums zvana, tāpēc mēs piebeidzam pudeles un dodamies tālāk.
Pie Elvija izrādās mēs nemaz neesam gaidīti. Nu tipa esam, bet tā ne pa īstam, jo tur notiek mierīga ballīte ar čipīšiem un youtube, kamēr mēs jau esam nedaudz manāmā reibumā, un uz mani īpaši neattiecas skaļuma ierobežojumi, kurus uzstāda Elvija kaimiņi. Pēc zināma brīža mēs saprotam, ka tas nav īsti OK, jo Elvijs liek manīt "Es negribu, lai jūs ejat prom, es vienkārši gribu, lai Jūs nerunājat", kas īsti nesaskan ar mūsu plāniem, tāpēc mēs jau atkal esam ceļā, un pie mums ir atgriezies arī Jānis, kurš kā samaksu par savu maucību dāvā man šo īsziņas zvanu toni.
Tad es vairs neatceros, kur mēs tieši ejam, bet mēs atnākam uz KKC, kur, kā mums visiem tagad ir labi zināms, netiek ielaisti cilvēki, kuriem līdzi nav dokumenti, vienalga cik dienas viņi nav skuvušies. "Nopietni?" tu prasi, un es saku "Jā, bļe, nopietni" un nedaudz notraucu asariņu, jo vienu no retajiem krogiem, kas man reāli patika, šķiet, ir tā kā izvarojuši divi būdīgi džeki melnos T-kreklos (neviens no tiem nav Jānis).
Jebkurā gadījumā mēs jau esam gana lielā pālī (un apsargi šķiet arī), lai varētu atļauties pārlīst pār sētu, pirmstam paprasot apsargam vai tā drīkst, tad iziet ārā kopā ar Skudruci, apsargu acu priekšā paņemt Skudruča tiesības un ieiet ar viņām atpakaļ, lai Saimis man nopirktu alu, un šeku reku, jebkurā gadījumā mēs vienkārši grozāmies ap kāpnēm, kas ir galīgi OK ar mums un ne visai OK ar apsargiem, bet ko tu padarīsi, kad izvēlies strādāt profesijā, kurā tev jāpieskata lohi.
Tā nu mēs tur stāvam un turpinam dzert un tieši tik tālu, ka mēs izdomājam jaunu sistēmu - piešķirt par zināmiem sasniegumiem mūsu bara dalībniekiem "respekta punktus", kurus iespējams izņemt alū, un pirmais sistēmas pielietojums plānojas tāds, ka Skudrucis tagad skries iekšā pa vārtiem (neaizmirsīsim, ka viņam ir dokumenti, un tas nevienam nav nepieciešams) un turpinās maukt, un mēs skatāmies cik tālu viņš tiks, pirms viņu noķers apsargi, un neatkarībā no attāluma saņems 5 alus. Apsargi tikmēr stāv 1,5m no mums un klausās mūsu plānā, kas beigās tomēr liek mums aizdomāties, ka varbūt tā nevajag darīt.
Tā rezultātā man atkal ir garlaicīgi, bet tas nekas, jo pie KKC ierodas Vladimirs - krievs, smagās mašīnas vadītājs, kas izvadā minerālūdeni maratona skrējējiem. Es viņam prasu vai var kāpt mašīnā, viņš saka jā, un tā nu es tagad braucu ar smago mašīnu uz Arēnu, pīpēju un mēģinu uzturēt komunikāciju situācijā, kurā es esmu pālī, un krieviski zinu tikai vienu dzejoli, bet Vladimirs latviski nerunā vispār. Pie arēnas es izliekos, ka arī strādāju turpat, kur Vladimirs (citam čalim, nevis Vladimiram), un par to Vladimirs man ļauj pabraukāt ar nolaižamām mašīnas durvīm un to padonu braucinātāju (reāli nav ne jausmas kā to sūdu sauc). Tad nu mūsu darbs ir galā, un Vladimirs mani aizved atpakaļ uz KKC un mēs atvadamies kā draugi.
Atpakaļ pie KKC, es uzzinu, ka visi sen jau dodas (mājās?) kaut kur un man ir nedaudz jāpieskrien. Nekas interesants nenotiek, mēs ar Laimu un Saimi uzkāpjam kokā, un tad visi izklīst (bet vispirms mēs vel aizejam uz kebabiem, kur Saimis saplēš bukletu un man ir kauns) un mēs dodamies mājās jo ir rīts.
Vēl kaut kādā brīdī paliek auksts, un vienai no manām dāmām paliek auksti, tāpēc es iedodu Emīlijai savu džemperi, jo kurš gan cits par viņu parūpēsies...
Es varbūt neesmu tas jaukākais cilvēks, bet es tomēr esmu top5, tā ka nevajag te tagad dirst. Un tā arī es to džemperi vairs redzējis neesmu. Kāda ir samaksa par manu labo sirdi? Lūk.
Vēl kaut kādā brīdī paliek auksts, un vienai no manām dāmām paliek auksti, tāpēc es iedodu Emīlijai savu džemperi, jo kurš gan cits par viņu parūpēsies...
Es varbūt neesmu tas jaukākais cilvēks, bet es tomēr esmu top5, tā ka nevajag te tagad dirst. Un tā arī es to džemperi vairs redzējis neesmu. Kāda ir samaksa par manu labo sirdi? Lūk.
Pa ceļam Jānis secina, ka viņš nemaz mājās netiek, jo viņa atslēgas ir pie Elvija un visiem ir tāds sagurums, ka tas ir reāli smieklīgi, bet nedaudz arī skumji un es pie sevis nodomāju "labi, ka neesmu jāņa vietā, man tikai jāaiziet līdz vilcienam un es būšu mājā". Kā tad.
Vilciens, kā pirmais vilciens, braucam braucam - izrubamies.
Pamostos, čalis skatās uz mums un Laima jau kājās nelielā steigā (iespējams es arī). Kontrolieris prasa "jums uz kurieni bija?" - "Uz Mellužiem" - "Ā ja?" un mēs izlecam ārā.
Es esmu tikko pamodies un man ir paģiras, un es nesaprotu kāpēc pietura ir nedaudz savādāka. Vilciens aizbrauc, es pagriežos atpakaļ un saprotu, ka tur nav mājas. Nevis manas, bet vispār pilnīgi nekādas. Un tas uz visām pusēm. Debesīs aizlido lidmašīna, kurai pie muguras piesieta tā lente, uz kuras rakstīts "Laipni lūgti Milzkalnē!" (ok šito es izdomāju, bet nav tālu no patiesības).
Kas nikns Milzkalnē? PILNĪGI NEKAS!!! Kopš es izlasīju Alises Pabērzas "Ko darīt Tukumā?", kas ietver tādas atrakcijas kā "Saskaiti mājai logus" vai " "Ēd dubļus" vai "Apgriezies uz riņki, tad 100 reizes pasaki cik tev ir interesanti", man vispār tajā virzienā negribās braukt, bet nu Milzkalne pārsit jebko.
Nekā, absolūti nekā tur nav. Ligzdā sēž stārķis, kuram no brīnumiem knābis ir atkāries (patiesība) un nesaprot, ka mums ir sušņiks. Mēs ar Laimu stāvam un vienkārši pilnā rīklē kliedzam. Mums uz abiem ir aptuveni 1ls skaidrā naudā (2reiz par maz), nākamais vilciens ir pēc stundas, un mēs nedaudz gribam nomirt.
Aiz neko darīt, mēs atrodam divus džekus, kas nedaudz tālāk zāģē malku un zin pastāstīt par vietējām apskaties vietām. Tuvākais veikals - 3km, veras 10os dienā (ir kaut kādi 7:30 vai kaut kā tā), kartes nepieņem. Tad vēl ir Tukums 8km, bet tur visi dubļus ēdot. Nu neko. Aizejam prom, tad atgriežamies, jo nedaudz mirstam - džeki saprot, kas ir sušņiks, un no garāžas grīdas izvēl bērzu sulas. Ar rozinēm. WOOOOOOOOO. Bez sarkasma - es biju sajūsmā. No otras puses - es nezinu kā ir nākt no ciema, par kuru labākā lieta, ko pateikt, ir rozīnes.
Kautkādā veidā mēs sagaidām vilcienu un tur ir kontroliere, kura cauri mūsu abu meikapam redz, ka mēs vienkārši esam noklīduši duraki, un izraksta biļetes no vēlākas stacijas. Un mēs tiekam mājās, un es vairs neko negribu darīt.
Nākamā diena paiet guļot pie kompja un rādot fakučus Nordea maratonistu bildēm.
Un tāpēc man patīk ar Jums dzert - Jūs esat lieliski - Paldies!
Ar cieņu, Valters Brūns.
P.S. Es, Valters Brūns, izaicinu Normundu 7 klašu izglītība Skudru salabot šajā ierakstā komatus, lai pierādītu savu vīrišķību gan man, gan visai plašajai pasaulei.
pirmdiena, aprīlis 29
Laikam ir lietas, ko labāk nezināt
Man patīk mācīties un uzzināt lietas, un es uzskatu, ka tas ir kruti! Jautāsi kurš var vairāk trīnīšus iemest? Dirst ej luni, pārraksti tu Excel makrosu tā, ka viņa darbība no 13 minūtēm samazinās uz 0,1sekundi un tad parunāsim. Man kantes sišanai pietiek ar to, ka es zinu, ka rallija mašīnām ir divi sajūgi.
Neskatoties uz to, ka es labprāt uzzinu un interesējos par gandrīz visu (tai skaitā par to kā ģeoloģijas studenti krata mālu) ir atsevišķas nozares, kurās manas zināšanas ir nedaudz zem normas. Es šeit nerunāju par basketbolu, bet kaut ko, kam ir arī jēga. Piemēram latviešu valoda. Man personīgi ar savu interpunkciju problēmu nav, un pavadīt stundas lasot "tika-tika-gramatika", lai risinātu tavas problēmas, es diemžēl gatavs neesmu. Es nezinu ko teikt. Vaino manu 40gadīgo latviešu valodas skolotāju, kas nāca uz skolu minisvārkos, lika kāju uz galdu, un lika man pēc stundām palikt parunāt, ja es kaut ko sliktu par Raini biju pateicis (true story). Vienīgi gan kas mani šeit biedē ir fakts, ka uz šīm dienasgrāmatām mēdz atklīst cilvēki no http://vardotaja.blogspot.com/ , jo tur bloga malā ir saite, un es neesmu īsti drošs, vai viņi nāk šeit ņirgāties par mani vai nē. Es ceru, ka nē, bet es ļoti labi spēju iedomāties, kā 3 cilvēki sēž krogā "Raiņa pakulas" un runā "Hei, atceries kā Valters Brūns ielika komatos divdabi, lai arī tur nemaz nebija divdabja teiciens?" un līdz asarām ir pārrēcies pat bārmenis, kurš par šādiem jokiem uzliek visam krogam bezmaksas Martini (es nezinu ko tie cilvēki dzer).
Vēl lieta, kur manas zināšanas ir vājākas nekā man šķistos labi ir vēsture.
Galvenokārt es šeit vainoju izglītības sistēmu, kas nesaprata to, ka man 15 gados interesantāk šķita spēlēt ar Krišu duraku, nekā klausīties, kā skolotāja stāv klases priekšā un skaļi lasa grāmatu. Augstkola ar Komunikācijas vēsturi man šo interesi palielināja tik ļoti, ka es mācījos arī uz eksāmenu, bet ne tik ļoti, lai veltītu vēsturei savu brīvo laiku. Es nezinu kāpēc tā. It kā ir daudz kas interesants, bet no otras puses man patīk lietas, kurās notiek arī kaut kas jauns.
Laimai savukārt šajā jomā ir visai spēcīgas zināšanas un interese, kas noved pie salīdzinoši smieklīgām lietām mūsu kopdzīvē arī tad, kad mēs esam skaidrā.
Piemēram, Laimai ir neliela spēle, kurā viņa nosauc tematu, un aicina mani pastāstīt ko es par to zinu. Piemēram, Renesansi. Tad es domāju, kas apmēram man ar to saistās un saku Leonardo da Vinči taisīja kaut kādas lidmašīnas, bet visi mākslinieki zīmēja resnas džāras ar visai grandiozu pupatūru. Van Gogs nogrieza ausi, bet paspēja pirmstam viskatko niknu sagleznot, un sievietes ar lielām kleitām piedirsa pilīs stūrus. Tad pēc Laimas sejas izteiksmes es mēģinu noprast cik tieši tālu es esmu aizšāvis. Es gan pieņemu, ka šī spēle viņai ir interesantāka nekā man, jo viņa zin, kad es runāju muļķības, bet es nē, bet no otras puses, nevarētu teikt arī, ka man būtu garlaicīgi.
No otras puses šis viņai atspēlējas, jo reizēm es mēdzu runāt par vēsturi ne spēles ietvaros, bet kā nopietnus avotus savām zināšanām izmantoju tādas lietas kā spēli "Tomb Raider", bruņurupuču nindzju pagātnes sēriju vai filmu "Mūmija atgriežas". Man ir aizdomas, ka viņa paliek nedaudz pikta, bet ne uz ilgu laiku, jo cilvēki, kuri dusmojas uz mani pēc savas nāves sadegs Ellē!
svētdiena, aprīlis 28
Bezmaksas sērkociņu cena
Es pats, piemēram, dzīvoju pasaulē, kurā es esmu ļoti draudzīgs, atvērts un visādi citādi sociāls cilvēks.
Diemēžel pēdējā laikā arvien vairāk saprotu, ka cilvēki, kas tic realitātei, domā savādāk un visticamāk viņiem ir taisnība.
Es esmu sapratis, ka, lai arī es ļoti labi komunicēju ar cilvēkiem, kurus pazīstu, un labprāt iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, es kaut kā nespēju būt tas, kurš iniciē sarunas un draudzības ne no kā. Es nezinu kapēc, bet sev es to skaidroju ar to, ka es negribu cilvēkiem besīt. It sevišķi tā, ja esmu skaidrā. Lai gan no otras puses, ar Laimu es iepazinos vienkārši atbraucot uz viņas māju un pieprasot šņabi un tortiļas, un tas ir izvērties visai veiksmīgi.
Es nezinu. Man patīk, ja man ir draugi, bet tas ir kaut kā sarežģītāk, nekā, manuprāt, tam vajadzētu būt.
Iemesls kāpēc es šo sāku rakstīt ir tipisks piemērs ar nepareizām situācijām, ar kurām savā dzīvē jātiek galā Valteram Brūnam.
Netālu no darba ir viekals, kurā ir cīgas, kādas nav TOPiņā. Šī iemesla dēļ, es tur piestaigāju visai bieži, un man par prieku daži pārdevēji, man ienākot, jau uzreiz dod man manas cīgas, un tas ir kaut kā jauki.
Pagājušo 5dien pēc pasēdēšanas darbā iegriežos tur pirms došanās tālāk, un tur ir divi pārdevēji. Čalis man dod manas cīgas un apstrādā karti, kamēr pārdevēja viņam blakām konkrēti skatās man virsū. Nu apmēram tā kā nēģerim Latvijas laukos. Es gan esmu jau nedaudz paņēmis uz krūts un tāpēc redzu divus risinājumos - samulsis dīdīties, vai ar tikpat nopietnu sejas izteiksimi skatīties pretī, un izvēlos otro. Tas ilgst pārdesmit sekundes, kamēr mēs abi sasmejamies, pārdevējs čalis ir apmulsis, es paņemu cīgas un pametu veikalu. Viss jauki, skaisti, man ir mana 5 minūšu draudzība. :)
Nākamajā nedēļā dodos pēc cīgām un tur mani sagaida tikai šī meiča. Tā kā es nezinu vai man kaut kā īpaši jāuzvedās, es vienkārši izliekos, ka pirmo reizi esmu veikalā, un palūdzu cīgas un sērkociņus. Viņa samulst un šķiet no sākuma nesaprot sērkociņus, bet tad iedod man visu sakot "šie būs par brīvu", uz ko es nezinu kā reaģēt, tāpēc izliekos ka nedzirdu. Samaksāju par cīgām, pasaku paldies un eju prom.
Un lūk tagad ir problēma - ja nākamreiz es eju uz to veikalu un tur ir tā meitene, un man nav uguns, man atkal jāpērk sērkociņi. Bet vai šoreiz man jāmaksā par viņiem? Es zinu, ka viņi nav par brīvu, es redzu to 5snt cenu, un man nav žēl viņu maksāt. Bet ja es maksāju, vai tad nerodas jautājums kāpēc es nemaksāju pagājušo reizi? Meitene, protams, ir ļoti jauka, bet es tagad esmu situācijā, kurā es nesaprotu kas tieši man būtu jādara - par sērkociņu paciņu it kā puķes jau nenesīšu, bet no otras puses izlikties, ka nekad neesmu saņēmis sērkociņus par brīvu no manas puses būtu tikai liekulīgi. Nebūtu arī gudri sākt sarunu ar "Paldies par tiem bezmaksas sērkociņiem pirms pusotras nedēļas, bet man vēl vajag, šoreiz maksāšu".
Reāli stulbi. Un es pat uz šito neuzprasījos. Bļeģ.
Igors un Kļaviņš man saka, ka es par daudz šajā iedziļinos, bet no otras puses - viņi nav tie, kuriem te ir ar bezmaksas sērkociņiem pakaļ sviests.
Turmpāk man tagad pēc tiesas un taisnības laikam ir vienkārši jāiet uz Narvīti.
Lūk, neveikla dzīve.
Jaunieši internetā
Nē. Ne tie. Mēs ar Daini!
Man ir stipra aizdoma, ka šo tā arī neesmu nekad pierakstījis, neskatoties uz to, ka gremdēties atmiņās par tehnoloģijām ir salīdzinoši populārs sarunu temats visur, kur es eju (bet es uz maz vietām eju).
Šis bija aptuveni tajā laikā, kad es disketē nesu spēli no Daiņa saviem brālēniem, nezinot vai viņiem ies. Datoru spēks tajā laikā tika noteikts pēc tā, vai viņiem ir CD-ROM. Dainim nebija. Atceros vēl tagad, kā nākot no Daiņa, viņš stāsta, ka viņa brālis no pirkšot to cd-room (tulkojas kā cd istaba), kurā likt diskus.
Šis bija aptuveni tajā laikā, kad pornogrāfija digitālā formātā izpaudās tā, ka kādam no Daiņa brāļiem starp segām bija noslēpta diskete, kurā bija viena bilde ar kailas sievietes ķermeni un Britnijas Spīrsas galvu.
Interneta adreses es pierakstīju speciālā tam paredzētā burtnīcā, katru no tām rūpīgi pierakstot burtu pa burtam "http://......." un tieši tāpat ievadīju atpakaļ interneta pārlūkā, nešķirojot vai tās ir adreses ar simpsonu bildēm vai TV-shop mājaslapa.
Pienāca laiks, kad mēs sapratām kas ir ī-meils, un tapa neskaitāmi epasti (mans pirmais bija kenij99@inbox.lv), katrs savai dzīves situācijai.
Tipiska saruna:
- "Cik tev ī-meili?"
-"Man 4"
-"Bāc, man tikai divi, bet viens navigātorā"
Ir skumji gan, ka viņiem vairs klāt netieku. Labprāt apskatītu savas sarakstes ar 19gadīgām meitenēm, kuras bija gana duras, lai domātu, ka man nav 12 gadi, un sūtītu bildes no sava Spānijas ceļojuma.
Un tā nu par to, kāpēc neesmu miljonārs:
Ar Daini reiz ejot mājā domājām - bet zini - ir taču Bils Geits, slavenais miljonārs. Varbūt varam aizrakstīt viņam meilu, ka esam divi diezgan gudri čaļi no Latvijas, un mums patīk Windows 98, bet diemžēl mums nav naudiņas. Varbūt varētu kādu vienu miljonu uz abiem sarunāt.
Un tā - nepiepildīti sapņi, salauztas cerības un tukšums kontā nākot mēneša beigām. Viss tikai tādēļ, ka nespējām atrast Bila ēpastu.
Un kas lieliskākais - vismaz no manas puses tas šķita nopietni. Jo varbūt, varbūt Bils tiešām sēž, lasa inboxā savu epastu, un arī viņš saprastu, ka mēs ar Daini esam diezgan gudri čaļi.
Lūk, naivums.
Man ir stipra aizdoma, ka šo tā arī neesmu nekad pierakstījis, neskatoties uz to, ka gremdēties atmiņās par tehnoloģijām ir salīdzinoši populārs sarunu temats visur, kur es eju (bet es uz maz vietām eju).
Šis bija aptuveni tajā laikā, kad es disketē nesu spēli no Daiņa saviem brālēniem, nezinot vai viņiem ies. Datoru spēks tajā laikā tika noteikts pēc tā, vai viņiem ir CD-ROM. Dainim nebija. Atceros vēl tagad, kā nākot no Daiņa, viņš stāsta, ka viņa brālis no pirkšot to cd-room (tulkojas kā cd istaba), kurā likt diskus.
Šis bija aptuveni tajā laikā, kad pornogrāfija digitālā formātā izpaudās tā, ka kādam no Daiņa brāļiem starp segām bija noslēpta diskete, kurā bija viena bilde ar kailas sievietes ķermeni un Britnijas Spīrsas galvu.
Interneta adreses es pierakstīju speciālā tam paredzētā burtnīcā, katru no tām rūpīgi pierakstot burtu pa burtam "http://......." un tieši tāpat ievadīju atpakaļ interneta pārlūkā, nešķirojot vai tās ir adreses ar simpsonu bildēm vai TV-shop mājaslapa.
Pienāca laiks, kad mēs sapratām kas ir ī-meils, un tapa neskaitāmi epasti (mans pirmais bija kenij99@inbox.lv), katrs savai dzīves situācijai.
Tipiska saruna:
- "Cik tev ī-meili?"
-"Man 4"
-"Bāc, man tikai divi, bet viens navigātorā"
Ir skumji gan, ka viņiem vairs klāt netieku. Labprāt apskatītu savas sarakstes ar 19gadīgām meitenēm, kuras bija gana duras, lai domātu, ka man nav 12 gadi, un sūtītu bildes no sava Spānijas ceļojuma.
Un tā nu par to, kāpēc neesmu miljonārs:
Ar Daini reiz ejot mājā domājām - bet zini - ir taču Bils Geits, slavenais miljonārs. Varbūt varam aizrakstīt viņam meilu, ka esam divi diezgan gudri čaļi no Latvijas, un mums patīk Windows 98, bet diemžēl mums nav naudiņas. Varbūt varētu kādu vienu miljonu uz abiem sarunāt.
Un tā - nepiepildīti sapņi, salauztas cerības un tukšums kontā nākot mēneša beigām. Viss tikai tādēļ, ka nespējām atrast Bila ēpastu.
Un kas lieliskākais - vismaz no manas puses tas šķita nopietni. Jo varbūt, varbūt Bils tiešām sēž, lasa inboxā savu epastu, un arī viņš saprastu, ka mēs ar Daini esam diezgan gudri čaļi.
Lūk, naivums.
svētdiena, aprīlis 21
Pensionāru skarbā dzīve
Biju pavisam aizmirsis uzrakstīt par šo, bet pirms pāris nedēļām paciemojāmies pie manas omes, un viņa mums sniedza ieskatu skarbaja pensionāru ikdienā.
Pāris lietas ko zināt - domāju, ka ir zināms, ka es nelepojos ar īpaši vertikāli izaicinošu augumu, kas savā ziņā attaisno to, ka no 10 sodiņiem es varu iemest labi ja divus. Mana ome, kura pārkāpusi savu 60 gadu slieksni šajā ziņā ir vēl pieticīgāka, un ir man aptuveni līdz krūtīm, taču tas acīmredzot nav šķērslis celties 05:00, iet uz dārzu, tad uz darbu, tad uz vecmāmiņu kluba "Rezēdas" organizētajiem pasākumiem un tad vēl atrast laiku nūjošana.
Nūjošana, redziet, ir tāda nopietna padarīšana - tas tev nav aiziet uz krogu, te ir sava hierarhija un likumi. Kompānijā, kurā visi dzimuši vairāk kā pusgadsimtu atpakaļ katra diena ir tikpat bīstama kā pastaiga pa tumšām geto ielām, tāpēc pārtrauksim ķiķināt un pievērsīsim uzmanību kādam stāstam no dzīves.
Mālpilī ir 3 nūjotāju grpas - supertrakie, trakie un normālie. Pēdējos no tiem 4. rindā ir mana ome. Jā - nedomā, ka tu te vienu dienu sāksi nūjot, atnāksi, un iestāsies rindā otrais. Nē - katram sava vieta ir vaiga sviedros nopelnīta un tikai pati pārākā, tā sauktā alpha-ome var iet visām priekšā un rādīt ceļu.
Kādu dienu nūjojot atlētes pamanījušas - 10. no grupas (sauksim viņu par Vizmu, jo es točna neatceros) ir pazudusi. Alpha-ome (sauksim par Mirdzu) dod komandu "Stāt!", jo visi domā, ka Vizma ir ielīdusi krūmiņos, kas ir pieļaujams, un šādos gadījumos pēc iepriekšējas paziņošanas visa nūjotāju kolonna apstājas un gaida. Pēc pāris minūtēm Vizma vēl nav uzradusies, tāpēc Mirdza pieņem lēmumu griezties riņķī un iet atpakaļ, kur pēc kāda posma tiek atrasta Vizma, kas rāpjas ārā no grāvja, kurā iekritusi jo sākusies kaut kāda lēkme. Nekavējoties pa kolonnu cietušajai tiek nogādāts validols. (Šis man liekas bezjēgā smieklīgi. Es iedomājos kā pēc 50 gadiem mēs ar Skudruci ejam uz Vērmani tusēt, viņš ierij validolu, un es saku "iedosi man arī" uz ko saņemu atbildi -"Nu labi, bet nu zaibal jau tā streļīšana, moš nopērc savu paciņu"). Pēc nelielas apspriedes Vizma izlemj doties mājā, taču tad iespējams to aizmirst un ir gatava tomēr doties tālāk līdz ar pārējām nūjotājām. Tiek mainīts maršruts un Mirdzas vadībā visa komanda nosoļo gar Vizmas māju, kur viņa tiek atstāta apgalvojot, ka jūtoties fantastiski.
Mana ome saka, ka šādi ir bīstami, jo reiz kāds vecāks vīrs esot atstāts uz akmens atpūsties un esot tur nomiris. Kad mēs sākam smieties viņa vēl piebilst "Tas nebija nūjojot, tas bija dzīvē!", kas ļauj mums vēl vairāk ielūkoties šīs bīstamās nodarbes cienītāju prātos. Man, protams, nav īsti skaidrs kā, bet es cenšos saprast - ir dzīve un ir nūjošana, lietas, kas nemijās un savstarpēji svarīgumā nav izvērtējamas.
Pēc pāris dienām ienāk ziņas - Vizma, aizgājusi uz māju, iespējams noģībusi, noripojusi pa kalnu, iekritusi dīķī un nomirusi. Lūk,spilgts piemērs, Vizmai bija izvēle - pateikt nē dzīvei, vai pateikt nē nūjošanai. Par lēmuma pareizību varam strīdēties, bet tas nemaina faktu. Ja tu gribi, lai es par šo nesmejos, tu esi jucis pilnībā.
Es nevaru īsti vēl iedomāties, bet man šķiet, ka varētu būt diezgan smieklīgi, kad tu esi pasaulē nodzīvojis jau tik ilgu laiku, ka tas, ka tavi paziņas mirst aptuveni tikpat bieži, kā tagad sūdzās par paģirām. Kaut kā jauki. Par šo runājot arī aizdomājāmies, ka šādā vecumā jau var sākt mirt arī par spīti. Piemēram Jānis izzog no manas pastkastes "Mālpils Vēstis" un es kā atriebību izvēlos aiziet uz viņa 80 gadu dzimšanas dienu un nomirt ar rosola bļodu rokās. Lai tiek pats pēc tam galā. Vēl pirms tam palūgt mazbērniem, lai uz kapakmeņa uzraksta "Valters Brūns / 1990-2110 / Jāni, tu lohs esi"
Lūk, nāve, nūjošana, dzīve.
Pāris lietas ko zināt - domāju, ka ir zināms, ka es nelepojos ar īpaši vertikāli izaicinošu augumu, kas savā ziņā attaisno to, ka no 10 sodiņiem es varu iemest labi ja divus. Mana ome, kura pārkāpusi savu 60 gadu slieksni šajā ziņā ir vēl pieticīgāka, un ir man aptuveni līdz krūtīm, taču tas acīmredzot nav šķērslis celties 05:00, iet uz dārzu, tad uz darbu, tad uz vecmāmiņu kluba "Rezēdas" organizētajiem pasākumiem un tad vēl atrast laiku nūjošana.
Nūjošana, redziet, ir tāda nopietna padarīšana - tas tev nav aiziet uz krogu, te ir sava hierarhija un likumi. Kompānijā, kurā visi dzimuši vairāk kā pusgadsimtu atpakaļ katra diena ir tikpat bīstama kā pastaiga pa tumšām geto ielām, tāpēc pārtrauksim ķiķināt un pievērsīsim uzmanību kādam stāstam no dzīves.
Mālpilī ir 3 nūjotāju grpas - supertrakie, trakie un normālie. Pēdējos no tiem 4. rindā ir mana ome. Jā - nedomā, ka tu te vienu dienu sāksi nūjot, atnāksi, un iestāsies rindā otrais. Nē - katram sava vieta ir vaiga sviedros nopelnīta un tikai pati pārākā, tā sauktā alpha-ome var iet visām priekšā un rādīt ceļu.
Kādu dienu nūjojot atlētes pamanījušas - 10. no grupas (sauksim viņu par Vizmu, jo es točna neatceros) ir pazudusi. Alpha-ome (sauksim par Mirdzu) dod komandu "Stāt!", jo visi domā, ka Vizma ir ielīdusi krūmiņos, kas ir pieļaujams, un šādos gadījumos pēc iepriekšējas paziņošanas visa nūjotāju kolonna apstājas un gaida. Pēc pāris minūtēm Vizma vēl nav uzradusies, tāpēc Mirdza pieņem lēmumu griezties riņķī un iet atpakaļ, kur pēc kāda posma tiek atrasta Vizma, kas rāpjas ārā no grāvja, kurā iekritusi jo sākusies kaut kāda lēkme. Nekavējoties pa kolonnu cietušajai tiek nogādāts validols. (Šis man liekas bezjēgā smieklīgi. Es iedomājos kā pēc 50 gadiem mēs ar Skudruci ejam uz Vērmani tusēt, viņš ierij validolu, un es saku "iedosi man arī" uz ko saņemu atbildi -"Nu labi, bet nu zaibal jau tā streļīšana, moš nopērc savu paciņu"). Pēc nelielas apspriedes Vizma izlemj doties mājā, taču tad iespējams to aizmirst un ir gatava tomēr doties tālāk līdz ar pārējām nūjotājām. Tiek mainīts maršruts un Mirdzas vadībā visa komanda nosoļo gar Vizmas māju, kur viņa tiek atstāta apgalvojot, ka jūtoties fantastiski.
Mana ome saka, ka šādi ir bīstami, jo reiz kāds vecāks vīrs esot atstāts uz akmens atpūsties un esot tur nomiris. Kad mēs sākam smieties viņa vēl piebilst "Tas nebija nūjojot, tas bija dzīvē!", kas ļauj mums vēl vairāk ielūkoties šīs bīstamās nodarbes cienītāju prātos. Man, protams, nav īsti skaidrs kā, bet es cenšos saprast - ir dzīve un ir nūjošana, lietas, kas nemijās un savstarpēji svarīgumā nav izvērtējamas.
Pēc pāris dienām ienāk ziņas - Vizma, aizgājusi uz māju, iespējams noģībusi, noripojusi pa kalnu, iekritusi dīķī un nomirusi. Lūk,spilgts piemērs, Vizmai bija izvēle - pateikt nē dzīvei, vai pateikt nē nūjošanai. Par lēmuma pareizību varam strīdēties, bet tas nemaina faktu. Ja tu gribi, lai es par šo nesmejos, tu esi jucis pilnībā.
Es nevaru īsti vēl iedomāties, bet man šķiet, ka varētu būt diezgan smieklīgi, kad tu esi pasaulē nodzīvojis jau tik ilgu laiku, ka tas, ka tavi paziņas mirst aptuveni tikpat bieži, kā tagad sūdzās par paģirām. Kaut kā jauki. Par šo runājot arī aizdomājāmies, ka šādā vecumā jau var sākt mirt arī par spīti. Piemēram Jānis izzog no manas pastkastes "Mālpils Vēstis" un es kā atriebību izvēlos aiziet uz viņa 80 gadu dzimšanas dienu un nomirt ar rosola bļodu rokās. Lai tiek pats pēc tam galā. Vēl pirms tam palūgt mazbērniem, lai uz kapakmeņa uzraksta "Valters Brūns / 1990-2110 / Jāni, tu lohs esi"
Lūk, nāve, nūjošana, dzīve.
otrdiena, aprīlis 9
Receptes
Skatoties tīri tā tehniski, receptes nekas tāds īpaši grūti saprotams nav, taču no pieredzes zinu, ka realitāte ir krietni skumjāka. Ēst gatavošana ir viena no tām lietām, kuru es uzskatu man vajadzētu prast, un šīs prasmes mani padarītu par reāli krutāku džeku, bet tā, kā es šo faktu esmu apzinājies tikai pēdējā gada laikā, un esmu nedaudz par slinku, lai daudz eksperimentētu, neko īpaši daudz iemācījies es neesmu.
Nav tā, ka es nevarētu pabarot sevi, bet citiem cilvēkiem ēst es taisu nelabprāt, un jūtos droši lielākoties tikai tad, ja ēdājs ir Jānis (jo ēd visu), vai, ja esmu kārtīgi un pārliecinoši esmu izskaidrojis, ka tas, ko es taisu nav paredzēts ēšanai, un pastāv risks, ka tas kas nonāks uz šķīvja var sagadīties mistērija pat man pašam. Pirms kāda laika, piemēram, es izcepu torti, kuru mēs ar Laimu romantiski abi kopā pēc izcepšanas aizlaidām podā.
Tad nu es domāju - kas tad īsti ir recepte. Pirmā doma man bija, ka recepte ir jebkas, kas ietver vismaz divas lietas, kas tiek noliktas uz šķīvja reizē (Es īsti nezinu kāpēc, bet tas, kas man tagad ienācis prātā ir padomju laika plakāts ar uzrakstu "Valters un Skudrucis - recepte nepatikšanām"), bet tad man galvā parādījās Mārtiņš Rītiņš, kurš ar sarauktu pieri lūkojas uz mani caur uzacīm un dusmīgi krata pirkstu.
Tas tāpēc, ka reiz mēs skatījāmies video, kur Mārtiņš Rītiņš 20 minūtes taisa vienkārši tunci. Jap.
Tad gala secinājums ir tāds, ka konkrētu kritēriju nav, un es varu pats izlemt ko saukt par recepti un nē.
Šodien darbā pusdienās ēdu papriku un tomātu ar redīsiem un biezpienu (šito biezpienu pagaidām ignorē), jo es esmu pēkšņi veselīgs, un sapratu, ka es esmu diezgan kruti pagatavojis sarkanu ēdienu. Tagad es nezinu cik reāli man tas izdosies, bet turpmākajām dienām plānoju izmēģināt recepšu sēriju, katru dienu ēdot citas krāsas ēdienu. Rīt, piemēram, zaļā paprika un gurķi un olīvas or smth. u.t.t.
Kruti ne? Bišķīt man liekas. Nu tā uz 5 no 1 līdz superkruti.
Vēl es esmu atklājis garšvielas - izrādās ir tīri ok. Es rimčikā nopērku kko tik neitrālu kā "vidusjūras garšvielas", kas man neizsaka pilnīgi neko, un kaisu pāri visam, un jūtos izsmalcināt. Man šķiet, ka manas darba pusdienas ir mana lieliskā iespēja eksperimentēt ar ēdienu, kuru jāēd tikai man, tā kā iespējams kaut kādas ziņas būs arī šajā jomā!
Nav tā, ka es nevarētu pabarot sevi, bet citiem cilvēkiem ēst es taisu nelabprāt, un jūtos droši lielākoties tikai tad, ja ēdājs ir Jānis (jo ēd visu), vai, ja esmu kārtīgi un pārliecinoši esmu izskaidrojis, ka tas, ko es taisu nav paredzēts ēšanai, un pastāv risks, ka tas kas nonāks uz šķīvja var sagadīties mistērija pat man pašam. Pirms kāda laika, piemēram, es izcepu torti, kuru mēs ar Laimu romantiski abi kopā pēc izcepšanas aizlaidām podā.
Tad nu es domāju - kas tad īsti ir recepte. Pirmā doma man bija, ka recepte ir jebkas, kas ietver vismaz divas lietas, kas tiek noliktas uz šķīvja reizē (Es īsti nezinu kāpēc, bet tas, kas man tagad ienācis prātā ir padomju laika plakāts ar uzrakstu "Valters un Skudrucis - recepte nepatikšanām"), bet tad man galvā parādījās Mārtiņš Rītiņš, kurš ar sarauktu pieri lūkojas uz mani caur uzacīm un dusmīgi krata pirkstu.
Tas tāpēc, ka reiz mēs skatījāmies video, kur Mārtiņš Rītiņš 20 minūtes taisa vienkārši tunci. Jap.
Tad gala secinājums ir tāds, ka konkrētu kritēriju nav, un es varu pats izlemt ko saukt par recepti un nē.
Šodien darbā pusdienās ēdu papriku un tomātu ar redīsiem un biezpienu (šito biezpienu pagaidām ignorē), jo es esmu pēkšņi veselīgs, un sapratu, ka es esmu diezgan kruti pagatavojis sarkanu ēdienu. Tagad es nezinu cik reāli man tas izdosies, bet turpmākajām dienām plānoju izmēģināt recepšu sēriju, katru dienu ēdot citas krāsas ēdienu. Rīt, piemēram, zaļā paprika un gurķi un olīvas or smth. u.t.t.
Kruti ne? Bišķīt man liekas. Nu tā uz 5 no 1 līdz superkruti.
Vēl es esmu atklājis garšvielas - izrādās ir tīri ok. Es rimčikā nopērku kko tik neitrālu kā "vidusjūras garšvielas", kas man neizsaka pilnīgi neko, un kaisu pāri visam, un jūtos izsmalcināt. Man šķiet, ka manas darba pusdienas ir mana lieliskā iespēja eksperimentēt ar ēdienu, kuru jāēd tikai man, tā kā iespējams kaut kādas ziņas būs arī šajā jomā!
pirmdiena, aprīlis 8
Mazā runa
Iespējams jau esmu rakstījis, ka man ir problēmas ar "small talk".
Īpaši nepievēršot uzmanību, kas varētu liecināt par pretējo, es vienmēr esmu pieņēmis, ka esmu diezgan sociāla būtne. Kādreiz šis pieņēmums bija pamatots pilnīgi noteikti, ņemot vērā, ka uzaugu sabiedrībā, kurā bija normāli, ka mani brālēni atteicās mājās pacelt telefonu vai atvērt durvis, ja pie tām zvana.
Tagad gan, kad esmu secinājis, ka eksistē arī cilvēki, kurus tu nepazīsti (t.i. ārpus Mālpils), un pazīšanās tev netiek vienkārši uzliktas par pienākumu (studijas, sākot strādāt darba vietā), mani sāk mākt aizdomas, ka to vimpeli, ko es sev esmu piešķīris par "Īpaši draudzīgs un komunikabls" man nāksies ņemt no sienas nost.
Tad kā jau sāku - small talk.
Šorīt braucu vilcienā un mēģināju mācīties (nopietni, vilcienā daudz ko var uzzināt) kā tad to ir jādara.
Man pretī sēž sieviete uz ~35, ģērbusies ļoti lietišķi, bet neizskatās nopietni - laikam skolotāja. Sauksim viņu par Mildu (jo viņai ir brilles). Babītē iekāpj čalis tādā pašā vecumā, tāpēc sauksim viņu par Gunāru. Gunis nosēžas man blakus (skolotāja ir pretī) un te nu izrādās, ka viņi ir pazīstami. Novēroju kas tagad ir jādara:
Milda: Labrīt Gunār! Tev gan liela soma! /Soma pilnīgi normāla. Pilnīgi parasta mugursoma, nezinu vai kaut kas iekšā/
Gunārs: he-he, jāā...
Milda: Tagad jau jāstaigā ar somām hi-hi nu ja nu ja /vai kaut kas tamlīdzīgs/
Gunārs: Nu ja, nu ja, tā jau ir, kad ar tām somām, man jau arī soma...
/Šeit es manu ka sāk trūkt sarunas tematu, bet tas nav šķērslis Mildai - sievietei, kuras interesantums ir mērāms skalā no 1 līdz interesants krāsu raksts uz kabača/
Milda:Nu!!!! Pavasaris būs?!
/Biju palaidis garām, ka Gunārs ir eksperts/
Gunārs: Nu ziņās jau teica, ka +6, tad jau laikam nāk.... /sadirsa tev Guni, bet pagātnes Valters vēl to nezināja. Tagad ir iestājies neliels klusuma brīdis/
Gunārs: Nu labi netraucēšu jau strādāt... /Mildai rokās kaut kādi papīri/
Milda: nē nē, nu jā, nu he he vilcienā jau var pastrādāt or smth....
Kaut kur šeit es beidzu pievērst uzmanību, bet pasakiet man nopietni cik liela jēga ir no kaut kā šāda? Man reāli patīk runāt ar cilvēkiem, bet, ja mēs runājam kaut ko šādu, es jūtos neērtāk, nekā, ja es un tava mamma tai vilcienā pliki viens otram blakus sēdētu.
Es it kā saprotu, ka ir nepieciešams socializēties un tā, bet var taču izdomāt kaut ko normālu. Piemēram es satieku Skudruci un saku "Čau, tu esi lohs", viņš sāk mani nodirst un mums vismaz ir par ko runāt, nevis lemt pavasaris būs vai nebūs (bļe čist nebūs, tu lune, bija ziema, tagad rudens būs un atkal ziema, šogad izlaižam, pēc aprīļa būs septembris DURA). No otras puses, ja man ir jāuztur attiecības ar nopietnākiem cilvēkiem, es gluži šādi nevaru un tāpēc mana dzīve ir grūta. Darba darīšanās es pāris reizes šo rituālu esmu veicis pa telefonu, bet tomēr pēc tam es galu galā jūtos kā muļķis.
Par šo pastāstīju Kļaviņam un viņa padoms ir šāds - small talk ir jāuztur, bet pirmajā brīdī, kur vari, iespraud kaut ko, kas aizved sarunu uz kaut ko, par ko jūs varat normāli runāt. Streičai esot pat vēl līmeni augstāk atstrādāta taktika - uzdot cilvēkam jautājumu, uz kuru jau zināms, ka viņš atbildēs ar kaut ko, par ko pēc tam var runāt. Nevienu piemēru nedzirdēju, bet pieņemu ka varētu būt kaut kas šāds:
-"Sveiki! Vai tad Jums arī kāds nomiris?"
-"Jā, brālēns"
-"Man arī reiz bija brālēns! Viņš kolhozā bija........"
Kaut kā tā. Mūžū dzīvo mūžu mācies - šo es nākamreiz izmēģināšu, un iespējams ziņošu par sekmēm. Man ir nelielas aizdomas, ka es vienkārši sākšu runāt kaut ko, kas interesē tikai man un tas cilvēks aizbēgs, bet nu, nav jau arī tā, ka tas būtu obligāti slikti.
Īpaši nepievēršot uzmanību, kas varētu liecināt par pretējo, es vienmēr esmu pieņēmis, ka esmu diezgan sociāla būtne. Kādreiz šis pieņēmums bija pamatots pilnīgi noteikti, ņemot vērā, ka uzaugu sabiedrībā, kurā bija normāli, ka mani brālēni atteicās mājās pacelt telefonu vai atvērt durvis, ja pie tām zvana.
Tagad gan, kad esmu secinājis, ka eksistē arī cilvēki, kurus tu nepazīsti (t.i. ārpus Mālpils), un pazīšanās tev netiek vienkārši uzliktas par pienākumu (studijas, sākot strādāt darba vietā), mani sāk mākt aizdomas, ka to vimpeli, ko es sev esmu piešķīris par "Īpaši draudzīgs un komunikabls" man nāksies ņemt no sienas nost.
Tad kā jau sāku - small talk.
Šorīt braucu vilcienā un mēģināju mācīties (nopietni, vilcienā daudz ko var uzzināt) kā tad to ir jādara.
Man pretī sēž sieviete uz ~35, ģērbusies ļoti lietišķi, bet neizskatās nopietni - laikam skolotāja. Sauksim viņu par Mildu (jo viņai ir brilles). Babītē iekāpj čalis tādā pašā vecumā, tāpēc sauksim viņu par Gunāru. Gunis nosēžas man blakus (skolotāja ir pretī) un te nu izrādās, ka viņi ir pazīstami. Novēroju kas tagad ir jādara:
Milda: Labrīt Gunār! Tev gan liela soma! /Soma pilnīgi normāla. Pilnīgi parasta mugursoma, nezinu vai kaut kas iekšā/
Gunārs: he-he, jāā...
Milda: Tagad jau jāstaigā ar somām hi-hi nu ja nu ja /vai kaut kas tamlīdzīgs/
Gunārs: Nu ja, nu ja, tā jau ir, kad ar tām somām, man jau arī soma...
/Šeit es manu ka sāk trūkt sarunas tematu, bet tas nav šķērslis Mildai - sievietei, kuras interesantums ir mērāms skalā no 1 līdz interesants krāsu raksts uz kabača/
Milda:Nu!!!! Pavasaris būs?!
/Biju palaidis garām, ka Gunārs ir eksperts/
Gunārs: Nu ziņās jau teica, ka +6, tad jau laikam nāk.... /sadirsa tev Guni, bet pagātnes Valters vēl to nezināja. Tagad ir iestājies neliels klusuma brīdis/
Gunārs: Nu labi netraucēšu jau strādāt... /Mildai rokās kaut kādi papīri/
Milda: nē nē, nu jā, nu he he vilcienā jau var pastrādāt or smth....
Kaut kur šeit es beidzu pievērst uzmanību, bet pasakiet man nopietni cik liela jēga ir no kaut kā šāda? Man reāli patīk runāt ar cilvēkiem, bet, ja mēs runājam kaut ko šādu, es jūtos neērtāk, nekā, ja es un tava mamma tai vilcienā pliki viens otram blakus sēdētu.
Es it kā saprotu, ka ir nepieciešams socializēties un tā, bet var taču izdomāt kaut ko normālu. Piemēram es satieku Skudruci un saku "Čau, tu esi lohs", viņš sāk mani nodirst un mums vismaz ir par ko runāt, nevis lemt pavasaris būs vai nebūs (bļe čist nebūs, tu lune, bija ziema, tagad rudens būs un atkal ziema, šogad izlaižam, pēc aprīļa būs septembris DURA). No otras puses, ja man ir jāuztur attiecības ar nopietnākiem cilvēkiem, es gluži šādi nevaru un tāpēc mana dzīve ir grūta. Darba darīšanās es pāris reizes šo rituālu esmu veicis pa telefonu, bet tomēr pēc tam es galu galā jūtos kā muļķis.
Par šo pastāstīju Kļaviņam un viņa padoms ir šāds - small talk ir jāuztur, bet pirmajā brīdī, kur vari, iespraud kaut ko, kas aizved sarunu uz kaut ko, par ko jūs varat normāli runāt. Streičai esot pat vēl līmeni augstāk atstrādāta taktika - uzdot cilvēkam jautājumu, uz kuru jau zināms, ka viņš atbildēs ar kaut ko, par ko pēc tam var runāt. Nevienu piemēru nedzirdēju, bet pieņemu ka varētu būt kaut kas šāds:
-"Sveiki! Vai tad Jums arī kāds nomiris?"
-"Jā, brālēns"
-"Man arī reiz bija brālēns! Viņš kolhozā bija........"
Kaut kā tā. Mūžū dzīvo mūžu mācies - šo es nākamreiz izmēģināšu, un iespējams ziņošu par sekmēm. Man ir nelielas aizdomas, ka es vienkārši sākšu runāt kaut ko, kas interesē tikai man un tas cilvēks aizbēgs, bet nu, nav jau arī tā, ka tas būtu obligāti slikti.
svētdiena, aprīlis 7
Hello
Es laikam tikai gribēju uzrakstīt, ka es neesmu vēl no miris.
Man bija baigie nenormālie plāni šajās brīvdienās atsākt rakstīt, un rakstīt pilnīgi jebko, ko gribās, nedomājot par to, vai to lasīs mana mamma, vai cilvēki, kas teiks "Valter Brūns tu esi lohs un zajebal šitas man", bet tā vietā 90% sava nomoda laika es esmu pavadījis zaļumos un mācoties Ruby.
Es totāli nesūdzos, bet esmu nedaudz neapmirināts.
Bet savai aizstāvībai varu izmantot faktu, ka ar Laimu izspēlējām nelielu kungi-zemnieki spēli Mellužu pludmalē, kā pili izmantojot bērnu mājiņu, no kuras ir slidkalniņš. Izstāstīt grūti, bet galvoju, ka man sāpēja vēders no smiešanās.
Es pieņemu, ka man arī nav nenormāli daudz ko rakstīt, jo man šķiet, ka interesantākā šīs dienasgrāmatas daļa ir tā, kurā es esmu dzēris šņabi, vai izgājis no mājas, kas šajā ziemas hibernācijas periodā nav noticis īpaši daudz, bet es pie tā strādāju. (Gan pie iešanas ārā gan šņabja)
Man šķiet man vajadzētu vairāk satikt jaunus un vecus cilvēkus un komunicēt, ko es sāku risināt ar "dzert ar visiem alu" plānu, bet tas nodrošina tikai esošos draugus. Man patīk satikt jaunus cilvēkus, bet no otras puses viņi bieži ir muļķi un runā tikai garlaicīgas lietas, tāpēc es esmu kautkādā pretrunā ar sevi un veidoju tikai 2 minūšu attiecības ar pārdevējām u.t.t.
Bet nu nāk pavasaris, kas nozīmē, ka man ir jālien ārā no mājas, ko es arī domāju darīt, tāpēc ir neliela cerība, ka te kaut kas varētu arī notikt. Bet varbūt es meloju gan sev gan tev, un te nekas nebūs.
Man bija baigie nenormālie plāni šajās brīvdienās atsākt rakstīt, un rakstīt pilnīgi jebko, ko gribās, nedomājot par to, vai to lasīs mana mamma, vai cilvēki, kas teiks "Valter Brūns tu esi lohs un zajebal šitas man", bet tā vietā 90% sava nomoda laika es esmu pavadījis zaļumos un mācoties Ruby.
Es totāli nesūdzos, bet esmu nedaudz neapmirināts.
Bet savai aizstāvībai varu izmantot faktu, ka ar Laimu izspēlējām nelielu kungi-zemnieki spēli Mellužu pludmalē, kā pili izmantojot bērnu mājiņu, no kuras ir slidkalniņš. Izstāstīt grūti, bet galvoju, ka man sāpēja vēders no smiešanās.
Es pieņemu, ka man arī nav nenormāli daudz ko rakstīt, jo man šķiet, ka interesantākā šīs dienasgrāmatas daļa ir tā, kurā es esmu dzēris šņabi, vai izgājis no mājas, kas šajā ziemas hibernācijas periodā nav noticis īpaši daudz, bet es pie tā strādāju. (Gan pie iešanas ārā gan šņabja)
Man šķiet man vajadzētu vairāk satikt jaunus un vecus cilvēkus un komunicēt, ko es sāku risināt ar "dzert ar visiem alu" plānu, bet tas nodrošina tikai esošos draugus. Man patīk satikt jaunus cilvēkus, bet no otras puses viņi bieži ir muļķi un runā tikai garlaicīgas lietas, tāpēc es esmu kautkādā pretrunā ar sevi un veidoju tikai 2 minūšu attiecības ar pārdevējām u.t.t.
Bet nu nāk pavasaris, kas nozīmē, ka man ir jālien ārā no mājas, ko es arī domāju darīt, tāpēc ir neliela cerība, ka te kaut kas varētu arī notikt. Bet varbūt es meloju gan sev gan tev, un te nekas nebūs.
otrdiena, marts 5
Katastrofa - šķībacainie Iecavā
NB! Sakarā ar to, ka ir tādi žurnāla IR žurnālisti, kam ir grūti atšķirt joku no realitātes tik ļoti, ka pat uz zemes nosviestu kartupeļa mizu jābrauc analizēt drošības policijai, informēju, ka šie notikumi patiesībā NAV notikuši, kā arī raksta mērķis ir smieties par latviešu rasismu un problēmām sadzīvot ar visu jauno, nevis konkrētu ķīniešu ģimeni, vai jebkādā veidā veicināt naidu pret cittautiešiem. Es nesmejos par Ķīniešiem, es smejos par jums. Nezinu tiešām cik tieši grūti ir to saprast.
Iepazīstoties ar sensacionālo ziņu par Iecavas jaunajiem iemītniekiem - ĶĪNIEŠIEM - un Delfiem.lv komentētāju lielo sašutumu par šo noziegumu pret Latvijas tautu, mēs, Latvijas pētnieciskās žurnālistikas krējums Valters Brūns un Laima Baldiņa, jau atkal atmetam savus dienišķos darbus, lai sniegtu reportāžu no notikumu vietas. Kas notiek Iecavā? Vai Iecava vēl ir ES? Kāpēc tur ir ķīnieši? Par to lasiet tālāk.
Kā jau piefiksējuši tautas dvēseles tīrības sargi, Pērkona un Māras zemīti Latvi piemeklējusi katastrofa, ko augsta ranga zinātnieki jau pielīdzinājuši zemestrīcei ar septiņu baļļu stiprumu pēc Rihtera skalas - proti, ķīniešu invāzija. Simtiem latviešu iznākuši no mājām, lai tādējādi protestētu pret šādu genocīdu pret latviešu tautu, pamīņājušies uz lieveņa, pateikuši "auksts" un iegājuši atpakaļ.
Kā zināms, nu jau llgāk kā 2 mēnešus Iecavas iedzīvotāju mieru apdraud ciemata jaunie iedzīvotāji - Veidongs Čang Čens ar savu neizmērojamo (5 cilvēki) ģimeni.
“Pēdējo nedēļu dzīvojam šausmās. Vakariņu laikā mājā nereti ienāk ķīnietis ar atsegtu kailumu un paņem no galda kotletes. Bērni sēž ar tukšiem vēderiem un raud. Raud arī tāpēc, ka ar vīru tiem ar skoču salīmējām acis, lai ķīnieši tos neaiznes,” stāsta Iecavniece Marita.
Vairākus pensionārus no šausmu apsēstās pilsētas nācies pārvest uz Rīgas Stradiņa slimnīcu, jo aptiekā visas zāles aizstātas ar rīsiem - homeopātiskajās kapsulās, deguna pilienos un pat aktīvās ogles paciņās sabāzti piededzināti rīsi. Kāda pensionāre raudot stāsta: “Nu jau pat tirdziņā nav iespējams nopirkt kārtīgu cukuru. Jau trešo dienu, kā pie tējas beram klāt rīsus.”
Iecavnieks Vilis savukārt ir šausmās jau kopš trešdienas. Kā jau katru rītu, Vilis atvēris savu Raiņa kopoto rakstu sējumu, lai nodotos Latviešu literatūras izsmalcinātajām baudām, bet tur priekšā - Konfūcija raksti. “KĀ LAI ES ZINU, KAS TAGAD NOTIEK AR AKMENI BIRZĪ?” sašutumā vēsta Vilis. Jāteic, ka ķīniešu ģimene, kura tobrīd Viļa istabā lauza nost kājas krēsliem un galdiem, norādīja, ka tā vietā iecavnieks nu var mācīties, kā inteliģenti un saticīgi sadzīvot ar apkārtējo sabiedrību, uz ko Vilis nikni atbildēja ar: “KAM MAN KĀ LATVIETIM TĀDI SŪDI IR VAJADZĪGI?”
Īpašu uztraukumu ziņa radījusi topošo vecāku vidū. Kā rāda novērojumi, kopš ķīniešu pārvākšanās uz dzīvi Iecavā stāvoklī esošajām iecavniecēm dzimst izteikti dzelteni bērni. Visiem jaundzimušajiem, kā ziņo Iecavas slimnīcas pārstāvji, tika ņemtas asins analīzes cerībā, ka izcēlusies masveida hepatīta epidēmija, tomēr atbildes bija nepielūdzamas - katrā no gadījumiem pie dzeltes bija vainīgs akūta aziātisma izplatība bērnu neaizsargātajos ķermeņos.
Iecavas mērs Jānis Pelsis pašlaik uz komentāriem nav sasniedzams. Viņš, tāpat kā daudzi iecavnieki, ir ieslēdzies savas mājas pagrabā, kurā pārtikas krājumi pietiekot 2 gadiem. Neskatoties uz lielo plakātu “Komunistiskajai Ķīnai NĒ!” pie Pelša mājas, vietējie mēļo, ka pagrabā ar viņu esot arī ķīniešu prostitūtas, un Vides aizsardzības un reģionālo lietu ministrija esot saņēmusi iesniegumu, kas pauž Iecavas vēlmi izstāties no Eiropas savienības.
Iecavas pensionāru izvirzītais jaunais mēra amata kandidāts, 64 gadīgais Jānis Bute, komentē “Nav mums Iecavā krievu, nebūs arī žīdu. Lai tinas atpakaļ uz savu Aušvici.”
Lai izvērtētu šo situāciju maksimāli objektīvi, esam pieaicinājuši savu viedokli izteikt arī ekspertus:
Delfi.lv komentētājs krievs ir optimistisks:“Apsveicu gan latviesus gan kiniesus!Bus kam maju pardod!”
genocīds turpinās savukārt ir šokā: “Latvijas izpārdošana par kapeikām!!!!!!!!!!”
AŠ: “Paldies mūsu likumdevējiem - šitādi pēc neilga laika paši jau sēdēs Saeimā“
Ome: “Par ko tad te priecāties ???? Man gan šitie šķībīši ļoti nepatīk........“
normis: “Uzskatu ka nedrīkst ķīniešus laist Latvijā, pirmie 100- 1000 atbrauks un integrēsies, nākošie 100000 pieprasīs otru valsts valodu....iebrauks 1000000 un ko tad?”
Ivars: “Latviešiem jābrauc dzīvot uz ārzemēm,bet mūsu ņergas velk šurp ķīniešus.Kraupainie suņi!“
Iepazīstoties ar sensacionālo ziņu par Iecavas jaunajiem iemītniekiem - ĶĪNIEŠIEM - un Delfiem.lv komentētāju lielo sašutumu par šo noziegumu pret Latvijas tautu, mēs, Latvijas pētnieciskās žurnālistikas krējums Valters Brūns un Laima Baldiņa, jau atkal atmetam savus dienišķos darbus, lai sniegtu reportāžu no notikumu vietas. Kas notiek Iecavā? Vai Iecava vēl ir ES? Kāpēc tur ir ķīnieši? Par to lasiet tālāk.
Kā jau piefiksējuši tautas dvēseles tīrības sargi, Pērkona un Māras zemīti Latvi piemeklējusi katastrofa, ko augsta ranga zinātnieki jau pielīdzinājuši zemestrīcei ar septiņu baļļu stiprumu pēc Rihtera skalas - proti, ķīniešu invāzija. Simtiem latviešu iznākuši no mājām, lai tādējādi protestētu pret šādu genocīdu pret latviešu tautu, pamīņājušies uz lieveņa, pateikuši "auksts" un iegājuši atpakaļ.
Kā zināms, nu jau llgāk kā 2 mēnešus Iecavas iedzīvotāju mieru apdraud ciemata jaunie iedzīvotāji - Veidongs Čang Čens ar savu neizmērojamo (5 cilvēki) ģimeni.
“Pēdējo nedēļu dzīvojam šausmās. Vakariņu laikā mājā nereti ienāk ķīnietis ar atsegtu kailumu un paņem no galda kotletes. Bērni sēž ar tukšiem vēderiem un raud. Raud arī tāpēc, ka ar vīru tiem ar skoču salīmējām acis, lai ķīnieši tos neaiznes,” stāsta Iecavniece Marita.
Vairākus pensionārus no šausmu apsēstās pilsētas nācies pārvest uz Rīgas Stradiņa slimnīcu, jo aptiekā visas zāles aizstātas ar rīsiem - homeopātiskajās kapsulās, deguna pilienos un pat aktīvās ogles paciņās sabāzti piededzināti rīsi. Kāda pensionāre raudot stāsta: “Nu jau pat tirdziņā nav iespējams nopirkt kārtīgu cukuru. Jau trešo dienu, kā pie tējas beram klāt rīsus.”
Iecavnieks Vilis savukārt ir šausmās jau kopš trešdienas. Kā jau katru rītu, Vilis atvēris savu Raiņa kopoto rakstu sējumu, lai nodotos Latviešu literatūras izsmalcinātajām baudām, bet tur priekšā - Konfūcija raksti. “KĀ LAI ES ZINU, KAS TAGAD NOTIEK AR AKMENI BIRZĪ?” sašutumā vēsta Vilis. Jāteic, ka ķīniešu ģimene, kura tobrīd Viļa istabā lauza nost kājas krēsliem un galdiem, norādīja, ka tā vietā iecavnieks nu var mācīties, kā inteliģenti un saticīgi sadzīvot ar apkārtējo sabiedrību, uz ko Vilis nikni atbildēja ar: “KAM MAN KĀ LATVIETIM TĀDI SŪDI IR VAJADZĪGI?”
Īpašu uztraukumu ziņa radījusi topošo vecāku vidū. Kā rāda novērojumi, kopš ķīniešu pārvākšanās uz dzīvi Iecavā stāvoklī esošajām iecavniecēm dzimst izteikti dzelteni bērni. Visiem jaundzimušajiem, kā ziņo Iecavas slimnīcas pārstāvji, tika ņemtas asins analīzes cerībā, ka izcēlusies masveida hepatīta epidēmija, tomēr atbildes bija nepielūdzamas - katrā no gadījumiem pie dzeltes bija vainīgs akūta aziātisma izplatība bērnu neaizsargātajos ķermeņos.
Iecavas mērs Jānis Pelsis pašlaik uz komentāriem nav sasniedzams. Viņš, tāpat kā daudzi iecavnieki, ir ieslēdzies savas mājas pagrabā, kurā pārtikas krājumi pietiekot 2 gadiem. Neskatoties uz lielo plakātu “Komunistiskajai Ķīnai NĒ!” pie Pelša mājas, vietējie mēļo, ka pagrabā ar viņu esot arī ķīniešu prostitūtas, un Vides aizsardzības un reģionālo lietu ministrija esot saņēmusi iesniegumu, kas pauž Iecavas vēlmi izstāties no Eiropas savienības.
Iecavas pensionāru izvirzītais jaunais mēra amata kandidāts, 64 gadīgais Jānis Bute, komentē “Nav mums Iecavā krievu, nebūs arī žīdu. Lai tinas atpakaļ uz savu Aušvici.”
Lai izvērtētu šo situāciju maksimāli objektīvi, esam pieaicinājuši savu viedokli izteikt arī ekspertus:
Delfi.lv komentētājs krievs ir optimistisks:“Apsveicu gan latviesus gan kiniesus!Bus kam maju pardod!”
genocīds turpinās savukārt ir šokā: “Latvijas izpārdošana par kapeikām!!!!!!!!!!”
AŠ: “Paldies mūsu likumdevējiem - šitādi pēc neilga laika paši jau sēdēs Saeimā“
Ome: “Par ko tad te priecāties ???? Man gan šitie šķībīši ļoti nepatīk........“
normis: “Uzskatu ka nedrīkst ķīniešus laist Latvijā, pirmie 100- 1000 atbrauks un integrēsies, nākošie 100000 pieprasīs otru valsts valodu....iebrauks 1000000 un ko tad?”
Ivars: “Latviešiem jābrauc dzīvot uz ārzemēm,bet mūsu ņergas velk šurp ķīniešus.Kraupainie suņi!“
svētdiena, marts 3
ceturtdiena, februāris 28
Divas dienas Minecraft
Spēles, kas man visvairāk iespiedušās sirdī ir spēles, kuras es nespēlēju dēļ punktiem, achievementiem vai statusa dēļ. Es mīlu spēles, kas man spēj sniegt pieredzi, kas mani pilnībā atslēdz no realitātes un ļauj piedzīvot ko vairāk par vienu nošautu 13 gadnieku, vai 20 pārdotām govīm. Es mīlu spēles, kurās es varu pavadīt stundu uzjautrinoties par faktu, ka esmu nomētājis bāra grīdu ar vairogiem un grāmatām, vai iemūrējis kādu istabā aiz siera durvīm. Un tāpēc es mīlu Minecraft.
Pirms pāris dienām nācās secināt cik relaksējoši ir skatīties videoierakstus, kuros kāds cits spēlē Minecraft. Matīss mums ar Elīnu atrādīja savas saceltās mājas ar neskaitām istabām un dekorējumiem un dažādiem balkoniem u.t.t. - struktūrām, kuras ir 50reiz sarežģītākas par jebko, ko jebkad esmu uzcēlis es. Jo es esmu slinks un nepacietīgs un man interesē citas lietas. Elīna prasīja - ko tad es īsti tur daru, un tad nu es pieņemu, ka šis ieraksts varētu būt tam atbilde.
Ja Minecraft spēlētājus varētu klasificēt kaut kādās grupās, es pieņemu, ka mani varētu raksturot kā "explorer". Es nespēju ilgstoši nodarbināt sevi ar milzu peņa būvešanu, tāpat man īpaši neinteresē ātri sameklēt materiālus labākajam ekipējumam, lai skrietu piebeigt spēli. Es uztaisu primitīvu apmešanās vietu, kas mani nodrošina ar ēdienu, un notur vietā pāris smieklīgus rukšus, un dodos ceļojumos. Pēdējā laikā es esmu sācis spēlēt Hardcore mode, kas nozīmē to, ka, ja es nomirstu, es esmu miris uz mūžu un šī konkrētā pasaule ar visām manām mājām un mugursomas saturu ir dzēsta uz mūžu. Tas kaut kā maniem piedzīvojumiem piedod lielāku baiļu un atbildības sajūtu.
***
Es sāku jaunu pasauli, un pamostos okeāna vidū uz aptuveni 9x9 lielas salas. Par laimi es esmu atķeksējis, ka gribu, lai man blakus parādās "pirmās palīdzības kaste" ar pāris koka gabaliem un darbarīkiem, jo uz salas nav nekā, ja neskaita divas puķes un mālu(pirmajā brīdī es kā psihs sāku rakt mālu, jo.. nu.. man šķita, ka man vajag). Tik tālu cik, mans dators spēj renderēt es neredzu neko citu, kā tikai okeānu un tajā peldošos kalmārus, man nav ēdiena, kas nozīmē, ka man ir jākustas, vai arī mana nāve ir tikai laika jautājums. Es izmantoju koku, lai pagatavotu laivu un dodos okeānā.
Pieņemot, ka tādā veidā ātrāk uzduršos normālai sauszemei es duru tikai vienā virzienā. Riktīgi ilgi. Nu tā ka riktīgi. Un tur nav nekā, es esmu redzējis jau 100 kalmārus, un skatos kā mainās okeāna dziļums, bet tuvumā ne uz mirkli neesmu redzējis nevienu vietu, kur varētu piestāt pat ļoti tievs cilvēks. Un pienāk nakts, un vienā pusē okeānam riet milzīga kvadrātaina saule, kamēr otrā lec kvadrātains mēness, kas, teikšu godīgi, izskatās ārkārtīgi smuki, bet mani sākt mākt bažas, jo es vēljoprojām neredzu neko zemei līdzīgu.
Peldot naktī es okeāna dibenā pamanu gaismu, kas nāk no pusappludinātām raktuvēm un izlemju, ka gudrāk ir nirt dzelmē, jo sāk šķist, ka ir lielāka iespēja, ka es atradīšu ēdienu kādā no raktuvju lādēm, nekā zemi.
Es ienirstu un tā arī ir - pirmā lāde ko atrodu papildus visam pārējam satur maizi un kartupeli. KARTUPELI. Es nekad neesmu izaudzējis kartupeli, tāpēc noglabāju viņu somā, un maizi noriju uzreiz. Jā es esmu tāds džeks, kas apēd visu, ko viņam iedod rokās.
Nezinot ko īsti darīt, es turpinu klīst pa pusapplūdušajām raktuvēm, kas kļūst ļoti grūti, jo man nav nekādu gaismu, ja neskaita 4 lāpas, ko nozogu no sienām, un pa visiem caurumiem iekšā plūstošais ūdens mani nēsā visur kur, tikai ne tur, kur es gribu, pa ceļam liekot cīnieties ar pāris zombijiem un zirnekļiem.
Ir neliels EUREKA brīdis, kad es atrodu vienuviet 10 dimantus (ārkārtīgi rets un vērtīgs materiāls), bet es saprotu, ka man jāmēģina tikt augšup, jo esmu iznests ārā no raktuvju zonas, un klīstu pa vienkārši lavas pildītiem kambariem. Pēc negaidīta skeleta, kas uzrodas tik pēkšņi, ka es gandrīz aizmetu datoru, man ir vairs palikušas 3 sirsniņas (no 10 ja nemaldos) un ēdiena indikators liek manīt, ka ilgi šitas krastā neies, tāpēc es sparīgi rokos augšup, līdz izrokos atkal okeānā. Un es peldu uz augšu, bet attālums līdz ūdens virsmai ir lielāks, nekā manas gaisa rezerves, tāpēc es pazaudēju vēl 2 sirsniņas līdz tieku līdz gaisa ievilkšanai.
Tā nu es pusdzīvs un izsalcis esmu okeāna vidū, vēl joprojām bez jebkādas idejas kurā virzienā varētu būt krasts. Kas sliktāk - man arī vairs nav laivas, kas nozīmē ļooooooooti lēnu peldēšanu un to, ka es, par laimi kartupelim, nevaru nodarboties arī ar ēšanu, jo sākot skatīties somā uzreiz sāku slīkt. Tā nu es peldu, neko daudz negaidot līdz atrodu zemūdens kalnu, kura 1x1 lielā virsotne ir tieši tādā augstumā, lai es uz viņas nostātos līdz krūtīm ūdenī, novietotu savu darbagaldu un uztaisītu jaunu laivu.
Tas gan neko nemaina, jo mani jūras piedzīvojumi ir tikpat aizraujoši kā iepriekš, tikai šoreiz es esmu tuvāk nāvei nekā tie džeki, kas "Nāves Ēnā" palika tusēt uz ledus gabala. Pēc vēl vairāku minūšu ilgas peldēšanas, es saprotu, ka man nav izvēles. Es izvelku no somas kartupeli, kurš uz mani skatās ar asarainām acīm un.... pēkšņi es pamanu koku. Un vēl vienu. Un vēl un vēl un es ietriecos krastā, kurā mani sagaida 3 apmulsušas govis, un es redzu, ka zeme ir klāta ar sēnēm un kaut kur nedaudz tālāk klukst vistas. Kartupelis manā rokā notrauc asaru no vaiga un balsī, kāda piederētu bārenim no Dikensa stāstiem saka "We made it Sire! We made it!"
Lūk, mana kubiskā dzīve.
Pirms pāris dienām nācās secināt cik relaksējoši ir skatīties videoierakstus, kuros kāds cits spēlē Minecraft. Matīss mums ar Elīnu atrādīja savas saceltās mājas ar neskaitām istabām un dekorējumiem un dažādiem balkoniem u.t.t. - struktūrām, kuras ir 50reiz sarežģītākas par jebko, ko jebkad esmu uzcēlis es. Jo es esmu slinks un nepacietīgs un man interesē citas lietas. Elīna prasīja - ko tad es īsti tur daru, un tad nu es pieņemu, ka šis ieraksts varētu būt tam atbilde.
Ja Minecraft spēlētājus varētu klasificēt kaut kādās grupās, es pieņemu, ka mani varētu raksturot kā "explorer". Es nespēju ilgstoši nodarbināt sevi ar milzu peņa būvešanu, tāpat man īpaši neinteresē ātri sameklēt materiālus labākajam ekipējumam, lai skrietu piebeigt spēli. Es uztaisu primitīvu apmešanās vietu, kas mani nodrošina ar ēdienu, un notur vietā pāris smieklīgus rukšus, un dodos ceļojumos. Pēdējā laikā es esmu sācis spēlēt Hardcore mode, kas nozīmē to, ka, ja es nomirstu, es esmu miris uz mūžu un šī konkrētā pasaule ar visām manām mājām un mugursomas saturu ir dzēsta uz mūžu. Tas kaut kā maniem piedzīvojumiem piedod lielāku baiļu un atbildības sajūtu.
***
Es sāku jaunu pasauli, un pamostos okeāna vidū uz aptuveni 9x9 lielas salas. Par laimi es esmu atķeksējis, ka gribu, lai man blakus parādās "pirmās palīdzības kaste" ar pāris koka gabaliem un darbarīkiem, jo uz salas nav nekā, ja neskaita divas puķes un mālu(pirmajā brīdī es kā psihs sāku rakt mālu, jo.. nu.. man šķita, ka man vajag). Tik tālu cik, mans dators spēj renderēt es neredzu neko citu, kā tikai okeānu un tajā peldošos kalmārus, man nav ēdiena, kas nozīmē, ka man ir jākustas, vai arī mana nāve ir tikai laika jautājums. Es izmantoju koku, lai pagatavotu laivu un dodos okeānā.
Pieņemot, ka tādā veidā ātrāk uzduršos normālai sauszemei es duru tikai vienā virzienā. Riktīgi ilgi. Nu tā ka riktīgi. Un tur nav nekā, es esmu redzējis jau 100 kalmārus, un skatos kā mainās okeāna dziļums, bet tuvumā ne uz mirkli neesmu redzējis nevienu vietu, kur varētu piestāt pat ļoti tievs cilvēks. Un pienāk nakts, un vienā pusē okeānam riet milzīga kvadrātaina saule, kamēr otrā lec kvadrātains mēness, kas, teikšu godīgi, izskatās ārkārtīgi smuki, bet mani sākt mākt bažas, jo es vēljoprojām neredzu neko zemei līdzīgu.
Peldot naktī es okeāna dibenā pamanu gaismu, kas nāk no pusappludinātām raktuvēm un izlemju, ka gudrāk ir nirt dzelmē, jo sāk šķist, ka ir lielāka iespēja, ka es atradīšu ēdienu kādā no raktuvju lādēm, nekā zemi.
Es ienirstu un tā arī ir - pirmā lāde ko atrodu papildus visam pārējam satur maizi un kartupeli. KARTUPELI. Es nekad neesmu izaudzējis kartupeli, tāpēc noglabāju viņu somā, un maizi noriju uzreiz. Jā es esmu tāds džeks, kas apēd visu, ko viņam iedod rokās.
Nezinot ko īsti darīt, es turpinu klīst pa pusapplūdušajām raktuvēm, kas kļūst ļoti grūti, jo man nav nekādu gaismu, ja neskaita 4 lāpas, ko nozogu no sienām, un pa visiem caurumiem iekšā plūstošais ūdens mani nēsā visur kur, tikai ne tur, kur es gribu, pa ceļam liekot cīnieties ar pāris zombijiem un zirnekļiem.
Ir neliels EUREKA brīdis, kad es atrodu vienuviet 10 dimantus (ārkārtīgi rets un vērtīgs materiāls), bet es saprotu, ka man jāmēģina tikt augšup, jo esmu iznests ārā no raktuvju zonas, un klīstu pa vienkārši lavas pildītiem kambariem. Pēc negaidīta skeleta, kas uzrodas tik pēkšņi, ka es gandrīz aizmetu datoru, man ir vairs palikušas 3 sirsniņas (no 10 ja nemaldos) un ēdiena indikators liek manīt, ka ilgi šitas krastā neies, tāpēc es sparīgi rokos augšup, līdz izrokos atkal okeānā. Un es peldu uz augšu, bet attālums līdz ūdens virsmai ir lielāks, nekā manas gaisa rezerves, tāpēc es pazaudēju vēl 2 sirsniņas līdz tieku līdz gaisa ievilkšanai.
Tā nu es pusdzīvs un izsalcis esmu okeāna vidū, vēl joprojām bez jebkādas idejas kurā virzienā varētu būt krasts. Kas sliktāk - man arī vairs nav laivas, kas nozīmē ļooooooooti lēnu peldēšanu un to, ka es, par laimi kartupelim, nevaru nodarboties arī ar ēšanu, jo sākot skatīties somā uzreiz sāku slīkt. Tā nu es peldu, neko daudz negaidot līdz atrodu zemūdens kalnu, kura 1x1 lielā virsotne ir tieši tādā augstumā, lai es uz viņas nostātos līdz krūtīm ūdenī, novietotu savu darbagaldu un uztaisītu jaunu laivu.
Tas gan neko nemaina, jo mani jūras piedzīvojumi ir tikpat aizraujoši kā iepriekš, tikai šoreiz es esmu tuvāk nāvei nekā tie džeki, kas "Nāves Ēnā" palika tusēt uz ledus gabala. Pēc vēl vairāku minūšu ilgas peldēšanas, es saprotu, ka man nav izvēles. Es izvelku no somas kartupeli, kurš uz mani skatās ar asarainām acīm un.... pēkšņi es pamanu koku. Un vēl vienu. Un vēl un vēl un es ietriecos krastā, kurā mani sagaida 3 apmulsušas govis, un es redzu, ka zeme ir klāta ar sēnēm un kaut kur nedaudz tālāk klukst vistas. Kartupelis manā rokā notrauc asaru no vaiga un balsī, kāda piederētu bārenim no Dikensa stāstiem saka "We made it Sire! We made it!"
Lūk, mana kubiskā dzīve.
Abonēt:
Ziņas (Atom)